TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2010. gada 6. oktobrī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2002/22/EK (universālā pakalpojuma direktīva) – Elektroniskās komunikācijas – Tīkli un pakalpojumi – 12. pants – Universālā pakalpojuma saistību izmaksu aprēķināšana – Universālā pakalpojuma sociālā sastāvdaļa – 13. pants – Universālā pakalpojuma saistību finansēšana – Netaisnīga apgrūtinājuma noteikšana
Lieta C‑222/08
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2008. gada 22. maijā cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv H. van Vlīts [H. van Vliet] un A. Neijenhaiss [A. Nijenhuis], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Beļģijas Karalisti, ko pārstāv T. Materne [T. Materne] un M. Jakobsa [M. Jacobs], pārstāvji, kuriem palīdz S. Deprē [S. Depré], avocat,
atbildētāja.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents), tiesneši K. Toadere [C. Toader], K. Šīmans [K. Schiemann], P. Kūris [P. Kūris] un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen],
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 17. marta tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 22. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pilnībā netransponējot Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 13. nod., 29. sēj., 367. lpp.) 12. panta 1. punktu un 13. panta 1. punktu, kā arī IV pielikuma A daļu, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā un EKL 249. pantā paredzētos pienākumus.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
Direktīva 2002/22
2 Direktīvas 2002/22 preambulas 4. apsvērumā ir noteikts, ka “universālā pakalpojuma sniegšana (tas ir, noteikta pakalpojumu minimālā kopuma sniegšana visiem [gala]lietotājiem par pieejamu cenu) var iekļaut dažu pakalpojumu sniegšanu dažiem lietotājiem par cenām, kas atšķiras no cenām parastos tirgus apstākļos. Tomēr kompensācija uzņēmumiem, kas izraudzīti šādu pakalpojumu sniegšanai šādos apstākļos, nedrīkst izkropļot konkurenci ar noteikumu, ka izraudzītajiem uzņēmumiem kompensāciju piešķir par konkrētajām neto izmaksām, un ar noteikumu, ka neto izmaksu apgrūtinājumu atmaksā neitrālā veidā attiecībā uz konkurenci”.
3 Direktīvas 2002/22 preambulas 18. apsvērumā ir noteikts:
“Dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jāizveido mehānismi universālā pakalpojuma saistību neto izmaksu finansēšanai gadījumos, kad tiek parādīts, ka saistības var pildīt tikai ar zaudējumiem vai ar neto izmaksām, kas neatbilst parastiem tirdzniecības standartiem [kas pārsniedz parastos komercdarbības apstākļos esošās]. [..]”
4 Direktīvas 2002/22 preambulas 21. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:
“Ja universālā pakalpojuma saistība rada negodīgu [netaisnīgu] apgrūtinājumu uzņēmumam, ir lietderīgi ļaut dalībvalstīm izveidot mehānismus efektīvai neto izmaksu atmaksāšanai. [..]”
5 Direktīvas 2002/22 3. pantā ar virsrakstu “Universālā pakalpojuma pieejamība” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka šajā nodaļā minētie pakalpojumi ar konkrētu kvalitāti tiek darīti pieejami visiem [gala]lietotājiem to teritorijā neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās atrašanās vietas un, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus, par pieejamu cenu.
2. Dalībvalstis nosaka visefektīvāko un piemērotāko pieeju, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma ieviešanu, ievērojot objektivitātes, pārskatāmības, nediskriminācijas un samērīguma principus. Dalībvalstis cenšas samazināt tirgus izkropļošanu, jo īpaši pakalpojumu nodrošināšanu par cenām vai saskaņā ar citiem noteikumiem un nosacījumiem, kas atšķiras no parastiem komerciāliem nosacījumiem, aizsargājot sabiedrības intereses.”
6 Direktīvas 2002/22 8. pantā ar virsrakstu “Uzņēmumu izraudzīšanās” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis var izraudzīties vienu vai vairākus uzņēmumus, lai garantētu universālā pakalpojuma sniegšanu [..].
2. Ja dalībvalstis izraugās uzņēmumus daļā vai visā valsts teritorijā kā uzņēmumus ar universālā pakalpojuma saistībām, tās to veic, izmantojot efektīvu, objektīvu, pārskatāmu un nediskriminējošu izraudzīšanās mehānismu, tādējādi nevienam uzņēmumam nevar a priori būt liegta iespēja tikt izraudzītam. Šādas izraudzīšanās metodes nodrošina to, ka universālo pakalpojumu sniedz ekonomiski izdevīgā veidā un ka to var izmantot kā līdzekli universālā pakalpojuma saistību neto izmaksu noteikšanai saskaņā ar 12. pantu.”
7 Direktīvas 2002/22 9. pantā ar virsrakstu “Tarifu pieejamība” ir paredzēts:
“1. Valsts pārvaldes iestādes pārrauga 4., 5., 6. un 7. pantā noteikto pakalpojumu mazumtirdzniecības tarifu attīstību un līmeni kā pakalpojumu, kas ietilpst universālā pakalpojuma saistībās un kurus nodrošina izraudzītie uzņēmumi, jo īpaši attiecībā uz valsts patēriņa cenām un ienākumiem [Valsts regulatīvās iestādes pārrauga pakalpojumu, kuri 4., 5., 6. un 7. pantā noteikti par ietilpstošiem universālā pakalpojuma saistībās un kurus nodrošina izraudzītie uzņēmumi, mazumtirdzniecības tarifu izmaiņas un līmeni tostarp salīdzinājumā ar patēriņa cenām un ienākumiem valstī].
2. Dalībvalstis, ņemot vērā apstākļus valstī, var pieprasīt izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt patērētājiem izvēles tarifu vai tarifu paketi, kas atšķiras no tiem, kas piedāvāti parastos komerciālos apstākļos, jo īpaši, lai nodrošinātu to, ka patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai patērētājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām netiek liegta pieeja publiski pieejamiem telefona pakalpojumiem vai to izmantošana.
[..]”
8 Direktīvas 2002/22 12. panta ar virsrakstu “Universālā pakalpojuma saistību izmaksas [izmaksu aprēķināšana]” 1. punktā ir noteikts:
“Ja valsts pārvaldes [regulatīvās] iestādes uzskata, ka universālā pakalpojuma sniegšana, kā noteikts 3. līdz 10. pantā, var radīt negodīgu [netaisnīgu] apgrūtinājumu uzņēmumiem, kas izraudzīti sniegt universālo pakalpojumu, tās var aprēķināt [aprēķina] šī pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas.
Šim nolūkam valsts pārvaldes [regulatīvās] iestādes:
a) aprēķina universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas, ņemot vērā jebkuras tirgus [komerciālās] priekšrocības, kādas ir uzņēmumam, kas izraudzīts sniegt universālo pakalpojumu, saskaņā ar IV pielikuma A daļu, vai
b) izmanto tā universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas, kas noteikts ar izraudzīšanās mehānisma palīdzību, saskaņā ar 8. panta 2. punktu.”
