Lieta T‑727/16
Repower AG
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju
Eiropas Savienības preču zīme – Apelācijas padomes lēmums, ar kuru ir atsaukts agrāks lēmums – Regulas (EK) Nr. 207/2009 80. pants (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 103. pants) – Vispārējs tiesību princips, kas ļauj atsaukt prettiesisku administratīvo aktu
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2018. gada 21. februāra spriedums
1. Eiropas Savienības preču zīme – Procesa noteikumi – Anulēšana vai atcelšana – Apelācijas padomju kompetence
(Padomes Regulas Nr. 207/2009 65. pants un 80. panta 1. un 3. punkts)
2. Eiropas Savienības preču zīme – Procesa noteikumi – Anulēšana vai atcelšana – Nosacījums – Acīmredzama procesuāla kļūda – Nepietiekams pamatojums – Izslēgšana
(Padomes Regulas Nr. 207/2009 80. pants)
3. Eiropas Savienības preču zīme – Procesa noteikumi – Atsauce uz vispārējiem principiem – Vispārējs princips, ar ko ar atpakaļejošu spēku ir atļauts atsaukt prettiesiskus administratīvus aktus
(Padomes Regula Nr. 207/2009)
4. Eiropas Savienības preču zīme – Procesa noteikumi – Atsauce uz vispārējiem principiem – Vispārējs princips, ar ko ar atpakaļejošu spēku ir atļauts atsaukt prettiesiskus administratīvus aktus – Saderīgums ar labas pārvaldības principu
(Padomes Regula Nr. 207/2009)
5. Iestāžu akti – Atsaukšana – Prettiesiski akti – Nosacījumi
6. Eiropas Savienības preču zīme – Procesa noteikumi – Lēmumu pamatojums – Regulas Nr. 207/2009 75. panta pirmais teikums – Piemērojamība, kas ir identiska LESD 296. panta piemērojamībai
(LESD 296. pants; Padomes Regulas Nr. 207/2009 75. panta pirmais teikums)
7. Iestāžu akti – Juridiskā pamata izvēle – Kļūda – Akta atcelšana – Nosacījumi
1. Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) pārbaudes vadlīniju A daļas 6. sadaļas 1.2. punktā ir paredzēts, ka “lēmumus par atcelšanu/dzēšanu pieņem tā nodaļa vai struktūrvienība, kura veica attiecīgo ierakstu vai pieņēma attiecīgo lēmumu, un [par tiem] var tikt iesniegta apelācijas sūdzība atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 58. panta 1. punktam”.
Neapšaubāmi šīs Biroja pārbaudes vadlīniju tiesību normām, kuras attiecas uz atsaukšanas pilnvarām, nav minētas apelācijas padomes. Tomēr šādās vadlīnijās vienīgi tiek kodificēts rīcības modelis, ko pats Birojs ierosina izmantot savā darbībā. Tādēļ šo vadlīniju noteikumiem kā tādiem nevar tikt dota priekšroka pār Regulas Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi un Regulas Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, normām un tie nevar ietekmēt Eiropas Savienības tiesas sniegto šo normu interpretāciju. Gluži pretēji – šīs vadlīnijas ir jāinterpretē atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 un Regulas Nr. 2868/95 normām.
Līdz ar to no Biroja pārbaudes vadlīniju tiesību normām nevar tikt secināts, ka apelācijas padomēm nebūtu pilnvaru atsaukt to lēmumus, jo no Regulas Nr. 207/2009 tās agrākajā redakcijā 80. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar minētās regulas 65. pantu, izriet, ka no Regulas Nr. 207/2009 tās agrākajā redakcijā 80. panta 1. punkta izrietošās atsaukšanas pilnvaras ir piešķirtas arī apelācijas padomēm.
Turklāt ir jāuzsver, ka Vispārējā tiesa jau ir uzkratījusi, ka tas, ka Vispārējā tiesā tiek izskatīta par Komisijas lēmumu ir celta prasība brīdī, kad šis lēmums tiek atsaukts, nav šķērslis tā atsaukšanai. Nekas neliecina par to, ka risinājumam būtu jābūt savādākam, runājot par apelācijas padomes lēmumu. Gluži pretēji – ir jāuzskata, ka, ja Vispārējā tiesa nolemtu, ka pēc apstrīdētā Apelācijas padomes lēmuma atsaukšanas tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas, tā netieši atzītu, ka apelācijas padomēm ir kompetence atsaukt savus lēmumus un ka tās var to darīt, pat ja par šādiem lēmumiem ir celta prasība Vispārējā tiesā.
