VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2018. gada 23. oktobrī (*)

Civildienests – Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Arodslimība – Slimības arodizcelsme – Civildienesta noteikumu 78. panta piektā daļa – Invaliditātes komiteja – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Atbildība – Morālais kaitējums

Lieta T‑567/16

Robert McCoy, bijušais Reģionu komitejas ierēdnis, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv L. Levi, advokāte,

prasītājs,

pret

Reģionu komiteju, ko pārstāv J. C. Cañoto Argüelles un S. Bachotet, pārstāvji, kuriem palīdz B. Wägenbaur, advokāts,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Reģionu komitejas 2014. gada 2. decembra lēmumu, ar kuru apstiprināts Invaliditātes komitejas 2014. gada 7. maija slēdziens, kurā noraidīts prasītāja lūgums atzīt viņa slimību par arodslimību, un, otrkārt, atlīdzināt prasītājam, iespējams, nodarīto morālo kaitējumu 25 000 EUR apmērā.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši F. Šalīns [F. Schalin] (referents) un M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira],

sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 13. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

 Pārkāpumi Reģionu komitejā un prasītāja profesionālā situācija

1        Prasītājs Robert McCoy Reģionu komitejā vispirms no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim pildīja finanšu kontroliera pienākumus, tad no 2003. gada 1. janvāra – iekšējā revidenta pienākumus.

2        Šo pienākumu izpildes ietvaros prasītājs atklāja pārkāpumus Reģionu komitejas budžeta pārvaldībā. Viņš par to vispirms informēja Reģionu komitejas administrāciju un ģenerālsekretāru un tad – Eiropas Parlamenta Budžeta kontroles komiteju (turpmāk tekstā – “Cocobu”), kurā viņš uzstājās 2003. gada 19. martā.

3        Parlamenta locekļa un Cocobu locekļa brīdināts, Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica izmeklēšanu par prasītāja uzrādītajiem pārkāpumiem un 2003. gada 8. oktobrī sniedza izmeklēšanas ziņojumu (turpmāk tekstā – “OLAF ziņojums”). Izmeklēšanā OLAF uzklausīja prasītāju.

4        OLAF ziņojumā tika konstatēts, ka Reģionu komitejas budžeta pārvaldībā ir pieļauti dažādi pārkāpumi, un, konkrēti, tika ieteikts paredzēt disciplinārlietas izmeklēšanas sākšanu pret atsevišķiem darbiniekiem, it īpaši pret F k‑gu un Y k‑dzi. Tāpat OLAF norādīja, ka F k‑gs bija brīdinājis prasītāju, ka tad, ja viņš nepārstās rīkoties tā, it kā viņš joprojām būtu Reģionu komitejas finanšu kontrolieris, viņš lūgšot pret viņu sākt administratīvo izmeklēšanu, un ka prasītājs esot jutis aizvien lielāku nelabvēlību no savu priekšnieku puses.

5        OLAF ziņojuma secinājumos ir uzsvērts, ka Reģionu komiteja vispārīgi ir mēģinājusi “iebaidīt vai destabilizēt” prasītāju finanšu kontroliera, vēlāk – iekšējā revidenta pienākumu izpildē un ka Reģionu komiteja, šķiet, neievēro 2. panta 3. punktu Reģionu komitejas biroja 1999. gada 17. novembra Lēmumā Nr. 294/99 par nosacījumiem un noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu, atbilstoši kuram “Ģenerālsekretariāta ierēdņi un darbinieki nekādi nedrīkst ciest no netaisnīgas izturēšanās vai diskriminācijas sakarā ar to, ka snieguši pirmajā un otrajā daļā minēto informāciju” [Neoficiāls tulkojums].

6        2003. gada 22. decembrī Cocobu sniedza ziņojumu par Eiropas Savienības 2001. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, kura VII iedaļa attiecas tieši uz Reģionu komiteju (turpmāk tekstā – “Cocobu ziņojums”). It īpaši pamatodamās uz OLAF ziņojumu, Cocobu ne tikai “uzrādīja oficiālos šķēršļus, [ko] [Reģionu] komitejas administrācija vērsusi pret finanšu kontrolieri/iekšējo revidentu un tā personālu”, bet arī precizēja, ka tā “cer, ka [Reģionu komitejas paredzētie] grozījumu pasākumi ļau[s] uzrādīt krāpšanas [gadījumus] un pārkāpumus, neriskējot, ka pret viņu tiks vērsta individuāla vai institucionāla vardarbība, kā ir noticis agrāk”.

7        Ņemot vērā OLAF un Cocobu ziņojumus, Parlaments atbilstoši tam ar EKL 275. un 276. pantu piešķirtajai kompetencei apstiprināt Savienības vispārējā budžeta izpildi 2004. gada 29. janvārī pieņēma rezolūciju, “kurā ietverti apsvērumi, ar kuriem papildināts lēmums par Eiropas Savienības 2001. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu – VII iedaļa – “Reģionu komiteja”. It īpaši šīs rezolūcijas 14., 22. un 24. punktā Parlaments, “neskarot tās procedūras rezultātu, ko atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam ierosinājis iekšējais revidents, [ir uzrādījis] oficiālos šķēršļus, kas pret [iekšējo revidentu] un tā personālu [tika] vērsti”, kā arī “individuālu vai institucionālu vardarbību”, kas pret prasītāju tika vērsta, un “[lūdzis], lai iekšējais revidents saņemtu no Reģionu komitejas formālu atvainošanos”.

8        Prasītājam, kuram bija bailes, depresija un posttraumatiskā stresa traucējumu simptomi, no 2004. gada 28. aprīļa tika piešķirts slimības atvaļinājums. Šis slimības atvaļinājums tika pagarināts līdz 2006. gada 31. decembrim, tad no 2007. gada 22. februāra līdz 2007. gada 30. jūnijam – dienai, kurā prasītājs tika automātiski pensionēts invaliditātes dēļ.

9        Konstatējis, ka prasītājs pēdējos trijos gados kopumā ir izmantojis slimības atvaļinājumus, kuru ilgums pārsniedz divpadsmit mēnešus, Reģionu komitejas ģenerālsekretārs 2006. gada 22. februārī nolēma atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 59. panta 4. punktam sākt invaliditātes piešķiršanas prasītājam procedūru un lūdza viņam iecelt ārstu, lai izveidotu pirmo Invaliditātes komiteju.

 Pirmā Invaliditātes komiteja un Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (PMO)

10      Pirmās Invaliditātes komitejas sastāvā bija ārsts T., kuru iecēlusi Reģionu komiteja, ārsts G., kuru pēc savas iniciatīvas prasītāja pārstāvībai iecēlis Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājs, un ārsts O., kuru kopīgi iecēluši ārsti T. un G.

11      Prasītājs atsāka strādāt 2007. gada 1. janvārī. Viņš nostrādāja līdz 2007. gada 21. februārim, proti, apmēram sešas nedēļas, tad viņam no jauna tika piešķirts slimības atvaļinājums.

12      2007. gada 27. februārī prasītājs iesniedza Reģionu komitejas ģenerālsekretāram lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam un Noteikumu par apdrošināšanu 16. pantam atzīt viņa slimības arodizcelsmi. Prasītājs turklāt paziņoja Reģionu komitejas ģenerālsekretāram, ka, tā kā Invaliditātes komiteja jau bija iecelta, lai lemtu par viņa darba nespēju Civildienesta noteikumu 78. panta izpratnē, prasītājs šai Invaliditātes komitejai ir lūdzis paredzēt pārbaudi ne tikai attiecībā uz viņa darba nespēju, bet arī uz saikni, kāda attiecīgā gadījumā pastāv starp šo darba nespēju un viņa profesionālo darbību.

13      Ar 2007. gada 10. aprīļa vēstuli Reģionu komitejas ģenerālsekretārs informēja prasītāju, ka viņa lūgums atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam ir nodots Eiropas Kopienu Komisijai kā ad hoc iecēlējinstitūcijai (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanai un ka viņa lūgums par to, lai šī Invaliditātes komiteja lemtu arī par to, vai viņa varbūtējai invaliditātei ir arodizcelsme, esot pienācīgi nodots minētajai komitejai.

14      Pēc savas 2007. gada 23. maija sanāksmes pirmā Invaliditātes komiteja secināja, ka prasītājam ir pastāvīga invaliditāte, kas tiek uzskatīta par pilnīgu, tādējādi viņš nevar pildīt savus darba pienākumus. Savukārt attiecībā uz invaliditātes cēloni pirmā Invaliditātes komiteja paziņoja, ka tās rīcībā nav pietiekamu pierādījumu, lai lemtu par to, vai invaliditātei ir arodizcelsme, un ka tā gaidot, kad administrācija sniegs “autentisku informāciju”, kas ļaus tai lemt par šo jautājumu.

15      Ar 2007. gada 11. jūnija lēmumu Reģionu komitejas birojs automātiski pensionēja prasītāju invaliditātes dēļ saskaņā ar Civildienesta noteikumu 53. pantu no 2007. gada 30. jūnija.

16      2008. gada janvārī saistībā ar procedūru, kas uzsākta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (PMO) uzskatīja, ka nav jāveic administratīva izmeklēšana, “jo lietas materiālos ietvertajos dokumentos ir iekļautas pietiekamas administratīvas ziņas, lai [PMO] ārsts varētu veikt analīzi”.

17      Ar 2009. gada 9. janvāra lēmumu PMO atzina, ka prasītāja slimībai ir arodizcelsme atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, pamatojoties uz medicīniskajiem atzinumiem, ko sagatavojis vai lūdzis PMO ārsts – ārsts J., proti, 2008. gada 8. maija atzinumu un tā 2008. gada 20. novembra slēdzienu, un ārsta R. 2008. gada 18. septembra atzinumu. Turklāt PMO ārsta 2008. gada 8. maija atzinumā bija minēti vēl seši prasītāja iesniegti medicīniskie atzinumi, ko sagatavojuši ārsts V. A. un citi slimnīcas ārsti, kā arī vairāki nemedicīniski dokumenti, tostarp Parlamenta rezolūcija, kas minēta iepriekš šī sprieduma 7. punktā. Turklāt 2008. gada 18. septembra atzinumā bija minēts psiholoģiskais diagnostikas tests, ko 2008. gada 3. septembrī sagatavojis profesors D. M.

18      Savā 2008. gada 8. maija atzinumā PMO ārsts, ņemot vērā lietas materiālos esošos pierādījumus, uzskatīja, ka OLAF ir konstatējis, pirmkārt, ka Reģionu komitejā ir notikuši pārkāpumi un mēģinājumi atstumt prasītāju, tādējādi traucējot viņam pienācīgi veikt savu finanšu kontroliera darbu, un, otrkārt, ka pastāv lieli savstarpēji konflikti starp prasītāju un viņa priekšniekiem. Noslēgumā, pēc PMO ārsta uzskatiem, neskarot psihiatrisko atzinumu, kas lūgts ārstam Re., tostarp ir jāņem vērā “pakāpeniska [..] sindroma parādīšanās, kurš saistīts ar atsevišķu Reģionu komitejas ierēdņu nosodāmām profesionālajām darbībām”.

19      2008. gada 20. novembra slēdzienā PMO ārsts secināja, ka prasītājs “vairs nav spējīgs veikt jebkāda veida profesionālo darbību Eiropas Kopienās, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa psihiski klīniskais stāvoklis ir saistīts ar darbā piedzīvoto psiholoģisko vardarbību un ar izsīkuma sindromu [“burn out”], kas no tā izrietējis,” un ka “psihoafektīvie traucējumi, [kādi viņam ir], ir tiešā un noteiktā cēloņsakarībā ar [viņa] profesionālo darbību”.

20      2010. gada 2. martā PMO nolēma saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu prasītāja slimības, kas atzīta par arodslimību, izraisītās invaliditātes pakāpi noteikt 10 % apmērā. Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz vairākiem medicīniskajiem papildu atzinumiem, ko lūdzis PMO: psiholoģiskās ekspertīzes, kuru 2009. gada 12. augustā veicis D. k‑gs, atzinumu, neiropsiholoģijas diagnostisko testu, ko 2009. gada 17. oktobrī veicis ārsts M., “slēdzienu par psihiatrisko izmeklēšanu”, kuru 2009. gada 3. novembrī veicis ārsts Re., un PMO ārsta 2010. gada 11. februāra slēdzienu, kurā arī ir konstatēts, ka pastāv reakcijas traucējumi saistībā ar konfliktu darbā. Pēc atzinuma, ko ārsts Re. sagatavojis 2009. gada 3. novembrī, PMO ārsts prasītāja arodslimību raksturoja šādi: “trauksmaini depresīvie traucējumi, kas izskaidrojami ar būtisku administratīvu konfliktu, kurš līdzvērtīgs psiholoģiskai vardarbībai”, un novērtēja no tā izrietošās invaliditātes pakāpi 10 % apmērā. Visi šie slēdzieni un medicīniskie atzinumi tika darīti zināmi pirmajai Invaliditātes komitejai.

