PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)
2005. gada 11. jūlijā (*)
Regula par noteikumiem, kas attiecas uz Eiropas līmeņa politiskajām partijām un to finansēšanu – Prasība atcelt tiesību aktu – Iebilde par nepieņemamību – Apstrīdams tiesību akts – Tiesības celt prasību – Nepieņemamība
Lieta T‑40/04
Emma Bonino, dzīvojoša Romā (Itālija),
Marco Cappato, dzīvojošs Vedānoalambro [Vedano al Lambro] (Itālija),
Gianfranco Dell’Alba, dzīvojošs Livornā [Livourne] (Itālija),
Benedetto Della Vedova, dzīvojošs Tirāno [Tirano] (Itālija),
Olivier Depuis, dzīvojošs Romā,
Marco Pannella, dzīvojošs Romā,
Maurizio Turco, dzīvojošs Pulsāno [Pulsano] (Itālija),
Liste Emma Bonino, Romā,
ko pārstāv Ž. Vandersandens [G. Vandersanden] un L. Levī [L. Levi], advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv H. Krīks [H. Krück], N. Lorencs [N. Lorenz] un D. Mūrs [D. Moore], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
un
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Simsa [M. Sims] un I. Diess Parra [I. Díez Parra], pārstāvji,
atbildētāji,
par lūgumu atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Regulu (EK) Nr. 2004/2003 par noteikumiem, kas attiecas uz Eiropas līmeņa politiskajām partijām un to finansēšanu (OV L 297, 1. lpp.).
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA
(otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Pirungs [J. Pirrung], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] un S. Papasavs [S. Papasavvas],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas un prāvas priekšvēsture
1 2003. gada 4. novembrī Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2004/2003 par noteikumiem, kas attiecas uz Eiropas līmeņa politiskajām partijām un to finansēšanu (OV L 297, 1. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Šī regula tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 191. panta otro daļu, saskaņā ar kuru “Padome, ievērojot [EKL] 251. pantā paredzēto procedūru, pieņem regulas, kas reglamentē Eiropas līmeņa politiskās partijas, un jo īpaši noteikumus attiecībā uz to finansēšanu”.
2 Apstrīdētās regulas 2.–5. pantā ir noteikts:
“2. pants
Definīcijas
Šajā regulā:
1) “politiskā partija” ir pilsoņu apvienība,
– kas tiecas īstenot politiskus mērķus un
– kas atzīta vai izveidota saskaņā ar vismaz vienā dalībvalstī valdošo tiesisko kārtību;
2) “politisko partiju apvienība” ir strukturēta sadarbība starp vismaz divām politiskajām partijām;
3) “Eiropas līmeņa politiskā partija” ir politiska partija vai politisko partiju apvienība, kas atbilst 3. pantā minētajiem nosacījumiem.
3. pants
Nosacījumi
Eiropas līmeņa politiskā partija atbilst šādiem nosacījumiem:
a) tā ir juridiska persona dalībvalstī, kurā atrodas tās mītne;
b) tā ir pārstāvēta ar Eiropas Parlamenta locekļiem vismaz vienā ceturtdaļā dalībvalstu vai valstu parlamentos, vai reģionālajos parlamentos vai reģionālajās asamblejās, vai
tā vismaz vienā ceturtdaļā dalībvalstu pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir saņēmusi vismaz trīs procentus vēlētāju balsu katrā no šīm dalībvalstīm;
c) tā jo īpaši savā programmā un darbībās ievēro principus, pamatojoties uz kuriem dibināta Eiropas Savienība, proti, brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un tiesiskuma principi;
d) tā piedalījusies Eiropas Parlamenta vēlēšanās vai ir izteikusi nodomu to darīt.
4. pants
Pieteikums finansējuma saņemšanai
1. Lai saņemtu finansējumu no Eiropas Savienības vispārējā budžeta, Eiropas līmeņa politiskā partija katru gadu iesniedz pieteikumu Eiropas Parlamentam.
Eiropas Parlaments pieņem lēmumu trīs mēnešu laikā un apstiprina un pārvalda attiecīgās apropriācijas.
2. Pirmajam pieteikumam pievieno šādus dokumentus:
a) dokumentus, kas pierāda, ka pieteikuma iesniedzējs atbilst nosacījumiem, kuri izklāstīti 3. pantā;
b) politisko programmu, kurā izklāstīti Eiropas līmeņa politiskās partijas mērķi;
c) statūtus, kuros jo īpaši noteiktas struktūras, kas ir atbildīgas par politisko un finanšu vadību, kā arī struktūras vai fiziskās personas, kam katrā no attiecīgajām dalībvalstīm ir likumīgas pārstāvības tiesības, jo īpaši lai iegūtu īpašumā kustamu un nekustamu īpašumu vai rīkotos ar to, kā arī lai piedalītos kā puse tiesas prāvās.
3. Par visiem grozījumiem dokumentos, kas minēti 2. punktā, jo īpaši politiskajā programmā vai statūtos, kuri jau bijuši iesniegti, paziņo Eiropas Parlamentam divu mēnešu laikā. Ja par tiem nepaziņo, finansēšanu aptur.
5. pants
Pārbaude
1. Eiropas Parlaments regulāri pārbauda, vai Eiropas līmeņa politiskās partijas aizvien atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti 3. panta a) un b) apakšpunktā.
2. Attiecībā uz nosacījumu, kas izklāstīts 3. panta c) apakšpunktā, Eiropas Parlaments, ja to pieprasa vismaz viena ceturtdaļa tā locekļu, kuri pārstāv vismaz trīs politiskās grupas Eiropas Parlamentā, balsojot vairākumam Eiropas Parlamenta locekļu, pārbauda, vai Eiropas līmeņa politiskā partija aizvien atbilst attiecīgajam nosacījumam.
Pirms šādas pārbaudes veikšanas Eiropas Parlaments uzklausa attiecīgās Eiropas līmeņa politiskās partijas pārstāvjus un lūdz neatkarīgu ievērojamu personu komitejai pieņemamā termiņā sniegt atzinumu par šo jautājumu.
