VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2010. gada 12. maijā (*)
Apelācija – Civildienests – Pieņemšana darbā – Atklāts konkurss – Lēmums, kurā konstatēta mutvārdu pārbaudījuma neizturēšana – Komisijas atteikums veikt procesa organizatorisko pasākumu
Lieta T‑560/08 P
par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 14. oktobra spriedumu lietā F‑74/07 Meierhofer/Komisija (Krājums, I‑0000. lpp.), kurā lūgts atcelt šo spriedumu,
Eiropas Komisija, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un B. Egersa [B. Eggers], pārstāvji, kuriem palīdz B. Vēgenbaurs [B. Wägenbaur] advokāts,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otrs lietas dalībnieks –
Stefan Meierhofer, ar dzīvesvietu Minhenē (Vācija), ko pārstāv H. G. Šīsls [H.‑G. Schiessl], advokāts,
prasītājs pirmajā instancē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger] (referents), tiesneši A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij] un M. Vilars [M. Vilaras],
sekretāre B. Pastora [B. Pastor], sekretāra palīdze,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 13. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Apelācijas sūdzībā, kas ir iesniegta atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu I pielikuma 9. pantam, Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 14. oktobra spriedumu lietā F‑74/07 Meierhofer/Komisija (Krājums, I‑0000. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā atcēla konkursa EPSO/AD/26/05 atlases komisijas 2007. gada 19. jūnija lēmumu, ar kuru apstiprināts, ka prasītājs pirmajā instancē nav izturējis minētā konkursa mutvārdu pārbaudījumu.
Tiesvedības priekšvēsture un atbilstošās tiesību normas
2 Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma (8.–11. punkts), prasītājs pirmajā instancē Vācijas pilsonis Štefans Meierhofers [Stefan Meierhofer] piedalījās konkursā EPSO/AD/26/05 (turpmāk tekstā – “konkurss”), par kuru paziņojums bija publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2005. gada 20. jūlijā (OV C 178 A, 3. lpp.). Pēc veiksmīgas iepriekšējās atlases testu un rakstveida pārbaudījumu nokārtošanas Š. Meierhofers 2007. gada 29. martā piedalījās mutvārdu pārbaudījumā.
3 Konkursa atlases komisijas priekšsēdētājs 2007. gada 10. maija vēstulē Š. Meierhoferu informēja, ka viņš mutvārdu pārbaudījumā ir ieguvis 24,5 punktus, tādējādi neiegūstot minimālo punktu skaitu 25 no 50, un tādēļ viņu nevar iekļaut rezerves sarakstā (turpmāk tekstā – “2007. gada 10. maija lēmums”).
4 Š. Meierhofers 2007. gada 11. maija vēstulē lūdza pārskatīt iepriekš minēto 2007. gada 10. maija lēmumu, norādot, ka, pamatojoties uz pārskatu, kuru viņš pats bija sagatavojis pēc mutvārdu pārbaudījuma, viņš ir pareizi atbildējis uz vismaz 80 % no šī pārbaudījuma laikā uzdotajiem jautājumiem. Viņš arī prasīja pārbaudīt viņa mutvārdu pārbaudījuma novērtējumu, kā arī pakārtoti – paskaidrot atzīmes, kuras ir ieguvis par katru no šajā pārbaudījumā uzdotajiem jautājumiem.
5 Konkursa atlases komisijas priekšsēdētājs 2007. gada 19. jūnija vēstulē informēja Š. Meierhoferu, ka pēc viņa kandidatūras pārskatīšanas atlases komisija nav konstatējusi iemeslu mainīt rezultātu (turpmāk tekstā – “2007. gada 19. jūnija lēmums”). Šajā vēstulē Š. Meierhoferam arī tika paskaidrots, ka, pirmkārt, viņa specifisko zināšanu pārbaudē neapmierinošo atbilžu skaits bija pārsniedzis apmierinošo atbilžu skaitu un, otrkārt, ka mutvārdu pārbaudījums noritēja atbilstoši paziņojumā par konkursu norādītajiem kritērijiem, un ka, ņemot vērā atlases komisiju sēžu aizklātumu, kas paredzēts Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) III pielikuma 6. pantā, kandidātiem nevar izsniegt ne novērtējuma skalu, ne viņu mutvārdu pārbaudījumā iegūto atzīmju sadalījumu.
6 Paziņojuma par konkursu sadaļa “B. Konkursa norise” ietver šādus noteikumus par mutvārdu pārbaudījumu un iekļaušanu rezerves sarakstā:
“3. Mutvārdu pārbaudījums – Novērtējums
e) Intervija ar atlases komisiju kandidāta galvenajā valodā, kas ļautu izvērtēt viņa spējas veikt A sadaļas I punktā norādītās funkcijas. Šajā intervijā uzmanība it īpaši tiks pievērsta specifiskajām zināšanām, kas saistītas ar izvēlēto jomu, un zināšanām par Eiropas Savienību, tās iestādēm un politiku. Tāpat tiks pārbaudītas otrās valodas zināšanas. Šajā intervijā tāpat tiks vērtēta kandidāta piemērošanās spēja darbam Eiropas Savienības civildienestā daudzkultūru vidē.”
7 Turklāt Civildienesta noteikumu III pielikuma 6. pantā ir noteikts:
“Atlases komisijas sēdes ir aizklātas.”
Tiesvedība pirmajā instancē un pārsūdzētais spriedums
8 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 3. jūlijā, Š. Meierhofers cēla prasību atcelt 2007. gada 10. maija un 2007. gada 19. jūnija lēmumus, kā arī izdot vairākus Komisijai adresētus rīkojumus.