21      Pēc PMO lēmuma un, tā kā viņiem bija pieeja medicīniskajai un administratīvajai lietai, pirmās Invaliditātes komitejas trīs locekļi tikās 2010. gada 2. jūlijā. Šī pirmā Invaliditātes komiteja ar balsu vairākumu – šo slēdzienu parakstīja tikai ārsti T. un O. – secināja, ka prasītāja invaliditāti nav izraisījusi arodslimība. Ārsts G., kurš prasītāja vārdā izraudzīts pēc paša ierosmes, parakstīja atsevišķu slēdzienu, kurš arī ir datēts ar 2010. gada 2. jūliju un kurā secināts, ka prasītāja invaliditāti ir izraisījusi arodslimība.

22      2010. gada 10. septembra sanāksmē Reģionu komitejas birojs kā iecēlējinstitūcija “apstiprināja [iepriekš 21. punktā minēto ārstuT.unO. slēdzienu], saskaņā [ar kuru] [prasītāja] invaliditāti nav izraisījusi arodslimība Civildienesta noteikumu 78. panta [piektās daļas] izpratnē”.

23      Ar 2011. gada 21. janvāra vēstuli prasītājs iesniedza sūdzību pret 2010. gada 10. septembra lēmumu. Iecēlējinstitūcija ar 2011. gada 20. maija lēmumu šo sūdzību noraidīja.

24      2011. gada 8. septembrī prasītāja iesniedza prasību Eiropas Savienības Civildienesta tiesā par 2010. gada 10. septembra lēmumu un 2011. gada 20. maija lēmumu par sūdzības noraidīšanu. 2010. gada 10. septembra lēmums tika atcelts ar 2013. gada 7. maija spriedumu McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56). Minētajā spriedumā prasītāja prasība tika apmierināta tādēļ, ka pirmās Invaliditātes komitejas ziņojums nebija pietiekami pamatots un šī komiteja bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Pamatojuma trūkums bija radies tāpēc, ka nebija pierādīta loģiska saikne starp pirmās Invaliditātes komitejas medicīniskajiem konstatējumiem un secinājumiem par prasītāja invaliditātes izcelsmi (spriedums, 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 98. punkts). Acīmredzama kļūda vērtējumā tika konstatēta tādēļ, ka pirmā Invaliditātes komiteja bija apstiprinājusi, ka piekrišana tam, ka slimībai ir arodizcelsme atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, bija pamatota faktiski “vienīgi ar prasītāja izteikumiem”, lai gan no lietas materiāliem izrietēja, ka šī piekrišana tostarp bija balstīta uz vairākiem ārsta atzinumiem un ka lietas fakti nenorādīja šai virzienā (spriedums, 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 106.–111. punkts).

25      Vienlaikus ar šeit pieminēto prasību prasītājs 2012. gada 20. decembrī cēla prasību par zaudējumu atlīdzību Civildienesta tiesā (lieta F‑156/12, McCoy/Reģionu komiteja). Kā tas ir paskaidrots tālāk 36. punktā, prasītājs šajā prasībā pārmeta Reģionu komitejai, ka tās rīcība attiecībā pret viņu bijusi nepareiza laika posmā pēc tam, kad tika atklāti pārkāpumi Reģionu komitejā.

 Otrā Invaliditātes komiteja

26      Pēc 2013. gada 7. maija sprieduma McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56) Reģionu komiteja ar 2013. gada 7. jūlija vēstuli nolēma sasaukt otro Invaliditātes komiteju, ko veidoja trīs ārsti.

27      Prasītājs savai pārstāvībai iecēla to pašu ārstu, kurš viņu pārstāvēja iepriekš pirmajā Invaliditātes komitejā, proti ārstu G., un Reģionu komiteja kā pārstāvi iecēla ārstu M.

28      Ar 2013. gada 30. oktobra vēstuli Reģionu komiteja informēja prasītāju par to, ka ārsti M. un G. vienojušies par trešā ārsta izvēli, proti, ārstu L., lai izveidotu otro Invaliditātes komiteju. Reģionu komiteja šo informāciju bija izsecinājusi no vēstuļu apmaiņas starp šiem ārstiem, kurā ārsts G. bija norādījis savu izvēli par labu ārstam L.

29      2013. gada 8. novembrī prasītājs Reģionu komitejai darīja zināmu, ka tas nepiekrīt šādam secinājumam. Neraugoties uz ārsta G. vēstuli, viņš apgalvoja, ka šis pēdējais minētais nav piekritis šī konkrētā trešā ārsta izvēlei. Turklāt viņš lūdza Reģionu komiteju nepiedāvāt šī ārsta vārdu iecelšanai par otrās Invaliditātes komitejas trešo ārstu un lūdza tai šai nolūkā vērsties pie Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja.

30      2013. gada 26. novembrī Reģionu komiteja nosūtīja vēstuli prasītājam, lai tam paziņotu, ka neiebilst pret vēršanos pie Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja. Tomēr tā uzsvēra, ka šāds solis izraisīs papildu procedūras, kuru rezultātā process palēnināsies.

31      Pēc šīs sarakstes Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājs, pie kura vērsās Reģionu komiteja, iecēla trešo ārstu, kas tika iekļauts otrās Invaliditātes komitejas sastāvā. Reģionu komiteja par to tika informēta 2014. gada februāra beigās.

32      Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja ieceltais ārsts bija ārsts H. Līdz ar to otrā Invaliditātes komiteja sastāvēja no ārsta G., kas bija prasītāja iecelts ārsts, ārsta M., kas bija Reģionu komitejas iecelts ārsts, un ārsta H., kuru norīkoja Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājs.

33      Otrā Invaliditātes komiteja pirmo reizi noturēja sanāksmi 2014. gada 15. aprīlī. Pēc šīs sanāksmes ārsti vienojās par otrās sanāksmes ieplānošanu, lai satiktos ar prasītāju. Otrās sanāksmes laikā, kas notika 2014. gada 7. maijā, prasītājam tika uzdoti jautājumi, pēc tam ārsti M. un H. ar vairākuma balsīm secināja, ka prasītāja invaliditātei nav arodizcelsmes Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas izpratnē (turpmāk tekstā – “2014. gada 7. maija secinājumi”), lai gan ārsts G. secināja, ka šai invaliditātei ir arodizcelsme.

34      2014. gada 10. novembrī Reģionu komitejas medicīniskais dienests nosūtīja ārstam G. vēstuli ar otrās Invaliditātes komitejas divu sanāksmju protokoliem, kā arī sarakstu ar prasītāja medicīniskajā lietā pieejamiem dokumentiem un savu dokumentu sarakstu. Šos protokolus bija parakstījuši tikai ārsti M. un H.

35      Tajā pašā dienā ārsti M. un H. parakstīja medicīnisko kopsavilkuma ziņojumu, izklāstot 2014. gada 7. maija slēdziena pamatojumu. Šis ziņojums ārstam G. tika paziņots 2015. gada 23. martā. Šajā pašā datumā ārsts M. izsniedza arī izziņu iecēlējinstitūcijai, kurā viņš norādīja:

“Ar šo es varu apstiprināt, ka tika ņemts vērā, lai Invaliditātes komitejas darbs noritētu labi un pareizi un lai tās secinājumi būtu pienācīgi pamatoti.”

36      2014. gada 18. novembrī Civildienesta tiesa pasludināja spriedumu lietā starp prasītāju un Reģionu komiteju (spriedums, 2014. gada 18. novembris, McCoy/Reģionu komiteja, F‑156/12, EU:F:2014:247), ar kuru tā konstatēja, ka Reģionu komiteja ir pārkāpusi savu rūpības pienākumu. Atbilstoši šim spriedumam Reģionu komiteja nebija pierādījusi, ka tā, izpildot savu rūpības pienākumu, šai lietā atbilstošajā periodā ir ņēmusi vērā prasītāja piedzīvotos grūtos brīžus profesionālā un morālā ziņā, kā arī ietekmi, kāda tiem, iespējams, varēja būt uz viņa veselību un profesionālo situāciju. Kā norādīts minētā sprieduma 128. punktā, “šķiet, ņemot vērā PMO 2010. gada 2. marta lēmumu un PMO ārsta 2010. gada 11. februāra secinājumus, pirmkārt, ka cēloņsakarība starp Reģionu komitejas rīcību un ciesto kaitējumu nav apšaubāma un, otrkārt, ka atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam piešķirtā naudas summa nenosedz prasītāja ciesto morālo kaitējumu, ko veido līdzsvara zudums, diskreditēšana, cerības un neapmierinātības sajūta, kas radās Reģionu komitejas rūpības trūkuma dēļ attiecībā pret viņu”. Šajā sakarā Reģionu komitejai tika piespriests izmaksāt prasītājam summu 20 000 EUR apmērā.

37      2014. gada 19. novembrī ārsts G. nosūtīja apsvērumus par otrās Invaliditātes komitejas sanāksmju protokoliem un vērsa ārstu M. un H. uzmanību uz 2014. gada 18. novembra spriedumu McCoy/Reģionu komiteja (F‑156/12, EU:F:2014:247). Viņš arī lūdza vēlreiz sasaukt otro Invaliditātes komiteju. Ārsti M. un H. atzina, ka atkārtota otrās Invaliditātes komitejas sasaukšana nav nepieciešama.

38      Ar 2014. gada 23. un 30. novembra paziņojumiem (pēdējais no kuriem, kā norāda prasītājs, faktiski tika nosūtīts 2014. gada 2. decembrī) ārsts G. darīja zināmus savus komentārus par 2014. gada 7. maija protokolu, kuros bija ietverti vairākuma (ārstu M. un H.) pieņemtie secinājumi. Ārsts G. izteica savu nepiekrišanu. Viņš secināja, ka pastāv cēloņsakarība starp prasītāja profesionālo situāciju un viņa invaliditāti. Viņš uzsvēra, ka otrā Invaliditātes komiteja nav īstenojusi savas pilnvaras. Līdz ar to viņš aicināja šo komiteju atsākt savu darbu.

39      2014. gada 26. novembrī prasītājs nosūtīja vēstuli Reģionu komitejas ģenerālsekretāram, kurā tas informēja viņu par otrās Invaliditātes komitejas secinājumiem un lūdza to aicināt “atsākt savu darbu un veikt to bez pārkāpumiem”.

40      Ar 2014. gada 2. decembra vēstuli Reģionu komitejas birojs apstiprināja 2014. gada 7. maija secinājumus (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums tika paziņots ar 2014. gada 22. decembra vēstuli, kura tika izsūtīta 2015. gada 5. janvārī un saņemta 2015. gada 7. janvārī.

41      2015. gada 3. aprīlī prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību. Šī sūdzība tika noraidīta ar 2015. gada 24. jūlija lēmumu, kas ir paziņots 2015. gada 27. jūlijā (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”).

42      Lēmums par sūdzības noraidīšanu bija balstīts uz paziņojumu, kurā ārsts M. ir atbildējis uz viņam nosūtītajiem jautājumiem no Reģionu komitejas juridiskā dienesta, lai atbildētu uz sūdzību (turpmāk tekstā – “2015. gada 8. maija paziņojums”).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

43      Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 3. novembrī, prasītājs cēla prasību lietā F-139/15.

44      2016. gada 25. janvārī Reģionu komiteja iesniedza Eiropas Savienības Civildienesta tiesas kancelejā iebildumu rakstu.

45      2016. gada 24. februārī tika nolemts, ka otrā procesuālo rakstu apmaiņa nav nepieciešama, un tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta.

46      Piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2016/1192 (2016. gada 6. jūlijs) par to, lai Vispārējai tiesai nodotu kompetenci pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem (OV 2016, L 200, 137. lpp.), 3. pantu, šī lieta tika nodota Vispārējai tiesai tādā stāvoklī, kādā tā bija 2016. gada 31. augustā. Tā tika reģistrēta ar numuru T‑567/16 un piešķirta otrajai palātai.

47      Tā kā pabeigt tiesvedības rakstveida daļu Civildienesta tiesa nolēma pirms 2016. gada 1. septembra, Vispārējā tiesa 2016. gada 8. novembrī nosūtīja jautājumus lietas dalībniekiem, lūdzot tiem norādīt, vai tie vēlas, lai tiktu organizēta tiesas sēde. Lietas dalībnieki atbildēja uz uzdoto jautājumu noteiktajā termiņā; prasītājs 2016. gada 29. novembrī informēja Vispārējo tiesu, ka viņš vēlas, lai tiktu organizēta tiesas sēde, bet Reģionu komiteja savā 2016. gada 7. decembra atbildē norādīja, ka tā tiesas sēdi neuzskata par nepieciešamu.

48      2017. gada 23. februārī šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas otrajā palātā.

49      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti 2017. gada 13. decembra tiesas sēdē.

