Lieta T‑60/05

Union française de l’express (UFEX) u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Starptautiskā eksprespasta tirgus – Lēmums par sūdzības noraidīšanu – Lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšana Kopienu tiesā – Sūdzības atkārtota izskatīšana un atkārtota noraidīšana – Publisks uzņēmums

Sprieduma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību

(EKL 230. panta ceturtā daļa)

2.      Konkurence – Administratīvais process – Sūdzību pārbaude – Prioritāšu noteikšana, ko veikusi Komisija

3.      Konkurence – Administratīvais process – Sūdzību pārbaude – Sūdzība, ar kuru ziņo par valsts atbalstu un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu

(EKL 82., 87. un 88. pants)

4.      Konkurence – Administratīvais process – Pārkāpuma izbeigšanas konstatējums, ko veikusi Komisija

5.      Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Savstarpēju subsīdiju piešķiršana, ko veic uzņēmums, kas atrodas tiesiskā monopola stāvoklī, savam meitas uzņēmumam, kas darbojas konkurējošā jomā

(EKL 82. pants)

6.      Konkurence – Administratīvais process – Sūdzību pārbaude – Sūdzība, kas attiecas uz Kopienas un valsts iestāžu dalītu kompetenci – Komisijas pienākums lēmuma veidā lemt par pārkāpuma esamību – Neesamība

(EKL 82. pants; Komisijas Regula Nr. 773/2004; Komisijas Paziņojums 2004/C 101/04)

7.      Konkurence – Administratīvais process – Sūdzību pārbaude – Kopienas interešu, kas saistītas ar lietas izmeklēšanu, ņemšana vērā

(EKL 81. un 82. pants)

8.      Prasība atcelt tiesību aktu – Akti, par kuriem var celt prasību – Komisijas atteikums izskatīt sūdzību, ar ko tā aicināta rīkoties saskaņā ar EKL 86. panta 3. punktu – Izslēgšana

(EKL 3. panta g) apakšpunkts, EKL 10. un 86. pants; Padomes Regulas Nr. 17 un Nr. 1/2003; Komisijas Regulas Nr.  2842/98 un Nr. 773/2004)

1.      Prasītāja interesi celt prasību, ar ko lūdz atcelt tiesību aktu par Komisijas lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība, ko tas iesniedzis, lai paziņotu par darbībām, kas varētu būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, var noliegt vienīgi izņēmuma apstākļos, konkrētāk – ja var droši konstatēt, ka Komisija nevar pieņemt lēmumu, ar kuru konstatē pārkāpumu, ko var piedēvēt attiecīgajam uzņēmumam, kas atrodas dominējošajā stāvoklī. Tas tā ir gadījumā, kad ir konstatēts, ka aizstāvības iespējas, kas ir izmeklēšanas aptvertajam uzņēmumam, faktiski ir ierobežojis visa administratīvā procesa pārmērīgais ilgums.

(sal. ar 54.–58. punktu)

2.      Attiecībā uz sūdzību, ar ko informē par konkurences noteikumu pārkāpumu, Komisija, ja tā izlemj piešķirt tai iesniegtajām sūdzībām dažāda līmeņa prioritāti, var ne vien apturēt kārtību, kādā sūdzības tiek izskatītas, bet arī noraidīt sūdzību tādēļ, ka nepastāv pietiekamas Kopienas intereses turpināt lietas izskatīšanu. Lai gan Komisija, īstenojot savu rīcības brīvību šajā jomā, var noraidīt sūdzību, ar ko ziņo par darbībām, kas šķietami ir pretrunā Līgumam, tādēļ, ka nepastāv pietiekamas Kopienas intereses turpināt lietas izskatīšanu, tomēr tas nevar notikt, pamatojoties vienīgi uz apstākli, ka šādas darbības ir izbeigtas, bet Komisijai ir jāpārliecinās, ka pret konkurenci vērstās sekas nesaglabājas un vai attiecīgā gadījumā apgalvoto konkurences pārkāpumu smagums vai to seku saglabāšanās nepadara šo sūdzību par tādu, kuras izskatīšana ir Kopienas interesēs. Tādējādi, ja sekas konkurencei saglabājas, Komisijai ir jāpārbauda, vai apgalvoto pārkāpumu smagums, vai arī to sekas nepadara sūdzību par tādu, kuras izskatīšana ir Kopienas interesēs, kas it īpaši nozīmē, ka tā katrā konkrētajā gadījumā izvērtē paziņotā pārkāpuma ilgumu un nozīmi, kā arī to iespaidu uz konkurences stāvokli Kopienā. Ja nav paliekošu konkurencei nelabvēlīgu seku, Komisijai vēl arvien ir jāņem vērā apgalvoto pārkāpumu ilgums un smagums.

Izvērtējot Kopienas intereses turpināt sūdzības izskatīšanu, Komisijai nav noteiktā secībā jānovērtē pārkāpuma, par kuru paziņots, smagums, ilgums un seku saglabāšanās.

