VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2016. gada 14. jūlijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas jūras cauruļvadu tirgus – Nolīgumi par cenu noteikšanu, tirgu sadale un apmaiņa ar komerciāli sensitīvu informāciju – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Saimnieciskās pēctecības princips – Personiskās atbildības princips – Naudas sodi – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Vadošā loma – Ierobežojums 10 % apmērā – Neierobežota kompetence

Lieta T‑146/09 RENV

Parker Hannifin Manufacturing Srl, iepriekš Parker ITR Srl, Korsika (Itālija),

Parker‑Hannifin Corp., Meifīldhaita [Mayfield Heights], Ohaio (ASV),

ko pārstāv B. Amory, F. Marchini Camia un É. Barbier de La Serre, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Bottka, S. Noë un R. Sauer, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atbilstoši LESD 263. pantam, kurā galvenokārt lūgts atcelt Komisijas 2009. gada 28. janvāra Lēmumu C(2009) 428, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39406 – Jūras cauruļvadi), ciktāl šis lēmums attiecas uz prasītājām, un par prasību atbilstoši LESD 263. pantam, kurā pakārtoti lūgts atcelt vai būtiski samazināt naudas sodu, kas tām ir ticis uzlikts minētajā lēmumā.

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents), tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] un E. Kolinss [A. Collins],

sekretāre M. Žuniusa [M. Junius], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 24. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Šī lieta ir daļa no lietām, kas saistītas ar jūras cauruļvadu nozarē pastāvošo karteli, par kuru Eiropas Komisija ir piemērojusi sodu 2009. gada 28. janvāra Lēmumā C(2009) 428, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39406 – Jūras cauruļvadi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2        Apstrīdētais lēmums bija adresēts vienpadsmit sabiedrībām, tostarp Bridgestone Corporation un Bridgestone Industrial Limited (turpmāk tekstā abas kopā “Bridgestone”), The Yokohama Rubber Company Limited (turpmāk tekstā – “Yokohama”), Dunlop Oil & Marine Limited (turpmāk tekstā – “DOM”), pirmā prasītāja, Parker ITR Srl (šobrīd – Parker Hannifin Manufacturing Srl, turpmāk tekstā – “Parker ITR”), otrā prasītāja, Parker‑Hannifin Corp (turpmāk tekstā – “Parker‑Hannifin”) un Manuli Rubber Industries SpA (turpmāk tekstā – “Manuli”).

3        Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka laikā no 1986. līdz 2007. gadam uzņēmumu grupa, kas darbojas jūras cauruļvadu nozarē, bija piedalījusies pasaules līmeņa aizliegtās vienošanās darbībā, un uzlika šiem uzņēmumiem naudas sodus par kopējo summu EUR 131 000 000.

4        Sabiedrība ITR Rubber (kas vēlāk kļuva par Parker ITR), kuru 2001. gada 27. jūnijā Saiag grupas ietvaros izveidoja tās mātesuzņēmums ITR SpA, darbojās jūras cauruļvadu nozarē kopš 2002. gada 1. janvāra, kas ir datums, kad ITR tai nodeva savus aktīvus šajā nozarē, lai Parker grupas ietvaros pārdotu tos tālāk Parker‑Hannifin. ITR Rubber pārdošana Parker‑Hannifin stājās spēkā 2002. gada 31. janvārī.

5        Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka šajā lietā nav jāievēro personiskās atbildības princips un ir piemērojams saimnieciskās pēctecības princips, jo Parker ITR bija ITR un Saiag SpA ar jūras cauruļvadu nozari saistītā darbības virziena saimnieciskā pēctece un līdz ar to bija atzīstama par atbildīgu par pārkāpumu, ko ITR un Saiag SpA bija izdarījuši pirms 2002. gada 1. janvāra, kas ir datums, kurā tai tika nodoti ar jūras cauruļvadu darbības nozari saistītie aktīvi. Parker‑Hannifin tika atzīta par solidāri atbildīgu par Parker ITR rīcību, sākot no pēdējās minētās iegādes brīža 2002. gada 31. janvārī. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka Parker ITR bija atbildīga par pārkāpumu par laikposmu no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 2. maijam un uzlika tai naudas sodu EUR 25 610 000, no kuriem Parker‑Hannifin tika atzīta par solidāri atbildīgu par EUR 8 320 000 samaksu.

6        2009. gada 9. aprīlī Parker ITR un Parker‑Hannifin cēla prasību Vispārējā tiesā, galvenokārt lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz tām, un, pakārtoti, samazināt uzlikto naudas sodu.

7        2013. gada 17. maija spriedumā Parker ITR un Parker‑Hannifin/Komisija (T‑146/09, turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas spriedums”, EU:T:2013:258) Vispārējā tiesa konstatēja, ka tādās situācijās kā minētajā lietā saimnieciskās pēctecības princips nav piemērojams un ir jāpiemēro personiskās atbildības princips. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šajā lietā runa ir par aizliegtās vienošanās darbībā iesaistītā uzņēmuma, proti, Saiag un tā meitasuzņēmuma ITR veikto pēdējā minētā uzņēmuma darbības daļas nodošanu neatkarīgai trešajai personai, proti, Parker‑Hannifin, ciktāl ITR Rubber izveidošana un ITR veiktā aktīvu nodošana tai būtībā ir bijis ar kaučuka cauruļvadiem saistītā darbības virziena nodošanas meitasuzņēmumam darījums, kas bija daļa no šo aktīvu nodošanas Parker‑Hannifin mērķa (Vispārējās tiesas sprieduma 115. punkts). Tomēr starp īpašumtiesības nodevušo personu Saiag vai ITR un īpašumtiesības ieguvušo personu Parker‑Hannifin nepastāvēja nekāda saikne (Vispārējās tiesas sprieduma 116. punkts). Savukārt, piemērojot personiskās atbildības principu, Komisijai būtu jākonstatē, ka ITR un Saiag bija atbildīgas par pārkāpumu līdz 2002. gada 1. janvārim, un tādējādi tā nevarētu atzīt ITR Rubber (šobrīd – Parker ITR) atbildību par laikposmu pirms šā datuma (Vispārējās tiesas sprieduma 118. un 119. punkts). Līdz ar to Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā bija konstatēta Parker ITR dalība pārkāpumā laikposmā pirms 2002. gada 1. janvāra, un Parker ITR uzliktais naudas sods tika noteikts EUR 6 400 000, no kuriem Parker‑Hannifin ir solidāri atbildīga attiecīgi par EUR 6 300 000 samaksu.

8        Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 1. augustā, Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu.

9        2014. gada 18. decembra spriedumā Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker‑Hannifin (C‑434/13 P, turpmāk tekstā – “apelācijas instances spriedums”, EU:C:2014:2456) Tiesa būtībā konstatēja, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi divus dažādus darījumus par vienu darījumu, ciktāl tā ir ņēmusi vērā tikai ITR Rubber nodošanu Parker‑Hannifin, lai gan iepriekš bija notikusi grupas iekšienē veikta ITR aktīvu nodošana ITR Rubber, kam ir nozīme saimnieciskās pēctecības principa piemērošanā (apelācijas instances sprieduma 46., 49. un 54. punkts). Tiesas ieskatā, šis princips ir piemērojams, ņemot vērā aktīvu nodošanas ITR Rubber brīdī pastāvējušās strukturālās saiknes starp ITR un tai pilnībā piederošo tās meitasuzņēmumu ITR Rubber (apelācijas instances sprieduma 55. punkts). Tomēr Tiesa precizēja, ka saimnieciskās pēctecības situācija varētu tikt izslēgta, nepastāvot faktiskai saiknei ITR izšķirošās ietekmes pār ITR Rubber faktiskas īstenošanas veidā, kas pirmajā instancē netika izvērtēts (apelācijas instances sprieduma 56. un 65. punkts). Tādējādi Tiesa atcēla Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvās daļas 1.–3. punktu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma par prasību pieņemšanai.

10      Pamatlietas pamatā esošo faktu detalizēts apraksts, tostarp saistībā ar jūras cauruļvadu nozari, prasītāju vēsturi, administratīvo procesu un apstrīdēto lēmumu, ir ietverts Vispārējās tiesas sprieduma 1.–34. punktā un apelācijas instances sprieduma 6.–17. punktā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

11      Pēc apelācijas instances sprieduma pasludināšanas un atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 118. panta 1. punktam šī lieta tika nodota Vispārējās tiesas sestajai palātai.

12      Tā kā viens no sestās palātas locekļiem nevarēja piedalīties tiesas sēdē, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs iecēla citu tiesnesi, lai papildinātu palātu.

13      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un tās Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja Komisiju iesniegt atsevišķus dokumentus. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

14      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2016. gada 24. februāra tiesas sēdē.

15      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Parker ITR tajā ir atzīta par atbildīgu par pārkāpumu no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 31. janvārim;

–        būtiski samazināt prasītājām uzlikto naudas sodu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību atcelt tiesību aktu pilnībā;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar lietām T‑146/09, C‑434/13 P un T‑146/09 RENV.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasības apjomu pēc lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai

 Lietas dalībnieku argumenti

17      Prasītājas apgalvo, ka Vispārējai tiesai, lemjot par tai atpakaļ nodotu lietu, ir jāizvērtē visi prasītāju izvirzītie atcelšanas pamati, ciktāl tie ir tikuši atspoguļoti kādā no Tiesas atceltā sprieduma rezolutīvās daļas aspektiem, tostarp tie, kas pirmajā instancē ir tikuši noraidīti kā neefektīvi vai kas ir tikuši apmierināti tikai kā sekas tam, ka pēc lietas nodošanas atpakaļ pārskatāmais pamats ir ticis apmierināts.

18      Tāpat prasītājas savos apsvērumos ir norādījušas, ka tās vairs neuztur otro, trešo, ceturto, septīto un devīto pamatu.

19      Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa šīs prasības ietvaros pēc lietas nodošanas atpakaļ nevar veikt de novo vērtējumu par apgalvojumiem, kuri nebija izvirzīti sākotnējā prasībā vai kuri, pēc tam, kad Vispārējā tiesa tos bija noraidījusi pēc būtības, nebija apelācijas sūdzības priekšmets, tostarp par apgalvojumiem saistībā ar ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, kas tika aplūkots astotā pamata ietvaros. Tāpat Komisija apgalvo, ka prasības ietvaros pēc lietas nodošanas atpakaļ ir izslēgta jauna pārbaude, ciktāl tā attiecas uz jautājumiem, par kuriem Tiesa apelācijas instances spriedumā ir pieņēmusi galīgo nolēmumu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

20      Vispirms ir jānorāda, kā ir ticis norādīts šī sprieduma 18. punktā, ka prasītājas vairs neuztur otro, trešo, ceturto, septīto un devīto pamatu.

21      Tāpat ir jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam, kas ir piemērojams tiesvedībā Vispārējā tiesā atbilstoši minēto statūtu 53. panta pirmajai daļai, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un lieta tiek nodota Vispārējai tiesai, lai tā pieņemtu nolēmumu lietā, tai ir saistoši Tiesas lēmumi par tiesību jautājumiem.

22      Līdz ar to, pēc tam, kad Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu un nodod lietu tai atpakaļ iztiesāšanai, saskaņā ar Reglamenta 215. pantu lieta izskatīšanai Vispārējā tiesā tiek iesniegta ar Tiesas spriedumu un tai ir no jauna jālemj par visiem prasītāja izvirzītajiem atcelšanas pamatiem, izņemot rezolutīvās daļas elementus, kurus Tiesa nav atcēlusi, kā arī apsvērumus, kas veido šo elementu nepieciešamo pamatu; minētajiem elementiem ir res judicata spēks (skat. spriedumu, 2011. gada 14. septembris, Marcuccio/Komisija, T‑236/02, EU:C:2011:465, 83. punkts).

23      Šajā gadījumā Tiesa ar apelācijas instances spriedumu atcēla Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvās daļas 1.–3. punktu, nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma par prasības pamatotību pieņemšanai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu. Līdz ar to pēc Tiesas veiktās lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai, tai, vienlaicīgi ņemot vērā saistošos apelācijas instances spriedumā izskatītos tiesību jautājumus, ir jāizskata visi pamati, ko prasītājas ir izvirzījušas to prasības pamatojumam, ciktāl tie ir Tiesas atceltā Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvās daļas 1.–3. punkta pamatojums.