50      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl ar to, apstiprinot otrās Invaliditātes komitejas secinājumus, tika atteikts atzīt prasītāja invaliditātes arodizcelsmi Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas izpratnē;

–        atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu;

–        piespriest Reģionu komitejai izmaksāt 25 000 EUR kā atlīdzību par morālo kaitējumu;

–        piespriest Reģionu komitejai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

51      Reģionu komitejas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

52      Prasības atcelt apstrīdēto lēmumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu pamatojumam prasītājs norāda astoņus pamatus, no kuriem pirmais ir par Civildienesta noteikumu 78. panta pārkāpumu, jo otrās Invaliditātes komitejas darbs netika kontrolēts un ir pārkāptas procesuālās garantijas, otrais – par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un arodslimības jēdziena pārkāpumu, trešais – par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ceturtais – par otrās Invaliditātes komitejas pilnvaru pārkāpumu, piektais – par rūpības pienākuma neizpildi, sestais – par LESD 266. panta pārkāpumu, septītais – par saprātīga termiņa pārkāpumu un astotais – par koleģialitātes pārkāpumu. Prasītājs lūdz arī piespriest Reģionu komitejai samaksāt summu 25 000 EUR apmērā kā atlīdzību par ciesto morālo kaitējumu Reģionu komitejas izdarīto pārkāpumu dēļ.

53      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, gadījumā, ja šim lēmumam nebūtu autonoma satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā izskatīšanai tiek iesniegts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (spriedums, 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 55. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts).

54      Šajā lietā ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu ir apstiprināts apstrīdētais lēmums, precizējot iemeslus, ar kādiem tas ir pamatots. Līdzīgā gadījumā tieši sākotnējā nelabvēlīgā akta tiesiskums ir jāpārbauda, ņemot vērā pamatojumu, kas ir ietverts lēmumā par sūdzības noraidīšanu, jo tiek uzskatīts, ka šis pamatojums atbilst minētā tiesību akta pamatojumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 18. aprīlis, Buxton/Parlaments, F‑50/11, EU:F:2012:51, 21. punkts, un 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 56. punkts).

55      Tādējādi prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas ir vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, nav autonoma satura, un ir jāuzskata, ka prasība ir vērsta pret apstrīdēto lēmumu, kura pamatojums ir precizēts ar lēmumu noraidīt sūdzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 10. jūnijs, Eveillard/Komisija, T‑258/01, 31. un 32. punkts, un 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 57. punkts).

56      Tāpat ir jākonstatē, ka pirmais, piektais un sestais pamats galvenokārt ir balstīti uz Invaliditātes komitejas iespējamo darbu kontroles trūkumu sūdzības stadijā, proti, pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Līdz ar to gadījumā, ja izrādītos, ka tie ir pamatoti, ar tiem nevarētu tikt attaisnota apstrīdētā lēmuma atcelšana. Faktiski prasītāja apgalvotie pārkāpumi tiktāl, ciktāl tie ir notikuši pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nevar ietekmēt nedz Invaliditātes komitejas slēdziena, nedz šī lēmuma saturu. Principā šādi pārkāpumi nevar mainīt Invaliditātes komitejas novērtējumu par invaliditātes arodizcelsmi Civildienesta noteikumu 78. panta izpratnē.

57      Tomēr, tā kā prasītājs lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu, kas ir nodarīts ne tikai to pārkāpumu dēļ, kuri pieļauti apstrīdētajā lēmumā, un to apstākļu dēļ, kuros tas ir pieņemts, bet arī to pārkāpumu dēļ, kas izriet no iecēlējinstitūcijas kontroles trūkuma sūdzības stadijā, iepriekš minētie pamati ir jāpārbauda tiktāl, ciktāl tie var ietekmēt prasību par zaudējumu atlīdzību. Ņemot vērā šos apsvērumus Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu sākt ar otrā, trešā, ceturtā, septītā un astotā pamata pārbaudi, kas var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, pirms izskatīt tos pamatus, kuri var tikt ņemti vērā tikai prasības par zaudējumu atlīdzību sakarā.

 Par pamatiem, kas ietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu

58      Jāprecizē, ka apgalvotais pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, no vienas puses, un arodslimības jēdziena pārkāpums, no otras puses, nav acīmredzami saistīti. Faktiski jautājums par to, vai Invaliditātes komiteja, pārkāpjot arodslimības jēdzienu, ir ņēmusi vērā prasītāja slimības vēsturi un pašreizējo veselības stāvokli, ir acīmredzama kļūda vērtējumā, nevis pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde. Vispārējā tiesa tādējādi uzskata par lietderīgu arodslimības jēdziena pārkāpumu izskatīt drīzāk trešā pamata ietvaros, kas ir par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nevis otrā pamata ietvaros.

 Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

59      Prasītājs uzskata, ka Reģionu komiteja ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo ar apstrīdēto lēmumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu tikai tika apstiprināti otrās Invaliditātes komitejas secinājumi, neļaujot saprast, kāpēc šīs komitejas vairākums ir atkāpies no medicīniskajiem atzinumiem un slimības vēstures, kā arī, galvenokārt, uz kādiem elementiem tā ir pamatojusies, lai apgalvotu – atšķirībā no tās rīcībā esošajiem medicīniskajiem atzinumiem –, ka prasītāja invaliditātei nav arodizcelsmes.

60      Šajā sakarā prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka otrā Invaliditātes komiteja esot kļūdaini spriedusi par viņa darbspējām, lai gan tam nebija ietekmes uz viņa slimības arodizcelsmes novērtējumu. Otrkārt, šī komiteja esot kļūdaini pamatojusies uz prasītāja veselības stāvokli 2014. gadā, lai gan tam nav sakara ar jautājumu, vai viņš 2007. gadā ir pensionējies tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar viņa arodslimību. Treškārt, tas, ka prasītājs nelietoja antidepresantus un anksiolītiķus 2014. gadā, neizslēdzot drūmo un psiholoģiski kropļojošo emocionālo stāvokli, kura pamatā bija tas, ka iepriekšējā darba vietā pret viņu bijusi slikta attieksme; to visu apstiprinot medicīniskie dokumenti.

61      Turklāt prasītājs būtībā apgalvo, ka otrā Invaliditātes komiteja neesot ņēmusi vērā lietas administratīvos un juridiskos dokumentus, proti, Cocobu un OLAF ziņojumus. Tāpat ārsta M. atbildes 2015. gada 8. maija paziņojumā esot pretrunīgas un grūti saprotamas. Turklāt abi vairākuma ārsti otrajā Invaliditātes komitejā neesot paziņojuši iemeslus, kuru dēļ tika izslēgts, ka prasītāja slimības cēlonis varētu būt rodams – arī – viņa pienākumu izpildē.

62      Reģionu komiteja apstrīd prasītāja argumentus. Tā iebilst, ka neesot pretrunas starp otrās Invaliditātes komitejas un iepriekš atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam pieņemtajiem medicīniskajiem atzinumiem.

63      Reģionu komiteja apgalvo, ka 2014. gada 7. maija secinājumos, kurus apstrīdētajā lēmumā apstiprināja iecēlējinstitūcija, ir norādīti dažādi pamati, kuri atspoguļo otrās Invaliditātes komitejas vairākuma viedokli, konstatējot cēloņsakarības starp prasītāja pastāvīgo darbnespēju un amatu neesamību.

64      Reģionu komiteja uzskata, ka lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir sniegti ārsta M. precizējumi gan par otrās Invaliditātes komitejas darba metodi, gan par iemesliem, kuri likuši konstatēt cēloņsakarības starp prasītāja invaliditāti un viņa profesionālo darbību neesamību.

65      Attiecībā uz argumentu, ka otrā Invaliditātes komiteja neesot pietiekami pamatojusi savu nostāju, jo tā esot pieņēmusi pretējus secinājumus tiem, kas ir ietverti iepriekšējos medicīniskajos un administratīvajos ziņojumos, Reģionu komiteja apgalvo, ka šis arguments ir jānoraida kā nepamatots. Faktiski medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā esot bijusi atsauce uz iepriekšējos medicīniskajos un administratīvajos ziņojumos ietvertajiem atzinumiem un slēdzieniem. Reģionu komiteja atgādina, ka šajā ziņojumā ir uzsvērts, ka konkrētajos medicīniskajos atzinumos ir norādīts, ka prasītājs var atsākt dienestu. Tāpat tajos esot bijis pieminēts, ka prasītājam ir veikta “detalizēta medicīniska pārbaude”, no kuras otrā Invaliditātes komiteja varēja izdarīt novērojumus, kuri ļāva secināt, ka viņa invaliditāte neizriet no arodslimības Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas izpratnē.

66      Turklāt medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā otrā Invaliditātes komiteja skaidri esot atsaukusies uz konkrētiem medicīniskajiem un administratīvajiem ziņojumiem. Ziņojumā esot skaidri norādīti iemesli, kādēļ nepastāv cēloņsakarība starp prasītāja darba situāciju un veselības stāvokli, kā arī iemesli, kādēļ tā nepiekrīt iepriekšējo medicīnisko atzinumu viedoklim. Reģionu komiteja arī atgādina, ka otrā Invaliditātes komiteja esot norādījusi uz ļoti senu psihiskās saslimšanas vēsturi, kas neesot ļāvusi prasītājam atsākt darbu.

67      Jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu tiesību normās par Invaliditātes komiteju izvirzītais mērķis ir uzticēt medicīnas ekspertiem galīgo vērtējumu visos medicīnas jautājumos, ko neviena iecēlējinstitūcija nevar īstenot savas iekšējās administratīvās uzbūves dēļ. Šajā ziņā tiesas kontrole nevar attiekties uz pašu medicīnisko vērtējumu; tas ir jāuzskata par galīgu, ja vien tas ir veikts saskaņā ar noteikumiem. Savukārt tiesas kontrole var tikt veikta attiecībā uz Invaliditātes komitejas izveides un darbības likumību, kā arī tās sniegtā atzinuma likumību. Šajā aspektā Vispārējās tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai atzinumā ir ietverts pamatojums, kas ļauj izvērtēt apsvērumus, uz kuriem ir balstīti tajā ietvertie secinājumi, un vai ir pierādīts, ka starp tajā esošajiem medicīniskajiem konstatējumiem un attiecīgās Invaliditātes komitejas izdarītajiem secinājumiem pastāv loģiska saikne (skat. spriedumu, 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Pamatojoties uz šo judikatūru, vispirms ir jākonstatē, ka šajā lietā 2014. gada 7. maija secinājumi, kurus iecēlējinstitūcija atkārtojusi apstrīdētajā lēmumā, ietver tostarp šādus apgalvojumus:

–        “nepastāv arguments, kas varētu pierādīt cēloņsakarību starp darbnespēju un profesionālo stresu; pacients vairākas reizes ir apstiprinājis, ka jūtas ļoti labi;

–        [..] tieši pretēji, pacientam ir ilglaicīgas psihiskas grūtības, no kurām viņš ir dažādā veidā ārstējies, un pēc viņa apgalvojuma – veiksmīgi.”

69      Tomēr šie apgalvojumi neizskaidro, kā otrā Invaliditātes komiteja, neraugoties uz lietā esošajiem medicīniskajiem un administratīvajiem ziņojumiem, kuri pamato pretēju secinājumu, nonāca pie šī slēdziena.

70      Šajā nozīmē ir jāatgādina, ka, ja administrācija sava lēmuma pamatojumam atbildē uz sūdzību ir sniegusi skaidrus apsvērumus saistībā ar konkrēto gadījumu, tad tiek uzskatīts, ka šie apsvērumi atbilst lēmuma par atteikumu pamatojumam, un tie ir jāuzskata par atbilstošu informāciju šī lēmuma tiesiskuma izvērtēšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 9. decembris, Komisija/Birkhoff, T‑377/08 P, EU:T:2009:485, 55. un 56. punkts un tajos minētā judikatūra).

71      Pirmām kārtām, lēmumā par sūdzības noraidīšanu iecēlējinstitūcija apgalvo, ka tā ir lūgusi ārstam M. “apstiprināt [..], vai McCoy nespēja pildīt darba pienākumus, kas jau bijusi atzīta 2007. gada 23. maijā (78. pants), faktiski nav saistīta, pat daļēji, ar arodslimību (“trauksmaini depresīvi traucējumi, kas izskaidrojami ar būtisku administratīvu konfliktu, kurš līdzvērtīgs psiholoģiskai vardarbībai”) (skat. spriedumu, 2014. gada 18. novembris, McCoy/Reģionu komiteja, F‑156/12, EU:F:2014:247, 64. punkts), kas tam tika atzīta 2009. gada 9. janvārī (73. pants), [un vai šis] secinājums [ir bijis] labi pamatots medicīniskajā [kopsavilkuma] ziņojumā, kurš izskaidroja tostarp, kāpēc [otrā] Invaliditātes komiteja [bija] nolēmusi noraidīt iepriekšējos McCoy labvēlīgos ziņojumus”.

72      Ārsts M, atbildot uz šo jautājumu, aprakstīja metodi, pēc kuras otrā Invaliditātes komiteja ir nonākusi pie saviem secinājumiem, un būtībā uzsvēra, ka:

–        “slimības vēstures esamība pirms dienesta uzsākšanas Reģionu komitejā skaidri izrietēja no [McCoy] medicīnas lietas”;

–        “divos lietas dokumentos bija ietverti atzinumi [..], kas apliecina, ka McCoy bija spējīgs atgriezties darbā attiecīgajā periodā”;

–        [iepazinies ar lietu, ārsts H.] “veica McCoy padziļinātu psihiatrisku pārbaudi, uzdodot jautājumus, kuru mērķis bija noteikt stāvokli, kādā [šī persona] atrodas”;

–        vienbalsīgi tika nolemts nepieprasīt ārējo ekspertīzi, kā arī nelūgt medicīnisko informāciju no ģimenes ārstiem, kuri McCoy bija ārstējuši no 1996. līdz 2000. gadam.

