VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2016. gada 9. septembrī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Iebildumu process – Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes, kas attēlo lecošu kaķu dzimtas dzīvnieku, reģistrācijas pieteikums – Agrākas starptautiskas grafiskas preču zīmes, kas attēlo lecošu kaķu dzimtas dzīvnieku – Relatīvs atteikuma pamats – Laba pārvaldība – Pierādījumi par agrāku preču zīmju reputāciju – Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts
Lieta T‑159/15
Puma SE, Hercogenauraha [Herzogenaurach] (Vācija), ko pārstāv P. González‑Bueno Catalán de Ocón, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko sākotnēji pārstāvēja P. Bullock, vēlāk – D. Hanf, pārstāvji,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece –
Gemma Group Srl, Čerazolo Auza [Cerasolo Ausa] (Itālija),
par prasību par EUIPO Apelācijas piektās padomes 2014. gada 19. decembra lēmumu lietā R 1207/2014‑5 attiecībā uz iebildumu procesu starp Puma un Gemma Group.
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents), tiesneši I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka] un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio],
sekretāre A. Lamote [A. Lamote], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 1. aprīlī,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 22. jūnijā,
pēc 2016. gada 12. aprīļa tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2013. gada 14. februārī Gemma Group Srl Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) iesniedza Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums zilā krāsā:
3 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta preču zīmes reģistrācija, ietilpst 7. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “mašīnas, kas paredzētas koka apstrādei; iekārtas alumīnija apstrādei; PVC apstrādes iekārtas”.
4 Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2013. gada 8. aprīļa Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 066/2013.
5 2013. gada 8. jūlijā prasītāja Puma SE, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 41. pantu, iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz visām šā sprieduma 3. punktā norādītajām precēm. Iebildumi bija pamatoti ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktā paredzēto pamatu.
6 Iebildumi tika balstīti tostarp uz šādām agrākajām preču zīmēm (turpmāk tekstā – “agrākās preču zīmes”):
– tālāk attēlotā starptautiskā grafiskā preču zīme – kas 1983. gada 30. septembrī reģistrēta ar numuru 480105, kuras reģistrācija pagarināta līdz 2023. gadam un kura ir spēkā Austrijā, Beniluksa valstīs, Horvātijā, Francijā, Ungārijā, Itālijā, Portugālē, Čehijas Republikā, Rumānijā, Slovākijā un Slovēnijā, – ar kuru apzīmētas tālāk norādītās preces, kas ietilpst 18., 25. un 28. klasē un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:
– 18. klase: “pāri plecam liekamās somas un ceļojumu somas, ceļasomas un čemodāni, it īpaši sporta piederumiem un apģērbiem”;
– 25. klase: “apģērbi, zābaki, kurpes un čības”;
– 28. klase: “spēles, rotaļlietas; trenažieri, vingrošanas un sporta aprīkojums (kas neietilpst citās klasēs), tostarp sporta bumbas”:
– tālāk attēlotā starptautiskā grafiskā preču zīme, kas 1992. gada 17. jūnijā reģistrēta ar numuru 593987, kuras reģistrācija pagarināta līdz 2022. gadam, kura ir spēkā Austrijā, Beniluksa valstīs, Bulgārijā, Kiprā, Horvātijā, Spānijā, Igaunijā, Somijā, Francijā, Grieķijā, Ungārijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Portugālē, Apvienotajā Karalistē, Čehijas Republikā, Rumānijā, Slovēnijā un Slovākijā un kura tostarp apzīmē tālāk minētās preces, kas ietilpst 18., 25. un 28. klasē un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:
– 18. klase: “preces no ādas un/vai ādas imitācijas (kas ietilpst šajā klasē); rokassomas un somas, kas nav pielāgotas precēm, kurām tās paredzētas, kā arī nelieli ādas izstrādājumi, tostarp maki, kabatas portfeļi, atslēgu maki; rokassomas, dokumentu mapes, uzglabāšanas un iepirkumu somas, skolassomas un portfeļi, atpūtnieku somas, mugursomas, maisiņi, sporta piederumu somas, pārvadāšanas un uzglabāšanas somas un ceļojumu somas no ādas un ādas imitācijas, sintētiskiem materiāliem, auduma un tekstilmateriāliem vai ādas aizstājējiem; ceļojumu maki (ādas izstrādājumi); plecu lences; dzīvnieku āda; ceļasomas un čemodāni; lietussargi, saulessargi un spieķi; pātagas, zirglietas”;
