VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2013. gada 7. jūnijā (*)
ELVGF – Garantiju nodaļa – Grāmatojumu noskaidrošana – Izdevumi, kas ir izslēgti no finansējuma – Pārmērīga kavēšanās, Komisijai izvērtējot saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 595/91 5. panta 2. punktu nosūtītos paziņojumus – Regulas (EK) Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkts – Pienākums norādīt pamatojumu – Saprātīgs termiņš
Lieta T‑267/07
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Aiello un S. Fiorentino, avvocati dello Stato,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Cattabriga un F. Erlbacher, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 27. aprīļa Lēmumu 2007/327/EK par dalībvalstu maksājumu aģentūru grāmatojumu noskaidrošanu attiecībā uz izdevumiem, ko finansējusi Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa 2006. finanšu gadā (OV L 122, 51. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] un A. Popesku [A. Popescu] (referents),
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 18. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Padomes 1970. gada 21. aprīļa Regulā (EEK) Nr. 729/70 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 94, 13. lpp.), ar pēdējiem grozījumiem, kas veikti ar Padomes 1995. gada 22. maija Regulu (EK) Nr. 1287/95 (OV L 125, 1. lpp.), ir paredzēti vispārējie noteikumi, kas piemērojami attiecībā uz kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) finansēšanu. Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1258/1999 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 160, 103. lpp.) ir aizstājusi Regulu Nr. 729/70 attiecībā uz izdevumiem, kas veikti no 2000. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 16. oktobrim.
2 Saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. panta 1. punktu, kā arī Regulas Nr. 1258/1999 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 2. panta 2. punktu Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa finansē intervenci, kas ir paredzēta, lai stabilizētu lauksaimniecības tirgus, ko veic saskaņā ar Eiropas Savienības noteikumiem lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas sistēmā.
3 Saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktu un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu Eiropas Kopienu Komisija pieņem lēmumu par izdevumiem, kas ir jāizslēdz no Savienības finansējuma, ja tā atklāj, ka izdevumi nav veikti atbilstoši Savienības noteikumiem.
4 Saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 8. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 1. punktu dalībvalstis saskaņā ar dalībvalstu normatīvo vai administratīvo aktu noteikumiem veic pasākumus, lai pārliecinātos, ka ELVGF finansētie darījumi tiek faktiski veikti un ir likumīgi, lai novērstu un sodītu par pārkāpumiem un atgūtu summas, kas zaudētas pārkāpumu vai nolaidības dēļ.
5 Saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punktu, ja zaudētās summas netiek atgūtas pilnā apjomā, pārkāpumu vai nolaidības finansiālās sekas sedz Savienība, izņemot, ja pārkāpumu vai nolaidības sekās ir vainojamas pārvaldes iestādes vai citas dalībvalstu struktūras.
6 Regula Nr. 1258/1999 tika atcelta un aizstāta ar Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas [KLP] finansēšanu (OV L 209, 1. lpp.).
7 Saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 3. punktu “[d]alībvalstis, nosūtot gada pārskatus, kā paredzēts 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta iii) daļā, vienlaikus iesniedz Komisijai kopsavilkuma ziņojumu par līdzekļu atgūšanas procedūrām, kas uzsāktas pārkāpumu dēļ, šajā ziņojumā uzrādot vēl neatgūtos līdzekļus, tos sadalot pa administratīvām un/vai tiesvedības procedūrām, kā arī pa gadiem, kas atbilst pirmajai [pārkāpuma] administratīvai vai tiesas konstatācijai”. Ir arī precizēts, ka “[d]alībvalstis dara Komisijai pieejamu sīki izstrādātu pārskatu par atsevišķām līdzekļu atgūšanas procedūrām, kā arī par atsevišķām summām, kas vēl nav atgūtas”.
8 Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktā ir norādīts:
“Ja līdzekļus neatgūst četros gados pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas vai – gadījumos, kad atgūšanai veic tiesvedību attiecīgas valsts tiesā, – astoņos gados pēc tās, 50 % no neatgūšanas finansiālajām sekām sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % sedz no Kopienas budžeta.
Attiecīgā dalībvalsts 3. punkta pirmajā daļā minētajā kopsavilkuma ziņojumā atsevišķi norāda summas, kas nav atgūtas šā punkta pirmajā daļā norādītajā termiņā.
Neatgūšanas radītā finansiālā sloga sadalījums saskaņā ar šā punkta pirmo daļu neskar prasību attiecīgajai dalībvalstij veikt atgūšanas procedūras saskaņā ar šīs regulas 9. panta 1. punktu. 50 % no šādi atgūtām summām pārskaita [Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondam (ELGF)] pēc šā panta 2. punktā minētā atvilkuma piemērošanas.
Ja, veicot atgūšanas procedūru, pārkāpumu neesamību konstatē ar galīgu administratīvu vai tiesas aktu, tad attiecīgā dalībvalsts finansiālo slogu, ko tā uzņēmusies saskaņā ar pirmo daļu, deklarē kā izdevumu[s] ELGF.
Tomēr, ja ar attiecīgo dalībvalsti nesaistītu iemeslu dēļ atgūšana nevar tikt veikta pirmajā daļā noteiktajos termiņos un ja atgūstamā summa pārsniedz 1 miljonu euro, Komisija pēc dalībvalsts lūguma var pagarināt termiņus par ne vairāk kā 50 % no sākotnējiem termiņiem.”
9 Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 6. punktā ir paredzēts, ka “[d]alībvalsts var pieņemt lēmumu neturpināt atgūšanu, ja šāda rīcība ir atbilstīgi pamatota”. Šādu lēmumu var pieņemt vienīgi šādos gadījumos:
“a) ja līdzekļu atgūšanas izmaksas, kas jau radušās vai kas varētu rasties, pārsniedz atgūstamo līdzekļu summu;
b) ja atgūšana izrādās neiespējama debitora vai juridiski par pārkāpumu atbildīgās personas maksātnespējas dēļ, kas ir konstatēta un apstiprināta saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.”
10 Šajā pašā tiesību normā ir paredzēts, ka “[š]ā panta 3. punkta pirmajā daļā minētajā kopsavilkuma ziņojumā dalībvalsts atsevišķi norāda summas, par ko tā ir pieņēmusi lēmumu neveikt atgūšanas procedūru, un minētā lēmuma pamatojumu”.
11 Saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punktu:
“Pēc 31. panta 3. punktā paredzētās procedūras pabeigšanas Komisija var pieņemt lēmumu nefinansēt summas, ko paredzēts segt no Kopienas budžeta, šādos gadījumos:
a) piemērojot šā panta 5. un 6. punktu, ja tā konstatē, ka pārkāpums radies vai līdzekļi nav atgūti attiecīgās dalībvalsts pārvaldes iestādes, dienesta vai struktūras pārkāpuma vai nolaidības dēļ;
b) piemērojot šā panta 6. punktu, ja tā uzskata, ka dalībvalsts sniegtais pamatojums attiecībā uz lēmumu izbeigt atgūšanas procedūru ir nepietiekams.”
12 Saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 16. panta, Regulas Nr. 1258/1999 20. panta un Regulas Nr. 1290/2005 47. panta tiesību normām, skatot tās kopsakarā, Regula Nr. 729/70 attiecas uz izdevumiem, ko dalībvalstis īstenojušas no 1971. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim, bet Regula Nr. 1258/1999 attiecas uz izdevumiem, kas īstenoti no 2000. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 16. oktobrim.
13 Tomēr saskaņā Regulas Nr. 1290/2005 49. panta trešās daļas otro ievilkumu tostarp šīs pašas regulas 32. pants ir piemērojams pārkāpumiem, kas paziņoti saskaņā ar Padomes 1991. gada 4. marta Regulas (EEK) Nr. 595/91 par pārkāpumiem un par tādu summu atgūšanu, kas nepareizi izmaksātas saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu un informācijas sistēmas organizēšanu šajā jomā, kā arī par Regulas (EEK) Nr. 283/72 atcelšanu (OV L 67, 11. lpp.), 3. pantu, un attiecībā uz kuriem pilna apjoma atgūšana nav notikusi līdz 2006. gada 16. oktobrim.
