Lieta T‑20/14

Huynh Duong Vi Nguyen

pret

Eiropas Parlamentu

un

Eiropas Savienības Padomi

Prasība atcelt tiesību aktu – Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu un Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības reforma – Nelabvēlīgāka kārtība jautājumā par ceļa izdevumu vienotas likmes maksājumu un ikgadējā atvaļinājuma pagarināšanu ar papildu atvaļinājuma dienām par ceļā pavadīto laiku – Individuālas skaršanas neesamība – Ārpuslīgumiskā atbildība – Cēloņsakarība – Prasība, kas daļēji ir acīmredzami nepieņemama un daļēji ir acīmredzami juridiski nepamatota

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2014. gada 11. novembra rīkojums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Normatīvs tiesību akts – Tiesiskais regulējums, ar ko groza Civildienesta noteikumus jautājumā par ceļa izdevumu atmaksāšanu un par ceļā pavadītā laika kompensēšanu – Ierēdņa prasība, kas pamatota ar tiesībām piedalīties Civildienesta noteikumu grozījumu procedūrās un piederību šauram ierēdņu lokam, kuru šis akts skar – Individuālas skaršanas neesamība – Nepieņemamība

(LESD 263. panta ceturtā daļa un 336. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. un 28. pants; Civildienesta noteikumu 10. pants, V pielikuma 7. pants, VII pielikuma 8. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 1023/2013)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Individuāla skaršana – Prasītājam noteiktais pierādīšanas pienākums

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Savienības ierēdņa prasība par regulu, ar ko groza Civildienesta noteikumus – Hipotētiskas prasības par administrācijas lēmumiem, ar kuriem tiek īstenoti grozījumi, pieņemamības nosacījumu ietekme uz individuālas skaršanas nosacījuma pārbaudi – Neesamība

(LESD 256. pants, 263. panta ceturtā daļa un 270. pants; Tiesas statūtu I pielikuma 1. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas un juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Kumulatīva rakstura nosacījumi – Prasības nepieņemamība viena no šiem nosacījumiem neizpildes gadījumā

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

5.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Zaudējumi – Cēloņsakarība – Kumulatīvi nosacījumi – Tiesas pienākums izskatīt punktus konkrētā kārtībā – Neesamība – Viena no šiem nosacījumiem neesamība – Prasības par zaudējumu atlīdzību noraidīšana pilnībā

(LESD 340. panta otrā daļa)

6.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Cēloņsakarība – Kaitējums, kas radies pēc tam, kad Parlaments un Padome pieņēmuši, iespējams, prettiesisku regulu, ar ko groza Civildienesta noteikumus – Tiešas cēloņsakarības starp kaitējumu un apstrīdētajām tiesību normām neesamība

(LESD 340. panta otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 1023/2013)

1.      Attiecībā uz Savienības ierēdņa celto prasību par Regulu Nr. 1023/2013, ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, kas pieņemta uz LESD 336. panta pamata atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai, apstrīdētās normas ietilpst vispārpiemērojamu leģislatīvu aktu kategorijā, attiecībā uz kuriem LESD 263. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka prasībā atcelt šādus aktus personai jābūt tieši un individuāli skartai.

Šajā ziņā nosacījums par individuālu skaršanu nevar būt balstīts uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. un 28. pantu. Tas, ka persona tā vai citādi iestājas Savienības tiesību akta pieņemšanas procesā, var šo personu izcelt individuāli attiecībā uz konkrēto tiesību aktu tikai tad, ja piemērojamais Savienības tiesiskais regulējums tai piešķir noteiktas procesuālās garantijas. Taču izņemot gadījumu, ja pastāv tieša pretēja rakstura tiesību norma, ne vispārpiemērojamu aktu izstrādāšanas procesā, ne arī pašos šajos aktos, pamatojoties uz vispārīgiem Savienības tiesību principiem, tādiem kā tiesības tikt uzklausītam, nav paredzēta skarto personu piedalīšanās, jo tiek uzskatīts, ka to intereses pārstāv politiskās varas institūcijas, kas ir kompetentas pieņemt šos aktus. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka nekādas procesuālās tiesības individuāliem Savienības iestāžu personāla darbiniekiem nav paredzētas nedz LESD 336. pantā, nedz Civildienesta noteikumu 10. pantā, nedz arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. pantā.

