VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2013. gada 14. martā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Banānu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi jēdziens – Informācijas apmaiņas sistēma – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Pārkāpuma smagums

Lieta T‑588/08

Dole Food Company, Inc., Vestleikvilidža [Westlake Village], Kalifornija (Amerikas Savienotās Valstis),

Dole Germany OHG, Hamburga (Vācija),

ko pārstāv J.‑F. Bellis, advokāts,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja X. Lewis un M. Kellerbauer, vēlāk – M. Kellerbauer un P. Van Nuffel, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 15. oktobra Lēmumu C(2008) 5955, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/39.188 – Banāni).

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente) un H. Kanninens [H. Kanninen],

sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 25. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

1        Dole Food Company, Inc. (turpmāk tekstā – “Dole”) ir ASV sabiedrība, kas ražo svaigus augļus un dārzeņus, kā arī fasētus un saldētus augļus. Dole Germany OHG ir Dole meitassabiedrība (turpmāk tekstā kopā – “prasītājas”), kas ir reģistrēta Hamburgā (Vācija), un agrāk tās nosaukums bija Dole Fresh Fruit Europe OHG (turpmāk tekstā “DFFE”).

2        2005. gada 8. aprīlī Chiquita Brands International, Inc. (turpmāk tekstā – “Chiquita”), pamatojoties uz Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”), iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda.

3        2005. gada 3. maijā, pēc tam, kad Chiquita bija iesniegusi jaunus paziņojumus un papildu dokumentus, Eiropas Kopienu Komisija piešķīra tai nosacītu atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktam.

4        Pēc tam, kad saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktu Komisija 2005. gada 2. un 3. jūnijā bija veikusi pārbaudes dažādu uzņēmumu, tostarp, DFFE, telpās un laikposmā no 2006. gada februāra līdz 2007. gada maijam bija nosūtījusi vairākus informācijas pieprasījumus atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktam, 2007. gada 20. jūlijā tā nosūtīja Chiquita, Chiquita International Ltd, Chiquita International Services Group NV, Chiquita Banana Company BV, Dole, DFFE, Fresh Del Monte Produce, Inc. (turpmāk tekstā – “Del Monte”), Del Monte Fresh Produce International, Inc., Del Monte (Germany) GmbH, Del Monte (Holland) BV, Fyffes plc (turpmāk tekstā – “Fyffes”), Fyffes International, Fyffes Group Ltd, Fyffes BV, FSL Holdings NV, Firma Leon Van Parys NV (turpmāk tekstā – “Van Parys”) un Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert & Co. KG (turpmāk tekstā – “Weichert”) paziņojumu par iebildumiem.

5        Šā sprieduma 4. punktā minētie uzņēmumi ir guvuši pieeju Komisijas veiktās izmeklēšanas materiāliem DVD ierakstītās kopijas formā, izņemot pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja mutvārdu paziņojumu ierakstus un atšifrējumus un ar tiem saistītos dokumentus, kas bija darīti pieejami Komisijas telpās (apstrīdētā lēmuma preambulas 49. apsvērums).

6        Pēc 2008. gada 4.–6. februārī notikušās attiecīgo uzņēmumu uzklausīšanas Weichert 2008. gada 28. februārī nosūtīja Komisijai vēstuli ar piezīmēm un pielikumiem.

7        2008. gada 15. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2008) 5955, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/39.188 – Banāni) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas DFFE un Dole tika paziņots 2008. gada 21. un 22. oktobrī.

 Apstrīdētais lēmums

8        Komisija norāda, ka uzņēmumi, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, ir piedalījušies saskaņotās darbībās, koordinējot savas references cenas uz banāniem, kuri tika tirgoti Ziemeļeiropā, proti, Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Somijā, Vācijā, Luksemburgā, Nīderlandē, kā arī Zviedrijā, laikposmā no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim (līdz 2002. gada 1. decembrim attiecībā uz Chiquita) (apstrīdētā lēmuma preambulas 1.–3. apsvērums).

9        Faktisko apstākļu laikā banānu importu Eiropas Kopienā reglamentēja Padomes 1993. gada 13. februāra Regula (EEK) Nr. 404/93 par banānu tirgus kopīgo organizāciju (OV L 47, 1. lpp.), kurā bija paredzēta uz importa kvotām un tarifiem balstītā sistēma. Komisija norāda, ka, lai gan banānu importa kvotas noteica katru gadu un piešķīra ik ceturksni, ievērojot zināmu nelielu elastīgumu starp kalendārā gada ceturkšņiem, tomēr banānu sūtījumus uz Ziemeļeiropas ostām un šajā reģionā tirgojamos daudzumus ik nedēļu noteica ar ražotāju, importētāju un tirgotāju lēmumiem par ražošanu, nosūtīšanu un tirdzniecību (apstrīdētā lēmuma preambulas 36., 131., 135. un 137. apsvērums).

10      Banānu nozarē tiek nošķirti trīs banānu marku līmeņi, ko sauc “tiers”: “Chiquita” markas banāni, kuri pieder pie augstākās šķiras, otrā līmeņa banāni (“Dole” un “Del Monte” markas) un trešās šķiras banāni (ko sauc arī par “trešajiem”), kuri ietver vairāku citu marku banānus. Šis iedalījums atkarībā no markām atspoguļojās banānu cenu noteikšanā (apstrīdētā lēmuma preambulas 32. apsvērums).

11      Attiecīgajā laikposmā banānu nozare Ziemeļeiropā bija organizēta nedēļas ciklos. Banānu pārvadāšana ar kuģiem no Latīņamerikas ostām uz Eiropu ilga aptuveni divas nedēļas. Banānu nogādāšana uz Ziemeļeiropas ostām parasti notika vienreiz nedēļā un tika veikta atbilstoši regulārajam sūtīšanas kalendāram (apstrīdētā lēmuma preambulas 33. apsvērums).

12      Banānus sūtīja zaļus, un tie pienāca ostās zaļi. Pēc tam tos piegādāja tieši pircējiem (zaļie banāni) vai arī nogatavināja, piegādājot tos aptuveni vienu nedēļu vēlāk (dzeltenie banāni). Nogatavināšanu vai nu varēja veikt importētājs vai kāda persona, kas darbojas importētāja vārdā, vai arī varēja organizēt pircējs. Importētāju klienti parasti bija nogatavinātāji vai mazumtirdzniecības tīkli (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērums).

13      Chiquita, Dole un Weichert noteica savas references cenas attiecībā uz savām markām katru nedēļu, aplūkojamajā gadījumā – ceturtdienās no rīta, un paziņoja tās saviem klientiem. Izteiciens “references cenas” parasti attiecās uz zaļo banānu references cenām, jo dzelteno banānu references cenas parasti veidojās, zaļo banānu piedāvājuma cenai pieskaitot nogatavināšanas maksu (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. un 107. apsvērums).

14      Cenas, ko par banāniem maksāja mazumtirgotāji un izplatītāji (tā sauktās “faktiskās cenas” vai “darījuma cenas”), varēja izrietēt vai nu no sarunām, kas tika rīkotas vienreiz nedēļā, konkrētajā gadījumā ceturtdienās pēcpusdienā un piektdienās (vai, vēlākais, kārtējās nedēļas laikā vai nākamās nedēļas sakumā), vai arī no piegādes līgumu izpildes ar iepriekš definētām cenu noteikšanas formulām, kurās izmantoja fiksēto cenu vai cenu, kas bija saistīta ar pārdevēja vai konkurenta references cenu vai arī kādu citu references cenu, tādu kā, piemēram, “Aldi cena”. Komisija precizē, ka tirdzniecības tīkls “Aldi” katru ceturtdienu laikā no plkst. 11.00 līdz 11.30 saņēma piedāvājumus no saviem piegādātājiem un pēc tam formulēja pretpriekšlikumu, t.i., “Aldi cenu”, kuru maksāja piegādātājiem un kuru parasti noteica ap plkst. 14.00. Kopš 2002. gada otrā pusgada “Aldi cenu” sāka arvien biežāk izmantot kā rādītāju banānu cenas aprēķināšanas mērķiem attiecībā uz noteiktu citu darījumu skaitu, tostarp darījumiem, kas attiecās uz noteiktās markas banāniem (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. un 104. apsvērums).

15      Komisija paskaidro, ka uzņēmumi, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, tika iesaistīti divpusējā pirmstarifikācijas saziņā, kuras ietvaros tie apsprieda banānu cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kas attiecas uz references cenām nākamajai nedēļai, kā arī apsprieda vai atklāja cenu tendences vai indikatīvas norādes par references cenām nākamajai nedēļai. Šī saziņa notika, pirms attiecīgie uzņēmumi noteica savas references cenas, kas parasti notika trešdienās, un pilnībā attiecās uz nākotnē piemērojamām references cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 51. un nākamie apsvērumi).

16      Tādējādi Dole bija iesaistīta divpusējā saziņā gan ar Chiquita, gan ar Weichert. Chiquita zināja par pirmstarifikācijas saziņu starp Dole un Weichert vai vismaz sagaidīja šādas saziņas esamību (apstrīdētā lēmuma preambulas 57. apsvērums).

17      Minētā divpusējā pirmstarifikācijas saziņa bija vērsta uz to, lai mazinātu nenoteiktību par uzņēmumu rīcību attiecībā uz references cenām, kas tiem bija jānosaka ceturtdienās no rīta (apstrīdētā lēmuma preambulas 54. apsvērums).

18      Komisija norāda, ka pēc tam, kad ceturtdienās no rīta attiecīgie uzņēmumi bija noteikuši savas references cenas, tie divpusēji apmainījās ar informāciju par savām references cenām. Šī vēlākā informācijas apmaiņa ļāva tiem kontrolēt individuālos cenu noteikšanas lēmumus, ņemot vērā pirms tam notikušo pirmstarifikācijas saziņu, un stiprināja to sadarbības attiecības (apstrīdētā lēmuma preambulas 198.–208., 227., 247., 273. un nākamie apsvērumi).

19      Komisijas ieskatā references cenas kalpoja vismaz par tirgus signāliem, tendencēm un/vai rādītājiem attiecībā uz paredzamām banānu cenu izmaiņām un bija svarīgas saistībā ar banānu tirdzniecību un iegūtajām cenām. Turklāt noteiktos darījumos cena bija tieši piesaistīta references cenām, izmantojot uz references cenām balstītās formulas (apstrīdētā lēmuma preambulas 115. apsvērums).

20      Komisija uzskata, ka attiecīgie uzņēmumi, kas piedalījušies saskaņotajās darbībās un kas turpināja darboties banānu tirdzniecības nozarē, nevarēja neņemt vērā no konkurentiem saņemto informāciju, nosakot savu rīcību tirgū, kā to turklāt tieši atzinušas Chiquita un Dole (apstrīdētā lēmuma preambulas 228. un 229. apsvērums).

21      Komisija secina, ka pirmstarifikācijas saziņa starp Dole un Chiquita un starp Dole un Weichert varēja ietekmēt cenas, ko piemēroja komersanti, un attiecās uz cenu noteikšanu un ka no tās izrietošo saskaņoto darbību mērķis bija ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē (apstrīdētā lēmuma preambulas 54. un 271. apsvērums).

22      Komisija uzskata, ka visi apstrīdētajā lēmumā aprakstītie koluzīvie nolīgumi veido vienotu un turpinātu pārkāpumu ar mērķi ierobežot konkurenci Kopienā EKL 81. panta izpratnē. Chiquita un Dole tika atzītas par atbildīgām par vienotu un turpinātu pārkāpumu tā kopumā, savukārt Weichert tika atzīta par atbildīgu tikai par to pārkāpuma daļu, kurā tā bija piedalījusies, proti, pārkāpuma daļu, kas attiecas uz koluzīviem nolīgumiem ar Dole (apstrīdētā lēmuma preambulas 258. apsvērums).

23      Ņemot vērā, ka Ziemeļeiropas banānu tirgu raksturoja nozīmīgs tirdzniecības apjoms starp dalībvalstīm un ka koluzīvās darbības aptvēra ievērojamu Kopienas daļu, Komisija uzskata, ka minētajiem nolīgumiem ir bijusi būtiska ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (apstrīdētā lēmuma preambulas 333. un nākamie apsvērumi).

24      Komisija norāda, ka nekāds atbrīvojums atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam nevar tikt piešķirts, jo uzņēmumi nav veikuši nolīgumu vai darbību paziņošanu, kas ir priekšnosacījums minētā panta piemērošanai saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 4. panta 1. punktu, un pat nepastāv apstākļi, kas ļautu secināt, ka aplūkojamajā lietā ir izpildīti nosacījumi atbrīvojuma piešķiršanai (apstrīdētā lēmuma preambulas 339. un nākamie apsvērumi).

25      Komisija precizē, ka Padomes 1962. gada 4. aprīļa Regulas Nr. 26, ar ko piemēro konkrētus konkurences noteikumus lauksaimniecības produktu ražošanai un tirdzniecībai (OV 1962, 30, 993. lpp.), kura bija spēkā faktisko apstākļu laikā un kurā ir noteikts, ka EKL 81. pants ir piemērojams visiem ar dažādu produktu, tostarp augļu, ražošanu vai tirdzniecību saistītajiem nolīgumiem, lēmumiem un darbībām, 2. pantā ir paredzēti izņēmumi no EKL 81. panta piemērošanas. Tā kā šo izņēmumu piemērošanas nosacījumi šajā lietā neesot izpildīti, Komisija secina, ka apstrīdētajā lēmumā aprakstītās saskaņotās darbības nevar tikt atbrīvotas atbilstoši Regulas Nr. 26 2. pantam (apstrīdētā lēmuma preambulas 344. un nākamie apsvērumi).

26      Saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanu Komisija apstrīdētajā lēmumā izmantoja Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp., turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), un Paziņojumu par sadarbību.

27      Komisija ir noteikusi uzliekamā naudas soda pamatsummu, kuru veido summa diapazonā no 0 līdz 30 % – atbilstoši pārkāpuma smaguma pakāpei – no uzņēmuma attiecīgo pārdevumu vērtības, šo summu reizinot ar uzņēmuma dalības pārkāpumā gadu skaitu un pēc tam tai pieskaitot papildu summu no 15 līdz 25 % no pārdevumu vērtības, lai atturētu uzņēmumus no pārkāpjošas rīcības (apstrīdētā lēmuma preambulas 448. apsvērums).

28      Ar šo aprēķinu tika noteiktas šādas naudas soda pamatsummas:

–        EUR 208 000 000 Chiquita;

–        EUR 114 000 000 Dole;

–        EUR 49 000 000 Del Monte un Weichert.

29      Ņemot vērā īpašo reglamentējošo režīmu banānu nozarē un to, ka koordinācija attiecās uz references cenām, uzliekamā naudas soda pamatsumma tika samazināta par 60 % visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 467. apsvērums). Samazinājums par 10 % tika piešķirts Weichert, kas nebija informēta par pirmstarifikācijas saziņu starp Dole un Chiquita (apstrīdētā lēmuma preambulas 476. apsvērums).

30      Pēc koriģēšanas uzliekamo naudas sodu pamatsummas bija šādas:

–        EUR 83 200 000 Chiquita;

–        EUR 45 600 000 Dole;

–        EUR 14 700 000 Del Monte un Weichert.

31      Chiquita tika piešķirts atbrīvojums no naudas soda saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību (apstrīdētā lēmuma preambulas 483.–488. apsvērums). Nekādas citas korekcijas nav veiktas ne Dole, ne Del Monte un Weichert, un galīgā naudas soda summa šīm sabiedrībām atbilst šī sprieduma 30. punktā minētajām naudas soda pamatsummām.

32      Apstrīdētajā lēmumā cita starpā ir noteikts:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. pantu, piedaloties saskaņotajās darbībās, kas izpaudās kā banānu references cenu koordinācija:

–        [Chiquita] – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. decembrim;

–        Chiquita International Ltd – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. decembrim;

–        Chiquita International Services Group NV – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. decembrim;

–        Chiquita Banana Company BV – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. decembrim;

–        [Dole] – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim;

–        [DFFE] – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim;

–        [Weichert] – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim;

–        [Del Monte] – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim.

Pārkāpums attiecās uz šādām dalībvalstīm: Austrija, Beļģija, Dānija, Somija, Vācija, Luksemburga, Nīderlande un Zviedrija.

2. pants

Par 1. pantu minēto pārkāpumu tiek uzlikti šādi naudas sodi:

–        [Chiquita], Chiquita International Ltd, Chiquita International Services Group NV un Chiquita Banana Company BV – kopīgi un solidāri: EUR 0;

–        [Dole] un [DFFE] – kopīgi un solidāri: EUR 45 600 000;

–        [Weichert] un [Del Monte] – kopīgi un solidāri: EUR 14 700 000;

[..].”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

33      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesa] kancelejā iesniegts 2008. gada 24. decembrī, prasītājas cēla šo prasību.

34      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja Komisiju iesniegt noteiktus dokumentus.

35      2011. gada 10. novembrī Komisija iesniedza lūgtos dokumentus, kas tika paziņoti prasītājām 2011. gada 18. novembrī. Prasītājas nav iesniegušas ne rakstveida, ne mutvārdu apsvērumus.

36      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2012. gada 25. janvāra tiesas sēdē.

37      Tiesas sēdē prasītājas iesniedza kādu dokumentu, lūdzot to pievienot lietas materiāliem, un Komisija iebilda pret šo lūgumu.

38      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        atcelt vai samazināt uzlikto naudas sodu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

I –  Par dokumenta, ko prasītājas iesniedza tiesas sēdē, pieņemamību

40      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 48. panta 1. punktu replikā un atbildē uz repliku puses savu argumentu pamatošanai var joprojām piedāvāt pierādījumus; tomēr šajā tiesību normā ir precizēts, ka pusēm ir jāmotivē kavēšanās to pierādījumu iesniegšanā.

41      No judikatūras izriet, ka pierādījumus var joprojām piedāvāt pēc atbildes uz repliku gadījumā, ja attiecīgie pierādījumi nevarēja būt piedāvāto pierādījumu iesniedzēja rīcībā pirms rakstveida procesa pabeigšanas vai ja otra lietas dalībnieka veiktā novēlotā pierādījumu iesniegšana ir pamats pilnveidot lietas materiālus, lai tādējādi nodrošinātu sacīkstes principa ievērošanu (Vispārējās tiesas 2004. gada 21. aprīļa spriedums lietā T‑172/01 M/Tiesa, Recueil, II‑1075. lpp., 44. punkts, kas apelācijas tiesvedībā atstāts spēkā ar Tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑243/04 P Gaki-Kakouri/Tiesa, Krājumā nav publicēts, un 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑51/07 Agrar-Invest-Tatschl/Komisija, Krājums, II‑2825. lpp., 57. punkts).

42      Kā nospriedusi Tiesa, saistībā ar izņēmumu no noteikumiem par pierādījumu piedāvāšanu Reglamenta 48. panta 1. punktā ir noteikts pienākums lietas dalībniekiem motivēt kavēšanos savu pierādījumu piedāvāšanā. Šāds pienākums nozīmē, ka [Savienības] tiesai ir pilnvaras pārbaudīt šo pierādījumu novēlotas piedāvāšanas motīvu pamatotību un, attiecīgā gadījumā, šo pierādījumu piedāvājumu saturu, kā arī, ja lūgums nav pietiekami juridiski pamatots, pilnvaras tos noraidīt. Tas tā ir a fortiori attiecībā uz pierādījumu piedāvāšanu pēc atbildes uz repliku iesniegšanas (iepriekš 41. punktā minētais spriedums lietā Gaki-Kakouri/Tiesa, 33. punkts).

43      Aplūkojamajā lietā prasītājas tiesas sēdē lūdza pievienot lietas materiāliem dokumentu, kas atbilst Chiquita paziņojumiem par Atlanta, kas ir nogatavinātāja–izplatītāja, veiktajām piegādēm Aldi un par apstākļiem, tostarp laika ziņā, kādos šī mazumtirgotāja izteica savu piedāvājumu banānu tirgū.

44      Pirmkārt, nav strīda par to, ka šie Chiquita paziņojumi tika saņemti administratīvā procesa gaitā un ir daļa no Komisijas veiktās izmeklēšanas materiāliem.

45      Otrkārt, prasītājas tikai apgalvo, ka attiecīgā dokumenta iesniegšana ir izskaidrojama ar nepieciešamību atbildēt uz Komisijas atbildes uz repliku 49. punktu, kas attiecas uz diskusiju par atšķirību starp zaļiem banāniem un dzelteniem banāniem.

46      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka minētajā atbildes uz repliku punktā Komisija vienīgi atkārto apstrīdētā lēmuma teksta daļu, saskaņā ar kuru importētāja atsauce uz dzelteno banānu cenu vai zaļo banānu cenu ir atkarīga no veida, kādā tas organizē banānu pārdošanu, un uzsver pašu prasītāju prasības pieteikumā ietvertos apgalvojumus attiecībā uz apstākli, ka “Aldi cena”, kas attiecināma uz dzelteno banānu iegādi, ir ļoti svarīgs faktors saistībā ar zaļo banānu pārdošanu.

47      Tādējādi prasītāju piedāvātais pierādījums attiecas nevis uz kādu jaunu aspektu, bet gan uz jautājumu, ko jau no paša lietas pamatā esošo faktu sākuma prasītājas bija izvirzījušas attiecībā uz apgalvoto atšķirību starp zaļiem banāniem un dzelteniem banāniem un “Aldi cenas” ietekmi uz darījuma cenām.

48      Šajos apstākļos dokuments, ko prasītājas novēloti iesniegušas tiesas sēdes laikā, ir jāatzīst par nepieņemamu.

II –  Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

49      Prasītājas ir izvirzījušas vienīgo prasības pamatu, proti, ka Komisijas secinājums par saskaņoto darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību esot kļūdains.

50      No prasītāju procesuālajiem rakstiem izriet, ka minētā prasības pamata ietvaros tās norāda, pirmkārt, uz EKL 81. un 253. panta pārkāpumu un, otrkārt, uz tiesību uz aizstāvību un EKL 253. panta pārkāpumu.

A –  Par EKL 81. un 253. panta pārkāpumu

1.     Par iespēju informācijas apmaiņu kvalificēt kā saskaņotas darbības ar pret konkurenci vērstu mērķi

51      Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka konkrētā rīcība izpaudās kā vienkārša informācijas apmaiņa, kas nav bijusi kādas plašākas aizliegtas vienošanās daļa un līdz ar to nav veidojusi konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Tās norāda, ka saskaņā ar judikatūru tas vien, ka informācijas apmaiņa potenciāli varētu samazināt nenoteiktību attiecībā uz turpmāko cenu noteikšanas politiku, nav pietiekams pamats, lai to atzītu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

52      Tās norāda, ka Komisija ir kļūdaini balstījusies uz vairākām lietām, kurās informācijas apmaiņa ir bijusi daļā no plašākiem koluzīviem nolīgumiem, lai gan, kā par to liecina dažādas apstrīdētā lēmuma teksta daļas, Komisija neapgalvo, ka šajā lietā iesaistītie uzņēmumi būtu piedalījušies nolīgumā vai saskaņotās darbībās ar mērķi noteikt faktiskās cenas vai nolīgumā par references cenām, vai arī nolīgumā vai saskaņotās darbībās ar mērķi noteikt konkrētus šo cenu palielinājumus vai samazinājumus.