24      Šajā ziņā no Vispārējās tiesas sprieduma izriet, ka tā rezolutīvās daļas 1.–3. punkts ir pamatots ar to, ka Vispārējā tiesa ir apmierinājusi prasītāju izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu un piekto un sesto pamatu, kā arī ar šo pamatu pārbaudē konstatēto prettiesiskumu.

25      Visbeidzot attiecība uz astoto pamatu ir jānorāda, ka apelācijas instances spriedumā Tiesa kā nepieņemamu noraidīja prasītāju argumentāciju, ar kuru bija apstrīdēts Vispārējās tiesas vērtējums par to prasības astoto pamatu, pamatojoties uz to, ka tās nebija iesniegušas pretapelācijas sūdzību attiecībā uz šo vērtējumu ar atsevišķu dokumentu, kas būtu atšķirīgs no to atbildes raksta.

26      Apelācijas instances sprieduma 94.–97. punktā tika nospriests:

“94.      Pārsūdzētā sprieduma 228. punktā Vispārējā tiesa atzina astoto prasības pamatu par nepamatotu, ciktāl tas attiecās uz pārkāpuma laikposmu pēc 2002. gada 1. janvāra, tostarp laikposmu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. janvārim, kurā ITR Rubber vēl neietilpa Parker‑Hannifin grupā.

95.      Vispārējās tiesas vērtējums atspoguļojas aprēķina metodē, kuru tā ir izmantojusi Parker ITR uzliktā naudas soda apmēra pārrēķināšanai, kā arī pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3. punktā, kurā tā nav nodalījusi laikposmu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. janvārim un pēc šā datuma sekojošo laikposmu.

96.      Līdz ar to ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa astotā prasības pamata ietvaros ir izvērtējusi un atrisinājusi Parker ITR un Parker‑Hannifin izvirzīto tiesību jautājumu, noraidot to izvirzīto argumentāciju.

97.      Šādos apstākļos, tā kā atbildētājas apelācijas tiesvedībā – kā tas ir prasīts Reglamenta 176. panta 2. punktā – nav iesniegušas pretapelācijas sūdzību ar atsevišķu dokumentu, kas atšķirtos no to atbildes raksta uz apelācijas sūdzību un kas būtu vērsts pret vērtējumu, kuru Vispārējā tiesa ir sniegusi attiecībā uz to prasības astoto pamatu, to argumentācija attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta piemērošanu ir jānoraida kā nepieņemama.”

27      Ņemot vērā Tiesas vērtējumu, it īpaši apelācijas instances sprieduma 97. punktā, ciktāl astotais pamats Vispārējās tiesas spriedumā ir ticis noraidīts attiecībā uz laikposmu pēc 2002. gada 1. janvāra, šis minētā sprieduma elements, kurš nav bijis pretapelācijas sūdzības priekšmets un kuru Tiesa tādējādi nav atcēlusi, ir uzskatāms par tādu, kas ir ieguvis res judicata spēku.

28      Tomēr Vispārējās tiesas sprieduma 228. punktā Vispārējā tiesa noraidīja astoto pamatu kā neefektīvu, ciktāl tas attiecās uz laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra, pamatojoties uz to, ka tika apmierināts pirmais pamats, un neizvērtēja iebildumus par personiskās atbildības un samērīguma principu pārkāpumu un pamatojuma neesamību, ciktāl tie attiecās uz minēto laikposmu.

29      Turklāt ir jākonstatē, ka Vispārējās tiesas spriedumā tās vērtējums par astoto pamatu saistībā ar pārkāpuma laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra bija balstīts uz pirmā pamata apmierināšanu un ka šī pirmā pamata apmierināšana, kā tostarp izriet no minētā sprieduma 253. un 255. punkta, ir nepieciešamais tā rezolutīvās daļas 1.–3. punkta, ko Tiesa atcēla, pamatojums.

30      Līdz ar to nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesa pēc būtības ir izvērtējusi astoto pamatu, ciktāl tas attiecās uz laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra.

31      Tādējādi ir jāizvērtē prasītāju izvirzītais astotais pamats, ciktāl tas attiecas uz laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra.

32      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē prasības pamatotība pēc lietas nodošanas atpakaļ, izskatot pirmo, piekto, sesto un – šī sprieduma 31. punktā aprakstītajos apstākļos – astoto pamatu.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz kļūdainu atbildības attiecināšu uz “Parker ITR” par pārkāpuma laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra

33      Prasītāju izvirzītais pirmais pamats sastāv no trim daļām, kas attiecas, pirmkārt, uz personiskās atbildības principa neievērošanu, otrkārt, uz pilnvaru nepareizu izmantošanu un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 25. panta apiešanu un, treškārt, uz vienlīdzīgas attieksmes principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

34      Komisija apstrīd prasītāju izvirzīto argumentāciju to pirmā pamata pamatojumam.

 Par to argumentu pieņemamību, kas attiecas uz pamatojumu saistībā ar saikni starp ITR un ITR Rubber

35      Saistībā ar pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz personiskās atbildības principa neievērošanu, prasītājas tostarp norāda uz apstrīdētā lēmuma nepietiekamo pamatojumu attiecībā uz saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu, pamatojoties uz saikni starp ITR un ITR Rubber, uz kuru pirmoreiz tika norādīts apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tādēļ, ka šī principa piemērošana ir uzskatāma par atkāpi no Komisijas iepriekšējās lēmumpieņemšanas prakses, atbilstoši kurai esot ticis piemērots personiskās atbildības princips.

36      Komisija norāda, ka šāda prasītāju izvirzīta argumentācija saistībā ar to apsvērumiem par prasību pēc lietas nodošanas atpakaļ ir jauns pamats, kas ir ietverts sākotnēji izvirzītajā pamatā un kas izmaina tā saturu, un tas līdz ar to nav pieņemams.

37      Nenoliedzami, pirmajā pamata, kas ir formulēts prasības pieteikumā, nebija ietverta nekāda norāde uz pamatojuma neesamību konkrēti saistībā ar Komisijas piemēroto saimnieciskās pēctecības principu, ņemot vērā starp ITR un ITR Rubber pastāvošo saikni.

38      Tomēr, pirmkārt, ir jāatgādina, ka pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums ir absolūts šķērslis tiesas procesam, kurš ir jāizskata pēc pašas tiesas ierosmes un kuru var izvērtēt jebkurā tiesvedības posmā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 48.–50. punkts).

39      Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājas pirmā pamata trešajā daļā ir izvirzījušas pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu saistībā ar ITR Rubber atzīšanu par vainojamu par pārkāpuma laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra, piemērojot saimnieciskās pēctecības principu, ciktāl Komisija ir atkāpusies no savas iepriekšējās prakses, kas bija balstīta uz personiskās atbildības principu. Līdz ar to argumenti, ko prasītājas ir izvirzījušas savos apsvērumos pēc apelācijas instances sprieduma pasludināšanas un kas attiecas uz pamatojuma neesamību saistībā ar saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu, pamatojoties uz saikni starp ITR un ITR Rubber, var tikt uzskatīti par cieši saistītiem ar argumentiem, kas tika izvirzīti pirmā pamata trešajā daļā, kura attiecās uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, un par šo argumentu attīstīšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 28. aprīlis, Gütermann un Zwicky/Komisija, T‑456/05 un T‑457/05, EU:C:2010:168, 199. punkts).

40      Šādos apstākļos šie argumenti ir uzskatāmi par pieņemamiem, ciktāl tie ir saistīti ar pirmā pamata trešo daļu, kuras ietvaros tie ir jāizvērtē.

 Par Parker ITR atzīšanu par vainojamu ITR izdarītajā pārkāpumā laikposmā pirms 2002. gada 1. janvāra

41      Prasītāju izvirzītā pirmā pamata pirmajā daļā tās būtībā norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot Parker ITR par vainojamu ITR izdarītajā pārkāpumā laikposmā pirms 2002. gada 1. janvāra, kas ir datums, kurā Parker ITR sāka darboties jūras cauruļvadu nozarē, piemērojot saimnieciskās pēctecības principu un neievērojot personiskās atbildības principu.

–       Par saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu

42      Jāatgādina, ka apelācijas instances sprieduma 46. punktā Tiesa ir nospriedusi:

46. [..] ir jākonstatē, ka, pārsūdzētā sprieduma 116. punktā izslēdzot, ka saimnieciskās pēctecības princips var tikt piemērots gadījumā, kad, kā tas ir šajā lietā, starp vienību, kas nodod īpašumtiesības, proti, Saiag [..] vai tās meitasuzņēmumu ITR [..], un īpašumtiesību saņēmēju, kas ir identificēts kā Parker‑Hannifin, nepastāv nekāda strukturāla saikne, Vispārējā tiesa savā vērtējumā ir izskatījusi divus dažādus darījumus kā vienu darījumu. Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka vispirms ITR [..] bija nodevusi savu jūras cauruļvadu darbības nozari vienam no tās meitasuzņēmumiem un pēc tam atsavinājusi šo meitasuzņēmumu Parker‑Hannifin.”

43      Apelācijas instances sprieduma 50.–53. punktā Tiesa saistībā ar saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu konstatēja:

“50.      [..] būtiskajam datumam, lai saistībā ar saimnieciskās pēctecības situācijas pastāvēšanu izvērtētu, vai ir notikusi darbību nodošana grupas ietvaros vai arī starp neatkarīgiem uzņēmumiem, ir jābūt pašam nodošanas datumam.

51.      Lai arī ir nepieciešams, lai šajā datumā starp vienību, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēju būtu pastāvējusi strukturāla saikne, kas atbilstoši personiskās atbildības principam ļautu secināt, ka abas vienības ir viens uzņēmums, ņemot vērā saimnieciskās pēctecības principa mērķi, tomēr netiek prasīts, lai šī saikne būtu turpinājusies visā atlikušajā pārkāpuma izdarīšanas laikposmā vai līdz lēmuma, ar kuru piemērots sods par pārkāpumu, pieņemšanai. [..]

52.      Tāpat un to pašu iemeslu dēļ nav nepieciešams, lai strukturālā saikne, kas ļauj konstatēt saimnieciskās pēctecības situācijas pastāvēšanu, būtu turpinājusies kādu noteiktu minimālu laikposmu, kuru jebkurā gadījumā varētu noteikt tikai katrā konkrētajā gadījumā un ar atpakaļejošu spēku.

53.      [..] Attiecībā uz darbību nodošanas mērķa ņemšanu vērā saistībā ar secinājumu par saimnieciskās pēctecības pastāvēšanu izdarīšanu tiesiskās noteiktības princips liek arī kā neatbilstošu noraidīt pārsūdzētā sprieduma 115. punktā norādīto apstākli, ka īpašumtiesību saņēmēja ir tikusi izveidota un bija saņēmusi aktīvus tālākas nodošanas neatkarīgai trešai personai nolūkā. Ekonomiskās motivācijas, kas ir bijusi meitasuzņēmuma izveides pamatā, vai arī īsākā vai garākā laikposmā pastāvošā mērķa atsavināt šo meitasuzņēmumu kādam trešajam uzņēmumam ņemšana vērā būtībā nozīmētu ieviest saimnieciskās pēctecības principa īstenošanā tādus subjektīvus faktorus, kas nebūtu saderīgi ar šī principa pārskatāmu un paredzamu piemērošanu.”

44      Apelācijas instances sprieduma 54.–56. punktā Tiesa no tā secināja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izslēdzot saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu:

“54.      [..] attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 116. punktā ietverto apgalvojumu, saskaņā ar kuru Komisijai šajā lietā pastāvošajos apstākļos atbildība par pārkāpumu, kas bija izdarīts pirms darbību nodošanas, bija jāattiecina uz iepriekšējiem darbības veicējiem, ir jānorāda, ka tā ir daļa no kļūdaina vērtējuma, ar kuru Vispārējā tiesa jau sākotnēji izslēdza saimnieciskās pēctecības pastāvēšanu. Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, tiklīdz šāda situācija ir tikusi konstatēta, tas, ka vienība, kura ir izdarījusi pārkāpumu, vēl pastāv, netraucē piemērot sodu vienībai, kurai tā ir nodevusi savu saimniecisko darbību [..].

55.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma 115. un 116. punktā, neņemot vērā saikni, kāda starp ITR [..] un ITR Rubber pastāvēja šo divu vienību starpā notikušas darbību nodošanas brīdī, nospriežot, ka šajā lietā saimnieciskās pēctecības situācija ir izslēgta strukturālas saiknes starp vienību, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēju, kurus tā bija identificējusi kā Saiag [..] vai ITR [..] un Parker‑Hannifin, neesamības dēļ.