(skat. 39.–41. un 44. punktu)
2. Vispārējā tiesa precizēja, ka procesuāla kļūda Regulas Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi tās agrākajā redakcijā 80. panta 1. punkta izpratnē ir kļūda, kurai ir procesuālas sekas. Tāpat Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka jautājumu izskatīšana pēc būtības vai pat Apelācijas padomes pieņemtā lēmuma grozīšana nevar tikt veikta Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta ietvaros.
Turklāt 2011. gada 22. novembra spriedumā lietā T‑275/10 mPAY24/ITSB – Ultra (“MPAY24”) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelācijas padomes lēmuma labojums, kurš šajā lēmumā tika pievienots punktam par apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu attiecībā uz ar to aptvertajām precēm un pakalpojumiem, skāra pašu laboto lēmumu pēc būtības. Vispārējā tiesa no tā secināja ne tikai to, ka šis labojums nevarēja tikt pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, 53. pantu (tagad – Regulas 2017/1001 102. panta 1. punkts), kurā ir paredzēts, ka “lēmumos var labot tikai lingvistiskas kļūdas, transkripcijas kļūdas un nepārprotamas kļūdas”, bet arī to, ka tas nevarēja tikt pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. pantu, tāpēc ka šī panta piemērošanas nosacījumi izskatāmajā lietā nebija izpildīti, jo nebija pieļauta neviena acīmredzama procesuāla kļūda.
Lietā, kurā ir pasludināts 2011. gada 22. novembra spriedums T–275/10 “MPAY24”, Apelācijas padomes tās labojumā pievienotā punkta mērķis bija papildināt labotā lēmuma pamatojumu. Tātad no iepriekš minētā sprieduma izriet, ka lēmuma pamatojuma papildināšana ietekmē šo pašu lēmumu pēc būtības un ka pamatojuma neesamība nevar tikt uzskatīta par kļūdu Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta izpratnē.
Šis secinājums netika apšaubīts 2011. gada 18. oktobra spriedumā T–53/10 Augļu kastes un grozi uz ko atsaucās Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO). Minētā sprieduma 37. punktā Vispārējā tiesa apgalvoja, ka tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir kļūda, kas ietekmē procesu, kura iznākumā tiek pieņemts kādas apelācijas padomes lēmums, un attiecīgi var padarīt šo lēmumu par spēkā neesošu pēc būtības. No šī apgalvojuma un no judikatūras, saskaņā ar kuru jēdziens “acīmredzama kļūda” nevar attiekties uz kļūdu, kas var padarīt lēmumu par spēkā neesošu pēc būtības, Vispārējā tiesa secināja, ka tiesību uz aizstāvību pārkāpums nav tāda acīmredzama kļūda saskaņā ar 39. pantu Komisijas Regulā (EK) Nr. 2245/2002, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem, kuru ir iespējams labot. Tātad 2011. gada 18. oktobra sprieduma T‑53/10 Augļu kastes un grozi 37. punkts neļauj izdarīt nekādus secinājumus attiecībā uz jautājumu par to, vai pamatojuma neesamība ir “acīmredzama procesuāla kļūda” Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkta izpratnē.
(skat. 55.–58. punktu)
3. Tā kā procesam apelācijas padomēs ir administratīvs raksturs, apelācijas padomju pieņemtajiem lēmumiem ir administratīvs raksturs un līdz ar to apelācijas padomes principā var balstīties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvo aktu, lai atsauktu to lēmumus.
Tomēr ir jānosaka, vai, ņemot vērā, ka Regulā Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi pastāv tiesību norma par Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) instanču lēmumu atsaukšanu, apelācijas padomes lēmuma atsaukšana var tikt pamatota ar šo vispārējo tiesību principu.