53      Pirmkārt, saistībā ar apstrīdētajā lēmumā norādīto pārkāpumu no šī lēmuma teksta nepārprotami izriet, ka Komisija pārmet prasītājām banānu references cenu koordinēšanu, izmantojot divpusēju pirmstarifikācijas saziņu, kas liecina par saskaņotām darbībām, kuras attiecās uz cenu noteikšanu un kuru mērķis tādējādi bija ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē (skat. tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 1., 54., 261., 263. un 271. apsvērumu), un tas nav nesaderīgs ar apstākli, ka aplūkojamajā lietā Komisija nav secinājusi, ka pastāvētu nolīgums vai saskaņotas darbības ar mērķi noteikt faktiskās cenas vai nolīgums par references cenām, vai arī nolīgums vai saskaņotas darbības ar mērķi noteikt konkrētus šo cenu palielinājumus vai samazinājumus.

54      Tātad attiecīgā informācijas apmaiņa Komisijas ieskatā veido aizliegtu vienošanos, kas no juridiskā viedokļa ir konkrēti kvalificējama kā saskaņotas darbības.

55      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka jēdzieni “vienošanās”, “uzņēmumu apvienību lēmumi” un “saskaņotas darbības” no subjektīvā viedokļa aptver kolūzijas formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 131. punkts).

56      Attiecībā uz saskaņotu darbību definīciju Tiesa ir precizējusi, ka tās ir koordinācijas uzņēmumu starpā veids, kas, nesasniedzot stadiju, kad tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 26. punkts; 1993. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, I‑1307. lpp., 63. punkts, un 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 26. punkts).

57      Saskaņoto darbību jēdziens līdzās starp attiecīgajiem uzņēmumiem notikušai saskaņošanai ietver no šīs saskaņošanas izrietošu rīcību tirgū un cēloņsakarību starp šiem diviem elementiem. Šajā sakarā – ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem uzņēmējiem – ir jāprezumē, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū. Tas tā ir jo vairāk tad, ja saskaņošana ir notikusi regulāri ilgā laikposmā (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 161.–163. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 51. punkts).

58      Konkrētajā lietā prasītājām nav pamata atsaukties uz noteiktām apstrīdētā lēmuma teksta daļām, kurās tiek iztirzāta atšķirība starp saskaņotu darbību un nolīgumu jēdzieniem, lai pamatotu savus apgalvojumus, ka minētajā lēmumā nav ietverts iebildums attiecībā uz cenu noteikšanu.

59      Otrkārt, ir jānorāda, ka arguments, saskaņā ar kuru informācijas apmaiņa var veidot konkurences ierobežojumu mērķa dēļ tikai tad, ja tā ir “daļa no plašākiem koluzīviem nolīgumiem, tādiem kā aizliegtās vienošanās par faktisko cenu vai tirgus daļu noteikšanu”, no juridiskā viedokļa nav pamatots.

60      Attiecībā uz informācijas apmaiņu starp konkurentiem ir jāatgādina, ka saskaņotas darbības veidojošās koordinācijas un sadarbības kritēriji ir jāizprot, ņemot vērā Līguma normās attiecībā uz konkurenci ietverto koncepciju, saskaņā ar kuru katram uzņēmējam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku kopējā tirgū tas plāno īstenot (iepriekš 56. punktā minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 173. punkts; Tiesas 1981. gada 14. jūlija spriedums lietā 172/80 Züchner, Recueil, 2021. lpp., 13. punkts; iepriekš 56. punktā minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 63. punkts; Tiesas 1998. gada 28. maija spriedums lietā C‑7/95 P Deere/Komisija, Recueil, I‑3111. lpp., 86. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais Tiesas spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 32. punkts).

61      Lai gan šī patstāvības prasība neizslēdz uzņēmēju tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai to konkurentu rīcībai, tomēr tā strikti iestājas pret jebkādu tiešu vai netiešu saziņu starp šādiem uzņēmējiem, kas varētu vai nu ietekmēt faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai arī to informēt par savu paša īstenošanai nolemto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir tādu konkurences apstākļu rašanās, kas, ņemot vērā piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem konkrētā tirgus apstākļiem (šajā ziņā skat. iepriekš 56. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 174. punkts; iepriekš 60. punktā minētos spriedumus lietā Züchner, 14. punkts, un lietā Deere/Komisija, 87. punkts, un iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 33. punkts).

62      No minētā izriet, ka informācijas apmaiņa starp konkurentiem var būt pretrunā konkurences tiesību normām tad, ja ar to samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus funkcionēšanu, kā rezultātā konkurence starp uzņēmumiem tiek ierobežota (iepriekš 60. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Deere/Komisija, 90. punkts; Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I‑10821. lpp., 81. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 35. punkts).

63      Komisija uzskata, ka divpusējā pirmstarifikācijas saziņa ir samazinājusi nenoteiktību par attiecīgo uzņēmumu nākotnes lēmumiem attiecībā uz references cenām, kas veidoja paziņotās cenas, un pamatoti piebilst, ka šādu cenu saskaņošana tādējādi varēja būt uzskatāma par pārkāpumu mērķa dēļ (apstrīdētā lēmuma preambulas 284. apsvērums).

64      Proti, attiecībā uz iespēju saskaņotas darbības uzskatīt par tādām, kam ir pret konkurenci vērsts mērķis, pat ja tām nav tiešas saistības ar patēriņa cenām, ir jānorāda, ka EKL 81. panta 1. punkta formulējums nedod pamatu uzskatīt, ka aizliegtas būtu tikai tādas saskaņotas darbības, kurām ir tiešas sekas attiecībā uz gala patērētāju maksājamām cenām. Tieši pretēji, no minētā EKL 81. panta 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka saskaņotām darbībām var būt pret konkurenci vērsts mērķis tad, ja ar tām “tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus” (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 36. un 37. punkts).

65      Katrā ziņā – līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām – EKL 81. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci kā tādu. Tādējādi saskaņoto darbību pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšanu nevar pakārtot šo darbību tiešas saiknes ar patēriņa cenām konstatēšanai (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 38. un 39. punkts).

66      Neatkarīgi no tā, cik liela nozīme ir apstrīdētajā lēmumā ietvertajai norādei uz noteiktiem tiesas nolēmumiem, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai konkrētajos lietas apstākļos Komisijai bija pamats secināt, ka informācijas apmaiņa, pirmkārt, starp Dole un Chiquita un, otrkārt, starp Dole un Weichert ir uzskatāma par saskaņotām darbībām ar mērķi ierobežot konkurenci.

67      Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka attiecīgā informācijas apmaiņa ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, un ka līdz ar to tā ir izvairījusies no pienākuma pārbaudīt, vai šai informācijas apmaiņai būtu kādas pret konkurenci vērstas sekas.

68      Attiecībā uz saskaņoto darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi nošķiršanu no tādām darbībām, kam ir pret konkurenci vērstas sekas, ir jāatgādina, ka vērtējumā, vai uz darbībām attiecas EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, pret konkurenci vērsts mērķis un pret konkurenci vērstas sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopš Tiesas 1966. gada 30. jūnija sprieduma lietā 56/65 LTM (Recueil, 337. un 359. lpp.) šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā saskaņoto darbību mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tās ir piemērojamas. Tomēr gadījumos, kad saskaņoto darbību satura analīze neatklāj pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda to sekas, un, lai uz tām attiektos aizliegums, jābūt izpildītam to nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence faktiski būtiskā veidā ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑209/07 Beef Industry Development Society un Barry Brothers, Krājums, I‑8637. lpp., 15. punkts, un iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 28. punkts).

69      Lai novērtētu, vai saskaņotas darbības ar EKL 81. panta 1. punktu ir aizliegtas, to konkrēto seku vērā ņemšana tātad ir lieka, ja ir redzams, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas 1966. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Recueil, 429. un 496. lpp.; 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. lpp., 125. punkts, un iepriekš 68. punktā minēto spriedumu lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers, 16. punkts). Atšķirība starp “pārkāpumiem, kuru pamatā ir mērķis”, un “pārkāpumiem, kuru pamatā ir sekas”, ir saistīta ar apstākli, ka noteiktu veidu kolūzijas starp uzņēmumiem jau pēc to rakstura var tikt uzskatītas par normālas konkurences labai funkcionēšanai kaitējošām (iepriekš 68. punktā minētais spriedums lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers, 17. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 29. punkts).

70      Lai konstatētu pret konkurenci vērstu mērķi, pietiek, ka saskaņotas darbības varētu radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci. Citiem vārdiem sakot, saskaņotām darbībām, ņemot vērā to tiesisko un saimniecisko kontekstu, ir jābūt vienkārši konkrēti piemērotām, lai nepieļautu, ierobežotu vai izkropļotu konkurenci kopējā tirgū. Jautājumam, vai un kādā mērā šādas sekas faktiski rodas, nozīme var būt tikai saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu un tiesību uz zaudējumu atlīdzību novērtēšanu (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 31. punkts).

71      Aplūkojamajā lietā, tā kā Komisija ir secinājusi, ka pirmstarifikācijas saziņa starp attiecīgajiem uzņēmumiem ir radījusi saskaņotas darbības ar pret konkurenci vērstu mērķi, saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru tai, lai konstatētu EKL 81. panta pārkāpumu, nav pienākuma izskatīt inkriminētās rīcības sekas.

72      Trešām kārtām, prasītājas apgalvo, ka, lai izvairītos no tās judikatūras ievērošanas, saskaņā ar kuru informācijas apmaiņa parasti nav “pietiekami kaitīga”, lai to varētu kvalificēt kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, pat tad, ja apmainītā informācija ir paredzēta, lai faktiski ietekmētu cenu noteikšanu, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 315. apsvērumā ir ieviesusi mākslīgu atšķirību starp “pirmstarifikācijas” saziņu un “vēlāku” informācijas apmaiņu un apgalvojusi, ka šī lieta attiecas uz pirmo minēto saziņu, kas uzskatāma par smagāku [pārkāpumu]. Šī atšķirība neesot atbalstīta ar nevienu tiesas nolēmumu un pat esot pretrunā judikatūrai, kas liek ņemt vērā tirgus struktūru, kā arī saziņas iezīmes.

73      Kā pamatoti norāda Komisija, šis prasītāju arguments izriet no nepilnīgas apstrīdētā lēmuma analīzes, jo preambulas 315. apsvērums ir jālasa, ņemot vērā visu apstrīdētajā lēmumā sniegto Komisijas vērtējumu.

74      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Komisija lieto vispārīgo formulējumu “saziņa pirms cenu noteikšanas” [“pirmstarifikācijas saziņa”], lai apzīmētu saskaņotas darbības, kuras attiecās uz references cenu koordināciju un kuru mērķis bija konkurences ierobežošana EKL 81. panta izpratnē, pēc novērtēšanas, kas veikta apstrīdētā lēmuma preambulas 259.–272. apsvērumā. Apstrīdētā lēmuma preambulas 51., 148. un 182. apsvērumā pirmstarifikācijas saziņa ir definēta kā informācijas apmaiņa, kuras gaitā attiecīgie uzņēmumi apsprieda banānu cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kas attiecas uz references cenām nākamajai nedēļai, kā arī apsprieda vai atklāja cenu tendences vai indikatīvas norādes par references cenām nākamajai nedēļai. Šī saziņa notika, pirms attiecīgie uzņēmumi noteica savas references cenas, un pilnībā attiecās uz nākotnē piemērojamām references cenām.

75      Komisija norāda arī uz “ziņu par references cenām apmaiņu”, kuras saturs ir precizēts tajā pašā apstrīdētā lēmuma preambulas 51. apsvērumā šādi:

“[..] Pēc tam, kad ceturtdienās rīta pusē puses bija noteikušas savas references cenas, tās divpusēji apmainījās ar informāciju par savām cenām vai vismaz izmantoja mehānismu, kas ļāva tām divpusēji apmainīties ar informāciju par noteiktajām references cenām.”

76      No apstrīdētā lēmuma preambulas 51., 198., 227., 248., 250. un 257. apsvēruma izriet, ka Komisijas ieskatā šī ziņu par references cenām apmaiņa bija viens no elementiem uzņēmumu koluzīvajos pasākumos, jo tā ļāva kontrolēt individuālos cenu noteikšanas lēmumus, kas pieņemti, pamatojoties uz pirmstarifikācijas saziņas ietvaros apmainīto informāciju, un līdz ar to ir uzskatāma nevis par atsevišķu pārkāpumu, bet par rezultātu uzraudzības mehānismu, kas sekmēja to pašu mērķi.

77      Savukārt apstrīdētā lēmuma preambulas 315. apsvēruma vienīgais mērķis ir atbildēt uz uzņēmumu, kuriem adresēts paziņojums par iebildumiem, argumentu, saskaņā ar kuru pirmstarifikācijas saziņa ir tikai vienkārša informācijas apmaiņa, ar ko EKL 81. pants var tikt pārkāpts tikai tad, ja ir konstatētas pret konkurenci vērstas sekas. Minētajā apsvērumā Komisija aplūkojamo lietu nošķir no uzņēmumu minētās lietas, kurā pieņemts Komisijas 1992. gada 17. februāra Lēmums 92/157/EEK par procedūru saskaņā ar [EKL 81.] pantu (IV/31.370 un 31.446 – UK Agricultural Tractor Registration Exchange) (OV L 68, 19. lpp.), kas attiecās uz informācijas apmaiņas sistēmu, kura bija EKL 81. panta pārkāpuma pamatā sakarā ar tās pret konkurenci vērstām sekām tirgū.

78      Komisija vienīgi uzsver, ka pirmstarifikācijas saziņa nebija vēlāka informācijas apmaiņa, proti, informācijas apmaiņa par jau veiktiem darījumiem, kā tas bija lietā UK Agricultural Tractor Registration Exchange, bet tās rezultātā tika darīts zināms, kā konkurenti paredz rīkoties tirgū saistībā ar to references cenu noteikšanu nākotnē.

79      Pretēji prasītāju apgalvojumiem Komisija šajā saistībā neveic nekādu informācijas apmaiņas tipu salīdzinājumu vai klasifikāciju kaitīguma konkurencei ziņā atkarībā no tā, vai saziņa notikusi pirms vai pēc darījuma cenu noteikšanas, un neapgalvo, ka pirmā veida saziņa būtu vissmagākais [pārkāpums], kas ļautu bez kādiem papildu vērtējumiem konstatēt konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

80      Vienīgā atšķirība, uz kuru balstās Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 315. apsvērumā, ir atšķirība starp aizliegtu vienošanos ar pret konkurenci vērstu mērķi un aizliegtu vienošanos ar pret konkurenci vērstām sekām, kura ir pieļauta saskaņā ar judikatūru.

81      Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 263.–271. apsvērumu, Komisija norāda, ka saskaņoto darbību, kurās bija iesaistīta Dole, mērķis bija ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē un ka “līdz ar to [Komisijai] nav jāizvērtē tirgus struktūra” vai “saziņas vai sniegtās informācijas iezīmes atbilstoši lietā UK Agricultural Tractor Registration Exchange noteiktajiem kritērijiem”.

82      Šo pēdējo norādi nevar interpretēt – kā to dara prasītāja – kā pierādījumu tam, ka Komisija aplūkojamajā lietā nebūtu ievērojusi judikatūrā paredzētās prasības attiecībā uz informācijas apmaiņas starp konkurentiem atbilstības konkurences tiesību normām izvērtēšanu. Īstenībā šī norāde attiecas tikai uz veicamo nošķiršanu no situācijas, kurā EKL 81. panta pārkāpuma konstatējums tiek izdarīts, ņemot vērā informācijas apmaiņas sistēmas sekas, kas ierobežo konkurenci.

83      Ar tiešo atsauci uz apstrīdētā lēmuma preambulas 263.–271. apsvērumu, kuros Komisija atgādina noteiktas iezīmes, kas piemīt informācijas apmaiņas starp attiecīgajiem uzņēmumiem sistēmai, un to, ka Komisija ņem vērā šīs sistēmas kontekstu, pietiek, lai noraidītu prasītāju piedāvāto interpretāciju.

84      Katrā ziņā, kā tiks izklāstīts tālāk, Komisija ir veikusi attiecīgo darbību novērtēšanu, ņemot vērā divpusējās saziņas saturu, biežumu un ilgumu, kā arī šo apspriežu juridisko un saimniecisko kontekstu.

85      Līdz ar to šī sprieduma 72. punktā minētais prasītāju arguments ir jānoraida.

2.     Par saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību

a)     Par Chiquita neuzticamību

86      Prasītājas apgalvo, ka Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru attiecīgā informācijas apmaiņa ir uzskatāma par saskaņotām darbībām attiecībā uz cenu noteikšanu un tādējādi par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir pamatots vienīgi ar veidu, kādā Chiquita ir aprakstījusi šo rīcību administratīvā procesa laikā, lai gan minētais uzņēmums nemaz nav uzticams.

87      Šajā ziņā tās norāda uz Chiquita personīgo interesi, lai attiecīgā rīcība tiktu kvalificēta kā pārkāpums, uz administratīvā procesa norisi, kurai ir ļoti liela nozīme, un uz acīmredzamām pretrunām.

88      Vispirms ir jāuzsver, ka prasītāju argumenti, kuru mērķis ir vispārīgā veidā diskreditēt Chiquita liecības, ir balstīti uz kļūdainu premisu, jo Chiquita paziņojumi ir tikai viens no elementiem, ko ņēmusi vērā Komisija, lai pamatotu savus secinājumus, kopā ar pašu Dole un Weichert paziņojumiem un dokumentārajiem pierādījumiem, tādiem kā telefonsarunu izdrukas un elektroniskā pasta vēstules, un visi šie elementi ir tikuši izvērtēti un salīdzināti, lai atklātu gan pretrunīgus elementus, gan saskanīgus elementus, kas liecina par saskaņotu darbību esamību.

89      Aplūkojamo darbību īpatnība, proti, apstāklis, ka attiecīgā divpusējā saziņa notika mutiski un ka puses informēja Komisiju, ka par šo saziņu tās nav izdarījušas piezīmes un nav sagatavojušas atskaites, tomēr izskaidro, cik liela nozīme ir paziņojumiem, ko izteikuši uzņēmumi administratīvā procesa laikā.

90      Pirmām kārtām, saistībā ar Chiquita personīgo interesi, lai attiecīgā rīcība tiktu kvalificēta kā pārkāpums, prasītājas norāda, ka fakts, ka minētais uzņēmums 2005. gada 8. aprīlī, pamatojoties uz Paziņojumu par sadarbību, iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, ir saistīts ar sešus mēnešus agrāk paziņoto Performance Food Group sektora “Fresh Express” iegādi. Prasītājas uzskata, ka savu sektora “Fresh Express” iegādi, kura Chiquita bija ļoti svarīga no stratēģiskā viedokļa, tā nevarēja noslēgt, neizkliedējot bažas, ko pēc iepriekšējas pārbaudes attiecībā uz Chiquita darbībām bija paudušas bankas, kas finansē darījumu, un tikai 2005. gada 28. jūnijā, pēc tam, kad 2005. gada 3. maijā tika piešķirts nosacīts atbrīvojums no naudas soda, Chiquita paziņoja par iegādes darījuma noslēgšanu.

91      Ir jānorāda, ka prasītāju arguments neatbilst Paziņojumā par sadarbību paredzētās procedūras loģikai. Proti, tas, ka ir izteikts lūgums piemērot Paziņojumu par sadarbību, lai iegūtu naudas soda samazinājumu, ne vienmēr mudina sniegt sagrozītus pierādījumus attiecībā uz citiem inkriminētās aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un līdz ar to apdraudēt tā iespēju pilnā apjomā iegūt visas Paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedums lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 70. punkts).

92      Pat ja pieņemtu, kas prasītāju apgalvojumi par Chiquita iesniegtā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda motivāciju atbilst patiesībai, tie nevar atņemt šī uzņēmuma paziņojumiem jebkādu ticamību. Tas, ka pastāv personīga interese paziņot [par pārkāpumu], nenozīmē, ka paziņotājs būtu noteikti neuzticams.

93      Uzņēmēju, kuriem bija jāfinansē Chiquita iecerētā iegāde, bažas un to centieni šajā sakarā labāk noteikt riskus, kas saistīti ar aizņēmēja stāvokli, tāpat var tikt uzskatīti par konkrētu liecinājumu, kas apstiprina Chiquita paziņojumu pierādīšanas spēku attiecībā uz aizliegtās vienošanās pastāvēšanas faktu.

94      Turklāt it īpaši ir jānorāda, ka uzskats, ka dokumentu iesniegšana, ko veikusi Chiquita 2005. gada 8. aprīlī, sniedz tai tikai priekšrocības, būtu maldinošs, jo līdz ar to nāktos abstrahēties no noteiktām un potenciāli nelabvēlīgām sekām, kas saistītas ar to, ka Chiquita atzīst, ka tā bijusi aizliegtas vienošanās dalībniece. Proti, lai gan pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda ļāva Chiquita cerēt, ka Komisija tai neuzliks nekādus sodus, minētās atzīšanās dēļ un vēlāka Komisijas lēmuma dēļ, ar kuru tiek konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, trešās personas varētu celt pret šo uzņēmumu prasību atlīdzināt kaitējumu, kurš nodarīts ar attiecīgo pret konkurenci vērsto rīcību, kas savukārt varētu radīt smagas finansiālas sekas.

95      Šis secinājums tāpat padara mazāk nozīmīgu prasītāju apgalvojumu par iespējamām Chiquita cerībām uz to, ka konkurējošajiem uzņēmumiem administratīvā procesa iznākumā radīsies finansiālas problēmas.

96      Otrām kārtām, prasītājas atsaucas uz administratīvā procesa norisi, norādot, ka Komisija pati ir konstatējusi, ka Chiquita trūkst uzticamības, jo tā ir atmetusi gandrīz visus minētās sabiedrības apgalvojumus tādēļ, ka tie nebija pamatoti, tostarp attiecībā uz Fyffes un Van Parys dalību apgalvotajā aizliegtajā vienošanās, un Komisijai nācās rīkot kopā ar Chiquita tā saukto “lietas stāvokļa” (“état du dossier”) sanāksmi. Chiquita esot identificējusi attiecīgo divpusējo saziņu un norādījusi uz tās pret konkurenci vērsto mērķi tikai pēc minētās sanāksmes.

97      Prasītājas atgādina, ka Chiquita 2005. gada 8. aprīļa pieteikumā par iecietības programmas piemērošanu ir ietverta šāda norāde:

“Šis pieteikums attiecas uz importēto banānu, kā arī ananāsu un citu svaigo augļu izplatīšanu un tirdzniecību. Vislielākie banānu piegādātāji Eiropā, tostarp Šveicē un Norvēģijā, ir [Chiquita], [Dole], Del Monte, [Fyffes], Ireland un Grupo Noboa SA Ecuador (turpmāk tekstā – “Noboa”).

