VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2010. gada 16. decembrī
Lieta T‑143/09 P
Eiropas Komisija
pret
Nicole Petrilli
Apelācija – Civildienests – Līgumdarbinieki palīguzdevumiem – Uz noteiktu laiku noslēgts darba līgums – Noteikumi par personāla, kas nav pastāvīgi darbinieki, nodarbinātības Komisijas dienestos maksimālo ilgumu – Lēmums par atteikumu pagarināt darba līgumu
Priekšmets Apelācijas sūdzība, ar ko tiek lūgts atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2009. gada 29. janvāra spriedumu lietā F‑98/07 Petrilli/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1-13. un II‑A‑1-41. lpp.)
Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Nicole Petrilli šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība – Līgumdarbinieks palīguzdevumiem – Nodarbinātības ilgums – Interpretācija
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta pirmās daļas b) punkts)
2. Ierēdņi – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība – Līgumdarbinieks palīguzdevumiem – Nodarbinātības ilgums – Iestādes rīcības brīvība
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta pirmās daļas b) punkts)
3. Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi
1. Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta pirmās daļas b) punktā ietvertais formulējums “faktiskais nodarbinātības laiks iestādē” ir jāinterpretē tādējādi, ka maksimālā atļautā nodarbinātības laikposma aprēķina mērķiem minētā tiesību norma ļauj ņemt vērā tikai kopējo laiku, kurā attiecīgā persona ir bijusi nodarbināta kā līgumdarbinieks palīguzdevumiem minētās kārtības 3.b panta izpratnē, izslēdzot jebkādu citu šīs personas nodarbināšanu darbinieka, kas nav pastāvīgs darbinieks, statusā.
(skat. 33. punktu)
2. Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta pirmās daļas b) punkts, saskaņā ar kuru faktiskais nodarbinātības laiks līgumdarbinieka palīguzdevumiem statusā minētās kārtības 3.b panta izpratnē nedrīkst pārsniegt trīs gadus, nerada attiecīgajai personai tiesības tikt nodarbinātai uz šo maksimālo laiku, ņemot vērā iestādes brīvību slēgt līgumus un tās pilnvaras noslēgt vai pagarināt šādus līgumus uz termiņu, kas ir īsāks nekā maksimālais atļautais ilgums, jo šai iestādei ir plaša rīcības brīvība savu dienestu organizēšanā atkarībā no tai uzticētajiem uzdevumiem un tās rīcībā esošā personāla norīkošanā šo uzdevumu veikšanai, tomēr ar nosacījumu, ka šī norīkošana notiek dienesta interesēs.
Principā iestādei šī rīcības brīvība ir ne tikai individuālajos gadījumos, bet arī tādas vispārīgās politikas ietvaros, ko nosaka ar iekšēju vispārpiemērojamu lēmumu, piemēram, vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem, ar kuriem tā pati ierobežo savas rīcības brīvības izmantošanas iespējas. Tomēr šāda iekšēja lēmuma sekas nevar būt tādas, ka iestāde, pirmkārt, pilnībā atsakās no pilnvarām, kas tai piešķirtas ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pantu, noslēgt vai – atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem – pagarināt līgumu ar līgumdarbinieku palīguzdevumiem minētās nodarbināšanas kārtības 3.b panta izpratnē uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus, un, otrkārt, neievēro vispārējos tiesību principus, tādus kā vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.
Ņemot vērā šos principus, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nevar atteikties no rīcības brīvības, kas tai piešķirta ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pantu, mehāniski piemērojot Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmuma par personāla, kas nav pastāvīgi darbinieki, nodarbināšanas Komisijas dienestos maksimālo ilgumu 3. panta 1. punktā paredzēto maksimālo sešu gadu ilgumu – proti, neizskatot kandidāta, kurš atbilst nosacījumiem, lai viņu varētu nodarbināt kā līgumdarbinieku palīguzdevumiem, lietu un dienesta interesi viņu nodarbināt –, lai attaisnotu to, ka šīs personas nodarbinātības laikposms tiek ierobežots līdz laikam, kas ir īsāks nekā tas, kurš atļauts ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pantu. Tādējādi, atsakoties no šīs rīcības brīvības, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pārkāptu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un vienlīdzīgas attieksmes principu, saskaņā ar kuriem iestādei rūpīgi, pilnīgi un objektīvi ir jāizskata katra kandidāta lieta, ņemot vērā attiecīgā kandidāta nopelnus un prasmes un aizpildāmajam amatam izvirzītās prasības.
