Lieta T‑260/11

Spānijas Karaliste

pret

Eiropas Komisiju

Zivsaimniecība – Zivsaimniecības resursu saglabāšana – Spānijas pārsniegtās 2010. gadam piešķirtās makreles nozvejas kvotas VIII c, IX un X zonās un Eiropas Savienības ūdeņos CECAF 34.1.1. zonā – Atvilkumi no 2011.–2015. gadam piešķirtajām nozvejas kvotām – Tiesības uz aizstāvību – Tiesiskā noteiktība – Tiesiskā paļāvība – Vienlīdzīga attieksme

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2014. gada 18. jūnija spriedums

1.      Zivsaimniecība – Jūras resursu saglabāšana – Zvejas kvotu sistēma – Konkrētajā gadā piešķirto kvotu samazinājumi tādēļ, ka ir pārsniegtas iepriekšējos gados piešķirtās kvotas –Regulas Nr. 1224/2009 105. pants – Komisijas pienākumi un rīcības brīvība

(Padomes Regulas Nr. 1224/2009 105. panta 1., 2. un 6. punkts; Padomes Regulas Nr. 2371/2002 30. pants)

2.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Ievērošana administratīvajos procesos – Piemērojamība

3.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi – Iestādes sniegti konkrēti solījumi

4.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Robežas – Kopējā zivsaimniecības politika – Tiesiskā regulējuma pielāgošana ekonomisko apstākļu maiņai – Neiespējamība atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu – Aizsardzības atteikšana spēkā esošā tiesiskā regulējuma acīmredzama pārkāpuma izdarītājam

(Padomes Regula Nr. 23/2010; Komisijas Regula Nr. 165/2011)

5.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Jēdziens – Atšķirīga attieksme dažādās faktiskās un juridiskās un tādējādi nesalīdzināmās situācijās – Pārkāpuma neesamība

1.      Tas, ka Regulas Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, 105. panta 6. punktā ir izmantots vārds “var”, pierāda, pirmkārt, ka Komisijai ir rīcības brīvība principālā jautājumā par to, vai Zvejniecības un akvakultūras komitejai, kas izveidota ar Regulas Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku 30. pantu, ir jāiesniedz priekšlikums pieņemt sīki izstrādātus noteikumus par atvilkumiem no nākotnes nozvejas kvotām, ja dalībvalsts ir pārsniegusi tai konkrētajā gadā piešķirtās kvotas, un, otrkārt, ka šajā rīcības brīvībā ir ietvertas arī Komisijas tiesības šajā ziņā izvēlēties kādu no vairākiem šajā regulā paredzētiem jautājumiem un instrumentiem. No tā izriet, ka dalībvalsts izvirza kļūdainu apgalvojumu, uzskatot, ka Komisijai bija jāpieņem sīki izstrādāti noteikumi, lai varētu īstenot tās rīcībā esošos instrumentus saskaņā ar šīs regulas 105. panta 1. un 2. punktu.

Savukārt minētās regulas 105. panta 1. punktā runa ir par Komisijas saistošo kompetenci tādējādi, ka, ja tā konstatē, ka dalībvalsts ir pārsniegusi nozvejas kvotas, tā izdara samazinājumus attiecīgās dalībvalsts turpmākajās kvotās. Tāpat ar šīs pašas regulas 105. panta 2. punktu Komisijai arī nav piešķirta rīcības brīvība par turpmāko rīcību, kas jāveic pēc šāda samazinājuma izdarīšanas dotajā gadā, bet uzlikts tai pienākums nākamajā gadā vai gados veikt atvilkumus no dalībvalsts kvotas, reizinot ar iepriekš noteiktu koeficientu atbilstīgi konstatētajai pārzvejas likmei. No tā izriet, ka kopējais izdarāmā samazinājuma apjoms ir precīzas aprēķina veikšanas rezultāts, kura parametri – proti, pārzvejas likme un reizināšanas koeficients, – ir tieši minēti šajā pašā tiesību normā, kas nozīmē, ka Komisijai nav nekādas novērtējuma brīvības, lai noteiktu to maksimālo apmēru.

No tā izriet, ka Regulas Nr. 1224/2009 105. panta 1. un 2. punkta noteikumi, it īpaši noteikumi par kopējā izdarāmo atvilkumu apjoma aprēķināšanu, ir pietiekami nepārprotami, precīzi un beznosacījuma un tādējādi Komisija tos var uzreiz piemērot.

(sal. ar 40., 41., 44. un 45. punktu)

2.      Tiesības tikt uzklausītam garantē ikvienai personai iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli. Šī principa ievērošana līdz ar to ir jānodrošina gan tad, ja pilnībā nepastāv īpašs tiesiskais regulējums, gan tad, ja ir tiesiskais regulējums, kurā nav ņemts vērā minētais princips. Kad Savienības iestādēm ir rīcības brīvība, ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme.

Tādējādi tiesību tikt uzklausītam piemērošanas jomā ietilpst gadījums, kad iestāde plāno pieņemt nelabvēlīgu aktu, proti, aktu, kas nelabvēlīgi var ietekmēt personas vai attiecīgās dalībvalsts intereses, un šo tiesību piemērošana nav atkarīga no tā, vai atvasinātajās tiesībās šajā ziņā ir paredzēta tieša tiesību norma.

(sal. ar 62.–64. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 84. punktu)

4.      Ja apdomīgs un piesardzīgs uzņēmējs ir spējīgs paredzēt tāda Savienības pasākuma piemērošanu, kurš var ietekmēt viņa intereses, viņš nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu gadījumā, ja šis pasākums tiek piemērots. Turklāt uzņēmēji nevar tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pašreizējā situācija, kas var tikt grozīta, Savienības iestādēm īstenojot savu diskrecionāro varu, un it īpaši tādā jomā kā kopējā zivsaimniecības politika, kuras pamatā ir pastāvīga piemērošanās atkarībā no izmaiņām ekonomiskajā situācijā. Visbeidzot uz tiesiskās paļāvības aizsardzības pārkāpumu nevar atsaukties persona, kas ir izdarījusi acīmredzamu spēkā esošā tiesiskā regulējuma pārkāpumu.

(sal. ar 87. un 88. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 93. punktu)