Lieta T‑139/15
Ungārija
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2019. gada 12. marta spriedums
ELVGF – Garantiju nodaļa – ELGF – Cukurs – Pagaidu shēma cukura rūpniecības restrukturizācijai Eiropas Kopienā – Regula (EK) Nr. 320/2006 – Regula (EK) Nr. 968/2006 – No finansējuma izslēgti izdevumi – Ungārijas izdevumi – Atbalsta par pilnīgu demontāžu un atbalsta par daļēju demontāžu piešķiršanas nosacījumi – “Ražošanas iekārtu” jēdziens – Silosu izmantojuma novērtēšana atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā – “Pilnīgas demontāžas” jēdziens – Dokumenta VI/5330/97 2. pielikums – Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijas grūtības – Lojāla sadarbība
1. Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Cukurs – Pagaidu shēma cukura rūpniecības restrukturizācijai – Restrukturizācijas atbalsts – Piešķiršanas nosacījumi – Ražošanas iekārtu demontāža – Pilnīga vai daļēja demontāža – Jēdzieni – Izvēle, kas jāizdara atbalsta pieteikuma iesniegšanas dienā – Pienākums šajā pašā datumā identificēt visas demontējamās ražošanas iekārtas
(Padomes Regulas Nr. 320/2006 3. un 4. pants; Komisijas Regulas Nr. 968/2006 4. un 9. pants)
(skat. 56.–70., 73., 74., 77.–80., 83.–86., 101., 102., 106., 107., 110., 111. punktu)
2. Lauksaimniecība – ELGF finansējums – Grāmatojumu noskaidrošana – Atteikums segt izdevumus, kas radušies sakarā ar Savienības tiesiskā regulējuma piemērošanas pārkāpumiem – Finanšu korekcija, kas atbilst starpībai starp atbalsta summu par pilnīgu demontāžu un atbalsta summu par daļēju demontāžu – Robežgadījumi – Zemākas vai nulles likmes korekcijas piemērošana – Piemērošanas nosacījumi – Automātiskas piemērošanas neesamība nosacījumu izpildes gadījumā
(Padomes Regulas Nr. 1290/2005 31. pants)
(skat. 124., 126.–134. punktu)
3. Iestāžu akti – Vispārpiemērojamas administratīvās prakses normas – Akts, kas vērsts uz ārēju seku radīšanu – Tvērums
(skat. 125. punktu)
4. Dalībvalstis – Pienākumi – Pienākums lojāli sadarboties ar Savienības iestādēm – Savstarpība
(LES 4. panta 3. punkts)
(skat. 138.–140. punktu)
Rezumējums
Ar 2019. gada 12. martā pasludināto spriedumu lietā Ungārija/Komisija (T‑139/15) Vispārējā tiesa noraidīja prasību atcelt tiesību aktu, ko Ungārija atbilstoši LESD 263. pantam bija cēlusi pret Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/103 (1), ar kuru tai tika piemērota finanšu korekcija 25 % apmērā no kopējās restrukturizācijas atbalsta summas par cukura ražotņu pilnīgu demontāžu, kas bija piešķirts Ungārijas cukura ražotājiem saistībā ar pagaidu shēmu cukura rūpniecības restrukturizācijai.
Pirmām kārtām Vispārējai tiesai bija jālemj par jautājumu, kurā brīdī ir jāizvērtē, vai silosi ir ražošanas iekārtas, kas ir demontējamas, lai varētu tikt saņemts restrukturizācijas atbalsts par pilnīgu demontāžu, vai arī uz tiem attiecas viens no izņēmumiem, ko Tiesa noteikusi 2013. gada 14. novembra spriedumā lietā SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737).
Vispārējā tiesa uzskatīja, ka silosu kvalifikācija ir nosakāma atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā, nevis restrukturizācijas procesa beigās. Proti, lai sasniegtu konkrētajā tiesiskajā regulējumā izvirzīto mērķi samazināt Savienības nerentablās cukura ražošanas jaudu, Savienības likumdevējs ir paredzējis divas atšķirīgas restrukturizācijas shēmas atkarībā no veicamās demontāžas veida, proti, pilnīgas demontāžas vai daļējas demontāžas, kas dod tiesības uz atšķirīgām restrukturizācijas atbalsta summām. Pilnīgas demontāžas gadījumā izņēmuma kārtā var tikt saglabātas visas iekārtas, kas nav nepieciešamas cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanai vai nav tieši saistītas ar minēto produktu ražošanu, piemēram, iesaiņošanas iekārtas. Savukārt daļējas demontāžas gadījumā var tikt saglabātas iekārtas, kas ir nepieciešamas cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanai vai ir tieši saistītas ar minēto produktu ražošanu, tostarp ar nosacījumu, ka tās vairs netiek izmantotas to produktu ražošanai, uz kuriem attiecas cukura KTO.
Taču, pirmkārt, ja silosu kvalifikācija tiktu izvērtēta restrukturizācijas procesa beigās, tas gan pilnīgas demontāžas, gan daļējas demontāžas gadījumā ļautu saglabāt silosus, kas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā bija ražošanas iekārtas. Līdz ar to daļas no ražošanas iekārtām saglabāšana vairs nebūtu raksturīga daļējai demontāžai, bet būtu iespējama arī pilnīgas demontāžas gadījumā, lai gan uzņēmēji, ņemot vērā lielākas izmaksas, kas rodas saistībā ar pilnīgu demontāžu, saņem restrukturizācijas atbalsta summu, kas ir par 25 % lielāka nekā daļējas demontāžas gadījumā piešķiramā summa. Otrkārt, silosi, kas hipotētiski būtu uzskatāmas par ražošanas iekārtām atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā, nebūtu minēti restrukturizācijas plānā kā demontējamās ražošanas iekārtas, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 320/2006 (2) 4. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Treškārt, apņemšanās demontēt visas ražošanas iekārtas, kurai ir jābūt pievienotai pieteikumam par restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, būtu neatbilstoša, jo tā neattiektos uz visām ražošanas iekārtām, kas pastāvētu šīs apņemšanās datumā.
Otrām kārtām Vispārējā tiesa izskatīja jautājumu par to, vai, ņemot vērā konkrētā tiesiskā regulējuma interpretācijas objektīvās grūtības saistībā ar jautājumu par silosu saglabāšanu pilnīgas demontāžas gadījumā, Komisijai būtu bijusi jāsamazina finanšu korekcijas summa vai pat būtu bijis jāatsakās no jebkādas korekcijas atbilstoši dokumentā VI/5330/97 (3), it īpaši minētā dokumenta 2. pielikuma sadaļas “Robežgadījumi” otrajā rindkopā, ietvertajām pamatnostādnēm (turpmāk tekstā — “robežgadījums”).
Vispārējā tiesa uzskata, ka robežgadījums ir mīkstinošs apstāklis, kas automātiski nedod tiesības uz tā piemērošanu. Proti, robežgadījuma piemērošana ir pakārtota nosacījumiem par to, ka, pirmkārt, grāmatojumu noskaidrošanas procedūrā Komisijas konstatētā nepilnība izriet no Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijas grūtībām un, otrkārt, valsts iestādes ir veikušas visu nepieciešamo nepilnības labošanai, līdzko Komisija to ir atklājusi.