56.      Šāda kļūda tomēr varētu būt neefektīva gadījumā, ja saimnieciskās pēctecības situācija katrā ziņā būtu izslēdzama faktiskas saiknes starp ITR [..] un ITR [..] neesamības dēļ. Tieši šajā kontekstā ir jāizvērtē atbildētāju apelācijas tiesvedībā arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir pamatoti izslēgusi saimnieciskās pēctecības situācijas pastāvēšanu, ciktāl Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izvērtējusi, vai ITR Rubber patiešām bija ITR [..] faktiskā kontrolē.”

45      Pirmkārt, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, izvērtējot atbildības attiecināšanu par ITR izdarīto pārkāpumu laikposmā pirms 2002. gada 1. janvāra, ir jāņem vērā grupas iekšienē notikusī ITR jūras cauruļvadu darbības virziena nodošana ITR Rubber.

46      Otrkārt, no apelācijas instances sprieduma izriet, ka datums, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu, vai ir piemērojams saimnieciskās pēctecības princips, ir attiecīgā darbības virziena nodošanas datums.

47      Treškārt, no apelācijas instances spriedumā ietvertajiem Tiesas apsvērumiem izriet, ka nav jāņem vērā mērķis, ar kādu Saiag un tā meitasuzņēmums ITR veica jūras cauruļvadu darbības virziena nodošanu Parker‑Hannifin, kas ir Parker grupas sabiedrība, izmantojot tās darbības virziena nodošanu meitasuzņēmumam, proti, sabiedrības ITR Rubber izveidi. Tiesas ieskatā, šāda darījuma mērķim un ekonomiskajam pamatojumam nav nozīmes.

48      Ceturtkārt, no tā izriet, ka pēc grupas iekšienē notikušās darbības virziena nodošanas starp ITR un tai pilnībā piederošo tās meitasuzņēmumu, ITR Rubber, ņemot vērā strukturālās saiknes, kas pastāvēja starp šīm divām sabiedrībām attiecīgās nodošanas laikā, proti, 2002. gada 1. janvārī, saimnieciskās pēctecības principa piemērošana šajā lietā nevar tikt izslēgta.

49      Visbeidzot no Tiesas apsvērumiem izriet, ka, neraugoties uz strukturālām saiknēm starp ITR un ITR Rubber, saimnieciskās pēctecības principa piemērošana šajā lietā varētu būt izslēgta, nepastāvot ITR faktiskai kontrolei pār ITR Rubber izšķirošās ietekmes faktiskas īstenošanas veidā, kura ir uzskatāma par pierādītu, ja vien Parker ITR un Parker‑Hannifin neatspēko prezumpciju par ITR izšķirošās ietekmes pār ITR Rubber faktisku īstenošanu attiecīgās nodošanas Saiag grupas iekšienē laikā, proti, 2002. gada 1. janvārī.

–       Par prezumpciju par izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu

50      Apstrīdētā lēmuma 370. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka pārkāpumu veidojošā ITR darbības virziena nodošanas ITR Rubber laikā abas šīs sabiedrības ekonomiskajā ziņā vienoja mātesuzņēmuma saikne ar tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu un tās bija viena un tā paša uzņēmuma sastāvdaļa. Prasītājas neapstrīd šo strukturālo saikņu esamību.

51      Šajā ziņā Tiesa apelācijas instances sprieduma 62. punktā ir uzsvērusi, ka prasītājām ir jāatspēko atspēkojamā prezumpcija par ITR izšķirošās ietekmes pār ITR Rubber faktisku īstenošanu, iesniedzot pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka meitasuzņēmums tirgū ir darbojies autonomi.

52      Tiesa apelācijas instances sprieduma 65. un 66. punktā norādīja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar mērķi izvērtēt, vai Komisija šajā lietā ir pareizi piemērojusi saimnieciskās pēctecības principu, nepārbaudot informāciju, ko prasītājas tai bija iesniegušas saistībā ar faktiskas saiknes esamību vai neesamību ITR izšķirošas ietekmes pār ITR Rubber veidā.

53      Līdz ar to šīs prasības ietvaros pēc lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai ir jāizvērtē, vai ar prasītāju norādītajiem apstākļiem ir pietiekami, lai pierādītu, ka meitasuzņēmums ITR Rubber tirgū ir darbojies autonomi.

54      Vispārējai tiesai ir jāveic šī pārbaude, lai varētu atzīt meitasuzņēmumu ITR Rubber par vainojamu tā mātesuzņēmuma, proti, ITR, izdarītajā pārkāpumā, ņemot vērā Tiesas apelācijas instances sprieduma 58. punktā norādīto judikatūru. Saskaņā ar šo judikatūru īpašajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder viss vai gandrīz viss tā meitasuzņēmuma, kurš ir pārkāpis Savienības konkurences tiesību normas, kapitāls, pastāv atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru šis mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār tā meitasuzņēmumu. Šādā situācijā pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka visas vai gandrīz visas meitasuzņēmuma kapitāldaļas pieder tā mātesuzņēmumam, lai uzskatītu, ka minētā prezumpcija ir īstenojusies. Tomēr šī prezumpcija ir atspēkojama, un vienības, kuras vēlas atspēkot attiecīgo prezumpciju, var iesniegt pierādījumus par ekonomiskajām, organizatoriskajām un juridiskajām saiknēm, kādas meitasuzņēmumu vieno ar mātesuzņēmumu, un pierādījumus, kurus šīs vienības uzskata par tādiem, kas pierāda, ka šie uzņēmumi neveido vienu ekonomisku vienību, bet ka meitasuzņēmums tirgū darbojas autonomi (skat. spriedumus, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 60. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 8. maijs, Eni/Komisija, C‑508/11 P, EU:C:2013:289, 47. punkts un tajā minētā judikatūra; 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 105.–111. punkts).

–       Par prezumpcijas par izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu atspēkošanu

55      Prasītājas norāda, ka ITR nav izšķirošas ietekmes pār ITR Rubber, ņemot vērā šādus apstākļus.

56      Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka kopš tās izveides par sabiedrību 2001. gada 27. jūnijā ITR Rubber līdz 2002. gada 1. janvārim nav īstenojusi nekādu saimniecisko darbību un tādēļ šajā laikposmā ITR nevarēja īstenot nekādu izšķirošu ietekmi vai sniegt kaut kādus komercnorādījumus savam meitasuzņēmumam.

57      Šajā ziņā pietiek norādīt, kā tas tostarp izriet no apelācijas instances sprieduma 56. un turpmākajiem punktiem un kā pašas prasītājas ir atzinušas tiesas sēdē, ka datums, kas ir jāņem vērā, izvērtējot saimnieciskās pēctecības situācijas esamību, ir ITR darbību nodošanas ITR Rubber datums. Līdz ar to prasītāju izvirzītie argumenti attiecībā uz laikposmu pirms šīs nodošanas ir neefektīvi.

58      Prasītājas atzīst, ka kopš ITR darbību nodošanas ITR Rubber 2002. gada 1. janvārī pēdējā minētā ir turpinājusi savu parasto attiecīgo darbību un tādējādi ir īstenojusi tai nodotās darbības.

59      Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka atbilstoši līguma par īpašumtiesību nodošanu Parker‑Hannifin 7.21. punktam laikā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. janvārim nedz Saiag, nedz ITR, nedz ITR Rubber bez Parker‑Hannifin iepriekšējas piekrišanas nevarēja veikt itin nekādus pasākumus kaučuka nozarē īstenotā darbības virziena ietvaros, kas varētu ietekmēt Parker‑Hannifin kā nākamā pircēja intereses. Tas ne tikai esot liedzis Saiag un ITR īstenot jebkādu ietekmi, un vēl jo mazāk izšķirošu ietekmi, pār ITR Rubber, bet arī esot piešķīris Parker‑Hannifin tiesības kontrolēt ITR Rubber kopā ar ITR.

60      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar līguma par īpašumtiesību nodošanu 7.21. punktu pārdevējs, ITR, tostarp apņēmās nodrošināt, ka ITR Rubber darbosies un tiks pārvaldīts, īstenojot tā parasto darbību, ciktāl jebkura tāda lēmuma pieņemšanai, kas pārsniegtu minēto parasto darbību, bija nepieciešama pircēja iepriekšēja piekrišana. Konkrēti pircēja iepriekšēja piekrišana bija nepieciešama tostarp saistībā ar grozījumiem attiecībā uz darbinieku algas režīmu, dividenžu sadali, kapitālizdevumiem, kas ir lielāki par EUR 100 000, vai aktīvu pārdošanai, izņemot, ja tas tiek darīts, īstenojot parasto darbību.

61      Vispirms ir vispārzināms, ka sabiedrības ITR Rubber nodošanas Parker‑Hannifin datums ir 2002. gada 31. janvāris. Tādējādi tas, ka 2001. gada 5. decembra līgumā par īpašumtiesību nodošanu ir ticis noteikts veids, kādā ITR Rubber ir jāpārvalda laikā no šī pēdējā minētā datuma līdz īpašumtiesību nodošanas darījuma faktiskai pabeigšanai, nevar tikt uzskatīts par šīs sabiedrības kontroles nodošanu no pārdevēja pircējam. Kā ir atzinušas pašas prasītājas, šo noteikumu mērķis bija nodrošināt pircēja interesi, ka sabiedrība vai attiecīgie aktīvi, un it īpaši to vērtība, līdz darījuma pabeigšanas datumam tiks saglabāta tādā stāvoklī, kas atbilst stāvoklim, kuru pircējs bija ņēmis vērā līguma par īpašumtiesību nodošanu parakstīšanas laikā.

62      Tāpat, lai arī šie pārdevēja pienākumi pret pircēju tā sauktajā starpposmā pirms īpašumtiesību nodošanas pabeigšanas rada tiesības pircējam, tostarp saistībā ar iepriekšēju atļauju darbībām, kas pārsniedz parasti veikto darbību, tie pēc to rakstura bija pagaidu un bija atkarīgi no darījuma faktiskas pabeigšanas.

63      Visbeidzot ir jākonstatē, ka atbilstoši līguma par īpašumtiesību nodošanu 7.21. punktam ITR apņēmās nodrošināt, ka ITR Rubber darbosies un tiks pārvaldīts, īstenojot parasto darbību, tā dēvētajā starpposmā no līguma parakstīšanas līdz darījuma pabeigšanas datumam. Šāda apņemšanās nozīmēja, ka ITR faktiski var pieņemt lēmumus saistībā ar ITR Rubber pārvaldību. Nenoliedzami, ITR bija jāsaņem iepriekšēja Parker‑Hannifin piekrišana attiecībā uz lēmumiem, kas pārsniedza parastās darbības īstenošanu. Tomēr ITR atbilstoši līgumam par īpašumtiesību nodošanu bija tiesības un pienākumi nodrošināt ITR Rubber parastās darbības īstenošanu. Pretēji prasītāju apgalvotajam šis pienākums, kuru ITR bija uzņēmusies līgumā par īpašumtiesību nodošanu, drīzāk ir norāde par to, ka meitasuzņēmums ITR Rubber tirgū nedarbojās autonomi.

64      Būtībā, ja šajā tā dēvētajā “starpposmā” ITR Rubber netiktu uzskatīta par tādu, kuru kontrolē Parker‑Hannifin, to nevarētu arī uzskatīt par autonomu vienību, kura pati pilnīgi neatkarīgi var pieņemt lēmumus par savām darbībām, ciktāl ITR nodrošināja, lai ITR Rubber, it īpaši savā komercpolitikā, neatkāptos no parastās darbības īstenošanas. Līdz ar to tās mātesuzņēmuma apņemšanās dēļ ITR Rubber nevarēja vienpusēji nolemt, piemēram, mainīt savu komercpolitiku vai pārtraukt savu darbību, kas būtu bijis iespējams, ja ITR Rubber būtu bijusi pilnībā autonoma vienība.

65      Turklāt tieši ITR 2002. gada 1. janvārī nodeva ITR Rubber vienīgos aktīvus, kas tai piederēja, lai gan iepriekš, kā ir apgalvojušas prasītājas, ITR Rubber bija sabiedrība, kurai nepiederēja nekādi aktīvi un kura neveica nekādu darbību.