9 Direktīvas 2002/22 13. pantā ar virsrakstu “Universālā pakalpojuma saistību finansēšana” ir noteikts:
“1. Ja, pamatojoties uz 12. pantā minēto neto izmaksu aprēķinu, valsts pārvaldes [regulatīvās] iestādes atklāj, ka uzņēmums ir pakļauts negodīgam [netaisnīgam] apgrūtinājumam, dalībvalstis pēc izraudzītā uzņēmuma pieprasījuma izlemj:
a) ieviest mehānismu, lai kompensētu šim uzņēmumam noteiktās [aprēķinātās] neto izmaksas saskaņā ar pārskatāmiem noteikumiem no valsts finansējuma [līdzekļiem]; un/vai
b) sadalīt universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas starp elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu sniedzējiem.
[..]”
10 Direktīvas 2002/22 IV pielikuma A daļā šādi ir aprakstīta kārtība, kādā jāaprēķina universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas:
“Universālā pakalpojuma saistības attiecas uz tām saistībām, ko dalībvalsts uzliek uzņēmumam attiecībā uz tīkla un pakalpojuma nodrošināšanu kādā īpašā ģeogrāfiskā apgabalā, to skaitā, ja vajadzīgs, vidējās cenas šī pakalpojuma vai īpašu izvēles tarifu nodrošināšanai šajā ģeogrāfiskajā apgabalā patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām.
Valsts pārvaldes [regulatīvajām] iestādēm jāizskata visi līdzekļi, lai nodrošinātu atbilstīgus stimulus, lai uzņēmumi (izraudzītie vai neizraudzītie) veiktu [pildītu] universālā pakalpojuma saistības par efektīvām izmaksām [rentabli]. Veicot aprēķināšanu, universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas aprēķina kā starpību starp izraudzītā uzņēmuma ar universālā pakalpojuma saistībām un izraudzītā uzņēmuma bez universālā pakalpojuma saistībām neto izmaksām. To piemēro neatkarīgi no tā, vai tīkls kādā konkrētā dalībvalstī ir pilnībā attīstīts vai joprojām attīstās un paplašinās. Pienācīga uzmanība ir jāpievērš pareizai to izmaksu izvērtēšanai, no kurām izraudzītais uzņēmums izvēlētos izvairīties, ja tam nebūtu universālā pakalpojuma saistīb[u]. Neto izmaksu aprēķināšanā būtu jāizvērtē universālā pakalpojuma operatora ieguvumi, ietverot netiešos [nemateriālos] ieguvumus.
[..]”
11 Saskaņā ar Direktīvas 2002/22 38. pantu dalībvalstīm ne vēlāk kā 2003. gada 24. jūlijā bija jāpieņem tās izpildei vajadzīgie normatīvie un administratīvie akti, par tiem tūlīt jāinformē Komisija un no 2003. gada 25. jūlija šie tiesību akti jāpiemēro.
Valsts tiesiskais regulējums
12 2005. gada 13. jūnijā Beļģijas Karaliste pieņēma Likumu par elektroniskajām komunikācijām (2005. gada 20. jūnija Moniteur belge, 28070. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada 13. jūnija likums”), kurā vēlāk tika izdarīti grozījumi ar 2007. gada 25. aprīļa likumu par dažādiem noteikumiem (IV) (2007. gada 8. maija Moniteur belge, 25103. lpp.; turpmāk tekstā – “2007. gada 25. aprīļa likums”).
13 2005. gada 13. jūnija likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2007. gada 25. aprīļa likumu, 74. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“Universālā pakalpojuma sociālā sastāvdaļa ir īpaši visu operatoru, kas piedāvā patērētājiem publiski pieejamu telefonpakalpojumu, tarifa nosacījumi noteiktām saņēmēju kategorijām.
Saņēmēju kategorijas un tarifa nosacījumi, kas paredzēti pirmajā daļā, kā arī minēto tarifa nosacījumu saņemšanas kārtība ir noteikti pielikumā.
[Beļģijas Pasta pakalpojumu un telekomunikāciju] institūts (turpmāk tekstā – “Institūts”) iesniedz [par jautājumiem saistībā ar elektroniskajām komunikācijām atbildīgajam] ministram ikgadēju ziņojumu par operatoru attiecīgo daļu kopējā sociālo abonentu skaitā attiecībā pret to tirgus daļu, ko nosaka, pamatojoties uz apgrozījumu publiski pieejamo telefonpakalpojumu tirgū.
Universālajam pakalpojumam izveido fondu attiecībā uz sociālajiem tarifiem, no kura maksājama kompensācija tiem sociālo tarifu nodrošinātājiem, kuri Institūtam par to ir iesnieguši lūgumu. Šis fonds ir juridiska persona, un to pārvalda Institūts.
Karalis ar Ministru Padomē pēc iepazīšanās ar Institūta atzinumu apspriestu dekrētu nosaka šā mehānisma darbības kārtību.
Ja izrādās, ka operatora piešķirto tarifa atlaižu skaits ir mazāks par tarifu atlaižu skaitu, kas atbilst tā daļai kopējā apgrozījumā publiski pieejamo telefonpakalpojumu tirgū, šim operatoram šī starpība ir jākompensē.
Ja izrādās, ka operatora piešķirto tarifa atlaižu skaits ir lielāks par tarifa atlaižu skaitu, kas atbilst tā daļai kopējā apgrozījumā publiski pieejamo telefonpakalpojumu tirgū, šis operators saņem kompensāciju šai starpībai atbilstošas summas apmērā.
Iepriekšējās daļās paredzētās kompensācijas jāmaksā nekavējoties. Faktisku kompensēšanu ar fonda starpniecību veic līdz ar tā darbības uzsākšanu un vēlākais gada laikā pēc šā panta stāšanās spēkā.
Institūts saskaņā ar pielikumā noteikto metodoloģiju aprēķina sociālo tarifu neto izmaksas katram operatoram, kurš Institūtam iesniedzis pieteikumu [to kompensēšanai].
Šajā likumā un tā pielikumā noteiktajā mērā Institūts var noteikt izmaksu un kompensāciju aprēķināšanas kārtību.”
14 2005. gada 13. jūnija likuma pielikuma 45.a pantā, kas ietverts ar 2007. gada 25. aprīļa likuma 200. pantu, ir noteikta sociālo tarifu neto izmaksu aprēķināšanai izmantojamā metodoloģija. Minētajā 45.a pantā noteikts:
“Universālā pakalpojuma sociālo tarifu neto izmaksas atbilst starpībai starp ieņēmumiem, kādus sociālo tarifu nodrošinātājs saņemtu parastos komercdarbības apstākļos, un ieņēmumiem, ko tas saņem, sociālā tarifa saņēmējam piešķirot šajā likumā paredzētās atlaides
Pirmos piecus gadus pēc likuma stāšanās spēkā kompensāciju, ko saņem vēsturiskais sociālo tarifu nodrošinātājs, vajadzības gadījumā samazina Institūta noteiktā procentuālā apmērā.