9 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, par kuriem nolemts atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 55. pantam, tā ziņojumā tiesas sēdes sagatavošanai, kas lietas dalībniekiem nosūtīts 2008. gada 7. februārī, aicināja Komisiju pirms tiesas sēdes iesniegt:
“a) prasītāja novērtējuma skalu un mutvārdu pārbaudījumā iegūto atzīmju sadalījumu [..], uz kuriem veikta atsauce 2007. gada 19. jūnija lēmumā, ar kuru nav apmierināts pārskatīšanas lūgums,
b) jebkādus citus pierādījumus par prasītāja snieguma novērtējumu mutvārdu pārbaudījumā,
c) vārdā neminētu citu kandidātu, kuri saņēmuši nepietiekamu atzīmi mutvārdu pārbaudījumā, novērtējuma sarakstu,
d) aprēķinus, ar kuriem iegūts precīzs prasītāja mutvārdu pārbaudījuma novērtējuma rezultāts 24,5 punkti no 50.”
10 Šajā pašā ziņojumā tiesas sēdes sagatavošanai tika paskaidrots, ka iepriekš minēto pierādījumu paziņošana Š. Meierhoferam nav pretrunā atlases komisijas sēžu aizklātuma principam un/vai vajadzības gadījumā var neatklāt konkrētu informāciju, kuras izpaušana varētu kaitēt minētajam principam.
11 Atbildot uz šiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, Komisija vēstulē, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemta 2008. gada 18. februārī, kā prasīts ziņojuma tiesas sēdes sagatavošanai c) punktā, nosūtīja vārdā neminētu kandidātu, kuri nav izturējuši mutvārdu pārbaudījumu, nepietiekamo atzīmju tabulu. Tomēr Komisija atteicās iesniegt informāciju, kas norādīta minētā ziņojuma a), b) un d) punktā, pēc būtības norādot, ka, trūkstot pierādījumiem par tādu noteikumu pārkāpumiem, kas nosaka atlases komisijas darbu, vienīgi pamats par pienākumu norādīt pamatojumu, ievērojot atlases komisijas sēdes aizklātumu, neattaisno citu pieprasīto pierādījumu un dokumentu iesniegšanu.
12 Pārsūdzētā sprieduma 16. punkta beigās Civildienesta tiesa ir formulējusi šādu piezīmi:
“Komisija turklāt norādīja, ka tai nebija pienākuma iesniegt šādus pierādījumus un dokumentus, ko [Civildienesta] tiesa pieprasījusi – kā šajā gadījumā – procesa organizatorisko pasākumu ietvaros vai pat pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros.”
13 Š. Meierhofers 2008. gada 20. martā Civildienesta tiesas kancelejā iesniedza apsvērumus par Komisijai adresētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem un it īpaši par tās reakciju uz šiem pasākumiem.
14 Komisija 2008. gada 19. maija vēstulē atbildēja uz šiem apsvērumiem, kuru kopija tai tika izsniegta tikai 2008. gada 23. aprīļa tiesas sēdē.
15 Pārsūdzētajā spriedumā Civildienesta tiesa vispirms konstatēja, ka prasība ir jāuzskata par tādu, kas attiecas tikai uz 2007. gada 19. jūnija lēmumu, tādēļ, ka, ja konkursa kandidāts lūdz pārskatīt atlases komisijas pieņemtu lēmumu, to nelabvēlīgi ietekmējošs akts ir atlases komisijas lēmums pēc kandidāta situācijas pārskatīšanas (pārsūdzētā sprieduma 19. un 20. punkts). Tālāk, izanalizējot pirmo Š. Meierhofera izvirzīto pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un to apmierinot (pārsūdzētā sprieduma 30.–55. punkts), Civildienesta tiesa atcēla 2007. gada 19. jūnija lēmumu un piesprieda Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, vienlaikus noraidot pārējos Š. Meierhofera prasījumus tādēļ, ka tiesa acīmredzami nav kompetenta izdot rīkojumus iestādēm.
16 Šajā apelācijā, pirmām kārtam, jānorāda, ka Civildienesta tiesa atgādināja, ka jebkurš individuāls lēmums, kurš ir pieņemts, piemērojot Civildienesta noteikumus, un kurš ir nelabvēlīgs, ir jāpamato un ka pamatojuma mērķis ir, pirmkārt, sniegt iespēju tiesai veikt lēmuma tiesiskuma pārbaudi un, otrkārt, sniegt ieinteresētajai personai vajadzīgās norādes, lai tā saprastu, vai lēmums ir pamatots, un iespēju novērtēt prasības celšanas pamatotību. Tomēr tā, atsaucoties uz Tiesas 1996. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑254/95 P Parlaments/Innamorati (Recueil, I‑3423. lpp., 24.–28. punkts), piebilda, ka attiecībā uz konkursu atlases komisiju lēmumiem pienākums norādīt pamatojumu ir jāsavieno ar atlases komisiju darbu aptverošā aizklātuma ievērošanu atbilstoši Civildienesta noteikumu III pielikuma 6. pantam; aizklātums ir noteikts, lai garantētu konkursa atlases komisiju neatkarību un darba objektivitāti. Tādējādi šī aizklātuma ievērošana neļauj izpaust ne individuālu atlases komisijas locekļu nostāju, ne arī jebkādus pierādījumus, kas skar kandidātu personiska rakstura vai salīdzinošus novērtējumus, un prasībā pamatot konkursa atlases komisijas lēmumus ir jāņem vērā attiecīgo [komisijas] darbību raksturs, kas kandidātu spēju izvērtējuma posmā galvenokārt ir salīdzinošas dabas, un šī fakta dēļ uz tām attiecas aizklātums, kas ir neatraujams no šīm darbībām (pārsūdzētā sprieduma 30. un 31. punkts).
17 Civildienesta tiesa uzsvēra, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai “dažādos pārbaudījumos iegūto atzīmju iesniegšana” ir pietiekošs atlases komisijas lēmumu pamatojums (iepriekš 16. punktā minētais spriedums lietā Parlaments/Innamorati, 31. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 21. maija spriedums lietā T‑153/95 Kaps/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑233. un II‑663. lpp., 81. punkts; 2001. gada 2. maija spriedums apvienotajās lietās T‑167/99 un T‑174/99 Giulietti u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑93. un II‑441. lpp., 81. punkts; 2003. gada 23. janvāra spriedums lietā T‑53/00 Angioli/Komisija, Recueil FP, I‑A‑13. un II‑73. lpp., 69. punkts, un 2005. gada 31. maija spriedums lietā T‑294/03 Gibault/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑141. un II‑635. lpp., 39. punkts) (pārsūdzētā sprieduma 32. punkts).