66      Tāpat ir jākonstatē, ka līdz darījuma pabeigšanai ITR Rubber nodošana Parker‑Hannifin nebija galīga. Līdz ar to, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, tā dēvētajā starpposmā ITR kā pilnīgai ITR Rubber īpašniecei bija tiesības atteikties no īpašumtiesību nodošanas, protams, izraisot pienākumu atlīdzināt nākamajam pircējam nodarītos zaudējumus, tostarp ar pašā līgumā paredzēto zaudējumu atlīdzināšanas mehānismu palīdzību.

67      Treškārt, prasītājas norāda, ka viena mēneša laikposms, kurā ITR pilnībā piederēja ITR Rubber pēc tā darbības virziena nodošanas, kas saistīts ar jūras cauruļvadiem, un pirms īpašumtiesību nodošanas Parker‑Hannifin stāšanās spēkā, ir pārāk īss laikposms, lai ITR vai Saiag būtu varējušas īstenot izšķirošu ietekmi pār ITR Rubber, pat ja tām būtu bijusi šāda iespēja.

68      Jānorāda, ka tā laikposma ilgums, kurā ITR pilnībā piederēja ITR Rubber pēc tā darbības virziena nodošanas, kas ir saistīts ar jūras cauruļvadiem, pats par sevi nevar būt apstāklis, ar kuru ir iespējams pierādīt, ka šajā laikposmā pēdējā minētā sabiedrība tirgū ir darbojusies autonomi.

69      Jākonstatē, ka datumā, kad attiecīgais darbības virziens faktiski tika nodots ITR Rubber – 2002. gada 1. janvārī –, ITR pilnībā piederēja tās meitasuzņēmums un, kā ir ticis norādīts šī sprieduma 63. punktā, ka atbilstoši 2001. gada 5. decembrī parakstītajam līgumam par īpašumtiesību nodošanu Parker‑Hannifin ITR, lai arī tikai īsu laikposmu, bija jānodrošina, lai ITR Rubber darbotos un tiktu pārvaldīts atbilstoši parastajai darbībai.

70      Turklāt, kā ir ticis norādīts šī sprieduma 66. punktā, līdz brīdim, kad stājās spēkā īpašumtiesību nodošana Parker‑Hannifin, ITR bija lēmumpieņemšanas pilnvaras saistībā ar ITR Rubber īpašumtiesību nodošanu, kas varēja tikt īstenotas jebkurā brīdī pirms darījuma pabeigšanas. Tāpat līgumā par īpašumtiesību nodošanu iepriekš nebija noteikts darījuma pabeigšanas datums, ciktāl tas tostarp bija atkarīgs no atsevišķiem iepriekš izpildāmiem nosacījumiem. Līdz ar to, lai arī Parker‑Hannifin veiktā ITR Rubber iegāde stājās spēkā 2002. gada 31. janvārī, tā varēja stāties spēkā arī kādā citā datumā, tostarp vēlākā.

71      Tādējādi to, ka gala rezultātā laikposms no tā darbības virziena nodošanas, kas saistīts ar jūras cauruļvadiem, ITR Rubber un tās īpašumtiesību nodošanu Parker‑Hannifin bija tikai vienu mēnesi ilgs, nevar uzskatīt par apstākli, ar kuru ir iespējams pierādīt, ka ITR Rubber, lai arī tā bija ITR pilnībā piederošs meitasuzņēmums, tirgū bija darbojusies autonomi.

72      No iepriekš minētā izriet, ka prasītāju norādītos apstākļus nevar uzskatīt par pietiekamiem, lai pierādītu, ka laikposmā no 2002. gada 1. līdz 31. janvārim ITR Rubber tirgū bija darbojusies autonomi. Līdz ar to prasītājas nav atspēkojušas prezumpciju par ITR faktiski īstenoto izšķirošo ietekmi pār tai pilnībā piederošo meitasuzņēmumu ITR Rubber.

73      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka, piemērojot saimnieciskās pēctecības principu, Parker ITR varēja tikt atzīta par atbildīgu par ITR, tās priekšgājējas, rīcību, ņemot vērā pārkāpumu veidojošo aktīvu nodošanu ITR Rubber, ievērojot saikni, kas minētās nodošanas laikā pastāvēja starp ITR un ITR Rubber, tostarp to, ka tai pilnībā piederēja tās kapitāls, kas ļauj prezumēt mātesuzņēmuma faktiski īstenotu izšķirošu ietekmi pār tā meitasuzņēmumu.

74      Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par Regulas Nr. 1/2003 25. panta piemērošanu

75      Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. pantu uz Komisijas pilnvarām naudas sodu vai kavējuma naudas uzlikšanas jomā ir attiecināms piecu gadu noilguma termiņš, kurš turpinātu vai atkārtotu pārkāpumu gadījumā sākas tikai no dienas, kad pārkāpums ir beidzies. Šo termiņu pārtrauc jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija vai dalībvalsts konkurences iestāde.

76      Prasītājas apgalvo, ka šajā gadījumā pastāv objektīvas, atbilstīgas un saskanīgas norādes, kas apliecina, ka vienīgais mērķis Parker ITR atzīšanai par atbildīgu par tās priekšgājēju izdarītajiem pārkāpumiem ir bijis apiet Regulas Nr. 1/2003 25. pantā paredzēto noilguma termiņu.

77      Komisija norāda, kā tas izriet no pastāvīgās judikatūras, ka tai ir diskrecionāra brīvība attiecībā uz lēmuma adresātu noteikšanu saimnieciskās pēctecības gadījumā, kuru tā ir pareizi īstenojusi.

78      Šajā gadījumā ir ticis konstatēts, ka saimnieciskās pēctecības princips bija piemērojams, ņemot vērā saikni starp ITR un ITR Rubber ar jūras cauruļvadu nozari saistītā darbības virziena nodošanas laikā, ciktāl prezumpcija par ITR faktiski īstenoto izšķirošo ietekmi pār ITR Rubber nav tikusi atspēkota. Līdz ar to ITR Rubber atzīšana par vainojamu par vienotu un turpinātu pārkāpumu no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 2. maijam saistībā ar laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra, kurā ITR, tās priekšgājēja, bija piedalījusies pārkāpumā, izriet no saimnieciskās pēctecības principa piemērošanas, kas šī sprieduma 73. punktā tika atzīta par pamatoti veiktu. Tādējādi šī vainojamība pretēji prasītāju apgalvotajam nevar izrietēt no pilnvaru nepareizas izmantošanas un no Regulas Nr. 1/2003 25. panta apiešanas.

79      No tā izriet, ka noilgums attiecībā uz šo vienoto un turpināto pārkāpumu, vainojamība par kuru ir tikusi attiecināta uz Parker ITR, sākās tikai 2007. gada 2. maijā, kad Komisija pēc izmeklēšanas procedūras uzsākšanas veica vairākas pārbaudes tostarp sabiedrībā Parker ITR. Tādējādi attiecībā uz Komisijas pilnvarām piemērot sodu Parker ITR par šo pārkāpumu šajā gadījumā nebija iestājies noilgums.

80      Šādos apstākļos ir jānoraida prasītāju izvirzītā pirmā pamata otrā daļa, kura attiecas uz pilnvaru nepareizu izmantošanu un Regulas Nr. 1/2003 25. panta apiešanu.

 Par pienākumu norādīt pamatojumu un vienlīdzīgas attieksmes principu

81      Saistībā ar apgalvojumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jāizvērtē, vai apstrīdētajā lēmumā bija norādīts pietiekams pamatojums attiecībā uz saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu, lai atzītu Parker ITR atbildību par laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra, tostarp attiecībā uz saikni starp ITR un ITR Rubber.

82      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši lēmuma saturu, norādīto iemeslu dabu un lēmuma adresātu vai citu ar šo lēmumu tieši un individuāli skarto personu interesi saņemt precizējumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts; 2003. gada 30. septembris, Vācija/Komisija, C‑301/96, EU:C:2003:509, 87. punkts, un 2004. gada 22. jūnijs, Portugāle/Komisija, C‑42/01, EU:C:2004:379, 66. punkts).

83      Apstrīdētā lēmuma 327.–329. apsvērumā Komisija izklāstīja argumentus, kuru dēļ tā šajā lietā noraidīja personiskās atbildības principa piemērošanu un piemēroja saimnieciskās pēctecības principu. Tādējādi, vispirms izklāstot situācijas, kādās Komisija uzskata, ka ir piemērojams personiskās atbildības princips, tā norādīja, ka savukārt, ja persona, kas ir atbildīga par pārkāpumu, pārstāj pastāvēt, ciktāl tā ir tikusi iekļauta citā juridiskā vienībā, šī pēdējā minētā ir atzīstama par atbildīgu. Turklāt 328. apsvērumā Komisija izklāstīja principu, saskaņā ar kuru, ja uzņēmums ir nodevis daļu no savām darbībām citam uzņēmumam un ja starp īpašumtiesības nodevušo personu un īpašumtiesības ieguvušo personu pastāv saimnieciska saikne, atbildība par īpašumtiesības nodevušās personas iepriekšējo rīcību var tikt pārnesta uz īpašumtiesības ieguvušo personu, pat ja īpašumtiesības nodevusī persona nav pārstājusi pastāvēt.

84      Konkrēti apstrīdētā lēmuma 370. apsvērumā, atsaucoties uz 328. apsvērumā izklāstīto vērtējumu, Komisija norādīja kādi apstākļi, piemērojot saimnieciskās pēctecības principu, bija likuši tai atzīt ITR Rubber, kas šobrīd ir kļuvusi par Parker ITR, par vainojamu pārkāpumā par laikposmu pirms 2002. gada 31. janvāra, proti, saimnieciskas saiknes starp mātesuzņēmumu un tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu esamība.

85      Tāpat ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 369. apsvērumā Komisija ir izklāstījusi argumentus, ar kuriem ir tikusi apstrīdēta saimnieciskās pēctecības principa piemērošana un kurus prasītājas bija izvirzījušas, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, un kuros tostarp bija norādīts uz saiknes neesamību starp Parker ITR, iepriekš ITR Rubber, no vienas puses, un ITR un Saiag grupu, no otras puses.

86      Apstrīdētā lēmuma 370.–373. apsvērumā Komisija atbildēja uz šiem argumentiem, tostarp norādot, ka, pat ja ITR aktīvu nodošana ITR Rubber būtu tikusi veikta ar mērķi vēlāk pārdot tos Parker‑Hannifin, šī nodošana bija notikusi brīdī, kad abi šie uzņēmumi vēl piederēja vienai un tai pašai grupai, kas piemērojot judikatūru, kura izriet no 2007. gada 11. decembra sprieduma ETI u.c. (C‑280/06, EU:C:2007:775), nozīmē, ka atbilstoši saimnieciskās pēctecības principam ITR atbildība tika pārnesta uz ITR Rubber. Komisija arī precizēja, ka vēlākā saiknes saraušana starp ITR un ITR Rubber nevar ietekmēt šo secinājumu.

87      Līdz ar to ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā skaidri un nepārprotami ir norādīti elementi, uz kuriem Komisija bija pamatojusies, lai izdarītu secinājumu par saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu šajā lietā, tostarp saistībā ar saikni, kas pastāv starp ITR un ITR Rubber, vienlaicīgi atbildot arī uz administratīvajā procesā izvirzītajiem prasītāju argumentiem.

88      Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu sakarā ar saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu attiecībā uz ITR Rubber un nepiemērošanu attiecībā uz DOM, lai arī tas, prasītāju ieskatā, atradās ļoti līdzīgā situācijā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis princips prasa, lai salīdzināmās situācijās attieksme nebūtu atšķirīga, bet atšķirīgās situācijās – vienāda, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

89      Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 19. apsvēruma izriet, ka DOM, kuru bija izveidojusi Unipoly grupa, bija ieguvis BTR grupas aktīvus jūras cauruļvadu nozarē. Līdz ar to DOM gadījumā attiecīgo aktīvu nodošana bija veikta starp sabiedrībām, kuras nebija saistītas ar strukturālām saiknēm, proti, BTR, no vienas puses, un DOM, kas ietilpa Unipoly grupā, no otras puses.

90      Savukārt ITR Rubber gadījumā, kā ir ticis konstatēts šī sprieduma 45. punktā, atbilstoši apelācijas instances spriedumam ir jāņem vērā ar jūras cauruļvadu nozari saistītā ITR darbības virziena nodošana ITR Rubber, kas ir attiecīgi mātes un meitasuzņēmums Saiag grupas ietvaros, un šīs nodošanas mērķim un ekonomiskajam pamatojumam, kā izriet no šī sprieduma 53. punkta, nav nozīmes.