Banānu importētāju saskaņotās darbības, ar kurām pārkāpts [EKL] 81. pants, notika aptuveni laikposmā no 90. gadu sākuma (vai agrāk) līdz 2005. gada aprīlim. Pēdējo četru vai piecu gadu laikā šajās saskaņotajās darbībās piedalījās Chiquita, Dole, Del Monte, Fyffes un Noboa, un, iespējams, joprojām vai agrāk tajās piedalījās citi, mazāki banānu piegādātāji, piemēram, Durbeck. Iepriekš minētās sabiedrības banānu nozarē regulāri apmainījās ar informāciju par piegāžu, ko bija paredzēts veikt nākotnē uz Eiropu un to personīgiem Eiropas klientiem, apjomiem un cenām.

Sabiedrības bija iesaistītas arī saskaņotās darbībās, kas tieši attiecās uz cenām, proti, vispārējām references cenām Eiropai, kas bija piemērojamas noteiktiem Eiropas klientiem.”

98      Tātad var redzēt, ka pieteikums par iecietības programmas piemērošanu attiecās konkrētāk uz “banānu importētājiem” un to dalību saskaņotajās darbībās “pēdējo piecu gadu laikā”.

99      Apstrīdētā lēmuma saturs liecina, ka – pretēji prasītāju apgalvojumiem – Komisija lielā mērā ir ņēmusi vērā Chiquita paziņojumus. Pirmkārt, nav strīda par to, ka no pieciem minētajiem importētājiem trīs importētāji ir kļuvuši par apstrīdētā lēmuma adresātiem. Otrkārt, minētajā lēmumā faktiski tika konstatēta informācijas apmaiņa par apjomiem, lai gan šis elements galu galā nav ticis ietverts pārkāpuma sastāvā (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 136. un 272. apsvērumu). Treškārt, informācijas apmaiņa, kas izpaudās kā pirmstarifikācijas saziņa un kas attiecās uz importētāju un piegādātāju references cenām, ir tikusi norādīta apstrīdētajā lēmumā, lai konstatētu saskaņotas darbības ar pret konkurenci vērstu mērķi, kuras ilga trīs gadus, kas iekļaujas konkrētāk pieteikumā par iecietības programmas piemērošanu minētajā šaurākajā laikposmā.

100    Katrā ziņā apstāklis, ka apstrīdētajā lēmumā galu galā konstatētais pārkāpums ne visos aspektos atbilst pieteikumā par iecietības programmas piemērošanu ietvertajām norādēm attiecībā uz pārkāpjošās rīcības mērķi, tās ilgumu un iesaistīto un sodīto uzņēmumu skaitu, nav uzskatāms par pierādījumu tam, ka minētā pieteikuma iesniedzējs un tā paziņojumi, uz kuriem daļēji balstīti Komisijas secinājumi par EKL 81. panta pārkāpuma esamību, nebūtu uzticami.

101    Komisijas veiktā administratīvā procesa iznākums, kuru uzsver prasītājas, ir pretrunā to apgalvojumam, saskaņā ar kuru “Komisija ir pārāk viegli akceptējusi Chiquita apgalvojumu par aizliegtās vienošanās esamību starp banānu importētājiem Ziemeļeiropā” un “nav kritiski novērtējusi” šīs sabiedrības paziņojumus.

102    Vēloties diskreditēt Chiquita liecības, prasītājas izvirza pretrunīgus argumentus, vienlaicīgi, no vienas puses, pārmetot Komisijai, ka tā – neizrādot piesardzību un neveicot kritisku novērtējumu – esot balstījusies gandrīz vienīgi uz Chiquita paziņojumiem, un, no otras puses, uzsverot atšķirības starp šiem paziņojumiem un apstrīdētā lēmuma saturu.

103    Turklāt no Komisijas vēstules, ar kuru tā aicina Chiquita iesniegt savus apsvērumus par “iespējamām” nesaskaņām starp sākotnējo pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu un vēlākiem paziņojumiem, kā arī no apstākļa, ka 2006. gada 20. oktobrī tika noturēta sanāksme, kuras gaitā Komisija un Chiquita ir apmainījušās ar viedokļiem par pieteikumā par iecietības programmas piemērošanu ietverto ziņu salīdzināšanu ar ziņām, kas izriet no pārbaudēm un informācijas pieprasījumiem, nevar tikt secināts, ka Chiquita liecības kopumā nav uzticamas.

104    Ir jānorāda, ka prasītājas, kam ir bijusi sniegta pieeja izmeklēšanas lietas materiāliem, vienīgi apgalvo, ka Chiquita ir paziņojusi par pirmstarifikācijas saziņu pēc 2006. gada 20. oktobra informatīvās sanāksmes, un nesniedz nekādus pierādījumus, kas atspēkotu Komisijas apsvērumu par to, ka Chiquita pirmo reizi bija minējusi šo pirmstarifikācijas saziņu 2005. gada jūlijā un augustā (paziņojumi Nr. 11 un Nr. 12), proti, vairāk nekā vienu gadu pirms minētās sanāksmes.

105    Apstrīdētā lēmuma preambulas 149. apsvērumā, kurā teikts, ka “tad, kad Chiquita informēja Komisiju par savu pirmstarifikācijas saziņu ar Dole, tā norādīja, ka ir tikuši apspriesti pārdošanas un tirgus apstākļi un cenu faktori, kā arī oficiālie banānu cenu piedāvājumi”, ir ietverta atsauce uz Komisijas lietas materiālu 9227. un nākamajām lappusēm, kas atbilst uzņēmuma Chiquita 2005. gada 25. augusta paziņojumam Nr. 12. Turklāt prasības pieteikuma A 6 pielikums atbilst Chiquita paziņojumam Nr. 28, kurā tā sniedz paskaidrojumus par tā bijušā darbinieka B. k‑ga, kas bija iesaistīts saziņā ar konkurējošajiem uzņēmumiem, rīcību un atgādina, ka tā ir paziņojusi, ka bija zinājusi par šo saziņu, savos iepriekšējos paziņojumos, proti, 2005. gada 4. jūlija paziņojumā Nr. 11, 2005. gada 25. augusta paziņojumā Nr. 12 un 2006. gada 20. janvāra paziņojumā Nr. 13.

106    Trešām kārtām, Dole norāda, ka Chiquita darbinieka – B. k‑ga – liecībās attiecībā uz divpusējo saziņu ar vienu no Dole darbiniekiem – H. k‑gu – ir vairākas iekšējas pretrunas, kas rada nopietnas šaubas par to patiesumu un ticamību, un ka šīs liecības ir arī pretrunā tās darbinieka liecībām.

107    Pirmkārt, prasītājas norāda uz izmaiņām Chiquita paziņojumos attiecībā uz saziņas laikiem, jo sākotnēji tā norādīja, ka informācijas apmaiņa notika pirmdienās un otrdienās, un vēlāk – ka tā notika trešdienās un ceturtdienās.

108    Šī situācija ir labi izskaidrota apstrīdētā lēmuma preambulas 71.–74. un 156. apsvērumā, no kuriem izriet, ka pēc tam, kad tā bija papildus apspriedusies ar bijušajiem darbiniekiem un saviem esošajiem darbiniekiem un pārskatījusi sava bijušā darbinieka B. k‑ga telefonsarunu izdrukas, Chiquita veica precizējumus savā sākotnējā paziņojumā, norādot, ka telefonsarunas parasti notika trešdienās dienas beigās, ka otra telefonsaruna notika ceturtdienās no paša rīta un ka pēc tam – reizēm pat tūlīt – notika iekšējā telefonkonference – pirms Chiquita pieņēma lēmumu par cenu noteikšanu.

109    Ir jāuzsver, ka Dole savās atbildēs uz informācijas pieprasījumiem konsekventi atzina, ka telefonsarunas notika trešdienās pēcpusdienā un – lai gan pēc tās viedokļa ļoti reti – ceturtdienās no rīta (apstrīdētā lēmuma preambulas 73. apsvērums) un ka uzņēmumu paziņojumus apstiprina pieejamās B. k‑ga telefonsarunu izdrukas, kas liecina par B. k‑ga telefonzvaniem H. k‑gam, par kuriem prasītājas nav sniegušas nekādus apsvērumus.

110    Otrkārt, saistībā ar telefonzvanu iniciatīvu prasītājas norāda uz pirmo Chiquita paziņojumu, saskaņā ar kuru “reizēm H. k‑gs no Dole pirmais zvanīja B. k‑gam, bet reizēm Chiquita pirmā zvanīja Dole”, un uz otro paziņojumu, saskaņā ar kuru “pārsvarā H. k‑gs zvanīja B. k‑gam”, kuru H. k‑gs turklāt apstrīdēja.

111    Iepriekš minētie Chiquita paziņojumi liecina nevis par kādu faktisku pretrunīgumu, bet gan par precizējumu attiecībā uz telefonsarunu iniciatīvu vairākumā gadījumu, un tas, ka Dole ir iebildumi saistībā ar šo jautājumu, nedod pamatu pilnībā liegt ticamību Chiquita liecībām; turklāt šīs liecības apstiprina Dole, kas ir paziņojusi, ka tās darbinieki H. k‑gs un G. k‑gs sazinājās ar Chiquita darbinieku B. k‑gu un ka “varētu gadīties, ka retos gadījumos H. k‑gs zvanīja B. k‑gam trešdienās pēcpusdienā, ja B. k‑gs trešdienas pēcpusdienā nebija sazinājies ar Dole, un it īpaši tad, ja bija konstatētas kādas neparastas izmaiņas tirgū” (apstrīdētā lēmuma preambulas 60. un 61. apsvērums).

112    Pamatojoties uz šiem pierādījumiem, Komisija varēja pamatoti secināt – un šo secinājumu prasītājas nav apstrīdējušas –, ka Chiquita un Dole tomēr sazinājās viena ar otru, lai gan pusēm ir dažādas atmiņas par to, kura no personām “pārsvarā” izrādīja iniciatīvu saziņā, un ka turklāt abas puses atzīst, ka to darbinieki zināmos gadījumos arī uzņēmās kontaktus ar otro pusi (apstrīdētā lēmuma preambulas 62. apsvērums).

113    Treškārt, prasītājas norāda, ka B. k‑gs apgalvoja, ka Dole paziņoja par “savu iespējamo nodomu [..] attiecībā uz veidu, kādā tā noteiks cenas nākamnedēļ”, un pēc tam – tajā pašā paziņojumā – ka telefonsarunu mērķis bija iegūt “no Dole galīgas norādes par tās plāniem saistībā ar paredzēto cenu noteikšanu”.

114    Šo pašu iebildumu Dole ir izvirzījusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, un Komisija uz to atbildēja apstrīdētā lēmuma preambulas 169. apsvērumā šādi:

“Komisija vispārīgi atzīmē, ka, tā kā šī saziņa bija pirmstarifikācijas saziņa, ir skaidrs, ka konkurentiem sniegtās ziņas par orientējošo vai plānoto cenu nevarēja būt galīgā references cena, jo šī galīgā cena bija jānosaka tikai nākamajā dienā. Turklāt Chiquita savā uzņēmuma paziņojumā norāda, ka tās ieskatā saziņas mērķis bija no Dole iegūt “galīgas norādes” par “tās plāniem saistībā ar paredzēto cenu noteikšanu”. Tas skaidri liecina, ka Chiquita neapgalvoja, ka Dole būtu paziņojusi galīgo cenu. Turklāt Chiquita norāda, ka B. k‑ga ieteikums par cenu noteikšanu bija balstīts uz “iespējamiem Dole plāniem”, kas viņam kļuva zināmi, sazinoties ar Dole iepriekšējas cenu noteikšanas nolūkā. Komisija uzskata, ka šie paziņojumi nav uzskatāmi par nesaskanīgiem un ka tie skaidri liecina par Chiquita mērķi šajā saziņā.”

115    Vienīgais atgādinājums prasības pieteikumā, ka H. k‑gs atcerējās tikai diskusijas par “orientējošām references cenu tendencēm”, nevar atspēkot iepriekš minēto Komisijas secinājumu un pamatot apgalvojumus par Chiquita liecību nesaskaņotību un no tās izrietošo neuzticamību.

116    Ceturtkārt, saistībā ar Chiquita un Dole domstarpībām attiecībā uz precīzu saziņas biežumu – pretēji prasītāju apgalvojumam šīs domstarpības obligāti nenozīmē, ka Chiquita liecības nebūtu uzticamas.

117    Jautājums par Dole un Chiquita divpusējās saziņas biežumu ir izskatīts apstrīdētā lēmuma preambulas 76.–86. apsvērumā, un Komisija ņēma vērā atbildes, ko sniegusi Dole, kas ir atzinusi, ka šī divpusējā saziņa notika aptuveni 20 reizes gadā (apstrīdētā lēmuma preambulas 83. apsvērums).

118    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju argumenti, kuru mērķis ir vispārīgā veidā diskreditēt Chiquita liecības saistībā ar apgalvoto šo liecību neuzticamību, ir jānoraida.

b)     Par Dole un Chiquita funkcionēšanas veidu nesavienojamību ar pārmesto kolūziju

119    Prasītājas uzskata, ka Komisijas tēze, saskaņā ar kuru pušu divpusējās saziņas mērķis bija koordinēt to references cenas, nav savienojama ar apstākli, ka Chiquita un Dole noteica references cenas atšķirīgām precēm, atšķirīgiem klientiem un atšķirīgām nedēļām banānu tirgus trīs nedēļu ciklā. Līdz ar to pat teorētiski neesot bijis iespējams koordinēt references cenas, pamatojoties uz apmainīto informāciju, jo preces, ko pārdod Chiquita un Dole, esot pilnībā dažādas preces un nekonkurē viena ar otru vienā un tajā pašā tirgū.

120    Chiquita noteiktās references cenas attiecoties uz gataviem banāniem, ko piegādā mazumtirgotājiem, savukārt Dole noteiktās references cenas attiecoties uz zaļiem banāniem, ko piegādā nogatavinātājiem–izplatītājiem. Prasītājas norāda, ka Chiquita noteica savu dzelteno references cenu attiecībā uz banāniem, kas tika nogādāti Ziemeļeiropā iepriekšējā nedēļā un tiks piegādāti mazumtirgotājiem nākamajā nedēļā, savukārt Dole noteica savu zaļo references cenu attiecībā uz banāniem, kas tiks nogādāti Ziemeļeiropā nākamajā nedēļā un tiks piegādāti mazumtirgotājiem tikai divas nedēļas vēlāk.

121    Šī situācija neesot raksturīga Vācijai, kurā Chiquita dzelteno references cenu ārējiem mērķiem paziņoja tikai saviem klientiem tādēļ, ka tās meitassabiedrība Atlanta darbojās kā nogatavinātājs–izplatītājs. Proti, Chiquita esot norādījusi Komisijai, ka ceturtdienās pieņemtie lēmumi par cenu noteikšanu attiecībā uz ziemeļvalstīm attiecās arī uz banāniem, kas bija nogatavināšanas procesā.

122    Visbeidzot, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot skaidri un nepārprotami paskaidrojusi savu nostāju, tādējādi pārkāpjot EKL 253. pantu, tostarp tāpēc, ka tā neesot paskaidrojusi “atbilstošā veidā, kā informācijas apmaiņa par apstākļiem, kuriem, kā tiek apgalvots, ir nozīme saistībā ar zaļo banānu references cenu noteikšanu, varētu būt kāda nozīme saistībā ar dzelteno banānu cenu noteikšanu”.

 Par apgalvoto EKL 253. panta pārkāpumu

123    No iepriekšējā punktā atgādinātā iebilduma formulējuma un, konkrētāk, no vārdkopas “atbilstošā veidā” lietošanas, kā arī no prasītāju izvirzīto argumentu satura izriet, ka šis iebildums būtībā neattiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu EKL 230. panta izpratnē. Īstenībā attiecīgais iebildums pārklājas ar kritiku par apstrīdētā lēmuma pamatotību un tātad šī tiesību akta tiesiskumu – šis tiesību akts esot prettiesisks, jo Komisija neesot parādījusi pat iespēju, ka varētu pastāvēt nelikumīga koordinācija starp Dole un Chiquita.

124    Turklāt, pat ja pieņemtu, ka apgalvojums par EKL 253. panta pārkāpumu var tikt izskatīts, tas nav pamatots.

125    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo akta izdevējas iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un ļautu kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, tostarp tiesību akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt izskaidrojumu, kāda varētu būt tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

126    Turklāt, lai arī Komisijai nav pienākuma tādu lēmumu pamatojumā, kuri pieņemti konkurences tiesību normu piemērošanas nodrošināšanai, iztirzāt visus faktiskos un tiesiskos jautājumus, kā arī izklāstīt apsvērumus, kas tai likuši pieņemt šādu lēmumu, tomēr saskaņā ar EKL 253. pantu tai vismaz ir jāmin fakti un apsvērumi, kas ir būtiski tās lēmuma sistēmā, lai šādā veidā dotu iespēju Savienības tiesai un ieinteresētajām personām noskaidrot apstākļus, kādos Komisija piemēro Līgumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

127    Aplūkojamajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 4., 5., 32., 34., 104., 141.–143., 182., 196. un 287. apsvērumā pietiekami precīzi un skaidri ir izteikusi savu nostāju par attiecīgās preces, proti, svaigo banānu, īpašo raksturu, par minētās preces, t.i., augļu, kas tiek importēti zaļi un tiek piedāvāti plašā patēriņā tad, kad pēc nogatavināšanas kļūst dzelteni, specifiskumu, par banānu nogatavināšanas organizēšanas un pēc tam arī tirdzniecības kārtību, par komercsarunu procesu saistībā ar references cenām un par saikni starp zaļo un dzelteno banānu references cenām.

128    Turklāt ir jāuzsver, ka argumenti, ar kuriem prasītājas būtībā tiecas panākt konstatējumu, ka Dole un Chiquita darbību nošķirtības un desinhronizācijas dēļ nebija iespējama kolūzija par references cenām ar divpusējās saziņas palīdzību, nebija izvirzīti administratīvā procesa laikā.

129    Taču nav strīda par to, ka paziņojumā par iebildumiem ir skaidri norādīts, ka attiecīgā prece ir banāni (svaigi augļi) un uz tiem attiecas trīs veidu koluzīvās darbības, proti:

–        informācijas apmaiņa par Ziemeļeiropā nogādājamo banānu daudzumiem (informācijas apmaiņa par daudzumiem);

–        divpusējā saziņa par banānu tirgus apstākļiem, cenu tendencēm vai references cenu indikatīvu norādīšanu pirms šo cenu noteikšanas;

–        informācijas apmaiņa par banānu references cenām (informācijas apmaiņa par references cenām).

130    Paziņojuma par iebildumiem 429. punktā Komisija nepārprotami ir secinājusi, ka “katra divpusējo pasākumu virkne” un visi šie pasākumi veido vienu pārkāpumu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci Kopienā un Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē.

131    Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Dole ir apstrīdējusi visa pārkāpuma esamību, bet šim nolūkam nav norādījusi uz kādām būtiskām atšķirībām veidā, kādā tā tirgo banānus, salīdzinājumā ar Chiquita. Lai gan ir norādīts, ka atšķirībā no Dole un no pārējiem nozares uzņēmumiem attiecībā uz Chiquita, ņemot vērā tās darbību specifiskumu, references cenām ir bijuši ļoti ierobežoti un specifiski izmantošanas veidi, šis apsvērums attiecas vienīgi uz “Dole plus” līgumiem, kuros “Chiquita” markas banānu darījuma cenas īstenībā bija atkarīgas no Dole noteiktām iknedēļas references cenām.

132    Iepriekš minētajā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem pat ir skaidri uzsvērta pastāvīgā sacenšanās starp banānu importētājiem, “it īpaši starp Dole un Chiquita”, un šis pēdējas uzņēmējs ir nosaukts kā Dole “vislielākais konkurents”.

133    Šajā stadijā ir jāatgādina, ka paskaidrojumi un precizējumi, kas var dot skaidrāku priekšstatu attiecībā uz apstrīdētā tiesību akta tekstu, var tikt sniegti tiesvedības laikā (šajā ziņā skat. Tiesas 1960. gada 15. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no 36/59 līdz 38/59 un 40/59 Präsident u.c./Augstā iestāde, Recueil, 857. un 892. lpp.; 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑310/93 P BPB Industries un British Gypsum/Komisija, Recueil, I‑865. lpp., 11. punkts, un ģenerāladvokāta Ležē [Léger] secinājumus saistībā ar minēto spriedumu, Recueil, I‑867. lpp., 24. punkts). Tiesa ir nospriedusi, ka uz apstrīdēta lēmuma autora sniegtiem precizējumiem, kas papildina jau pašu par sevi pietiekamu pamatojumu, pat ja tie var būt noderīgi Savienības tiesas veicamās lēmuma pamatojuma iekšējās pārbaudes vajadzībām, jo ļauj iestādei izskaidrot tās lēmuma pamatā esošus iemeslus, tiešā nozīmē izprastais pienākums norādīt pamatojumu neattiecas (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 61. punkts).

134    Aplūkojamajā lietā precizējumi, ko tiesvedības gaitā sniegusi Komisija, atbildot uz konkrētu iebildumu, kuru prasītājas pirmo reizi izvirzījušas tiesas procesā, ir paredzēti vienīgi tālab, lai paskaidrotu apstrīdētajā lēmumā jau sniegto pamatojumu, kas aptver dažādus Ziemeļeiropā importēto banānu izplatīšanas veidus, ko īstenoja cita starpā Dole un Chiquita.

135    Līdz ar to Komisijai katrā ziņā nevar tikt pārmests nekāds EKL 253. panta pārkāpums.

 Par iebilduma būtību

136    Ir jākonstatē, ka prasītāju izvirzītajam iebildumam nevar piekrist, jo tas ir balstīts uz neatbalstītu un kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru zaļie un dzeltenie banāni esot pilnībā atšķirīgas preces, kas piederot diviem dažādiem tirgiem, kuros ekskluzīvā veidā darbojoties, no vienas puses, Dole un, no otras puses, Chiquita.

137    Prasītāju tēze neatbilst faktiskajai situācijai attiecīgajā tirgū, kāda tā izriet no apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem Komisijas konstatējumiem, administratīvā procesa laikā Dole un Chiquita formulētajiem paziņojumiem un pašu prasītāju procesuālajiem rakstiem.

138    Kā izriet no tālāk sniegtā pamatojuma, šie konstatējumi un paziņojumi, kas apstiprināti ar dokumentāriem pierādījumiem, liecina, ka pastāv banānu (svaigi augļi) tirgus, kuram ir raksturīga Dole un Chiquita zaļo un dzelteno banānu pārdošanas darbību līdzāspastāvēšana un kombinēšana, saziņa starp šiem diviem uzņēmumiem pilnīgas savstarpējās sapratnes gaisotnē par zaļo banānu cenām Ziemeļeiropai un apstāklis, ka tieši uz zaļo banānu cenas pamata tika noteiktas dzelteno banānu cenas.