Iepriekšējā daļā minēto procentuālo apmēru nosaka, pamatojoties uz netiešo guvumu. Institūts ņem vērā aprēķinus, ko [tas] jau ir veicis, nosakot vēsturiskā sociālo tarifu nodrošinātāja neto izmaksas.”
15 2007. gada 25. aprīļa likuma 202. pantā ir noteikts:
“2005. gada 13. jūnija likuma [..] 74. panta [astotajā] daļā [..] frāze “iepriekšējās daļās paredzētās kompensācijas jāmaksā nekavējoties” jāinterpretē šādi:
2005. gada 13. jūnija likuma [..] sagatavošanas gaitā, ņemot vērā Direktīvā [2002/22] noteiktās prasības un pamatojoties uz universālā pakalpojuma vēsturiskā operatora pieteikumu attiecībā uz to, un pēc tam, kad Institūts bija noteicis universālā pakalpojuma neto izmaksas, likumdevējs valsts regulatīvās iestādes statusā novērtēja apgrūtinājuma nesamērīgumu. Šajā ziņā likumdevējs, kā to turklāt ir konstatējusi Conseil d’État (Valsts Padome), ir uzskatījis, ka tiktāl, ciktāl tiek ņemti vērā visi netiešie guvumi, tostarp nemateriālie guvumi, kas var rasties šīs pakalpojuma sniegšanas rezultātā, jebkura šajā aprēķinā konstatētā nerentabilitāte faktiski ir nesamērīgs apgrūtinājums.”
Pirmstiesas procedūra un tiesvedība Tiesā
16 Pēc tam, kad 2005. gada 24. jūnijā Komisija bija saņēmusi 2005. gada 13. jūnija likuma tekstu, kurā Beļģijas Karaliste bija paredzējusi Direktīvas 2002/22 transponēšanas pasākumus, tā 2006. gada 15. novembra brīdinājuma vēstulē apšaubīja vairāku šā likuma aspektu atbilstību minētās direktīvas 12. panta 1. punktam un 13. panta 1. punktam.
17 2007. gada 16. februāra atbildē Beļģijas Karaliste paziņoja, ka minētajā likumā izdarāmi grozījumi, kuri vēlāk tika izdarīti ar 2007. gada 25. aprīļa likumu.
18 Tad Komisija atsauca vairākus no saviem iebildumiem. Tomēr joprojām tika uzturēti divi iebildumi, proti, gan attiecībā uz to, ka Beļģijas tiesību aktos nav noteikuma, kurā būtu paredzēts, ka valsts regulatīvā iestāde izvērtē, vai sociālo tarifu piedāvāšanas saistības ir netaisnīgs apgrūtinājums, gan attiecībā uz veidu, kā minētā iestāde aprēķina ar sociālo tarifu nodrošināšanu saistītās neto izmaksas.
19 2007. gada 29. jūnijā Komisija sniedza argumentētu atzinumu, aicinādama Beļģijas Karalisti divu mēnešu termiņā pēc šā atzinuma saņemšanas veikt Direktīvas 2002/22 prasību izpildei vajadzīgos pasākumus.
20 Ar 2007. gada 1. augusta vēstuli Beļģijas Karaliste iesniedza termiņa atlikšanas lūgumu, kuru Komisija noraidīja, pamatodamās uz to, ka nav izpildīti šajā ziņā paredzētie nosacījumi.
21 Uzskatot, ka Beļģijas Karalistes sniegtās ziņas nav apmierinošas, Komisija nolēma celt šo prasību.
Par prasību
Par pirmo iebildumu attiecībā uz kārtību, kādā var noteikt, vai sociālo tarifu piemērošanas saistības ir netaisnīgs apgrūtinājums
Lietas dalībnieku argumenti
22 Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2002/22 12. panta 1. punktā un 13. panta 1. punktā valsts regulatīvajai iestādei ir noteikts pienākums izvērtēt universālā pakalpojuma sniegšanai izraudzītajiem operatoriem šo pakalpojumu sniegšanas radītā apgrūtinājuma iedabu.
23 Pieņemot 2005. gada 13. jūnija likuma 74. pantu redakcijā, kas izriet no 2007. gada 25. aprīļa likuma, Beļģijas likumdevējs esot uzskatījis, ka ikvienas no sociālo tarifu piemērošanas saistībām izrietošās neto izmaksas attiecīgajiem uzņēmumiem ir netaisnīgs apgrūtinājums, saistībā ar kuru noteikti jābūt kompensācijai. Pēc tam universālajam pakalpojumam saistībā ar sociālajiem tarifiem esot izveidots fonds, kas tiek finansēts ar operatoru iemaksām un paredzēts, lai nodrošinātu kompensāciju minētajiem uzņēmumiem.
24 Komisija ne vien šaubās, vai likumdevējs pats var būt valsts regulatīvā iestāde, bet arī apgalvo, ka Direktīvā 2002/22 ir noteikts pienākums saistībā ar universālā pakalpojuma saistību neto izmaksu aprēķinu un finansēšanu konkrēti izvērtēt apgrūtinājuma iespējamo netaisnīgumu. Tādēļ vērtējumu šajā ziņā veikt vienlaikus ar universālo pakalpojumu regulējošo noteikumu paredzēšanai domātā likuma pieņemšanu esot nesaderīgi ar Direktīvu 2002/22, jo tas būtu tas pats, kas apgrūtinājuma netaisnīgumu vispārīgi un abstrakti noteikt a priori.
25 Komisija piebilst, ka izmantotā metode neatbilst Direktīvā 2002/22 par saistošu noteiktajai kārtībai, jo nedz Beļģijas likumdevējs, nedz Institūts vispār nav pienācīgi izvērtējuši, vai universālā pakalpojuma sniegšana attiecīgajiem operatoriem ir netaisnīgs apgrūtinājums.
26 Jautājumā par Institūta 2002. gada 26. novembrī veikto universālā pakalpojuma saistību neto izmaksu aprēķinu Komisija norāda, ka, tā kā 2005. gada 13. jūnija likums tika pieņemts tikai divarpus gadus pēc tam, kad Institūts bija sniedzis atzinumu, minētais aprēķins bija novecojis un nebija pielāgots reālajiem faktiskajiem apstākļiem. Lai arī minētajā likumā universālā pakalpojuma saistības tika noteiktas visiem operatoriem, Institūta atzinums attiecībā uz sabiedrības Belgacom (turpmāk tekstā – “Belgacom”) izmaksām attiecās tikai uz aplēsēm 2003. gadam, kad sociālo tarifu piemērošanas saistības bija noteiktas vienīgi tai. Tādēļ strīdīgais atzinums neizrietot no pamatota neto izmaksu aprēķina, balstoties uz kuru Beļģijas Karaliste varētu uzskatīt, ka 2005. gada 13. jūnija likuma pieņemšanas rezultātā visiem operatoriem rastos netaisnīgs apgrūtinājums.
27 Šajā ziņā atsaukdamās uz 2008. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑220/07 Komisija/Francija (31. punkts), Komisija secināja, ka Beļģijas sistēma nemudina ievērot Tiesas judikatūrā noteiktos rentabilitātes, efektivitātes, objektivitātes un diskriminācijas aizlieguma un konkurences minimāla kropļojuma principus.