Komitejā ir trīs locekļi, no kuriem Eiropas Parlaments, Padome un Komisija katrs ieceļ vienu. Komitejas sekretariātu un finansējumu nosaka Eiropas Parlaments.
3. Ja Eiropas Parlaments konstatē, ka kāds no 3. panta a), b) un c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem vairs netiek ievērots, attiecīgajai Eiropas līmeņa politiskajai partijai, kas tādēļ zaudējusi šo statusu, vairs nepiešķir šajā regulā paredzēto finansējumu.”
3 Nākamie apstrīdētās regulas panti attiecas uz finansējuma avotiem un ar finansēšanu saistītiem Eiropas līmeņa politisko partiju pienākumiem (6. pants), aizliegumu izmantot Kopienu finansējumu, lai atbalstītu citas politiskās partijas, jo īpaši valstu partijas (7. pants), un uz izdevumu veidu, saskaņā ar kuru var izmantot apropriācijas, kas saņemtas no Eiropas Savienības budžeta (8. pants). 9. pantā ir budžeta noteikumi, jo īpaši attiecībā uz apropriāciju īstenošanu un finansējuma kontroli. Regulas 10. pants regulē apropriāciju sadalījumu starp Eiropas līmeņa politiskajām partijām.
4 Apstrīdētās regulas 13. pantā ar nosaukumu “Stāšanās spēkā un piemērošana” ir noteikts:
“Šī regula stājas spēkā trīs mēnešus pēc tās publicēšanas “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”.
Šīs regulas 4. līdz 10. pantu piemēro no dienas, kad atklāj pirmo sesiju pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2004. gada jūnijā.”
5 Eiropas Parlamenta pirmā sesija pēc Eiropas vēlēšanām 2004. gada jūnijā notika 2004. gada 20. jūlijā.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
6 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 6. februārī, prasītāji cēla šo prasību.
7 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2004. gada 7. un 30. aprīlī, Parlaments un Padome atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam iesniedza iebildes par nepieņemamību.
8 2004. gada 16. jūnijā prasītāji iesniedza savus apsvērumus par iebildēm par nepieņemamību.
9 Eiropas Parlamenta un Padomes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
10 Apsvērumos par atbildētāju iesniegtajām iebildēm par nepieņemamību prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildes par nepieņemamību;
– izdot rīkojumu turpināt tiesvedību pēc būtības;
– piespriest atbildētājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
11 Atbildētāji izvirza iebildi par nepieņemamību, kura pamatojas uz EKL 230. panta ceturto daļu. Turklāt attiecībā uz prasītāju, kas ir politiskā partija “Emmas Bonīno saraksts” [Liste Emma Bonino], Parlaments uzskata, ka netika ievērotas Reglamenta 44. panta 5. punktā paredzētās formālās prasības.
12 Vispirms ir jāpārbauda, vai prasītāji ir izpildījuši pieņemamības nosacījumus, kas paredzēti EKL 230. panta ceturtajā daļā.
Lietas dalībnieku argumenti
Atbildētāju argumenti
13 Parlaments un Padome būtībā uzskata, ka prasītājus apstrīdētā regula neskar ne tieši, ne individuāli. Padome turklāt apgalvo, ka apstrīdētā regula nav apstrīdams akts EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
– Par apstrīdētā tiesību akta būtību
14 Padome vispirms norāda, ka apstrīdētā regula nav “slēpts” lēmums, bet ka tam ir visas vispārpiemērojamam tiesību aktam, kas piemērojams vispārīgā un abstraktā veidā objektīvi noteiktās situācijās, raksturīgās pazīmes. Šādu tiesību aktu nevar apstrīdēt atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai. Padome neizslēdz, ka arī vispārpiemērojams tiesību akts noteiktos apstākļos varētu skart fizisku vai juridisku personu tieši un individuāli, tajā pašā laikā attiecībā pret citiem tiesību subjektiem tam ir vispārpiemērojams normatīvs raksturs. Taču Padome uzsver, ka šajā gadījumā šādi īpaši apstākļi nepastāv.
15 Parlaments norādīja, ka apstrīdētās regulas un it īpaši tās 2.–5. panta tiešā piemērojamība, pamatojoties uz EKL 249. panta otro daļu, nav jājauc ar tiešu ietekmi EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē. Prasības pieņemamību nevar secināt no EKL 249. panta otrās daļas vai apstrīdētās regulas tiešās piemērojamības.
– Par tiešas ietekmes uz prasītājiem neesamību
16 Attiecībā uz tiešo ietekmi uz prasītājiem Parlaments un Padome uzskata, pirmkārt, ka prasītāji, vismaz ne visi, nav apstrīdētajā regulā minētie tiesību subjekti.
17 No vienas puses – attiecībā uz prasītājiem deputātiem – Padome un Parlaments apgalvo, ka apstrīdētā regula attiecas uz tām Eiropas līmeņa politiskajām partijām apstrīdētās regulas 2. panta izpratnē, kuras veido vai nu pilsoņu apvienības, kam ir noteiktas īpašības, vai strukturēta sadarbība starp divām vai vairākām šādām apvienībām. Prasītāji deputāti, būdami fiziskas personas atšķirībā no partijām, kurām tie pieder, nav tieši skarti ar apstrīdēto tiesību aktu. Parlaments piebilst, ka iespējamā tiešā ietekme tāpēc, ka valstu politiskajām partijām, kuru biedri ir prasītāji deputāti, vairs nepiešķir Kopienu finansējumu saskaņā ar apstrīdēto regulu, nav pietiekama, lai atbilstu EKL 230. panta ceturtās daļas prasībām. Turklāt tas uzsver, ka prasībā nav paskaidrots, kādā mērā prasītāji deputāti būtu uzskatāmi par Eiropas līmeņa politisko partiju.