139    Pirmām kārtām, ir jāuzsver, ka Komisija apstrīdētajā lēmuma ir skaidri definējusi konkrēto nozari un tostarp konkrēto preci kā svaigus banānus, kā arī definējusi konkrētā tirgus darbību.

140    Komisija precizē, ka apstrīdētais lēmums attiecas gan uz negataviem (zaļiem) banāniem, gan uz gataviem (dzelteniem) banāniem un ka svaigo banānu pārdevumi ir definējami kā banānu pārdevumi, izņemot žāvētus banānus un miltu banānus (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. apsvērums).

141    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka uz Ziemeļeiropu importētos banānus parasti audzē Karību jūras reģionā, Centrālamerikā un dažās Āfrikas valstīs (apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērums). Aplūkojamajā laikposmā banānu sektors Ziemeļeiropā bija organizēts nedēļas ciklos. Banānu pārvadāšana ar kuģiem no Latīņamerikas ostām uz Eiropu ilga aptuveni divas nedēļas. Banānu nogādāšana uz Ziemeļeiropas ostām parasti notika vienreiz nedēļā un tika veikta atbilstoši regulārajam sūtīšanas kalendāram (apstrīdētā lēmuma preambulas 33. apsvērums). Banānus sūtīja zaļus, un tie pienāca ostās zaļi. Lai tos varētu izmantot patēriņam, banāni bija jānogatavina (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērums).

142    Komisija norāda, ka banānus vai nu piegādāja tieši pircējiem (zaļie banāni), vai arī nogatavināja, piegādājot tos aptuveni vienu nedēļu vēlāk (dzeltenie banāni), atspoguļojot apstākli, ka nogatavināšanu vai nu varēja organizēt pircējs, vai arī varēja veikt importētājs vai kāda persona, kas darbojas importētāja vārdā (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērums).

143    Komisija uzskata, ka Chiquita, Dole un Weichert noteica savas references cenas attiecībā uz savām markām katru nedēļu, aplūkojamajā gadījumā – ceturtdienās no rīta, un paziņoja tās saviem klientiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. un 104. apsvērums). Izteiciens “references cenas” parasti attiecās uz zaļo banānu references cenām (“zaļo banānu piedāvājuma cena”). Dzelteno banānu references cenas (“dzelteno banānu piedāvājuma cena”) parasti veidojās, zaļo banānu piedāvājuma cenai pieskaitot nogatavināšanas maksu (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums); zaļo banānu references cenas noteica dzelteno banānu references cenas (apstrīdētā lēmuma preambulas 287. apsvērums).

144    References cenas, ko katru nedēļu noteica puses, bija derīgas attiecībā uz Ziemeļeiropu. Chiquita ir paziņojusi, ka “references cenas, kas attiecās uz “Ziemeļeiropu”, bija piesaistītas Vācijai (iekļaujot Austriju, Zviedriju, Somiju un Dāniju) un Beniluksa valstīm” un ka tad, kad tā runāja ar Dole par Vācijas “zaļo cenu”, “tas aptvēra cenas attiecībā uz citām Ziemeļeiropas valstīm” (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. un 141. apsvērums).

145    Dokumenti, kas tika atrasti pie Dole pārbaudes laikā, liecina, ka šim uzņēmumam bija references cena, ko sauca par “ES 15 Ziemeļeiropas” cenu, un dažādas cenas Norvēģijai, “ES 10 Ziemeļeiropas” valstīm, Francijai, Itālijai un Apvienotajai Karalistei. Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Dole ir norādījusi, ka šī cena bija Vācijas cena. Tāpat Dole ir skaidri norādījusi, ka tās “zaļo banānu pārdevumi parasti [bija] balstīti uz iknedēļas cenu” un ka “katrā ziņā visi konkurenti zināja, ka references cenas, [kas tika apspriestas pirmstarifikācijas saziņas ietvaros], attiecās uz ES 15 [informācija nav izpausta] tirgiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 104., 142. un 143. apsvērums).

146    Komisija precizē, ka ceturtdienās pēcpusdienā un piektdienās (vai, vēlākais, kārtējās nedēļas laikā vai nākamās nedēļas sakumā) banānu importētāji rīkoja sarunas ar klientiem par banānu cenām, ja darījumi bija balstīti uz katru nedēļu sarunās noteiktām cenām. Importētāju klienti parasti bija nogatavinātāji vai mazumtirdzniecības tīkli. Dzeltenā cena bija cena par gataviem banāniem, savukārt zaļā cena bija cena par negataviem [zaļiem] banāniem (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērums).

147    Tāpat Komisija paskaidro, ka pastāvēja noteikts diferenciācijas līmenis atkarībā no markām. Banānu nozarē bija nošķirti trīs banānu marku līmeņi, ko sauc “tiers”: “Chiquita” markas banāni, kuri pieder pie augstākās šķiras, otrā līmeņa banāni, kas ir “Dole” un “Del Monte” markas, un trešās šķiras banāni (ko sauc arī par “trešajiem” un kuri ietver citu marku banānus). Šis iedalījums atkarībā no markām atspoguļojās banānu cenu noteikšanā, jo “Chiquita” markas banānu cena bija visaugstākā, “Dole” un “Del Monte” marku banānu cenas bija zemākas un trešie banāni ietilpa cenu diapazona zemākajā daļā (apstrīdētā lēmuma preambulas 32. apsvērums).

148    Komisija norāda, ka banānu tirgus darbības, kāda tā aprakstīta iepriekš, ietvaros starp Dole un Chiquita notika dažādu veidu pirmstarifikācijas saziņa, kuras laikā šie divi uzņēmumi apsprieda piedāvājuma un pieprasījuma apstākļus jeb, citiem vārdiem sakot, cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu nākamajai nedēļai, un apsprieda vai atklāja cenu tendences un indikatīvas norādes par references cenām nākamajai nedēļai, pirms šīs references cenas tika noteiktas (apstrīdētā lēmuma preambulas 148., 182. un 196. apsvērums).

149    Otrām kārtām, ir jānorāda, ka, pamatojot iebildumu par to, ka pat nepastāvot kolūzijas iespēja starp Dole un Chiquita attiecībā uz references cenām, un atbildot uz šo iebildumu, lietas dalībnieki attiecīgi sniedza precizējumus par šo divu uzņēmumu funkcionēšanas veidiem.

150    Pirmkārt, attiecībā uz Dole Komisija norāda, ka tās Vācijas meitassabiedrība DFFE “galvenokārt” pārdeva zaļos banānus Vācijas mazumtirgotājiem, kuriem bija sava nogatavināšanas kapacitāte, un Eiropas nogatavinātājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 12. apsvērums).

151    No lietas materiāliem un no prasītāju procesuālajiem rakstiem izriet, ka viens no Dole darbības priekšmetiem bija arī dzelteno banānu pārdošana.

152    Piemēram, administratīvā procesa laikā Dole ir atsaukusies uz to mazumtirgotāju situāciju, kuri lūdz DFFE paziņot dzelteno banānu piedāvājuma cenu (B 9 pielikums).

153    Prasītājas tāpat ir paskaidrojušas, ka Dole piederēja vairākas meitassabiedrības, kas darbojās kā nogatavinātāji–izplatītāji Ziemeļeiropā, proti, sabiedrības Kempowski, Saba un VBH. Šie uzņēmumi pārdeva dzeltenos “Dole” markas banānus, kas bija nopirkti zaļi tostarp no pašas Dole – ciktāl tas attiecas uz sabiedrībām Saba un VBH. Turklāt Dole 2002. gadā realizēja nelielu dzelteno banānu partiju Beļģijā un Luksemburgā ar savas Francijas meitassabiedrības starpniecību.

154    No prasītāju paziņotajiem datiem izriet, ka Dole meitassabiedrības 2002. gadā pārdeva dzeltenos banānus par summu EUR 98 177 616 apmērā, savukārt kopējie Dole svaigo banānu pārdevumi 2002. gadā sasniedza summu EUR 198 331 150 apmērā, kas izlabota uz EUR 190 581 150 pēc to banānu [pārdošanas] summas atskaitīšanas, kas iegādāti no citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 451.–453. apsvērums).

155    Saba un VBH 2002. gadā Ziemeļeiropā banānus pārdeva attiecīgi par summu EUR 64,4 miljonu un EUR 13,9 miljonu apmērā, no kuriem EUR 29,4 miljoni un EUR 8,3 miljoni atbilst “Dole” markas banāniem. Vācijas meitassabiedrība Kempowski, kas iegādājās savus banānus no Cobana, nevis no Dole, 2002. gadā Ziemeļeiropā banānus pārdeva par summu EUR 16,8 miljonu apmērā, no kuriem aptuveni EUR 2,9 miljoni atbilst “Dole” markas banāniem. Kopējā “Dole” markas banānu pārdevumu summa, ko veikušas Dole meitassabiedrības, darbojoties nogatavinātāja statusā, 2002. gadā Ziemeļeiropā, sasniedza EUR 40,6 miljonus jeb nedaudz mazāk nekā pusi no DFFE veikto zaļo banānu pārdevumu summas, kas administratīva procesa laikā tika novērtēta EUR 99 451 555 apmērā un vēlāk šīs tiesvedības laikā – EUR 98 997 663 apmērā.

156    Turklāt ir jākonstatē, ka viens no iebildumiem, ko izteikušas prasītājas attiecībā uz to, kā Komisija noteikusi pārdevumu summu naudas soda apmēra noteikšanas mērķiem, attiecas tieši uz Dole veikto dzelteno banānu pārdevumu apjomu.

157    No iepriekš minētajiem konstatējumiem izriet, ka atbilstoši pašu prasītāju argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar Chiquita kontroli pār Atlanta, Dole attīstīja dzelteno banānu pārdošanas darbības par labu mazumtirgotājiem, kuriem pašiem nebija nogatavināšanas kapacitātes, un tā bija patiesi ieinteresēta šajās darbībās. Kamēr dokumenti, ko tiesas sēdes laikā uzrādījušas prasītājas, liecina par konkrētas Atlanta piesaistīšanas Chiquita formu pirms 2003. gada, kurā Chiquita palielināja savu sākotnējo dalību kapitālā, kas bija tikai 5 %, lai oficiāli pārņemtu kontroli pār attiecīgo nogatavinātāju, meitassabiedrību Kempowski, Saba, VBH un Dole France statuss visā pārkāpuma laikposmā ir nepārprotams, jo to pilnībā atzinušas prasītājas.

158    Otrkārt, attiecībā uz Chiquita no lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar pašu formulējumu, ko prasītājas izmantojušas prasības pieteikuma 31. punktā, izteiciens “references cenas” var “nozīmēt zaļo vai dzelteno banānu references cenas”.

159    Komisija tiesas sēdes laikā uzrādīja iekšējos Chiquita ziņojumus par cenām, kuriem ir virsraksti “Eiropas cenu aktualizēšana”.

160    Šajos ziņojumos attiecībā uz katru kalendārā gada nedēļu ir ietvertas tabulas, kurās ir minēti, pirmkārt, Chiquita banānu nogādes apjomi, kā arī kopējie tās konkurentu un banānu nozares uzņēmumu nogādes apjomi un, otrkārt, Chiquita cenas, kā arī tās konkurentu cenas. Šīs tabulas ļauj arī veikt salīdzināšanu ar datiem, kas attiecas uz pagājušo nedēļu un uz tādu pašu nedēļu iepriekšējā gadā.

161    Saistībā ar Chiquita cenām ziņojumos ir regulāri atrodama norāde “Vācija (Euro) Dzeltenie”, kurai seko viena cena un pēc tam – tajā pašā rindā – otra cena, kas ir par EUR 2 mazāka un atbilst “Eiropas kursam” – formulējumam, kas seko prezentācijai, kurā ir norāde uz Vācijas marku, minot atšķirību 4 Vācijas marku (DEM) apmērā starp divām cenām.

162    Šiem ziņojumiem bieži vien ir pievienotas iekšējās elektroniskā pasta vēstules, kurās ir atkārtota lielākā daļa informācijas un tostarp attiecībā uz konkrētu nedēļu ir norādītas iepriekš minētās Chiquita “zaļā cena” un “dzeltenā cena”, un otrā cena ir sistemātiski par EUR 2 lielāka nekā pirmā cena.

163    Šie dokumenti ilustrē Chiquita paziņojumu, saskaņā ar kuru “vispārīgi zaļā references cena ir dzeltenā references cena, no kuras atskaitīti EUR 2”, un līdz ar to šo cenu [noteikšanas] apgriezenisko raksturu.

164    Uzņēmuma paziņojumā Nr. 1 Chiquita norāda:

“Katru ceturtdienu no rīta Chiquita iekšienē noteica savu zaļo references cenu nākamajai nedēļai. Retos gadījumos saraksta cena ir tā cena, kuru reāli pieprasa no Chiquita klientiem. References cenas ir vairumtirdzniecības cenas pirms atlaižu un diskontu piemērošanas. Pamatojoties uz šo iekšējo lēmumu, Chiquita atbildīgās personas attiecīgajās valstīs informēja savus klientus par piedāvājuma cenu nākamajai nedēļai.”

165    Ir jānorāda, ka administratīvā procesa laikā Chiquita ir paziņojusi, ka “Eiropā augļus piegādā vai nu vairumtirgotājiem–nogatavinātājiem, tādiem kā Atlanta (Vācija), vai arī tieši mazumtirgotājiem (kas paši veic nogatavināšanu)”. Konkrēti runājot par tās darbībām Vācijā, Chiquita ir norādījusi, ka tā pārdeva banānus Atlanta, vairumtirgotājiem un tieši mazumtirgotājiem, tajā pašā laikā precizējot, ka šajos pēdējos gados tā ir sākusi slēgt ilgstošus līgumus ar mazumtirgotājiem.

166    Līdz ar to zaļo banānu pārdevumi ir tikuši veikti tikai par labu Atlanta, nogatavinātājam–izplatītājam, ar kuru Chiquita bija cieši saistīta, un sabiedrībām Dole un Chiquita bija kopīgi klienti.

167    Apstrīdētā lēmuma preambulas 107. apsvērumā minētā elektroniskā pasta vēstule, ko 2001. gada 30. aprīlī B. k‑gs adresējis P. k‑gam (viņi abi ir Chiquita direktori), apstiprina, ka Chiquita pārdeva zaļos banānus. Šī vēstule ir formulēta šādi:

“Ir apstiprinājies, ka, tiklīdz [Dole/Del Monte/Tuca] sasniegs cenu DEM 36,00 apmērā, to klienti (mazumtirgotāji) pretosies, jo šajā piedāvājuma līmenī patērētājiem piemērojamā cena pārsniegs 3,00 DEM/kg. Nav šaubu, ka šī “parādība” ietekmēs mūs vēl kādu laiku. Tas nozīmē, ka mūsu piedāvājuma cenas griesti būs DEM 40 (zaļā piedāvājuma cena).”

168    Skaidri izteikts minētās elektroniskā pasta vēstules saturs liecina, ka pretēji prasītāju apgalvojumiem Chiquita zaļā cena nebija vienīgi teorētisks jēdziens, kas būtu domāts, lai iekšienē atvieglotu salīdzināšanu ar konkurējošiem piedāvājumiem.

169    Pašas Dole paziņojumi apstiprina, ka sabiedrības Chiquita banāniem bija zaļa piedāvājuma cena.

170    Piemēram, prasības pieteikumā ir norādīts, ka sabiedrība Saba, Dole meitassabiedrība Zviedrijā, kas darbojās kā nogatavinātājs–izplatītājs, iegādājās zaļos banānus no dažādiem importētājiem, tostarp no Chiquita.

171    Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Dole ir kritizējusi Komisijas sniegto Dole tirgus daļas definīciju, jo esot tikuši ņemti vērā dzelteno banānu pārdevumi, taču izmeklēšana attiecās uz zaļo banānu importēšanu. Dole ir piebildusi, ka dubultās uzskaites problēma attiecas ne tikai uz tās situāciju, un ir uzsvērusi, ka “Chiquita pārdeva zaļos banānus saviem klientiem – mazumtirgotājiem un vairumtirgotājiem – un pārdeva dzeltenos banānus, ko izplatīja tās nogatavinātāju tīkli Beniluksā, Vācijā un Austrijā”.

172    Šis paziņojums, kurā Chiquita darbības saistībā ar zaļo banānu pārdošanu ir nostādītas vienā līmenī ar dzelteno banānu tirdzniecību, tādējādi liecina, ka Chiquita veiktā dzelteno banānu izplatīšana nevar tikt ierobežota, to attiecinot vienīgi uz Atlanta rīcību.

173    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Chiquita bija vislielākais banānu piegādātājs Eiropā (apstrīdētā lēmuma preambulas 8. apsvērums) un ka kopējie tās svaigo banānu pārdevumi 2001. gadā sasniedza summu EUR 347 631 700 apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 451.–453. apsvērums).

174    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka jebkāds viedoklis par tirgu, saskaņā ar kuru Dole un Chiquita katra veic vienīgi viena veida tirdzniecību, proti, viena tirgo zaļos banānus un otra – dzeltenos banānus, ievērojot ekskluzīvās attiecības starp Chiquita un Atlanta, nav pamatots.

175    Gan Dole, gan Chiquita pārdeva, no vienas puses, zaļos banānus nogatavinātājiem un mazumtirgotājiem, kas paši nodrošināja augļu nogatavināšanu, un, no otras puses, dzeltenos banānus, izmantojot meitassabiedrības vai kādu saistītu sabiedrību vai arī – attiecībā uz Chiquita – organizējot nogatavināšanu un šim nolūkam izmantojot ārējo nogatavinātāju pakalpojumus.

176    Izvilkums no Dole iesniegtā 2007. gada 10. aprīļa ekonomiskā pētījuma liecina, ka var būt dažādi līgumattiecību veidi starp dažādiem “banānu” tirgus dalībniekiem, norādot, ka “reizumis zaļos banānus importētāji pārdod tieši lielveikaliem, kas pēc tam maksā nogatavinātājam par sniegtajiem pakalpojumiem”, ka “citos gadījumos nogatavinātāji iegādājas zaļos banānus no banānu importētājiem un jau savā vārdā rīko sarunas ar izplatītājiem” un ka, “lai gan dažiem importētājiem ir savi nogatavinātāji, citi importētāji izmanto trešo personu pakalpojumus, lai nodrošinātu to produkta nogatavināšanu”. Tāpat Chiquita ir precizējusi, ka reizēm importētāji paši veic augļu nogatavināšanu un “pārdod dzeltenos [banānus]” un ka dažiem mazumtirgotājiem ir savi nogatavināšanas centri un tie “iegādājas zaļos [banānus]”.

177    Tādējādi ir redzams – kā to pamatoti norāda Komisija –, ka importētāja atsauce uz dzelteno vai zaļo cenu ir atkarīga vienkārši no veida, kādā tas organizē banānu pārdošanu: ja tas pārdod zaļos banānus nogatavinātājiem vai mazumtirgotājiem, kas paši nodrošina augļu nogatavināšanu, tas paziņos zaļo references cenu, un, ja tas pats organizē nogatavināšanu, izmantojot ārējā nogatavinātāja pakalpojumus, vai to dara savu meitassabiedrību vai saistīto sabiedrību iekārtās un pēc tam tos gatavus pārdod mazumtirgotājiem, tas izmantos dzelteno references cenu.

178    Treškārt ir jāuzsver, ka visas iepriekš minētās darbības iekļāvās vienotā temporālā “shēmā”, ko administratīvā procesa laikā Dole un Chiquita aprakstījušas gandrīz vienādi.

179    Dole un Chiquita apraksta banānu tirdzniecības hronoloģiju, kas atbilst šādam trīs nedēļu ciklam:

–        ceturtdienās no rīta pirmajā nedēļā: importētāji nosaka savu banānu references cenas un tās paziņo saviem klientiem;

–        ceturtdienās pēcpusdienā pirmajā nedēļā un līdz šīs nedēļas beigām vai pat līdz otrās nedēļas pirmdienai: importētāji veic sarunas ar pircējiem par darījuma cenām;

–        pirmdienās otrajā nedēļā (reizēm pirmās nedēļas beigās): kuģi pienāk Eiropas ostās, banāni tiek izkrauti un aizvesti uz nogatavināšanas centriem;

–        trešās nedēļas sākumā (reizēm otrās nedēļas beigās): gatavus banānus laiž tirgū patēriņa vajadzībām.

180    Šis grafiks atbilst Komisijas konstatējumam apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērumā, saskaņā ar kuru banānus vai nu piegādāja tieši pircējiem (zaļie banāni), vai arī nogatavināja, lai tos piegādātu aptuveni pēc vienas nedēļas (dzeltenie banāni); šajā formulējumā kopsavilkuma veidā ir izklāstīts izplatīšanas process un uzsvērts, ka attiecībā uz visiem banāniem nogatavināšanas ilgumu bija diezgan grūti saīsināt.

181    Ietverot prasības pieteikuma 34. punktā iepriekš minēto temporālo “shēmu”, prasītājas ir norādījušas, ka “banānu tirgus” tradicionāli ievēroja ļoti stingri iepriekš noteiktu nedēļas kalendāru attiecībā uz to, kādā veidā un kurā brīdī notika sarunas starp “importētajiem un to attiecīgiem klientiem”. Papildus šai vispārīgajai norādei, kas attiecas uz vienotā tirgus darbību un aptver visus importētājus, prasītājas ir norādījušas objektīvu un imperatīvu iemeslu šāda kalendāra veidošanai, proti, apstākli, ka banāni ir produkts, kurš ļoti ātri bojājas, kas nozīmē, ka būtu ātri jānosaka darījuma cenas, lai veiktu efektīvu atbrīvošanos no katru nedēļu nogādāto banānu krājumiem.

182    Ir jāuzsver, ka tieši šādi aprakstītā trīs nedēļu cikla ietvaros notika “Dole” un “Chiquita” marku dzelteno banānu tirdzniecība ar meitassabiedrību vai kādas saistītas sabiedrības, kura darbojas kā nogatavinātāji–izplatītāji, starpniecību, izmantojot dzelteno references cenu, ko paziņoja mazumtirgotājiem ceturtdienās no rīta otrajā nedēļā.

183    Kā izriet no replikas raksta C 5 pielikumā ietvertā Chiquita paziņojuma attiecībā uz darījumiem noteiktās ziemeļvalstīs un no elektroniskā pasta vēstules, ko 2003. gada 2. janvārī kāds Atlanta darbinieks nosūtīja kādam Chiquita darbiniekam, satura, šī references cena tika noteikta tikai tad, kad banāni bija nogatavināšanas procesā, t.i., otrās nedēļas laikā, un banānus dzeltenus piegādāja mazumtirgotājiem tad, kad sākās nākamā nedēļa, proti, trešās nedēļas sākumā.