Turklāt, lai gan patiešām tiesību akts var skart personu individuāli, jo tā pieder ierobežotam uzņēmēju lokam, ja ar šo aktu tiek grozītas šīs personas iepriekš, pirms tā pieņemšanas iegūtās tiesības, tomēr jākonstatē, ka, pat pieņemot, ka prasītāja faktiski pieder ierobežotam ierēdņu lokam, kuriem ar Regulas Nr. 1023/2013 normām tiek liegts saņemt ceļa izdevumu atmaksu un ceļā pavadītā laika kompensāciju, šis apstāklis neizriet no šo ierēdņu jau iegūto tiesību atcelšanas.

Taču šajā nozīmē nepastāv iegūtas tiesības, jo, kā izriet arī no 2013. gada 31. decembrī piemērojamo Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. panta un to pašu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 8. panta, tiesības saņemt ceļa izdevumu atmaksu un ceļā pavadītā laika kompensāciju neatkarīgi no ekspatriācijas un ārvalstnieku pabalsta faktiski bija visu Savienības ierēdņu tiesības. Šajā ziņā, ja Parlamenta un Padomes izvēles – ar Regulas Nr. 1023/2013 normām sasaistīt šīs tiesības ar ekspatriācijas un ārvalstnieku pabalstu – rezultātā prasītājai šīs tiesības tika liegtas tās viņas tiesiskās un faktiskās situācijas dēļ, kurā viņa, tāpat kā citi ierēdņi, ir pašlaik, tomēr nevar izslēgt, ka citi ierēdņi nākotnē būs tādā pašā situācijā kā viņa.

Turklāt, iespēja apstrīdētā pasākuma pieņemšanas brīdī vairāk vai mazāk precīzi noteikt to personu skaitu vai pat identitāti, uz kurām attieksies pasākums, nekādā gadījumā nenozīmē, ka šis pasākums tās skar individuāli, ja ir skaidrs, ka šis pasākums ir piemērojams objektīvām tiesiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā.

(sal. ar 25., 31., 32., 37., 41., 45.– 48. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 43. un 44. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 52. un 53. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 55. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 60. un 61. punktu)

6.      Savienības ārpuslīgumiskās atbildības jomā LESD 340. panta otrās daļas izpratnē nosacījumu par cēloņsakarības pastāvēšanu tiek pieprasīta faktiska, skaidra un tieša saikne starp attiecīgās iestādes izdarīto kļūdu un apgalvoto kaitējumu, saikne, kura ir jāpierāda prasītājai. Turklāt apgalvotajam kaitējumam pietiekami skaidri jāizriet no pārmestās rīcības, un tai jābūt noteicošajam kaitējuma cēlonim.

Attiecībā uz ierēdņa prasību par Regulas Nr. 1023/2013 normām, ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, jautājumā par ceļa izdevumu atmaksāšanu un ceļā pavadītā laika kompensēšanu, uz kuru prettiesiskumu tiek norādīts un kuri ir pamatā apgalvotajam ciestajam kaitējumam, jākonstatē, ka nepastāv tiešas un skaidras saiknes starp šīm normām un apgalvoto kaitējumu. Faktiski šis kaitējums var izrietēt tikai no iestādes, kurai pieder prasītāja, lēmuma piešķirt viņai mazāk atvaļinājuma dienu par ceļā pavadīto laiku par tām, kuras iepriekš tika piešķirtas saskaņā ar iepriekš piemērojamajiem Civildienesta noteikumiem, un atteikt atmaksāt ikgadējos ceļa izdevumus, piemērojot šīs normas.

(sal. ar 62.– 64. punktu)