73      Otrām kārtām, iecēlējinstitūcija lūdza ārstam M. “apstiprināt, ka otrās Invaliditātes komitejas secinājumos [par to], ka McCoy invaliditātei nav arodizcelsmes atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam, [ir] pienācīgi ņemti vērā 2013. gada 7. maija spriedumā minētie administratīvie dokumenti”. Tādējādi ārsts M. būtībā precizēja, ka, “pat ja tie [nebija] tieši pieminēti, visi dokumenti bija otrās Invaliditātes komitejas rīcībā” un ka šie dokumenti bija nodoti otrās Invaliditātes komitejas trīs ārstu rīcībā un viņi tos izskatīja.

74      Ņemot vērā šos apsvērumus, iecēlējinstitūcija lēmumā par sūdzības noraidīšanu apgalvo, ka “tā ir pārliecinājusies, ka Invaliditātes komiteja savā ziņojumā ir izskaidrojusi iemeslus, kādēļ tā no medicīniskā viedokļa ir uzskatījusi, ka nav iespējams atzīt sūdzības iesniedzēja invaliditātes pat daļēju arodizcelsmi atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. panta piektajai daļai un ka visi medicīniskie un nemedicīniskie dokumenti, kas ir tās rīcībā, šajā nolūkā ir ņemti vērā, tomēr nezinot medicīniskā pamatojuma elementus un tātad nespējot novērtēt, vai tie atbilst prasībām, kas noteiktas Vispārējās tiesas 2013. gada 7. maija spriedumā”.

75      Tomēr, neraugoties uz ārsta M. atbildēm, ir jākonstatē, kā izriet no lietas materiāliem un kā ticis konstatēts 2013. gada 7. maija spriedumā McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56), ka medicīniskajā un administratīvajā lietā to saturs norādīja uz pretēju secinājumu, saskaņā ar kuru slimība, no kuras izriet prasītāja invaliditāte, ir arodslimība.

76      Šajā nozīmē ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja invaliditātes komitejai ir jāizskata sarežģīti medicīniska rakstura jautājumi saistībā ar cēloņsakarību starp slimību, ar ko sirgst ieinteresētā persona, un tās amata pienākumu pildīšanu iestādē, tad tai tostarp ir jānorāda tie lietas fakti, uz kuriem tā pamatojas, un būtisku atšķirību gadījumā jāprecizē iemesli, kuru dēļ tās secinājumi atšķiras no tiem, kas izdarīti atsevišķos iepriekšējos atbilstošos ārstu atzinumos, kas ieinteresētajai personai ir labvēlīgāki (skat. spriedumu, 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

77      Turklāt, pat ja Invaliditātes komiteja, kurai ir jāpieņem nolēmums saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu, var izdarīt atšķirīgus secinājumus no tiem, ko ir izdarījusi ārstu komisija, kurai bija jāpieņem nolēmums atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, tad tomēr tai ir jāizklāsta šie iemesli, kuru dēļ tā ir atkāpusies no medicīniskajos atzinumos ietvertā vērtējuma – kurš ir ļāvis atzīt, ka slimībai ir arodizcelsme atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, – un skaidri un loģiski ir jānorāda minētie iemesli (skat. spriedumu, 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 86. punkts un tajā minētā judikatūra) vai nu savā slēdzienā, kas paziņots iecēlējinstitūcijai, vai medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā, kas, iespējams, ir sagatavots pēc tam.

78      Jāatgādina, ka procedūrā, kas uzsākta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, tika izskatīti vismaz desmit medicīniskie atzinumi (proti, 2006. gada 16. janvāra izraksti no slimnīcas, profesora D. M. 2006. gada 16. oktobra atzinums, ārsta R. 2006. gada 26. oktobra atzinums, PMO ārsta 2008. gada 8. maija atzinums, ārsta R. 2008. gada 18. septembra atzinums, PMO ārsta 2008. gada 20. novembra slēdziens, D. 2009. gada 12. augusta atzinums, profesora M. 2009. gada 17. oktobra atzinums, ārsta Re. 2009. gada 3. novembra atzinums un PMO ārsta 2010. gada 11. februāra slēdziens) un tie bija otrās Invaliditātes komitejas rīcībā, kad tā pieņēma savu 2014. gada 7. maija slēdzienu. Atzinumos bija norādīts, piemēram:

–        “trauksmaini reaktīvās depresijas sindroma parādīšanās [..], kas saistīts ar konkrētu Reģionu komitejas ierēdņu nosodāmu profesionālo rīcību”;

–        “trauksmaini depresīvs stāvoklis”, kad “trauksmaini depresīvais aspekts ir svarīgāks nekā reaktīvās depresijas aspekts, kas ir vieglākas intensitātes”, un kad “šis stāvoklis ir reakcija uz darba vietā piedzīvoto vardarbību un uz no tā izrietošo “izdegšanu [burn out]””;

–        “neirastēniskais sindroms, ko sauc par “burn out”, tiek asociēts ar pārdzīvoto morālo vardarbību profesionālās darbības ietvaros”;

–        “trauksmaini depresīvie traucējumi, kas iekļaujas svarīga administratīva konflikta ietvaros, ko var pielīdzināt morālai vardarbībai”;

–        “[ka], uzskatot, ka ieinteresētā persona ir saskārusies ar būtisku administratīvu konfliktu, kas pielīdzināms morālai vardarbībai vairāku gadu garumā, var pieņemt, ka reakcionāl[i] [..] trauksmaini depresīvie traucējumi, kurus pavada uzmanības un kognitīvās grūtības, kaitē viņa psihisk[aj]ai integritātei.”

79      Taču attiecībā uz iepriekš 78. punktā minētajos medicīniskajos atzinumos ietvertajiem konstatējumiem ir jānorāda, ka otrā Invaliditātes komiteja savā medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā apstiprināja, pirmkārt, ka ““pastāvīgā invaliditāte, kas tiek uzskatīta par pilnīgu, līdz ar kuru viņš ir nostādīts situācijā, kurā nav iespējams pildīt darba pienākumus, kas atbilst viņa amata pakāpei”, kāda tā precizēta 78. pantā, neizriet[ēja] no “arodslimības””. Otrā Invaliditātes komiteja norāda, ka tā ir nonākusi pie šāda secinājuma, ņemot vērā medicīniskās un administratīvās lietas, kā arī šādus apsvērumus:

–        prasītājs, kuru otrā Invaliditātes komiteja pakļāva “detalizētai medicīniskai pārbaudei”, neuzrāda nekādus posttraumatiskā stresa simptomus;

–        dažos medicīniskajos atzinumos prasītājam ir ieteikts progresīvi atsākt darbu;

–        pacienta ilglaicīgās psihiskās grūtības pirms 2000. gada un notikumi, par kuriem ir OLAF ziņojums, nav ļāvuši viņam atsākt darbu, kas citādi būtu bijis iespējams.

80      Pirmkārt, attiecībā uz “detalizēto medicīnisko pārbaudi” ir jākonstatē, ka no Vispārējai tiesai iesniegtās lietas neizriet, kas konkrēti veidoja šo pārbaudi. Ārsts M. uz to vispārīgi ir atsaucies savā 2015. gada 8. maija paziņojumā, norādot, ka ārsts H. ir sagatavojis jautājumus 2014. gada 7. maija sanāksmei, balstoties uz prasītāja medicīnisko lietu. Tomēr no ārsta G. atzinuma izriet, ka otrā Invaliditātes komiteja redzēja prasītāju tikai 15 minūtes. No tā izriet, ka no jēdziena “detalizēta medicīniska pārbaude” izmantošanas vien nevar tikt secināts, ka tas ir ļāvis otrajai Invaliditātes komitejai nonākt pie pretēja secinājuma tam, kāds bija iepriekšējos medicīniskajos atzinumos, kuri turklāt balstījās uz plašākām pārbaudēm un psiholoģiskiem testiem. Turklāt otrā Invaliditātes komiteja neizskaidro iemeslus, kā prasītāja “detalizētā medicīniskā pārbaude” 2014. gadā ļāva novērtēt viņa veselības stāvokli pirms septiņiem gadiem – brīdī, kad tika atzīta viņa invaliditāte.

81      Otrkārt, attiecībā uz konstatējumu, ka prasītājs ir spējīgs atsākt darbu, otrā Invaliditātes komiteja citē divus dažādus medicīniskos atzinumus. Pirmais izvilkums, atbilstoši kuram “McCoy Robert ir spējīgs atsākt darbu ar nosacījumu, ka viņam tiek piešķirts atbilstīgs amats”, parādās ārsta V. A. 2006. gada 13. novembra atzinumā. Otrais izvilkums, atbilstoši kuram “atgriešanās produktīvā darbā pēc iespējas ātrāk ir būtiska”, parādās profesora L. 2006. gada 16. novembra atzinumā. Tomēr šķiet, ka šiem izvilkumiem nav nozīmes. Pirmkārt, abos atzinumos, kuros parādās šie izvilkumi, ir secināts, ka prasītājam ir arodslimība. Otrkārt, citāti ir izmantoti ārpus konteksta. Faktiski, lai gan profesors L. 2006. gada novembrī uzskatīja, ka atgriešanās darbā ir “būtiska”, tas iekļāvās īpašā kontekstā, proti, “lai McCoy kļūtu pašpārliecinātāks un lai turpinātu uzlaboties viņa stāvoklis”, un viņš neapstrīdēja prasītāja slimības arodizcelsmi. Faktiski šajā pat atzinumā ir norādīts, ka “slimības izcelsme ir aprakstīta ārsta A. vēstulē un to [ir] izraisījuši notikumi saistībā ar viņa finanšu kontroliera amatu Reģionu komitejā”. Turklāt ir jānorāda, ka no šī paša ārsta 2006. gada 16. janvārī uzrakstītās vēstules izriet, ka “ir iespējams, ka posttraumatiskā stresa, trauksmainības un depresijas simptomi pasliktinātos, ja tuvākajā laikā McCoy atgrieztos tajā darbā, kas izraisījis viņa pašreizējo medicīnisko stāvokli”. Tāpat, runājot par ārsta V. A. citātu – tas iederas ārstēšanās kontekstā, jo ārsts V. A. neieteica prasītājam atsākt savu iepriekšējo darbu, bet ierosināja viņam atsākt strādāt ar nosacījumu, ka viņa darbs ir tam atbilstošs.

82      Trešām kārtām, ir jākonstatē, ka abu konkrēto citātu datums ir 2006. gada novembris, taču ārsts V. A. noteica prasītājam slimības atvaļinājumu vien sešas nedēļas pēc tam, kad viņš bija atsācis darbu, – 2007. gada februārī. Tātad fakti parāda, ka, pat ja šie divi ārsti 2006. gada novembrī domāja, ka prasītājs var atsākt darbu, vismaz viens no viņiem mainīja viedokli 2007. gada februārī. Turklāt ir jānorāda, ka pirmā Invaliditātes komiteja 2007. gada 23. maija slēdzienā par invaliditātes esamību atzina, ka prasītājam ir pastāvīga invaliditāte, kas tiek atzīta par pilnīgu, viņu nostādot situācijā, ka viņš nav spējīgs veikt savus amata pienākumus.

83      Treškārt, runājot par prasītāja ilglaicīgajām psihiskajām grūtībām, ir jākonstatē, ka šāds apsvērums ir izteikts bez jebkādas analīzes vai slēdziena un ka katrā ziņā tas nav pietiekams, lai paskaidrotu, kāpēc daudzās medicīniskās pārbaudes un tie elementi, kas ir iekļauti medicīniskajos un administratīvajos ziņojumos, nevarēja pilnībā vai daļēji pamatot prasītāja invaliditātes profesionālo izcelsmi. Medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā ir pieminēta ilglaicīga psihotropo vielu un alkohola lietošana, kā arī vairāki ārpusdarba faktori, it īpaši būtisks saspīlējums ģimenē ar depresīvu pagātni un personības traucējumiem. Tomēr šie fakti ir agrāki par notikumiem, kuri ir saistīti ar uz prasītāju izdarīto spiedienu un vardarbību saistībā ar viņa amatu, un nav lieguši ārstiem, kas ir medicīniskās lietas autori, nonākt pie secinājuma, saskaņā ar kuru prasītāja trauksmaini depresīvā stāvokļa un “burn out” pamatā ir viņa profesionālā situācija.

84      Turklāt, ja šo grūtību konstatējums būtu jāsaprot tādējādi, ka tās nozīmē, ka slimība prasītājam bija jau, pirms viņš sāka pildīt iekšējā revidenta pienākumus, šis konstatējums vien nebūtu pietiekams, lai pārbaudē par prasītāja invaliditātes izcelsmi netiktu ņemts vērā, vai tai ir arodizcelsme atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam, jo arodslimība var būt tādas jau esošas slimības saasinājums, kurai ir cits cēlonis.