184    Saskaņā ar pašas Dole paziņojumiem Saba un VBH veiktās dzelteno banānu izplatīšanas temporālā “shēma” atbilda Atlanta shēmai (B 9 pielikums), otrās nedēļas ceturtdienā paziņojot klientiem dzelteno cenu attiecībā uz augļiem, kas ir nogatavināšanas procesā un kas tikuši iegādāti zaļi iepriekšējā nedēļā, un nākamās nedēļas sākumā piegādājot dzeltenos banānus mazumtirgotājiem.

185    Trešām kārtām, ir jānorāda, ka tirgus konfigurācija, kurai ir raksturīga Dole un Chiquita veikto zaļo un dzelteno banānu pārdošanas darbību līdzāspastāvēšana un kombinēšana, ir saderīga ar Komisijas secinājumu par prettiesiskās šo abu uzņēmumu kolūzijas esamību.

186    Šajā sakarā Dole un Chiquita paziņojumi, kā arī dokumentārie pierādījumi saistībā ar šo abu uzņēmumu darbībām ir jāizvērtē, ņemot vērā divus elementus.

187    Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka starp Dole un Chiquita notikušās dažādu veidu pirmstarifikācijas saziņas ietvaros tās apsprieda piedāvājuma un pieprasījuma apstākļus jeb, citiem vārdiem sakot, cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu nākamajai nedēļai, un apsprieda vai atklāja cenu tendences un indikatīvas norādes par references cenām nākamajai nedēļai, pirms šīs references cenas tika noteiktas (apstrīdētā lēmuma preambulas 148., 182. un 196. apsvērums).

188    Savā mutvārdu paziņojumā Nr. 28, kurā aprakstīta tās saziņa ar Dole, Chiquita ir norādījusi, ka “Chiquita un Dole atsaucās uz Eiropas kursu, proti, uz zaļo banānu “oficiālo cenu” Vācijā”. Ir jāatgādina, ka iekšējos Chiquita ziņojumos par cenām ir regulāri atrodama norāde “Vācija (Euro) Dzeltenie”, kurai seko viena cena un pēc tam – tajā pašā rindā – otra cena, kas ir par EUR 2 mazāka un atbilst Eiropas kursam, t.i., Chiquita zaļajai cenai.

189    Chiquita ir piebildusi, ka tad, kad tā runāja ar Dole par Vācijas “zaļo cenu”, “tas aptvēra cenas attiecībā uz citām Ziemeļeiropas valstīm”.

190    Komisija uzsver, ka dokumenti, kas tika atrasti pie Dole pārbaudes laikā, liecina, ka tai bija “ES 15 Ziemeļeiropas” cena, ko šis uzņēmums aprakstīja kā Vācijas cenu, un tas nav pretrunā Chiquita sniegtajam paskaidrojumam (apstrīdētā lēmuma preambulas 143. apsvērums). Savā atbildē uz informācijas pieprasījumu Dole norāda, ka “katrā ziņā visi konkurenti zināja, ka references cenas, [kas tika apspriestas pirmstarifikācijas saziņas ietvaros], attiecās uz ES 15 [informācija nav izpausta] tirgiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 143. apsvērums).

191    Atbildot uz jautājumu, kas bija uzdots informācijas pieprasījumā attiecībā uz cenām, kuras Dole un Chiquita apsprieda vai izpauda “pirmstarifikācijas saziņas” ietvaros, Dole norādīja, ka “references cena attiecās uz ES 15 Ziemeļeiropas tirgiem”.

192    Ir jāatgādina, ka savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 130. lappusē Dole ir norādījusi, ka “[H.] k‑gs paskaidroja, ka, iespējams, viņš un [B.] k‑gs reizēm teica, ka cer uz cenas paaugstināšanos par vienu euro vai 50 centiem, bet nekad nav pastāvējusi nekāda vienošanās par cenas paaugstināšanu”, un ka “tas bija ne vairāk kā cilvēku personīgu viedokļu apmaiņa par to, kā varētu mainīties Chiquita un Dole references cenas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 158. un 170. apsvērums, 217. zemsvītras piezīme).

193    Attiecībā uz diskusijām par indikatīvām references cenām vai cenu tendencēm pati Dole uzskata, ka “tās notika aptuveni pusē no apspriedēm, kas bija rīkotas ar Chiquita trešdienās pēcpusdienā” (apstrīdētā lēmuma preambulas 153. apsvērums).

194    Dole un Chiquita paziņojumi, kā arī Komisijas konstatējumi norāda uz situāciju, kurā abi uzņēmumi pilnīgas savstarpējās sapratnes gaisotnē sazinājās par zaļo banānu cenām Ziemeļeiropai.

195    Ir jākonstatē, ka prasītājas neapstrīd divpusējo apspriežu faktu, kā arī Komisijas konstatējumus, bet cenšas samazināt inkriminētās saziņas nozīmi, to dēvējot par vienkāršu tērzēšanu par vispārīgiem tirgus apstākļiem, kas pati iekļaujas pastāvīgā informācijas apmaiņā starp minētā tirgus dalībniekiem, kuru parasti sauc par “banānu radio”.

196    Divpusējās saziņas saturs, kādu to paziņojusi pati Dole, tomēr nav saderīgs ne ar šo prasītāju nostāju, ne ar ideju par banānu tirgu, kuram ir raksturīga Dole un Chiquita darbību nošķirtība un desinhronizācija.

197    Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka zaļo banānu references cena nosaka dzelteno banānu references cenu.

198    Kā tas izriet no šī sprieduma 157.–161. punkta, iekšējo Chiquita ziņojumu par cenām pārbaude parāda dzelteno cenu, kas atbilst zaļajai piedāvājuma cenai, kurai pieskaitīta maksa par nogatavināšanu EUR 2 apmērā.

199    Dole ir skaidri atzinusi un izskaidrojusi saikni starp zaļo banānu cenu un dzelteno banānu cenu.

200    Vispirms administratīvā procesa laikā (B 9 pielikums) Dole ir precizējusi, ka zaļā iegādes cena bija pamats, lai noteiktu cenu dzeltenajiem banāniem, ko pārdeva sabiedrības Saba, Kempowski un tās Francijas meitassabiedrība. Aprakstot šīs pēdējās minētās sabiedrības darbības, Dole ir arī paskaidrojusi, ka zaļo iegādes cenu izmantoja, lai sagatavotu dzeltenās references cenas, ko pēc tam sūtīja klientiem ar elektroniskā pasta vēstulēm, par telefaksu vai paziņoja pa telefonu.

201    Dole ir paskaidrojusi, ka tās Beļģijas meitassabiedrība VBH pārsūtīja noteiktiem klientiem (Metro, Delhaize, Carrefour) tās nedēļas cenu banāniem, kurus piegādā dzeltenus, t.i., cenu, kas bija balstīta uz DFFE paziņoto zaļo references cenu, tai pieskaitot summu, kas bija norādīta VBH ar savu klientu noslēgtajā līgumā. Dole ir norādījusi, ka “šajā dzeltenajā cenā [bija] ietverta nogatavināšana, piegāde [un] izplatīšana, ievietošana maisos un citas produkta specifikācijas, ko [varēja] pieprasīt katrs klients”, un ka “tātad cenas [bija] atšķirīgas atkarībā no zaļās iknedēļas cenas un palielinājumiem”. Tāpat Dole ir precizējusi, ka “līgumos ar mazumtirgotājiem [..] [bija] ietverta cenas aprēķina formula (proti, dzeltenā cena = DFFE paziņotā zaļā cena + palielinājumi atbilstoši produkta specifikācijām un loģistikas izmaksām – atmaksas)”.

202    Pēc tam, kad prasības pieteikumā prasītājas bija apgalvojušas, ka Dole meitassabiedrības noteica dzelteno banānu cenas, “neatsaucoties uz jebkādu zaļo piedāvājuma cenu”, replikas rakstā (5. zemsvītras piezīme) tās norādīja, ka, lai gan ir taisnība, ka VBH attiecībā uz trīs klientiem noteica savas cenas iepriekšējā punktā aprakstītajā veidā, tā to izdarījusi tikai “pēc” apgalvotā pārkāpuma beigām. VBH esot piemērojusi šo cenu noteikšanas veidu tostarp attiecībā uz Delhaize un Carrefour 2004. un 2005. gadā un attiecībā uz Metro laikposmā no 2004. līdz 2006. gadam. Tās ir apgalvojušas, ka šie līgumi bija minēti atbildē uz Komisijas 2006. gada 10. februāra informācijas pieprasījumu, kas attiecās uz laikposmu, kuru dēvēja “No 2000. gada līdz šim brīdim”. Nolemjot apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma konstatējumu ierobežot ar laikposmu no 2000. līdz 2002. gadam, Komisija neesot pārbaudījusi, vai sniegtā informācija attiecas uz minēto laikposmu.

203    Ir jākonstatē, ka iebildumu raksta pielikumu pārbaudes rezultātā nav tikuši atrasti nekādi liecinājumi, kas pamatotu prasītāju apgalvojumus attiecībā uz attiecīgā cenu noteikšanas veida piemērošanu laikā. Turklāt prasītājas nesniedz nekādus konkrētus un objektīvus pierādījumus, kas apliecinātu to teiktā patiesumu, un nesniedz pat norādes par veidu, kādā VBH būtu noteikusi savas cenas laikposmam no 2000. līdz 2002. gadam. Ir skaidrs, ka Komisijas 2006. gada 10. februāra informācijas pieprasījumā paredzētais laikposms ir sācies 2000. gada 1. janvārī. Tā kā Dole atbildē nav sniegts neviens ierobežojošs precizējums attiecībā uz datumu, kurā tika ieviests attiecīgais cenu noteikšanas veids līgumos starp VBH un tās klientiem Metro, Delhaize un Carrefour, nekas neļauj noliegt faktu, ka šī atbilde varētu attiekties uz visu konkrēto laikposmu, tostarp uz periodu no 2000. līdz 2002. gadam.

204    Katrā ziņā neatkarīgi no jebkāda jautājuma par piemērošanu laikā šie administratīvajā procesā izdarītie Dole paziņojumi apstiprina Chiquita paziņojumus un prasības pieteikumā pašu prasītāju sniegtās norādes par saikni starp zaļo un dzelteno banānu cenām, jo šie pēdējie jēdzieni bija pazīstami tirgū pirms apstrīdētajā lēmumā paredzētā pārkāpuma laikposma, tā laikā un pēc tam.

205    Proti, prasības pieteikumā (41. punkts) prasītājas paskaidro, ka DFFE pārdeva zaļos banānus saskaņā ar līgumiem, par kuriem sarunas notika katru nedēļu, vai ilgtermiņa iegādes līgumiem, kuros tika piemērota fiksēta cenas formula un kurus sauca par “Aldi plus līgumiem”. Attiecībā uz minētajiem līgumiem prasītājas norāda, ka, “lai gan šie līgumi attiecas uz zaļo banānu pārdošanu nogatavinātājiem[–]izplatītājiem, cenas bija balstītas uz Aldi noteiktu dzelteno banānu iegādes cenu, kas tika konvertēta par cenu, kura atbilst zaļajiem banāniem”, un “ka šī konvertēšana tika īstenota, no Aldi (dzeltenās) cenas atskaitot standarta izmaksas EUR 3,07 par vienu kasti, ko veidoja izmaksas saistībā ar (zaļo) banānu transportēšanu no ostas uz nogatavināšanas centru, nogatavināšanas izmaksas, fasēšanas izmaksas, kā arī izmaksas saistībā ar transportēšanu no nogatavināšanas iekārtas uz Aldi izplatīšanas centru”.

206    Šajā ziņā ir jānorāda uz prasītāju apgalvojumu, ka faktiskās banānu cenas Ziemeļeiropā noteicošais elements bija cena, ko piedāvāja Aldi, kurš ir ļoti liels mazumtirgotājs Vācijas tirgū – vislielākajā Ziemeļeiropas tirgū – un kurš iegādājas tikai dzeltenos banānus bez noteiktas markas. Prasības pieteikuma 47. punktā prasītājas apgalvo, ka ““Aldi cena” dzeltenajiem banāniem kalpoja par referenci visiem zaļo vai dzelteno banānu pircējiem Ziemeļeiropā”. Tādējādi prasītājas norāda, ka dzeltenā “Aldi cena” kalpoja par referenci zaļo banānu pārdevumiem.

207    Visbeidzot, ir jānorāda, ka, izvirzot argumentus attiecībā uz nepieciešamību nošķirt zaļos un dzeltenos banānus, lai pamatotu iebildumu par Dole un Chiquita funkcionēšanas veidu nesavienojamību ar pārmesto kolūziju, prasītājas norādīja uz Saba, Kempowski, VBH un Dole France patstāvību to cenu politikas noteikšanā.

208    Šim argumentam nav nozīmes, jo Komisija ir konstatējusi, ka EKL 81. panta pārkāpumu ir izdarījusi Dole, kas ir Dole grupas jumta sabiedrība, un, lai gan šī sabiedrība ir noliegusi jebkādas pret konkurenci vērstas rīcības esamību, tā tomēr šīs tiesvedības ietvaros nav apstrīdējusi savu atbildību Dole grupas mātessabiedrības statusā.

209    Turklāt prasītājas aprobežojas ar to, ka iesniedz tikai sabiedrību Kempowski un Saba direktoru paziņojumus, kuros apgalvota minēto sabiedrību patstāvība, tajā pašā laikā atzīstot, ka tās ir Dole pilnībā piederošās meitassabiedrības, attiecībā uz Saba – kopš 2005. gada 1. janvāra.

210    Ir jāuzsver, ka administratīvā procesa laikā (B 9 pielikums) Dole ir norādījusi, ka visus pārdevumus no Dole par labu Saba vadīja Dole Ziemeļeiropas tirdzniecības komanda, proti, DFFE, kas darbojās neatkarīgi no Saba struktūrā norīkotajiem Dole pārvaldniekiem. Tāpat Dole ir precizējusi, ka VBH iegādājās banānus no DFFE un ka katru ceturtdienu DFFE paziņoja VBH savu zaļo cenu (jeb Dole references cenu) nākamajai nedēļai. Dole ieskatā VBH nebija nekādas lomas zaļās cenas izveidošanā vai grozīšanā, jo tā darbojās nevis kā importētājs, bet tikai kā nogatavinātājs–izplatītājs.

211    Katrā ziņā apgalvotā Dole meitassabiedrību patstāvība nevar atspēkot faktu, ka zaļo banānu cena veidoja dzelteno banānu cenas pamatu.

212    Turklāt tiesas sēdē prasītājas norādīja, ka Dole zaļo banānu references cenas, kas tika noteiktas pirmās nedēļas ceturtdienā, atspoguļoja paredzamos mazumtirdzniecības tirgus apstākļus trešajā nedēļā, atgādinot, ka pēc augļu nogatavināšanas otrās nedēļas laikā dzeltenos banānus piegādāja mazumtirgotājiem trešās nedēļas sākumā.

213    Visbeidzot, šis pēdējais apsvērums ir jāsaista ar starp Dole un Chiquita notikušās pirmstarifikācijas saziņas saturu, kādu to paziņoja šie uzņēmumi.

214    Cita starpā Chiquita ir precizējusi, ka tā kopā ar Dole izvērtēja “pārdevumus un citus cenu faktorus, kuriem ir nozīme saistībā ar cenas noteikšanu nākamajai nedēļai”, Chiquita un Dole “savstarpēji apmainoties ar informāciju par to pārdevumu mazumtirdzniecībā, proti, dzelteno banānu pārdevumu, apstākļiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 149. apsvērums).

215    Dole ir apstiprinājusi, ka tās saziņa ar Chiquita attiecās uz “tirgus apstākļiem” un ka tirgus situācijas novērtējumi attiecās tostarp uz “dzelteno banānu krājumiem pie nogatavinātājiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 152. apsvērums).

216    Ir jāatzīmē, ka saistībā ar tās saziņu ar Weichert, attiecībā uz kuru nav bijis apgalvots, ka tā būtu veikusi vienīgi dzelteno banānu pārdošanu, Dole ir norādījusi, ka trešdienās pēcpusdienā notika apspriede par to, kā Weichert un Dole “aplūko tirgu kārtējā nedēļā un kā atbilstoši to domām tirgus varētu mainīties nākamajā nedēļā”. Dole ir piebildusi, ka “sagaidāmais pieprasījums tirgū ir ticis novērtēts, apspriežot tirgus situāciju ([proti, to], vai ir paredzami importēto produktu krājumu pārpalikumi ostu līmenī un vai pastāv situācija, kurā nogatavinātāju dzelteno banānu krājumi nav segti ar lielveikalu pasūtījumiem zema pieprasījuma dēļ no patērētāju puses)” (apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvērums un Dole atbilde uz 2006. gada 30. marta informācijas pieprasījumu).

217    Iepriekš minētie apsvērumi parāda, cik liela nozīme ir konstatējumam par starp Dole un Chiquita īstenotās saskaņošanas esamību nolūkā pirmās nedēļas laikā noteikt zaļo banānu cenu, kuru paziņoja nogatavinātājiem–izplatītājiem un mazumtirgotājiem, kas paši nodrošināja augļu nogatavināšanu, un kura bija pamats dzelteno banānu cenai, ko paziņoja mazumtirgotājiem pirmajā vai otrajā nedēļā atkarībā no veidā, kā tika izplatīti augļi, ko piegādāja trešās nedēļas sākumā.

218    Ceturtām kārtām, tieši iepriekš izklāstītajā banānu tirgus funkcionēšanas kontekstā ir jāievieto un jāizvērtē divi galvenie dokumenti, uz kuriem atsaucas prasītājas, lai pamatotu apgalvojumu, ka Chiquita un Dole noteica references cenas attiecībā uz dažādiem produktiem, dažādiem klientiem un dažādām nedēļām banānu tirgus trīs nedēļu cikla ietvaros.

219    Prasītājas vispirms atsaucas uz replikas rakstam pievienoto Chiquita paziņojumu, kas attiecas uz tās cenu noteikšanas politiku noteiktās ziemeļvalstīs un kurā norādīts, ka “parasti lēmumus par cenu noteikšanu pieņem A nedēļā attiecībā uz B nedēļu, proti, ceturtdienā pārdotos augļus piegādā nākamajā nedēļā”, un ka “tātad augļi jau ir nogatavināšanas procesā tad, kad notiek satrunas ar klientiem”.

220    Turklāt prasītājas norāda uz elektroniskā pasta vēstules, ko 2003. gada 2. janvārī kāds Atlanta darbinieks nosūtīja kādam Chiquita darbiniekam, saturu; šis vēstules teksts ir šāds:

“Lai gan es zinu, ka divās pēdējās nedēļās Chiquita ir visu laiku sekojusi Dole noteiktajai cenai (t.i., uz samazināšanos), konkrētajā gadījumā nevar un nevajadzētu ievērot Dole ieteikumu. Proti, Chiquita noteiktā cena ir dzeltenā references cena, kas piemērojama nākamās nedēļas pirmdienā veicamām piegādēm. Savukārt Dole references cena, kas sākotnēji šorīt tika palielināta par EUR 0,50, ir zaļā references cena, kas pārvērtīsies par dzelteno tikai pēc divām nedēļām, ne agrāk.”

221    No šīs vēstules visa teksta analīzes izriet, ka tā attiecas uz “Chiquita” markas banānu, ko izplata Atlanta, dzeltenās references cenas, kura jau ir paziņota klientiem, grozījumu sakarā ar Dole zaļo banānu references cenas palielināšanos, kas notikusi tās dienas, kurā nosūtīta šī vēstule, proti, 2003. gada 2. janvāra, ceturtdienas, rītā. Šis datums tūlīt seko pārkāpuma laikposmam, un minētajai vēstulei, kurā ir minētas arī cenu izmaiņas divās pēdējās 2002. gada nedēļās, tātad joprojām ir nozīme kā elementam, kas ļauj izprast konkrētā tirgus funkcionēšanu.

222    Kā izriet no šī sprieduma 182.–184. punkta, abi aplūkojamie dokumenti attiecas uz vienu no banānu tirdzniecības veidiem, konkrēti, gadījumu, kad importētājs pārdod savus zaļos banānus meitassabiedrībai vai saistītai sabiedrībai, kas darbojas kā nogatavinātājs–izplatītājs, kurš vēlāk pārdod šos banānus par dzelteno references cenu, kas tikusi noteikta otrās nedēļas ceturtdienā, kamēr augļi ir nogatavināšanas procesā, šos banānus dzeltenus piegādājot mazumtirgotājiem trešās nedēļas sākumā.

223    Pretēji prasītāju apgalvojumiem šī situācija neliecina par regulāru nobīdi par vienu nedēļu Dole un Chiquita veiktās banānu tirdzniecības procesā, kas izraisītu šo uzņēmumu darbību desinhronizāciju, kas būtu nesaderīga ar tiem pārmesto prettiesisko koordināciju.

224    Proti, iepriekš minētā situācija noteikti iekļaujas vienotajā temporālajā “shēmā”, ko aprakstījušas pašas prasītājas un kas atgādināta šī sprieduma 179. punktā.

225    Aplūkojamajā elektroniskā pasta vēstulē ir minēta “Chiquita” markas banānu, ko izplata Atlanta, dzeltenās references cenas, kura noteikta un paziņota otrās nedēļas ceturtdienā attiecībā uz augļiem nogatavināšanas procesā, kuri nogādāti zaļi otrās nedēļas pirmdienā un kuri jāpiegādā dzelteni trešās nedēļas sākumā, palielināšanās sakarā ar Dole zaļo banānu references cenas palielināšanos, kas noteikta un paziņota tajā pašā otrās nedēļas ceturtdienā attiecībā uz augļiem, kuri ir ceļā, kuriem ir jābūt nogādātiem zaļiem trešās nedēļas pirmdienā un kuri ir jāpiegādā dzelteni divas nedēļas vēlāk, t.i., ceturtās nedēļas sākumā.

226    Šī situācija nav jāizvērtē izolēti, bet tā ir jāievieto nepārtraukti funkcionējošā tirgus kontekstā, kurā katras nedēļas sākumā Ziemeļeiropas ostās tiek nogādāti Chiquita un Dole importētie banāni, pēc tam banāni tiek ievietoti nogatavināšanas centros uz vienu un to pašu, aptuveni septiņu dienu ilgu laiku un vēlāk tirgū tiek laisti “Dole” un “Chiquita” marku dzeltenie banāni. “Gan “Dole” markas banāni, gan “Chiquita” markas banāni sākotnēji ir zaļi, pēc tam tie nogatavināšanas rezultātā kļūst dzelteni un vēlāk parādās vienos un tajos pašos lielveikalu vai citu mazumtirgotāju plauktos, lai tiktu pie gala patērētājiem visa gada laikā – saskaņā ar vienu un to pašu temporālo “shēmu”.

227    Tātad Atlanta darbinieka elektroniskā pasta vēstulē minētie Chiquita dzeltenie banāni bija daļa no zaļo banānu partijas, kas tika nogādāta Ziemeļeiropas ostās otrās nedēļas sākumā un attiecībā uz kuru zaļā cena tika noteikta pirmās nedēļas ceturtdienā. Tajos pašos temporālajos apstākļos tika nogādāti Dole zaļie banāni un tika noteikta to references cena.