18 Parlaments turklāt norāda, ka iespējamā Kopienu finansējuma piešķiršanas pārtraukšana valstu politiskajām partijām, pie kurām pieder prasītāji deputāti, neietekmētu viņu deputāta mandāta izpildes apstākļus, jo viņu darba finansēšana ir nodrošināta ar citiem noteikumiem, it īpaši ar noteikumiem par Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām, kā arī ar 3701. budžeta pozīciju.
19 No otras puses, attiecībā uz Liste Emma Bonino Parlaments uzskata, ka tā arī nav apstrīdētajā regulā paredzētais tiesību subjekts. Tā kā šī regula attiecas tikai uz Eiropas līmeņa politiskajām partijām apstrīdētās regulas 2. panta izpratnē, tā neskar tieši Liste Emma Bonino kā valsts politisko partiju, kas neatbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai iegūtu Eiropas līmeņa politiskās partijas statusu.
20 Otrkārt, Parlaments apgalvo, ka apstrīdētās regulas 2. un 3. pantam, kuros ir noteiktas prasības, kādām jāatbilst Eiropas līmeņa politiskajām partijām, nav juridiskās iedarbības, kamēr nav stājušies spēkā tās pašas regulas 4.–10. pants – noteikumi, kas reglamentē cita starpā Kopienu finansējuma piešķiršanu, Eiropas līmeņa politisko partiju tiesības un pienākumus un apstākļus, kuros pārtrauc finansējuma piešķiršanu. Atbilstoši apstrīdētās regulas 13. pantam 4.–10. pants bija piemērojams tikai no 2004. gada 20. jūlija. Prasības celšanas brīdī, kurš nosaka tās pieņemamību, apstrīdētā regula tādējādi vēl nebija tieši ietekmējusi prasītāju tiesisko stāvokli. Padome būtībā pieņem Parlamenta argumentāciju.
21 Treškārt, Padome apgalvo, ka apstrīdētās regulas izpildei Parlamentam ir jāpieņem tiesību akti. No vienas puses, tā atzīmē, ka finansējuma piešķiršana vai atteikšanās to piešķirt nenotiek automātiski, bet tikai pēc politiskās partijas, kas vēlas to iegūt, pieteikuma. No otras puses, tā norāda, ka apstrīdētā regula dažādos gadījumos paredz Parlamentam rīcības brīvību attiecībā uz apstrīdētās regulas ieviešanu.
– Par individuālas ietekmes neesamību
22 Pirmkārt, atbildētājas iestādes uzskata, ka apstrīdētā regula prasītājus skar tikai objektīvu kritēriju dēļ, kuri attiecas uz jebkādiem politiskiem grupējumiem. Prasītāji ir skarti tieši tāpat kā visi citi tiesību subjekti.
23 Otrkārt, atbildētājas iestādes uzskata, ka prasītāji neveido daļu no tādu personu ierobežotas grupas, kuras skar apstrīdētā regula. Attiecībā uz prasītājiem deputātiem Padome atzīmē, ka brīdī, kad apstrīdētā regula kļuva pilnīgi piemērojama (2004. gada 20. jūlijā), beidzās termiņi deputātu mandātiem, kuri prasītājiem deputātiem bija prasības celšanas brīdī. Parlaments šajā sakarā atzīmē, ka Parlamenta sastāvs var mainīties, vienam Parlamenta pilnvaru laikam nomainot otru, un pat Parlamenta pilnvaru laikā. Turklāt attiecībā uz Liste Emma Bonino Parlaments atzīmē, ka Parlamentā ietilpstošo partiju sastāvs arī var mainīties, vienam Parlamenta pilnvaru laikam nomainot otru. Turklāt tas norāda, ka apstrīdētā regula var attiekties arī uz politiskajām partijām, kas nav pārstāvētas Parlamentā, šai grupai tomēr neesot nekādā veidā identificējamai.
24 Treškārt, Padome uzskata, ka apstrīdētā regula neapdraud prasītāju konkrētas tiesības Tiesas 1994. gada 18. maija sprieduma lietā C‑309/89 Codorníu/Padome (Recueil, I‑1853. lpp.) izpratnē.
25 Ceturtkārt, Parlaments apstrīd prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru tie esot individuāli ietekmēti tāpēc, ka prasītāji piedalījušies likumdošanas procesā, kas noslēdzās ar apstrīdētās regulas pieņemšanu, un ka viņi vienmēr izteikuši iebildumus par pieņemtajiem noteikumiem.
26 Visbeidzot, Parlaments atzīmē, ka attiecīgos prasītājus deputātus apstrīdētā regula neskar individuāli, jo tā neskar tos tieši.
– Par efektīvu tiesisko aizsardzību
27 Parlaments uzskata, ka prasītāji deputāti bauda pietiekamu tiesisko aizsardzību, jo viņiem attiecīgajā brīdī būs pieejami parastie tiesību aizsardzības līdzekļi pret Parlamenta pieņemtajiem tiesību aktiem apstrīdētās regulas īstenošanai. Turklāt tas apgalvo, ka šī tiesvedība atšķiras no tās, kuras rezultātā tika pieņemts Tiesas 1986. gada 23. aprīļa spriedums lietā 294/83 Les Verts/Parlaments (Recueil, 1339. lpp.), ar to, ka apstrīdētās regulas noteikumi, kas attiecas uz Eiropas līmeņa politisko partiju finansēšanu, ir piemērojami tikai pēc Eiropas vēlēšanām 2004. gada jūnijā. Līdz ar to nepastāv nekāds tāds diskriminācijas risks, kas būtu salīdzināms ar to, kurš pastāvēja lietā, kurā ticis taisīts minētais spriedums.
Prasītāju argumenti
28 Prasītāji uzskata, ka atbilstoši iepriekš minētajam spriedumam lietā Les Verts/Parlaments viņi ir uzskatāmi kā tādi, kurus apstrīdētā regula skar tieši un individuāli. Faktiskā un tiesiskā situācija būtībā atbilst minētajā spriedumā aplūkojamajai situācijai.