– 25. klase: “apģērbi, apavi, galvassegas; apavu daļas un sastāvdaļas, zoles, iekšējās zoles un supinatori, papēži, zābaku stulmi; pretslīdes aprīkojums apaviem, radzes; starpoderes, apģērbu iekškabatas; korsešizstrādājumi; zābaki, čības, rītakurpes un ievelkamās čības; gatavi apavi, ielas, sporta, atpūtas, treniņu, skriešanas, vingrošanas, peldēšanas un fizioloģiskie apavi (kas ietilpst šajā klasē), tenisa apavi; stulpiņi un getras, ādas stulpiņi un getras, legingi, stilbiņi, kurpju getras; treniņu apģērbi, vingrošanas apakšbikses un krekliņi, futbola apakšbikses un krekli, tenisa krekli un šorti, peldēšanas un pludmales apģērbi un kostīmi, vīriešu peldbikses un sieviešu peldkostīmi, tostarp divdaļīgie peldkostīmi, sporta un atpūtas apģērbi un kostīmi (tostarp adīti un džersija auduma apģērbi un kostīmi), [šīs pašas preces] arī fiziskajiem treniņiem, skriešanai vai izturības skrējieniem un vingrošanai, sporta apakšbikses un bikses, krekli, džemperi, T‑krekli, svīteri, tenisa un slēpošanas apģērbi un kostīmi; atpūtas virsdrēbes un kostīmi, virsdrēbes un kostīmi visiem laikapstākļiem, zeķes (trikotāžas veļa), futbola zeķes, cimdi, tostarp ādas cimdi, kā arī no ādas imitācijas vai no sintētiskās ādas, cepures un naģenes, matu lentes, pieres lentes un sviedrus absorbējošas lentes, šalles, lakati, smalka auduma šalles, augstas šalles; jostas, vējjakas un parkas, virsjakas un lietusmēteļi, mēteļi, blūzes, uzvalku žaketes un vestes, svārki, apakšbikses un bikses, puloveri un kostīmi, kurus veido vairākas saskaņotas apģērbu un apakšveļas vienības; kombinēta apakšveļa”;
– 28. klase: “spēles, rotaļlietas, tostarp miniatūras kurpes un miniatūras bumbas (kā rotaļlietas); fizisko treniņu, vingrošanas un sporta ierīces un rīki (kas ietilpst šajā klasē); slēpošanas, tenisa un makšķerēšanas inventārs; slēpes, slēpju nostiprinājumi, slēpošanas nūjas; slēpju velves, slēpju apvalki; spēļu bumbas un bumbiņas, tostarp sporta un spēļu bumbas un bumbiņas; hanteles, lodes, diski, šķēpi; tenisa raketes, pingponga vai galda tenisa, badmintona un skvoša raketes, kriketa nūjas, golfa un hokeja nūjas; tenisa un badmintona bumbiņas; skrituļslidas un slidas, kombinēto skrituļslidu ievelkamie apavi, arī ar nostiprinātām pazolēm; galda tenisa galdi; vingrošanas nūjas, vingrošanas riņķi, sporta tīkli, vārtu tīkli un bumbu tīkli; sporta cimdi (spēļu aksesuāri); lelles, leļļu apģērbi, leļļu apavi, leļļu naģenes un cepures, leļļu jostas, leļļu priekšauti; ceļu aizsargi, elkoņu aizsargi, potīšu aizsargi un kāju aizsargi sportam; Ziemassvētku eglīšu rotājumi”:
7 Savu iebildumu, kas balstīti uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktu, pamatojumam prasītāja atsaucās uz agrāko preču zīmju reputāciju visās dalībvalstīs attiecībā uz visām iepriekš 6. punktā minētajām precēm.
8 2014. gada 10. martā Iebildumu nodaļa iebildumus noraidīja pilnībā. Attiecībā uz agrākās preču zīmes Nr. 593987 reputāciju tā uzskatīja, ka procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ tai nav jāpārbauda pierādījumi, ko prasītāja bija iesniegusi, lai apliecinātu tās plašo izmantošanu un reputāciju, un ka vērtējums tiks veikts, balstoties uz pieņēmumu, ka minētajai agrākajai preču zīmei piemīt “paaugstināta atšķirtspēja”.
9 2014. gada 7. maijā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu.
10 Ar 2014. gada 19. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas piektā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka agrākajām preču zīmēm un reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei piemīt noteikta vizuālās līdzības pakāpe un tās pauž vienu un to pašu jēdzienu “lecošs kaķu dzimtas dzīvnieks, kas atgādina pumu”. Otrkārt, Apelācijas padome noraidīja prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Iebildumu nodaļa bija apstiprinājusi agrāku preču zīmju reputācijas pastāvēšanu, un to pamatoja ar to, ka Iebildumu nodaļa procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ ir vienīgi apgalvojusi, ka šajā lietā nav nepieciešams izvērtēt prasītājas iesniegtos pierādījumus par reputāciju un ka vērtējums esot ticis veikts, balstoties uz pieņēmumu, ka agrākajai preču zīmei Nr. 593987 piemīt “paaugstināta atšķirtspēja”. Apelācijas padome pēc tam izvērtēja un noraidīja pierādījumus par agrāko preču zīmju reputāciju attiecībā uz šā sprieduma 6. punktā norādītajām precēm. Treškārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka agrāko preču zīmju reputācija ir jāuzskata par pierādītu, uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktu balstītie iebildumi ir jānoraida, jo nav izpildīti pārējie nosacījumi, proti, par netaisnīgi gūta labuma no agrāko preču zīmju atšķirtspējas vai reputācijas esamību vai tām nodarītā kaitējuma esamību.
