Language of document : ECLI:EU:C:2019:280

Apvienotās lietas C582/17 un C583/17

Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie

pret

H.

un

R.

(Raad van State (Nīderlande) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

 Tiesas (virspalāta) 2019. gada 2. aprīļa spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšana – Regula (ES) Nr. 604/2013 – 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunkts – 23. panta 1. punkts – 24. panta 1. punkts – Atpakaļuzņemšanas procedūra – Atbildības kritēriji – Jauns pieteikums, kas iesniegts citā dalībvalstī – 20. panta 5. punkts – Notiekošais noteikšanas process – Pieteikuma atsaukšana – 27. pants – Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

1.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi tādas dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Prasība par pārsūtīšanas lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju – Prasības tvērums – Pārsūtīšanas lēmums, kas pieņemts uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūrā – Ietekmes neesamība – Ierobežojumi

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 9. pants, 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunkts un 27. panta 1. punkts)

(skat. 42.–44. punktu)

2.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi tādas dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Atpakaļuzņemšanas procedūra – Piemērošanas joma – Pieteikuma iesniedzējs, kas ir pametis dalībvalsti, kurā tika iesniegts pirmais pieteikums, pirms atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa pabeigšanas un kas ir iesniedzis jaunu pieteikumu otrā dalībvalstī – Iekļaušana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunkts, 20. panta 5. punkts, 23. panta 1. punkts un 24. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32)

(skat. 48.–54. punktu)

3.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi tādas dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Prasība par pārsūtīšanas lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju atpakaļuzņemšanas procedūrā – Iespēja izvirzīt kritērija, kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļiem, nepareizu piemērošanu – Neesamība – Izņēmums

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 9. pants, 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunkts, 20. panta 5. punkts, 23. panta 1. punkts, 24. panta 1. punkts un 27. panta 1. punkts)

(skat. 58.–64., 66.–70. un 74.–86. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Spriedumā H. un R. (C‑582/17 un C‑583/17), kas pasludināts 2019. gada 2. aprīlī, Tiesas virspalāta izskatīja jautājumu par to, vai pirms pieteikuma iesniegšanas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja atpakaļuzņemšanas kompetentajām iestādēm ir jānosaka par viņa pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts, tostarp pamatojoties uz Regulas Nr. 604/2013 (1) 9. pantā paredzēto atbildības kritēriju (turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”). Šajā pantā ir precizēts – ja pieteikuma iesniedzējam ir kāds ģimenes loceklis, kuram ir atļauts uzturēties dalībvalstī kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam, tad minētā dalībvalsts ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu. Šajā lietā Nīderlandes iestādes lūdza Vācijas iestādēm uzņemt atpakaļ divus Sīrijas valstspiederīgos, kuri bija iesnieguši pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu Vācijā, pirms izceļot no šīs valsts un iesniedzot jaunu pieteikumu Nīderlandē. Ieinteresētās personas norādīja uz savu attiecīgo laulāto uzturēšanos Nīderlandē, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēji, bet Nīderlandes iestādes atteicās ņemt vērā šos apgalvojumus un līdz ar to atteicās izskatīt to pieteikumu, pamatojoties uz to, ka atpakaļuzņemšanas procedūrā pieteikuma iesniedzējs nevar atsaukties uz Dublinas III regulas 9. pantu.

Šajā kontekstā Tiesa ir atgādinājusi, ka atpakaļuzņemšanas procedūra ir piemērojama Dublinas III regulas 20. panta 5. punktā vai 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā minētajām personām, un ir apgalvojusi, ka situācija, kurā trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pirmajā dalībvalstī, pēc tam šo dalībvalsti ir pametis un ir iesniedzis jaunu pieteikumu otrajā dalībvalstī, ietilpst šīs procedūras piemērošanas jomā neatkarīgi no tā, vai pirmajā dalībvalstī iesniegtais pieteikums ir atsaukts vai arī vai tā izskatīšana atbilstoši Direktīvai 2013/32 (2) jau ir sākusies šajā dalībvalstī.