28 Komisija turklāt vērš uzmanību uz to, ka Beļģijas likumā regulētā Institūta kompetence ir pārlieku ierobežota, jo nav paredzēts, ka tas varētu konstatēt, ka universālā pakalpojuma sniegšana nerada netaisnīgu apgrūtinājumu.
29 Visbeidzot, Komisiju izbrīna, ka Beļģijas likumdevējs valsts regulatīvās iestādes statusā esot rīkojies tikai attiecībā uz vienu telekomunikāciju direktīvu aspektu, proti, vērtējumu jautājumā par netaisnīga apgrūtinājuma, kas izriet no universālā pakalpojuma sniegšanas, esamību, lai arī 2005. gada 13. jūnija likumā šāda situācija neesot paredzēta, turklāt pretrunā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 13. nod., 29. sēj., 349. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatdirektīva”) 3. panta 4. punktā noteiktajam tas nav ticis izziņots, un lai arī nav pamata izvirzīt uz Beļģijas konstitucionālajām tiesībām balstītus argumentus.
30 Atsaukdamās uz institucionālās autonomijas principu, EKL 249. pantu, kā arī Direktīvas 2002/21 preambulas 11. apsvērumu un 2. un 3. pantu, Beļģijas Karaliste norāda, ka atbilstoši tās konstitucionālajai iekārtai Beļģijas parlamentam nekas neliedz rīkoties valsts regulatīvās iestādes statusā, lai konstatētu no universālā pakalpojuma sniegšanas izrietoša netaisnīga apgrūtinājuma esamību.
31 Likumdošanas ceļā nosakot, kas saprotams ar netaisnīgu apgrūtinājumu, tiekot novērsta atšķirīga attieksme pret dažādajiem operatoriem, kuriem tagad visiem jāpiemēro sociālie tarifi un tādēļ jācieš zaudējumi, jo šie tarifi ir mazāki par parastajām cenām. Tādējādi visas neto izmaksas, kas uzņēmumam, kuram ir pienākums sniegt universālo pakalpojumu, rodas kā šā pakalpojuma sniedzējam, būtu jāuzskata par netaisnīgām izmaksām un tātad jākompensē.
32 Beļģijas Karaliste paskaidro, ka uzdevumi, kas valsts regulatīvajai iestādei uzticēti attiecībā uz universāla sociālā pakalpojuma organizēšanu, ir sadalīti starp, no vienas puses, likumdevēju un, no otras puses, Institūtu, kurš, rīkodamies izpildinstitūcijas statusā, atbilstoši likumā noteiktajiem kritērijiem nosaka katra operatora tiesības saņemt kompensāciju.
33 Beļģijas Karaliste uzsver, ka tāda liberalizēta īpaša universāla sociālā pakalpojuma sistēma kā šajā lietā aplūkojamā, kurā par šā pakalpojuma sniedzējiem ir izraudzīti visi operatori, sekmē noturīgu konkurenci starp operatoriem un rada ievērojamas priekšrocības patērētājam.
34 Tomēr pienācīgai šādas sistēmas darbībai esot vajadzīgs, lai operatoriem būtu iespējas saņemt kompensāciju garantijas. Tamdēļ paredzētā kompensācija sedzot likumā noteikto atlaižu, kas tiem bija jāpiešķir, lai apmierinātu sociālo abonentu vajadzības, summu apmērā, kas proporcionāli pārsniedz to attiecīgo tirgus daļu. Šādi noteiktās neto izmaksas atbilstot tam, kas Direktīvas 2002/22 IV pielikuma A daļas trešajā daļā uzskatīts par “izmaksām, kas ir attiecināmas uz [..] īpašiem pakalpojumu [gala]lietotājiem vai pakalpojumu [gala]lietotāju grupām, ko [..] var apkalpot tikai ar zaudējumiem vai [izmaksām, kuras] neatbilst parastiem komerciāliem standartiem [pārsniedz parastos komercdarbības apstākļos esošās]”.
35 Jautājumā par Komisijas argumentu, ka Beļģijas tiesību aktos nav paredzēts no universālā pakalpojuma saistībām izrietošā apgrūtinājuma iespējamā netaisnīguma izvērtējums, Beļģijas Karaliste izklāsta, ka apgrūtinājumu likumdevējs ir uzskatījis par netaisnīgu, ja ir jāsedz neto izmaksas un ir iesniegts finansēšanas pieteikums. Jebkurš cits apgrūtinājuma netaisnīguma vērtējums Beļģijas sistēmas apstākļos radītu attiecīgo uzņēmumu starpā esošās konkurences kropļojumu, jo, lai arī tiem visiem ir vienādas saistības, tiesības lūgt kompensāciju esot tikai dažiem no tiem.
36 Turklāt pirms lēmuma par minētā apgrūtinājuma netaisnīgumu pieņemšanas universālā sociālā pakalpojuma piedāvāšanas rezultātā radīto neto izmaksu aprēķinu Institūts esot veicis atbilstoši Direktīvas 2002/22 IV pielikuma A daļai. Šis aprēķins pirmoreiz esot veikts 2002. gadā, pēc tam atjaunināts 2005. gadā, ņemot vērā tostarp iespējamās komerciālās priekšrocības, kuras varēja būt Belgacom tai toreiz piederošo monopoltiesību dēļ.
37 Jautājumā par Direktīvas 2002/22 12. panta 2. punktā rodamo pārskatāmības prasību Beļģijas Karaliste uzsver, ka galīgais lēmums par neto izmaksu aprēķinu 2005. gada 18. maijā ir publicēts Institūta vietnē.
38 Turklāt likumdevēja iejaukšanās esot bijusi obligāta konstitucionālo prasību dēļ, jo par labu operatoriem izveidotā kompensācijas sistēma esot uzskatāma par nodokļu sistēmu.
39 Direktīvā 2002/22 esot noteikts pienākums veikt vienreizēju apgrūtinājuma iespējamā netaisnīguma izvērtējumu, kura rezultātā tiekot ieviests tāds vispārīgs finansēšanas mehānisms kā šīs direktīvas 13. panta 2. punktā paredzētais. Komisija kļūdaini neesot ņēmusi vērā būtisko atšķirību, kāda esot starp neto izmaksu aprēķinu saistībā ar lēmumu par apgrūtinājuma iespējamo netaisnīgumu un lēmumu, kurā paredzēts kompensācijas mehānisms, kas tika veikti vienlaikus 2005. gada 13. jūnija likuma pieņemšanas gaitā, no vienas puses, un neto izmaksu aprēķinu atbilstoši šā likuma pielikuma 45.a pantam, kas tiek darīts ik gadu, lai visiem attiecīgajiem operatoriem maksātu kompensāciju, no otras puses.