Lietas dalībnieku prasījumi
11 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pierādījumu, kas pirmoreiz iesniegti Vispārējā tiesā, pieņemamību
13 Vispirms EUIPO norāda, ka prasības pieteikuma 56. punktā atveidotie attēli, kas ir iegūti no trešās personas interneta vietnes, ir uzskatāmi par “jauniem dokumentiem”, kuri ir nepieņemami.
14 Šie attēli, kas pirmo reizi iesniegti Vispārējā tiesā, nevar tikt ņemti vērā. Proti, prasības izskatīšana Vispārējā tiesā ir vērsta uz to, lai pārbaudītu EUIPO apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu Regulas Nr. 207/2009 65. panta izpratnē, tāpēc Vispārējai tiesai nav atkārtoti jāpārbauda faktiskie apstākļi, pamatojoties uz dokumentiem, kuri pirmo reizi ir iesniegti Vispārējā tiesā. Tātad ir jānoraida iepriekš minētie attēli, nepārbaudot to pierādījuma spēku (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Sadas/ITSB – LTJ Diffusion (“ARTHUR ET FELICIE”), T‑346/04, EU:T:2005:420, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par lietas būtību
15 Prasītāja savas prasības pamatojumam būtībā izvirza trīs pamatus saistībā ar, pirmkārt, tiesiskās noteiktības un labas pārvaldības principu pārkāpumu, jo Apelācijas padome esot noraidījusi pierādījumus attiecībā uz agrāko preču zīmju reputāciju un secinājusi, ka to reputācija nav pierādīta, otrkārt, Regulas Nr. 207/2009 75. un 76. panta pārkāpumu, jo Apelācijas padome esot izvērtējusi pierādījumus attiecībā uz agrāko preču zīmju reputāciju, lai gan Iebildumu nodaļa neesot veikusi šādu izvērtējumu, un, treškārt, minētās regulas 8. panta 5. punkta pārkāpumu.
16 Saistībā ar pirmo pamatu, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības un labas pārvaldības principu pārkāpumu, prasītāja būtībā norāda, ka Apelācijas padome, noraidot prasītājas pierādījumus par agrāko preču zīmju reputāciju un novirzoties no savas lēmumpieņemšanas prakses attiecībā uz agrāko preču zīmju reputāciju, esot pārkāpusi tiesiskās noteiktības un labas pārvaldības principus. Šī pamata pamatojumam prasītāja tātad izvirza divus argumentus, vienu attiecībā uz Apelācijas padomes atteikumu ņemt vērā pierādījumus, kuri nebija iztulkoti procesa valodā, un otru – attiecībā uz apstākli, ka Apelācijas padome esot novirzījusies no savas lēmumpieņemšanas prakses.
17 Šajā lietā Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā ir uzskaitījusi šādus pierādījumus: divus tirgus pētījumus attiecībā uz Franciju (2008. gads) un Zviedriju (2011. gads), piecpadsmit valstu preču zīmju biroju lēmumus, no kuriem trīs ir pieņēmusi Urząd Patentowy Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Patentu valde), četrus – Institut national de la propriété industrielle (INPI) [Francijas Valsts Rūpnieciskā īpašuma institūts], vienu – Instituto nacional da propriedade industrial (INPI) (Portugāles Valsts Rūpnieciskā īpašuma institūts) un septiņus – Oficina Española de Patentes y Marcas (Spānijas Patentu un preču zīmju birojs), kā arī 2013. gada 7. novembra spriedumu Budziewska/ITSB – Puma (Lecošs kaķu dzimtas dzīvnieks) (T‑666/11, nav publicēts, EU:T:2013:584). Tā konstatēja, ka tirgus pētījumam attiecībā uz Zviedriju nebija nozīmes, jo iebildumi nebija balstīti uz agrākajām tiesībām Zviedrijā, un ka tirgus pētījums attiecībā uz Franciju netika iesniegts procesa valodā, kas bija angļu valoda, pārkāpjot Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.), 19. noteikuma 1., 3. un 4. punktu. Tā turklāt norāda, ka šis pēdējais minētais pētījums ticis veikts piecus gadus pirms preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas un ka bija grūti noskaidrot, uz kāda pamata šis tirgus pētījums ticis veikts un uz kādām precēm attiecās apgalvotā