18 Otrām kārtām, Civildienesta tiesa precizēja judikatūras šajā jomā piemērojamību (pārsūdzētā sprieduma 34. punkts).
19 Vēl Civildienesta tiesa atsaucās uz pastāvošo judikatūru par konkursa rakstveida daļas neizturēšanu, atbilstoši kurai kandidāts praktiski saņem diezgan pilnīgu [konkursa] neizturēšanas pamatojumu, saņemot ne vien dažādas individuālas atzīmes, bet arī individuālā nepietiekamā novērtējuma – kura dēļ tas tiek izslēgts no tālākas dalības konkursā, – pamatojumu, kā arī citus pierādījumus (Pirmās instances tiesas 2003. gada 25. jūnija spriedums lietā T‑72/01 Pyres/Komisija, Recueil FP, I‑A‑169. un II‑861. lpp., 70. punkts; 2003. gada 17. septembra spriedums lietā T‑233/02 Alexandratos un Panagiotou/Padome, Recueil FP, I‑A‑201. un II‑989. lpp., 31. punkts, un 2005. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑371/03 Le Voci/Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑209. un II‑957. lpp., 115.–117. punkts; Civildienesta tiesas 2007. gada 13. decembra spriedums lietā F‑73/06 Van Neyghem/Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 72., 79. un 80. punkts, kā arī 2008. gada 4. septembra spriedums lietā F‑147/06 Dragoman/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 21., 82. un 83. punkts) (pārsūdzētā sprieduma 39. punkts).
20 Šajā sakarā Civildienesta tiesa uzsvēra, ka, pat ja ieinteresētajām personām var nebūt zināmi rakstisko pārbaudījumu labotāji atšķirībā no atlases komisiju locekļiem mutvārdu daļā un tādējādi viņi ir pasargāti no iejaukšanās un spiediena, uz ko norādīts šī sprieduma 16. punktā minētajā spriedumā lietā Parlaments/Innamorati, šis apstāklis objektīvi neattaisno būtisku atšķirību pastāvēšanu starp pamatojuma prasībām rakstveida daļas neizturēšanas gadījumā, kā šīs prasības izriet no pārsūdzētā sprieduma 39. punktā minētās judikatūras, un tām prasībām, kādas aizstāv Komisija mutvārdu pārbaudījuma neizturēšanas gadījumā, kas it īpaši šajā gadījumā nozīmē, ka prasītājam tiek sniegts tikai viņa individuālais izslēdzošais novērtējums.
21 Treškārt, Civildienesta tiesa norādīja, ka, kaut arī, saskaņojot pienākumu norādīt pamatojumu ar atlases komisiju sēžu aizklātuma principa ievērošanu, it īpaši saistībā ar to, vai minētais pienākums ir izpildīts, iesniedzot tikai izslēgtā kandidāta individuālo nepietiekošo novērtējumu, rezultāts visbiežāk nosveras par labu atlases komisijas sēžu aizklātuma principam, tomēr īpašos apstākļos tas var būt arī citādi, vēl jo vairāk tādēļ, ka nesenā judikatūra saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) liecinot par attīstību par labu pārskatāmībai (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑64/05 P Zviedrija/Komisija, Krājums, I‑11389. lpp., un 2008. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑39/05 P un C‑52/05 Zviedrija un Turco/Padome, Krājums, I‑4723. lpp.) (pārsūdzētā sprieduma 40. punkts).
22 Ceturtkārt, Civildienesta tiesa paskaidroja dažādus iemeslus, kādēļ šī lieta ir jāuzskata par tādu, kurā ir īpaši apstākļi šī sprieduma 21. punkta nozīmē (pārsūdzētā sprieduma 42.–48. punkts).
23 Piektkārt, Civildienesta tiesa secināja, kādas sekas izriet no šo īpašo apstākļu esamības, un nosprieda, ka, lai gan prasītāja mutvārdu pārbaudījumā saņemtā individuālā izslēdzošā novērtējuma, proti, 24,5 punkti no 50, paziņošana ir vairāk nekā vienkāršs pamatojuma aizsākums, par kuru atbilstoši judikatūrai (Pirmās instances tiesas 1997. gada 6. novembra spriedums lietā T‑71/96 Berlingieri Vinzek/Komisija, Recueil FP, I‑A‑339. un II‑921. lpp., 79. punkts) papildu precizējumus var sniegt tiesvedības laikā, šīs lietas apstākļos ar šo vienu novērtējumu nepietiek, lai pilnībā izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu. Tādējādi Komisijas atteikums sniegt jebkādu papildu informāciju, pēc Civildienesta tiesas uzskata, ir šī pienākuma neizpilde (pārsūdzētā sprieduma 49. punkts).
24 Šajā sakarā Civildienesta tiesa, pilnībā piekrītot, ka tās pienākumos nav noteikt to informāciju, kuru Komisijai būtu jāpaziņo ieinteresētajai personai, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, cita starpā norādīja, ka dažas papildu norādes, piemēram, katra paziņojumā par konkursu noteiktā novērtēšanas kritērija starpvērtējums un novērtējuma lapas ar aizklātu informāciju, uz kuru attiecas atlases komisijas sēžu aizklātums, varēja tikt paziņotas Š. Meierhoferam, neizpaužot ne atlases komisijas konkrētu locekļu nostāju, ne arī elementus, kas skar kandidātu personiska vai salīdzinoša rakstura novērtējumus (pārsūdzētā sprieduma 50. un 51. punkts).