Tiesas vērtējums
40 Ievadam jāatgādina, ka Direktīvas 2002/22 mērķis ir izveidot saskaņotus reglamentējošos noteikumus, kas elektronisko komunikāciju nozarē nodrošinātu universāla pakalpojuma sniegšanu, proti, noteiktu pakalpojumu minimālā kopuma sniegšanu visiem galalietotājiem par pieejamu cenu. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu viens no tās mērķiem ir faktiskas konkurences un izvēles ceļā nodrošināt sabiedrībai pieejamu labas kvalitātes pakalpojumu pieejamību visā Eiropas Kopienā (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 28. punkts).
41 Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 2. punktu dalībvalstis nosaka visefektīvāko un piemērotāko veidu, kā nodrošināt universālā pakalpojuma ieviešanu, ievērojot objektivitātes, pārskatāmības, diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principus, un tās cenšas līdz minimumam samazināt tirgus izkropļošanu, aizsargājot sabiedrības intereses kopumā (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 29. punkts).
42 Direktīvas 2002/22 preambulas 4. apsvērumā ir noteikts, kādi pakalpojumi kādiem galalietotājiem, nodrošinot universālo pakalpojumu, var tikt sniegti par cenām, kas atšķiras no parastos tirgus apstākļos esošajām. Tādēļ, kā izriet no tās pašas direktīvas preambulas 18. apsvēruma, Kopienu likumdevējs ir paredzējis, ka dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jāizveido mehānismi universālā pakalpojuma saistību neto izmaksu finansēšanai gadījumos, kad tiek pierādīts, ka šīs saistības var izpildīt tikai ar zaudējumiem vai neto izmaksām, kas pārsniedz parastos komercdarbības apstākļos esošās izmaksas.
43 Tādējādi atbilstoši Direktīvas 2002/22 12. panta 1. punkta pirmajai daļai, ja valsts regulatīvās iestādes uzskata, ka šīs direktīvas 3.–10. pantā noteiktā universālā pakalpojuma sniegšana universālā pakalpojuma sniegšanai izraudzītajiem uzņēmumiem var radīt netaisnīgu apgrūtinājumu, tām jāaprēķina šā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas.
44 Jākonstatē, ka, lai arī Direktīvas 2002/22 12. panta 1. punkta otrās daļas, kā arī IV pielikuma noteikumos ir noteikts, kā jāaprēķina universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas, ja valsts regulatīvās iestādes uzskata, ka tas var būt netaisnīgs apgrūtinājums, nedz no minētā 12. panta 1. punkta, nedz kādas citas šīs direktīvas tiesību normas neizriet, ka Kopienu likumdevējs būtu vēlējies pats noteikt nosacījumus, kādos minētajām iestādēm jau iepriekš būtu jāuzskata, ka minētā pakalpojuma sniegšana var būt šāds netaisnīgs apgrūtinājums.
45 Šajos apstākļos, paredzot nosacījumus, saskaņā ar kuriem jānosaka, vai minētais apgrūtinājums ir vai nav netaisnīgs, Beļģijas Karaliste ir izpildījusi no šīs direktīvas 12. panta izrietošos pienākumus.
46 Savukārt no Direktīvas 2002/22 13. panta noteikumiem izriet, ka, tikai pamatojoties uz šīs direktīvas 12. pantā paredzēto universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksu aprēķinu, valsts regulatīvās iestādes var konstatēt, ka par universālā pakalpojuma sniedzēju izraudzītais uzņēmums faktiski ir netaisnīgi apgrūtināts, un ka dalībvalstīm pēc šā uzņēmuma lūguma tad ir jāizlemj noteikt atlīdzības saistībā ar šīm izmaksām kārtību.
47 Atbilstoši Direktīvas 2002/22 12. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta, kā arī IV pielikuma noteikumiem šis aprēķins jāveic attiecībā uz katru no universālā pakalpojuma sniegšanai izraudzītajiem uzņēmumiem.
48 Turklāt, tā kā konstatējums, ka šā pakalpojuma sniegšana ir netaisnīgs apgrūtinājums kādam vai vairākiem no šiem uzņēmumiem, ir vajadzīgs priekšnosacījums, lai dalībvalstis īstenotu mehānismus šim uzņēmumam vai šiem uzņēmumiem radušos izmaksu kompensēšanai, jānoskaidro, kas saprotams ar “netaisnīgu apgrūtinājumu”, jo šis jēdziens Direktīvā 2002/22 nav definēts.
49 Šajā ziņā no Direktīvas 2002/22 preambulas 21. apsvēruma izriet, ka Kopienu likumdevējs universālā pakalpojuma sniegšanas dēļ uzņēmumam iespējami radušos neto izmaksu segšanas mehānismus ir vēlējies saistīt ar pārmērīgu šā uzņēmuma apgrūtināšanu. Saistībā ar to uzskatīdams, ka universālā pakalpojuma neto izmaksas var arī nebūt pārmērīgs apgrūtinājums visiem attiecīgajiem uzņēmumiem, tas ir vēlējies novērst, ka ikvienas universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas automātiski radītu tiesības uz kompensāciju. Tādēļ netaisnīgs apgrūtinājums, kura esamība valsts regulatīvajai iestādei jākonstatē, lai vispār varētu būt jebkāda kompensācija, ir apgrūtinājums, kas ikvienam attiecīgajam uzņēmumam ir pārmērīgs attiecībā uz tā spēju to paciest, ņemot vērā tam piemītošo īpašību kopumu, tostarp tā aprīkojuma līmeni, saimniecisko un finansiālo stāvokli, kā arī tirgus daļu.
50 Lai arī, ievērojot, ka šajā ziņā Direktīvā 2002/22 nekas nav teikts, vispārīgi un objektīvi noteikt kritērijus, ar kuriem var izraudzīties robežvērtības, kuru pārsniegšanas gadījumā, ņemot vērā iepriekšējā punktā minētās īpašības, apgrūtinājumu var uzskatīt par pārmērīgu, ir valsts regulatīvās iestādes ziņā, tomēr konstatēt, ka universālā pakalpojuma sniegšanas apgrūtinājums ir netaisnīgs, lai piemērotu šīs direktīvas 13. pantu, minētā iestāde drīkst tikai ar nosacījumu, ka tā īpaši izvērtē katra attiecīgā uzņēmuma situāciju, ņemot vērā šos kritērijus.
51 Ja valsts regulatīvā iestāde konstatē, ka kāds vai vairāki uzņēmumi, kas izraudzīti par universālā pakalpojuma sniedzējiem, ir netaisnīgi apgrūtināti, un ja šis vai šie uzņēmumi lūdz par to kompensāciju, dalībvalsts ziņā ir īstenot šim nolūkam vajadzīgos mehānismus atbilstoši Direktīvas 2002/22 13. panta 1. punkta a) apakšpunktam, no kā turklāt izriet, ka šai kompensācijai jābūt saistītai ar neto izmaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar minētās direktīvas 12. pantu.