14 Regulas Nr. 595/91 3. pantā ir paredzēts:
“1. Divu mēnešu laikā pēc katra ceturkšņa beigām dalībvalstis paziņo Komisijai pārkāpumu sarakstu, kas pakļauti primārai administratīvai vai tiesas izmeklēšanai [par ko veikta pirmā administratīvā vai tiesas konstatācija].
Šim nolūkam tās, ciktāl iespējams, sniedz detalizētu informāciju attiecībā uz:
– pārkāpto noteikumu,
– izdevumu veidu un apjomu; ja izmaksa nav izdarīta [maksājums nav veikts], summ[ām], kuras būtu nepareizi izmaksātas, ja pārkāpums nebūtu atklāts, izņemot, ja uzņēmums ir vainīgs pie kļūdas vai nolaidības [vainojams kļūdā vai nolaidībā], kas atklāta pirms izmaksas un neizraisa nekādu administratīvu vai kriminālu [tiesas noteiktu] sodu,
– tirgus kopīgo organizāciju un attiecīgo ražojumu, ražojum[iem] vai pasākum[iem],
– laikposmu, kurā pārkāpums ticis izdarīts, vai laiku, kad tas izdarīts,
– pārkāpuma izdarīšanas veidu,
– pārkāpuma atklāšanas veidu,
– valsts iestād[ēm] vai organizācij[ām], kuras reģistrējušas [konstatējušas] pārkāpumu,
– finansiāl[ajām] sek[ām] un atgūšanas iespēj[ām],
– pirmās informācijas [..], kura izraisījusi aizdomas par pārkāpumu, [datumu un avotu],
– pārkāpuma atklāšanas datumu,
– ja vajadzīgs [attiecīgā gadījumā], iesaistīt[ajām] dalībvalst[īm] un trešā[m] valst[īm],
– ziņ[ām] par iesaistītajām fiziskajām un juridiskajām personām, izņemot gadījumus, kad šī informācija sakarā ar attiecīgā pārkāpuma veidu pārkāpumu apkarošanā nav svarīga.
– [..]”
15 Šīs pašas regulas 5. panta 1. punktā ir norādīts, ka “[d]ivu mēnešu laikā pēc katra ceturkšņa beigām dalībvalstis informē Komisiju par sāktajām procedūrām saistībā ar atbilstoši 3. pantam paziņotajiem pārkāpumiem un par visām svarīgajām pārmaiņām”. Šī paša panta 2. punktā ir paredzēts, ka, “[j]a dalībvalsts uzskata, ka summu nevar pilnībā atgūt vai nevar cerēt, ka to atgūs pilnībā, tā ar īpašu paziņojumu informē Komisiju par neatgūto summu un iemesl[iem], kādēļ šī summa, pēc tās domām, būtu jāsedz Komisijai [Kopienai] vai dalībvalstij”, ka “[š]ai informācijai jābūt pietiekami sīkai, lai saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 729/70 8. panta 2. punktu Komisija varētu nolemt, kam jāuzņemas finansiālās sekas”, un ka “[š]o lēmumu pieņem saskaņā ar minētās regulas 5. pantā noteikto procedūru”.
16 ELVGF grāmatojumu noskaidrošanas kārtība un procedūra ir paredzētas Komisijas 1995. gada 7. jūlija Regulā (EK) Nr. 1663/95, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EEK) Nr. 729/70 attiecībā uz ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas procedūru (OV L 158, 6. lpp.), kas pēdējo reizi grozīta ar Komisijas 2005. gada 22. marta Regulu (EK) Nr. 465/2005 (OV L 77, 6. lpp.).
17 Minētās regulas 8. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“Ja kādas izmeklēšanas rezultātā Komisija uzskata, ka izdevumi netika veikti saskaņā ar Kopienas noteikumiem, tā paziņo ieinteresētajai dalībvalstij iegūtās ziņas veicamos korektīvos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību turpmāk.
Paziņojumā ietver atsauci uz šo regulu. Dalībvalsts atbild divu mēnešu laikā, un Komisija pēc tam var mainīt savu nostāju. Attaisnotos gadījumos Komisija var piekrist pagarināt attiecīgo atbildes termiņu.
Pēc atbildes sniegšanas termiņa beigām Komisija uzaicina attiecīgo dalībvalsti uz divpusējām sarunām, un puses cenšas panākt vienošanos par veicamajiem pasākumiem, kā arī par pārkāpuma smaguma novērtējumu un Kopienai nodarītajiem finansiālajiem zaudējumiem. Pēc šīm sarunām un pēc termiņa beigām, ko Komisija, apspriedusies ar dalībvalstīm, pēc tām ir noteikusi tālākas informācijas sniegšanai, vai, ja dalībvalsts nepieņem uzaicinājumu uz tikšanos Komisijas noteiktajā termiņā, pēc šā termiņa beigām Komisija oficiāli nosūta dalībvalstij savus secinājumus, atsaucoties uz Komisijas Lēmumu 94/442/EK. Neskarot šā punkta ceturto daļu, paziņojumā iekļauj to izdevumu novērtējumu, kurus Komisija gatavojas izslēgt atbilstīgi Regulas [..] Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktam.
Dalībvalsts pēc iespējas drīz informē Komisiju par korektīviem pasākumiem, kas ir pieņemti, lai nodrošinātu atbilstību Kopienas noteikumiem, un to spēkā stāšanās dienu. Komisija pēc vajadzības pieņem vienu vai vairākus lēmumus atbilstīgi Regulas [..] Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktam par to izdevumu izslēgšanu, kuri neatbilst Kopienas noteikumiem, līdz pat korektīvo pasākumu spēkā stāšanās dienai.
Regulas [..] Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētie lēmumi tiek pieņemti pēc jebkura Samierināšanas iestādes izstrādātā ziņojuma pārbaudes saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti Direktīvā 94/442/EK.”
Tiesvedības priekšvēsture
18 2003. gadā Komisija izveidoja “Atgūšanas task force” (turpmāk tekstā – “task force”), kurā ietilpst Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) un Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta ierēdņi. Šī task force uzdevums bija izvērtēt lietas par pārkāpumiem, kurus paziņojušas dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 595/91 3. pantu pirms 1999. gada 1. janvāra un saistībā ar kuriem izmaksātās summas vēl nebija pilnībā atgūtas, un pārbaudīt, vai valsts iestādes ir izpildījušas pienākumus, kas paredzēti Regulas Nr. 729/70 8. pantā un, attiecīgajā gadījumā, Regulas Nr. 1258/1999 8. pantā. Task force uzdevumi tostarp ietvēra Itālijas maksājumu aģentūru, Agenzia per le erogazioni in agricoltura (AGEA, aģentūra atbalsta piešķiršanai lauksaimniecības nozarē) un Servizio autonomo interventi nel settore agricolo (SAISA, autonomais intervences dienests lauksaimniecības nozarē), darbības pārbaudi.
19 Ņemot vērā lielo skaitu pārkāpumu, uz kuriem attiecas tās pilnvaras, aptuveni 4200 gadījumu, kuri aptver kopējo summu EUR 1,2 miljardu apmērā, task force nolēma pirmajā stadijā izvērtēt procedūras saistībā ar pārkāpumu gadījumiem, kuros summa pārsniedz EUR 500 000, un gadījumus, kuri attiecas uz zemākām summām, izvērtēt vienīgi otrajā stadijā.