– Par apstrīdētā tiesību akta būtību
29 Prasītāji norāda, ka apstrīdētā regula ir uzskatāma par apstrīdamo tiesību aktu EKL 230. panta izpratnē. Prasītāji piebilst, ka, pat pieņemot, ka apstrīdētā regula esot vispārpiemērojama, tā tajā pašā laikā noteiktus indivīdus, kuru vidū ir arī viņi paši, skartu tieši un individuāli.
– Par tiešu ietekmi uz prasītājiem
30 Prasītāji vispirms apgalvo, ka apstrīdētā regula “pati par sevi ir pilnvērtīgs” tiesību akts, kura ieviešanai dalībvalstīm nav jāparedz nekādi īstenošanas pasākumi un kurš iestādēm, kas atbildīgas par tās piemērošanu, nepiešķir nekādu rīcības brīvību. Prasītāji norāda, ka apstrīdētās regulas 3. pantā minēto ierobežojošo kritēriju dēļ Liste Emma Bonino nav Eiropas līmeņa politiskās partijas statusa un līdz ar to tā nevar saņemt Kopienu finansējumu. Šāda statusa nepiešķiršana viņu partijai skartu arī prasītājus deputātus, kuri Liste Emma Bonino pavājināšanās gadījumā, salīdzinot ar citiem politiskajiem grupējumiem, kas saņem Kopienu finansējumu, nevarētu izvirzīt savu kandidatūru vēlētāju priekšā tādā pašā veidā un ar tādiem pašiem līdzekļiem.
31 Tā kā tieša ietekme uz prasītājiem izriet no apstrīdētās regulas 3. panta, prasītāji apstrīd atbildētāju argumentus par šīs regulas 4.–10. panta vēlāku stāšanos spēkā. Viņi piebilst, ka šie argumenti nav efektīvi tiktāl, ciktāl apstrīdētās regulas finansiālās sekas jau prasības celšanas brīdī bija zināmas un paredzamas. Turklāt viņi nevarēja sagaidīt apstrīdētās regulas 4.–10. panta stāšanos spēkā, nenokavējot EKL 230. panta piektajā daļā noteikto prasības celšanas termiņu.
32 Visbeidzot, prasītāji iebilst pret apgalvojumu, saskaņā ar kuru ne Liste Emma Bonino, ne prasītāji deputāti nav apstrīdētajā regulā paredzētie tiesību subjekti. Ietekme uz Liste Emma Bonino, tāpat kā iepriekš minētajā spriedumā lietā Codorníu/Padome, izriet no tā, ka Liste Emma Bonino nav persona, kas var gūt labumu no apstrīdētās regulas, kā arī no diskriminējošās attieksmes, kas no tā izriet. Tieša ietekme uz prasītājiem deputātiem izriet no tiešas ietekmes uz Liste Emma Bonino, kuras sarakstā viņi ir reģistrēti.
– Par individuālu ietekmi uz prasītājiem
33 Prasītāji apgalvo, ka apstrīdētā regula viņus skar individuāli trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, prasītāji deputāti likumdošanas procesa laikā pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas bija iebilduši pret šīs regulas saturu. Otrkārt, Liste Emma Bonino bija identificējama, un Parlaments to identificēja kā valsts politisko partiju, kas nevar saņemt nekādu Kopienu finansējumu. Treškārt, apstrīdētā regula nav tiesību akts, kurā ir objektīvi kritēriji, ņemot vērā, ka tās 3. pantā izklāstītie nosacījumi pārkāpj tādus Kopienu tiesību pamatprincipus kā nediskriminācijas, demokrātijas un samērīguma principi, kā arī EKL 191. pantu un Nicas līguma Nobeiguma aktam pievienoto Deklarāciju Nr. 11. Prasītāji apgalvo, ka apstrīdētā regula viņiem rada ievērojamu kaitējumu, jo tā viņus nostāda nelabvēlīgākā situācijā nekā citas politiskās partijas. Viņi, tāpat kā tika secināts iepriekš minētajā spriedumā lietā Codorníu/Padome, no tā secina, ka ir jāatzīst viņu individuālā interese prasības iesniegšanā.
– Par efektīvas tiesiskās aizsardzības neesamību
34 Prasītāji uzskata, ka tiešā prasība par apstrīdēto regulu šajā gadījumā ir vienīgais pieejamais tiesību aizsardzības līdzeklis. Tie norāda, ka apstrīdētās regulas izpildei nav nepieciešams nekāds valsts līmeņa izpildes pasākums, un tādējādi nepastāv nekāda iespēja celt prasību valsts tiesā un nekāda iespēja atsaukties uz iebildi par prettiesiskumu saistībā ar šādu prasību. Līdz ar to šī lieta atšķiras no lietām, kurās tika pieņemts Tiesas 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑263/02 P Komisija/Jégo‑Quéré (Recueil, I‑3425. lpp.) un 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I‑6677. lpp.).
Pirmās instances tiesas vērtējums
35 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja vien lietas dalībnieki to pieprasa, Pirmās instances tiesa var lemt par pieņemamību, nelemjot par lietas būtību. Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi. Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamu informāciju un ka nav jāsāk mutvārdu process.
36 Atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai fiziska vai juridiska persona var griezties Tiesā cita starpā par lēmumu, kas – kaut arī regulas formā – tomēr šo personu skar tieši un individuāli.
37 Vispirms ir jāatgādina, ka noteiktos apstākļos vispārpiemērojams tiesību akts, tāds kā regula, noteiktas ieinteresētas personas var skart individuāli (Tiesas 1991. gada 16. maija spriedums lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil, I‑2501. lpp, 13. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Codorníu/Padome, 19. punkts). Šādos apstākļos regula var tikt uzskatīta par apstrīdamo tiesību aktu EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
38 Līdz ar to vispirms ir jāpārbauda, vai apstrīdētā regula prasītājus skar tieši.
Par tiešu ietekmi uz prasītājiem
39 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums par tiešu ietekmi EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē prasa, lai apstrīdētais Kopienu pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un neparedzētu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, kura ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Kopienu tiesību aktiem, nepiemērojot citus starpposma noteikumus (skat. Tiesas 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑404/96 P Glencore Grain/Komisija, Recueil, I‑2435. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Lai pārbaudītu, vai šīs prasības šajā gadījumā ir izpildītas, ir jānošķir Liste Emma Bonino situācija no prasītāju deputātu situācijas.