2011. gada 18. oktobra spriedums lietā T‑53/10 Augļu kastes un grozi, uz kuru atsaucās Birojs, neļauj izlemt šo jautājumu. Ir skaidrs, ka šajā spriedumā Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā konstatēja, ka apelācijas padomes labojošais lēmums nevarēja tikt pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 2245/2002, ar ko īsteno Padomes Regulu Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem, 39. pantu, pārbaudīja, vai šis lēmums varēja tikt pieņemts, pamatojoties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts ar atpakaļejošu spēku atsaukt prettiesisku administratīvo aktu. Tomēr Regulā Nr. 6/2002 vai Regulā Nr. 2245/2002 nav tiesību normas, kas būtu līdzvērtīga Regulas Nr. 207/2009 80. pantam, kurā ir reglamentēta lēmumu atsaukšanas procedūra dizainparaugu jomā.
2007. gada 12. septembra spriedumā lietā T–25/04 González y Díez/Komisija, 97. punkts, un 2015. gada 18. septembra spriedumā lietā T‑421/07 RENV Deutsche Post/Komisija, 47. punkts, kas pasludināti lietās par valsts atbalstu, Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka Komisija nevarēja atsaukt savu lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai, 9. pantu, kurā ir reglamentētas Komisijas lēmumu atsaukšanas pilnvaras, uzsvēra, ka Komisijas iespēja atsaukt lēmumu par valsts atbalstu neattiecas tikai uz situāciju, kas minēta šīs regulas 9. pantā, kurš ir tikai īpašs tāda vispārējā tiesību principa formulējums, ar ko ar atpakaļejošu spēku ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvu aktu, kas ir radījis subjektīvas tiesības. Vispārējā tiesa piebilda, ka šāda atsaukšana var tikt veikta jebkurā laikā, ja iestāde, kura ir pieņēmusi aktu, ievēro nosacījumus, kuri attiecas uz saprātīga termiņa un akta adresāta, kas varēja paļauties uz tā likumību, tiesiskās paļāvības ievērošanu.
No iepriekšējā punktā minētajiem spriedumiem izriet, ka pat gadījumā, kad likumdevējs ir reglamentējis iestādes aktu atsaukšanas procedūru, šī iestāde var atsaukt aktu, pamatojoties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvo aktu, ar nosacījumu, ka ir ievēroti noteikti nosacījumi.
Turklāt, lai gan ir taisnība, ka Regulas Nr. 207/2009 83. pantā ir paredzēts, ka, “ja šajā regulā, īstenošanas regulā, noteikumos par samaksu vai Apelācijas padomes procesa noteikumos nav noteikti procesuāli noteikumi, Birojs ievēro dalībvalstīs vispārēji atzītus procesa tiesību principus” un ka saskaņā ar judikatūru šis pants ir piemērojams vienīgi procesuālo tiesību normu nepilnības vai pārprotamības gadījumā (skat. spriedumu, 2010. gada 13. septembris, Travel Service/ITSB – Eurowings Luftverkehrs (“smartWings”), T‑72/08, nav publicēts, EU:T:2010:395, 76. punkts un tajā minētā judikatūra), tomēr minētajā pantā nav paredzēts, ka, pastāvot procesuālai tiesību normai, Birojs nevar ņemt vērā šos principus. Katrā ziņā tiktāl, ciktāl jēdziens “acīmredzama procesuāla kļūda” iepriekš minētajās regulās nav definēts, Regulas Nr. 207/2009, tās agrākajā redakcijā, 80. panta 1. punkts nav nepārprotams un tātad nav pietiekami skaidrs, lai izslēgtu Regulas Nr. 207/2009 83. panta piemērošanu.
(skat. 61.–66. punktu)
4. Tāpat vispārējs tiesību princips, kas ļauj atsaukt prettiesisku lēmumu, ir saderīgs ar labas pārvaldības principu. Proti, tas, ka tiek koriģētas kļūdas un nepilnības, kuras ir pieļautas lēmumā, ir likumīgi un atbilst rūpīgas administratīvās pārvaldes interesēm.
Turklāt, lai gan tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principi prasa, ka prettiesiska akta atsaukšanai ir jānotiek saprātīgā termiņā un ir jāņem vērā arī tas, cik lielā mērā ieinteresētā persona, iespējams, varēja paļauties uz akta tiesiskumu, šāda tiesību akta atcelšana tomēr principā ir iespējama.
Visbeidzot ir jānorāda, ka apelācijas padomju lēmumiem nav nekāda res judicata spēka, jo tostarp Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā (EUIPO) notiekošais process ir nevis tiesas, bet gan administratīvs process.
(skat. 84.–86. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 72. punktu)
6. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 74. un 75. punktu)
7. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 89. punktu)