20 Pabeidzot task force darbu saistībā ar gadījumiem, kuros summa pārsniedz EUR 500 000, un īstenojot Regulā Nr. 1663/95 paredzēto grāmatojumu noskaidrošanas procedūru, Komisija pieņēma 2006. gada 3. oktobra Lēmumu 2006/678/EK par finanšu pasākumiem, kurus saistībā ar izdevumiem, ko sedz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda [ELVGF] Garantiju nodaļa, piemēro uzņēmēju izdarīto pārkāpumu lietās (OV L 278, 24. lpp.).
21 Komisijas veiktās finanšu korekcijas konkrētie pamatojumi tika izklāstīti kopsavilkuma ziņojumā AGRI‑2006–62645–01‑00 par pārbaužu rezultātiem ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanā saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktu un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu, kas attiecas uz nelikumīgo maksājumu atgūšanu.
22 Šajā ziņojumā saistībā ar pirmo grupu, kurā ietilpst 157 pārkāpumi, Komisija konstatēja, ka Itālijas iestādes nav pilnībā ievērojušas rūpības pienākumu, kas paredzēts Regulas Nr. 729/70 8. pantā un Regulas Nr. 1258/1999 8. pantā, un ka tām, ņemot vērā to nolaidīgo rīcību, ir pilnībā jāuzņemas no nepamatoti izmaksāto summu neatgūšanas izrietošie finanšu apgrūtinājumi, un tas kopumā ir par EUR 310 849 495,98. Saistībā ar otro grupu Komisija norādīja, ka valsts iestāžu rīcība nav izraisījusi nekādus apsvērumus no tās dienestu puses. Atsevišķās šajās lietās, kurā nepamatoti izmaksāto summu atgūšana tika uzskatīta par neiespējamu, attiecīgais finanšu slogs ir pilnībā jāuzņemas ELVGF. Visbeidzot, saistībā ar trešo grupu, ja vēl attiecīgo summu atgūšana šķita iespējama, Komisijas lēmums tika atlikts, jo vēl nebija iespējams attiecināt uz ELVGF attiecīgo summu neatgūšanas finanšu sekas.
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 11. decembrī, Itālijas Republika cēla prasību Vispārējā tiesā daļēji atcelt Lēmumu 2006/678 tiktāl, ciktāl ar to no Kopienu finansējuma tiek izslēgtas finanšu sekas, kas izriet no 105 pārkāpumu lietām, un tiek paredzēts šīs sekas segt no Itālijas Republikas budžeta. Šo prasību Vispārējā tiesa noraidīja ar 2012. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑394/06 Itālija/Komisija.
24 2007. gada 27. aprīlī Komisija pieņēma Lēmumu 2007/327/EK par dalībvalstu maksājumu aģentūru grāmatojumu noskaidrošanu attiecībā uz izdevumiem, ko finansējusi Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa 2006. finanšu gadā (OV L 122, 51. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā lēmumā Komisija, piemērojot Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktu, nolēma, ka Itālijas Republikai ir jāuzņemas 50 % apmērā finanšu slogs, kas izriet no nepamatotajiem maksājumiem, kurus šī dalībvalsts paziņoja saskaņā ar Regulas Nr. 595/91 3. pantu un kuri nebija pilnībā atgūti līdz 2006. gada 16. oktobrim. Šo maksājumu starpā bija pārkāpumu gadījumi, kuru vērtība pārsniedz EUR 500 000 un kurus Itālijas Republika bija paziņojusi saskaņā ar Regulas Nr. 595/91 3. pantu pirms 1999. gada 1. janvāra un kurus, gaidot atgūšanas procedūru noslēgumu, nevarēja iekļaut Lēmumā 2006/678, kā arī citi gadījumi, kuru summas ir mazākas par EUR 500 000 maksimālo apmēru un kurus izvērtēja task force sava darba otrajā stadijā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
25 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 9. jūlijā, Itālijas Republika cēla šo prasību.
26 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
27 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.
28 Vispārējā tiesa 2012. gada 18. aprīļa tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
29 Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl Itālijas Republikai ir jāsedz 50 % no neatgūšanas finansiālajām sekām noteiktu pārkāpumu vai nolaidības gadījumos, uz kuriem attiecas prasība;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
31 Itālijas Republika būtībā izvirza divus pamatus savas prasības pamatošanai. Pirmkārt, tā apgalvo, ka ir noticis Regulas Nr. 1663/95 8. panta, Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punkta, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un, otrkārt, Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punkta, Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punkta, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.
Par Regulas Nr. 1663/95 8. panta, Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
32 Pirmajam pamatam ir divas daļas. Pirmā daļa attiecas uz pārkāpumu gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, taču otrā daļa attiecas uz gadījumiem par mazākām summām.
Par pārkāpumu gadījumiem, kuru summa ir lielāka par EUR 500 000
33 Itālijas Republika apstrīd to, ka būtu bijis Komisijas oficiāls lēmums par septiņiem pārkāpumu gadījumiem, kuru summas pārsniedz EUR 500 000, Lēmuma 2006/678 ietvaros. Runa ir par šādiem gadījumiem: Ilca SpA (IT/1989/003 (S)), Eurofeed SpA (IT/1991/003 (S)), Italtrading Srl (IT/1994/001), Codelme Srl (IT/1996/001), Codelme Srl (IT/1997/014), Europa Vini Srl (IT/1998/003), Italsemole Srl (IT/1996/018) (turpmāk tekstā – “septiņi pārkāpumu gadījumi, kuru summa pārsniedz EUR 500 000”).
34 Nepamatota kavēšanās Komisijas lēmuma pieņemšanā esot kavējusi slēgt septiņus pārkāpumu gadījumus, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas; tā sekas esot bijušas tāds, ka 50 % no maksājumiem ir jāsedz no Itālijas Republikas budžeta. Komisijai saprātīga termiņa ietvaros esot bijusi visa nepieciešamā informācija, lai izlemtu par to, vai ir iespējams atgūt visas summas, kas saistītas ar pārkāpumu, un paredzēt šīs summas segt vai nu no Kopienas budžeta, vai dalībvalsts budžeta. Šādi nerīkojoties, Komisija esot liegusi Itālijas iestādām attiecīgajā gadījuma aizstāvēt savas tiesības tiesā.
35 Itālijas Republika uzskata, ka, tā kā Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstij ir divu mēnešu laikā jāatbild uz paziņojumu, ar kuru Komisija to ir informējusi par izmeklēšanas rezultātiem, tad šis pats termiņš būtu jāievēro Komisijai, lemjot par paziņojumiem, kas nosūtīti saskaņā ar Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punktu.
36 Katrā ziņā Itālijas Republika norāda, ka tas, ka nav konkrēta termiņa Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punktā, neatļauj neievērot saprātīgu termiņu atbilstoši judikatūrā noteiktajām robežām. Tomēr šis termiņš esot lielā mērā pārsniegts brīdī, kad Komisija pieņēma Lēmumu 2006/678.
37 Replikas rakstā Itālijas Republika ir precizējusi, ka šis pamats ir pilnībā pieņemams, jo interese apstrīdēt to, ka Lēmumā 2006/678 nav tikuši iekļauti gadījumi, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, ir konkretizējusies vienīgi tad, kad šie gadījumi tika iekļauti apstrīdētajā lēmumā. Itālijas Republika uzskata, ka attiecīgo gadījumu neiekļaušana Lēmumā 2006/678 obligāti nenozīmē, ka šie gadījumi tiks iekļauti apstrīdētajā lēmumā, bet vienīgi bija viens no nosacījumiem, lai tas notiktu. Šajā starplaikā Komisija būtu varējusi pārdefinēt attiecīgos gadījumus, pat tos aizmirst, par ko Itālijas valdībai nebūtu iemesla sūdzēties.