25 Tālāk tā apstiprināja, ka Komisijas atteikums paziņot šo informāciju pat tikai Civildienesta tiesai nozīmēja, ka tai netika ļauts pilnā mērā veikt savu pārbaudi (pārsūdzētā sprieduma 51. punkts).
26 Civildienesta tiesa turklāt uzsvēra, ka, ja tiktu ievēroti Komisijas argumenti, ka tādiem pierādījumiem kā šī sprieduma 25. punktā minētie nav nozīmes, tas nozīmētu, ka Savienības tiesai tiktu liegta jebkāda iespēja pārbaudīt mutvārdu daļas novērtējumu. Civildienesta tiesa uzskata, ka, pat ja tā faktiski nevar aizstāt atlases komisijas locekļu novērtējumu ar savu novērtējumu, tai attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu ir jāspēj pārbaudīt, ka viņi prasītāju ir novērtējuši, pamatojoties uz paziņojumā par konkursu norādītajiem kritērijiem, un ka nav pieļautas kļūdas ieinteresētās personas novērtējuma aprēķinā; tāpat tai ir jābūt spējīgai veikt ierobežotu pārbaudi par saistību starp atlases komisijas locekļu vērtējumiem un to skaitlisko vērtību (Tiesas 1987. gada 16. jūnija spriedums lietā 40/86 Kolivas/Komisija, Recueil, 2643. lpp., 11. punkts; iepriekš 19. punktā minētais Civildienesta tiesas spriedums lietā Van Neyghem/Komisija, 86. punkts, un 2008. gada 11. septembra spriedums lietā F‑127/07 Coto Moreno/Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 34. un 36. punkts). Šajā ziņā tai ir jāveic pēc tās ieskata piemēroti procesa organizatoriskie pasākumi, ievērojot lietas īpatnības, vajadzības gadījumā precizējot atbildētājai iestādei, ka atbildes ieinteresētajai personai var paziņot tikai tādā apmērā, ciktāl tas ir saderīgi ar atlases komisijas sēžu aizklātuma principu (pārsūdzētā sprieduma 52. punkts).
27 Sestkārt un visbeidzot, Civildienesta tiesa ņēma vērā Komisijas atteikumu tai sniegt informāciju, kas tika pieprasīta procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, un, uzskatot, ka Komisijas norādītie iemesli šī atteikuma pamatošanai nebija pārliecinoši, secināja, ka 2007. gada 19. jūnija lēmums ir atceļams pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma dēļ (pārsūdzētā sprieduma 53.–55. punkts).
Par apelācijas sūdzību
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
28 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā ir iesniegts 2008. gada 19. decembrī, Komisija iesniedza šo apelācijas sūdzību.
29 Pēc Š. Meierhofera atbildes raksta saņemšanas 2009. gada 17. martā Komisija 2009. gada 6. aprīļa vēstulē lūdza atļauju iesniegt replikas rakstu atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 143. panta 1. punktam.
30 Pirmās instances tiesas apelācijas palātas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu ar 2009. gada 15. aprīļa lēmumu; rakstu apmaiņa notika otru reizi un rakstveida process tika slēgts 2009. gada 20. jūlijā.
31 Komisija 2009. gada 18. augusta vēstulē atbilstoši Reglamenta 146. pantam formulēja pieteikumu, kurā ir izklāstīti iemesli lūgumam to uzklausīt procesa mutvārdu daļā.
32 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (apelācijas palāta) šo lūgumu apmierināja un uzsāka mutvārdu procesu.
33 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 13. janvāra tiesas sēdē.
34 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– piespriest katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus pašam.
35 Š. Meierhofera prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu;
– pakārtoti, noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt abu lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
36 Tiesas sēdē Š. Meierhofers atsauca savu iebildi par nepieņemamību, kas bija pamatota ar šīs apelācijas sūdzības novēlotu iesniegšanu, un tas tika ierakstīts protokolā.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
37 Vispirms, lai gan Š. Meierhofers vairs nenorāda, ka šī apelācijas sūdzība ir iesniegta ar novēlošanos, jāatgādina, ka prasības termiņi ir absolūti un nav atkarīgi no lietas dalībnieku vai tiesas ieskatiem, jo tie ir noteikti, lai nodrošinātu juridisko situāciju skaidrību un drošību. Tāpēc Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, pat pēc savas iniciatīvas, vai prasība ir iesniegta noteiktajā termiņā (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. janvāra spriedumu apvienotajās lietās T‑142/01 un T‑283/01 OPTUC/Komisija, Recueil, II‑329. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Komisijas divu mēnešu termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai par pārsūdzēto spriedumu sākās no tā saņemšanas brīža 2008. gada 16. oktobrī. Saskaņā ar Reglamenta 102. panta 2. punktu tam pieskaita fiksētu attāluma termiņu desmit dienas, kurš tātad beidzās 2008. gada 26. decembra pusnaktī. Jākonstatē, ka apelācijas sūdzība, kas tika saņemta Pirmās instances tiesas kancelejā 2008. gada 19. decembrī, ir iesniegta laikus.
39 Turklāt atbildes rakstā Š. Meierhofers norāda, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama tādēļ, ka Komisijai vairs nav intereses celt prasību, jo šī iestāde jau ir izpildījusi tai pārsūdzētajā spriedumā noteiktos pienākumus, paziņojot Š. Meierhoferam viņa mutiskā pārbaudījuma starpvērtējumus.
40 Replikas rakstā Komisija apstrīd šo iebildi, pamatojoties uz no EKL 233. panta izrietošo pienākumu izpildīt spriedumu, kā arī to, ka Tiesas Statūtu I pielikuma 9. panta otrajā daļā ir noteikts, ka Kopienas iestādes iespēja iesniegt apelācijas sūdzību nav atkarīga no tās interesēm celt prasību.