Gadījumā, ja attiecīgajai personai darbinieka, kas neietilpst pastāvīgajā personālā, statusā 12 gadu laikā ir uzkrājušies nodarbinātības laikposmi, kas pārsniedz trīs gadus, mehāniskas sešu gadu noteikuma piemērošanas rezultātā jau sākotnēji tiek ierobežota institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, rīcības brīvības izmantošana atbilstoši Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta pirmās daļas b) punktam attiecībā uz iespējamo maksimālā atļautā trīs gadu termiņa izbeigšanos, ņemot vērā, ka šāda atbilstoša piemērošana ar Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmuma 3. panta 1. punkta formulējumu, to aplūkojot kopsakarā ar minētā lēmuma pielikuma II punktu un preambulas ceturto apsvērumu, saskaņā ar kuru šajā sakarā nav pieļaujamas nekādas atkāpes, ir skaidri aizliegta. Tādējādi, tā kā minētā lēmuma 3. panta 1. punkts ir pretrunā minētajām augstāka spēka tiesību normām, sešu gadu noteikums ir prettiesisks un to nedrīkst piemērot.
(skat. 34.–36. punktu)
Atsauces: Tiesa, 2005. gada 28. jūnijs, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rǿrindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 211. punkts; Vispārējā tiesa, 2003. gada 27. novembris, T‑331/00 un T‑115/01 Bories u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑309. un II‑1479. lpp., 72. punkts; 2005. gada 1. marts, T‑258/03 Mausolf/Eiropols, Krājums‑CDL, I‑A‑45. un II‑189. lpp., 25. punkts; 2007. gada 20. septembris, T‑375/03 Fachvereinigung Mineralfaserindustrie/Komisija, Krājumā nav publicēts, 141. punkts; 2008. gada 15. oktobris, T‑160/04 Potamianos/Komisija, Krājums-CDL, I-A-2-75. un II-A-2-469. lpp., 30. punkts; 2009. gada 2. aprīlis, T‑473/07 P Komisija/Berrisford, Krājums‑CDL, I‑B-1-17. un II-B-1-85. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra; 2009. gada 8. septembris, T‑404/06 P EIF/Landgren, Krājums, II‑2841. lpp., 215. punkts.
3. Tiesvedību civildienesta jomā atbilstoši EKL 236. pantam un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam, tostarp tiesvedību saistībā ar ierēdnim vai [citam] darbiniekam nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu, reglamentē tiesību normas, kurām ir īpašs un speciāls raksturs salīdzinājumā ar normām, kas izriet no vispārējiem principiem, kuri regulē Savienības ārpuslīgumisko atbildību EKL 235. panta un 288. panta otrās daļas ietvaros. No Civildienesta noteikumiem citstarp izriet, ka atšķirībā no jebkādas citas privātpersonas Savienības ierēdni vai [citu] darbinieku ar iestādi, pie kuras viņš pieder, saista juridiskas darba attiecības, kurām ir raksturīgs konkrēto savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars, kas ir atspoguļots iestādes pienākumā ņemt vērā attiecīgās personas intereses. Šis līdzsvars galvenokārt ir paredzēts, lai aizsargātu uzticības attiecības, kurām ir jāpastāv starp iestādēm un to ierēdņiem, lai pilsoņiem garantētu labu iestādēm uzticēto vispārējo interešu uzdevumu izpildi. No tā izriet, ka tad, kad Savienība rīkojas darba devēja statusā, tai ir palielināta atbildība, kura izpaužas kā pienākums atlīdzināt kaitējumu, kas radīts tās personālam ar jebkādu prettiesisku darbību, ko tā veikusi darba devēja statusā.
(skat. 46. punktu)
Atsauces: Tiesa, 1994. gada 29. jūnijs, C‑298/93 P Klinke/Tiesa, Recueil, I‑3009. lpp., 38. punkts; 2001. gada 6. marts, C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 44.–47. punkts; Vispārējā tiesa, 2002. gada 12. jūnijs, T‑187/01 Mellone/Komisija, Recueil FP, I‑A‑81. un II‑389. lpp., 74. punkts; 2004. gada 14. oktobris, T‑1/02 Polinsky/Tiesa, Krājumā nav publicēts, 47. punkts; 2008. gada 10 decembris, T‑57/99 Nardone/Komisija, Krājums-CDL, I-A-2-83. Un II-A-2-505. lpp., 162. punkts.