VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (apelācijas palāta)

2011. gada 4. aprīlī

Lieta T‑239/09 P

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Iestādes atteikums uzsākt izmeklēšanu – Pirmstiesas procedūra – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Priekšmets Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2009. gada 31. marta rīkojumu lietā F‑146/07 Marcuccio/Komisija, ar kuru tiek lūgts atcelt šo rīkojumu

Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Luidži Markučo [Luigi Marcuccio] sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijai šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Apelācija – Pamati – Nepietiekams pamatojums – Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms

(EKL 225.a pants)

2.      Ierēdņi – Pārsūdzība – Priekšmets – Rīkojums administrācijai – Nepieņemamība

(EKL 233. pants; Civildienesta noteikumu 91. pants)

3.      Ierēdņi – Pārsūdzība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Izcelsme – Darba tiesiskās attiecības – Juridiskais pamats

(EKL 236. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Zaudējumi – Cēloņsakarība – Kumulatīvi nosacījumi

5.      Apelācija – Pamati – Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu un argumentu vienkārša atkārtošana – Nepieņemamība

(Tiesas Statūtu 58. pants; Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

1.      Civildienesta tiesas pienākums norādīt pamatojumu ir jāuzskata par izpildītu, ja pārsūdzētajā rīkojumā ir izklāstīta Civildienesta tiesas argumentācija tā, lai Vispārējā tiesa varētu veikt savu pārbaudi.

(skat. 24. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2004. gada 7. janvāris, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, 372. punkts; 2007. gada 8. februāris, C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, 46. punkts; 2007. gada 4. oktobris, C‑311/05 P Naipes Heraclio Fournier/ITSB, 51. un 52. punkts.

2.      Savienības tiesai, kas veic tiesiskuma pārbaudi, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 91. pantu, nav jādod rīkojumi iestādēm. Gadījumā, ja tiek atcelts tiesību akts, attiecīgajai iestādei saskaņā ar EKL 233. pantu ir jāveic pasākumi, lai izpildītu spriedumu.

(skat. 31. punktu)

Atsauce: Vispārējā tiesa, 2009. gada 19. novembris, T‑49/08 P Michail/Komisija, 73. punkts un tajā minētā judikatūra.

3.      Strīds starp ierēdni un iestādi, kurā viņš ir vai bija nodarbināts, par zaudējumu atlīdzināšanu, ja tie ir radušies sakarā ar darba attiecībām starp attiecīgo personu un iestādi, ietilpst EKL 236. panta un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta piemērošanas jomā un tātad neiekļaujas EKL 235. un 288. panta piemērošanas jomā.

(skat. 32. punktu)

Atsauce: Tiesa, 1987. gada 7. oktobris, 401/85 Schina/Komisija, 9. punkts.

4.      Ja ierēdnis ceļ prasību par zaudējumu atlīdzību, iestādes atbildība iestājas, ja tiek izpildīts nosacījumu kopums attiecībā uz tai pārmestās rīcības nelikumību, zaudējumu faktisko pastāvēšanu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un minētajiem zaudējumiem. Trīs atbildības iestāšanās nosacījumi ir kumulatīvi, kas nozīmē to, ka, ja kāds no tiem nav izpildīts, iestādes atbildība neiestājas.

(skat. 60. punktu)

Atsauces: Vispārējā tiesa, 2004. gada 14. oktobris, T‑256/02 I/Tiesa, 50. punkts un tajā minētā judikatūra.

5.      No Tiesas Statūtu 58. panta un Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda rīkojuma, kuru lūdz atcelt, apstrīdētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo lūgumu.

Šai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti vai tekstuāli reproducēti pamati un argumenti, kas jau tika izklāstīti Civildienesta tiesā, tostarp tādi, kas pamatoti ar faktiem, ko minētā tiesa ir tieši noraidījusi. Šāda apelācijas sūdzība patiesībā ir prasība, kas vērsta uz to, lai vienkārši panāktu Civildienesta tiesai iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav Vispārējās tiesas kompetencē.

(skat. 62. punktu)

Atsauce: Tiesa, 2004. gada 19. marts, C‑196/03 P Lucaccioni/Komisija, 40. un 41. punkts un tajos minētā judikatūra.