41 Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par apelācijas sūdzībām, kuras iesniedz iestāde, kas ir atbildētāja pirmajā instancē, par nolēmumu, ar kuru ir apmierināti ierēdņa prasījumi, apelācijas sūdzības pieņemamība ir atkarīga no tā, vai ir intereses celt prasību, kas nozīmē, ka apelācijas rezultātam ir jāvar būt labvēlīgam to iesniegušajam lietas dalībniekam (Tiesas 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑174/99 P Parlaments/Richard, Recueil, I‑6189. lpp., 33. punkts, un 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā C‑277/01 P Parlaments/Samper, Recueil, I‑3019. lpp., 28. punkts).
42 Tādējādi Komisija kļūdaini atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru atbilstoši Tiesas Statūtu 56. panta trešajai daļai, pirmkārt, Savienības iestādēm nav jāpierāda nekādas intereses celt prasību, lai iesniegtu apelācijas sūdzību, un, otrkārt, Savienības tiesai nav jāpārbauda šo iestāžu šajā sakarā izdarītā izvēle. Šajā pašā judikatūrā ir skaidri atgādināts, ka šī Tiesas Statūtu tiesību norma nav piemērojama strīdos starp Kopienu un tās darbiniekiem (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 171. un 172. punkts).
43 Šajā lietā jānorāda, ka Komisijai patiešām ir intereses celt prasību.
44 Šajā sakarā jāatgādina, ka ar pārsūdzēto spriedumu Civildienesta tiesa atcēla 2007. gada 19. jūnija lēmumu pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma dēļ (skat. šī sprieduma 27. punktu). No tā izriet, ka, lai izpildītu šo spriedumu un to pilnībā īstenotu, Komisijai bija jāpieņem jauns lēmums par Š. Meierhofera uzvārda ierakstīšanu vai neierakstīšanu konkursa rezerves sarakstā. Šis jaunais lēmums aizvietotu 2007. gada 19. jūnija lēmumu, kurš tika atcelts ar pārsūdzēto spriedumu.
45 Jākonstatē, ka Komisija nav pieņēmusi šādu lēmumu. Tā tiešām pēc pārsūdzētā sprieduma taisīšanas paziņoja Š. Meierhoferam starpvērtējumus, kurus viņš bija saņēmis mutiskajā pārbaudījumā. Tomēr vēstule, ar kuru šie novērtējumi tika paziņoti, neietvēra nekādu oficiālu lēmumu par ieinteresētās personas uzvārda ierakstīšanu vai neierakstīšanu rezerves sarakstā. Tādējādi, tā kā pārsūdzētais spriedums nav atcelts, Komisijai būs jāpieņem šāds jauns lēmums, lai Š. Meierhofers vajadzības gadījumā varētu par to celt jaunu prasību. Savukārt, ja apelācijas sūdzība tiks atzīta par pamatotu un pārsūdzētais spriedums atcelts, tad 2007. gada 19. jūnija lēmums atgūs savu spēku un tas būs jāpārbauda no jauna, ņemot vērā Š. Meierhofera prasības pamatus.
46 Protams, tā kā starpvērtējuma punktu paziņošana nav labojama, šī sprieduma 45. punktā minētajā otrajā gadījumā nebūs jāpārbauda, vai ir jāveic pierādījumu savākšanas pasākums, nosakot iesniegt šo novērtējumu. Tomēr tādēļ tikai, iespējams, tiks atņemts priekšmets Š. Meierhofera prasībā norādītajam pamatam par pienākuma sniegt pamatojumu neizpildi, atbilstoši kuram tika pasludināts pārsūdzētais spriedums. Savukārt šādā gadījumā būs jāpārbauda citi pamati, kurus viņš bija norādījis šajā prasībā, bet kurus Civildienesta tiesa neizskatīja.
47 Turklāt pārsūdzētā sprieduma atcelšana katrā ziņā radītu konkrētu labumu Komisijai, jo, ja prasība pirmajā instancē tiktu pilnībā noraidīta, tā būtu pasargāta no jebkādām prasībām atlīdzināt zaudējumus, ko Š. Meierhofers varētu izvirzīt kaitējuma dēļ, kas viņam, iespējams, nodarīts 2007. gada 19. jūnija lēmuma dēļ (šajā ziņā skat. iepriekš 41. punktā minētos spriedumus lietā Parlaments/Richard, 34. punkts, un lietā Parlaments/Samper, 31. punkts).
48 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Š. Meierhofera izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.
Par lietas būtību
49 Apelācijas sūdzības pamatojumā Komisija būtībā norāda trīs pamatus: pirmkārt, par pienākuma sniegt pamatojumu piemērojamības nepareizu interpretāciju, otrkārt, par atlases komisijas locekļu veiktā novērtējuma pārbaudes nesaderību ar Kopienu tiesībām un, treškārt, par konkrētu procesuālo normu neievērošanu pirmajā instancē veikto procesa organizatorisko pasākumu un pierādījumu novērtēšanas aspektā.
50 Vispirms ir jāapskata trešais pamats.
Lietas dalībnieku argumenti
51 Komisija norāda, ka Civildienesta tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka tā vispār bija atteikusies iesniegt pieprasītos dokumentus. Tieši pretēji, tā esot tikai, pirmkārt, apgalvojusi, ka šiem dokumentiem nav nozīmes Civildienesta tiesā iesniegtajā lietā, un, otrkārt, uzsvērusi, ka šiem dokumentiem ir īpaši konfidenciāls raksturs. Tādējādi gan tiesas sēdē, gan 2008. gada 19. maija apsvērumos tā esot lūgusi Civildienesta tiesu tai pieprasīt šo dokumentu iesniegšanu, nosakot pierādījumu savākšanas pasākumu rīkojuma veidā, nevis vienkāršu procesa organizatorisko pasākumu, kas ir veikts saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta 55. pantu.
52 Komisija precizē, ka, pat ja Civildienesta tiesas Reglamentā atšķirībā no Vispārējās tiesas Reglamenta nav paredzēta iespēja veikt pierādījumu savākšanas pasākumu, izdodot rīkojumu lietas dalībniekiem iesniegt dokumentus, Tiesas Statūtu 24. pants, kas ir piemērojams Civildienesta tiesai, tai būtu ļāvis izdot šādu rīkojumu, jo šajā tiesību normā ir paredzēts, ka Savienības tiesa var prasīt lietas dalībniekiem iesniegt visus dokumentus un darīt zināmu visu informāciju, ko tā atzīst par vēlamu.