91      No šī sprieduma 42. un 43. punktā norādītajiem apelācijas instances sprieduma apsvērumiem izriet, ka saimnieciskās pēctecības princips ir piemērojams apstākļos, kad pastāv strukturālas un faktiskas saiknes starp sabiedrību, kas ir piedalījusies pārkāpumā, un meitasuzņēmumu, kuram ir tikuši nodoti ar pārkāpumu saistītie aktīvi ar mērķi tos vēlāk pārdot trešajai grupai. Savukārt atbilstoši šai judikatūrai saimnieciskās pēctecības princips nevar tikt piemērots, ja ar pārkāpumu saistītie aktīvi ir tikuši nodoti meitasuzņēmumam, kurš ir ticis izveidots pircējas grupas ietvaros un kuram nav strukturālas saiknes ar pārdevēju.

92      Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā, piemērojot saimnieciskās pēctecības principu attiecībā uz ITR Rubber un izslēdzot šī principa piemērošanu attiecībā uz DOM, ir rīkojusies, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, ciktāl abas šīs situācijas nav salīdzināmas.

93      Šādos apstākļos ir jānoraida pirmā pamata trešā daļa un līdz ar to šis prasības pamats pilnībā.

 Par piekto pamatu, kas attiecas uz tā naudas soda apmēra prettiesisku palielināšanu, kas “Parker ITR” tika uzlikts par apgalvoto tās vadošo lomu pārkāpumā

94      Prasītājas apstrīd, pirmkārt, to, ka ITR būtu bijusi vadošā loma aizliegtās vienošanās darbībā laikā no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim, ciktāl Komisija to nav pietiekami pierādījusi, otrkārt, vainojamības par šo apgalvoto ITR vadošo lomu attiecināšanu uz ITR Rubber un, treškārt, Parker ITR uzliktā naudas soda apmēra palielināšanu sakarā ar ITR piedēvēto vadošo lomu.

95      Komisija apgalvo, ka pierādījumi, uz kuriem tā ir pamatojusies, kopumā pierāda, ka ITR bija veicinājusi aizliegtās vienošanās pilnīgu atjaunošanu un tai tostarp bija galvenā lomā Yokohama piedalīšanās tajā atjaunošanā. Tas pamatojot Parker ITR uzliktā naudas soda apmēra palielināšanu par 30 %. Komisija arī norāda, ka Parker ITR norādīšana ir bijusi pamatota, jo šī vienība bija ITR saimnieciskā pēctece.

 Par ITR piedēvētās vadošās lomas attiecināšanu uz ITR Rubber

96      Vispirms attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā ietverto atsauci uz Parker ITR un nevis uz ITR kā aizliegtās vienošanās vadītāju laikposmā, kurā Parker ITR, kuras nosaukums sākotnēji bija ITR Rubber, vēl nepastāvēja, ir jāatgādina, kā ir ticis konstatēts šī sprieduma 73. punktā, ka atbilstoši saimnieciskas pēctecības principam Parker ITR bija atzīstama par atbildīgu par ITR rīcību, tostarp par rīcību pirms ITR Rubber izveides 2001. gada 27. jūnijā. Līdz ar to, un pēc būtības neskarot apgalvojumu saistībā ar ITR piedēvēto vadošo lomu, Komisijai nevar pārmest, ka tā ir atsaukusies uz Parker ITR, iepriekš – ITR Rubber, saistībā ar ITR piedēvēto vadošo lomu laikposmā no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim.

 Par ITR piedēvēto vadošo lomu

97      Apstrīdētā lēmuma 243. apsvērumā Komisija konstatēja, ka laikposmā no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim ITR kopā ar W k‑gu bija koordinējusi aizliegto vienošanos.

98      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, naudas sodu apmēra noteikšanas kontekstā ir jākonstatē attiecīgās lomas, kas tiem pārkāpumā ir bijušas to dalības šajā pārkāpumā laikposmā. No tā izriet, ka aizliegtās vienošanās “iniciatora” (vadītāja) statuss, kas var būt vienam vai vairākiem uzņēmumiem, ir jāņem vērā, lai aprēķinātu naudas sodu, jo uzņēmumiem, kam ir bijusi šāda loma, salīdzinājumā ar citiem šī fakta dēļ ir jāuzņemas par to īpaša atbildība. (skat. spriedumu, 2014. gada 11. jūlijs, Sasol u.c. T‑541/08, EU:C:2014:628, 355. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Saskaņā ar šiem principiem Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”), 28. punktā “Atbildību pastiprinoši apstākļi” ir sniegts neizsmeļošs tādu apstākļu uzskaitījums, kuru dēļ var tikt palielināta naudas soda pamatsumma un kuru starpā ir minēta arī vadošā loma pārkāpumā.

100    Lai uzņēmums varētu tikt kvalificēts kā aizliegtās vienošanās vadītājs, tam ir jābūt parādījušam būtisku aizliegtās vienošanās dzinējspēku vai tam ir jābūt bijušai īpašai un konkrētai atbildībai par tās darbību. Šis apstāklis var tikt tostarp izsecināts no tā, ka uzņēmums ar konkrētām iniciatīvām ir spontāni sniedzis fundamentālu aizliegtās vienošanās virzītājspēku, vai no norāžu kopuma, kas atklāj uzņēmuma apņēmību nodrošināt aizliegtās vienošanās stabilitāti un sekmīgumu (spriedumi, 2006. gada 15. marts, BASF/Komisija, T‑15/02, EU:C:2006:74, 299., 300., 351., 370.–375 un 427. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum/Komisija, T‑343/06, EU:C:2012:478, 198. punkts).

101    Tas tā ir tad, ja uzņēmums aizliegtās vienošanās sanāksmēs ir piedalījies cita uzņēmuma vārdā, kurš tajās nav piedalījies, un šim otrajam uzņēmumam ir paziņojis minēto sanāksmju rezultātus (skat. spriedumu, 2006. gada 15. marts, BASF/Komisija, T‑15/02, EU:C:2006:74, 439. punkts). Tas ir tāpat, ja ir izrādījies, ka minētajam uzņēmumam ir bijusi centrālā loma aizliegtās vienošanās konkrētajā funkcionēšanā, piemēram, organizējot daudzas sanāksmes, savācot un izplatot informāciju aizliegtās vienošanās ietvaros un, visbiežāk, paužot priekšlikumus par aizliegtās vienošanās funkcionēšanu (spriedums, 2012. gada 27. septembris, Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija, T‑357/06, EU:C:2012:488, 284. punkts).

102    Visbeidzot vadītāja loma vienlaicīgi var tikt piedēvēta diviem vai pat vairākiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 15. marts, BASF/Komisija, T‑15/02, EU:T:2006:74, 439. un 440. punkts, un 2007. gada 26. aprīlis, Bolloré u.c./Komisija, T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02, EU:T:2007:115, 561. punkts).

103    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai Komisija, pamatojoties uz pietiekamiem pierādījumu elementiem, varēja pamatoti secināt, ka ITR faktiski bija vadošā loma aizliegtās vienošanās darbībā laikā no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim.

104    Apstrīdētajā lēmumā, nosakot ITR vadošo lomu, Komisija papildus Yokohama šajā ziņā sniegtajiem paziņojumiem pamatojās uz šādiem elementiem, kas apstiprina minētos paziņojumus.

105    Pirmkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 461. apsvērumā tostarp ir pamatojusies uz faksa vēstulēm, ko ITR bija nosūtījusi pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Šos dokumentus, kas ir lietas materiālu sastāvdaļa, turklāt nav apstrīdējušas arī prasītājas, kuras savukārt apstrīd to interpretāciju no Komisijas puses. Šie dokumenti, kas ir datēti ar laiku no 1999. gada jūnija līdz 2001. gada jūnijam, tostarp apliecina, ka saziņa starp ITR un pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem ar zināmu regularitāti bija notikusi arī laikposmā pēc 2000. gada janvāra, ko tiesas sēdē atzina arī pašas prasītājas.

106    Pirmām kārtām, no šīs saziņas izriet, ka ITR darbinieks P k‑gs pats sevi ir stādījis priekšā kā karteļa dalībnieku apakšgrupas koordinatoru, kas apstiprina Yokohama paziņojumus.

107    Otrām kārtām, šī saziņa liecina, ka šajā laikposmā minētais ITR darbinieks bija uzņēmies iniciatīvu apkopot konfidenciālo informāciju no citiem dalībniekiem, tostarp Yokohama un Trelleborg, un koordinēt to dalību publiskajos iepirkumos. No dokumentiem, uz kuriem ir balstījusies Komisija, arī izriet, ka ITR bija īpaši uzraudzījusi, lai aizliegtās vienošanās ietvaros tiktu ņemta vērā tās ar Yokohama kopējā tirgus daļa un veicināta Yokohama piedalīšanās sanāksmēs.

108    Otrkārt, attiecībā uz ITR faksa vēstulēm, kas datētas ar 1999. gada 11. un 21. jūniju, uz kurām ir ticis norādīts apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā, ir jānorāda, ka pretēji prasītāju apgalvotajam tas, ka tās ir saistītas ar publisko iepirkumu ar vēlākiem datumiem neatspēko ITR atzīšanu par aizliegtās vienošanās koordinatoru laikposmā, kurā tika nosūtītas minētās faksa vēstules. ITR ir pārmesta tieši stratēģijas, kas ir jāīsteno aizliegtās vienošanās dalībniekiem saistībā ar nākotnē paredzamajiem publiskajiem iepirkumiem, koordinēšana.

109    Treškārt, ar 1999. gada oktobri datētie dokumenti, uz kuriem ir ietverta atsauce apstrīdētā lēmuma 189. un 196. apsvērumā, tostarp liecina, ka šajā laikposmā ITR pārstāvis bija uzsācis ciešu sadarbību ar Yokohama un saistībā ar daļu no karteļa dalībniekiem bija īstenojis citus koordinēšanas uzdevumus, kas bija veicinājuši karteļa darbību, un ko prasītājas nav apstrīdējušas.

110    Ceturtkārt, attiecībā uz saraksti, ko ITR bija veikusi 1999. gada decembrī pēc Londonā (Apvienotā Karaliste) 1999. gada 10. decembrī notikušās sanāksmes, ir jākonstatē, ka neatkarīgi no tā, vai ITR pārstāvja ierosinātie priekšlikumi gala rezultātā tika akceptēti vai nē, tas fakts vien – kuru prasītājas nav apstrīdējušas – ka šis pārstāvis bija uzņēmies šādas sarakstes nosūtīšanu, liecina par to, ka viņš pēc šīs sanāksmes bija uzņēmies galveno lomu aizliegtās vienošanās darbību saglabāšanā un uzraudzībā.

111    Piektkārt, attiecībā uz šīs sanāksmes vadību nenoliedzami ir vispārzināms, ka protokolā nav ietvertas tiešas atsauces uz personu, kas bija nodrošinājusi šo vadību. Tomēr papildus Yokohama šajā ziņā sniegtajiem paziņojumiem Komisija bija pamatojusies – un prasītājas nebija iebildušas pret to – uz dokumentiem, kas liecina, ka ITR bija nosūtījusi uzaicinājumu uz šo sanāksmi Yokohama un bija veikusi pēc attiecīgās sanāksmes sekojošo saraksti, un uz to, ka tās uzstāšanās sanāksmē visbeidzot ir tikusi atspoguļota protokolā. Ir jākonstatē, ka šie elementi katrā ziņā ir vismaz norādes par galveno lomu šīs sanāksmes sagatavošanā, norisē un tālāko darbību veikšanā.

112    Sestkārt, ir jānorāda, ka prasītājas nav apstrīdējušas, ka ITR bija uzsākusi ciešu sadarbību ar Yokohama, kas izriet no vairākiem dokumentiem, uz kuriem tostarp ir ticis norādīts apstrīdētā lēmuma 219. un 241. apsvērumā un kuri liecina, ka ITR ir organizējusi sanāksmes ar Yokohama un uzturējusi saraksti saistībā ar šo sadarbību ne tikai ar Yokohama, bet arī ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, tostarp laikposmā no 2000. gada janvāra līdz 2001. gada jūnijam.