reputācija. Līdzīgi Apelācijas padome norādīja, ka divi no trim Polijas Patentu valdes un Spānijas Patentu un preču zīmju biroja lēmumiem nebija iztulkoti procesa valodā un tātad bija jānoraida. Attiecībā uz Polijas Patentu valdes 2008. gada lēmumu un Francijas INPI lēmumiem, kas bija iztulkoti, Apelācijas padome konstatēja, ka bija grūti noskaidrot, uz kādiem pierādījumiem bija balstījušies šie valstu biroji, secinot, ka agrākajām preču zīmēm piemīt reputācija. Tā piemēra pēc paskaidroja, ka Francijas INPI 2012. gada 13. novembra lēmumā bija tikai pieminēti dokumenti, kas iesniegti, lai apliecinātu to, ka agrākās preču zīmes grafisks elements, ko veido pumas attēls, sabiedrībai bija plaši pazīstams apģērba jomā, bet ka šī apgalvojuma pareizību bija neiespējami pārbaudīt bez reputācijas pierādījumiem, kas bija iesniegti saistībā ar šo valsts procesu. Tā šajā ziņā atgādināja pienākumu izvērtēt reputāciju, pamatojoties uz pierādījumiem, ko iesniedzis iebildumu iesniedzējs saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 1. un 4. punktu, un uzsvēra, ka dokumenti, kas iesniegti citos procesos, var tikt ņemti vērā tikai, ja procesa dalībnieks, kurš uz tiem atsaucas, tos bija skaidri norādījis un identificējis. Visbeidzot Apelācijas padome atgādināja, ka katrā ziņā EUIPO lēmumu tiesiskums ir jāizvērtē tikai uz Regulas Nr. 207/2009 pamata, kā to interpretē Eiropas Savienības tiesa, nevis pamatojoties uz EUIPO un valstu biroju agrāko lēmumpieņemšanas praksi. Noslēgumā Apelācijas padome secināja, ka kopumā pierādījumi nebija pietiekami, lai attiecībā uz konkrētajām precēm pierādītu agrāko preču zīmju reputāciju jebkurā no šīm dalībvalstīm.
18 Pirms abu prasītājas argumentu pārbaudes ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktu tiesības uz labu pārvaldību ietver tostarp iestādes pienākumu pamatot savus lēmumus.
19 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka EUIPO pienākuma lēmumos norādīt pamatojumu divkāršais mērķis ir, pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām uzzināt pieņemtā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt savu lēmuma tiesiskuma kontroli (spriedumi, 2004. gada 21. oktobris, KWS Saat/ITSB, C‑447/02 P, EU:C:2004:649, 64. un 65. punkts, un 2013. gada 28. novembris, Herbacin cosmetic/ITSB – Laboratoire Garnier (“HERBA SHINE”), T‑34/12, nav publicēts, EU:T:2013:618, 42. punkts).
20 Ir arī jānorāda, ka Tiesa ir nospriedusi, ka, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes un labas pārvaldības principus, EUIPO, izskatot Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir jāņem vērā lēmumi, kas jau pieņemti par līdzīgiem pieteikumiem, un īpaši uzmanīgi jāizskata jautājums par to, vai ir vai nav jālemj tādā pašā veidā. Tomēr tā piebilda, ka vienlīdzīgas attieksmes un labas pārvaldības principu piemērošana ir jāsaskaņo ar tiesiskuma ievērošanu. Tādējādi persona, kas lūdz reģistrēt apzīmējumu kā preču zīmi, nevar uz iespējamu prettiesisku rīcību, no kuras cita persona ir guvusi labumu, atsaukties sev par labu, lai panāktu identisku lēmumu. Turklāt tiesiskās noteiktības un, precīzāk, labas pārvaldības apsvērumu dēļ jebkura reģistrācijas pieteikuma izskatīšanai ir jābūt stingrai un pilnīgai, lai preču zīmes netiktu neatbilstoši reģistrētas. Šai izskatīšanai ir jānotiek katrā konkrētajā gadījumā. Proti, apzīmējuma kā preču zīmes reģistrācija ir atkarīga no specifiskiem kritērijiem, kas piemērojami izskatāmās lietas faktiskajos apstākļos un paredzēti, lai pārbaudītu, vai uz attiecīgo apzīmējumu neattiecas atteikuma pamats (spriedums, 2011. gada 10. marts, Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, C‑51/10 P, EU:C:2011:139, 74.–77. punkts).