52 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka, lai ievērotu no Direktīvas 2002/22 izrietošos pienākumus, dalībvalstis nevar konstatēt, ka universālā pakalpojuma sniegšana faktiski ir kompensējams netaisnīgs apgrūtinājums, ja tās nav gan aprēķinājušas neto izmaksas, kādas tas rada katram uzņēmumam, kuram ir pienākums to sniegt, gan novērtējušas, vai šīs izmaksas minētajam uzņēmumam ir pārmērīgs apgrūtinājums. Tās nevar arī noteikt tādu kompensācijas kārtību, atbilstoši kurai tā nebūtu saistīta ar minētajām neto izmaksām.
53 Pirmā iebilduma pamatotība ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.
54 No 2005. gada 13. jūnija likuma 74. panta atbilstoši tā interpretācijai 2007. gada 25. aprīļa likumā izriet, ka, lai secinātu, ka universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas nodrošināšana ir netaisnīgs apgrūtinājums, Beļģijas likumdevējs ir uzskatījis, ka tiktāl, ciktāl šā pakalpojuma neto izmaksu aprēķinā ir ņemti vērā visi netiešie guvumi, tostarp nemateriālais guvums, kāds var rasties šīs pakalpojuma sniegšanas rezultātā, “jebkura šajā aprēķinā konstatētā nerentabilitāte [..] ir nesamērīgs apgrūtinājums”. No tā paša 74. panta izriet, ka minētais likumdevējs ir nolēmis, ka gadījumā, ja izrādās, ka kāda operatora piešķirto tarifa atlaižu skaits ir lielāks par tarifa atlaižu skaitu, kas atbilst tā daļai kopējā apgrozījumā publiski pieejamu telefonpakalpojumu tirgū, šis operators saņem kompensāciju, kura summu nosaka atbilstoši šai starpībai.
55 Šādi par universālā pakalpojuma sociālo tarifu nodrošināšanas radītā apgrūtinājuma netaisnīgumu 2005. gadā Beļģijas likumdevējs izlēma, pamatodamies uz Institūta 2002. gada atzinumu par vēsturiskā operatora – Belgacom – izmaksām, kas bija balstīts uz aplēsēm 2003. gadam.
56 Kā izriet no šā sprieduma 44. punktā veiktā konstatējuma, ievērojot, ka 2005. gada 13. jūnija likumā kopš šā brīža visiem telekomunikāciju operatoriem ir noteikts pienākums piedāvāt sociālos tarifus, valsts regulatīvajai iestādei, pamatojoties uz iepriekš minēto informāciju, nekas neliedz uzskatīt, ka universālā pakalpojuma sniegšanas izmaksas “var” būt netaisnīgs apgrūtinājums Direktīvas 2002/22 12. panta izpratnē.
57 Tomēr kārtība, kādā tiek konstatēts netaisnīgs apgrūtinājums, kas rada tiesības saņemt minētajā likumā paredzēto kompensāciju, nešķiet atbilstoša Direktīvas 2002/22 13. pantā izklāstītajām prasībām.
58 Pirmkārt, uzskatot, ka jebkura neto izmaksu aprēķinā konstatētā nerentabilitāte ir “nesamērīgs apgrūtinājums”, Beļģijas likumdevējs tiesības saņemt kompensāciju automātiski paredz operatoriem, kuriem noteikto universālā pakalpojuma saistību dēļ radušās neto izmaksas var arī nebūt pārmērīgs apgrūtinājums, jo no šā sprieduma 49. punktā teiktā izriet, ka, lai arī nerentabilitāte ir apgrūtinājums, tā var arī nebūt ikvienam operatoram pārmērīgs apgrūtinājums.
59 Otrkārt, kā izriet no šā sprieduma 47. un 49. punkta, lai novērtētu šā ar universālā pakalpojuma sniegšanu saistītā apgrūtinājuma pārmērīgumu, ir īpaši jāizvērtē gan neto izmaksas, kas šīs pakalpojumu sniegšanas dēļ rodas katram attiecīgajam operatoram, gan tādu šim operatoram piemītošo īpašību kopums kā tā aprīkojuma līmenis, saimnieciskais un finansiālais stāvoklis, kā arī tirgus daļa. Tomēr Beļģijas Karaliste nav pierādījusi un nekas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos neliecina, ka Beļģijas likumdevējs, kad tas secināja, ka universālā pakalpojuma sniegšana ir netaisnīgs apgrūtinājums, būtu ņēmis vērā šo īpašību kopumu.
60 Treškārt, paredzot, ka ikvienas izmaksas, kas radušās tāpēc, ka operatora piešķirto tarifa atlaižu skaits proporcionāli pārsniedz tā tirgus daļu, ir automātiski jākompensē, 2005. gada 13. jūnija likumā tiek ieviests mehānisms, kura rezultātā kompensācija nav saistīta ar universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksām, kas aprēķināmas saskaņā ar Direktīvas 2002/22 12. pantu.
61 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka tiktāl, ciktāl pirmais Komisijas iebildums ir pamatots ar Direktīvas 2002/22 13. pantā noteikto pienākumu neizpildi, tas ir apmierināms.
Par otro iebildumu attiecībā uz universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksu aprēķinu
Lietas dalībnieku argumenti
62 Saistībā ar otro iebildumu Komisija norāda, pirmkārt, ka, tā kā saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksu aprēķins ir pamatots ar domājamu zaudējumu par piešķirto tarifa atlaižu skaitam atbilstošu summu, kas proporcionāli pārsniedz attiecīgā operatora tirgus daļu, netiek ņemtas vērā reālās izmaksas, no kurām universālā pakalpojuma saistību neesamības gadījumā uzņēmums faktiski būtu izvairījies. Šāds risinājums esot pretrunā gan Direktīvas 2002/22 12. panta noteikumiem, gan no tās IV pielikuma A daļas izrietošajam pienākumam.
63 Otrkārt, Beļģijas tiesību aktos paredzētajā aprēķināšanas kārtībā netiekot ņemtas vērā izraudzītajam uzņēmumam esošās komerciālās priekšrocības, kaut gan Direktīvā 2002/22 ir noteikts, ka neto izmaksu aprēķinā jāņem vērā guvumi, tostarp nemateriālie guvumi, kādi var izrietēt no universālā pakalpojuma sniegšanas.
64 Vēl Komisija apgalvo, ka terminus “ieņēmumi” un “izmaksas” Beļģijas Karaliste kļūdaini uzskata par sinonīmiem. Apstāklim, ka pakalpojuma sniedzējs saņem mazāk ieņēmumu, tāpēc ka tam jāpiedāvā sociālais tarifs, tomēr nav nekā kopīga ar jautājumu, kādas neto papildu izmaksas tam varētu rasties universālā pakalpojuma saistību dēļ.
65 Šim pakalpojuma sniedzējam radušās reālās papildu izmaksas, proti, izmaksas, no kurām tas būtu izvairījies, ja tam nebūtu pienākuma piedāvāt sociālo tarifu, var arī neatbilst tā piešķiramo atlaižu summai. Šīs izmaksas esot atkarīgas gan no attiecīgā operatora izmaksu struktūras, kas savukārt esot atkarīga no tā sniegto pakalpojumu veida, gan šā operatora situācijas attiecībā pret saviem klientiem. Tādējādi papildu izmaksas, kas rodas vēsturiskajam operatoram, tāpēc ka tas joprojām apkalpo pirms daudziem gadiem ierīkotas noteiktu sociālo klientu fiksētās līnijas, var būt krietni vien atšķirīgas no papildu izmaksām, kas rodas jaunam operatoram, kurš savam tīklam pieslēdz jaunus sociālos klientus.
