Prasība, kas celta 2013. gada 30. septembrī – Itālija/Komisija

(lieta T-527/13)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvji – S. Fiorentino, P. Grasso, avvocati dello Stato, un G. Palmieri)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Komisijas 2013. gada 17. jūlija Lēmumu C(2013) 4046, galīgā redakcija, par kuru paziņots 2013. gada 18. jūlijā, par valsts atbalstu SA.33726 (11/C) [ex SA.33726 (11/NN)], ko piešķīrusi Itālija (Piena nodevas maksājuma atlikšana Itālijā);

pakārtoti, daļēji atcelt iepriekš minēto lēmumu (2. panta b), c) un d) punkts), ciktāl tajā atgūšanas pienākums ir attiecināts arī uz atbalstu, kas izriet no Padomes Lēmuma 2003/530/EK;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Itālijas valdība ir apstrīdējusi Eiropas Komisijas 2013. gada 17. jūlija Lēmumu C(2013) 4046, galīgā redakcija, par kuru paziņots 2013. gada 18. jūlijā, par valsts atbalstu SA.33726 (11/C) [ex SA.33726 (11/NN)], ko piešķīrusi Itālija (Piena nodevas maksājuma atlikšana Itālijā).

Ar šo lēmumu Eiropas Komisija:

atzina, ka piena nodevas maksājuma daļas, kuras maksāšanas termiņš bija iestājies 2010. gada 31. decembrī, atlikšana, par kuru Itālija bija pieņēmusi lēmumu tieši 2010. gada decembrī, tostarp ņemot vērā tās piemērošanas kārtību, ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts;

atzina, ka Padomes Lēmumā 2003/530/EK paredzēto nosacījumu pārkāpums, ko bija radījusi iepriekš minētā maksājuma atlikšana, ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts;

uzdeva Itālijai nodrošināt, lai personas, kas saņēma maksājuma atlikšanu, atmaksātu iepriekš minēto nesaderīgo atbalstu kopā ar procentiem.

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus.

1.    Pirmais pamats attiecas uz Komisijas 2007. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1535/2007 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam lauksaimniecības produktu ražošanas nozarē (OV L 337, 35. lpp.) 3. panta 7. punkta pārkāpumu.

šajā ziņā tiek norādīts, ka apstrīdētajā lēmumā šis noteikums ir piemērots, pamatojoties uz kļūdainu pieņēmumu, ka pastāvošais atbalsts, kas bija atļauts ar Padomes 2003. gada 16. jūlija Lēmumu 2003/530/EK, ir maksimālā summa, ko bija iespējams piešķirt piena produktu ražotājiem, kā rezultātā jebkāds iespējamais papildu atbalsts, kaut arī tas ietilptu de minimis režīmā (un kaut arī tā apmērs būtu absolūti nenozīmīgs), tā kumulācijas dēļ ipso iure būtu radījis tādu atbalsta intensitāti, kas ir augstāka par atļauto.

2.    Otrais pamats attiecas uz iepriekš minētās Regulas (EK) Nr. 1535/2007 3. panta 2. punkta, Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. panta c) punkta un Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK Līguma 93. panta piemērošanai (OV L 140, 1. lpp.), 4. panta 1. punkta pārkāpumu, kā arī nepietiekamu pamatojumu.

šajā ziņā tiek norādīts, ka apstrīdētajā lēmumā šis iepriekš minētais 3. panta 2. punkts – kurš attiecas uz atbalstu, katrs no kuriem kā tāds ietilpst de minimis režīmā, kumulēšanu – ir piemērots gadījumā, kad de minimis režīmā ietvertais atbalsts papildina pastāvošu atbalstu. Turklāt lēmumā ir pieļauta kļūda, atzīstot apstrīdēto pasākumu par pasākumu, ar kuru ticis grozīts pastāvošs atbalsts atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktam. Būtībā ikgadējā maksājuma daļas maksājuma termiņa atlikšana par pusgadu ir patstāvīgs pasākums un jebkurā gadījumā būtiski nemaina pastāvošo atbalstu. Turklāt tas nerada palielinājumu, kas nav lielāks par 20 % no sākotnējā pastāvošā atbalsta shēmas budžeta, un neietekmē šīs shēmas saderīguma novērtējumu. Katrā ziņā Komisija nav sniegusi pietiekamu pamatojumu attiecībā uz šiem punktiem.