38 Turklāt Itālijas Republika apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums, jo Komisija nav ne izskaidrojusi iemeslu, kādēļ par septiņiem pārkāpumu gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, nav ticis izlemts Lēmumā 2006/678, ne pamatojusi kavēšanos apstrīdētā lēmuma pieņemšanā. Itālijas Republika esot informēta par iemesliem, kādēļ Komisija neesot pieņēmusi nekādu lēmumu par septiņiem pārkāpumu gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, vienīgi šajā tiesvedībā. Komisijas sniegtie skaidrojumi tās iebildumu rakstā tomēr esot ne vien pamatojums, kas sniegts pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un kuram nav nozīmes tā tiesiskuma izvērtēšanā, bet arī nepietiekama argumentācija, lai izskaidrotu šī lēmuma pamatojumu. Tā kā jēdzieni “pilnīgas atgūšanas neesamība” un “notiekoša procedūra” ir juridiski termini, Komisija neesot varējusi vienīgi konstatēt, ka tā vai cita procedūra vēl tiek turpināta, bet tai būtu bijuši jāsniedz iemesli, kādēļ tā uzskata, kāpēc attiecīgo summu atgūšana vēl ir iespējama.
39 Komisija vispirms norāda, ka Itālijas Republikas pirmais atcelšanas pamats ir faktiski vērsts nevis pret apstrīdēto lēmumu, bet pret Lēmumu 2006/678. Komisija uzskata, ka tādēļ šī pirmā pamata pirmā daļa par spēkā neesamību ir nepieņemama.
40 Tādēļ ir jāizvērtē pirmā pamata pirmās daļas pieņemamība.
41 Šajā ziņā Itālijas Republika būtībā apstrīd to, ka būtu bijis Komisijas oficiāls lēmums par septiņiem pārkāpumu gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, Lēmuma 2006/678 ietvaros. Itālijas Republika uzskata, ka Komisijai būtu bijis jāievēro divu mēnešu termiņš vai katrā ziņā saprātīgs termiņš, lai lemtu par paziņojumiem, kurus dalībvalsts tai nosūtījusi saskaņā ar Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punktu. Tomēr šis termiņš esot ticis būtiski pārsniegts tad, kad Komisija pieņēma Lēmumu 2006/678.
42 Ir jānorāda, ka nevar tikt pamatoti apgalvots, ka Itālijas Republikas iebildums nav vērsts pret Lēmumu 2006/678. Vienkārši izlasot prasības pieteikumu un replikas rakstu, ir redzams apstiprinājums tam, ka Itālijas Republika izvirza nevis apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, bet Lēmuma 2006/678 prettiesiskumu.
43 Protams, ir taisnība, ka, ja uz septiņiem pārkāpuma gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, būtu attiecies apstrīdētais lēmums, tie nebūtu tikuši iekļauti apstrīdētajā lēmumā. Tomēr negrozāms paliek tas, ka Lēmums 2006/678 nav izskatāmā strīda priekšmets un līdz ar to iebildumi, kas vērsti pret šo lēmumu, nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu un līdz ar to šajā lietā tie nav efektīvi.
44 Turklāt ir jāuzskata, tāpat kā to uzskata Komisija, ka, ja Itālijas valdība būtu paredzējusi izvirzīt iebildumu Komisijai par to, ka tā nav saprātīgā termiņā pieņēmusi skaidru, pienācīgi pamatotu lēmumu par septiņiem pārkāpumu gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, tai bija iespēja aicināt Komisiju lemt par šiem gadījumiem un, attiecīgajā gadījumā, Itālijai būtu bijusi iespēja celt prasību saskaņā ar EKL 232. panta otro daļu, lai Savienības tiesa konstatētu Komisijas bezdarbību.
45 Šajos apstākļos šis Itālijas Republikas iebildums ir jānoraida kā neefektīvs, nevis kā nepieņemams.
46 Saistībā ar iebildumu par apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību ir jāatgādina, ka EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam atbilstoši attiecīgā akta raksturam un tajā ir skaidri un nepārprotami jābūt norādītai aktu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un Savienības tiesai veikt kontroli (skat. Tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑26/00 Nīderlande/Komisija, Krājums, I‑6527. lpp., 113. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 19. jūnija spriedumu lietā T‑48/04 Qualcomm/Komisija, Krājums, II‑2029. lpp., 174. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Šajā lietā ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 11. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktu, ja līdzekļus pēc pārkāpuma neatgūst četros gados pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas vai – gadījumos, kad par atgūšanu norisinās tiesvedība attiecīgās valsts tiesā, – astoņos gados pēc tās, 50 % no neatgūšanas finansiālajām sekām sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % sedz no Kopienas budžeta.
48 Tā kā dalībvalstis saskaņā ar Komisijas 2006. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 885/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu (OV L 171, 90. lpp.), kas ir piemērojama no 2006. gada 16. oktobra un kuras 11. panta 1.–3. punktā būtībā ir paredzēta tā pati procedūra, kas paredzēta Regulas Nr. 1663/95 8. pantā, ir paziņojušas pārkāpumu gadījumus, saistībā ar kuriem līdz 2006. gada 16. oktobrim vēl nebija pilnībā atgūtas summas; šajā pašā apsvērumā ir secināts, ka, pamatojoties uz šo informāciju, Komisijai ir jāpieņem lēmums par summu, kas atbilst pārkāpumiem, kuri atkarībā no gadījuma ir attiecīgi notikuši pirms vairāk nekā četriem vai astoņiem gadiem, neatgūšanas finansiālajām sekām.
49 No tā izriet, ka šis apstrīdētā lēmuma preambulas apsvērums ir ļāvis Itālijas Republikai uzzināt iemeslus, kādēļ Komisija ir nolēmusi, ka dalībvalstij ir jāsedz 50 % no līdzekļu neatgūšanas finansiālajām sekām.
50 Katrā ziņā, ja ar šo iebildumu Itālijas Republika paredz apstrīdēt Lēmuma 2006/678 pamatojuma neesamību, jo Komisija nav izskaidrojusi, kādēļ par septiņiem pārkāpumu gadījumiem, kuru summas pārsniedz EUR 500 000, nebija izlemts šajā pašā lēmumā, šis iebildums ir jānoraida kā neefektīvs. Iespējamā konstatācija par Lēmuma 2006/678 pamatojuma neesamību nekādā veidā nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
51 Turklāt ir jāatgādina, ka Komisijas lēmumi ELVGF grāmatojumu noskaidrošanas jomā tiek pieņemti, pamatojoties uz kopsavilkuma ziņojumu, kā arī uz korespondenci starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti (Tiesas 2002. gada 14. marta spriedums lietā C‑132/99 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑2709. lpp., 39. punkts). Šajos apstākļos lēmuma pamatojums ir jāuzskata par pietiekamu, ja valsts adresāte bija cieši iesaistīta šo lēmumu izstrādes procesā un tai bija zināmi iemesli, kādēļ Komisija uzskatīja, ka strīdīgo summu nevar segt no ELVGF (Tiesas 2002. gada 21. marta spriedums lietā C‑130/99 Spānija/Komisija, Recueil, I‑3005. lpp., 126. punkts).
52 Ir jākonstatē, kā to norāda Komisija, ka iepriekš 21. punktā minētajā kopsavilkuma ziņojumā AGRI‑2006–62645–01‑00 ir sniegts detalizēts Lēmumā 2006/678 izklāstīto korekciju pamatojums. Šī dokumenta 4. punkta rubrikā “Ziņojums par lēmumiem saistībā ar finanšu sekām, kas izriet no summu, kuras saistītas ar pārkāpumiem, neatgūšanas” Komisijas dienesti ir skaidri norādījuši, ka saistībā ar noteiktām pārkāpumu, kas notikuši pirms 1999. gada, lietām vēl joprojām notiek atgūšanas tiesvedības valsts tiesās, lai gan valsts iestādes līdz šim ir rīkojušās ar visu atbilstošo rūpību. Līdz ar to tās uzskata, ka šīs lietas vairs nevar tikt izbeigtas, jo attiecīgā summa nevar tikt segta ne no Kopienas budžeta, tādēļ ka atgūšana vēl joprojām ir iespējama, ne no attiecīgās dalībvalsts budžeta, tādēļ ka valsts iestādes nav pieļāvušas nolaidību. Tās secināja, ka tādēļ ir jāgaida valsts tiesās notiekošo tiesvedību iznākums, lai varētu lemt par iespējamās neatgūšanas finanšu sekām, un šīs lietas tādējādi ir izslēgtas no Lēmuma 2006/678 piemērošanas jomas.