66 Visbeidzot, jautājumā par komerciālo priekšrocību aprēķināšanu Komisija uzskata, ka apgalvojums, saskaņā ar kuru operatoriem principā nav nekādas netiešas komerciālas priekšrocības, nav pamatots ne ar vienu konkrētu pierādījumu. Tā kā Institūts ne reizi nav veicis neto izmaksu aprēķinu, jo attiecībā uz Belgacom 2002. gadā veiktais aprēķins ir uzskatāms par novecojušu un nepiemērotu, nekādā gadījumā nevarot secināt, ka sociālo tarifu piedāvāšanas saistības nevienam operatoram nerada komerciālās priekšrocības.
67 Apgalvojusi, ka aprēķināšanas metode pilnībā atbilst Direktīvas 2002/22 prasībām, Beļģijas Karaliste paskaidro, ka universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas Beļģijas sistēmā atbilst starpībai starp ieņēmumiem, kādus universālā pakalpojuma sniedzējs būtu guvis parastos komercdarbības apstākļos, no vienas puses, un ieņēmumiem, ko tas gūst, sociālā tarifa saņēmējiem piešķirot likumā paredzētās atlaides, no otras puses.
68 Vienīgie finansiālie zaudējumi, no kuriem universālā pakalpojuma saistību neesamības gadījumā operators būtu varējis izvairīties, esot obligātās tarifa atlaides. Atskaitot piemērotā tarifa veidu [atšķirības], ikvienam esošajam abonentam operatori piedāvā vienu un to pašu pakalpojumu.
69 Tā kā pienākums sniegt universālo pakalpojumu patērētājiem ir katram publiski pieejamo telefonpakalpojumu operatoram, netiešu komerciālu priekšrocību attiecībā uz vienu operatoru neesot iespējams noteikt. Katrā ziņā esot visnotaļ iespējams, ka varbūtējās priekšrocības ir vienādas visiem operatoriem.
70 Turklāt atbildētāja dalībvalsts norāda, ka, lai arī, pamatojoties uz konstatējumu, ka vēsturiskajam operatoram bijusi liela komerciāla priekšrocība salīdzinājumā ar citiem operatoriem, ir pieņemts ar 2007. gada 25. aprīļa likuma 200. pantu ieviestais 2005. gada 13. jūnija likuma pielikuma 45.a pants, kurā ir paredzēts mehānisms šā vēsturiskā operatora saņemtās kompensācijas samazināšanai, ar šo mehānismu netiek atzīts, ka šāda priekšrocība varētu būt arī citiem operatoriem.
71 Beļģijas Karaliste norāda, ka, ievērojot Direktīvas 2002/22 IV pielikuma redakciju, saistībā ar neto izmaksu aprēķinu var ņemt vērā divu veidu izmaksas, proti, zaudējumus, kas rodas tādēļ, ka universālā pakalpojuma izmaksas nesedz ieņēmumi, no vienas puses, un izmaksas, kuras rodas atkāpju no parastajiem komercdarbības nosacījumiem dēļ, no otras puses.
72 Tādēļ Beļģijas likumdevēja izmantotais risinājums, proti, par neto izmaksām uzskatīt atlaides salīdzinājumā ar parastajiem komercdarbības nosacījumiem, kuras universālā sociālā pakalpojuma sniedzējiem ir jāpiešķir sociālajiem abonentiem, esot atbilstošs Direktīvas 2002/22 IV pielikuma A daļas redakcijai. Beļģijas Karaliste norāda, ka citāds risinājums Beļģijas liberalizētajā sistēmā kropļotu konkurenci telekomunikāciju uzņēmumu starpā, tādēļ ka tiem visiem būtu pienākums piešķirt sociālās atlaides, bet saņemamā kompensācija būtu atšķirīga.
73 Jautājumā par komerciālo priekšrocību izvērtējumu Beļģijas Karaliste izklāsta, ka, pirmkārt, neto izmaksu aprēķināšana attiecībā uz Belgacom ir veikta, ņemot vērā iespējamās komerciālās priekšrocības, kuras tā, iespējams, bija guvusi no universālā pakalpojuma sniegšanas toreiz šajā jomā piederošo monopoltiesību dēļ, un ka, otrkārt, kopš universālā pakalpojuma liberalizēšanas ikgadējā neto izmaksu aprēķināšana tiek veikta katra operatora kompensācijas pieteikuma rezultātā veiktās kompensācijas summas noteikšanas gaitā. Beļģijas liberalizētās sistēmas vērtējumā varot konstatēt, ka netiešās komerciālās priekšrocības, kas operatoriem var būt no sociālo atlaižu piešķiršanas, ir visnotaļ iespējami vienādas visiem operatoriem.
Tiesas vērtējums
74 Ievadam jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/22 IV pielikuma A daļas noteikumiem universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas atbilst starpībai starp izraudzītā uzņēmuma neto izmaksām, kad tas sniedz universālo pakalpojumu un kad tas to nesniedz. Tamdēļ saskaņā ar šiem pašiem noteikumiem gan pareizi jānovērtē izmaksas, no kurām izraudzītais uzņēmums izvairītos, ja tam nebūtu universālā pakalpojuma saistību vai ja tam būtu iespēja izvēlēties šādas saistības nepildīt, gan jānovērtē universālā pakalpojuma operatora guvumi, tostarp nemateriālie.
75 Otrkārt, saskaņā ar 2005. gada 13. jūnija likuma 45.a pantu universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas neto izmaksas atbilst starpībai starp ieņēmumiem, kādus operators saņemtu parastos komercdarbības apstākļos, un ieņēmumiem, ko tas saņem, sociālā tarifa saņēmējiem piešķirot minētajā likumā paredzētās atlaides.
76 Ar izvirzītā iebilduma pirmo daļu Komisija apgalvo, ka, veicot šajā lietā aplūkojamajos valsts tiesību aktos paredzēto aprēķināšanu, netiekot ņemtas vērā reālās izmaksas, no kurām izraudzītais uzņēmums būtu faktiski izvairījies, ja tas būtu varējis izvēlēties nepildīt universālā pakalpojuma saistības.
77 Jānorāda, ka šī daļa attiecas uz kārtību, kādā Direktīvā 2002/22 ir paredzēts aprēķināt universālā pakalpojuma saistību neto izmaksas, proti, ņemt vērā papildu izmaksas, kas izraudzītajam uzņēmumam rodas tieši ar šo universālo pakalpojumu saistīto saistību dēļ. Tādēļ minētā daļa būtu pamatota tikai tad, ja šo papildu izmaksu ņemšana vērā šajā lietā aplūkojamajā aprēķināšanas metodē tiktu noteikti izslēgta.