228    Visi šie banāni bija paredzēti laišanai tirgū patēriņa mērķiem vienā un tajā pašā laikposmā, proti, aptuveni vienu nedēļu pēc to izkraušanas un ievietošanas nogatavināšanas centros atbilstoši dažādiem [rīcības] veidiem, t.i., trešās nedēļas sākumā.

229    Šis pēdējais konstatējums ir jāsaista ar kādu citu Atlanta darbinieka apsvērumu.

230    Savā 2003. gada 2. janvāra elektroniskā pasta vēstulē minētais darbinieks kritizē dzeltenās references cenas, kas jau paziņota klientiem, paaugstināšanu. Viņš uzsver, ka šis lēmums ir komerciāla kļūda, jo “cenu starpība tirgū ir palielinājusies” un “nākamajā nedēļa Chiquita būs grūtāk atrast un saglabāt klientus”.

231    Šis paziņojums liecina ne vien par to, cik svarīgs ir jautājums par cenu atšķirībām attiecībā uz dažādām banānu markām, bet arī par to, ka pastāv konkurētspējīgs dzelteno banānu piedāvājums trešajā nedēļā. Taču tas ir tieši tas brīdis, kad mazumtirdzniecības tirgū laiž “Dole” markas banānus, kas nogādāti ostās otrās nedēļas sākumā un kurus dzeltenus izplata nogatavinātāji, neatkarīgi uzņēmumi vai Dole meitassabiedrības.

232    Šiem hronoloģiskajiem apsvērumiem, kas izriet no prasītāju norādītā dokumenta analīzes, ir jāpiebilst un jāatgādina, ka pirmajā nogādāto banānu tirdzniecības posmā konkrētā nedēļā visi importētāji vienā un tajā pašā dienā – ceturtdienā – nosaka zaļo cenu, kas vienlaikus veido gan nogatavinātājiem–izplatītājiem vai mazumtirgotājiem, kas paši nodrošina augļu nogatavināšanu, adresēto zaļo banānu cenas piedāvājumu, gan pamatu dzeltenajai cenai, ko mazumtirgotāju klientiem paziņo importētājs vai nogatavinātāji–izplatītāji.

233    Visbeidzot, var atzīmēt, ka aplūkojamā elektroniskā pasta vēstule apstiprina arī Chiquita darbību daudzveidību un to, ka tai ir zaļā piedāvājuma cena. Piemēram, Atlanta darbinieks norāda, ka kritikai, kas izteikta Dole references cenu paaugstināšanas gadījumā, nav pamata gadījumā, ja cenas tiktu samazinātas. Viņš norāda, ka cenu samazinājumi ir vienmēr pamatoti ne tikai attiecībā uz “nākamo zaļo nedēļu”, bet arī attiecībā uz augļiem, kas atrodas nogatavināšanas iekārtās.

234    Piektām kārtām, ir jāuzsver, ka prasītājas atsaucas uz faktu, ka references cenas bija publicētas profesionālajos preses izdevumos, ko Komisija minējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 106. apsvērumā. Žurnāla Sopisco News, kas iznāk katru sestdienu pirms komercsarunu noslēgšanas, kā norāda Dole, eksemplāru, kuri attiecas uz divām 2002. gada nedēļām, pārbaude liecina, ka pastāv tabula ar virsrakstu “Euro izteiktās banānu pārdošanas cenas Hamburgas tirgū nākamās nedēļas piegādēm”.

235    Šajā tabulā ir minētas references cenas katram importētājam un faktisko cenu diapazons katram importētājam, izņemot Chiquita, kurai maksimālā faktiskā cena atbilst norādei par references cenu. Sopisco News publikācijā tātad ir tikai norāde uz salīdzināmām references cenām visiem importētājiem, tostarp Dole un Chiquita.

236    Tiesas sēdes laikā prasītājas norādīja, ka šajā publikācijā paredzētā oficiālā cena attiecībā uz Chiquita bija dzeltenā cena un ka nebija norādes par šī uzņēmuma faktiskajām cenām, jo nekādi dati par zaļo banānu pārdevumiem Sopisco News nebija nosūtīti.

237    Tomēr ir jānorāda, ka abos Sopisco News eksemplāros, kas tika uzrādīti tiesas sēdē, norādītās references cenas attiecībā uz Chiquita atbilst šī uzņēmuma zaļajām cenām, kādas tās minētas zem izteiciena “kārtējā nedēļa” Chiquita iekšējos ziņojumos par cenām, kas aktualizēti 2002. gada 27. jūnijā un 18. jūlijā, un šī pati atbilsme pastāv arī Dole un Del Monte references cenām.

238    No tā vien, ka dati par Chiquita zaļo banānu pārdevumiem nav tikuši pārsūtīti Sopisco News, nav obligāti secināms, ka šādi pārdevumi neeksistē.

239    Turklāt nav strīda par to, ka Sopisco News publikācijā ietvertā tabula attiecas vienīgi uz importētāju darbībām saistībā ar Hamburgas (Vācija) ostu, lai gan šie uzņēmēji izmantoja arī citas ostas, tostarp Antverpenes (Beļģija) ostu, Gēteborgas (Zviedrija) ostu, Brēmerhāfenes (Vācija), kur ir Atlanta sēdeklis, ostu un Zēbriges (Beļģija) ostu. Ir jāuzsver, ka abos tiesas sēdes laikā uzrādītajos Sopisco News eksemplāros ir ietvertas arī informatīvas tabulas par banānu transportēšanu un nogādi, kurās ir norādīti kuģu vārdi un kravu nosūtītāji ar pārvadājamo preču apjomu, kā arī preču galamērķa ostas. No tām izriet, ka tikai Hamburgas ostu – atšķirībā no Gēteborgas ostas un Brēmerhāfenes ostas – Chiquita nav izmantojusi kā kuģu, kas pārvadā banānus, galamērķi un izkraušanas punktu Ziemeļeiropā.

240    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju iebildums par to, ka jebkāda prettiesiska koordinācija starp Dole un Chiquita, ņemot vērā atšķirību to funkcionēšanas veidā, neesot bijusi iespējama, nav pamatots.

241    Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka, izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, piemēram, apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību, prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret šo lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus (Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedums lietā C‑389/10 P KME Germany u.c./Komisija, Krājums, I‑13125. lpp., 131. punkts).

242    Šī procesuālā prasība nav pretrunā normai, saskaņā ar kuru konkurences tiesību normu pārkāpuma gadījumā Komisija ir tā, kurai ir jāiesniedz pierādījumi par tās konstatētajiem pārkāpumiem un jānorāda elementi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību. Prasītājam, vēršoties tiesā, tiek prasīts identificēt apstrīdētā lēmuma strīdīgos elementus, izteikt šajā sakarā iebildumus un iesniegt pierādījumus, kas var tikt uzskatīti par nopietniem liecinājumiem par to, ka šie iebildumi ir pamatoti (iepriekš 241. punktā minētais spriedums lietā KME Germany u.c./Komisija, 132. punkts).

243    Aplūkojamajā lietā ir jāsecina, ka Komisija juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka faktisko apstākļu laikā esošajā banānu tirgus organizācijas un funkcionēšanas kontekstā banānu importētāji–piegādātāji, tostarp Dole un Chiquita, ar to divpusējo apspriežu palīdzību varēja prettiesiski koordinēt savu banānu, kuri tiek tirgoti zem kādas markas, references cenas nākamajai nedēļai.

244    Savukārt Vispārējai tiesai prasītāju iesniegtie rakstveida apsvērumi un dokumenti nav pietiekami, lai pierādītu, ka attiecīgie Dole un Chiquita funkcionēšanas veidi bija nesavienojami ar šādu koordināciju, un daži no tiem pat apstiprina abiem šiem uzņēmumiem pārmesto kolūziju.

245    Tiesas sēdē prasītājas papildus norādīja, ka Chiquita pārdeva savus zaļos banānus galvenokārt savai meitassabiedrībai Atlanta. Atsaucoties uz neapstrīdēto faktu, ka Chiquita rīcībā bija “līgumi Dole plus”, prasītājas centās pierādīt, ka Chiquita iknedēļas zaļo banānu pārdevumi bija ļoti ierobežoti. Tāpat tās norādīja, ka Chiquita references cenas palika “dzeltenas” attiecībā uz zaļo banānu pārdevumiem.

246    Ir jākonstatē, ka šos apgalvojumus neatbalsta neviens konkrēts un objektīvs pierādījums un ka konstatējums par “līgumu Dole plus” esamību vien neļauj pamatot secinājumus par Chiquita īstenoto darījumu ar zaļajiem banāniem apjomu.

247    Turklāt prasītāju paziņojumi par to, ka Chiquita pārdeva zaļos banānus, izmantojot dzelteno references cenu, tikai uzsver, ka dzelteno un zaļo cenu konceptuālajai autonomijai, uz kuru balstās prasītāju argumenti, ir ierobežota nozīme, kas jau pierādīts ar minēto cenu konvertējamību.

248    Līdz ar to iebildums, saskaņā ar kuru attiecīgie Dole un Chiquita funkcionēšanas veidi bija nesavienojami ar to references cenu koordināciju, kādu tiem pārmet Komisija, ir jānoraida.

c)     Par Dole, Chiquita un Weichert references cenu prettiesisko koordināciju

 Par prettiesisko apspriežu identificēšanu

249    Prasītājas norāda, ka Komisija skaidri un nepārprotami nav identificējusi dažādus informācijas veidus, kuras apmaiņu Komisija uzskata par prettiesisku.

250    No iebilduma formulējuma izriet, ka ar to cenšas kritizēt EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu no Komisijas puses.

251    Pirmstarifikācijas saziņas saturu Komisija apraksta apstrīdētā lēmuma 4.4.4. punktā. Uzsvērusi, ka attiecīgā divpusējā saziņa ir notikusi telefoniski un ka attiecīgie uzņēmumi Komisiju ir informējuši, ka tiem par šo saziņu neesot ne piezīmju, ne atskaišu, Komisija precizē, ka tā ir pamatojusies uz minēto uzņēmumu paziņojumiem un faktu rašanās laikposmam atbilstošiem dokumentiem, lai pietiekami precīzi aprakstītu attiecīgās divpusējās saziņas saturu.

252    Komisija apgalvo, ka Dole un Chiquita, tāpat kā Dole un Weichert savas dažādu veidu pirmstarifikācijas saziņas gaitā apsprieda piedāvājuma un pieprasījuma apstākļus jeb, citiem vārdiem sakot, cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu nākamajai nedēļai, un apsprieda vai paziņoja cenu tendences un indikatīvas norādes par references cenām nākamajai nedēļai, pirms šīs references cenas tika noteiktas (apstrīdētā lēmuma preambulas 148., 182. un 196. apsvērums).

253    Pamatojot šo apgalvojumu, apstrīdētā lēmuma preambulas 149. un nākamajos apsvērumos Komisija norāda uz atbilstošajiem Dole un Chiquita paziņojumiem:

“(149) Tad, kad Chiquita informēja Komisiju par savu pirmstarifikācijas saziņu ar Dole, tā norādīja, ka ir tikuši apspriesti pārdošanas un tirgus apstākļi un cenu faktori, kā arī oficiālie banānu cenu piedāvājumi. Savos vēlākajos uzņēmuma paziņojumos Chiquita sniedza informāciju papildus saviem sākotnējiem paziņojumiem. Tā norāda, ka šāda saziņa trešdienās pēcpusdienā “parasti attiecās uz tirgus situāciju un citiem svarīgiem tirgus faktoriem, kā arī vispārīgiem plāniem cenu noteikšanas ziņā” [..]. Chiquita ieskatā pirmstarifikācijas saziņas ietvaros [B.] k–gs (Chiquita) un [H.] k‑gs (Dole) “izvērtēja pārdevumus un citus cenu faktorus, kuriem bija nozīme saistībā ar cenu noteikšanu nākamajai nedēļai”. [..] “Turklāt Chiquita un Dole informēja viena otru par to attiecīgajiem mazumtirdzniecības pārdevumu apstākļiem, proti, dzelteno banānu pārdevumiem (Abverkauf)” [..].

(150) Chiquita apgalvo, ka “Dole parasti norādīja, vai salīdzinājumā ar Chiquita tās cenas būs “augstākas” (gehen wir hoch), “zemākas” (gehen wir runter) vai “nemainītas” (bleiben wir beim Preis stehen) nākamajā nedēļā, salīdzinot ar kārtējās nedēļas cenām. Chiquita atbilde varēja būt vai nu “tas šķiet pamatoti” veida paziņojums, vai arī “mēs vēl domāsim, kas jādara”. Reizēm Chiquita izteicās konkrētāk un sniedza precizējumus par to, ko tā plānoja darīt nākamajā nedēļā”. Chiquita norāda, ka praktiski vienmēr šīs saziņas laikā [B.] k‑gs un [H.] k‑gs apsprieda plānus attiecībā uz cenām.

(151) Chiquita atzīst, ka “[..] [B.] k‑ga un [H.] k‑ga telefonsarunu galvenais priekšmets bija izvērtēt cenu paaugstināšanas iespējamību nākamajā nedēļā, t.i., citiem vārdiem sakot, izvērtēt, vai cits attiecīgais uzņēmums arī plāno palielināt savas cenas. Bija svarīgi zināt, vai joprojām paliek kādas manevrēšanas iespējas cenu palielināšanas ziņā”. Chiquita paziņo, ka, “lai gan informācija par cenu izmaiņām nākamajā nedēļā nebija konkrēta, tomēr bija vispārīgi pieņemts, ka pašreizējā cena palielināsies vai samazināsies par 50 centiem. Tomēr reizēm Dole un Chiquita apsprieda arī summu, par kuru tās plāno palielināt vai samazināt savu cenu (piemēram, “mums vajadzētu palielināt cenu par EUR 1”)”.

(152) Atbildot uz informācijas pieprasījumu, Dole apgalvo, ka tās saziņa ar Chiquita attiecās uz “tirgus apstākļiem un reizēm – šajā kontekstā – arī indikatīvām references cenu tendencēm”. Dole precizē, ka “[..] tirgus situācijas novērtējumos ietilpa atmosfēras apstākļi, dzelteno banānu krājumi pie nogatavinātājiem, zaļo banānu krājumi ostās un citi faktori, kas ietekmē piedāvājuma atbilstību pieprasījumam. Saistībā ar šo apspriedi par tirgu varēja arī tikt minētas indikatīvas references cenas, analizējot, vai tirgus iet uz palielināšanos vai uz samazināšanos”.

[..]

(154) Turklāt Dole norāda, ka Chiquita un citi konkurenti laiku pa laikam tai zvanīja, lai pārbaudītu, kādas ir klientu izvirzītās prasības attiecībā uz tirgus attīstību. “Piemēram, [..] vai Dole patiešām plānoja organizēt tirdzniecības veicināšanas pasākumus konkrētā valstī”.

[..]

(158) Turklāt Dole [130. lappusē] savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem norāda, ka [..] “[H.] k‑gs paskaidroja, ka, iespējams, viņam reizēm ir nācies vienoties ar [B.] k‑gu par viedokli, ka viņi gaida pašreizējās cenas palielināšanos par EUR 1 vai 50 centiem, bet nekad nav pastāvējis nolīgums par cenu paaugstināšanu” [..].

(159) Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Dole norāda, ka ne [B.] k‑gam, ne [H.] k‑gam nebija absolūtu pilnvaru attiecībā uz cenu noteikšanu un ka līdz ar to viņi varēja tikai apmainīties ar saviem personīgiem viedokļiem [par to, kā varētu mainīties Chiquita un Dole references cenas..]”.

254    Saistībā ar starp Dole un Weichert notikušo divpusējo saziņu pirmais minētais uzņēmums ir norādījis, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvēruma un Dole atbildes uz 2006. gada 30. marta informācijas pieprasījumu, ka tā esot attiekusies uz “tirgus apstākļu (aktuālas un sagaidāmas izmaiņas) vispārēju apspriedi un vispārējiem tirgus apjomiem” un ka trešdienās pēcpusdienā esot notikusi apspriede par to, kā tā un Weichert “aplūko tirgu kārtējā nedēļā un kā atbilstoši to domām tirgus varētu mainīties nākamajā nedēļā”. Dole ir piebildusi:

“Sagaidāmais pieprasījums tirgū ir ticis novērtēts, apspriežot tirgus situāciju (proti, to, vai ir paredzami importēto produktu krājumu pārpalikumi ostu līmenī un vai pastāv situācija, kurā nogatavinātāju dzelteno banānu krājumi nav segti ar lielveikalu pasūtījumiem zema pieprasījuma dēļ no patērētāju puses).”

255    Apstrīdētā lēmuma preambulas 184. un nākamajos apsvērumos Komisija tāpat ir norādījusi uz citiem nozīmīgiem Dole un Weichert paziņojumiem:

“(184) Dole precizē, ka, “pamatojoties uz to apspriedēm attiecībā uz tirgus apstākļiem, tās ir arī apspriedušas tirgus vispārēja pieauguma vai banānu cenas samazināšanās iespēju vai arī jautājumu, vai cenas vispārīgi paliek nemainīgas. Papildus minētajam tās ir varējušas arī apspriesties par veidu, kādā varētu mainīties “Aldi cena” [..].”

[..]

(186) Dole paziņo, ka konkurenti tai laiku pa laikam ir zvanījuši, lai mēģinātu pārbaudīt klientu izvirzītās prasības saistībā ar tirgus attīstību. “Piemēram, [..] vai Dole patiešām paredz organizēt tirdzniecības veicināšanas pasākumu konkrētā valstī”.

(187) Dole, atbildot uz informācijas pieprasījumu, atzīst, ka noteiktos gadījumos tā ir atklājusi konkrēti Weichert savu “iespējamo tendenci attiecībā uz piedāvājumu”. Dole paziņo, ka tad, kad [S.] k‑gs (Dole) sazinājās ar saviem kontaktiem sabiedrībā Weichert, “Weichert tāpat regulāri, bet ne katru nedēļu, jautāja par piedāvājuma attiecībā uz nākamo nedēļu iespējamo tendenci. Ja Dole jau bija priekšstats par references cenas tendenci attiecībā uz nākamo nedēļu, Dole atbildēja”.

(188) Savā atbildē uz informācijas pieprasījumu Weichert apstiprina, ka divpusējā saziņa ar Dole “attiecībā uz tirgū prevalējošiem vispārīgiem apstākļiem” ir bijusi “ļoti vispārīgas sarunas bez organizētas vai iepriekš noteiktas dienas kārtības, kurās varēja tikt veiktas diskusijas par vienu vai vairākām no šādām tēmām”, un norāda šādu sarakstu: tirgus uztvere, tirgus tendences, atmosfēras apstākļi Eiropā, atmosfēras apstākļi banānu ražotājvalstīs, EEZ importētie banānu daudzumi, tirgus pieprasījuma līmenis, tirgus pieprasījuma attīstība, pārdevumu situācija mazumtirdzniecības līmenī, pārdevumu situācija attiecībā uz nogatavinātājiem, regulējuma jautājumi, tādi kā Kopienas režīma attiecībā uz banāniem potenciāli grozījumi, vai tērzēšana par nozari kopumā (darbinieku darba attiecību pārtraukšana vai jaunu darbinieku pieņemšana darbā, saistīti uzņēmumi/paziņotās iegādes utt.). [..]

(189) Weichert turklāt paziņo, ka “dažos gadījumos Dole ir zvanījusi Weichert, lai apmainītos ar viedokļiem par tirgū prevalējošiem vispārīgiem apstākļiem [..] un, retos gadījumos, arī par iespējamo oficiālo cenu attīstību pirms banānu importētāju oficiālo cenu paziņošanas, kas notiek ceturtdienās”.

(190) [..] Atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, Dole apstiprina, ka Weichert ir dažreiz “lūgusi paziņot iespējamās piedāvājuma tendences nākamajai nedēļai kā paraugapmēru, pamatojoties uz kuru [Weichert] ir varējusi noteikt pati [savu] aprēķinu precizitāti”. [..]

[..]

(195) [..] Atbildot uz informācijas pieprasījumu, Dole norāda, ka “kontaktu mērķis ir bijis informācijas apmaiņa, lai katrs importētājs varētu labāk novērtēt tirgus apstākļus. Izmantojot kontaktu laikā iegūto vispārīgo informāciju vai vispārīgos viedokļus par tirgu, Dole ir novērtējusi varbūtējo pieprasījumu tirgū, varbūtējo pieejamo piedāvājumu, lai apmierinātu šo pieprasījumu, un Dole sākotnējā cenu priekšstata atbilstību faktiskajiem tirgus apstākļiem”. [..]”

256    Tādējādi ir jāsecina, ka Komisija, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu paziņojumiem, ir skaidri identificējusi un nošķīrusi divus apmainītās informācijas veidus, proti, pirmkārt, cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu nākamajai nedēļai, un, otrkārt, cenu tendences un indikatīvās norādes par references cenām nākamajai nedēļai, pirms šīs references cenas tika noteiktas.

257    Komisija šo divu veidu informācijas apmaiņu ir apvienojusi pirmstarifikācijas saziņas vispārīgās kvalifikācijas ietvaros, tajā pašā laikā precizējot, ka šī saziņa noteiktos gadījumos attiecās uz cenu tendencēm un indikatīvajām norādēm par references cenām attiecībā uz nākamo nedēļu (apstrīdētā lēmuma preambulas 266. apsvērums). Pirmstarifikācijas saziņa tādējādi atbilst informācijas apmaiņai attiecībā uz vienu vai otru informācijas veidu un a fortiori – abu veidu informācijas apmaiņai.

258    Savā kritikā attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu prasītājas, pirmkārt, vienīgi atsaucas uz to, ka nav precīzi norādīts skaits, cik bieži notikusi saziņa par cenu tendencēm un indikatīvām norādēm par references cenām attiecībā uz nākamo nedēļu, līdz ar to, no vienas puses, atzīstot, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami precīzs un skaidrs attiecībā uz konkrētās informācijas raksturu, un, no otras puses, mākslīgi izolējot šāda veida informāciju un abstrahējoties no kontaktiem attiecībā uz cenu noteikšanas faktoriem.

259    Papildus tam, ka jautājums par pirmstarifikācijas saziņas biežumu ir skaidri iztirzāts apstrīdētā lēmuma preambulas 76.–92. apsvērumā, ir jānorāda, ka Komisija apraksta to, cik bieži bija gadījumi, kuros puses tieši izpauda savus nodomus attiecībā uz cenām. Dole pati uzskata, ka tas “notika aptuveni pusē no apspriedēm, kas bija rīkotas ar Chiquita trešdienās pēcpusdienā” (apstrīdētā lēmuma preambulas 153. apsvērums), un – attiecībā uz saziņu starp Dole un Weichert – Dole atzīst, ka savas saziņas ietvaros “tās ir arī apspriedušas tirgus vispārēja pieauguma vai banānu cenas samazināšanās iespēju vai arī jautājumu, vai cenas vispārīgi paliek nemainīgas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 184. un 187. apsvērums), kamēr Weichert paziņo, ka apspriedes “retos gadījumos arī [attiecas uz] iespējamo oficiālo cenu attīstību” (apstrīdētā lēmuma preambulas 189. apsvērums).