Komisijas pieļautai kļūdai, tai uzskatot, ka tai nav bijis pienākuma ņemt vērā apgalvoto pārkāpumu smagumu un ilgumu, izvērtējot Kopienas intereses, nav nozīmes attiecībā uz lēmuma, ar kuru noraidīta sūdzība, tiesiskumu, ja šai kļūdai nevarēja būt izšķiroša iespaida uz tā rezolutīvo daļu. Tas tā ir gadījumā, ja Komisija uzskata, ka nepastāv pietiekamas Kopienas intereses turpināt sūdzības izskatīšanu, pēc tam, kad tā vienīgi labas pārvaldības interesēs, taču efektīvi, izvērtējusi pārkāpumu smagumu un ilgumu.

(sal. ar 65., 69., 70., 73., 74. un 78. punktu)

3.      Attiecībā uz sūdzību, ar kuru ziņo par valsts atbalstu un darbībām, kas varētu būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, Komisijai ir iespēja abus sūdzības aspektus skatīt atsevišķi. Turklāt apstāklis, ka Komisija uzsākusi procedūru valsts atbalstu jautājumā un ka tā šajā sakarā veikusi padziļinātu izmeklēšanu, neizslēdz tai iespēju Kopienas interešu neesamības dēļ noraidīt sūdzības sadaļu sakarā ar dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu saskaņā ar kritērijiem, kas piemērojami šai sūdzības sadaļai. Faktiski, ja, īstenojot savu ekskluzīvo kompetenci konstatēt iespējamo atbalsta neatbilstību kopējam tirgum, Komisijai ir pienākums vai nu nolemt, ka attiecīgais valsts pasākums nav “atbalsts” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, vai nolemt, ka pasākums, lai arī tas ir atbalsts, tomēr ir saderīgs ar kopējo tirgu, vai arī uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, tad savukārt jomā, kur tai nav ekskluzīvas kompetences, Komisijai attiecībā uz sūdzību, ar kuru ziņo par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ir rīcības brīvība, lai noteiktu prioritātes, un tai nav pienākuma ieņemt nostāju par iespējama pārkāpuma pastāvēšanu.

(sal. ar 106. un 107. punktu)

4.      Ciktāl Komisija ir konstatējusi, ka nepastāv ekonomisks pamatojums, lai turpinātu darbības, kas var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, principā drīkst uzskatīt, ka apgalvotais pārkāpums ir izbeigts, ja nepastāv pietiekamas norādes par pretējo. Tas tā ir gadījumā, kad nav ekonomisku iemeslu, kas pamatotu, ka uzņēmums, kas atrodas dominējošā stāvoklī, savai meitas sabiedrībai, kas darbojas konkurencei atvērtā tirgū, par piekļuvi savam tīklam izrakstītu rēķinus par cenu, kas zemāka par reālo, ciktāl šim uzņēmumam šādi paši nosacījumi ir jāpiemēro arī konkurentu piekļuvei.

(sal. ar 109. punktu)

5.      Tikai apstāklis, ka ekskluzīvas tiesības tiek piešķirtas vienam uzņēmumam, lai nodrošinātu, ka tas sniedz pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, neizslēdz to, ka šis uzņēmums gūst peļņu no tam rezervētajām darbībām, ne arī rada šķēršļus uzņēmuma darbības paplašināšanai jomās, kas nav rezervētas. Līdzdalības uzņēmumā iegūšana – un pēc analoģijas savstarpējo subsīdiju piešķiršana – var izraisīt problēmas attiecībā uz Kopienas konkurences noteikumiem gadījumā, ja monopolstāvoklī esošā uzņēmuma izmantotie līdzekļi radušies, rezervētajā tirgū izmantojot pārmērīgas vai diskriminējošas cenas vai cita veida ļaunprātīgas prakses rezultātā.

Tomēr no judikatūras neizriet, ka savstarpējo subsīdiju piešķiršana kā tāda būtu dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, neatkarīgi no rezervētajā sektorā un konkurencei atvērtajā sektorā attiecīgi īstenotās politikas. Tas, ka uzņēmums, kam ir juridisks monopols, savai meitas sabiedrībai, kas darbojas konkurencei atvērtā jomā, par savu pakalpojumu sniegšanu ir izrakstījis rēķinus par cenu, kas zemāka par reālo, obligāti nav šķērslis konkurentiem, it īpaši ja meitas sabiedrība ir šīs subsīdijas izmantojusi, lai gūtu ievērojamu labumu vai lai izmaksātu paaugstinātas dividendes. Apstāklis, ka uzņēmums guvis ievērojamu peļņu, neiespaido klienta izdarīto pakalpojuma sniedzēja izvēli.