85      Protams, otrā Invaliditātes komiteja citē izvilkumus no lietas, bet tā skaidri un saprotami nepaskaidro iemeslus, kādēļ tā noraida iepriekšējos un atbilstīgos medicīniskos atzinumus, kuri ir labvēlīgāki ieinteresētajai personai (skat. iepriekš 76. un 77. punktā minēto judikatūru). Otrā Invaliditātes komiteja medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā, nesniedzot papildu paskaidrojumus, tikai piemin, ka, viņasprāt, “trauksmaini depresīvie traucējumi, kuri iekļaujas būtiska administratīva konflikta ietvaros, kas pielīdzināms morālai vardarbībai”, ir pieminēti [..] ārsta J. 2010. gada 11. [februāra] atzinumā un attiecībā uz tiem “ir tikusi atzīta pastāvīgā invaliditāte 10 % apmērā, jo “saskaņā ar tiesību aktiem viņam joprojām saglabājas reakcionāli trauksmaini depresīvie traucējumi, kurus pavada emocionālas un kognitīvas grūtības”, un tie nevar veicināt pacienta pastāvīgo invaliditāti, kas tiek uzskatīta par pilnīgu”.

86      Tāpat otrā Invaliditātes komiteja norāda, ka tā “ir ņēmusi vērā, ka iepriekš minētajā ārsta J. atzinumā ir norādīts, ka “McCoy vairs nevar veikt jebkādu profesionālo darbību, [bet,] tieši pretēji, jāatzīst, ka ieinteresētā persona joprojām, neraugoties uz tās vecumu, ir piemērota profesionālo pienākumu pildīšanai savas privātās dzīves ietvaros””. Tomēr tā tikai norāda, ka tā “nepiekrīt šim konstatējumam, kurš balstās uz tās veikto padziļinātu pārbaudi”, nepaskaidrojot, kā šī pārbaude ir ļāvusi nonākt pie pretēja secinājuma.

87      Patiešām, lai arī Invaliditātes komitejai ir pienākums sniegt konkrētāku pamatojumu, lai noraidītu agrākos medicīniskos atzinumus, tai nevar likt sniegt katram atzinumam detalizētu un atsevišķu pamatojumu. Tai tomēr ir skaidri un saprotami jāsniedz pamatojums, kāpēc tā noraida šos atzinumus. Tomēr šajā lietā otrā Invaliditātes komiteja ļoti vispārīgi un neprecīzi ir mēģinājusi paskaidrot, kāpēc tā noraida agrākos medicīniskos atzinumus. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka nav pietiekami tikai norādīt, kā to darījis ārsts M. 2015. gada 8. maija paziņojumā, ka, “pat ja tie [nebija] tieši citēti, visi dokumenti bija Invaliditātes komitejas rīcībā”. Tas nenozīmē, ka skaidri un saprotami ir izskaidrots, kāpēc otrā Invaliditātes komiteja ir atkāpusies no prasītājam labvēlīgajiem medicīniskajiem un administratīvajiem atzinumiem. Turklāt otrā Invaliditātes komiteja ir komentējusi tikai divus teikumus, kas parādās medicīniskajā lietā, lai gan tajā ir iekļauti vismaz desmit medicīniskie atzinumi.

88      Visbeidzot no iepriekš izklāstītā izriet, pirmkārt, ka otrā Invaliditātes komiteja nav sniegusi juridiski pietiekamus paskaidrojumus attiecībā uz iemesliem, kuri likuši tai atkāpties no agrākajiem medicīniskajiem atzinumiem, kuros skaidri apliecināts, ka prasītāja slimībai ir arodizcelsme, un, otrkārt, ka tā arī nav pietiekami paskaidrojusi, kādu apsvērumu dēļ prasītāja invaliditātei nevarēja būt arodizcelsme. Šajā ziņā otrā Invaliditātes komiteja it īpaši nav sniegusi pietiekamus paskaidrojumus par faktu, ka tā nav pārbaudījusi, kāda bija iespējamā ietekme uz prasītāja veselības stāvokli faktiem, kas izriet no administratīvās lietas, lai gan minētajā lietā skaidri bija konstatēts smags profesionāls konflikts un “vardarbība” attiecībā pret prasītāju. Taču šī pamatojuma nepietiekamība ietekmē iecēlējinstitūcijai iesniegto slēdzienu, kā arī apstrīdēto lēmumu, tādējādi šis pamats ir jāapmierina kā pamatots.

89      Jāatgādina, kā jau ir norādīts iepriekš 58. punktā, ka Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu izskatīt argumentus saistībā ar iespējamo arodslimības jēdziena pārkāpumu trešā pamata ietvaros, kurš pats ir balstīts uz pieļauto acīmredzamo kļūdu vērtējumā.

 Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un uz arodslimības jēdziena pārkāpumu

90      Prasītājs apgalvo, ka otrā Invaliditātes komiteja ir interesējusies tikai par viņa pašreizējo veselības stāvokli, nenoskaidrojot viņa slimības izcelsmi. It īpaši tas esot izrietējis no ārstu M. un H. uzdotajiem jautājumiem 2014. gada 7. maija sanāksmē. No tā izrietot, ka secinājums, atbilstoši kuram nepastāv argumenti, kuri pierāda cēloņsakarību starp darbnespēju un profesionālā stresa faktoru, balstās uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Šo argumentu atbalstam prasītājs citē dažādus izrakstus no medicīniskajiem atzinumiem, kuros ir konstatēts, ka viņa darbnespēja ir radusies no darbā piedzīvotā spiediena.

91      Turklāt prasītājs uzskata, ka, ja otrā Invaliditātes komiteja uzskatītu, ka viņa invaliditāte ir radusies no pārmērīgas alkohola lietošanas, tai būtu jāsniedz medicīniskā informācija, kas to pierāda. Taču prasītājs uzsver, ka lietā neesot nekā par šo jautājumu. It īpaši lietā neesot nekādas informācijas, kas pierādītu jebkāda veida alkohola – un vēl jo mazāk pārmērīgu – lietošanu. Prasītājs uzskata, ka būtu bijis pietiekami, ja otrā Invaliditātes komiteja būtu pieprasījusi to asins analīžu rezultātus, kas veiktas līdz 2000. gadam, – tas turklāt būtu pierādījis, ka viņš nelieto alkoholu.

92      Līdz ar to, tā kā vairākums otrajā Invaliditātes komitejā uzskatīja, ka invaliditātes pamatā ir ar darbu nesaistīti faktori, jautājums par to, vai šie ar darbu nesaistītie faktori var tikt kvalificēti par invaliditātes iemeslu, turklāt vienīgais jautājums, neesot medicīniski novērtējams, – pretēji iecēlējinstitūcijas lēmumā par sūdzības noraidīšanu apgalvotajam.

93      Prasītājs arī norāda, ka, veicot tikai viņa pašreizējā veselības stāvokļa pārbaudi, kā arī viņa veselības stāvokļa pirms OLAF ziņojumā minētajiem notikumiem pārbaudi, otrā Invaliditātes komiteja esot pārkāpusi arodslimības jēdzienu, jo tā nav lēmusi par viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos viņa profesionālās situācijas dēļ.

94      Reģionu komiteja apstrīd prasītāja argumentus. Tā uzskata, ka iecēlējinstitūcija ir faktiski īstenojusi savu kontroli, pārbaudot un izvērtējot, vai otrā Invaliditātes komiteja bija pārliecinājusies, ka tai ir visi nepieciešamie elementi, lai izpildītu savu misiju, un vai tā bija pienācīgi informēta par prasībām, kas izriet no 2013. gada 7. maija sprieduma McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56) izpildes.

95      Turklāt prasītājs kļūdaini apgalvojot, ka otrā Invaliditātes komiteja esot balstījusies tikai uz viņa pašreizējo veselības stāvokli. Faktiski viņa invaliditātes ar arodslimību nesaistītā izcelsme esot konstatēta pēc prasītāja medicīniskās un administratīvās lietas pārbaudes un atsaucoties uz viņa medicīnisko un psihisko slimības vēsturi, kā arī viņa pašreizējo medicīnisko stāvokli un prasītāja paskaidrojumiem.

96      Visbeidzot Reģionu komiteja uzsver, ka prasītāja pašreizējā stāvokļa ņemšana vērā, lai izvērtētu viņa invaliditātes iespējamo arodizcelsmi, esot tieši medicīnisks novērtējums, uz kuru tātad Vispārējās tiesas kontrole neattiecoties. Tas pats attiecoties uz invaliditātes faktoriem, kas nav profesionāli faktori.

97      Ir jāatgādina, ka attiecībā uz ierobežoto tiesas pārbaudi, kāda Vispārējai tiesai jāveic, ja jautājums ir par pašu medicīnisko vērtējumu, kritika par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kāda esot pieļauta Invaliditātes komitejas atzinumā, nevar būt sekmīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

98      Tomēr, tāpat kā tās veiktā pārbaude jomās, kur tiek veikti sarežģīti vērtējumi, it īpaši lietās, kurās ir pieejami daudzi elementi, tādi kā ekspertu atzinumi, slēdzieni vai konsultācijas, Savienības tiesai, kurai ir jāpārbauda Invaliditātes komitejas lēmums vai iecēlējinstitūcijas pieņemtais lēmums, kas pats ir balstīts uz šādu [Invaliditātes komitejas] lēmumu, it īpaši ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šī informācija aptver visu atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šī informācija pamato no tās izrietošos secinājumus (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 54. punkts).

99      It īpaši Savienības tiesai ir jāveic tiesiskuma pārbaude, izskatot prasītāja iesniegtos elementus izvirzīto pamatu atbalstam, un šī pārbaude nevar tikt ierobežota ar Invaliditātes komitejas vai iecēlējinstitūcijas novērtējuma brīvību izvēlēties elementus, kuri jāņem vērā vai jāizslēdz no lēmuma pamatojuma. Šajos apstākļos ierobežota pārbaude tiesā – attiecībā uz medicīniskajiem novērtējumiem – neliedz Savienības tiesai pārbaudīt, vai Invaliditātes komiteja ir ņēmusi vērā visus elementus, kuri ir uzskatāmi par acīmredzami atbilstošiem no tai uzticētā uzdevuma viedokļa.

100    Šajā lietā no medicīniskā kopsavilkuma ziņojuma izriet, kā to atgādina Reģionu komiteja, ka otrā Invaliditātes komiteja ir pārbaudījusi prasītāja medicīnisko un administratīvo lietu un ir atsaukusies uz viņa ar darbu nesaistīto un psihisko vēsturi, kā arī uz viņa pašreizējo medicīnisko stāvokli un uz prasītāja paskaidrojumiem, lai konstatētu, ka viņa invaliditātei ir ar arodslimību nesaistīta izcelsme. Tas apstiprina faktu, ka otrā Invaliditātes komiteja, kā to apgalvo prasītājs, ir balstījusies tikai uz viņa ar darbu nesaistīto un psihisko vēsturi un viņa veselības stāvokli 2014. gadā. Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka otrā Invaliditātes komiteja tieši atsaucas uz psihisko vēsturi un uz citiem ar darbu nesaistītiem faktoriem, tādiem kā pārmērīga psihotropo vielu un alkohola lietošana, kas izriet no medicīniskās lietas, lai gan prasītāja sarežģītā profesionālā situācija arī ir piederīga medicīniskajai un administratīvajai lietai, bet tā ir pieminēta tikai vispārīgi, to bez jebkādiem paskaidrojumiem neņemot vērā (skat. iepriekš 79.–81. punktu). Ja otrā Invaliditātes komiteja būtu izskatījusi iespējamo saikni starp prasītāja profesionālo situāciju un veselību, vismaz medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā tas būtu izklāstīts tik plaši, kā tas ir viņa psiholoģiskās vēstures un viņa veselības stāvokļa 2014. gadā gadījumā. Tomēr šajā lietā ir vienkārši sniegta atsauce uz faktu, ka otrā Invaliditātes komiteja ir ņēmusi vērā medicīnisko un administratīvo lietu, nesniedzot citus precizējumus.

101    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no Vispārējai tiesai iesniegtās lietas izriet, ka, pat ja prasītājam ir bijušas veselības problēmas pagātnē, viņam to nebija brīdī, kad viņš sāka darbu Reģionu komitejā. Taču laikposmā, kad viņš veica pienākumus Reģionu komitejā, viņš piedzīvoja psiholoģisku vardarbību un spiedienu, un viņam šajā periodā un īsi pēc tam radās veselības problēmas. Tomēr otrā Invaliditātes komiteja, šķiet, nav pārbaudījusi šos faktus, kuriem ir būtiska ietekme šajā lietā.