53 Līdz ar to iebildums par apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību ir jānoraida kā nepamatots un katrā ziņā saistībā ar apgalvoto Lēmumu 2006/678 pamatojumu neesamību – kā neefektīvs.
54 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par pārkāpumu gadījumiem, kuru summa ir mazāka par EUR 500 000
55 Itālijas Republika saistībā ar pārkāpumu gadījumiem, kuru summa ir mazāka par EUR 500 000 un kuri ir attaisnoti apstrīdētajā lēmumā, norāda, ka šī lēmuma priekšmetu ietekmē tas, ka Komisija bez jebkāda pamatojuma ir pārmērīgi pārsniegusi termiņu lēmumu pieņemšanai saistībā ar šiem gadījumiem. Turklāt Komisija savā iebildumu rakstā atzīst, ka saistībā ar šiem gadījumiem nešķiet, ka ir nepieciešami Itālijas iestāžu papildu skaidrojumi un ka tie esot tikuši iekļauti task force uzticētajā procedūrā vienīgi administratīvās procedūras ekonomijas prasību dēļ. Šīs kavēšanās dēļ, kas esot pilnībā nepamatota, attiecīgais gadījums esot ticis iekļauts apstrīdētajā lēmumā un tādēļ tam esot ticis piemērots Regulas Nr. 1290/2005 32. pants ar tādām sekām, ka 50 % no attiecīgajām summām ir jāsedz no valsts budžeta.
56 Pirmkārt, Itālijas Republika iebilst par to, ka Komisija nav saprātīgā termiņā pieņēmusi lēmumu par 25 gadījumiem, kuru summa ir mazāka par EUR 500 000 un kuri jau ir tikuši ietverti 2001. gadā sāktajā grāmatojumu noskaidrošanas procedūrā, un kuru attiecināšanu uz ELVGF OLAF jau bija paziņojis 2001. gada 12. jūnija paziņojumā. Runa ir par šādiem gadījumiem: Coprap (IT/1987/001), Tabacchi Levante (IT/1987/002), Casearia Sarda (IT/1991/001), Beca (IT/1994/009), Soc.Coop.Super (IT/1995/003/A), Vinicola Magna (IT/1995/005/A), Eurotrade (IT/1995/015/A), COASO – Italiana Tabacchi (IT/1995/016/A), Ionia (IT/1995/017/A), Beca (IT/1995/018), Addeo Fruit (IT/1995/021), Quaranta (IT/1996/003), D’Apolito (IT/1996/007), Sibillo (IT/1996/016), Agrocom (IT/1996/019), Procaccini (IT/1996/020), Addeo Fruit (IT/1996/023), Mediterrane Vini (IT/1996/001), Oleificio Centro Italia (IT/1996/029), Procaccini (IT/1997/002), Soc.Coop.Super (IT/1997/006/A), Savict (IT/1997/01), Agricola S. Giuseppe (IT/1997/012), Terra D’Oro (IT/1997/017/A), Toscana Tabacchi (IT/1997/018) (turpmāk tekstā – “25 pārkāpumu gadījumi”).
57 Otrkārt, Itālijas valdība iebilst par to, ka Komisija kavējās 36 citu pārkāpuma gadījumu attaisnošanā, kuri nav iekļauti OLAF 2001. gada 12. jūnija paziņojumā un saistībā ar kuriem Itālijas iestādes ir nesekmīgi lūgušas Komisijas dienestus, lai šie gadījumi tiktu segti no Kopienas budžeta. Kā piemēru Itālijas Republika min septiņus gadījumus, kas minēti divos SAISA 2006. gada 6. un 13. oktobra ziņojumos. Runa ir par šādiem pārkāpumu gadījumiem: Codelme‑Cabosa (IT/III/98/12), Centro Sud Conserve (IT/4/98/16), Agroverde (IT/I/95/9), Racaniello Rosa (IT/3/95/19), Agricola Paduli (IT/00/11), Vinicola Vedovato Mario (IT/3/96/26) un Agricola Paduli (IT/95/12).
58 Itālijas valdība uzskata, ka tas, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā, ir izraisījis to, ka attiecīgās lietas no 36 citiem pārkāpumu gadījumiem ir iekļautas Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta piemērošanas jomā, kas nozīmē, ka finanšu sekas tiks segtas 50 % apmērā no valsts budžeta.
59 Vispirms ir jānorāda, ka Komisijai nevienā tiesību normā nav noteikts pienākums pieņemt lēmumu par speciālo paziņojumu, kas paziņots saskaņā ar Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punktu, noteiktā termiņā (Vispārējās tiesas 2010. gada 26. oktobra spriedums lietā T‑236/07 Vācija/Komisija, Krājums, II‑5253. lpp., 63. punkts).
60 Tomēr saskaņā ar vispārēju Savienības tiesību principu Komisijai, īstenojot savas administratīvās procedūras, ir jāievēro saprātīgi termiņi (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 179. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑196/01 Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis/Komisija, Recueil, II‑3987. lpp., 229. punkts).
61 Pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procedūrā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesa un kas turklāt ir noteikts kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa 2000. gada 7. decembrī Nicā pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā (OV C 364, 1. lpp.) (Vispārējās tiesas 2006. gada 11. aprīļa spriedums lietā T‑394/03 Angeletti/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑95. un II‑A‑2‑441. lpp., 162. punkts).
62 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jautājums par to, vai administratīvās procedūras ilgums ir saprātīgs, ir izvērtējams, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus, it īpaši kontekstu, kādā tā radusies, dažādos procesuālos posmus, kas ir īstenoti, lietas sarežģītību, kā arī tās nozīmību iesaistītajiem lietas dalībniekiem (Tiesas 2004. gada 15. jūlija spriedums lietā C‑501/00 Spānija/Komisija, Krājums, I‑6717. lpp., 53. punkts).
63 Šajā lietā ir jānorāda, ka, lai gan ir taisnība, ka spēkā esošajos tiesību aktos nav paredzēts, ka Komisijai noteiktā termiņā ir jāpieņem lēmums par finanšu seku attiecināšanu gadījumā, ja dalībvalsts ir iesniegusi paziņojumu saskaņā ar Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punktu, tomēr ir jāizvērtē, vai administratīvās procedūras ilgums ir saprātīgs, un, ja saprātīgais termiņš ir pārsniegts, ir jānoskaidro, vai šis apstāklis varēja ietekmēt apstrīdēto lēmumu.
64 Pirmkārt, saistībā ar 25 pārkāpumu gadījumiem nav strīda par to, kā to tiesas sēdē ir apstiprinājusi Komisija, ka runa ir par gadījumiem, kurus SAISA paziņojusi Komisijai pirms 1995. gada.
65 Šie 25 gadījumi ir daļa no vairāk nekā tūkstots pārkāpumu gadījumu kopuma, ko Itālijas Republika paziņojusi pirms 1995. gada. Tomēr tie attiecas vienīgi uz pārkāpumu gadījumiem, saistībā ar kuriem nav bijuši nepieciešami Itālijas iestāžu papildu skaidrojumi.
66 OLAF savā 2001. gada 12. jūnija paziņojumā ir norādījis, ka šis paziņojums ir “oficiāls paziņojums saskaņā ar Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktu”, un saistībā ar tā 1. pielikumā ietverto gadījumu pirmo grupu norādījis: “Gadījumi, saistībā ar kuriem kompetentās iestādes ir norādījušas, ka attiecīgās summas ir jāuzskata par neatgūstamām un saistībā ar kurām mēs piekrītam, kas tās sedz ELVGF Garantiju nodaļa [..].”