113    Pirmām kārtām, aktīva līdzdalība Yokohama, kas ir viens no diviem Japānas tirgus dalībniekiem, dalības nodrošināšanā un tādējādi divu uzņēmumu, kuri pārstāv gandrīz vienu ceturtdaļu no kopējā tirgus, dalības nodrošināšanā aizliegtās vienošanās darbībā pati par sevi var tikt uzskatīta par pamatelementu aizliegtās vienošanās atjaunošanā un nostiprināšanā.

114    Otrām kārtām, ar šo sadarbību saistītās informācijas nosūtīšana pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem palīdzēja tos pārliecināt par šo aizliegtās vienošanās daļu un līdz ar to par tās darbību vispār.

115    Šajā ziņā 2001. gada 11. un 12. jūnija sanāksmes protokols apstiprina, ka šajā datumā Yokohama un ITR saistībā ar aizliegto vienošanos tika uztverti kā tirgus dalībnieki, kuriem ir tik cieša sadarbība tirgū, ka uz tiem ir tikusi attiecināta viena kopēja tirgus daļa.

116    Līdz ar to šos pierādījumu elementus par ciešo sadarbību ar Yokohama un tās dalību aizliegtās vienošanās darbībā, ko bija nodrošinājusi ITR, pamatoti var uzskatīt par tādiem, kas pamato Komisijas konstatējumu par vadošo lomu aizliegtās vienošanās darbībā, kuru tā bija piedēvējusi ITR.

117    Septītkārt, ir jākonstatē, ka pretēji prasītāju apgalvotajam Komisijas norādītie pierādījumu elementi, tostarp saistībā ar ciešo koordināciju starp Yokohama un ITR, attiecas uz laikposmu, kas ilga vismaz no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada jūnijam. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka, sākot no 2001. gada oktobra, ITR vairs nebija atbildīga par Yokohama dalības aizliegtās vienošanās darbībā koordinēšanu, ko prasītājas arī nav apstrīdējušas. Līdz ar to Komisija par datumu, kurā beidzās ITR kā aizliegtās vienošanās vadītājas darbības, noteica 2001. gada 30. septembri.

118    Ņemot vērā visus tikko izvērtētos elementus, ir jāsecina, ka Komisija pamatoti varēja atzīt ITR par aizliegtās vienošanās vadītāju saistībā ar laikposmu vismaz no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim.

119    Šo secinājumu nevar atspēkot prasītāju argumenti saistībā ar pierādījumu elementiem, kurus tās uzskata par tādiem, kas atspēko apgalvojumu, saskaņā ar kuru ITR esot bijusi vadošā loma aizliegtās vienošanās darbībā.

120    Vispirms tas, ka Yokohama un ITR no komerciālā viedokļa bija ieinteresēti aizliegtās vienošanās mērķu sasniegšanā, neatspēko to, ka Yokohama dalība aizliegtās vienošanās darbībā bija kļuvusi vieglāk īstenojama, ņemot vērā ITR kā koordinatora palīdzību Komisijas norādītajā laikposmā.

121    Tāpat loma, kas bija citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, piemēram, Bridgestone un DOM, kā arī W k‑gam vai ar viņu saistītajiem uzņēmumiem, kuri esot nodrošinājuši aizliegtās vienošanās vadību un vispārīgo koordināciju ilgos tās pastāvēšanas laikposmos, un tas, ka pārējie dalībnieki tos uztvēra kā galvenos aizliegtās vienošanās koordinatorus, nav nesaderīgs ar vadītāja lomu, kādu ITR ir piešķīrusi Komisija. Konkrētāk attiecībā uz laikposmu no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim prasītāju izvirzītie elementi nepierāda, ka W k‑gs, tostarp ar viņam piederošo uzņēmumu starpniecību ir bijis vienīgais aizliegtās vienošanās koordinators. ITR šajā laikposmā nodrošinātās koordinēšanas funkcijas neizslēdz, ka aizliegtās vienošanās vispārīgo vadību ir nodrošinājis galvenais koordinators. Šo līdzāspastāvēšanu tostarp izskaidro tas, ka ITR nebija piedalījusies pilnīgi visās aizliegtās vienošanās sanāksmēs.

122    Visbeidzot tas, ka pārējiem dalībniekiem bija šaubas par ITR aizliegtās vienošanās koordinatores lomu un ka šī loma nebija formalizēta, neatspēko Komisijas konstatējumu, ka ITR bija rīkojusies katrā ziņā vismaz kā ITR/Yokohama bloka koordinatore un bija nodrošinājusi zināmu koordināciju ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, tostarp pēc 1999. gada 10. decembra sanāksmes. Ar šaubām, ko 1999. gada jūnijā tostarp bija paudis Manuli attiecībā uz aizliegtās vienošanās Eiropas koordinatoru, nevar atspēkot dažādos Komisijas iesniegtos dokumentus, kuri pierāda, ka ITR faktiski bija veikusi koordinēšanas darbības starp pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, un tas tā ir neatkarīgi no tā, vai un cik ilgi kartelī formāli bija izveidotas pastāvīgas apakšgrupas.

 Par naudas soda palielinājumu ITR piedēvētās vadošās lomas dēļ

123    Prasītājas apstrīd palielinājumu 30 % apmērā, kas ir ticis piemērots Parker ITR uzliktajam naudas sodam sakarā ar ITR piedēvēto vadošo lomu, kurš neesot pamatots, tostarp ņemot vērā tāda paša līmeņa palielinājumu, kas tika piemērots Bridgestone uzliktajam naudas sodam, kurš esot nodrošinājis aizliegtās vienošanās koordinēšanu vienpadsmit gadu garumā.

124    Pamatnostādņu 28. punktā ir paredzēts, ka naudas soda pamatsummu var palielināt, ja Komisija konstatē atbildību pastiprinošus apstākļus, piemēram, ja uzņēmumam ir bijusi vadošā loma pārkāpuma izdarīšanā.

125    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka fakts, ka uzņēmums ir darbojies kā aizliegtās vienošanās vadītājs, nozīmē, ka, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, tam ir jāuzņemas īpaša atbildība (spriedums, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija, T‑110/07, EU:C:2011:68, 367. punkts).

126    Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, nosakot katra atsevišķā naudas soda apmēru, Komisijai ir rīcības brīvība un tai tādēļ nav jāpiemēro precīza matemātiska formula (spriedumi, 1995. gada 6. aprīlis, Martinelli/Komisija, T‑150/89, EU:C:1995:70, 59. punkts; 1998. gada 14. maijs, Mo och Domsjö/Komisija, T‑352/94, EU:T:1998:103, 268. punkts, un 2011. gada 13. jūlijs, Polimeri Europa/Komisija, T‑59/07, EU:C:2011:361, 251. punkts).

127    Šajā lietā, kā ir ticis konstatēts šī sprieduma 118. un 119. punktā, Komisija ir pamatoti secinājusi, ka ITR bija vadošā loma aizliegtās vienošanās darbībā no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim.

128    Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 457.–463. apsvērumā saistībā ar atbildību pastiprinošiem apstākļiem ITR gadījumā Komisija tostarp atsaucās uz konstatējumiem saistībā ar ITR pārstāvja lomu laikposmā no 1999. gada jūnija līdz 2001. gada septembrim. Komisija šajos apsvērumos precizēja, ka ITR bija nodrošinājusi aizliegtās vienošanās daļas koordinēšanu vienlaicīgi ar W k‑ga nodrošinātajām koordinēšanas funkcijām, un norādīja, ka tieši šajā laikposmā aizliegtā vienošanās pēc nestabilitātes perioda tika atjaunota.

129    Nav ticis apstrīdēts, ka aizliegtās vienošanās laikā ir bijis relatīvas bezdarbības periods no 1997. gada maija līdz 1999. gada jūnijam. Kā tostarp ir norādīts šī sprieduma 105. un 108. punktā, tieši sākot no 1999. gada jūnija ITR bija veikusi koordinēšanas darbības saistībā ar aizliegtās vienošanās dalībnieku daļu.

130    Tāpat Komisija apstrīdētā lēmuma 458. punktā arī norādīja, ka ITR ieguldījums ir bijis būtisks dažu karteļa dalībnieku atturības pārvarēšanai un karteļa darbības atjaunošanai.

131    Kā ir atzinušas pašas prasītājas, ITR bija uzsākusi ciešāku sadarbību ar Yokohama, koordinējot divu uzņēmumu dalību kartelī, lai arī šis uzņēmums bija atturīgi izturējies pret atkārtotu pievienošanos kartelim tā slikto attiecību ar tā Japānas konkurentu Bridgestone dēļ. Šo sāncensību, kas bija pastāvējusi pirms aizliegtās vienošanās atjaunošanas 1999. gadā, kuru ITR iesaistīšanās esot palīdzējusi mazināt, ir atzinušas arī pašas prasītājas.

132    Līdz ar to palielinājums 30 % apmērā, kas tika piemērots Parker ITR uzliktajam naudas sodam sakarā ar tās vadošo lomu, šajā lietā pastāvošajos apstākļos ir pamatots.

133    Tā kā prasītāju argumenti par to, ka šāds pats palielinājums 30 % apmērā ir ticis piemērots Bridgestone uzliktajam naudas sodam, lai arī tas bija nodrošinājis aizliegtās vienošanās koordinēšanu vienpadsmit gadu garumā, ir jāsaprot tādējādi, ka ar tiem tiek izvirzīts vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, atbilstoši šī sprieduma 88. punktā minētajai judikatūrai ir jāizvērtē, vai abas šīs situācijas ir salīdzināmas.

134    Attiecībā uz Bridgestone uzliktā naudas soda palielinājumu par 30 % Komisija apstrīdētā lēmuma 458. un 462. apsvērumā ir atsaukusies uz konstatējumiem, saskaņā ar kuriem vienpadsmit gadu laikposmā no 1986. līdz 1997. gadam Bridgestone bija nodrošinājis aizliegtās vienošanās koordinēšanu, tostarp saistībā ar Japānas dalībniekiem, savukārt Dunlop/DOM bija koordinējis aizliegto vienošanos saistībā ar Eiropas dalībniekiem.

135    Līdz ar to no elementiem, kurus Komisija bija ņēmusi vērā savos konstatējumos par atbildību pastiprinošajiem apstākļiem, izriet, ka, ja Bridgestone bija nodrošinājis aizliegtās vienošanās koordinēšanu saistībā ar atsevišķiem dalībniekiem ilgstošā vienpadsmit gadu laikposmā, tad ITR savukārt bija nodrošinājusi aizliegtās vienošanās dalībnieku daļas koordinēšanu divu gadu garumā.

136    Ir jākonstatē, ka abas šīs situācijas faktisko apstākļu ziņā nav līdzīgas. Tomēr ir jānorāda, ka atbilstoši šī sprieduma 88. punktā minētajai judikatūrai vienāda attieksme pret abām šīm situācijām ir objektīvi pamatota, ņemot vērā to, ka, lai arī ITR bija veikusi koordinēšanas darbības tikai divus gadus, tās bija ievērojami veicinājušas aizliegtās vienošanās sekmīgu atjaunošanu. Ņemot vērā pārkāpuma smagumu un atbildību par to, ir pamatoti, ka Parker ITR uzliktā naudas soda palielinājums sakarā ar tās veiktajām ITR koordinēšanas darbībām aizliegtās vienošanās darbībai kritiskā brīdī bija tikpat liels kā Bridgestone uzliktajam naudas sodam piemērotais par tā laika ziņā plašākajām koordinēšanas darbībām.

137    Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā, īstenojot savu rīcības brīvību, ir piemērojusi vienādu palielinājuma likmi Parker ITR un Bridgestone uzliktajiem naudas sodiem.

138    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Komisija Bridgestone uzliktajam naudas sodam ir kļūdaini piemērojusi palielinājumu tikai 30 % apmērā, neraugoties uz garāko laikposmu, kurā tas bija īstenojis vadošo lomu aizliegtās vienošanās darbībā, šāda nelikumība, kas ir izdarīta citas personas interesēs, nevar pamatot prasītāju izvirzītā atcelšanas pamata apmierināšanu. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips ir jāievēro atbilstoši tiesiskuma principam, saskaņā ar kuru persona savās interesēs nevar atsaukties uz citas personas interesēs izdarītu nelikumību (skat. spriedumu, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija, T‑110/07, EU:C:2011:68, 358. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāju izvirzītais piektais pamats ir jānoraida.