102    Tādējādi tiktāl, ciktāl otrās Invaliditātes komitejas darba mērķis bija konstatēt vai izslēgt saikni starp prasītāja profesionālo situāciju un invaliditāti, ir jānospriež, ka komiteja, nepārkāpjot arodslimības jēdzienu un tādējādi nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā, nevarēja sniegt iespaidu, ka tā balstās tikai uz viņa psihisko un ar amatu nesaistīto slimības vēsturi, kā arī uz viņa veselības stāvokli 2014. gadā. Tas tā ir vēl jo vairāk tiktāl, ciktāl administratīvajā lietā tika konstatēts, ka prasītājs ir cietis no vardarbības un spiediena savā darbā. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka sarežģītos gadījumos, kad ierēdņa slimība ir radusies tādu vairāku – kā ar amatu saistītu un nesaistītu, tā fizisku vai psihisku – cēloņu dēļ, no kuriem katrs ir veicinājis tās rašanos, ārstu komisijai ir jānosaka, vai pienākumu pildīšanai Savienības iestādēs ir tiešs sakars ar ierēdņa slimību, piemēram, vai pienākumu pildīšana ir apstāklis, kas izraisīja šo slimību. Šādos gadījumos, lai slimībai tiktu atzīta arodizcelsme, netiek prasīts, lai tās vienīgais, būtiskais, izšķirošais vai galvenais cēlonis būtu pienākumu pildīšana (spriedums, 2010. gada 14. septembris, AE/Komisija, F‑79/09, EU:F:2010:99, 83. punkts).

103    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jānospriež, ka trešais pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā un arodslimības jēdziena pārkāpumu ir jāapmierina kā pamatots.

 Par ceturto pamatu – otrās Invaliditātes komitejas pilnvaru pārkāpumu

104    Prasītājs būtībā apgalvo, ka, pārbaudot viņa veselības stāvokli 2014. gadā, otrā Invaliditātes komiteja ir pārkāpusi savas pilnvaras, kurās bija ietverts novērtējums par to, vai invaliditātes atzīšanas brīdī 2007. gadā viņam bija slimība ar arodizcelsmi.

105    Reģionu komiteja uzskata, ka otrā Invaliditātes komiteja ir izpildījusi savas pilnvaras. Viņasprāt, pēdējā minētā esot izdarījusi medicīniska rakstura secinājumus no saviem darbiem un tas, ka tā būtībā ir pamatojusies uz prasītāja 2014. gada 7. maija “padziļinātu medicīnisko pārbaudi” un uz viņa slimības vēsturi, neesot tās pilnvaru pārkāpums. Reģionu komiteja uzskata, ka šajā jautājumā var tikai noraidīt prasītāja argumentu, saskaņā ar kuru otrajai Invaliditātes komitejai “bija jāpieņem lēmums ar atpakaļejošu spēku 2007. gadā”, jo tas nozīmētu liegt šai komitejai tiesības veikt 2014. gadā “jebkādu padziļinātu medicīnisko pārbaudi” un sniegt medicīnisku vērtējumu par visu lietu.

106    Jāatgādina, ka otrajai Invaliditātes komitejai savu pilnvaru ietvaros bija jāveic medicīniskie novērtējumi par prasītāja invaliditātes arodizcelsmi. Tādēļ šai Invaliditātes komitejai bija jāizpēta, vai no medicīniskā viedokļa prasītāja invaliditāti ir vai nav izraisījusi arodslimība, kura radusies prasītāja darba apstākļu dēļ, viņam veicot savus darba pienākumus Reģionu komitejā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 21. janvāris, Rienzi/Komisija, 76/84, EU:C:1987:17, 9. un 12. punkts).

107    Tā kā ceturto pamatu var saprast tādējādi, ka tas attiecas uz to, ka otrā Invaliditātes komiteja neesot ievērojusi savu pilnvaru noteikumus attiecībā uz pārbaudi par to, vai prasītāja invaliditāti ir izraisījusi arodslimība, ir jāatgādina, ka šai komitejai savu pilnvaru ietvaros bija jāsniedz medicīniski vērtējumi, nevis juridiski vērtējumi jautājumā par to, vai invaliditātei ir arodizcelsme. Tātad tai bija jāizpēta, vai no medicīniskā viedokļa prasītāja invaliditāti ir vai nav izraisījusi arodslimība, kuras cēlonis ir darba apstākļi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 21. janvāris, Rienzi/Komisija, 76/84, EU:C:1987:17, 9. un 12. punkts).

108    Šajā aspektā ir jākonstatē, ka Invaliditātes komiteja šaurā vārda nozīmē ir izpildījusi tai uzticēto uzdevumu, jo 2014. gada 7. maija slēdzienā tā ir apgalvojusi, ka no medicīniskā viedokļa prasītāja invaliditāti “nav izraisījusi arodslimība”.

109    Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats nav pamatots un tas ir jānoraida.

 Par septīto pamatu – saprātīga termiņa pārkāpumu

110    Prasītājs uzskata, ka, ņemot vērā tā ilgumu, 19 mēnešu laikposms, kāds pagāja no 2013. gada 7. maija sprieduma McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56) pasludināšanas līdz otrās Invaliditātes komitejas darba beigām 2014. gada 10. novembrī, ļauj konstatēt saprātīga termiņa pārkāpumu. Prasītājs pārmet Reģionu komitejai, ka tā ir izveidojusi otro Invaliditātes komiteju tikai no 2014. gada 14. februāra. Pēc tam tas norāda, ka šī komiteja ir sanākusi tikai 2014. gada 15. aprīlī un 7. maijā. Tāpat prasītājs pārmet ārstam H., ka tas ir gaidījis līdz 2014. gada 10. novembrim, lai nosūtītu viņa pārstāvim ārstam G. parakstītus protokolus. Viņš arī norāda, ka, lai gan lēmums tika pieņemts 2014. gada 2. decembrī, tas viņam tika paziņots tikai ar 2014. gada 22. decembra vēstuli, kura tika izsūtīta 2015. gada 5. janvārī.

111    Prasītājs uzskata, ka iecēlējinstitūcijas sniegtie paskaidrojumi lēmumā par sūdzības noraidīšanu, saskaņā ar kuriem viens no dokumentiem esot bijis bojāts, neattaisno protokolu novēlotu nosūtīšanu.

112    Reģionu komiteja apstrīd prasītāja argumentus.

113    Jāatgādina, ka pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu nodrošina tiesa un kas turklāt kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa ir pārņemts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā (skat. spriedumu, 2013. gada 7. maijs, McCoy/Reģionu komiteja, F‑86/11, EU:F:2013:56, 135. punkts un tajā minētā judikatūra).

114    Tomēr principa ievērot saprātīgu termiņu pārkāpums, pieņemot, ka tas ir pierādīts, neattaisno apstrīdētā lēmuma atcelšanu procesuāla pārkāpuma dēļ. Varbūtējais pārmērīgais ilgums, kādā izskatīts prasītāja iesniegtais lūgums atzīt, ka slimībai ir arodizcelsme atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam, principā nevar ietekmēt pašu Invaliditātes komitejas atzinuma saturu, tāpat tas nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma saturu. Šāds termiņš, izņemot ārkārtas situāciju, nevar grozīt Invaliditātes komitejas vērtējumu par to, vai invaliditātei ir arodizcelsme saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu (spriedums, 2009. gada 21. oktobris, V/Komisija, F‑33/08, EU:F:2009:141, 210. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2006. gada 11. aprīlis, Angeletti/Komisija, T‑394/03, EU:T:2006:111, 163. punkts). Lai gan patiešām medicīniskās procedūras ilgumam var būt ietekme uz patoloģijas smaguma un tās seku novērtējumu un apgrūtināt tās etioloģijas pārbaudi (spriedums, 2010. gada 14. septembris, AE/Komisija, F‑79/09, EU:F:2010:99, 102. punkts), šajā gadījumā nav ne pierādīts, ne pat arī apgalvots, ka pārmērīgais procedūras ilgums būtu ietekmējis pamatelementus, uz kuru pamata otrā Invaliditātes komiteja ir sniegusi savu slēdzienu. Tātad tas, ka ir pagājis pārmērīgi ilgs laiks – pieņemot, ka tas ir konstatēts –, nevar ietekmēt ne komitejas slēdziena tiesiskumu, ne līdz ar to apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

115    Turklāt ir jākonstatē, ka prasītājs kļūdaini apgalvo, ka Reģionu komiteja ir atbildīga par to, ka bija pagājuši 19 mēneši, un līdz ar to – par saprātīga termiņa pārkāpumu. Pretēji prasītāja apgalvotajam, tieši pēc viņa pieprasījuma Reģionu komiteja lūdza Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājam iecelt trešo ārstu. Taču Reģionu komiteja par ārsta H. iecelšanu tika informēta tikai 2014. gada februārī. Turklāt no sarakstes starp ārstiem M. un G. izriet, ka pēdējais minētais 2013. gada 19. septembrī izteica savu preferenci ārstam L., kuru bija ieteicis ārsts M. Tikai 2013. gada 8. novembrī prasītājs informēja Reģionu komiteju, ka nedz viņš pats, nedz ārsts G. nepiekrīt ārsta L. iecelšanai. Tādējādi ir jākonstatē, ka pats prasītājs ir veicinājis kavēšanos, kas radās tādēļ, ka ārsts bija jāieceļ Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājam.

116    Līdz ar to septītais pamats par saprātīga termiņa neievērošanu ir jānoraida kā nepamatots.

 Par astoto pamatu – koleģialitātes principa pārkāpumu

117    Prasītājs norāda, ka iecēlējinstitūcija iztaujāja tikai ārstu M., kurš sazinājās tikai ar ārstu H., neinformējot par to ārstu G., un tas esot koleģialitātes principa pārkāpums.

118    Reģionu komiteja, atsaucoties uz otrās Invaliditātes komitejas 2014. gada 15. aprīļa un 7. maija sanāksmēm, kā arī uz pēc tam notikušo saraksti, uzskata, ka katram no otrās Invaliditātes komitejas locekļiem bija iespēja lietderīgi norādīt savu viedokli un ka tādējādi šis princips nav ticis pārkāps. Reģionu komiteja arī atgādina, ka lietas faktiskie apstākļi ir ļoti līdzīgi tiem, kādi bija lietā, kurā pieņemts 2013. gada 7. maija spriedums McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56), kurā tika nospriests, ka koleģialitātes princips nav pārkāpts.

119    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Invaliditātes komitejai ir jāpilda savs darbs koleģiāli, katram no tās locekļiem sniedzot iespēju brīvi izteikt savu viedokli (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 22. novembris, V./Parlaments, T‑54/89, EU:T:1990:71, 34. punkts, un 2003. gada 27. februāris, Camacho-Fernandes/Komisija, T‑20/00, EU:T:2003:47, 45. un nākamie punkti).

120    Šajā lietā ir jāuzskata, ka prasītāja norādītais princips nav ticis pārkāpts. Faktiski otrā Invaliditātes komiteja noturēja divas sanāksmes – 2014. gada 15. aprīlī un 7. maijā. Šo sanāksmju laikā pēc iepazīšanās ar visu medicīnisko un administratīvo lietu attiecībā uz prasītāju katrs ārsts gan mutiski, gan rakstveidā varēja izteikt savu viedokli. Ārsti M. un H. iesniedza parakstītu slēdzienu, un ārstam G. bija iespēja iesniegt savu atšķirīgo slēdzienu. Turklāt šiem trim ārstiem bija iespēja uzrakstīt savu atzinumu, kurš pēc tam tika pievienots medicīniskajai lietai. Tātad ir jānoraida pamats par otrās Invaliditātes komitejas pieļauto koleģialitātes principa pārkāpumu.

121    Tādējādi astotais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

122    No tā izriet, ka ceturtais, septītais un astotais pamats ir noraidāmi kā nepamatoti. Savukārt, tā kā otrais pamats par pamatojuma neesamību un trešais pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā un arodslimības jēdziena pārkāpumu ir apmierināti kā pamatoti, apstrīdētais lēmums uz to pamata ir jāatceļ.

 Par pamatiem saistībā ar apstākļiem, kuri iestājušies pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un prasību par kaitējuma atlīdzību

123    Tādējādi, kā jau tika norādīts iepriekš 56. un 57. punktā, pirmais, piektais un sestais pamats nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Tomēr šajos pamatos norādītie pārkāpumi ir jāņem vērā prasības par kaitējuma atlīdzību ietvaros.

 Par pirmo pamatu – Civildienesta noteikumu 78. panta pārkāpumu otrās Invaliditātes komitejas darba kontroles trūkuma dēļ

124    Prasītājs būtībā izvirza trīs iebildumus, ar kuriem tas cenšas pierādīt, ka iecēlējinstitūcija nav izpildījusi savu pienākumu kontrolēt otrās Invaliditātes komitejas darbu. Pirmkārt, iecēlējinstitūcija esot pieļāvusi kļūdu, atsakoties iepazīties ar prasītāja medicīnisko lietu, lai gan tā tika aicināta to darīt. Otrkārt, tā esot pieļāvusi kļūdu, iztaujājot tikai ārstu M. (skat. iepriekš 42. punktu) par to, cik pareizs ir bijis otrās Invaliditātes komitejas darbs, lai pārliecinātos, ka šis darbs ir noritējis pareizi. Prasītājs uzskata, ka ar šādu rīcību iecēlējinstitūcija esot izvairījusies no kontroles, kas tai bija jāveic, un atņēmusi šai kontrolei jebkādu lietderību. Treškārt, prasītājs norāda, ka iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi procesuālo garantiju pārkāpumu, jo tā, lai atbildētu uz jautājumiem par otrās Invaliditātes komitejas darba tiesiskuma kontroli, ir iztaujājusi tikai to ārstu, kuru bija iecēlusi Reģionu komiteja, un ar to esot pārkāpts objektivitātes princips.