21 Saistībā ar savu pirmo argumentu attiecībā uz Apelācijas padomes atteikumu ņemt vērā noteiktus pierādījumus, kas nav tikuši iztulkoti, prasītāja norāda, ka tirgus pētījums attiecībā uz Franciju, protams, ir sagatavots franču valodā, bet ka nebija nepieciešams to tulkot, jo šis pētījums ir “absolūti izteiksmīgs” attiecībā uz agrāko preču zīmju reputāciju. Turklāt tas pats pētījums esot ticis iesniegts saistībā ar citiem iebildumu procesiem un EUIPO instances par to nav izteikušas nevienu iebildumu.
22 EUIPO apstrīd šo argumentu, būtībā atsaucoties uz Regulas Nr. 2868/95 19. noteikumu.
23 Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 3. punktā ir paredzēts, ka “informācija un pierādījumi, kas minēti [šī paša panta] 1. un 2. punktā, ir valodā, kurā notiek procedūra, vai kopā ar tulkojumu”, ko iesniedz “termiņā, kas noteikts oriģināldokumenta iesniegšanai”. Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 4. punktā ir paredzēts, ka “[EUIPO] neņem vērā rakstiskus iesniegumus vai dokumentus, vai to daļas, kas [EUIPO] noteiktajā termiņā nav iesniegti vai nav pārtulkoti procedūras valodā”.
24 Regulas Nr. 2868/95 19. noteikums ir nepārprotams un precīzs, un tas prasītājai atbilstoši tiesiskās noteiktības principam kopš iebildumu procesa sākuma ļāva zināt, kas tai bija jādara attiecībā uz citā, nevis procesa valodā esošiem pierādījumiem.
25 Tātad ir jākonstatē, ka Apelācijas padome pamatoti uzskatīja, ka materiāli, kuri nebija iztulkoti procesa valodā, nevarēja tikt ņemti vērā. Tas, ka tirgus pētījums attiecībā uz Franciju katrā ziņā bija “absolūti izteiksmīgs” vai ka tas iepriekšējos procesos esot ticis pieņemts izskatīšanai bez tulkojuma, nevar atspēkot šādu secinājumu. Proti, Regulas Nr. 2868/95 19. noteikumu pamato nepieciešamība ievērot sacīkstes principu, kā arī procesuālo tiesību vienlīdzību starp lietas dalībniekiem inter partes procesos (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 6. novembris, SAEME/ITSB – Racke (“REVIAN’s”), T‑407/05, EU:T:2007:329, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Turklāt no iepriekš 20. punktā minētās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes un labas pārvaldības principu piemērošana ir jāsaskaņo ar tiesiskuma ievērošanu. Apstāklim, ka Regulas Nr. 2868/95 19. noteikums, iespējams, ir ticis pārkāpts citās lietās, šajā lietā tātad nav nozīmes.
27 Tādējādi pirmais arguments, ko prasītāja izvirzījusi sava pirmā pamata pamatojumam, ir jānoraida.
28 Saistībā ar otro argumentu prasītāja norāda uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko Apelācijas padome esot pieļāvusi, novirzoties no EUIPO lēmumpieņemšanas prakses, uz ko tā tomēr atsaukusies, kā arī no vairākiem valstu biroju lēmumiem un 2013. gada 7. novembra sprieduma “Lecošs kaķu dzimtas dzīvnieks” (T‑666/11, nav publicēts, EU:T:2013:584). Ar visiem šiem lēmumiem esot secināta agrāko preču zīmju reputācijas pastāvēšana. Proti, runa esot par preču zīmēm, kuru reputācija ir atzīta, piemītošo faktisko elementu, kas neesot atkarīgs no preču zīmēm, attiecībā uz kurām ir iesniegti iebildumi. Apelācijas padome neesot paskaidrojusi, kādēļ šāda novirzīšanās no minētajiem lēmumiem ir pamatota.
29 EUIPO apstrīd šo argumentu. Pirmkārt, tas norāda, ka prasītāja Apelācijas padomei nevar pārmest, ka tā neesot ņēmusi vērā pierādījumus par reputāciju, atsaucoties uz agrāko lēmumpieņemšanas praksi. Būtībā EUIPO atsaucas uz pamatojumu apstrīdētā lēmuma 20. punktā, saskaņā ar kuru tā lēmumu tiesiskums ir jāizvērtē, vienīgi balstoties uz Regulu Nr. 207/2009, kā to interpretējusi Savienības tiesa, nevis pamatojoties uz agrāko EUIPO vai valsts biroju lēmumpieņemšanas praksi, jo tā lēmumpieņemšanas prakse nav automātiski saistoša un katru lietu raksturo specifiski faktiskie un juridiskie apstākļi, kas var likt izdarīt dažādus secinājumus.