 Par sesto pamatu, kurš attiecas uz personiskās atbildības principa neievērošanu un pamatojuma neesamību, kas liecina par nepilnībām saistībā ar “Parker‑Hannifin” uzliktajam naudas sodam piemēroto palielinājumu, ņemot vērā prezumēto “Parker ITR” vadošo lomu pārkāpumā

140    Prasītājas būtībā norāda, ka Komisija nav ievērojusi personiskās atbildības principu, ņemdama vērā ITR piedēvēto vadošo lomu laikā no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim, lai palielinātu to naudas soda daļu, par kuras samaksu Parker‑Hannifin ir atzīta par solidāri atbildīgu. Tāpat tās norāda, ka ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, ciktāl apstrīdētajā lēmumā nav minēti iemesli, kādēļ naudas sodam, par kura samaksu Parker‑Hannifin ir atzīta par atbildīgu, ir ticis piemērots palielinājums 30 % apmērā.

141    Saistībā ar personiskās atbildības principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja par meitasuzņēmuma pārkāpjošu rīcību var vainot tā mātesuzņēmumu, var uzskatīt, ka šie uzņēmumi pārkāpuma izdarīšanas laikposmā ietilpst vienā un tajā pašā ekonomiskajā vienībā un ka tādējādi tie veido vienu uzņēmumu Savienības konkurences tiesību normu izpratnē. Šajos apstākļos Komisija drīkst mātesuzņēmumam noteikt solidāru atbildību par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošu rīcību minētajā laikposmā un tādējādi likt maksāt pēdējam minētajam noteikto naudas sodu (skat. spriedumu, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

142    Tāpat ir ticis nospriests, ka, nosakot solidaritātes ārējās attiecības, proti, attiecības starp Komisiju un dažādajām uzņēmumu veidojošām personām, kurām varētu būt jāmaksā viss šim uzņēmumam noteiktais naudas sods, Komisijai ir jāievēro daži ierobežojumi, tostarp sodu un sankciju individualitātes princips, kas prasa, lai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu solidāri maksājamā naudas soda summa tiktu noteikta atkarībā no tā pārkāpuma smaguma un ilguma, kurā individuāli tiek vainots attiecīgais uzņēmums (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija u.c./Siemens Österreich u.c., no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 52. punkts).

143    Solidaritātes konfigurācija, kas ļauj Komisijai pieprasīt, lai viens no mātesuzņēmumiem samaksā naudas sodu par pārkāpumiem, kuros atlikušajā pārkāpuma izdarīšanas laikposma daļā tiek vainots uzņēmums, kurā tas nekad nav ietilpis, ir pretrunā sodu un sankciju individualitātes principam (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 126.–133. punkts).

144    Konkrētāk, sabiedrību nevar saukt pie atbildības par pārkāpumiem, ko neatkarīgi ir veikuši tās meitasuzņēmumi datumā pirms to iegādāšanās, pēdējiem minētajiem pašiem ir jāuzņemas atbildība par savu prettiesisko rīcību laikā pirms šīs iegādāšanās, nepastāvot iespējai piemērot atbildību sabiedrībai, kas tos iegādājās (spriedumi, 2000. gada 16. novembris, Cascades/Komisija, C‑279/98 P, EU:C:2000:626, 77.–79. punkts, un 2014. gada 4. septembris, YKK u.c./Komisija, C‑408/12 P, EU:C:2014:2153, 65. punkts).

145    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot palielinājumu 30 % apmērā Parker‑Hannifin solidāri maksājamā naudas soda apmēram.

146    Šajā ziņā ir jāatgādina šī sprieduma 118. punktā ietvertais konstatējums, saskaņā ar kuru Komisija ir pamatoti uzskatījusi ITR par aizliegtās vienošanās vadītāju laikposmā no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim. Netika konstatēts, ka ITR vai tās pēctece ITR Rubber ārpus šī laikposma būtu bijušas iesaistītas kādā ar vadošo lomu saistītā darbībā, ko tiesas sēdē apstiprināja arī Komisija.

147    Turklāt ir vispārzināms, ka ITR Rubber, kurai 2002. gada 1. janvārī tās mātesuzņēmums tajā laikā ITR bija nodevis savus aktīvus jūras cauruļvadu nozarē, 2002. gada 31. janvārī Parker grupas ietvaros tika pārdota Parker‑Hannifin. Līdz ar to Komisija apstrīdētā lēmuma 389. apsvērumā atzina sabiedrību Parker‑Hannifin par solidāri atbildīgu par Parker ITR rīcību, sākot no brīža, kad tā bija iegādājusies šo pēdējo minēto sabiedrību 2002. gada 31. janvārī.

148    Tāpat ir jāatgādina metodoloģija, kuru Komisija bija izmantojusi apstrīdētajā lēmumā naudas soda apmēra aprēķināšanai.

149    Tādējādi vispirms Komisija aprēķināja naudas soda pamatsummu:

–        apstrīdētā lēmuma 420.–428. apsvērumā Komisija precizēja, ka attiecīgais pārdošanas apjoms ir jāaprēķina, ņemot vērā tā pārdošanas apjoma vidējo ikgadējo vērtību, ko Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) bija īstenojuši galvenie jūras cauruļvadu ražotāji trīs pilnos finanšu gados pirms pārkāpuma beigām, proti, EUR 32 710 069;

–        ņemot vērā pārkāpuma pasaules mērogu, Komisija apstrīdētā lēmuma 429.–433. apsvērumā atzina, ka šis skaitlis ir jāreizina ar katra dalībnieka pasaules tirgus daļām un ka Parker ITR gadījumā tās pasaules tirgus daļa ir 12,1 %;

–        šīs sareizināšanas rezultātā Komisija apstrīdētā lēmuma 436. apsvērumā kā attiecīgo Parker ITR pārdošanas apjomu noteica summu EUR 3 955 ;

–        attiecībā uz pārkāpuma smagumu Komisija apstrīdētā lēmuma 445. apsvērumā secināja, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, pārkāpuma raksturu, tā ģeogrāfisko izplatību un attiecīgo kumulatīvo tirgus daļu, ir jāņem vērā 25 % no attiecīgā pārdošanas apjoma vērtības;

–        attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija apstrīdētā lēmuma 448. apsvērumā noteica pārkāpuma ilgumu 19 gadi 5 dienas saistībā ar Parker ITR un 5 gadi 3 mēneši 3 dienas saistībā ar Parker‑Hannifin, kā rezultātā tika piemēroti reizināšanas koeficienti attiecīgi 19 un 5,5;

–        449. apsvērumā Komisija norādīja, ka preventīvā nolūkā ir jāpievieno papildu summa 25 % apmērā no pārdošanas apjoma vērtības;

–        apstrīdētā lēmuma 455. apsvērumā Komisija norādīja, ka no iepriekš aprakstītajiem darījumiem izrietēja pamatsummas EUR 19 700 000 attiecībā uz Parker ITR un EUR 6 400 000 attiecībā uz Parker‑Hannifin.

150    Pēc tam, kad tika iegūtas šīs divas pamatsummas, proti, pamatsumma Parker ITR un pamatsumma Parker‑Hannifin, Komisija apstrīdētā lēmuma 463. apsvērumā norādīja, ka Parker ITR uzliktā naudas soda pamatsumma ir jāpalielina par 30 %, ņemot vērā atbildību pastiprinošos apstākļus.

151    Apstrīdētā lēmuma 471. apsvērumā Komisija par 30 % palielināja Parker ITR noteikto pamatsummu, kā rezultātā radās summa EUR 25 610 000, kā arī Parker‑Hannifin noteikto pamatsummu, kā rezultātā radās summa EUR 8 320 000.

152    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai arī Komisija ir atzinusi Parker‑Hannifin solidāro atbildību tikai sākot no 2002. gada 31. janvāra, Parker‑Hannifin solidāri maksājamā naudas soda pamatsumma šīs atbildības ietvaros tika palielināta par 30 %, ņemot vērā atbildību pastiprinošo apstākli saistībā ar ITR vadošo lomu laikā no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim, kas ir laikposms, kurā Parker‑Hannifin nebija nekādas saiknes ar ITR vai tās pēcteci ITR Rubber.

153    Līdz ar to no iepriekš minētā izriet, ka Parker‑Hannifin solidāri maksājamā naudas soda apmērs netika noteikts, ņemot vērā tā meitasuzņēmuma ITR Rubber pēc tā iegādes 2002. gada 31. janvārī individuāli izdarītā pārkāpuma smagumu.

154    Tādējādi Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot palielinājumu 30 % apmērā Parker‑Hannifin solidāri maksājamajam naudas sodam, ņemot vērā atbildību pastiprinošo apstākli saistībā ar ITR vadošo lomu no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim.

155    Šādos apstākļos ir jāapmierina prasītāju izvirzītais sestais pamats, neizvērtējot argumentus par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kurus tās ir izvirzījušas minētā pamata ietvaros.

156    Tādējādi ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas e) punkts, ciktāl Parker‑Hannifin solidāri maksājamajam naudas sodam tika piemērots palielinājums 30 % apmērā, ņemot vērā atbildību pastiprinošo apstākli saistībā ar ITR vadošo lomu no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim.

 Par astoto pamatu, kurš attiecas uz ierobežojuma aprēķināšanu 10 % apmērā no apgrozījuma

157    Kā ir konstatēts šī sprieduma 31. punktā, ir jāizvērtē prasītāju izvirzītais astotais pamats, ciktāl tas attiecas uz laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra.

158    Saistībā ar astoto pamatu prasītājas ir izvirzījušas trīs iebildumus, no kuriem pirmais attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu, otrais – uz personīgās atbildības principa pārkāpumu un trešais – uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

159    Attiecībā uz iebildumu par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

a)      pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu [..]

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

[..]”

160    Tāpat arī ir jāatgādina judikatūra, kas izriet no 2014. gada 4. septembra sprieduma YKK u.c./Komisija (C‑408/12 P, EU:C:2014:2153). Minētā sprieduma 60. punktā Tiesa ir norādījusi šādi:

“[..] Ja, kā šajā lietā, uzņēmumu, ko Komisija uzskata par vainīgu EKL 81. panta pārkāpumā, iegādājas cits uzņēmums, kura ietvaros tas kā meitasuzņēmums saglabā atsevišķas ekonomiskas vienības statusu, Komisijai ir jāņem vērā katras šīs ekonomiskās vienības apgrozījums, lai tām vajadzības gadījumā piemērotu 10 % maksimālo apmēru.”

161    Turklāt 2014. gada 4. septembra sprieduma YKK u.c./Komisija (C‑408/12 P, EU:C:2014:2153) 63. un 64. punktā ir ticis nospriests:

“63.      Šajā ziņā ir jānorāda, ka mērķis, 23. panta 2. punktā nosakot nepārsniegt 10 % no katra uzņēmuma, kas ir piedalījies pārkāpumā, apgrozījuma, ir it īpaši izvairīties no tāda naudas soda piemērošanas, kura apmērs pārsniedz minētā uzņēmuma maksātspēju brīdī, kad Komisija to ir atzinusi par vainīgu pārkāpumā un piemērojusi finansiālu sankciju.

64.      Iepriekšējā punktā paustais konstatējums ir apstiprināts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā, ar ko attiecībā uz naudas soda maksimālo apmēru 10 % tiek prasīts, lai tas tiktu aprēķināts, balstoties uz finanšu gadu pirms Komisijas lēmuma par pārkāpuma sodīšanu pieņemšanas. Taču šāda prasība tiek pilnībā ievērota, ja, kā tas ir šajā gadījumā, šī maksimālā robeža tiek noteikta, pamatojoties tikai uz meitasuzņēmuma apgrozījumu, ciktāl tas attiecas uz naudas sodu, kas tai vienīgajai uzlikts par laika posmu, pirms to iegādājās mātesuzņēmums [..]. No tā izriet, ka šādos apstākļos atbildīgā uzņēmuma kā ekonomiskas vienības strukturālā evolūcija faktiski tiek ņemta vērā, aprēķinot naudas sodu.”

162    No apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas e) punkta izriet, ka no naudas soda EUR 25 610 000, kas tika uzlikts Parker ITR, Parker‑Hannifin tika atzīta par solidāri atbildīgu par EUR 8 320 000 samaksu. No tā izriet, ka tā naudas soda daļa, kas ir jāuzskata par piemērotu vienīgi Parker ITR, ir EUR 17 290 000. Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 154. punktā konstatēto kļūdu un 156. punktā ietverto secinājumu, nav jāņem vērā palielinājums 30 % apmērā, kas tika piemērots Parker‑Hannifin solidāri maksājamā naudas soda pamatsummai EUR 6 400 000. Ņemot vērā iepriekš minēto, tā naudas soda daļa, kas ir jāuzskata par faktiski piemērotu vienīgi Parker ITR, ir EUR 19 210 000.