67 Tomēr vienīgi 2007. gada 27. aprīlī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas aptver 25 pārkāpumu gadījumus.
68 Tā kā šie pārkāpumu gadījumi tika paziņoti Komisijai pirms 1995. gada, taču Komisijas grāmatojumu noskaidrošanas lēmumā tika iekļauti vienīgi 2007. gada 27. aprīlī, tad ar tiem saistītā grāmatojumu noskaidrošanas procedūra ir kopumā ilgusi vairāk nekā desmit gadus.
69 Turklāt ir jānorāda, ka 2001. gada jūnijā, t.i., aptuveni sešus gadus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Komisija atzina par neatgūstamām summas, kas atbilst 25 pārkāpumu gadījumiem, un akceptēja, ka tās sedz ELVGF.
70 Lai pamatotu šo termiņu, Komisija skaidro, ka, lai gan 2003. gadā tā varēja veikt pārkāpumu gadījumu, kurus pirms 1995. gada paziņojušas Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Īrija, Nīderlandes Karaliste, Portugāles Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, finanšu seku noteikšanu, jo OLAF bija izdevies izskatīt visus pārkāpumu gadījumus, kurus šīs dalībvalstis bija paziņojušas pirms 1995. gada, situācija ar Itālijas Republiku turpināja būt ļoti neskaidra lielā skaita notiekošo atgūšanas tiesvedību dēļ, kā arī ļoti nekonkrēto un nepilnīgo Itālijas iestāžu atbilžu dēļ.
71 Komisija apstiprina, ka nav spējusi iekļaut tajā pašā 2003. gada lēmumā 25 pārkāpumu gadījumus, lai pilnībā analizētu Itālijas situāciju un garantētu administratīvo procedūru nepieciešamo ekonomiju. Līdz ar to Komisija nolēma neattaisnot gadījumus, ko Itālijas valdība paziņojusi pirms 1995. gada un kuri kopā ar tiem gadījumiem, kas paziņoti pēc šī datuma līdz 1999. gadam, tika iekļauti 2003. gadā izveidotā task force darbā.
72 Turklāt Komisija norāda, ka, tā kā task force sāka ar to, ka koncentrēja pūles uz gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000 un kas atbilst 85 % no atgūstamajām summām, vienīgi 2005. gada pirmajos mēnešos task force spēja sākt analizēt gadījumus, kuru summa ir mazāka par EUR 500 000, t.i., vairāk par 3800 gadījumiem, no kuriem lielāko daļu bija paziņojusi Itālijas Republika.
73 Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 1290/2005 pieņemšana 2005. gada 21. jūnijā esot nozīmējusi, ka visi gadījumi, ieskaitot 25 pārkāpumu gadījumus, kas paziņoti pirms 2006. gada 16. oktobra Regulas Nr. 595/91 3. panta ietvaros un saistībā ar kuriem vēl nav notikusi pilnīga atgūšana, tika automātiski iekļauti minētās regulas 32. panta 5. punkta piemērošanas jomā.
74 Ir jākonstatē, ka, pat ņemot vērā lielo skaitu atgūšanas tiesvedību, kas notika Itālijā, un prasību, lai Komisija analizētu Itālijas situāciju kopumā un garantētu administratīvo procedūru nepieciešamo ekonomiju, šīs administratīvās procedūras ilguma saprātīgais raksturs nevar tikt pamatoti apgalvots saistībā ar 25 pārkāpumu gadījumiem.
75 Pirmkārt, ir jānorāda, ka kopš 2001. gada jūnija saistībā ar 25 pārkāpumu gadījumiem nebija nepieciešamas kādas izmeklēšanas darbības no Komisijas puses, ne papildu informācija no dalībvalsts. Šo apstākli apstiprināja Komisija gan savos rakstos, gan tiesas sēdē.
76 Otrkārt, tas, ka bija liels skaits citu pārkāpumu gadījumu saistībā ar Itālijas Republiku, kuri vēl tika definēti, nekādā veidā neliedza Komisijai ar oficiālu lēmumu beigt procedūru saistībā ar 25 pārkāpuma gadījumiem. Izņemot to, ka visi šie pārkāpumi attiecās uz vienu un to pašu dalībvalsti, starp 25 pārkāpumu gadījumiem un citiem pārkāpumu gadījumiem, kuri attiecas uz Itālijas Republiku, nepastāvēja nekāda cita tehniska vai juridiska saikne, kas liedza Komisijai pieņemt atsevišķu lēmumu par 25 pārkāpumu gadījumiem.
77 Treškārt, kavēšanās 25 pārkāpumu gadījumu definēšanā nekādā veidā nevar tikt piedēvētā Itālijas Republikai. Konkrētāk, saistībā ar periodu pēc OLAF 2001. gada 12. jūnija paziņojuma iepriekš 75. punktā jau tika norādīts, ka Komisija no Itālijas Republikas nebija lūgusi nekādu papildu informāciju vai paskaidrojumu saistībā ar šiem gadījumiem. No tā izriet, ka, pat akceptējot, kā to apgalvo Komisija, ka Itālijas Republikas paziņotu gadījumu situācija bija neskaidra tostarp Itālijas iestāžu sniegto nekonkrēto un nepilnīgo atbilžu dēļ, neviena no šīm atbildēm neattiecās uz 25 pārkāpumu gadījumiem. Līdz ar to Itālijas Republika nekādi neveicināja administratīvās procedūras ieilgšanu pēc 2001. gada jūnija.
78 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka saistībā ar 25 pārkāpumu gadījumiem Komisija nav ievērojusi saprātīgu termiņu administratīvās procedūras norisē.
79 Turpinājumā ir jāpārbauda, vai šī principa pārkāpums var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu saistībā ar šiem gadījumiem.
80 Šajā ziņā jānorāda, ka saprātīga termiņa principa pārkāpums parasti nevar būt pamats atcelt administratīvās procedūras noslēgumā pieņemtu lēmumu. Vienīgi tad, ja pārmērīgais pagājušais laiks var ietekmēt administratīvās procedūras noslēgumā pieņemta lēmuma saturu, saprātīga termiņa principa neievērošana ietekmē administratīvās procedūras spēkā esamību (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑39/00 P SGA/Komisija, Recueil, I‑11201. lpp., 44. punkts; pēc analoģijas skat. arī Tiesas 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I‑6513. lpp., 203. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā T‑240/07 Heineken Nederland un Heineken/Komisija, II‑3355. lpp., 295. punkts).
81 Šajā lietā ir jāatgādina, ka Itālijas Republika sūdzas par novēlotību, ar kādu Komisija ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu saistībā ar 25 pārkāpumu gadījumiem, un par šīs novēlotības sekām minētajam lēmumam.
82 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka saskaņā ar tiesību normu, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1290/2005 pieņemšanas un kas ir piemērojama 25 pārkāpumu gadījumiem, t.i., Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punktu, ja zaudētās summas netiek atgūtas pilnā apjomā, pārkāpumu vai nolaidības finansiālās sekas sedz no Kopienas budžeta, izņemot pārkāpumu vai nolaidības sekas, kas ir saistāmas ar pārvaldes iestādēm vai citām dalībvalstu struktūrām.
83 Taču OLAF 2001. gada 12. jūnija paziņojumā atzina, ka summas saistībā ar 25 pārkāpumu gadījumiem ir jāuzskata par neatgūstamām un tās ir jāsedz ELVGF.
84 Līdz ar to Komisijai lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punktu, būtu bijis jānosaka, ka visas finanšu sekas, kas izriet no 25 pārkāpumu gadījumiem, ir jāsedz ELVGF.
85 No tā izriet, ka vienīgi pagājušā laika dēļ, it īpaši Komisijas kavēšanās lēmuma pieņemšanā un piemērojamo tiesību aktu maiņas dēļ, šīs sekas 50 % apmērā ir tikušas attiecinātas uz ELVGF un 50 % apmērā – uz Itālijas Republiku.