53 Turklāt Komisija piebilst, ka Civildienesta tiesas Reglamenta 44. panta 2. punktā ir ietverta tiesību norma, kas būtu ļāvusi šajā lietā izdot rīkojumu, atbildot uz tās bažām, ko radīja pieprasīto dokumentu konfidenciālais raksturs. Vispārējās tiesas sēdē tā tomēr piekrita, ka tā Civildienesta tiesā nebija tieši izvirzījusi šo tiesību normu.
54 Š. Meierhofers, pirmkārt, atbild, ka apelācija Vispārējā tiesā var balstīties tikai uz tādiem pamatiem, kas ir saistīti ar pirmajā instancē pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem, kuri kaitē attiecīgā lietas dalībnieka interesēm.
55 Neatkarīgi no tā, vai Civildienesta tiesa ir vai nav tiesīga veikt tādu pierādījumu savākšanas pasākumu, kādu lūdz Komisija, šāda pasākuma neesamība nekādā veidā neesot kaitējusi Komisijas interesēm, jo šāda pasākuma veikšana un īstenošana labākajā gadījumā varētu novest pie tā, ka Civildienesta tiesa pārliecinātos, ka Š. Meierhofera sniegtās atbildes ir novērtētas pareizi. Tomēr pieprasīto dokumentu iesniegšana neko nemainītu tajā, ka 2007. gada 19. jūnija lēmumā nebija pietiekama pamatojuma par to, kādēļ Š. Meierhofers netika ierakstīts konkursa rezerves sarakstā.
56 Otrkārt, Š. Meierhofers uzskata, ka Civildienesta tiesas pieļautajai procesuālajai kļūdai nav nekādu seku, jo Komisija, aizbildinoties ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 6. pantā paredzēto konfidencialitātes pienākumu, nebūtu iesniegusi pieprasītos dokumentus.
57 Treškārt, Š. Meierhofers norāda, ka Civildienesta tiesai nav pienākuma veikt procesa organizatoriskos vai pierādījumu savākšanas pasākumus, jo tās Reglamenta 55. panta 2. punktā ir paredzēts tikai tas, ka tā “var” izdot rīkojumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem, un šī paša reglamenta 58. panta 1. punktā ir noteikts, ka Civildienesta tiesa lemj par pierādījumu savākšanas pasākumiem. Turklāt, atbildot uz vairākiem tiesas jautājumiem, Š. Meierhofers tiesas sēdē precizēja, ka, pēc viņa domām, procesa organizatoriskie un pierādījumu savākšanas pasākumi kalpo vienam mērķim, proti, lai tiesas rīcībā būtu visi lietas izskatīšanai nepieciešamie pierādījumi. Tāpēc šo pasākumu veidam neesot īpašas nozīmes.
58 Visbeidzot, Civildienesta tiesas Reglamenta 44. panta 2. punktā lietas dalībniekiem neesot piešķirtas nekādas subjektīvas tiesības, jo tajā ir noteikts tikai tas, ka Civildienesta tiesai ir aizliegts nosūtīt vienam lietas dalībniekam dokumentus, kurus otrs lietas dalībnieks uzskata par konfidenciāliem, pirms tā ir pieņēmusi nolēmumu par šo dokumentu konfidenciālo raksturu.
Vispārējās tiesas vērtējums
59 Pirmkārt, jāuzsver, kā ir norādīts pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, ka 2007. gada 19. jūnija lēmums ir nevis pilnībā nepamatots, jo Š. Meierhoferam tika paziņots vispārējais izslēdzošais vērtējums, bet gan tikai nepietiekami pamatots. Tāpēc papildu precizējumus varēja iesniegt tiesvedības šajā instancē laikā un tādējādi izbeigt uz pamatojuma trūkumu balstītā pamata priekšmetu, tomēr ņemot vērā, ka Komisijai nebija tiesību aizvietot sākotnējo kļūdaino pamatojumu ar pilnīgi jaunu pamatojumu (šajā ziņā skat. iepriekš 23. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā Berlingieri Vinzek/Komisija, 79. punkts, un 2004. gada 28. aprīļa spriedumu lietā T‑277/02 Pascall/Padome, Recueil FP, I‑A‑137. lpp. un II‑621. lpp., 31. punkts).
60 Otrkārt, patiešām Civildienesta tiesas sēdes protokolā nav norādīta informācija par to, kā būtu rīkojusies Komisija, ja Civildienesta tiesa būtu veikusi pierādījumu savākšanas pasākumu, lai izdotu rīkojumu iesniegt minētos dokumentus. Tādējādi tas neļauj Vispārējai tiesai pārbaudīt Komisijas tiesas sēdē par šo jautājumu norādīto apgalvojumu raksturu. Tomēr no Komisijas 2008. gada 19. maija apsvērumu 20.–23. punkta skaidri izriet, ka tās atteikums iesniegt minētos dokumentus, ņemot vērā to konfidencialitāti, varēja attiekties tikai uz Civildienesta tiesas faktiski veiktajiem pasākumiem, proti, procedūras organizācijas pasākumiem, bet nav nekādu norāžu par to, kāda būtu bijusi Komisijas reakcija uz Civildienesta tiesas veiktajiem pierādījumu savākšanas pasākumiem.
61 Treškārt, jānorāda, ka iespēja veikt procesa organizatorisko pasākumu vai pierādījumu savākšanas pasākumu ir jānovērtē tiesai, nevis lietas dalībniekiem, kuri vajadzības gadījumā var apstrīdēt pirmajā instancē izdarīto izvēli, iesniedzot apelācijas sūdzību.