30 Šajā lietā ir jānorāda, ka prasītāja savos Iebildumu nodaļā iesniegtajos procesuālajos rakstos ir atsaukusies uz nesenu EUIPO lēmumpieņemšanas praksi, kurā ir secināts, ka agrākajām preču zīmēm piemīt reputācija un ka sabiedrībai tās ir plaši zināmas. Proti, no EUIPO 2011. gada 30. maija lēmuma (iebildumi B1291618) izriet, ka agrākā preču zīme Nr. 480105, pamatojoties uz daudzajiem pierādījumiem, tika uzskatīta par tādu, kam piemīt plaša reputācija vismaz Francijā, ņemot vērā tās izmantošanu tirgū attiecībā uz precēm, kas ietilpst 25. klasē (apģērbi, zābaki, apavi un čības). Tālāk norādītie pierādījumi tostarp uzskaitīti šajā lēmumā: uzņēmuma vēsture un izvilkumi no rakstiem presē, izvilkumi no tā interneta vietnes, fotogrāfijas ar pasaules mērogā pazīstamu tenisisti, kurai mugurā ir prasītājas preces, izvilkumi no rakstiem presē, kuros redzamas slavenas futbola komandas, kurām mugurā ir prasītājas preces, 1996.–1998. gada apavu un apģērbu katalogi ar prasītājas preču fotogrāfijām, dokumenti, kuros attēlota prasītājas kā sponsores darbības motosporta jomā, žurnāla Sporting Goods intelligence 2002.–2007. gada izdevumu kopijas, kurās ietverta informācija sporta jomā un kurās pieminēta prasītājas preču zīme vai uzņēmuma Puma nosaukums, vairāku Francijas, Vācijas, Spānijas, Beniluksa valstu, Itālijas, Apvienotās Karalistes, Rumānijas un Grieķijas žurnālu rakstu un reklāmas kopijas, 2007. gada ziņojums, kurā atspoguļots, ka mārketinga izdevumi no EUR 29 miljoniem 1997. gadā palielinājās līdz EUR 424,9 miljoniem 2007. gadā. EUIPO paskaidroja, ka no iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka minētā agrākā preču zīme tika izmantota “ilgstoši un intensīvi” un bija plaši zināma konkrētajos tirgos, kuros tai bija “stabila vieta” starp “preču zīmju līderiem”, kā arī tas izriet no “dažādiem neatkarīgiem avotiem”. Turklāt EUIPO norādīja dažādas atsauces uz rakstiem presē (piemēram, žurnālos Votre Beauté, Maximal, Femme Actuelle, Le Point, Têtu, Paris Match, Biba, Vogue, Glamour u.c.), kuri citu pierādījumu vidū pierāda, ka preču zīmes atpazīstamība konkrētās sabiedrības daļas uztverē bija augsta. Saskaņā ar EUIPO 2010. gada 30. augusta lēmumu attiecībā uz iebildumiem B1287178 agrākā preču zīme Nr. 593987, ņemot vērā daudzos iesniegtos pierādījumus, arī tika uzskatīta par tādu, kas izmantošanas rezultātā Savienībā bija ieguvusi augstu reputāciju attiecībā uz apģērbiem, apaviem, galvassegām, sporta precēm, kas neietilpst citās klasēs. EUIPO savā 2010. gada 20. augusta lēmumā par iebildumiem B1459017 arī secināja, ka agrākajai preču zīmei Nr. 593987 piemīt augsta atšķirtspēja, ko radīja tās “ilgstoša un intensīva” izmantošana, un tās “spēcīgas pakāpes atpazīstamība”.
31 Šie agrākie EUIPO lēmumi, uz kuriem tomēr pamatoti atsaucās prasītāja, netika ne izvērtēti, ne pat pieminēti apstrīdētajā lēmumā, jo Apelācijas padome vienīgi atgādināja, ka EUIPO nav saistoša tā agrākā lēmumpieņemšanas prakse.