– Par Liste Emma Bonino situāciju
41 Pirmkārt, ir jānosaka, kādu ietekmi uz Liste Emma Bonino tiesisko stāvokli rada apstrīdētā regula.
42 Šajā sakarā Parlaments būtībā apstrīd to, ka Kopienu finansējuma nepiešķiršana šai prasītājai ir apstrīdētās regulas sekas. Tā kā Liste Emma Bonino nebija Eiropas līmeņa politiskās partijas statuss un līdz ar to tai netika piešķirts finansējums ne pirms, ne pēc apstrīdētās regulas pieņemšanas, šīs partijas tiesiskais stāvoklis netika ietekmēts.
43 Taču ir jāatzīmē, ka labvēlīgāka tiesiskā statusa radīšana, ko var izmantot kāda daļa politisko grupējumu un nevar izmantot citi politiskie grupējumi, var ietekmēt politisko partiju vienlīdzīgas iespējas. Līdz ar to tiesiskās sekas, kas šajā gadījumā būtu jāņem vērā, ir tas, ka Liste Emma Bonino nav Eiropas līmeņa politiskās partijas statusa un līdz ar to tai nav arī tiesību saņemt Kopienu finansējumu, savukārt noteikti tās politiskie konkurenti tajā pašā laikā saņem šīs priekšrocības. No tā izriet, ka Parlamenta arguments par apstrīdētās regulas ietekmes uz Liste Emma Bonino tiesisko stāvokli neesamību ir noraidāms.
44 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai apstrīdētās regulas 4.–10. panta piemērošanas atlikšana uz 2004. gada 20. jūliju, Parlamenta pirmās sesijas datumu pēc 2004. gada jūnija Eiropas vēlēšanām, ir šķērslis tiešai ietekmei uz Liste Emma Bonino, kā to apgalvo Parlaments un Padome.
45 Atbildētāji pamatoti atgādina, ka prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamība ir jāizvērtē prasības celšanas brīdī (Tiesas 1984. gada 27. novembra spriedums lietā 50/84 Bensider/Komisija, Recueil, 3991. lpp., 8. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑131/99 Shaw un Falla/Komisija, Recueil, II‑2023. lpp., 29. punkts).
46 Taču tas, ka tiesību akta iedarbība īstenojas tikai šajā pašā tiesību aktā noteiktā vēlākā datumā, nav šķērslis tam, ka šim tiesību aktam uz personu varētu būt tieša ietekme.
47 No vienas puses, tā kā prasītājiem ir jāievēro EKL 230. panta piektajā daļā noteiktais prasības celšanas termiņš, jebkāda cita interpretācija nozīmētu to, ka iestāde, kas ir tiesību akta autore, varētu kavēt privātpersonu celt tiešu prasību saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu, atliekot tā noteikuma piemērošanas datumu, kas var tieši ietekmēt attiecīgās personas tiesisko stāvokli.
48 No otras puses, tā kā likumdevējs šajā gadījumā apstrīdētās regulas 4.–10. pantam paredzēja precīzu piemērošanas uzsākšanas datumu un tā kā šo noteikumu piemērošanai nav paredzēti nosacījumi nezināmu notikumu iestāšanās sakarā, šo noteikumu piemērošanas atlikšanai nav nekādas tiešas ietekmes uz Liste Emma Bonino. Jāpiebilst, ka tas, ka prasītājiem deputātiem viņu deputāta mandāta, kas tiem bija prasības celšanas brīdī, termiņš apstrīdētās regulas 4.–10. panta piemērošanas sākšanās brīdī bija beidzies, nav šķērslis tiešai ietekmei uz Liste Emma Bonino, kas nekādā ziņā nav atkarīga no deputātu, kuri to pārstāv Parlamentā, klātbūtnes vai viņu identitātes, politiskās partijas pārstāvībai šajā iestādē neesot vienam no nosacījumiem, kas paredzēti apstrīdētās regulas 3. pantā.
49 Treškārt, tas, ka finansējuma piešķiršana ir atkarīga no šajā sakarā iesniegtā pieteikuma, neizslēdz tiešu ietekmi uz Liste Emma Bonino, jo šāda pieteikuma iesniegšana ir atkarīga tikai un vienīgi no šī pieteikuma iesniedzēja gribas (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu Les Verts/Parlaments, 11. un 31. punkts).
50 Ceturtkārt, ir jāpārbauda, vai apstrīdētā regula Parlamentam, kas ir atbildīgs par tās ieviešanu, piešķir rīcības brīvību.
51 No apstrīdētās regulas 2.–4. panta, tos aplūkojot kopā, izriet, ka katra politiskā partija vai katra politisko partiju apvienība apstrīdētās regulas 2. panta 1. un 2. punkta izpratnē, kas atbilst šīs regulas 3. pantā minētajiem nosacījumiem, var saņemt finansējumu no Kopienu budžeta. Turpretim jāsecina, ka politiskie grupējumi, kas neatbilst apstrīdētās regulas 2. un 3. pantā paredzētajiem nosacījumiem, nevar saņemt minēto finansējumu. Šo interpretāciju apstiprina apstrīdētās regulas 5. panta 3. punkts, atbilstoši kuram, ja Parlaments konstatē, ka kāds no šīs regulas 3. panta a), b) un c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem netiek ievērots, “Eiropas līmeņa politiskajai partijai, kas tādēļ zaudējusi šo statusu”, vairs nepiešķir minētajā regulā paredzēto finansējumu. Patiešām, finansējums politiskajām partijām no Kopienu budžeta netiktu piešķirts, ja tam nebūtu juridiska pamata, kas to atļauj. Turklāt Pirmās instances tiesa atzīst, ka kritēriji, kas paredzēti apstrīdētās regulas 3. panta a), b) un d) apakšpunktā pēc sava formulējuma Parlamentam neparedz rīcības brīvību.