163    Ņemot vērā Komisijas noteikto atbildības sadalījumu starp Parker ITR un Parker‑Hannifin, kas tostarp aprakstīts apstrīdētā lēmuma 389. apsvērumā, ir jākonstatē, ka tā naudas soda daļa, par kuras samaksu par atbildīgu tika atzīta vienīgi Parker ITR, ir saistīta ar tās saimnieciskā priekšteča ITR dalību pārkāpumā laikposmā no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. decembrim, kā arī ar tās pašas dalību laikposmā no 2002. gada 1. līdz 31. janvārim. Tikai no 2002. gada 31. janvāra tika noteikta Parker‑Hannifin kā Parker ITR mātesuzņēmuma atbildība un, pamatojoties uz to, Parker‑Hannifin tika atzīta par solidāri atbildīgu kopā ar Parker ITR par naudas soda daļas samaksu.

164    Apstrīdētā lēmuma 474. apsvērumā Komisija, pamatojoties uz apgrozījumu, kas ir ietverts lēmuma daļā attiecībā uz uzņēmumiem, uz kuriem attiecas process, norādīja, ka tiem uzlikto naudas sodu apmērs nepārsniedz ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Attiecībā uz prasītājām apstrīdētā lēmuma 36. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka Parker‑Hannifin konsolidētais apgrozījums pasaules mērogā par 2006. finanšu gadu, kurš beidzās 30. jūnijā, bija EUR 7410 miljoni.

165    Līdz ar to no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir izmantojusi tikai Parker‑Hannifin kopējo apgrozījumu, lai aprēķinātu ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, tostarp saistībā ar to naudas soda daļu, par kuras samaksu Parker ITR tika atzīta par vienīgo atbildīgo, tai skaitā par laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra.

166    Kā pamatoti ir norādījušas prasītājas, ciktāl šis ierobežojums nav ticis noteikts, pamatojoties tikai uz Parker ITR apgrozījumu saistībā ar tā naudas soda daļu, kas tam tika uzlikts kā vienīgajam atbildīgajam, tostarp neizbēgami saistībā ar laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra, Komisija ir pieļāvusi kļūdu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta piemērošanā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, YKK u.c./Komisija, C‑408/12 P, EU:C:2014:2153, 64. punkts).

167    Ņemot vērā iepriekš minēto, astotais pamats, kas ir aprakstīts šī sprieduma 31. punktā, ir jāapmierina, neizvērtējot otro un trešo iebildumu, ko prasītājas ir izvirzījušas tā ietvaros.

168    Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas e) punkts ir jāatceļ arī tiktāl, ciktāl Komisija ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, nav aprēķinājusi, tikai pamatojoties uz Parker ITR apgrozījumu saistībā ar tā naudas soda daļu, par kura samaksu Parker ITR tika atzīta par vienīgo atbildīgo par laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra.

 Par neierobežotas kompetences īstenošanu

169    Neierobežotā kompetence, kas, piemērojot EKL 229. pantu, Vispārējai tiesai ir piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, dod tai tiesības ne tikai pārbaudīt noteiktā soda likumību, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu. No tā izriet, ka Savienības tiesai ir tiesības īstenot savu neierobežoto kompetenci, ja tai ir jāizvērtē jautājums par naudas soda apmēru, un šo kompetenci tā var izmantot, gan lai samazinātu šo apmēru, gan lai to palielinātu (spriedums, 2007. gada 8. februāris, Groupe Danone/Komisija, C‑3/06 P, EU:C:2007:88, 61. un 62. punkts).

170    Ir jānorāda, ka pēc sava rakstura naudas soda apmēra noteikšana, ko veic Vispārējā tiesa, nav precīzs aritmētikas uzdevums. Turklāt Vispārējo tiesu, ja tā lemj atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei, nesaista ne Komisijas aprēķini, ne tās pamatnostādnes. Tai ir jāveic savs vērtējums, ņemot vērā visus lietas apstākļus (skat. spriedumu, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:C:2011:560, 266. punkts un tajā minētā judikatūra).

171    Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā ne vien pārkāpuma smagumu, bet arī tā ilgumu.

172    Tāpat, kā tas jau ir atgādināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pantā, sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar pārkāpuma smagumu.

173    Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu naudas sods nepārsniedz 10 % no uzņēmuma kopējā apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā.

174    Šajā ziņā no judikatūras, tostarp judikatūras, kas ietverta 2014. gada 4. septembra spriedumā YKK u.c./Komisija (C‑408/12 P, EU:C:2014:2153), izriet, ka, lai piemērotu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto ierobežojumu, ir jāņem vērā attiecīgā meitasuzņēmuma apgrozījums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, YKK u.c./Komisija, C‑408/12 P, EU:C:2014:2153, 97. punkts). Šādos apstākļos, tā kā ir jāņem vērā nevis Parker grupas konsolidētais apgrozījums, bet tikai meitasuzņēmuma Parker ITR apgrozījums, lai pielāgotu naudas soda apmēru tās maksāšanas kapacitātei, aprēķinot ierobežojumu 10 % apmērā, ir jābalstās uz Parker ITR kopējo apgrozījumu, tostarp iekšējo pārdošanas apjomu grupas ietvaros.

175    Tiesa arī ir nospriedusi, ka, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā pārkāpumu ilgums un visi tie elementi, kas ļauj novērtēt pārkāpumu smagumu, piemēram, katra uzņēmuma rīcība un loma saskaņotajās darbībās (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

176    Apelācijas instances spriedumā Tiesa tostarp atcēla Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvās daļas 2. un 3. punktu, ar kuriem tika atcelts naudas sods, ko Komisija bija uzlikusi Parker ITR un Parker‑Hannifin, un, ņemot vērā Vispārējās tiesas apsvērumus par tās neierobežotās kompetences īstenošanu, Parker ITR uzliktā naudas soda apmērs tika noteikts EUR 6 400 000, par kura samaksu Parker‑Hannifin tika atzīts par solidāri atbildīgu attiecīgi EUR 6 300 000 apmērā.

177    Pēc prasītāju prasības nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai tās norāda, ka to izvirzītie pamati pamato apstrīdētā lēmuma atcelšanu un tādējādi – Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu, lai samazinātu tām uzliktā naudas soda apmēru.

178    Šajā lietā, ņemot vērā Vispārējās tiesas vērtējumu saistībā ar sesto un astoto pamatu, kā arī šī sprieduma 154. un 166. punktā konstatētās kļūdas, Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu papildus apstrīdētā lēmuma daļējai atcelšanai, par kuru tika pieņemts lēmums šī sprieduma 156. un 168. punktā, īstenot neierobežoto kompetenci, kas tai ir paredzēta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā, un attiecībā uz prasītājām uzliekamā naudas soda apmēru aizstāt Komisijas vērtējumu ar savējo.

179    Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu ņemt vērā turpmāk minētos apstākļus.

180    Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet pietiekami pierādījumi, ka aizliegtā vienošanās ir bijusi smags pārkāpums, ņemot vērā to, ka tās mērķis bija līguma slēgšanas tiesību ieguvēja noteikšana, cenu noteikšana, kvotu noteikšana, pārdošanas nosacījumu noteikšana, ģeogrāfiskā tirgus sadalīšana un apmainīšanās ar sensitīvu informāciju par cenām, pārdošanas apjomiem un iepirkuma procedūrām. Tas turklāt bija pasaules mēroga kartelis.

181    Otrkārt, konkrēti attiecībā uz pārkāpuma ilgumu, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka ITR Rubber (kas vēlāk kļuva par Parker ITR) pamatoti tika atzīta par atbildīgu par tās saimnieciskās priekšteces ITR dalību pārkāpumā laikposmā no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. decembrim, kā arī par tās pašas dalību laikposmā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 2. maijam. Otrām kārtām, pamatoti tika atzīta Parker‑Hannifin kā Parker ITR mātesuzņēmuma solidārā atbildība par laikposmu no 2002. gada 31. janvāra līdz 2007. gada 2. maijam.

182    Treškārt, tika konstatēts, ka ITR bija vadošā loma aizliegtās vienošanās darbībā laikā no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim, kas bija aizliegtās vienošanās darbībai kritiskais laikposms pēc relatīvas bezdarbības laikposma, un ka tā ļoti būtiski bija veicinājusi sekmīgu aizliegtās vienošanās darbības atjaunošanu. Savukārt netika konstatēts, ka ITR vai tās pēctece ITR Rubber ārpus šī laikposma būtu bijušas iesaistītas kādā ar vadošo lomu saistītā darbībā.

183    Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa uzskata, ka naudas sods EUR 19 210 000 miljoni, ko Komisija ir uzlikusi vienīgi Parker ITR, ļauj efektīvi sodīt par konstatēto prettiesisko rīcību tādā veidā, kas nav nenozīmīgs un kas joprojām ir pietiekami preventīvs. Jebkāds naudas sods, kas būtu augstāks par šo, būtu nesamērīgs attiecībā pret šo pārkāpumu.

184    Tomēr, ievērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto tiesiski noteikto robežvērtību 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma, piemērojot minēto pantu, ir jāņem vērā uzņēmuma, proti, Parker ITR, kopējais apgrozījums, kas ir realizēts finanšu gadā pirms lēmuma par attiecīgā naudas soda uzlikšanu, proti, Parker ITR gadījumā – 2008. finanšu gadā, kurš beidzās 30. jūnijā. Tādējādi no Parker ITR bilances uz 2008. gada 30. jūniju, kas ir ietverta prasītāju pēc apelācijas instances sprieduma pasludināšanas iesniegto apsvērumu pielikumā, tostarp tās 18. lapaspuses, izriet, ka kopējais apgrozījums, ieskaitot iekšējo pārdošanas apjomu, 2008. finanšu gadā bija EUR 135 457 283.

185    Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka tā naudas soda apmērs, par kura samaksu Parker ITR ir atzīstama par vienīgo atbildīgo, šajā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no šī sprieduma 184. punktā norādītā apgrozījuma, proti, EUR 13 545 728.

186    Visbeidzot Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāsamazina tā naudas soda apmērs, par kura samaksu Parker‑Hannifin ir atzīstama par solidāri atbildīgu, it īpaši ņemot vērā pārkāpuma smagumu un to, ka tās kā Parker ITR mātesuzņēmuma dalība pārkāpumā bija sākusies tikai pēc pēdējās minētās sabiedrības iegādes 2002. gada 31. janvārī, kad tai vairs nebija vadošās lomas aizliegtās vienošanās darbībā, un tas ir jānosaka EUR 6 400 000 apmērā.

187    Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka Parker ITR uzliktā naudas soda kopējais apmērs ir jānosaka EUR 19 945 728, par kura samaksu Parker‑Hannifin ir atzīstama par solidāri atbildīgu attiecīgi EUR 6 400 000 apmērā.

188    Prasību pārējā daļā noraidīt.

 Par tiesāšanās izdevumiem

189    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

190    Ņemot vērā lietas apstākļus, jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2009. gada 28. janvāra Lēmuma C(2009) 428, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39406 – Jūras cauruļvadi) 2. panta pirmās daļas e) punktu, ciktāl naudas sodam, kas solidāri ir jāmaksā Parker‑Hannifin Corp., tika piemērots palielinājums 30 % apmērā, ņemot vērā atbildību pastiprinošu apstākli saistībā ar vadošo lomu, kāda ITR SpA bija no 1999. gada 11. jūnija līdz 2001. gada 30. septembrim, un ciktāl Eiropas Komisija nav aprēķinājusi ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, kurš paredzēts Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktā, pamatojoties tikai uz Parker ITR Srl apgrozījumu, saistībā ar to naudas soda daļu, par kura samaksu Parker ITR tika atzīta par vienīgo atbildīgo par laikposmu pirms 2002. gada 1. janvāra;

2)      noteikt, ka Parker Hannifin Manufacturing Srl, iepriekš – Parker ITR, uzliktā naudas soda apmērs ir EUR 19 945 728, par kura samaksu Parker‑Hannifin ir solidāri atbildīga attiecīgi EUR 6 400 000 apmērā;

3)      prasību pārējā daļā noraidīt;

4)      Parker Hannifin Manufacturing, Parker‑Hannifin un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Frimodt Nielsen Schwarcz Collins

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 14. jūlijā.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – angļu.