86 Šajos apstākļos tiktāl, ciktāl pārmērīgais pagājušais laiks ir ietekmējis administratīvās procedūras noslēgumā pieņemtā lēmuma saturu, saprātīga termiņa principa pārkāpums ir pamatojums daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, jo saistībā ar 25 pārkāpumu gadījumiem apstrīdētajā lēmumā finanšu sekas 50 % apmērā ir attiecinātas uz Itālijas Republiku.
87 Otrkārt, saistībā ar pārkāpumu gadījumiem, kuru summa ir mazāka par EUR 500 000, kuri nav iekļauti OLAF 2001. gada 12. jūnija paziņojumā un saistībā ar kuriem Itālijas iestādes arī izvirza saprātīga termiņa principa pārkāpumu, ir jākonstatē, ka Itālijas Republika vienīgi iesniedz kopsavilkuma tabulu, kas pievienota prasības pieteikumam un kurā ir norādīti 36 pārkāpumu gadījumi, no kuriem 22 ir norādīti kā vēl atvērti, 14 norādīti kā slēgti.
88 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punktā ir norādīts, ka, “[j]a dalībvalsts uzskata, ka summu nevar pilnībā atgūt vai nevar cerēt, ka to atgūs pilnībā, tā ar īpašu paziņojumu informē Komisiju par neatgūto summu un iemesl[iem], kādēļ šī summa, pēc tās domām, būtu jāsedz Komisijai [Kopienai] vai dalībvalstij”. Šajā pašā pantā ir paredzēts, ka “[š]ai informācijai jābūt pietiekami sīkai, lai saskaņā ar Regulas [..] Nr. 729/70 8. panta 2. punktu Komisija varētu nolemt, kam jāuzņemas finansiālās sekas”.
89 Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja zaudētās summas netiek atgūtas pilnā apjomā, pārkāpumu vai nolaidības finansiālās sekas sedz Savienība, izņemot pārkāpumu vai nolaidības sekas, kas ir piedēvējamas pārvaldes iestādēm vai citām dalībvalstu struktūrām.
90 No tā izriet, ka saskaņā ar šīm tiesību normām, ja atgūšanas procedūras vēl notiek un nepamatoti izmaksāto summu atgūšana vēl ir sagaidāma, tad attiecīgo finanšu seku segšana no Kopienas budžeta ir izslēgta.
91 Ņemot vērā šo apsvērumu, saistībā ar 22 pārkāpumu gadījumiem, kas norādīti kā atvērti kopsavilkuma tabulā, kura minēta iepriekš 87. punktā, ir jānorāda, ka atgūšanas procedūras saistībā ar šiem gadījumiem nebija slēgtas un ka līdz ar to saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punktu attiecīgās summas nevar tikt attiecinātas uz ELVGF.
92 Ir taisnība, ka lietas materiālos ir divi Itālijas iestāžu paziņojumi saistībā ar to, ka ir slēgti septiņi no šiem divdesmit diviem gadījumiem tādēļ, ka nav atgūstami attiecīgie prasījumi. Tomēr šie paziņojumi tika veikti vienīgi 2006. gada 6. un 13. oktobrī.
93 Tomēr saskaņā Regulas Nr. 1290/2005 49. panta trešās daļas otro ievilkumu tostarp šīs pašas regulas 32. pants ir piemērojams pārkāpumiem, kas paziņoti saskaņā ar Regulas Nr. 595/91 3. pantu un attiecībā uz kuriem pilna apjoma atgūšana nav notikusi līdz 2006. gada 16. oktobrim.
94 Tādēļ ir jānorāda, ka, tā kā šos paziņojumus Itālijas iestādes veica vienīgi 2006. gada 6. un 13. oktobrī, Komisijas dienestiem nav bijis nepieciešamā laika, lai pirms 2006. gada 16. oktobra veiktu prasītās pārbaudes, lai konstatētu, ka nav iespējams atgūt prasījumus saistībā ar šiem pārkāpumiem, un līdz ar to tie nevarēja pieņemt lēmumu par šo gadījumu finanšu seku attiecināšanu saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punktu. Līdz ar to no 2006. gada 16. oktobra šie gadījuma automātiski nokļuva Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta piemērošanas jomā.
95 Saistībā ar 14 citiem gadījumiem, kas ir norādīti iepriekš 87. punktā minētajā tabulā kā slēgti, ir jākonstatē, ka lietas materiālos nav neviena īpaša Itālijas iestāžu paziņojuma Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punkta nozīmē. Turklāt lietas materiālos arī nav nekāda Komisijas paziņojuma, kas apstiprinātu, ka nav iespējams atgūt attiecīgās summas.
96 Šajos apstākļos ir jānorāda, ka Itālijas Republika nav iesniegusi pietiekamus pierādījumus iepriekš 62. punktā minētās judikatūras nozīmē, lai ļautu Vispārējai tiesai izvērtēt administratīvās procedūras saistībā ar šiem gadījumiem saprātīgo raksturu un, vēl jo mazāk, to, vai iespējamais pārmērīgais šīs procedūras ilgums ir piedēvējams Komisijas dienestiem.
97 Ņemot vērā iepriekš minēto, nav pierādīts saprātīga termiņa principa pārkāpums saistībā ar šajā lietā izskatāmajiem 36 gadījumiem.
98 No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa ir jāakceptē saistībā ar 25 pārkāpuma gadījumiem, kas iekļauti OLAF 2001. gada 12. jūnija paziņojumā, un pārējā daļā tā ir jānoraida.
Par Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
99 Otrajā pamatā Itālijas Republika, pirmkārt, norāda saistībā ar septiņiem pārkāpumu gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, ka Lēmuma 2006/678 pieņemšanas laikā bija tikuši izpildīti tai labvēlīga lēmuma pieņemšanas kritēriji, jo Itālijas iestādes bija iesniegušas pierādījumus par savu rūpību atgūšanas procedūru saistībā ar šiem gadījumiem pārvaldībā. Šo gadījumu izslēgšana no Lēmuma 2006/678 un to iekļaušana apstrīdētajā lēmumā ar tādām sekām, ka attiecīgās summas 50 % apmērā tiek attiecinātas uz dalībvalsti, tādējādi esot acīmredzamā pretrunā Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punktam un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punktam.
100 Otrkārt, Itālijas Republika būtībā apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka Itālijas iestādes vai struktūras ir pieļāvušas nolaidību to pienākumu izpildē, kuri izriet no Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punkta, līdz ar ko tā nepamatoti ir noteikusi tai segt apgalvotās nolaidības finanšu sekas 50 % apmērā saistībā gan ar septiņiem pārkāpumu gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, kā arī saistībā ar citiem gadījumiem, kuru summa ir mazāka par šo robežlielumu un kuri ir iekļauti apstrīdētajā lēmumā.
101 Itālijas Republika norāda, ka, ņemot vērā piemērojamās valsts tiesību normas, pagājušo termiņu ilgums pats par sevi nevar būt pierādījums par tās nolaidību. Tā apgalvo, ka saskaņā ar šīm tiesību normām AGEA paziņoto pārkāpumu gadījumos pēc pārbaudēm, kuras veikušas trešās personas, vienīgi pirmās izvērtēšanas, ko veic tiesa, beigās Itālijas Republika būtu varējusi lūgt attiecīgo summu atmaksāšanu un ka prasījums atbilda noteiktības, konkrētas summas un maksājuma termiņa iestāšanās kritērijiem, kas paredzēti Itālijas tiesībās, lai veiktu šo pieprasījumu. No tā izriet, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā laiks šo kritēriju konkretizēšanai sakarā ar pagājušo termiņu ilgumu, lai noteiktu iespējamu nolaidību, kurā vainojama Itālijas Republika, saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punktu.