32 Turklāt secinājumus, kuri tika izdarīti šajos lēmumos attiecībā uz agrāko preču zīmju reputāciju, apstiprināja iesniegtie valstu biroju lēmumi. Tādējādi, pretēji Apelācijas padomes konstatējumiem, Polijas Patentu valdes 2008. gada 4. jūlija lēmumā pašā par sevi ir īpaši detalizēti norādīti pierādījumi, uz kuriem tā bija balstījusi savu vērtējumu par agrāko preču zīmju (tostarp agrākās preču zīmes Nr. 593987) reputāciju. Polijas Patentu valde tātad bija detalizēti norādījusi tostarp prasītājas pasaules mēroga mārketinga un reklāmas kampaņas un tās kā sporta slavenību sponsores darbības. Tā tostarp konstatēja, ka uzņēmums tirgū darbojās kopš 1948. gada, t.i., lēmuma pieņemšanas brīdī – jau 60 gadus, un ka preču zīme, kura attēloja lecošu kaķu dzimtas dzīvnieku, Polijā bija zināma jau daudzus gadus. Pamatojoties uz pierādījumiem, ko tā atzina par “uzticamiem, loģiskiem un saskaņotiem”, kas ticami pierādīja prasītājas pūles tās preču zīmes reklāmas jomā, tā uzskatīja, ka prasītājas preču zīmes, kuras attēlo lecošu kaķu dzimtas dzīvnieku, tirdzniecībā tika izmantotas intensīvi un tādējādi bija ieguvušas reputāciju. Turklāt Francijas INPI lēmumi, tostarp 2013. gada 10. aprīļa, 2012. gada 25. oktobra un 13. novembra lēmumi, un Portugāles INPI 2009. gada 10. marta lēmums – lai gan tajos nav detalizēti pierādījumi, ar kuriem pamatoti to secinājumi, – visi ir savstarpēji saderīgi attiecībā uz to, ka prasītājas agrākās preču zīmes (tostarp apģērbu jomā) konkrētajai sabiedrības daļai ir plaši zināmas vai atpazīstamas. Visbeidzot no 2013. gada 7. novembra sprieduma “Lecošs kaķu dzimtas dzīvnieks” (T‑666/11, nav publicēts, EU:T:2013:584, 36. punkts), uz ko atsaucas prasītāja, izriet, ka “dizainparaugam[, kas atbilst agrākajām preču zīmēm,] piemīt reputācija”. Protams, runa bija par dizainparauga spēkā neesamības atzīšanas procesu, bet pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu bija balstīts uz agrākiem dizainparaugiem, kas “publiskoti” prasītājas preču zīmju starptautiskajās reģistrācijās, tostarp agrākajās preču zīmēs.
33 Tādējādi ir jānorāda, ka, pirmkārt, agrāko preču zīmju reputāciju EUIPO ir konstatējis trīs nesenos lēmumos, kurus apstiprināja vairāki valstu lēmumi, un ka šie lēmumi attiecās uz tām pašām agrākajām preču zīmēm, konkrētajām precēm identiskām vai līdzīgām precēm un vairākām šajā lietā aplūkotajām dalībvalstīm. Otrkārt, agrāko preču zīmju reputācijas konstatējums ir faktu konstatējums, kurš, kā norāda prasītāja, nav atkarīgs no reģistrācijai pieteiktās preču zīmes.
34 Šajos apstākļos ir jāsecina, ka, ņemot vērā iepriekš 20. punktā atgādināto judikatūru, saskaņā ar kuru EUIPO ir jāņem vērā jau attiecībā uz līdzīgiem pieteikumiem pieņemtie lēmumi un ar īpašu uzmanību jānoskaidro, vai ir vai nav jālemj tāpat, un ņemot vērā tā pienākumu norādīt pamatojumu, Apelācijas padome nevarēja novirzīties no EUIPO lēmumpieņemšanas prakses, nesniedzot nekādu paskaidrojumu attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ tā uzskatīja, ka šajos lēmumos attiecībā uz agrāko preču zīmju reputāciju izdarītajiem faktu konstatējumiem nav vai vairs nav nozīmes. Proti, Apelācijas padome nekādi nekonstatē šīs reputācijas samazināšanos kopš iepriekš minētajiem nesenajiem lēmumiem, ne iespējamu šīs lēmumpieņemšanas prakses prettiesiskumu.
35 Otrkārt, EUIPO norāda, ka šie lēmumi nebija jāņem vērā, jo nevienam no tiem nebija pievienoti šo procesu ietvaros iesniegtie pierādījumi par agrāko preču zīmju reputāciju. Tas uzsver, ka prasītājai vēlreiz esot bijuši jāiesniedz pierādījumi par reputāciju, ko tā jau bija iesniegusi saistībā ar šiem agrākajiem procesiem, vai arī precīzi uz tiem jānorāda.
36 Saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešo daļu, ja apelācijas sūdzība ir iesniegta par Iebildumu nodaļas lēmumu, Apelācijas padome, izskatot apelācijas sūdzību, aprobežojas ar faktiem un pierādījumiem, kas sniegti Iebildumu nodaļas noteiktajos vai precizētajos termiņos, ja vien tā neuzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu jāņem vērā papildu vai papildinoši fakti un pierādījumi. Regulā Nr. 2868/95 tātad ir tieši paredzēts, ka Apelācijas padomei, izskatot apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu, ir no Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas un no Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta izrietoša rīcības brīvība izlemt, vai tai būtu vai nebūtu jāņem vērā papildu vai papildinoši fakti un pierādījumi, kas netika iesniegti Iebildumu nodaļas noteiktajos vai precizētajos termiņos (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Rintisch/ITSB, C‑120/12 P, EU:C:2013:638, 31. un 32. punkts).