52 Tātad uz lēmuma par finansējuma piešķiršanu vai atteikšanos to piešķirt, piemērojot iepriekš minētos kritērijus, saturu attiecas saistošā kompetence, šim lēmumam esot pavisam automātiskam un izrietošam tikai no apstrīdētās regulas, nepiemērojot citus starpposma noteikumus.
53 Šajā lietā no prasības pieteikumā minētiem īsiem norādījumiem izriet, ka saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem Liste Emma Bonino nav juridiska persona un ka tā neatbilst apstrīdētās regulas 3. panta b) apakšpunktā minētajiem pārstāvības nosacījumiem. Līdz ar to prasītāji būtībā apgalvo, ka viņu partijai netiks piešķirts finansējums apstrīdētās regulas 3. panta a) un b) apakšpunktā minēto kritēriju dēļ.
54 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajai regulai ir tieša ietekme uz Liste Emma Bonino.
– Par prasītāju deputātu situāciju
55 Prasītāji deputāti apgalvo, ka finansējuma piešķiršana vai atteikšanās to piešķirt politiskajai partijai, kurai viņi pieder, tieši ietekmē apstākļus, kuros viņi pilda mandātu.
56 Šajā sakarā ir jāatzīmē, pirmkārt, ka, kaut arī politiskās partijas finansēšanas apstākļi var ietekmēt šīs partijas deputātu mandātu izpildi, šāda iespējamā finansējuma, kas piešķirts konkurējošam politiskajam grupējumam un nav piešķirts politiskajai partijai, kuras biedri ir prasītāji deputāti, ekonomiskās sekas ir jāvērtē kā netiešas. Īstenībā tieša ekonomiska iedarbība notiek uz politiskā grupējuma situāciju un nevis uz tā sarakstā pārstāvēto deputātu situāciju. Turklāt šīs ekonomiskās sekas nav saistītas ar prasītāju deputātu tiesisko stāvokli, bet tikai ar viņu faktisko stāvokli (skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 27. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑172/98, no T‑175/98 līdz T‑177/98 Salamander u.c./Parlaments un Padome, Recueil, II‑2487. lpp., 62. punkts).
57 Otrkārt, ir jāatzīst, ka neviens no apstrīdētās regulas noteikumiem nav tieši piemērojams attiecībā uz deputātiem. Tiesību un pienākumu kopums, kas noteikts apstrīdētajā regulā, attiecas tikai uz politiskajām partijām, politisko partiju apvienībām un Eiropas līmeņa politiskajām partijām, kā arī uz Parlamentu, Padomi, Komisiju un Revīzijas palātu. Apstrīdētās regulas noteikumiem nav tieša ietekme ne uz tiesībām, kas saistītas ar deputāta mandātu, ne uz deputātu atalgojumu, ne uz attiecībām starp deputātu un valsts politisko partiju, kuras biedrs viņš ir, neatkarīgi no tā, vai šī valsts partija ietilpst politisko partiju apvienībā, vai tai ir piešķirts Eiropas līmeņa politiskās partijas statuss apstrīdētās regulas izpratnē.
58 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā regula prasītājus deputātus neskar tieši.
59 Līdz ar to atliek tikai pārbaudīt, vai apstrīdētā regula skar individuāli Liste Emma Bonino.
Par individuālu ietekmi uz Liste Emma Bonino
60 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai apstrīdētais tiesību akts skartu individuāli fizisku vai juridisku personu, kura nav lēmuma adresāts, šim aktam šī persona ir jāietekmē noteiktu tai raksturīgu īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu, un tādējādi to individuāli izceļ tādā pašā veidā kā lēmumu adresātus (skat. iepriekš minēto spriedumu Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 36. punkts, un tajā minēto judikatūru).
61 Kā Parlaments un Padome pamatoti atzīmēja, apstrīdētā regula ir piemērojama objektīvi noteiktās situācijās un rada juridiskas sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktām personu kategorijām. Konkrēti, nosacījumi, kuriem ir jāatbilst politiskajai partijai, kas vēlas saņemt Kopienu finansējumu, ir formulēti vispārīgā veidā un var tikt vienādi piemēroti visiem politiskajiem grupējumiem, kas ietilpst apstrīdētās regulas piemērošanas jomā.
62 Šajā sakarā ir jāprecizē, pirmkārt, ka Liste Emma Bonino nepieder ierobežotajai apstrīdētās regulas skarto personu grupai. Kaut gan ir taisnība, ka prasības celšanas brīdī Parlamentā (tā piektajā pilnvaru laikā) pārstāvēto partiju skaits bija ierobežots, tomēr ne visi attiecīgie noteikumi, proti, tie, kas ietekmē Liste Emma Bonino tiesisko situāciju, bija piemērojami pirms 2004. gada 20. jūlija. Līdz ar to Parlamentā (tā piektajā pilnvaru laikā) pārstāvētās politiskās partijas nav uzskatāmas par atbilstošu references grupu, uz kuru atsaukties, vērtējot pieņemamību.
63 References grupa sastāv no visiem politiskajiem grupējumiem, kurus apstrīdētā regula var skart tieši, proti, tostarp visām politiskajām partijām, kas ir piedalījušās Eiropas vēlēšanās vai ir izteikušas nodomu to darīt. Taču šī grupa nav ierobežotā grupa judikatūras izpratnē. Patiešām, tas, ka ir iespējams noteikt to politisko partiju skaitu vai identitāti, kas piedalījās Eiropas vēlēšanās 2004. gada jūnijā, nav pietiekami, lai individuāli izceltu Liste Emma Bonino. No vienas puses, kaut arī šāda identifikācija vēl ir iespējama attiecībā uz 2004. gada vēlēšanām, tā acīmredzami nav iespējama attiecībā uz turpmākajām vēlēšanām. No otras puses, tas, ka pastāv iespēja noteikt tikai dažu attiecīgo personu skaitu vai pat identitāti, šādai iespējai nepastāvot attiecībā uz citām personām, nevar prasītāju pietiekami individuāli izcelt (šajā sakarā skat. Tiesas 1978. gada 16. marta spriedumu lietā 123/77 UNICME/Padome, Recueil, 845. lpp., 16. punkts; 1982. gada 25. marta spriedumu lietā 45/81 Moksel/Komisija, Recueil, 1129. lpp., 17. punkts, un 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑451/98 Antillean Rice Mills/Padome, Recueil, I‑8949. lpp., 52. punkts).