62 Šo argumentāciju nevājina Pirmās instances tiesas 1994. gada 27. oktobra spriedums lietā T‑34/92 Fiatagri un New Holland Ford/Komisija (Recueil, II‑905. lpp.), uz kuru atsaucas Komisija. Patiešām, minētā sprieduma 27. punktā Pirmās instances tiesa uzskata, ka, tā kā prasītāji nebija iesnieguši nevienu pierādījumu, lai atspēkotu spēkā esamības prezumpciju, kas piemīt iestāžu aktiem, tā nevarēja izdot rīkojumu par pieprasītajiem pierādījumu savākšanas pasākumiem. Tomēr vienlaicīgi Pirmās instances tiesa lēma par iespēju veikt prasītāju lūgtos pierādījumu savākšanas pasākumus. Tādējādi šis spriedums vismaz netieši, bet noteikti apstiprina, ka tieši tiesai, nevis lietas dalībniekiem ir jāizvērtē, vai procesa organizatoriskā pasākuma veikšana ir nepieciešama nolēmuma pieņemšanai, kuru tiesai ir jāpieņem. Tomēr, lai gan lietas dalībniekam nav tiesību pieprasīt Savienības tiesai, lai tā veic procesa organizatorisko pasākumu, tomēr tiesa no tā, ka lietas materiālos nav konkrētas informācijas, nevar izdarīt secinājumus, ja tā nav izmantojusi visus līdzekļus, ko paredz tās reglaments, lai iegūtu konkrētus dokumentus no attiecīgā lietas dalībnieka.
63 Ceturtkārt, jākonstatē, kā ir atgādinājusi arī Komisija Vispārējās tiesas sēdē, ka prasība pirmajā instancē tika iesniegta pirms 2007. gada 1. novembra, kas ir Civildienesta tiesas Reglamenta spēkā stāšanās diena atbilstoši šī paša reglamenta 121. pantam. Tomēr, tā kā lietas izskatīšana sākās ar to, ka lietas dalībniekiem 2008. gada 7. februārī tika nosūtīts ziņojums tiesas sēdes sagatavošanai, nav strīda par to, ka tiesvedība pilnībā norisinājās atbilstoši šim reglamentam. Tāpēc īsumā jāatgādina atšķirības starp Civildienesta tiesas Reglamentu un Vispārējās tiesas Reglamentu attiecībā uz procesa organizatoriskajiem un pierādījumu savākšanas pasākumiem.
64 Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamentam viens no kritērijiem, pēc kuriem var nošķirt šo divu veidu pasākumus, šķiet, ir tas, ka procesa organizatoriskie pasākumi (kas ir minēti minētā reglamenta 55. un 56. pantā) vienmēr tiek adresēti lietas dalībniekiem, bet pierādījumu savākšanas pasākumi (kas ir minēti minētā reglamenta 57. un 58. pantā) var tikt adresēti arī trešām personām. Runa ir par atšķirīgu kritēriju, nevis to, ko Pirmās instances tiesa ir minējusi savā judikatūrā, saskaņā ar kuru procesa organizatorisko pasākumu (kas ir minēti Reglamenta 64. pantā) mērķis ir nodrošināt efektīvu rakstveida vai mutvārdu procesa norisi un atvieglot pierādījumu savākšanu, kā arī noteikt jautājumus, kuros lietas dalībniekiem ir jāsniedz papildu argumenti vai attiecībā uz kuriem ir vajadzīga izmeklēšana, bet pierādījumu savākšanas pasākumu (minēti Reglamenta 65.–67. pantā) mērķis ir pierādīt lietas dalībnieka izvirzīto pamatu pamatošanai norādīto faktisko apgalvojumu patiesību (Pirmās instances tiesas 2005. gada 18. janvāra spriedums lietā T‑141/01 Entorn/Komisija, Krājums, II‑95. lpp., 129. un 130. punkts).
65 Turklāt, runājot par pasākumu veidu, Civildienesta tiesas Reglamenta 56. pantā ir precizēts, ka par procedūras organizatoriskiem pasākumiem lietas dalībniekus informē sekretārs. Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 58. panta 2. punktam tas pats attiecas uz pierādījumu savākšanas pasākumiem, izņemot tos, kuri ir saistīti ar pierādījumiem, ko iegūst no lieciniekiem, ekspertiem un no apskates uz vietas, par ko ir jāizdod rīkojums.
66 No tā izriet, ka Civildienesta tiesas Reglamenta otrās sadaļas trešā nodaļa atšķirībā no Vispārējās tiesas Reglamenta otrās sadaļas trešās nodaļas neietver skaidru juridisko pamatu, kas ļautu izdot rīkojumu, ar kuru vienam no lietas dalībniekiem tiek noteikts iesniegt dokumentus pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros.
67 Nepastāvot vajadzībai lemt par jautājumu, vai Civildienesta tiesa tomēr var izdot šādu rīkojumu saskaņā ar Tiesas Statūtu 24. pantu, jākonstatē, ka šī iespēja vismaz zināmos apstākļos ir paredzēta Civildienesta tiesas Reglamenta 44. panta 2. punktā, kas turklāt ir tiesību norma, kuru Civildienesta tiesas Reglamenta 56. pants neskar.
68 Civildienesta tiesas Reglamenta 44. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ja Civildienesta tiesai attiecībā uz vienu vai vairākiem lietas dalībniekiem ir jāpārbauda tāda dokumenta konfidencialitāte, kas varētu būt attiecināms uz lēmuma pieņemšanu lietā, pirms pārbaudes beigām šo dokumentu nenosūta lietas dalībniekiem. Civildienesta tiesa ar rīkojumu var lūgt iesniegt šo dokumentu.”
69 Tāda pati tiesību norma ir Vispārējās tiesas Reglamenta 67. panta 3. punkta otrā daļa, izņemot to, ka tajā nav minēts, ka tas jādara ar rīkojumu, kas būtu lieki, jo minētā reglamenta 66. panta 1. punkta otrajā daļā jau ir paredzēts, ka šie pasākumi ir veicami, izdodot rīkojumu.