Tiesa turpinājumā uzsvēra, ka, lai gan tas, ka pārsūtīšanas lēmums ir pieņemts uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras noslēgumā, nevar ietekmēt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību attiecībā pret šādu lēmumu, kas ir garantētas Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā, šīm abām procedūrām tomēr ir piemērojami dažādi režīmi, šai atšķirībai ietekmējot šīs regulas tiesību normas, uz kurām var atsaukties, lai pamatotu šādu prasību. Uzņemšanas procedūrā par pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, pamatojoties uz Dublinas III regulas III nodaļā paredzētajiem kritērijiem, ir centrāls raksturs, un dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā ir iesniegts pieteikums, var vērsties pie citas dalībvalsts ar lūgumu par šādu uzņemšanu vienīgi, ja šī iestāde uzskata, ka šī cita dalībvalsts ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu. Savukārt atpakaļuzņemšanas procedūrā šiem atbildības kritērijiem nav nozīmes, jo ir svarīgi tikai tas, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts izpilda 20. panta 5. punktā paredzētos nosacījumus (proti, vai tā ir dalībvalsts, kurā pieteikums ir iesniegts pirmo reizi un kurā procedūra, kurā nosaka dalībvalsti, kura ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, tiek izskatīta) vai Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā paredzētos nosacījumus (proti, vai runa ir par dalībvalsti, kura saņēmusi pirmo pieteikumu un kura, beidzoties atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūrai, ir atzinusi pati savu atbildību izskatīt šo pieteikumu).

Tiesa piebilda, ka Dublinas III regulas III nodaļā paredzēto atbildības kritēriju nozīmīguma neesamība saistībā ar atpakaļuzņemšanas procedūru ir apstiprināta ar to, ka, lai gan šīs regulas 22. pantā detalizēti ir paredzēts veids, kādā šie kritēriji ir jāpiemēro uzņemšanas procedūrā, minētās regulas 25. pantā, kas attiecas uz atpakaļuzņemšanas procedūru, nav ietverta neviena līdzīga tiesību norma un pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ir uzlikts pienākums tikai veikt vajadzīgās pārbaudes, lai lemtu par atpakaļuzņemšanas pieteikumu.

Tiesa ir arī uzsvērusi, ka pretēja interpretācija, saskaņā ar kuru šādu pieteikumu var iesniegt tikai tad, ja pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts var tikt izraudzīta par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas III regulas III nodaļā noteiktajiem atbildības kritērijiem, ir pretrunā šīs regulas vispārējai sistēmai, kas ir paredzējusi ieviest divas autonomas procedūras (proti, uzņemšanas procedūru un atpakaļuzņemšanas procedūru), kuras piemērojamas dažādās situācijās un kuras reglamentē dažādas tiesību normas. Šāda pretēja interpretācija turklāt varētu apdraudēt Dublinas III regulas mērķa, kas izpaužas kā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju otrreizējas pārvietošanas novēršana, sasniegšanu tādā ziņā, ka tā nozīmētu, ka dalībvalsts, kurā ir iesniegts otrais pieteikums, kompetentās iestādes faktiski varētu pārskatīt secinājumu, kuru dalībvalsts, kura ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, noteikšanas procesa noslēgumā ir izdevies izdarīt pirmās dalībvalsts kompetentajām iestādēm par savu atbildību. Turklāt šāda interpretācija varētu apdraudēt Dublinas III regulas pamatprincipu, kas ietverts tās 3. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru starptautiskās aizsardzības pieteikums ir jāizskata tikai vienai dalībvalstij.

Noslēgumā Tiesa uzskatīja, ka uz atbildības kritērijiem, kas noteikti Dublinas III regulas III nodaļā, nevar atsaukties, lai pamatotu prasību, kas vērsta pret pārsūtīšanas lēmumu, kurš pieņemts atpakaļuzņemšanas procedūrā.

Tomēr, tā kā Dublinas III regulas 8.–10. pantā noteiktie atbildības kritēriji ir vērsti uz to, lai veicinātu bērna interešu un attiecīgo personu ģimenes dzīves interešu aizsardzību, ja attiecīgā persona ir pārsūtījusi otrās dalībvalsts kompetentajai iestādei elementus, kas acīmredzami pierāda, ka tā būtu jāuzskata par atbildīgo dalībvalsti, piemērojot Dublinas III regulas 9. pantā minēto kritēriju, minētajai dalībvalstij atbilstoši lojālas sadarbības principam ir jāatzīst sava atbildība situācijā, uz kuru attiecas Dublinas III regulas 20. panta 5. punkts (proti, ja atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process vēl nav pabeigts pirmajā dalībvalstī). Tādēļ šādā situācija trešās valsts valstspiederīgais izņēmuma kārtā var atsaukties uz šo kritēriju prasībā par pārsūtīšanas lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz viņu.


1      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.).


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.).