64 Otrkārt, jāatzīmē, ka Liste Emma Bonino neparāda ne kādu tai raksturīgu īpašību, ne arī faktisko stāvokli, kas to raksturotu attiecībā pret citiem apstrīdētās regulas skartiem politiskajiem grupējumiem, salīdzināmiem ar tiem, kas dominēja lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Codorníu/Padome.
65 No vienas puses, kaut arī apstrīdētā regula varētu ietekmēt prasītājas tiesības, ir jāatzīst, ka tā skar citus politiskos grupējumus tieši tādā pašā veidā. Savukārt lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Codorníu/Padome, apstrīdētais tiesību akts traucēja prasītājai izmantot reģistrētu preču zīmi, kuru prasītāja bija izmantojusi Spānijā kopš 1924. gada. Šajā lietā nav atrodami līdzīgi apstākļi.
66 No otras puses, attiecībā uz apstrīdētās regulas iespējamo ietekmi uz Liste Emma Bonino faktisko stāvokli finansējums, kas var tikt piešķirts Eiropas līmeņa politiskajām partijām, var, protams, radīt negatīvas sekas prasītājai partijai, radot finansiālas priekšrocības tās konkurentiem, it īpaši vēlēšanu kampaņas laikā. Taču šī priekšrocība, kas piešķirta politiskajiem grupējumiem, kuri atbilst Eiropas līmeņa politiskās partijas kritērijiem, ietekmē visus tos konkurējošos politiskos grupējumus, kuriem tā netiek piešķirta, pamatojoties uz objektīvi noteiktiem kritērijiem. Prasītāja neparādīja tādus apstākļus, kas to individuāli izceļ salīdzinājumā ar citām attiecīgajām politiskajām partijām.
67 Treškārt, ir jānoraida Liste Emma Bonino arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētajā regulā ir nevis objektīvi kritēriji, kas noteiktu atteikšanos piešķirt finansējumu, bet gan diskriminējoši kritēriji, kas pārkāpj tās demokrātiskās tiesības.
68 Pat ja likumdevējs patiešām zināja to, ka šie kritēriji izslēgs noteiktus politiskos grupējumus, tajā skaitā Liste Emma Bonino, tik un tā šie kritēriji ir formulēti abstraktā un vispārīgā veidā, un tātad tie ir piemērojami nenoteiktam skaitam politisko grupējumu gan tagad, gan nākotnē. Katrā ziņā nav parādīti tādi apstākļi, kas pierādītu, ka likumdevējs domājis tieši par Liste Emma Bonino un ka vēlēšanās tai nepiešķirt finansējumu lielā mērā noteica pieņemtos kritērijus, lai definētu jēdzienu “Eiropas līmeņa politiskā partija”.
69 Ceturtkārt, prasītāja atgādina, ka saskaņā ar judikatūru zināmos apstākļos fiziskas vai juridiskas personas piedalīšanās procesā, kura rezultātā tiek pieņemts apstrīdētais akts, ar noteiktiem nosacījumiem var šai personai dot tiesības celt prasību (Tiesas 1977. gada 25. oktobra spriedums lietā 26/76 Metro/Komisija, Recueil, 1875. lpp., 13. punkts; 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 28. punkts; 1985. gada 20. marta spriedums lietā 264/82 Timex/Padome un Komisija, Recueil, 849. lpp., 14.–16. punkts; 1986. gada 28. janvāra spriedums lietā 169/84, COFAZ u.c./Komisija, Recueil, 391. lpp., 23. un 25.–28. punkts, un 1990. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑152/88 Sofrimport/Komisija, Recueil, I‑2477. lpp., 11. un 12. punkts).
70 Taču ir jāatzīmē, ka piedalīšanās apspriešanā pirms tiesību akta pieņemšanas pati par sevi nedod individuālas tiesības celt prasību (šajā sakarā skat. Tiesas 1975. gada 18. marta spriedumu lietā 72/74 Union syndicale u.c./Padome, Recueil, 401. lpp., 19. punkts). Kaut arī ar biedrības, kuras mērķis ir veicināt tās biedru intereses, “sarunu dalībnieces” pozīciju, iespējams, varētu pietikt, lai individuāli izceltu šādu prasītāju (šajā sakarā skat. Tiesas 1988. gada 2. februāra spriedumu apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Van der Kooy u.c./Komisija, Recueil, 219. lpp., 21. punkts, un 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 29. un 30. punkts), šāda judikatūra neattiecas uz normatīvu aktu, kura juridiskais pamats neparedz privātpersonu iesaistīšanos (Tiesas 1995. gada 23. novembra rīkojums lietā C‑10/95 P Asocarne/Padome, Recueil, I‑4149. lpp., 39. un 40. punkts). Tāpat, nepastāvot speciālai procedūrai, kas privātpersonas saistītu ar attiecīgo lēmumu pieņemšanu, izpildi un uzraudzību, sūdzības iesniegšana un turpmākā sarakste ar Komisiju pati par sevi nevar sūdzības iesniedzējam dot tiesības celt prasību saskaņā ar EKL 230. pantu (Pirmās instances tiesas 1995. gada 9. augusta rīkojums lietā T‑585/93 Greenpeace u.c./Komisija, Recueil, II‑2205. lpp., 56., 62. un 63. punkts, kas nav apšaubīts Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumā lietā C‑321/95 P Greenpeace u.c./Komisija, Recueil, I‑1651. lpp.).