260    Otrkārt, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot precīzi norādījusi, kādu “faktoru, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu”, veidu apspriešana ir uzskatāma par prettiesisku. Tās uzsver atšķirību starp Weichert sagatavoto faktoru sarakstu, kurš pārņemts apstrīdētajā lēmumā, un iebildumu rakstā ietverto sarakstu, kā arī apstākli, ka minētajā sarakstā cita starpā ir norādīti “EEZ importētie banānu daudzumi”, lai gan Komisija ir atteikusies no jebkādiem iebildumiem saistībā ar koordināciju par daudzumiem.

261    Kā to pamatoti uzsver Komisija, tai vispārīgā veidā nebija apstrīdētajā lēmumā jāizveido izsmeļošs to faktoru saraksts, kuri a priori būtu jāuzskata par prettiesiskiem konkrētajā nozarē. Savukārt Komisijai ir pietiekami precīzi un skaidri no juridiskā viedokļa jākvalificē attiecīgo uzņēmumu rīcība saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas nosacījumiem, un tā to arī darīja, attiecībā uz apmainītās informācijas raksturu pārņemot divpusējās saziņas aprakstu, ko snieguši paši uzņēmumi.

262    Komisija cita starpā norāda uz Dole paziņojumu, saskaņā ar kuru “tirgus situācijas novērtējumos ietilpa atmosfēras apstākļi, dzelteno banānu krājumi pie nogatavinātājiem, zaļo banānu krājumi ostās un citi faktori, kas ietekmē piedāvājuma atbilstību pieprasījumam” (apstrīdētā lēmuma preambulas 152. apsvērums attiecībā uz saziņu ar Chiquita). Tāpat Dole ir norādījusi, ka tās informācijas apmaiņa ar Weichert attiecās uz tirgus apstākļiem (aktuālas un sagaidāmas izmaiņas), precizējot, ka “sagaidāmais pieprasījums tirgū ir ticis novērtēts, apspriežot tirgus situāciju ([proti, to,] vai ir paredzami importēto produktu krājumu pārpalikumi ostu līmenī un vai pastāv situācija, kurā nogatavinātāju dzelteno banānu krājumi nav segti ar lielveikalu pasūtījumiem zema pieprasījuma dēļ no patērētāju puses)” (apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvērums). Jautājums par tirgus izmaiņām varēja arī radīt Dole apspriedes ar Chiquita un Weichert par kāda tirdzniecības veicināšanas pasākuma organizēšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 154. un 186. apsvērums).

263    Tāpat Komisija norāda uz Dole paziņojumu, kurā minēts, ka, “pamatojoties uz to apspriedēm par tirgus apstākļiem, [attiecīgie darbinieki] ir apsprieduši arī tirgus vispārēja pieauguma vai banānu cenas samazināšanās iespēju vai arī jautājumu, vai cenas vispārīgi paliek nemainīgas” un ka “papildus minētajam tie ir varējuši arī apspriesties par veidu, kādā varētu mainīties “Aldi cena” (apstrīdētā lēmuma preambulas 184. apsvērums). Minētais paziņojums parāda saikni starp apspriedēm par cenu noteikšanas faktoriem un apspriedēm par cenu izmaiņām, kas ļāva Komisijai secināt, ka visas saziņas dalībnieki ir zinājuši, ka tie var izstāties no šāda veida apspriedēm vai informācijas atklāšanas, un ka tie, neraugoties uz visu, ir piekrituši tajā piedalīties (apstrīdētā lēmuma preambulas 269. apsvērums).

264    Kā jau izklāstīts šī sprieduma 125. punktā, ir jāatgādina, ka prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, tostarp interesi saņemt izskaidrojumu, kāda varētu būt tiesību akta adresātiem. Aplūkojamajā lietā nav pamata apgalvot, ka Komisija skaidri un nepārprotami nav identificējusi dažādus apmainītās informācijas veidus, ko tā uzskatīja par prettiesiskiem, konkrēti, ziņas par cenu noteikšanas faktoriem, ņemot vērā, ka šis pēdējais izteiciens tikai atkārto pašas Dole paziņojumus, kuri ir pilnībā nepārprotami attiecībā uz apspriedēm par faktoriem, “kas ietekmē piedāvājuma atbilstību pieprasījumam” (apstrīdētā lēmuma preambulas 152. apsvērums).

265    Turklāt ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir sniegusi skaidrus precizējumus par importēto daudzumu ņemšanu vērā pirmstarifikācijas saziņā.

266    Proti, no apstrīdētā lēmuma preambulas 136., 149. un 185. apsvēruma izriet, ka informācijas apmaiņa par sagaidāmajiem importa Ziemeļeiropā daudzumiem notika jau pirms pirmstarifikācijas saziņas. Līdz ar to individuālie uzņēmumu importētie daudzumi netika apspriesti minētās saziņas ietvaros, izņemot gadījumus, kad bija sagaidāmas kādas nozīmīgas izmaiņas vai problēmas saistībā ar sagaidāmo importa apjomu, tostarp sakarā ar kuģa aizturēšanu. Šo Komisijas konstatējumu prasītājas nav apstrīdējušas.

267    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums par to, ka Komisija skaidri un nepārprotami neesot identificējusi dažādus apmainītās informācijas veidus, kas uzskatāmi par prettiesiskiem, ir noraidāms.

 Par apmainītās informācijas raksturu

268    Prasītājas norāda, ka apmainītā informācija jau bija nodota atklātībā vai to varēja iegūt no citiem avotiem, tādiem kā profesionālās publikācijas, kuros esot pat detalizētāka informācija par attiecīgā nozarē paredzamo cenu virzību.

269    Pamatojot savus apgalvojumus, prasītājas atsaucas uz periodiskajiem izdevumiem tiešsaistē, kas, kā tiek apgalvots, laicīgi paziņo visu detalizēto informāciju par banānu tirgu. Tās pašas precizē, ka žurnālā Sopisco News katru sestdienu (t.i., divas dienas, pirms nākamajā pirmdienā Dole noslēdz savas sarunas par cenu noteikšanu) tiek norādīts faktisko tirgus cenu diapazons katram importētājam kārtējai nedēļai.

270    Kā pamatoti uzsver Komisija, šī publikācija tātad iznāk vismaz divas dienas pēc tam, kad nosaka un pasludina references cenas, nevis dienu pirms tam. Šajā brīdī references cenas jau ir pasludinātas un lielā mērā izplatītas tirgū (lēmuma preambulas 104. apsvērums), kas ir pretrunā prasītāju apgalvojumam par “laicīgu” paziņošanu.

271    Saistībā ar Centre de coopération internationale en recherche agronomique pour le développement (CIRAD) [Starptautiskās sadarbības centra agronomijas pētniecībai attīstības mērķiem] informācijas lapu prasītājas norāda, ka katru ceturtdienu šajā lapā tiek izklāstītas tirgus baumas par faktisko nedēļas cenu tendencēm Vācijā, kā arī citās Eiropas Savienības valstīs.

272    Šī norāde laika ziņā neļauj noskaidrot, vai šajā publikācijā ietvertā informācija bija zināma uzņēmumiem, pirms tie ceturtdienās no rīta noturēja sanāksmi ar mērķi noteikt savas references cenas.

273    Tiesas sēdes laikā – pretēji saviem procesuālajiem rakstiem – prasītājas pat norādīja, ka CIRAD informācijas lapa tiek publicēta trešdienās, bet nesniedza nevienu pierādījumu sava apgalvojuma pamatošanai.

274    Katrā ziņā, pārbaudot prasītāju iesniegtos šīs publikācijas eksemplārus, no kuriem neviens neatbilst apstrīdētajā lēmumā noteiktajam pārkāpuma laikposmam, var redzēt skaitliskos datus, kas sniegti pārsvarā diagrammu formā, par ražošanas apjomiem un faktiskajām cenām, kā arī ļoti vispārīgus komentārus par attiecīgajiem ģeogrāfiskajiem tirgiem un tendencēm, ņemot vērā iegūtos datus.

275    Prasītājas nav apgalvojušas, ka tajos būtu minētas importētāju references cenas nākamajai nedēļai vai pat indikatīvas references cenu tendences nākamajai nedēļai. CIRAD periodiskajā izdevumā nav nekādu individuālu skaitlisko norāžu attiecībā uz banānu importētājiem.

276    Turklāt prasītājas nav apstrīdējušas savus paziņojumus, kurus Komisija izmantojusi, lai aprakstītu saziņas saturu, attiecībā uz apspriedēm ar Chiquita par “dzelteno banānu krājumiem pie nogatavinātājiem, zaļo banānu krājumiem ostās” (apstrīdētā lēmuma preambulas 152. apsvērums) un ar Weichert attiecībā uz to, “vai ir paredzami importēto produktu krājumu pārpalikumi ostu līmenī”, vai to, “vai pastāv situācija, kurā nogatavinātāju dzelteno banānu krājumi nav segti ar lielveikalu pasūtījumiem zema pieprasījuma dēļ no patērētāju puses” (apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvērums). Prasītājas nepierāda, ka šāda informācijas apmaiņa attiektos uz pieejamo informāciju par tirgu.

277    Tas pats attiecas uz apspriedēm attiecībā uz tirdzniecības veicināšanas pasākumiem, starpgadījumiem, kas ietekmē preču pārvadāšanu uz Ziemeļeiropas ostām, vai attiecīgajiem Dole un Chiquita pārdevumiem mazumtirdzniecībā, proti, dzelteno banānu pārdevumiem.

278    Ir taisnība, ka, atbildot uz Dole un Weichert apsvērumiem, Komisija pati ir atzinusi, ka pušu apspriesto informāciju “bija iespējams iegūt no citiem avotiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 160. un 189. apsvērums), kas varēja attiekties uz meteoroloģiskiem apstākļiem, uz kuriem norādījušas Dole un Weichert, aprakstot divpusējo saziņu.

279    Tomēr Dole vai Weichert viedoklis par kādu svarīgu informāciju par piedāvājuma un pieprasījuma apstākļiem, kura varētu tikt iegūta citādi nekā apspriedēs ar attiecīgajiem uzņēmumiem, un par tās ietekmi uz tirgus attīstību jau pēc definīcijas nav publiski pieejama informācija.

280    Katrā ziņā apstrīdētā lēmuma preambulas 160. un 189. apsvērumā Komisijas izdarītais konstatējums pats par sevi nav nesaderīgs ar tās secinājumu attiecībā uz aplūkojamo darbību pret konkurenci vērsto mērķi, kurš balstīts uz šo darbību visaptverošu novērtējumu.

 Par informācijas apmaiņas dalībniekiem

281    Prasītājas apgalvo, ka inkriminētajās apspriedēs bija iesaistīti ne tikai trīs piegādātāji, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, un ka importētāji apmainījās ar to pašu informāciju vai ar līdzīgu informāciju ar saviem klientiem; šo apstākli Komisija neapstrīdot, bet neizdarot no tā secinājumus, proti, neizsecinot pierādījumu tam, ka šai informācijas apmaiņai nebija pret konkurenci vērsta mērķa.

282    Runājot par citiem importētājiem – Fyffes pati esot atzinusi, ka bija piedalījusies absolūti identiskā saziņā ar pārējiem importētājiem, un visi importētāji esot informējuši Komisiju, kas tie bija iesaistīti tādā pašā saziņā ar Leon Van Parys (Pacific).

283    Pamatojot šo apgalvojumu, prasītājas atsaucas uz paziņojuma par iebildumiem 128. un 129. punktu, kuros ir paredzēts:

“(128) [..] Dole paziņo, ka tā bija iesaistīta divpusējā saziņā, kas notika pirms banānu references cenu noteikšanas, attiecīgi ar Fyffes, Weichert, Pacific, Del Monte un Chiquita. Del Monte paziņo, ka tās darbinieks (banānu pārdošanas direktors) laikposmā no pirmdienas līdz trešdienai veica telefonsarunas ar citu banānu importētāju darbiniekiem, tostarp attiecīgi ar Chiquita, Dole, Weichert/Fyffes un Pacific. Weichert paziņo, ka tā bija iesaistīta divpusējā saziņā, tostarp attiecīgi ar Chiquita, Del Monte, Fyffes un Pacific. Fyffes paziņo, ka tā bija iesaistīta saziņā ar banānu importētājiem, un šo importētāju vidū norāda Chiquita Nederland, Dole, Pacific, Del Monte/Weichert un Del Monte Holland.

(129)  Pacific neatzīst, ka tā būtu iesaistīta šādā saziņā ar citām pusēm pirms references cenu noteikšanas. Chiquita, Dole, Del Monte, Weichert un Fyffes visas atsevišķi tomēr paziņo, kas tām ir bijusi šāda veida divpusējā saziņa ar Pacific. Iesniegtās telefonsarunu izdrukas turklāt liecina, ka Pacific veica telefonsarunas ar noteiktām citām pusēm laikposmā no pirmdienas līdz trešdienai [..].”

284    Ir jākonstatē, ka no iepriekš minētajiem punktiem var vienīgi secināt, ka Fyffes ir atzinusi saziņas faktu ar citiem importētājiem, tostarp ar Pacific, un ka Chiquita, Dole, Del Monte un Weichert ir paziņojušas, kas tām arī ir bijusi divpusēja saziņa ar Pacific, nesniedzot citus precizējumus.

285    Ir jāuzsver, ka pēc tam, kad tā bija adresējusi paziņojumu par iebildumiem Fyffes un Leon Van Parys (Pacific), Komisija apstrīdētajā lēmumā galu galā nav apsūdzējusi šos divus uzņēmumus pārkāpuma izdarīšanā, ņemot vērā atbildes, ko tie bija snieguši, un savu novērtējumu attiecībā uz tās rīcībā esošajiem pierādījumiem.

286    Turklāt no apstrīdētā lēmuma preambulas 21. un 24. apsvēruma izriet, ka papildus Chiquita, Weichert, Dole, Del Monte (attiecībā uz tās darbībām banānu piegādātāja statusā), Fyffes un Leon Van Parys arī daudzi citi uzņēmumi, kas pārdod banānus, darbojās Ziemeļeiropā. Nav ne apgalvots, ne a fortiori pierādīts, ka šie uzņēmumi būtu iesaistīti apstrīdētajā lēmumā inkriminētajā informācijas apmaiņā.

287    Visbeidzot, ir jānorāda, ka prasītājas nesniedz pierādījumus tam, ka inkriminētajā informācijas apmaiņā būtu iesaistīti arī klienti.

288    Prasītājas iesniedza divas Dole klientu vēstules, kuras nāk no Van Wylick OHG un no Metro Group Buying GmbH un kurās šīs divas sabiedrības nenorāda, ka tās būtu piedalījušās apspriedēs ar banānu piegādātājiem par faktoriem, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu nākamajai nedēļai, vai cenu tendencēm un indikatīvām norādēm par references cenām nākamajai nedēļai, pirms šīs references cenas tika noteiktas, vai ka tās pat būtu zinājušas par divpusējo saziņu starp importētājiem un – vēl jo mazāk – par šīs saziņas precīzu tvērumu. Abi Dole klienti galvenokārt uzsver, ka šis uzņēmums ceturtdienās no rīta tiem pa telefonu paziņoja savu references cenu. Pašas prasītājas norāda, ka atbilstošais šo vēstuļu elements ir tas, ka tās pierāda, ka klientiem izšķirošais faktors bija “Aldi cena”, nevis references cena, un ka līdz ar to “nav nozīmes tam, vai klienti zināja vai nezināja visu detalizēto informāciju par Komisijas konstatēto pirmstarifikācijas saziņu”.

289    Turklāt prasītājas, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 325. apsvērumu, kļūdaini norāda, ka Komisija neesot apstrīdējusi apgalvojumu, ka divpusējās saziņas ietvaros skartie jautājumi ir tikuši apspriesti arī ar klientiem.

290    Apstrīdētā lēmuma preambulas 325. apsvērumā Komisija atgādina Dole un Del Monte argumentus par “banānu radio” ideju, saskaņā ar kuriem informācija banānu tirgū bija ātri izplatījusies un ka prasītāju ieskatā “visi” zināja, ka konkurenti runāja ar “visiem”. Atbildot uz šo apgalvojumu, Komisija skaidri atsaucas uz citiem preambulas apsvērumiem, kuros tā ir norādījusi, pirmkārt, ka attiecīgo uzņēmumu iesniegtie pierādījumi vai argumenti nepierāda, ka valsts iestādes, klienti vai trešās personas būtu zinājuši par pirmstarifikācijas saziņas faktu un tās saturu, un, otrkārt, ka katrā ziņā šie argumenti negroza tās secinājumu, saskaņā ar kuru apspriedes starp attiecīgajiem uzņēmumiem bija vērstas pret konkurenci.

291    Šajā ziņā Komisija pamatoti norāda uz nepieciešamību nošķirt, no vienas puses, konkurentus, kas neatkarīgi ievāc informāciju vai apspriež nākotnes cenas ar klientiem un trešajām personām, un, no otras puses, konkurentus, kas pirms savu references cenu noteikšanas apspriež ar citiem konkurentiem cenu noteikšanas un cenu izmaiņu faktorus (lēmuma preambulas 305. apsvērums).

292    Kamēr pirmā minētā rīcība nerada nekādas grūtības attiecībā uz brīvas un neizkropļotas konkurences īstenošanu, otrās minētās rīcības gadījumā tas tā nav, jo tā ir pretrunā prasībai, ka katram uzņēmējam ir patstāvīgi jānosaka politika, ko tas paredz īstenot kopējā tirgū, un ar šo patstāvības prasību starp šiem uzņēmējiem ir stingri aizliegts dibināt jebkādus tiešus vai netiešus kontaktus, kuru mērķis vai sekas ir vai nu ietekmēt pastāvošā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī informēt šo konkurentu par rīcību, ko tas pats ir nolēmis vai plāno īstenot tirgū (iepriekš 56. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 173. un 174. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 11. decembra spriedums lietā T‑61/99 Adriatica di Navigazione/Komisija, Recueil, II‑5349. lpp., 89. punkts).

293    Banānu importētāja individuālu tāda klimatiskā apstākļa vērtējumu, kas ietekmē ražošanas reģionu un kas ir publiska un pieejama informācija, nedrīkst jaukt ar divu konkurentu veikto kopīgu vērtējumu, kas attiecīgajā gadījumā ir saistīts ar citu informāciju attiecībā uz tirgus stāvokli, par šo apstākli un tā ietekmi uz nozares attīstību, kurš ir veikts ļoti īsu laiku pirms to references cenu noteikšanas.

294    Ir jāatgādina, ka Dole ir paskaidrojusi, ka tās saziņā ar Chiquita “tirgus situācijas novērtējumos ietilpa atmosfēras apstākļi, dzelteno banānu krājumi pie nogatavinātājiem, zaļo banānu krājumi ostās un citi faktori, kas ietekmē piedāvājuma atbilstību pieprasījumam”.

295    Līdz ar to apstrīdētā lēmuma preambulas 160. un 189. apsvērumā Komisija ir pamatoti norādījusi, ka, “lai arī informācija par dažādiem apspriestajiem aspektiem varēja tikt iegūta no citiem avotiem, [..] tas neattiecas uz konkurentu viedokļiem par šo jautājumu, ar ko tie apmainījušies divpusējo apspriežu laikā”.

 Par konkrētā tirgus pamatiezīmju ņemšanu vērā

296    Prasītājas galvenokārt pārmet Komisijai, ka tā nemaz neesot ņēmusi vērā tirgus apstākļus un līdz ar to neesot sniegusi nekādu pamatojumu par šo jautājumu jeb, citiem vārdiem sakot, neesot skaidri un nepārprotami paskaidrojusi, kādā veidā tā ir ņēmusi vērā tirgus apstākļus, lai konstatētu, ka informācijas apmaiņa veido EKL 81. panta pārkāpumu. Vispārīgi runājot, prasītājas pārmet Komisijai arī nepareizu tirgus novērtējumu.

–       Par atbilstošo tiesisko regulējumu

297    Prasītājas uzsver, ka uz konkrēto nozari attiecās īpašais tiesiskais regulējums, kā rezultātā apgāde tika noteikta tarifu kvotu sistēmas ietvaros.

298    Pirmām kārtām, saistībā ar iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu šajā aspektā no apstrīdētā lēmuma preambulas 36.–40., 129.–137., 278. un 279. apsvēruma izriet, ka Komisija, izvērtējot Dole rīcības saderību ar EKL 81. panta 1. punktu, ir ņēmusi vērā un skaidri un nepārprotami izvērtējusi tiesisko regulējumu, kas bija spēkā banānu nozarē faktisko apstākļu laikā, proti, Regulu Nr. 404/93.

299    Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests nekāds EKL 253. panta pārkāpums saistībā ar attiecīgās informācijas apmaiņas tiesisko regulējumu.

300    Otrām kārtām, saistībā ar Komisijas vērtējuma atbilstību ir jāuzsver, ka attiecīgajā laikposmā banānu imports Kopienā bija pakļauts licenču režīmam. Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 37. apsvērumā ir norādījusi, ka, iesniedzot licenču pieteikumus, uzņēmējiem bija jāiesniedz garantija un ka prevalējošā licencēto apjomu daļa tika piešķirta tradicionālajiem uzņēmējiem, pretstatā “jaunajiem ienācējiem” vai “netradicionāliem uzņēmējiem” (sākot no 2001. gada 1. jūlija), kas parāda zināmus šķēršļus iekļūšanai attiecīgajā tirgū.

301    Banānu importa kvotas noteica katru gadu un piešķīra ik ceturksni, ievērojot zināmu nelielu elastīgumu starp kalendārā gada ceturkšņiem. Komisija precizē, ka, ņemot vērā kvotu sistēmu, kopējais banānu daudzums, kas attiecīgā laikposma robežās noteikta ceturkšņa ietvaros tika importēts visā Kopienā, tādējādi bija iepriekš noteikts, ievērojot zināmu nelielu elastīgumu starp ceturkšņiem, jo būtiski apstākļi mudināja licenču turētājus garantēt, ka attiecīgā ceturkšņa laikā licences tiks izmantotas (apstrīdētā lēmuma preambulas 134. apsvērums).

302    Kā norāda prasītājas, apstāklis, ka banānu iegādes [apjomi] no Latīņamerikas un no Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK) faktiski tika noteikti ar Regulu Nr. 404/93 visā apgalvotā pārkāpuma laikposmā, ir acīmredzami svarīgs elements cenu noteikšanā.

303    Šī regulējuma nozīmīgums attiecībā uz piedāvājuma līmeni un fakts, ka šis regulējums ir nodrošinājis zināmu caurskatāmību tirgū, ļauj secināt, ka cenu veidošanās banānu tirgū nav bijusi pilnībā atbilstoša brīvām pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām.