(sal. ar 113.–116. punktu)

6.      Attiecībā uz tādas sūdzības izskatīšanu, kura ietilpst Komisijas un valstu iestāžu dalītajā kompetencē, Komisijai nav pienākuma izskatīt lietu vai pieņemt galīgo lēmumu par to, vai apgalvotais pārkāpums pastāv, vai nē. No tā izriet, ka subjektīva valsts iestāžu vai tiesu nostāja, saskaņā ar kuru Komisija ir atbilstošāka iestāde sūdzības izskatīšanai, nerada tai pienākumu izskatīt sūdzību tā, it kā šī sūdzība ietilptu Komisijas ekskluzīvas kompetences jomā. Ja prasītāju neapmierina veids, kādā tā tiesības ņēmušas vērā konkurences iestādes vai valsts tiesas, tam jāveic attiecīgi pasākumi šajās iestādēs, vai jāizmanto tam paredzētie valsts tiesību aizsardzības līdzekļi.

Turklāt tas, ka pastāv sadarbība starp Komisiju un valsts iestādi, nerada Komisijai ekskluzīvu kompetenci un neļauj sagaidīt, ka tā pieņems lēmumu par Kopienas interešu pastāvēšanu lietā. Šajā sakarā Komisijai tāpat nav pienākuma piešķirt lietai prioritāti, ja valsts tiesa ir atlikusi lēmuma pieņemšanu, gaidot Komisijas lēmumu. Turklāt, ciktāl pastāv Komisijas un valsts konkurences iestāžu līdztekus kompetence, tirgum piemītošā Kopienas dimensija nerada Komisijai pienākumu secināt, ka pārkāpumam ir noteikts smagums vai ka pastāv Kopienas intereses attiecīgajā lietā.

(sal. ar 152., 153., 155., 156. un 158. punktu)

7.      Komisijai, novērtējot Kopienas intereses turpināt lietas izskatīšanu, ir jāņem vērā attiecīgās lietas apstākļi un, konkrētāk, faktiskie un tiesību apstākļi, kas norādīti tai iesniegtajā sūdzībā. Tai it īpaši jālīdzsvaro apgalvotā pārkāpuma nozīme kopējā tirgus pastāvēšanai, varbūtība, ka varēs konstatēt tā pastāvēšanu, un nepieciešamo izmeklēšanas pasākumu apmērs, lai ar vislabākajiem nosacījumiem izpildītu savu pienākumu uzraudzīt EKL 81. un EKL 82. panta ievērošanu.

Līdz ar to grūtības konstatēt atbilstoši tiesību normās prasītajai precizitātei pārkāpuma pastāvēšanu, lai pieņemtu lēmumu, ar kuru konstatēts šis pārkāpums, ir elements, ko var ņemt vērā, izvērtējot Kopienas interešu pastāvēšanu.

(sal. ar 178. un 179. punktu)

8.      No EKL 86. panta 3. punkta formulējuma un no šī panta visu normu mērķa izriet, ka Komisijai nav pienākuma veikt darbības minēto noteikumu izpratnē un privātpersonas nevar prasīt, lai šī iestāde ieņemtu kādu konkrētu nostāju. Komisijas lēmums, ar kuru [tā atsakās] rīkoties sakarā ar sūdzību, ar kuru to aicina rīkoties saskaņā ar EKL 86. panta 3. punktu, tādējādi nav apstrīdams tiesību akts, par kuru var celt prasību par tiesību akta atcelšanu.

Līdz ar to ne apstāklis, ka šāda sūdzība iesniegta ar juridisku pamatu, kas nav atbilstošs, ne iespējamā Komisijas kļūda šajā sakarā, tāda kā sūdzības izskatīšana Regulas Nr. 17 ietvaros, lai gan tā, tāpat kā Regulas Nr. 1/2003, Nr. 2842/98 un Nr. 773/2004, nav piemērojama EKL 86. pantam, pat ja Komisija ir uzskatījusi par pienākumu tās piemērot, ne apstāklis, ka sūdzībā un Komisijas lēmumā citētas tādas normas kā EKL 3. panta g) apakšpunkts un EKL 10. pants, pēc sava rakstura nav tādi, kas sūdzības iesniedzējam piešķirtu tiesības celt prasību par Komisijas lēmumu, kas ietilpst EKL 86. panta piemērošanas jomā.

Tāpat apstāklis, ka sūdzības iesniedzējs apvienojis sūdzību, kura vērsta pret dalībvalsti, ar sūdzību, kas vērsta pret uzņēmumu, vēl jo vairāk nevar tam piešķirt tiesības apstrīdēt to Komisijas lēmuma daļu, kas attiecas uz sūdzību, kas vērsta pret dalībvalsti. Šajā sakarā šāda lēmuma juridisko statusu negroza Komisijas norādītie iemesli, kādēļ tā nerīkosies sakarā ar sūdzību, ievērojot EKL 86. pantu, kā arī apstāklis, ka tā nav nošķīrusi dažādus sava lēmuma aspektus, norādot sūdzības iesniedzējam tā tiesību aizsardzības līdzekļu esamību.

(sal. ar 189. un 191.–194. punktu)