78 Šajā ziņā, lai arī netiek apstrīdēts, ka 2005. gada 13. jūnija likumā noteiktā metode, kā aprēķināmas neto izmaksas, kas rodas, sniedzot pakalpojumus par sociāliem tarifiem, ir atšķirīga no tās, kas tiek izmantota citām universālā pakalpojuma sastāvdaļām, kā, piemēram, “fiksētajai ģeogrāfiskajai sastāvdaļai”, taksofonu nodrošināšanas vai informācijas universālajam pakalpojumam, kuru gadījumā ir īpaši paredzēts ņemt vērā “novērstās izmaksas”, ar šo apstākli kā tādu vien nepietiek, lai secinātu, ka neto izmaksu, kas rodas, sniedzot pakalpojumus par sociāliem tarifiem, aprēķinā nebūtu ņemtas vērā Direktīvas 2002/22 prasības.
79 Turklāt nekas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos neļauj uzskatīt par nepareizu Beļģijas Karalistes apgalvojumu, ka vienīgie finansiālie zaudējumi, no kuriem operators būtu varējis izvairīties, ja tam nebūtu pienākuma sniegt pakalpojumus par sociāliem tarifiem, ir obligātās tarifa atlaides, jo, atskaitot piemērotā tarifa veidu [atšķirības], ikvienam esošajam abonentam operatori piedāvā vienu un to pašu pakalpojumu. No tā izriet, ka neatkarīgi no šo operatoru konkrētās situācijas nešķiet, ka pašā dažādo pakalpojumu, ko tie katrs sniedz abonentiem, saturā un tādēļ arī ar šo saturu saistītajā izmaksu struktūrā būtu izdarītas kādas izmaiņas tāpēc vien, ka daži no šiem abonentiem var pretendēt uz tiesībām saņemt sociālos tarifus.
80 Tādēļ Komisija nav pierādījusi, ka šajā lietā aplūkojamajos valsts tiesību aktos, paredzot, ka universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas neto izmaksas atbilst starpībai starp ieņēmumiem, kādus pakalpojuma sniedzējs, kas nodrošina pakalpojumus par sociāliem tarifiem, saņemtu parastos komercdarbības apstākļos, un ieņēmumiem, ko tas faktiski saņem, sociālā tarifa saņēmējiem piešķirot minētajos tiesību aktos paredzētās tarifa atlaides, netiek ņemtas vērā izmaksas, no kurām universālā pakalpojuma sniegšanai izraudzītie uzņēmumi būtu izvairījušies, ja tie varētu izvēlēties nepildīt saistības attiecībā uz šo pakalpojumu.
81 Tādēļ otrā iebilduma pirmā daļa ir jānoraida.
82 Minētā iebilduma otrā daļa ir balstīta uz to, ka, veicot šajā lietā aplūkojamajos valsts tiesību aktos paredzēto aprēķināšanu, netiekot ņemtas vērā komerciālās priekšrocības, tostarp nemateriālie guvumi, ko attiecīgie uzņēmumi gūst no pakalpojumu sniegšanas par sociāliem tarifiem.
83 Beļģijas Karaliste norāda, ka, tā kā pienākums sniegt pakalpojumus par sociāliem tarifiem ir visiem operatoriem, kuri darbojas Beļģijas teritorijā, komerciālās priekšrocības visiem šiem operatoriem principā ir visnotaļ iespējami vienādas. Šādi rīkodamās, tā neapstrīd, ka šajā lietā aplūkojamajos valsts tiesību aktos netiek ņemtas vērā komerciālās priekšrocības, kas, iespējams, izriet no pakalpojumu sniegšanas par sociāliem tarifiem.
84 Tomēr no Direktīvas 2002/22 12. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta un IV pielikuma noteikumu kopuma izriet, ka universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksu aprēķinā jāietver no tās attiecīgajam operatoram izrietošo guvumu, tostarp nemateriālo guvumu, novērtējums. Tā kā šīs tiesību normas ir daļa no saskaņotajiem reglamentējošajiem noteikumiem, kurus paredzēts noteikt Direktīvā 2002/22, dalībvalstīm, nosakot kārtību, kādā jāaprēķina universālā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas, šie guvumi ir jāņem vērā.
85 Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka otrā iebilduma otrā daļa ir pamatota.
86 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka Beļģijas Karaliste,
– pirmkārt, universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas nodrošināšanas neto izmaksu aprēķinā neņemot vērā komerciālās priekšrocības, tostarp nemateriālos guvumus, ko gūst uzņēmumi, kuriem ir pienākums to nodrošināt, un
– otrkārt, vispārīgi un pamatojoties uz universālā pakalpojuma sniedzēja, kas agrāk bijis vienīgais šā pakalpojuma sniedzējs, neto izmaksu aprēķinu konstatēdama, ka šīs sniegšanas rezultātā faktiski tiek netaisnīgi apgrūtināti visi uzņēmumi, kuriem tagad minētais pakalpojums ir jāsniedz, iepriekš neizvērtējusi gan neto izmaksas, kas universālā pakalpojuma sniegšanas dēļ rodas katram attiecīgajam operatoram, gan tādu tam piemītošo īpašību kopumu kā tā aprīkojuma līmenis vai saimnieciskais un finansiālais stāvoklis,
nav izpildījusi Direktīvas 2002/22 attiecīgi 12. panta 1. punktā un 13. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.
Par tiesāšanās izdevumiem
87 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša reglamenta 69. panta 3. punktu, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
88 Tā kā šajā lietā Komisijai spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, Beļģijas Karalistei jāpiespriež atlīdzināt divas trešdaļas no tiesāšanās izdevumiem, bet Komisijai – vienu trešdaļu no tiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Beļģijas Karaliste,
– pirmkārt, universālā pakalpojuma sociālās sastāvdaļas nodrošināšanas neto izmaksu aprēķinā neņemot vērā komerciālās priekšrocības, tostarp nemateriālos guvumus, ko gūst uzņēmumi, kuriem ir pienākums to nodrošināt, un
– otrkārt, vispārīgi un pamatojoties uz universālā pakalpojuma sniedzēja, kas agrāk bijis vienīgais šā pakalpojuma sniedzējs, neto izmaksu aprēķinu konstatēdama, ka šīs sniegšanas rezultātā faktiski tiek netaisnīgi apgrūtināti visi uzņēmumi, kuriem tagad minētais pakalpojums ir jāsniedz, iepriekš neizvērtējusi gan neto izmaksas, kas universālā pakalpojuma sniegšanas dēļ rodas katram attiecīgajam operatoram, gan tādu tam piemītošo īpašību kopumu kā tā aprīkojuma līmenis vai saimnieciskais un finansiālais stāvoklis,
nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) attiecīgi 12. panta 1. punktā un 13. panta 1. punktā paredzētos pienākumus;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Beļģijas Karaliste atlīdzina divas trešdaļas no tiesāšanās izdevumiem. Eiropas Komisija atlīdzina vienu trešdaļu no tiem.
[Paraksti]