125    Reģionu komiteja apstrīd prasītāja argumentus.

126    Attiecībā uz pirmo iebildumu Reģionu komiteja norāda, ka iecēlējinstitūcijas kontrole ir ierobežota un ka tā tika veikta atbilstoši piemērojamajām normām.

127    Reģionu komiteja atsaucas uz dokumentu “Rokasgrāmata Invaliditātes komitejas procedūru jomā” un atgādina, ka tās IV sadaļa “Invaliditātes komitejas darbība” ir par Invaliditātes komitejas neatkarību un sēžu aizklātību. No tā izrietot, ka iecēlējinstitūcija nevar piekļūt informācijai, kas ir ietverta šo sēžu [materiālos], un, lai pieņemtu lēmumu, tās rīcībā ir tikai otrās Invaliditātes komitejas slēdziens, bet šajā slēdzienā nav ietverta nekāda medicīniska rakstura informācija.

128    Reģionu komiteja arī apgalvo, ka, pretēji prasītāja norādītajam, iecēlējinstitūcijai nav pienākuma iepazīties ar medicīnisko lietu. Eventuāli prasītājam esot skaidri jāpaziņo iecēlējinstitūcijai medicīniskās lietas informācija, lai varētu tikt izskatīta viņa sūdzība, paskaidrojot saikni, kuru viņš tajā saskata, ar savā sūdzībā izvirzītajiem iebildumiem.

129    Turklāt prasītāja aicinājums iecēlējinstitūcijai iepazīties ar medicīnisko lietu esot izteikts pēc sūdzības iesniegšanas.

130    Turklāt Reģionu komiteja atgādina, ka medicīniskie novērtējumi kā tādi nav apstrīdami pārbaudes procedūrās. Tā kā iecēlējinstitūcijas kontrole šajā ziņā ir ierobežota, tai ir tikai pareizi jānovērtē fakti un jānodrošina, lai Invaliditātes komitejas darbā precīzi tiktu piemēroti atbilstošie noteikumi.

131    Tādējādi Reģionu komiteja uzskata, ka iecēlējinstitūcijai nevar pārmest, ka tā nav pareizi novērtējusi faktus vai pārkāpusi piemērojamās juridiskās normas.

132    Attiecībā uz otro iebildumu Reģionu komiteja uzskata, ka tā, iztaujājot ārstu M., esot rīkojusies likumīgi. Faktiski Reģionu komiteja apgalvo, ka, izvēloties sūdzības izskatīšanai nepieciešamo informāciju savākt ar aptaujas anketas palīdzību, iecēlējinstitūcija ir izvēlējusies vismazāk traucējošo veidu, kā to darīt, lai nekaitētu otrās Invaliditātes komitejas darba konfidencialitātei, medicīniskajam noslēpumam un sensitīvo personas datu aizsardzībai.

133    Kas attiecas uz trešo iebildumu, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcija esot pieļāvusi kļūdu, iztaujājot tikai iestādes iecelto ārstu, Reģionu komiteja apgalvo, ka iecēlējinstitūcijas uzdotie jautājumi bija pietiekami neitrāli un precīzi, lai varētu iegūt objektīvas atbildes no šī ārsta. Turklāt Reģionu komiteja tikai atgādina, ka, ņemot vērā ārsta M. profesiju regulējošos ētikas noteikumus, šķiet maz ticams, ka viņš nav izpildījis savu neatkarības pienākumu. Līdz ar to ar faktu, ka ārstam M. tika lūgts atbildēt uz kontroles jautājumiem, neesot pārkāpts objektivitātes princips. Šāds apgalvojums liktu apšaubīt iecēlējinstitūcijas objektivitāti, kad tai tiek iesniegta sūdzība.

134    Turklāt Reģionu komiteja apgalvo, ka trīs ārsti, kas bija otrās Invaliditātes komitejas sastāvā, tikuši iecelti atbilstoši spēkā esošiem noteikumiem un viņiem bijusi iespēja izteikt savu viedokli 2014. gada 15. aprīļa un 7. maija sanāksmēs, kas faktiski arī ticis izdarīts. Reģionu komiteja uzskata, ka ārsts M. ir ticis iztaujāts tikai pēc otrās Invaliditātes komitejas darba beigām un pēc sūdzības iesniegšanas – ar kuru prasītājs, kuram vajadzības gadījumā palīdzēja tā ārsts, varējis izvirzīt savus iebildumus.

135    Pirmkārt, runājot par iebildumu, ka iecēlējinstitūcija neesot pietiekami kontrolējusi otrās Invaliditātes komitejas darbu, atsakoties iepazīties ar medicīnisko lietu, vispirms ir jāuzskata, tāpat kā to dara Reģionu komiteja, ka, pat ja prasītājs būtu atcēlis otrās Invaliditātes komitejas sēžu aizklātību, viņam, lai varētu tikt izskatīta viņa sūdzība, bija skaidri jāpaziņo iecēlējinstitūcijai informācija no medicīniskās lietas, vienlaikus paskaidrojot saiknes, kādas viņš ar izvirzītajiem iebildumiem tajā sagaida rast.

136    Tāpat ir arī jāuzskata, ka šajā lietā iecēlējinstitūcija ir vērsusi ārsta M. uzmanību uz galvenajiem punktiem, kuri bijuši pamatā pirmās Invaliditātes komitejas lēmuma atcelšanai 2013. gada 7. maija spriedumā McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56). 2014. gada 2. aprīļa vēstulē iecēlējinstitūcija, ņemot vērā šo spriedumu, tostarp atgādināja, cik svarīgi Invaliditātes komitejai ir saņemt visus datus iepriekš, ievērot pienākumu norādīt pamatojumu (vispārīgo un specifisko), organizēt medicīnisko pārbaudi un, ja nepieciešams, veikt papildu pārbaudes, nosūtīt savu slēdzienu administrācijai un pievienot medicīniskajai lietai vismaz medicīnisko kopsavilkuma ziņojumu.

137    Tomēr, ņemot vērā šos apsvērumus un to, ka prasītājs savā sūdzībā ir izvirzījis vairākus argumentus, ar ko tas mēģina pierādīt, ka pārkāpumi bija pieļauti ne tikai Invaliditātes komitejas slēdzienā, bet arī medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā, tostarp saistībā ar 2013. gada 7. maija spriedumu McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56), Reģionu komitejai bija vismaz jāiepazīstas ar ziņojumu. Taču, kad prasītājs aicināja Reģionu komiteju iepazīties ar viņa medicīnisko lietu, tā savā 2015. gada 8. jūnija vēstulē formulēja šādu atbildi: “Mēs nevēlamies atbildes uz sūdzību procedūrā lūgt piekļuvi medicīniskajam kopsavilkuma ziņojumam [..]”.

138    Jānospriež, ka neiepazīšanās ar šo dokumentu, lai gan prasītājs aicināja iecēlējinstitūciju iepazīties ar to kā ar būtisku dokumentu sūdzības izskatīšanai, ir jāuzskata par otrās Invaliditātes komitejas darba kontroles trūkumu. Protams, medicīniskā lieta ir slepena un Reģionu komitejai nebija iespējas ar to iepazīties pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet tā varēja vismaz piekrist iepazīties ar medicīnisko kopsavilkuma ziņojumu sūdzības brīdī un pēc tam, kad prasītājs to aicināja darīt. Tas būtu ļāvis Reģionu komitejai efektīvi pārbaudīt, vai Invaliditātes komiteja ir ievērojusi tai noteiktos likumiskos un procesuālos pienākumus, tomēr nelemjot par medicīniskiem novērtējumiem.

139    Attiecībā uz otro iebildumu šajā lietā ir jāatgādina, ka nolūkā atbildēt uz sūdzību iecēlējinstitūcija ir vērsusies pie Reģionu komitejas ieceltā ārsta, tam uzdodot virkni jautājumu.

140    Taču uzdodot šos jautājumus tikai iestādes ieceltajam ārstam un uzticoties tikai viņa atbildēm, kas ir ietvertas 2015. gada 8. maija paziņojumā, iecēlējinstitūcija nav nodrošinājusi, ka tā apmierinoši kontrolē otrās Invaliditātes komitejas darbu. Faktiski, nekonsultējoties ar abiem pārējiem ārstiem un atsakoties iepazīties ar medicīnisko kopsavilkuma ziņojumu, iecēlējinstitūcija guva tikai daļēju iespaidu par otrās Invaliditātes komitejas darbu. Taču šajā lietā bija īpaši svarīgi, lai iecēlējinstitūcija nodrošinātu, ka tai ir pilnīgs ieskats par šo darbu, lai tā varētu kontrolēt tā likumību, it īpaši ņemot vērā faktu, ka jau vairākus gadus turpinās dažādas procedūras starp prasītāju un Reģionu komiteju.

141    Attiecībā uz trešo iebildumu ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka “saskaņā ar Pamattiesību hartas 41. pantu ikvienai personai ir tiesības it īpaši uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs [un] šī objektivitātes prasība ietver, pirmkārt, subjektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam attiecīgās iestādes darbiniekam, kas atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgs pieņēmums, un objektīvo objektivitāti, atbilstoši kurai attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas” (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 155. punkts).

142    Ņemot vērā šo judikatūru, ir jānospriež, ka, tā kā iecēlējinstitūcija nekonsultējās ar citiem ārstiem, kuri piedalījās otrajā Invaliditātes komitejā, iecēlējinstitūcija nevarēja garantēt, ka tā ir rīkojusies tā, lai tās veiktā šīs komitejas darba kontrole bez pārkāpumiem būtu neapšaubāmi objektīva. Tādējādi ir jāuzsver, ka šīs lietas apstākļos iecēlējinstitūcijai ir jānodrošina ne tikai tas, lai Reģionu komiteja būtu rīkojusies objektīvi, bet arī tas, lai tās darbību kā tādu uztvertu prasītājs un trešās personas. Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka prasītājs savā sūdzībā jau bija apšaubījis ārsta M. objektivitāti. Šīs šaubas bija pamatotas ar faktu, ka šis ārsts jau bija pieņēmis nelabvēlīgu lēmumu par viņu otrās Invaliditātes komitejas pirmajā sanāksmē, lai gan nekāda medicīniskā pārbaude – un vēl jo vairāk “padziļināta” –, kas ir pieminēta otrās sanāksmes 2015. gada 7. maija protokolā, nevarēja būt veikta.

143    Tādējādi Reģionu komiteja nav veikusi otrās Invaliditātes komitejas darba pilnīgu pārbaudi un nav apmierinoši garantējusi objektivitātes principa ievērošanu.

144    No tā izriet, ka pirmā pamata ietvaros izvirzītie trīs iebildumi ir atzīstami par pamatotiem un tie ir jāņem vērā, izskatot prasību par kaitējuma atlīdzību.

 Par piekto pamatu – rūpības pienākuma pārkāpumu

145    Prasītājs norāda, ka kontroles neesamība un pirmajā pamatā izvirzītie procesuālo garantiju pārkāpumi ir darīti zināmi Reģionu komitejai, tādējādi tai bija jārīkojas, kas tomēr netika darīts. Tātad tas ir rūpības pienākuma pārkāpums.

146    Reģionu komiteja norāda, ka iecēlējinstitūcija nevar jaukties Invaliditātes komitejas darbā, kurai ir jāstrādā pilnīgi neatkarīgi. Tā arī uzskata, ka iecēlējinstitūcija ir pareizi pārliecinājusies, ka otrās Invaliditātes komitejas darbs norisinājās bez pārkāpumiem, uzdodot jautājumus ārstam M. Reģionu komiteja arī atgādina, ka starp prasītāju un Reģionu komitejas augstākajām instancēm notikušas vairākas vēstuļu apmaiņas un sanāksmes. Tādējādi šī pēdējā minētā neesot pārkāpusi savu rūpības pienākumu.

147    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administrācijas rūpības pienākums un labas pārvaldības princips tostarp nozīmē, ka, ja tā pieņem lēmumu par ierēdņa situāciju, iecēlējinstitūcija ņem vērā visus elementus, kas var noteikt tās lēmumu, un, to darot, tā ņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses (rīkojums, 1991. gada 7. jūnijs, Weyrich/Komisija, T‑14/91, EU:T:1991:28, 50. punkts).

