Lieta C‑441/14

Dansk Industri (DI)

pret

Karsten Eigil Rasmussen mantiniekiem

(Højesteret lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Direktīva 2000/78/EK – Nediskriminācijas vecuma dēļ princips – Direktīvai neatbilstošs valsts tiesiskais regulējums – Indivīda iespēja apšaubīt valsts atbildību Savienības tiesību pārkāpumā – Strīds starp privātpersonām – Dažādu pamattiesību un principu izsvēršana – Tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi – Valsts tiesas loma

Sprieduma kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2016. gada 19. aprīļa spriedums

1.        Eiropas Savienības tiesību akti – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Aizliegums diskriminēt vecuma dēļ – Saistība ar Direktīvu 2000/78 – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru atlaišanas pabalsts netiek piešķirts darba ņēmējiem, kuriem ir tiesības saņemt sava darba devēja maksāto vecuma pensiju atbilstoši pensiju shēmai, kurai viņi ir pievienojušies pirms 50 gadu vecuma sasniegšanas – Nepieļaujamība – Darba ņēmēja atstāšana darba tirgū – Ietekmes neesamība

(Padomes Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 1. punkts)

2.        Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt vecuma dēļ – Pretēji vispārējam principam par aizliegumu diskriminēt vecuma dēļ pieņemts valsts tiesiskais regulējums – Valsts tiesas, kas izskata strīdu starp privātpersonām, pienākumi – Pretrunā esošu valsts tiesību normu nepiemērošana – Savienības tiesību interpretācijas pārākums pār tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principiem – Iespējas privātpersonai saukt pie atbildības dalībvalsti nozīmes neesamība

(LESD 267. pants; Padomes Direktīva 2000/78)

1.        Direktīvā 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, konkretizētais vispārējais nediskriminācijas vecuma dēļ princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to arī strīdā starp personām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru darba ņēmējam nav tiesību saņemt atlaišanas pabalstu, ja viņam ir tiesības saņemt vecuma pensiju, kuru finansē viņa darba devējs saskaņā ar pensiju shēmu, kurai viņš ir pievienojies pirms 50 gadu vecuma sasniegšanas, neatkarīgi no tā, vai viņš izvēlas palikt darba tirgū vai pensionēties.

Tā kā pašā Direktīvā 2000/78 vispārējais nediskriminācijas vecuma dēļ princips nav paredzēts, bet ir konkretizēts tikai nodarbinātības un darba jomā, ar šo direktīvu piešķirtās aizsardzības apjoms nepārsniedz to, kas tiek nodrošināts ar šo principu.

Otrkārt, ņemot vērā to, ka Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 1. punkts nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram darba ņēmēji, kuriem ir tiesības saņemt sava darba devēja maksāto vecuma pensiju atbilstoši pensiju shēmai, kurai viņi ir pievienojušies pirms 50 gadu vecuma sasniegšanas, vienīgi šā iemesla dēļ nevar saņemt īpašo atlaišanas pabalstu, kas ir paredzēts, lai veicinātu uzņēmumā vairāk nekā 12 gadus nostrādājušo darba ņēmēju profesionālo reintegrāciju; tieši tāpat tas ir saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipu, attiecībā uz kuru vispārējais nediskriminācijas vecuma dēļ princips ir uzskatāms tikai un vienīgi par šī principa īpašu izteiksmi.

(sal. ar 23., 26., 27. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata strīdu starp personām un kas ietilpst Direktīvas 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, piemērošanas jomā, piemērojot savas valsts tiesību normas, tās ir jāinterpretē tādējādi, lai tās varētu piemērot saskaņā ar šo direktīvu, vai, ja šāda interpretācija nav iespējama, vajadzības gadījumā nepiemērot nevienu šo valsts tiesību normu, kas ir pretrunā nediskriminācijas vecuma dēļ principam. Šo pienākumu neietekmē nedz tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi, nedz arī iespēja personai saukt pie atbildības attiecīgo dalībvalsti par Savienības tiesību pārkāpumu, ja tā uzskata, ka tai ir nodarīts kaitējums tādas valsts tiesību normas piemērošanas dēļ, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.

Šajā kontekstā, pirmkārt, prasība pēc saskanīgas interpretācijas sevī ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta un valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem. Turklāt ar nediskriminācijas vecuma dēļ principu personām tiek piešķirtas subjektīvas tiesības, kas ir piemērojamas pašas par sevi un kas arī strīdos starp privātpersonām valsts tiesām rada pienākumu atkāpties no tādu valsts tiesību normu piemērošanas, kuras ir pretrunā šim principam.

Otrkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nevar kalpot par pamatu tam, lai valsts tiesa, kas izskata strīdu starp personām, turpinātu piemērot valsts tiesību normu, kas ir pretrunā vispārējam nediskriminācijas vecuma dēļ principam, kurš ir precizēts Direktīvā 2000/78. Šī principa piemērošana šādas valsts tiesību normas tālākā piemērošanā faktiski ierobežotu Tiesas atbalstītās interpretācijas iedarbību laikā, jo šādā veidā šo interpretāciju nevarētu piemērot lietā, kas iesniegta valsts tiesā. Tiesas interpretācija, ko tā sniegusi par Savienības tiesībām, izņemot īpašus ārkārtas apstākļus, valsts tiesai ir jāpiemēro arī tiesiskajām attiecībām, kas radušās un tikušas nodibinātas pirms sprieduma par lūgumu sniegt interpretāciju.

Katrā ziņā uz tiesiskās paļāvības aizsardzību nevar atsaukties, lai personai, kura ir ierosinājusi lietu, mudinot Tiesu interpretēt Savienības tiesības tādējādi, kā tās ir pretrunā aplūkotajai valsts tiesību normai, liegtu no šīs interpretācijas izrietošo priekšrocību.

(sal. ar 33., 36.–41. un 43. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)