102 Treškārt, Itālijas Republika uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums tiktāl, ciktāl tajā nav norādīti iemesli, kuru dēļ Komisija, neraugoties uz Itālijas iestāžu rūpību, ir attiecinājusi uz valsts budžetu 50 % no attiecīgo gadījumu atbilstošajām summām.
103 Komisija norāda, ka Itālijas Republikas šajā pamatā izvirzītie iebildumi saistībā ar gadījumiem, kuru summa pārsniedz EUR 500 000, neattiecas uz apstrīdēto lēmumu, bet uz Lēmumu 2006/678. Komisija norāda, ka, lai apstrīdētu Lēmumu 2006/678, jo šajā lēmumā tā nav lēmusi par attiecīgajiem gadījumiem, Itālijas valdība ir cēlusi prasību atcelt tiesību aktu lietā T‑394/06, kurā šī valdība jau ir norādījusi uz apgalvoto rūpību, ar kādu ir īstenotas atgūšanas procedūras saistībā ar minētajiem pārkāpumu gadījumiem.
104 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Lēmums 2006/678 nav šīs prasības priekšmets un līdz ar to visi iebildumi, kas vērsti pret šo lēmumu, pat pieņemot, ka tie ir pieņemami un pamatoti, nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu un līdz ar to tie ir jānoraida kā neefektīvi.
105 Saistībā ar to, ka Itālijas valdība apstrīd savas rīcības nolaidīgo raksturu pienākumu, kas tai ir nepamatoti izmaksāto summu atgūšanas jomā, izpildē, ir jānorāda, ka šī apstrīdēšana ir pamatota uz kļūdainu premisu.
106 Apstrīdētajā lēmumā Komisija nav pamatojusies uz Itālijas iestāžu nolaidīgo rīcību, lai uz valsts budžetu attiecinātu 50 % no finanšu sekām saistībā ar attiecīgajiem gadījumiem. Tā ir pamatojusies uz Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktu, saskaņā ar kuru, ja līdzekļus neatgūst četros gados pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas vai – gadījumos, kad par atgūšanu norisinās tiesvedība attiecīgās valsts tiesā, – astoņos gados pēc tās, 50 % no neatgūšanas finansiālajām sekām sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % sedz no Kopienas budžeta.
107 Saskaņā ar iepriekšējo sistēmu atbilstoši Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punktam un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punktam pārkāpumu vai nolaidības finanšu sekas sedza Kopiena, izņemot to pārkāpumu vai nolaidības sekas, kurās vainojamas dalībvalstu administratīvās iestādes vai citi subjekti. Tomēr, pieņemot Regulu Nr. 1290/2005, Savienības Padome izvirzīja mērķi ieviest procedūru, kas ļautu Komisijai pasargāt Kopienas budžeta finanšu intereses, pieņemot lēmumu likt attiecīgai dalībvalstij daļēji segt summas, kas zaudētas pārkāpumu dēļ un kas nav atgūtas pieņemamā [saprātīgā] termiņā (preambulas 25. un 26. apsvērums). Tādējādi Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktā ir noteikts, ka summas, kuras nav atgūtas četru vai astoņu gadu laikā no pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas, turpmāk tiks vienlīdzīgi sadalītas starp dalībvalsti un Kopienas budžetu (iepriekš minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 49. punkts).
108 No tā izriet, ka attiecīgā tiesību norma ļauj Komisijai attiecināt uz dalībvalsti pusi no summām, kas zaudētas pārkāpumu dēļ vai kas nav atgūtas saprātīgos termiņos, nepastāvot pienākumam konkrētā gadījumā pierādīt, ka neatgūšana vai kavēšanās attiecīgo summu atgūšanā ir notikusi valsts iestāžu nolaidīgās rīcības dēļ. Finanšu sloga, kas izriet no neatgūšanas vai kavēšanās atgūšanā, 50 % apmērā segšana no valsts budžeta ir automātiskas sekas vienkāršai laika paiešanai.
109 Šajos apstākļos Itālijas Republikas iebildums ir jānoraida.
110 Saistībā ar iespējamo pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā – ir pietiekami norādīt, kā to pamatoti dara Komisija, ka, tā kā apstrīdētais lēmums nav pamatots ar Itālijas iestāžu nolaidīgo rīcību, lai attiecīgajiem gadījumiem atbilstošās finanšu sekas 50 % apmērā attiecinātu uz valsts budžetu, bet tajā ir vienīgi piemērots Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkts, Komisija varēja nepildīt līgumā paredzēto pienākumu, vienkārši norādot uz šo pēdējo minēto tiesību normu. Tomēr, kā Vispārējā tiesa jau ir iepriekš norādījusi 47.–49. punktā, apstrīdētajā lēmumā ir pilnībā norādīts uz Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktu.
111 Līdz ar to apstrīdētā lēmuma pamatojums šajā sakarā ir jāuzskata par pietiekamu.
112 No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.
113 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais lēmums ir daļēji jāatceļ tiktāl, ciktāl Komisija noteica finanšu sekas 50 % apmērā sakarā ar neatgūšanu 25 pārkāpumu gadījumos. Pārējā daļā prasību noraidīt.
Par tiesāšanās izdevumiem
114 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt atbilstoši šī paša reglamenta 87. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi.
115 Tā kā Itālijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, izņemot saistībā ar finanšu sekām 50 % apmērā sakarā ar atgūšanas neesamību 25 pārkāpumu gadījumos, tai ir jāpiespriež segt četras piektdaļas savu tiesāšanās izdevumu, kā arī atlīdzināt četras piektdaļas Komisijas tiesāšanās izdevumu.
116 Komisija sedz vienu piektdaļu savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina vienu piektdaļu Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumu.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2007. gada 27. aprīļa Lēmumu 2007/327/EK par dalībvalstu maksājumu aģentūru grāmatojumu noskaidrošanu attiecībā uz izdevumiem, ko finansējusi Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa 2006. finanšu gadā, tiktāl, ciktāl saskaņā ar to Itālijas Republikai 50 % apmērā ir jāsedz finanšu sekas, kas izriet no summu neatgūšanas šādos pārkāpumu gadījumos: Coprap (IT/1987/001), Tabacchi Levante (IT/1987/002), Casearia Sarda (IT/1991/001), Beca (IT/1994/009), Soc.Coop.Super (IT/1995/003/A), Vinicola Magna (IT/1995/005/A), Eurotrade (IT/1995/015/A), COASO – Italiana Tabacchi (IT/1995/016/A), Ionia (IT/1995/017/A), Beca (IT/1995/018), Addeo Fruit (IT/1995/021), Quaranta (IT/1996/003), D’Apolito (IT/1996/007), Sibillo (IT/1996/016), Agrocom (IT/1996/019), Procaccini (IT/1996/020), Addeo Fruit (IT/1996/023), Mediterrane Vini (IT/1996/001), Oleificio Centro Italia (IT/1996/029), Procaccini (IT/1997/002), Soc.Coop.Super (IT/1997/006/A), Savict (IT/1997/01), Agricola S. Giuseppe (IT/1997/012), Terra D’Oro (IT/1997/017/A), Toscana Tabacchi (IT/1997/018);
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Itālijas Republika sedz četras piektdaļas savu tiesāšanās izdevumu, kā arī atlīdzina četras piektdaļas Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumu;
4) Komisija sedz vienu piektdaļu savu tiesāšanās izdevumu, kā arī atlīdzina vienu piektdaļu Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumu.
Truchot | Martins Ribeiro | Popescu |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 7. jūnijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par Regulas Nr. 1663/95 8. panta, Regulas Nr. 595/91 5. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
Par pārkāpumu gadījumiem, kuru summa ir lielāka par EUR 500 000
Par pārkāpumu gadījumiem, kuru summa ir mazāka par EUR 500 000
Par Regulas Nr. 729/70 8. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 2. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
Par tiesāšanās izdevumiem