Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2013. gada 21. marta spriedumu lietā F-94/11 Brune/Komisija 2013. gada 19. maijā iesniedza Markus Brune

(lieta T-269/13 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Markus Brune (Brisele, Beļģija) (pārstāvis –H. Mannes, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, kurš uztur pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Civildienesta tiesas 2013. gada 21. marta spriedumu lietā F-94/11;

pakārtoti, nosūtīt lietu atpakaļ izskatīšanai Civildienesta tiesā;

piespriest atbildētājai apelācijas instancē un atbildētājai atlīdzināt apelācijas tiesvedības tiesāšanās izdevumus un tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza šādus pamatus:

Tiek apgalvots, ka ir trūkumi tiesneša vērtējumā, pārbaudot pienākumu veikt atkārtotu eksāmenu.

Pārsūdzētajā spriedumā neesot ņemts vērā, ka mutvārdu eksāmena atkārtota kārtošana, izpildot Civildienesta tiesas 2010. gada 29. septembra spriedumu lietā F-5/08 Brune/Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Brune”), pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un vērtējuma objektivitātes principus un LESD 266. pantu;

sprieduma pamatojums ietverot nepareizus tiesiskus vērtējumus un kļūdainu, daļēji pretrunīgu faktu vērtējumu – it īpaši attiecībā uz LESD 266. panta nosacījumiem, diskriminācijas aizliegumu un vienotu vērtēšanas kritēriju prasību.

Tiek apgalvots, ka kļūdaini neesot ņemtas vērā alternatīvas risinājumu iespējas.

Pārsūdzētajā spriedumā ar tiesiski nepareizu pamatojumu esot noraidītas alternatīvas risinājuma, izpildot spriedumu Brune, iespējas, kas atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šajā gadījumā būtu atbilstošas;

pārbaudot alternatīvas risinājuma iespējas, spriedums it īpaši esot pamatots uz vienlīdzības un vērtējuma objektivitātes principa, Civildienesta noteikumu 27. panta un paziņojuma par konkursu nepareizu interpretāciju.

Pakārtoti, tiek apgalvots, ka esot nepareizi novērtētas procesuālās kļūdas, sagatavojot atkārtotu eksāmenu.

Paskaidrojumi spriedumā par laicīgu uzaicinājumu, atbilstošu informāciju par atlases komisijas sastāvu un informāciju par piemērojamām tiesībām ietverot būtiskas kļūdas attiecībā uz faktu vērtējumu un atbildētāja organizēšanas pienākuma vērtējumu;

spriedumā neesot novērtēts, vai, ņemot vērā to, ka vienlaikus notiekošā procedūrā citai kandidātei ir sniegta papildu informācija, pret apelācijas sūdzības iesniedzēju ir bijusi nevienlīdzīgā attieksme;

attiecībā uz iebildumu par atlases komisijas neobjektivitāti spriedumā esot pārbaudīta tikai apelācijas sūdzības iesniedzēja diskriminācijas pamatlietā pierādījumu neesamība, neaplūkojot bažas par atkārtotā eksāmena neobjektivitāti.

Tiek apgalvots, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja trešais, ceturtais un piektais prasījums ir kļūdaini noraidīti kā nepieņemami.

Spriedumā neesot ņemta vērā iespēja izdarīt vispārējus secinājumus, kam nav ES iestādes konkrēta pienākuma raksturs;

spriedumā esot interpretēta prasība atlīdzināt radošos kaitējumu tādējādi, ka netiek prasīta zaudējumu atlīdzība, lai gan tas esot ticis skaidri paskaidrots tiesas sēdē;

spriedumā neesot ņemts vērā LESD 266. pantā noteiktais pienākums pēc iestādes iniciatīvas atlīdzināt radušos kaitējumu arī tad, ja tas nav tieši prasīts.

Tiek apgalvots, ka ir pieņemts diskriminējošs lēmums par izdevumiem.

Pārsūdzētajā spriedumā apelācijas sūdzības iesniedzējs esot diskriminēts salīdzinājumā ar tiesvedību lietā F-42/11 Honnefelder/Komisija, jo tajā nav pārbaudīts apstāklis, kas šajā spriedumā ir atzīts par būtisku Reglamenta 87. panta 2. punkta izpratnē, par labu apelācijas sūdzības iesniedzējam.