70 No tā izriet, ka saskaņā ar Reglamenta 44. panta 2. punktu Civildienesta tiesas rīcībā ir instruments, lai reaģētu uz tādām situācijām kā pamata lietā, kurā viens lietas dalībnieks nevēlas, lai konfidenciālā informācija, kas ir dokumentos, kurus tam ir lūgts iesniegt, piemērojot sacīkstes principu, tiktu nodota otram lietas dalībniekam.
71 Šī tiesību norma atļauj ar rīkojumu pieprasīt iesniegt tādus dokumentus, kuri, iespējams, ir konfidenciāli, vienlaikus paredzot Civildienesta tiesai pienākumu pārbaudīt, vai lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz šo dokumentu konfidencialitāti, ir pamats iebilst pret šo dokumentu paziņošanu otram lietas dalībniekam, bet galīgais lēmums ir jāpieņem tiesai.
72 No tā izriet, ka neatkarīgi no atšķirībām starp Vispārējās tiesas Reglamentu un Civildienesta tiesas Reglamentu paliek iespēja, ka pēdējā minētā tiesa izmanto tādu pašu procedūru kā Vispārējā tiesa, saskaņā ar kuru, ja viens lietas dalībnieks informē tiesu, ka tas uzskata par neiespējamu izpildīt procesa organizatoriskos pasākumus, jo daži pieprasītie dokumenti ir konfidenciāli, tā var izdot rīkojumu, nosakot šim lietas dalībniekam iesniegt konkrētos dokumentus, vienlaicīgi paredzot, ka šajā posmā šie dokumenti otram lietas dalībniekam nosūtīti netiek (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑48/05 Franchet un Byk/Komisija, Krājums‑CDL, II‑1585. lpp., 54. un 55. punkts, un 2009. gada 18. marta spriedumu lietā T‑299/05 Shanghai Excell M & E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, Krājums, II‑565. lpp., 24.–26. punkts).
73 Šajā sakarā, protams, jānorāda, ka turklāt nedz Tiesas Statūtos, nedz Civildienesta tiesas Reglamentā tāpat kā Tiesas Reglamentā un Vispārējās tiesas Reglamentā nav paredzēta iespēja piemērot sodu šāda rīkojuma neizpildes gadījumā, bet vienīgā reakcija pret šādu atteikumu var būt tāda, ka tiesa no tā izdara attiecīgos secinājumus lēmumā, ar kuru izbeidz tiesvedību šajā instancē (šajā ziņā skat. Tiesas 1980. gada 10. jūnija spriedumu lietā 155/78 M./Komisija, Recueil, 1797. lpp., 20. un 21. punkts), ko Civildienesta tiesa ir izdarījusi pārsūdzētajā spriedumā.
74 Tomēr, lai Civildienesta tiesa varētu šādi rīkoties, tai bija jāizmanto visi tās rīcībā esošie instrumenti, lai saņemtu šos dokumentus. Turklāt tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka Komisija papildus argumentiem par iespējamo šo dokumentu nenozīmīgumu savu atteikumu paziņot dokumentus skaidri pamatoja, atsaucoties uz to konfidenciālo raksturu.
75 Pat ja Civildienesta tiesai, nevis Komisijai ir jāpārbauda, vai šis konfidenciālais raksturs tiešām liedz konkrētos dokumentus pievienot lietas materiāliem un paziņot otram lietas dalībniekam, Civildienesta tiesai tomēr bija jāizmanto tās Reglamentā šim nolūkam paredzētā tiesību norma.
76 Tādējādi Komisija Civildienesta tiesā drīkstēja uzsvērt, ka no tās pieprasītajiem dokumentiem, iespējams, ir konfidenciāls raksturs. Šādos apstākļos Civildienesta tiesai bija jāizmanto sava Reglamenta tiesību norma, ar kuru tai vajadzības gadījumā tiek atļauts ņemt vērā šo konfidenciālo raksturu un, ja nepieciešams, veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu to aizsardzību.
77 Turklāt nav nozīmes tam, ka Komisija, kā tā atzina Vispārējās tiesas sēdē, atbildot uz tās jautājumu, pirmajā instancē nav tieši atsaukusies uz Civildienesta tiesas Reglamenta 44. panta 2. punktu, jo Civildienesta tiesai pēc savas iniciatīvas bija jāizvēlas atbilstošs procesuālais instruments, lai adekvāti pabeigtu lietas izmeklēšanu. Šajā lietā, kā apstiprināja arī Komisija šajā tiesas sēdē un pret ko Š. Meierhofers nav iebildis, iepriekš minētais Civildienesta tiesas Reglamenta pants atļauj izdot rīkojumu, ar kuru tiek pieprasīts iesniegt, iespējams, konfidenciālu dokumentu.
78 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, trešais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina un uz šī pamata pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, nepārbaudot abus pārējos apelācijas sūdzības pamatus.
Par lietas nosūtīšanu Civildienesta tiesai
79 Atbilstoši Tiesas Statūtu I pielikuma 13. panta 1. punktam, ja apelācija ir pamatota, Vispārējā tiesa atceļ Civildienesta tiesas lēmumu un pati taisa spriedumu attiecīgajā lietā. Tā nodod lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Civildienesta tiesā gadījumos, ja tiesvedības apstākļi neļauj Tiesai nākt klajā ar [no]lēmumu.
80 Tā kā šajā lietā Civildienesta tiesa pasludināja spriedumu pēc būtības tikai par vienu no Š. Meierhofera izvirzītajiem pamatiem, Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā tā nevar nākt klajā ar nolēmumu. Tāpēc lieta ir jānosūta Civildienesta tiesai.
81 Tā kā lieta tiek nosūtīta Civildienesta tiesai, lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem šajā apelācijas tiesvedībā ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 14. oktobra spriedumu lietā F‑74/07 Meierhofer/Komisija (Krājums, I‑0000. lpp.);
2) lietu nosūtīt Civildienesta tiesai;
3) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 12. maijā.
[Paraksti]