71 Šajā lietā vispirms jāatgādina, ka ir jānošķir politiskās partijas deputātu situācija no pašas partijas situācijas. Deputātu piedalīšanās likumdošanas procesā nevarēja dot Liste Emma Bonino tiesības celt prasību, it īpaši tāpēc, ka, kā jau norādīts iepriekš 58. punktā, apstrīdētā regula prasītājus deputātus neskar tieši.
72 Papildus ir jāatzīst, ka prasītāja neminēja nevienu procesuālu noteikumu, saskaņā ar kuru politiskajai partijai ir formāli jāpiedalās apstrīdētās regulas pieņemšanas procesā, kas dotu Liste Emma Bonino tiesības celt prasību. Tā nesniedza arī faktus, kas parādītu, ka tā ir ieguvusi likumdevēja sarunu partnera statusu. Pamatojoties tikai uz to, ka likumdošanas procesa ietvaros tā iebildusi pret plānotā likumdošanas akta saturu, vai ka Komisijas priekšsēdētājam tika nosūtīta vēstule, ar kuru septiņi Liste Emma Bonino deputāti izteica savu nepiekrišanu apstrīdētās regulas projektam, nevar piešķirt šai partijai tiesības celt prasību EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
73 Piektkārt, kā Parlaments pamatoti norādīja, šīs lietas faktiskie apstākļi atšķiras no tiem, kas bija iepriekš minētajā spriedumā Les Verts/Parlaments. Minētā lieta attiecās uz to publisko fondu nevienlīdzīgu sadali, kas bija domāti politisko grupējumu, kuri piedalījās Parlamenta vēlēšanās 1984. gadā, informācijas kampaņai. Apstrīdētie budžeta lēmumi attiecās uz visiem politiskajiem grupējumiem, kaut arī tiem paredzētais finansējums atšķīrās atkarībā no tā, vai politiskais grupējums bija vai nebija pārstāvēts 1979. gadā ievēlētajā Asamblejā. Pārstāvētie grupējumi piedalījās lēmumu pieņemšanā, kas vienlaikus attiecās arī uz viņu pašu finansējumu un finansējumu, kas tika piešķirts konkurējošiem grupējumiem, kuri netika pārstāvēti Asamblejā. Tiesa apstiprinoši atbildēja uz jautājumu par to, vai apstrīdētie lēmumi politisko grupējumu, kas netika pārstāvēts Asamblejā, bet varēja piedāvāt kandidātus 1984. gada vēlēšanām, skāra individuāli. Tiesa uzskatīja, ka viedoklis, saskaņā ar kuru apstrīdētais tiesību akts skāris individuāli tikai tos grupējumus, kas bijuši pārstāvēti Asamblejā, radītu nevienlīdzīgu situāciju attiecībā uz tiesiskās aizsardzības iespējamību tiktāl, ciktāl Asamblejā nepārstāvētajiem grupējumiem pirms vēlēšanām nebūtu iespējams iebilst pret vēlēšanu kampaņai paredzētā budžeta apropriāciju sadalījumu.
74 Šajā lietā nepastāv nekāda tāda veida nevienlīdzība, jo apstrīdētā regula vispārīgi un bez laika ierobežojuma regulē Eiropas līmeņa politisko partiju finansēšanu un tādējādi attiecas uz visiem politiskajiem grupējumiem vienādi.
75 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā regula Liste Emma Bonino neskar individuāli.
76 Līdz ar to nevienam no prasītājiem nav tiesību celt prasību atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai.
77 Jāpiebilst, ka šāds vērtējums netiek atspēkots ar iespējamu jebkādas efektīvas tiesiskās aizsardzības neesamību. Pirmās instances tiesa atgādina, ka Tiesa atzina, ka nav pieņemama tāda tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas interpretācija, saskaņā ar kuru tiešu prasību par tiesību akta atcelšanu Kopienu tiesā var celt gadījumā, ja, pēc tam, kad šī tiesa ir veikusi noteiktu valsts procesuālo noteikumu pārbaudi, var pierādīt, ka šie noteikumi neļauj privātpersonai celt prasību, lai apstrīdētu attiecīgā Kopienu tiesību akta spēkā esamību (iepriekš minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 43. punkts). Tiesa piebilda, ka saskaņā ar Līgumā paredzēto likumīguma pārbaudes sistēmu, fiziska vai juridiska persona var iesniegt prasību par regulu tikai tad, ja attiecīgā regula personu skar ne tikai tieši, bet arī individuāli. Tā atzīmēja, ka, kaut gan šis pēdējais nosacījums ir jāinterpretē, ievērojot efektīvas tiesiskās aizsardzības principu un ņemot vērā dažādus apstākļus, kas var izcelt prasītāju individuāli, šāda interpretācija nedrīkst novest pie šajā Līgumā skaidri noteiktā nosacījuma neņemšanas vērā, nepārsniedzot Kopienu tiesām ar Līgumu piešķirto jurisdikciju (iepriekš minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 44. punkts).
78 Taisnība, ka šajā lietā valsts tiesas nevar iesaistīties tiktāl, ciktāl apstrīdēto regulu ir ieviesušas tikai un vienīgi Kopienu iestādes. Taču nav izslēgts, ka Kopienu tiesa var pārbaudīt apstrīdētās regulas likumīgumu saistībā ar kādu tās piemērošanai veikto pasākumu, ar kuru Parlaments piešķir vai atsakās piešķirt finansējumu, ko lūdzis politisks grupējums. Katrā ziņā no iepriekš minētā sprieduma lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome 43. un 44. punkta, tos aplūkojot kopā, izriet, ka Kopienu tiesa nevar neņemt vērā pieņemamības nosacījumus, kas noteikti Līgumos, nepārsniedzot tai ar šiem Līgumiem noteikto jurisdikciju.
79 Šajos apstākļos šī prasība ir noraidāma kā nepieņemama, un Pirmās instances tiesai nav jāpieņem lēmums par otro iebildi par nepieņemamību saistībā ar Reglamenta 44. panta 5. punkta pārkāpumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
80 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar atbildētāju prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(otrā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) prasītājiem piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Izdots Luksemburgā 2005. gada 11. jūlijā.