37 Līdz ar to šīs lietas apstākļos, ņemot vērā tās neseno agrāko lēmumpieņemšanas praksi, ko apstiprinājuši samērā daudzi valsts lēmumi un Vispārējās tiesas spriedums, Apelācijas padomei saskaņā ar labas pārvaldības principu, kāds tas izklāstīts iepriekš 18.–20. punktā, esot bijis jāprasa prasītājai iesniegt papildinošus pierādījumus par agrāko preču zīmju reputāciju, kaut vai tikai, lai tos noraidītu, kā arī tai to ļāva Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešā daļa, vai arī ir bijuši jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskatīja, ka šajos agrākajos lēmumos izdarītie konstatējumi attiecībā uz agrāko preču zīmju reputāciju šajā lietā bija noraidāmi. Tas bija vēl jo vairāk nepieciešami tāpēc, ka dažos no šiem lēmumiem bija detalizēti norādīti pierādījumi, kas pamato to vērtējumu attiecībā uz agrāko preču zīmju reputāciju, kam arī esot bijis jāvērš uzmanība uz to pastāvēšanu.
38 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jākonstatē labas pārvaldības principa, tostarp EUIPO pienākuma pamatot savus lēmumus, pārkāpums.
39 Līdz ar to pirmais pamats ir jāapmierina.
40 Tomēr šis secinājums vien nav pietiekams, lai atceltu apstrīdēto lēmumu. Proti, ir jānorāda, ka Apelācijas padome pilnības labad ir arī paudusi nostāju par to, vai ir izpildīts cits nepieciešams nosacījums attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktu, proti, kaitējuma agrāku preču zīmju atšķirtspējai vai reputācijai vai no tām netaisnīgi gūta labuma esamība.
41 Šajā ziņā ir jāuzskata, ka Apelācijas padomes pieļautajai kļūdai var būt izšķiroša ietekme uz iebildumu rezultātu. Ir taisnība, ka Apelācijas padome savu vērtējumu par kaitējuma esamību Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta izpratnē ir balstījusi uz pieņēmumu, ka agrāko preču zīmju reputācija ir pierādīta. Tomēr agrāko preču zīmju reputācijas intensitāte tiek ņemta vērā saistībā ar kaitējuma esamības Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta izpratnē visaptverošu vērtējumu gan attiecībā uz saiknes starp preču zīmēm vērtējumu, gan kaitējuma Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta izpratnē vērtējumu, kas ir nošķirti un nepieciešami nosacījumi.
42 Proti, saiknes starp preču zīmēm esamību izvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus faktorus, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā, tostarp agrākās preču zīmes reputācijas intensitāti un agrākās preču zīmes raksturīgās vai izmantošanas rezultātā iegūtās atšķirtspējas pakāpi (spriedumi, 2008. gada 27. novembris, Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 41., 42. un 53. punkts, un 2009. gada 12. marts, Antartica/ITSB, C‑320/07 P, nav publicēts, EU:C:2009:146, 45. punkts). Līdzīgi kā saiknes starp konfliktējošajām preču zīmēm esamība viena no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktā paredzētajiem kaitējumiem esamība vai nopietna iespēja, ka šāds kaitējums radīsies nākotnē, ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme konkrētajā lietā, tostarp agrākās preču zīmes reputācijas intensitāti un agrākās preču zīmes raksturīgās vai izmantošanas rezultātā iegūtās atšķirtspējas pakāpi (spriedums, 2008. gada 27. novembris, Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 42. un 68. punkts). Turklāt, jo nozīmīgāka ir šīs preču zīmes atšķirtspēja un reputācija, jo vieglāk var pieļaut kaitējuma esamību (skat. spriedumu, 2008. gada 27. novembris, Intel Corporation, C‑252/07, EU:C:2008:655, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Tā kā Apelācijas padome nav veikusi pilnīgu agrāko preču zīmju reputācijas vērtējumu, Vispārējā tiesa nevar lemt par pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 72. un 73. punkts; 2011. gada 14. decembris, Völkl/ITSB – Marker Völkl (“VÖLKL”), T‑504/09, EU:T:2011:739, 63. punkts, un 2012. gada 29. marts, You-Q/ITSB – Apple Corps (“BEATLE”), T‑369/10, nav publicēts, EU:T:2012:177, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Līdz ar to pirmais pamats ir jāapmierina un tātad apstrīdētais lēmums daļā, kurā noraidīti prasītājas iebildumi, ir jāatceļ, nevērtējot pārējos prasītājas izvirzītos pamatus.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
46 Tā kā EUIPO spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2014. gada 19. decembra lēmumu lietā R 1207/2014‑5;
2) EUIPO atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp Puma SE radušos tiesāšanās izdevumus.
Van der Woude | Wiszniewska-Białecka | Ulloa Rubio |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 9. septembrī.
[Paraksti]