148    Jākonstatē, ka, ņemot vērā šo principu un par šajā lietā iecēlējinstitūcijas īstenoto kontroli iepriekš minēto, dienesta un prasītāja interesēs bija tas, lai sava lēmuma pieņemšanā iecēlējinstitūcija ņemtu vērā visus atbilstīgos elementus. Šajā nozīmē viņai bija jāiepazīstas ne tikai ar 2014. gada 7. maija slēdzienu, bet arī ar medicīnisko kopsavilkuma ziņojumu un triju ārstu, kas veidoja otro Invaliditātes komiteju, atzinumiem, lai varētu iegūt plašāku ieskatu par lietu. Tā kā tas netika izdarīts, iecēlējinstitūcija arī nav izpildījusi savu rūpības pienākumu. Faktiski ir jāatkārto, ka, ņemot vērā dažādo procedūru starp prasītāju un Reģionu komiteju ievērojamo ilgumu un to, ka prasītājs varēja apšaubīt iestādes ieceltā ārsta objektivitāti, Reģionu komitejai bija jānodrošina, lai šādas šaubas tiktu kliedētas. Taču, neveicot pasākumus šajā ziņā, Reģionu komiteja nav izpildījusi savu rūpības pienākumu.

149    Tātad piektais pamats ir jāatzīst par pamatotu un tas ir jāņem vērā, izskatot prasību par kaitējuma atlīdzību.

 Par sesto pamatu – LESD 266. panta pārkāpumu

150    Prasītājs apstiprina, ka Reģionu komiteja neesot izpildījusi 2013. gada 7. maija spriedumu McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56). Iecēlējinstitūcija neesot efektīvi kontrolējusi otrās Invaliditātes komitejas darbu, uzdodot jautājumus tikai iestādes ieceltajam ārstam, kā tas ir norādīts iepriekš.

151    Reģionu komiteja apstrīd prasītāja argumentus un apgalvo, ka tā esot efektīvi izpildījusi 2013. gada 7. maija spriedumu McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56).

152    Jāatgādina, ka, ja tiesa atceļ iestādes aktu, iestādei saskaņā ar LESD 266. pantu ir jāveic piemēroti pasākumi sprieduma izpildei. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai ievērotu atceļoša sprieduma prasības un lai to pilnībā izpildītu, iestādei, kas ir atceltā akta izdevēja, ir jāievēro ne vien sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, kas to nosaka un kas ir tās nepieciešamais pamatojums tādā ziņā, ka tie ir vajadzīgi, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nospriestā nozīmi. Tieši šajā pamatojumā, pirmkārt, ir norādīta tieši tā norma, kas ir atzīta par prettiesisku, un, otrkārt, ir norādīti iemesli, kāpēc rezolutīvajā daļā akts ir atzīts par prettiesisku, un attiecīgajai iestādei tas ir jāņem vērā, aizstājot atcelto tiesību aktu (skat. rīkojumu, 2005. gada 29. jūnijs, Pappas/Reģionu komiteja, T‑254/04, EU:T:2005:260, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

153    Tāpat ir jāatgādina, ka LESD 266. pantā ir noteikts, ka attiecīgajai iestādei ir jāpārliecinās, ka tiesību aktā, ar kuru ir paredzēts aizstāt atcelto tiesību aktu, nav pieļauti tie paši pārkāpumi, kas ir norādīti spriedumā, ar kuru tiesību akts ir atcelts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 10. novembris, ITSB/Simões Dos Santos, T‑260/09 P, EU:T:2010:461, 70.–72. punkts).

154    Runājot par tiesību akta atcelšanas, ko ir pasludinājusi tiesa, sekām, šī atcelšana darbojas ex tunc un tādējādi tās sekas ir atceltā akta izslēgšana no tiesību sistēmas ar atpakaļejošu spēku. Atbildētājai iestādei saskaņā ar LESD 266. pantu ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai iznīcinātu konstatētās prettiesiskās sekas, kas jau izpildīta akta gadījumā nozīmē atjaunot prasītāju tieši tādā situācijā, kādā viņš bija pirms šī akta pieņemšanas (rīkojums, 2005. gada 29. jūnijs, Pappas/Reģionu komiteja, T‑254/04, EU:T:2005:260, 37. punkts, un spriedums, 2010. gada 15. aprīlis, Angelidis/Parlaments, F‑104/08, EU:F:2010:23, 36. punkts).

155    Ņemot vērā šos principus, ir jāpārbauda, vai šajā lietā Reģionu komiteja ir pareizi izpildījusi 2013. gada 7. maija spriedumu McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56).

156    Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājs ir varējis pierādīt, kā tas tika konstatēts, izskatot pirmo pamatu, ka Reģionu komiteja nav pietiekami kontrolējusi otrās Invaliditātes komitejas darbu. Tomēr šāda kontroles neesamība nevar būt pietiekama pati par sevi, lai konstatētu, ka Reģionu komiteja ir pārkāpusi LESD 266. pantu. Prasītājam ir arī jāprecizē, ņemot vērā iepriekš 152.–154. punktā minēto judikatūru, kā šī kontroles neesamība ir veicinājusi pienākuma izpildīt 2013. gada 7. maija spriedumu McCoy/Reģionu komiteja (F‑86/11, EU:F:2013:56) neizpildi.

157    Šādos apstākļos sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots. Līdz ar to tas netiks ņemts vērā, izskatot prasību par kaitējuma atlīdzību.

 Par prasību par kaitējuma atlīdzību

158    Prasītājs lūdz kompensāciju 5000 EUR apmērā par pārkāpumiem, kas ir radījuši nogaidīšanas un neskaidrības situāciju, kurā viņš atrodas, un summu 20 000 EUR par Reģionu komitejas izdarīto LESD 266. panta pārkāpumu.

159    Prasītājs apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas rezultātā viņš atkārtoti tika nostādīts nogaidīšanas situācijā attiecībā uz galīgo procedūras, kas tika uzsākta atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam, risinājumu pēc viņa invaliditātes atzīšanas jau 2007. gada jūnijā. Viņaprāt, šāds nogaidīšanas un neskaidrības situācijas pagarinājums, kuru izraisīja gan 2010. gada 10. septembra lēmuma, gan apstrīdētā lēmuma prettiesiskums, ir pamatā viņa apgalvotajam morālajam kaitējumam.

160    Turklāt prasītājs norāda uz apstrīdētā lēmuma smagumu, izdarīto pārkāpumu raksturu un apstākļiem, kuros šis pārkāpums izdarīts. Viņš arī uzsver, ka pirmstiesas procedūra pati par sevi ir veicinājusi, ka tika atklāti citi pārkāpumi, parādot, ka Reģionu komiteja ir atteikusies īstenot savu kompetenci un tostarp divas reizes lūgusi iestādes norīkotā ārsta vienpusējo atzinumu.

161    Prasītājs uzskata, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana pati par sevi nevar būt atbilstošs un pietiekams atlīdzinājums par izraisīto morālo kaitējumu, jo kaitējums ir radies no smaga neskaidrības un nenoteiktības stāvokļa, kura pamatā bija šī lēmuma prettiesiskums.

162    Reģionu komiteja apstrīd prasītāja prasību par kaitējuma atlīdzību. Būtībā tā apgalvo, ka prasītājs nav pierādījis nodarīto kaitējumu, ka apstrīdētajā lēmumā neesot pieļauti pārkāpumi un ka LESD 266. pants nav ticis pārkāpts.

163    Kas attiecas uz prasītāja prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatotību, ir jāatgādina, ka Savienības atbildības iestāšanās priekšnoteikums ir tāds, ka ir izpildīti vairāki nosacījumi par attiecīgās iestāžu rīcības prettiesiskumu, norādīto zaudējumu esamību un cēloņsakarības starp rīcību un norādīto kaitējumu pastāvēšanu (spriedums, 2017. gada 25. oktobris, Lucaccioni/Komisija, T‑551/16, nav publicēts, EU:T:2017:751, 122. punkts).

164    Jāatgādina, ka jau ir ticis nospriests, ka uz tām prasībām par tādu zaudējumu atlīdzību, kurus iestāde radījusi ierēdnim vai darbiniekam, kas ir iesniegtas, pamatojoties uz LESD 270. pantu un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu, attiecas īpaši noteikumi, salīdzinājumā ar noteikumiem, kas izriet no vispārējiem principiem, kuri nosaka Savienības ārpuslīgumisko atbildību atbilstoši LESD 268. pantam un 340. panta otrajai daļai. Faktiski no Civildienesta noteikumiem izriet, ka – atšķirībā no jebkuras citas privātpersonas – Savienības ierēdni vai darbinieku ar iestādi, pie kuras viņš pieder, saista darba attiecības, kurām ir raksturīgs konkrēto savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars, kas ir atspoguļots iestādes pienākumā ņemt vērā attiecīgās personas intereses. No tā izriet, ka darba devēja statusā Savienībai ir papildu atbildība, kas izpaužas kā pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko tās darbiniekiem ir radījusi tās kā darba devēja pieļautais pārkāpums, turklāt, lai noteiktu iestādes ārpuslīgumisko atbildību Eiropas Savienības civildienesta strīdos, nav jāpierāda, ka ir noticis “pietiekami būtisks pārkāpums” vai iestādes novērtējuma brīvības robežu “acīmredzama un būtiska neievērošana” (skat. spriedumu, 2013. gada 19. jūnijs, Goetz/Reģionu komiteja, F‑89/11, EU:F:2013:83, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

165    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt pienācīga un principā pietiekama atlīdzība par jebkuru morālo kaitējumu, ko šis akts varētu būt izraisījis, ja vien prasītājs nepierāda, ka tas ir cietis morālo kaitējumu, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā pārkāpuma un ko pilnībā nevar atlīdzināt ar šo atcelšanu (skat. spriedumu, 2011. gada 14. jūlijs, Petrilli/Komisija, F‑98/07, EU:F:2011:119, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

166    Prasība par kaitējuma atlīdzību ir jāizskata, ņemot vērā šos principus.

167    Attiecībā uz Reģionu komitejai pārmesto nelikumību vai kļūdu, pirmkārt, ir jāatgādina, ka šajā lietā nav pierādīts, ka Reģionu komiteja ir pārkāpusi LESD 266. pantu.

168    Otrkārt, ir jāatgādina, ka šajā lietā tika nospriests, ka apstrīdētajā lēmumā, ar kuru tika apstiprināts otrās Invaliditātes komitejas slēdziens, bija pieļauti pārkāpumi – pamatojuma neesamība un acīmredzama kļūda vērtējumā. Tāpat, kā norāda prasītājs, ir atbilstoši uzskatīt, ka pirmstiesas procedūrā ir pieļauti citi pārkāpumi. Šajā ziņā tika konstatēts, ka Reģionu komiteja nav īstenojusi pietiekamu otrās Invaliditātes komitejas darba kontroli, ar ko ticis pārkāpts objektivitātes princips un rūpības pienākums. Šajā ziņā ir lietderīgi uzskatīt, kā to būtībā apgalvoja prasītājs savos pamatos prasības atbalstam, ka apstrīdētajā lēmumā pieļautie pārkāpumi varēja tikt novērsti. Ja iecēlējinstitūcija būtu izmantojusi ne tikai 2015. gada 8. maija paziņojumu, bet būtu uzņēmusies iniciatīvu pietiekami kontrolēt Invaliditātes komitejas darbu, it īpaši pieņemot prasītāja uzaicinājumu iepazīties ar medicīnisko kopsavilkuma ziņojumu un uzdodot jautājumus citiem otrās Invaliditātes komitejas ārstiem, tā būtu varējusi labot pārkāpumus, kas pieļauti apstrīdētajā lēmumā. Tā kā Reģionu komiteja šādi nerīkojās, tā ir veicinājusi prasītāja atrašanos ilgstošajā neskaidrības un nenoteiktības stāvoklī.

169    Treškārt, ir jānorāda, ka šajā lietā apstrīdētā lēmuma atcelšana nav pietiekama, lai atlīdzinātu prasītājam nodarīto kaitējumu. Tā kā apstrīdētais lēmums ir prettiesisks un sūdzības stadijā ir pieļauti pārkāpumi, prasītājs atkal ir nostādīts tādā pat nogaidīšanas un neskaidrības situācijā, kādu izraisīja 2010. gada 10. septembra lēmuma prettiesiskums. Šāda gaidīšanas un neskaidras situācijas paildzināšana, kuru izraisīja apstrīdētā lēmuma prettiesiskums, ir morālais kaitējums, kurš jau ir jāatlīdzina, un Reģionu komitejas pienākums ir to kompensēt ar atbilstošu atlīdzību, kas novērtējama ex æquo et bono (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Lucaccioni/Komisija, T‑551/16, nav publicēts, EU:T:2017:751, 144. punkts).

170    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apstākļus, ir jākonstatē, ka prasītājam ir nodarīts droši zināms morālais kaitējums, kurš radies tieši Reģionu komitejas rīcības dēļ. Līdz ar to kā atlīdzība par nodarīto morālo kaitējumu ir jānosaka kompensācijas summa ex æquo et bono 5000 EUR apmērā, kas piešķirama prasītājam Reģionu komitejas pieļauto pārkāpumu dēļ.

 Par tiesāšanās izdevumiem

171    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Reģionu komitejai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Reģionu komitejas biroja 2014. gada 2. decembra lēmumu par atteikšanos atzīt slimības, kas izraisījusi Robert McCoy invaliditāti, arodizcelsmi Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas izpratnē.

2)      Reģionu komiteja samaksā R. McCoy summu 5000 EUR apmērā.

3)      Reģionu komiteja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Prek Schalin Costeira

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 23. oktobrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – franču.