304    Šis konstatējums tomēr nav nesaderīgs ar Komisijas secinājumu attiecībā uz aplūkojamo darbību pret konkurenci vērsto mērķi.

305    Pirmkārt, Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā būtisku banānu nozares iezīmi, t.i., šīs nozares organizāciju atbilstoši nedēļas cikliem.

306    Komisija ir pamatoti uzsvērusi, ka kopīgajā tirgus organizācijā nebija iepriekš noteikts Savienībā un – vēl jo mazāk – attiecīgajā ģeogrāfiskajā zonā importējamo un tirgojamo banānu skaits konkrētas nedēļas gaitā.

307    Nedēļas ciklos organizētajā tirgū Komisija tādējādi ir varējusi konstatēt, ka banānu sūtījumi uz Ziemeļeiropas ostām attiecībā uz konkrēto nedēļu bija noteikti atkarībā no ražotāju un importētāju pieņemtajiem ražošanas un nosūtīšanas lēmumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 131.–135. apsvērums), un šiem ražotājiem un importētājiem tādējādi ir bijusi zināma rīcības brīvība attiecībā uz tirgū pieejamo apjomu.

308    Otrkārt, Komisija tāpat ir ņēmusi vērā specifisko situāciju attiecībā uz konkrētajā nedēļā Ziemeļeiropā pieejamo banānu daudzumu, kura apstrīdētā lēmuma preambulas 136. apsvērumā ir aprakstīta šādi:

“Dažādi Komisijas rīcībā esošie dokumenti parāda, ka pirms savu iknedēļas references cenu noteikšanas, kas tika veikta no pirmdienas līdz trešdienai, dalībnieki ir apmainījušies ar informāciju par banānu nogādāšanu Ziemeļeiropas ostās. Šajā informācijas apmaiņā tika nodoti dati attiecībā uz dalībnieku pašu banānu daudzumiem, kuru pienākšana vispārīgi bija paredzēta nākamajā nedēļā. Dalībnieki atzīst, ka šāda informācijas apmaiņa ir notikusi. Papildu vai alternatīvā kārtā importētāji ir pamatojušies uz informāciju par banānu nogādāšanu, kura ir bijusi pieejama no dažādiem publiskiem un privātiem avotiem, izmantojot tirgus cenu informācijas dienestus. Tādējādi brīdī, kad starp dalībniekiem notika pirmstarifikācijas saziņa, tiem parasti vienmēr bija zināmi konkurentu banānu daudzumi, kuriem vēlāk, nākamajā nedēļā bija jāpienāk Ziemeļeiropas ostās [..].”

309    Turklāt Komisija ir precizējusi, ka, lai gan attiecīgie uzņēmumi neesot apstrīdējuši paziņojumā par iebildumiem izdarīto konstatējumu, ka apmaiņa ar datiem par daudzumiem ir notikusi regulāri katras nedēļas sākumā (no pirmdienas līdz trešdienas rītam) (apstrīdētā lēmuma 179. zemsvītras piezīme), tā, pamatojoties uz argumentiem, ko minētie uzņēmumi ir snieguši, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, ir uzskatījusi, ka tās rīcībā esošie pierādījumi neļauj secināt, ka informācijas apmaiņai attiecībā uz apstrādātajiem daudzumiem būtu pret konkurenci vērsts mērķis vai ka tā būtu pārkāpuma daļa (apstrīdētā lēmuma preambulas 272. apsvērums).

310    Komisija turpretim ir norādījusi, ka pirmstarifikācijas saziņas dalībnieki ir sazinājušies mazākas nenoteiktības apstākļos attiecībā uz savu konkurentu piegāžu ziņā pastāvošo situāciju un ka saistībā ar tirgus caurskatāmību, ko rada tā regulatīvais konteksts, šis fakts radot mazāku nenoteiktības pakāpi Ziemeļeiropas banānu nozarē, kādēļ esot it īpaši svarīgi aizsargāt pastāvošo nenoteiktību attiecībā uz konkurentu nākotnē pieņemamajiem ar cenu saistītajiem lēmumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 272. apsvērums).

311    Lai gan prasītājas pārmet Komisijai attiecīgo darbību konteksta nepareizu izvērtējumu, tās nav sniegušas nekādu specifisku argumentāciju, ar ko varētu iebilst pret Komisijas konstatējumiem attiecībā uz banānu nozarē darbojušos uzņēmumu rīcības brīvību saistībā ar tirgū konkrētas nedēļas gaitā pieejamajiem daudzumiem un šo uzņēmumu pirms pirmstarifikācijas saziņas pastāvošo informētību par paredzamo banānu nogādāšanu.

312    Šajos apstākļos ir jānorāda, ka Komisija, izvērtējot Dole rīcību, ir pamatoti ņēmusi vērā nelielu nenoteiktības pakāpi Ziemeļeiropas banānu nozarē un tai atbilstošo nepieciešamību pasargāt atlikušo nenoteiktību attiecībā uz konkurentu nākotnē pieņemamiem ar cenu saistītiem lēmumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 1088. un 1856. punkts).

–       Par konkrētās preces īpašo raksturu

313    Papildus apstāklim, ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā neesot sniegts pamatojums, prasītājas norāda, ka, tā kā banāni ir produkts, kas ātri bojājas un kas ātri jāpārdod, importētājiem būtu lietderīgi un pat nepieciešams tostarp precīzi zināt tirgus tendences un konkurentu viedokļus par šīm tendencēm, ar ko ir izskaidrojams fakts, ka pastāvēja šāda apjoma saziņa starp daudziem banānu importētājiem. Turklāt Francijas konkurences padome to esot atzinusi un, veicot informācijas apmaiņas seku vispārīgo izvērtējumu, esot ņēmusi vērā augļu un dārzeņu tirgu īpašās iezīmes.

314    Pirmkārt, saistībā ar iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu no apstrīdētā lēmuma preambulas 278., 279., 290., 300., 303. un no 341. līdz 343. apsvēruma izriet, ka Komisija pietiekami un nepārprotami ir izskatījusi šī lēmuma adresātu, tostarp, Dole, argumentus, kas attiecas uz konkrētās preces īpašo raksturu, proti, to, ka šī prece ļoti ātri bojājas.

315    Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests EKL 253. panta pārkāpums saistībā ar konkrētās preces īpašo raksturu.

316    Otrkārt, saistībā ar Komisijas veiktā vērtējuma pamatotību ir jānorāda, ka iepriekš minētais prasītāju arguments ir vērsts uz to, lai panāktu konstatējumu, ka, ņemot vērā attiecīgās preces īpašo raksturu, saziņai starp importētājiem ir bijis leģitīms mērķis, t.i., tirgus efektivitātes uzlabošana.

317    Kā Komisija ir pamatoti norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 303. apsvērumā, paskaidrojot, ka saziņas mērķis esot bijis efektīva tirgus atbrīvošana no preču, kuras ļoti ātri bojājas, tādu kā banāni, krājumiem vai tirgus atbrīvošanas no krājumiem cenas noteikšana, uzņēmumi, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, līdz ar to ir atzinuši, ka to saziņa ir ietekmējusi to cenu noteikšanas lēmumus. Šis pēdējais minētais konstatējums apstiprina attiecīgo darbību pret konkurenci vērsto mērķi.

318    Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 303. apsvērumā ir piebildusi:

“[..] tiklīdz ir konstatēts pret konkurenci vērsts saziņas mērķis, lietas dalībnieki nevar to attaisnot, apgalvojot, ka tie tiecās panākt “labāku efektivitāti”. Lai pret konkurenci vērstās saskaņotas darbības tiktu atbrīvotas no [EKL] 81. panta piemērošanas, ir jābūt izpildītiem [EKL] 81. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. [..] Turklāt nepietiek ar “pret konkurenci vērstas noskaņas” neesamību saziņā starp konkurentiem, kuras laikā ir tikuši izpausti vai apspriesti nodomi attiecībā uz cenām un cenu noteikšanas faktori [..].”

319    Komisija turklāt ir konstatējusi, ka EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi nav izpildīti (apstrīdētā lēmuma preambulas 339.–343. apsvērums).

320    Prasītāju paziņojumi, ar kuriem tiek apstrīdēts EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma fakts un kas attiecas uz to, cik lietderīgi ir importētājiem zināt par konkurentu viedokļiem attiecībā uz tirgus tendencēm, ņemot vērā ļoti īsu tirdzniecības laikposmu, ko nosaka nepieciešamība dažu dienu laikā realizēt lielā apjoma kravas, ko veido augļi, kuri ātri bojājas, tikai apstiprina Komisijas konstatējumus un secinājumus.

321    Turklāt saistībā ar šī strīda risināšanu nav nekādas nozīmes vispārīga rakstura apsvērumiem, ko izteikusi kāda valsts konkurences iestāde, izskatot lūgumu sniegt atzinumu attiecībā uz augļu un dārzeņu nozares saimniecisko organizāciju attiecīgajā dalībvalstī.

322    Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tam, ka uzņēmumi saskaņošanu ir veikuši tādu iemeslu dēļ, no kuriem daži ir leģitīmi, nav lielas nozīmes. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka nolīgumu var uzskatīt par tādu, kuram ir ierobežojošs mērķis, pat tad, ja konkurences ierobežošana nav tā vienīgais mērķis un tas ir vērsts arī uz citiem, leģitīmiem mērķiem (iepriekš 68. punktā minētais spriedums lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers, 21. punkts).

323    Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītājas nav iesniegušas nevienu argumentu, kas liktu apšaubīt Komisijas sniegto vērtējumu attiecībā uz konkrētās preces īpašo raksturu.

–       Par pieprasījuma mainīgumu

324    Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 35. un 130. apsvērumu, prasītājas norāda, ka pieprasījums konkrētajā tirgū bija ļoti mainīgs un ka importētāji nevarēja veikt drošas pieprasījuma prognozes, kā rezultātā cenas mainījās katru nedēļu.

325    Pirmkārt, saistībā ar iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā pašas prasītājas to uzsver savos procesuālajos rakstos, Komisija ir skaidri minējusi jautājumu par pieprasījumu konkrētajā tirgū, norādot, ka “banānus tirdzniecībā uztver kā produktu, kas ir pieejams visa gada laikā un kura pieprasījums ir nedaudz lielāks pirmajā pusgadā un mazāks – otrajā pusgadā, it īpaši vasarā” (apstrīdētā lēmuma preambulas 35. apsvērums), tādēļ nevar konstatēt, ka Komisija būtu pārkāpusi savu pienākumu norādīt šajā saistībā pamatojumu.

326    Otrkārt, attiecībā uz Komisijas sniegtā vērtējuma pamatotību ir jānorāda, ka šī sprieduma 325. punktā minētais Komisijas konstatējums nevar tikt pielīdzināts – kā to dara prasītājas – konstatējumam par importētāju nespēju veikt drošas pieprasījuma prognozes. Šī pēdējā norāde, kas ietverta apstrīdētā lēmuma preambulas 130. apsvērumā, turklāt atbilst vienīgi Del Monte paziņojumu atgādinājumam.

327    Turklāt, no vienas puses, ir jānorāda, ka Komisija ir uzsvērusi (apstrīdētā lēmuma preambulas 131. apsvērums) – un prasītājas to nav apstrīdējušas – importētāju lēmumpieņemšanas kapacitāti, katru nedēļu nosakot Ziemeļeiropas ostās nogādājamo banānu daudzumus un to sadalījumu starp dažādām dalībvalstīm, kas veido Ziemeļeiropu, Austrumeiropu un EBTA; šī situācija liecina par tirgus pielāgošanās spēju un elastīgumu pieprasījuma ziņā.

328    No otras puses, prasītāju paziņojumi par pieprasījuma mainīgumu un apgalvotajām tā sekām, proti, cenu mainīgumu pa nedēļām, ir saderīgi ar Komisijas secinājumiem par tādu saskaņotu darbību esamību, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci, un pat apstiprina šos secinājumus.

329    Runājot par divpusējās saziņas saturu, Komisija ir pamatoti uzsvērusi, ka attiecīgie uzņēmumi apsprieda piedāvājuma un pieprasījuma apstākļus jeb, citiem vārdiem sakot, cenu noteikšanas faktorus, tostarp kopīgi izvērtējot pieprasījuma līmeni. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Dole ir precizējusi, ka savās apspriedēs ar Weichert “sagaidāmais pieprasījums tirgū ir ticis novērtēts, apspriežot tirgus situāciju ([proti, to], vai ir paredzami importēto produktu krājumu pārpalikumi ostu līmenī un vai pastāv situācija, kurā nogatavinātāju dzelteno banānu krājumi nav segti ar lielveikalu pasūtījumiem zema pieprasījuma dēļ no patērētāju puses)” (apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvērums).

330    Administratīvā procesa laikā Dole iesniegtajā 2007. gada 10. aprīļa ekonomiskajā pētījumā ir norādīts, ka banānu pieprasījums mainījās pa nedēļām atkarībā no daudziem paredzamiem un neparedzētiem faktoriem un ka, ņemot vērā šo nenoteiktību, DFFE bija jāatrod ideāla cena, kas tai ļautu panākt līdzsvaru starp iegādi un šo mainīgo pieprasījumu, ņemot vērā ar banānu nogatavošanos saistītos riskus un izmaksas. Minētajā pētījumā ir arī precizēts, ka “faktors, kas ietekmē patērētāju nopirkto daudzumu galīgo lielumu, ir cena, un līdz ar to atšķirībā no piedāvājuma pieprasījums ir elastīgs atkarībā no cenas”.

331    Šie Dole izteiktie apsvērumi par pieprasījumu, ņemot vērā tirgus kontekstu, ko raksturo arī informācijas apmaiņas starp importētājiem sistēma attiecībā uz katru nedēļu ostās nogādājamo banānu daudzumiem, attaisno Komisijas secinājumus par faktu, ka konkrētajā nozarē cena ir galvenais konkurences instruments (apstrīdētā lēmuma preambulas 261. apsvērums), un nepieciešamību banānu tirgus ietvaros pasargāt noteiktību, kas joprojām paliek attiecībā uz konkurentu nākotnes lēmumiem par cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 272. apsvērums).

–       Par tirgus struktūru

332    Prasītājas uzsver, ka ierobežota informācijas apmaiņa ir notikusi tirgū, kas nav ne stipri koncentrēts, ne oligopols. Pēc tam, kad paziņojuma par iebildumiem 406. punktā Komisija bija izteikusi pretēju viedokli, tā, nesniedzot nekādus paskaidrojumus, kopš tā brīža uzskatīja, ka šim faktoram nav nozīmes (apstrīdētā lēmuma preambulas 280. apsvērums), līdz ar to noraidot pierādījumus, kas ar pūlēm sniegti, lai pamatotu konkrētā tirgus konkurētspējīgu raksturu. Turklāt apgalvotais pārkāpums attiecoties mazāk nekā uz pusi no tirgus, proti, 45–50 % no vērtības vai 40–45 % no apjoma (apstrīdētā lēmuma preambulas 31. apsvērums), pēc pārspīlētiem skaitliskiem datiem, ko izmantojusi Komisija, kura neesot sniegusi skaidrus precizējumus par šīs tirgus daļas aprēķinu, bet īstenībā šī tirgus daļa Vācijā, vislielākajā Ziemeļeiropas tirgū, esot mazāka par 25 %. Šis tirgus daļas mērogs, protams, liedzot jebkādu pamatu apgalvojumam, ka attiecīgā informācijas apmaiņa varētu tikt izmantota, lai veicinātu cenu palielināšanos nozares līmenī.

333    Pirmkārt, saistībā ar iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jākonstatē, ka Komisija pietiekami un nepārprotami ir izskatījusi jautājumu par tirgus struktūru un tā konkurētspējīgu raksturu apstrīdētā lēmuma preambulas 25.–31., 280., 281. un 324. apsvērumā.

334    Šis konstatējums nevar tikt atspēkots ar apstākli, ka paziņojuma par iebildumiem 406. punktā Komisija sākotnēji bija norādījusi uz oligopolā tirgus esamību; šī norāde nav atrodama apstrīdētajā lēmumā.

335    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru lēmumam nav obligāti jābūt paziņojuma par iebildumiem precīzai kopijai (Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 68. punkts). Proti, Komisijai ir jābūt iespējai savā lēmumā ņemt vērā attiecīgo uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem. Šajā sakarā tai ir jābūt iespējai ne tikai atzīt vai noraidīt attiecīgo uzņēmumu argumentus, bet arī pašai veikt uzņēmumu sniegtās informācijas analīzi, lai vai nu atteiktos no iebildumiem, kas ir izrādījušies nepamatoti, vai arī sakārtotu vai papildinātu – gan faktu, gan juridiskā ziņā – savus argumentus izvirzīto iebildumu atbalstam (Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedums lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 92. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 56. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 437. un 438. punkts).

336    Tādējādi Komisija, būdama tiesīga to darīt un rīkojoties sakarā ar uzņēmumu atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, apstrīdētajā lēmumā ir sakārtojusi savus argumentus, kas galvenokārt izklāstīti preambulas 280. un 281. apsvērumā. Šajos apsvērumos Komisija norāda, ka:

–        tirgus struktūra nav elements, kuram būtu nozīme saistībā ar pārkāpuma konstatēšanu konkrētajā gadījumā, jo Vispārējā tiesa 2001. gada 12. jūlija spriedumā apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija (Recueil, II‑2035. lpp., 113. punkts) ir uzsvērusi, ka aizliegtās vienošanās par cenām gadījumā tirgus, uz kuru attiecas pārkāpums, struktūras nozīme nav tāda pati kā tirgus sadales gadījumā;

–        katrā ziņā pusēm bija ievērojama tirgus daļa un tās bija trīs vissvarīgāko banānu marku piegādātāji;

–        lietas dalībnieki nevar attaisnot savu iesaistīšanos aizliegtās vienošanās pasākumos, apgalvojot, ka tirgū pastāv konkurence un ka, lai šie pasākumi tiktu atzīti par pārkāpumu mērķa dēļ, tiem nav jāizslēdz jebkāda konkurence starp dalībniekiem.

337    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijai nevar tikt pārmests EKL 253. panta pārkāpums attiecībā uz jautājumu par konkrētā tirgus struktūru.

338    Otrkārt, runājot par Komisijas sniegtā vērtējuma atbilstību, prasītājas pamatoti norāda, ka nostāja, saskaņā ar kuru tirgus struktūra nav elements, kuram būtu nozīme saistībā ar pārkāpuma konstatēšanu konkrētajā gadījumā, ir balstīta uz iepriekš 336. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Tate & Lyle u.c./Komisija kļūdainu interpretāciju, jo apstrīdētā lēmuma preambulas 280. apsvērumā citētās minētā sprieduma teksta daļas attiecas nevis uz pārkāpuma konstatēšanu, bet gan uz uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu.

339    Proti, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru katram uzņēmējam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku kopējā tirgū tas plāno veikt, un ka, lai gan šī patstāvības prasība neizslēdz uzņēmēju tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai to konkurentu rīcībai, tomēr tā strikti iestājas pret jebkādu tiešu vai netiešu saziņu starp šādiem uzņēmējiem, kas varētu vai nu ietekmēt faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai arī to informēt par savu paša īstenošanai nolemto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir tādu konkurences apstākļu rašanās, kas, ņemot vērā piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem attiecīgā tirgus apstākļiem (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 32. un 33. punkts).

340    Ja piedāvājums tirgū ir stipri koncentrēts, noteiktas informācijas apmaiņa – tostarp atkarībā no informācijas, ar ko apmainās, veida – var ļaut uzņēmumiem uzzināt to konkurentu tirgū stāvokli un komerciālo stratēģiju, tādējādi izkropļojot sacensību šajā tirgū un palielinot kolūzijas iespējamību vai pat to atvieglojot. Turpretim, ja piedāvājums ir ļoti atomizēts, informācijas izplatīšana un apmaiņa starp konkurentiem var būt neitrāla vai pat pozitīva attiecībā pret konkurences [nodrošināšanu] tirgū (Tiesas 2006. gada 23. novembra spriedums lietā C‑238/05 Asnef-Equifax un Administración del Estado, Krājums, I‑11125. lpp., 58. punkts).

341    Tiesa ir arī precizējusi, ka informācijas apmaiņas sistēma var veidot konkurences tiesību normu pārkāpumu pat gadījumā, ja konkrētais tirgus nav stipri koncentrēts oligopols tirgus (iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Thyssen Stahl/Komisija, 86. punkts).

342    Ir jāuzsver, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija norāda, ka papildus Chiquita, Weichert un Dole arī sabiedrības Del Monte (attiecībā uz tās darbībām banānu piegādātāja statusā), Fyffes un Leon Van Parys pārdeva lielus banānu daudzumus Ziemeļeiropā un ka papildus šiem izņēmumiem daudzi citi uzņēmumi, kas pārdod banānus, darbojās Ziemeļeiropā. Lielākā daļa no tiem bija mazi uzņēmumi, kas darbojās galvenokārt kādā ierobežotā ģeogrāfiskā apgabalā (it īpaši Vācijā) (apstrīdētā lēmuma preambulas 21. un 24. apsvērums).

343    Tomēr Komisija precizē, ka pusēm bija ievērojama tirgus daļa un tās bija trīs vissvarīgāko banānu marku piegādātāji.

344    Šajā sakarā apstrīdētā lēmuma preambulas 25.–31. apsvērumā Komisija sniedz paskaidrojumus par to, kādā veidā tā ir noteikusi apstrīdētā lēmuma adresātu kopējo daļu banānu apgādē.

345    Tādējādi Komisija novērtēja to kopējās daļas banānu pārdevumos pēc vērtības, pamatojoties uz informāciju, ko snieguši minētie apstrīdētā lēmuma adresāti un banānu importētāji Fyffes un LVP, kā rezultātā Komisija secināja, ka Chiquita, Dole un Weichert pārdevumu daļa pēc vērtības kopumā 2002. gadā sasniedza aptuveni 45–50 % no banānu pārdevumiem Ziemeļeiropā (apstrīdētā lēmuma preambulas 26. un 27. apsvērums).

346    Prasītājas apgalvo, ka Komisijas norādītie skaitliskie dati ir būtiski pārspīlēti un neatbilst neatkarīgai patērētāju aptaujai, kas liecina, ka Chiquita, Dole un uzņēmuma, ko veido Del Monte un Weichert, kopējā daļa pēc apjoma vislielākajā tirgū, proti, Vācijā, bija mazāka nekā 25 %.

347    Šo argumentu Dole jau bija izvirzījusi administratīvā procesa laikā, un Komisija to pamatoti noraidīja apstrīdētā lēmuma preambulas 29. apsvērumā:

“[..] Pirmkārt, ir jāuzsver, ka novērtējums par Vācijas tirgus daļu, ko Komisija bija norādījusi paziņojumā par iebildumiem, bija balstīts uz apgrozījuma datiem un uz citu banānu piegādātāju veikto pārdevumu novērtējumiem, ko paziņojuši šī lēmuma adresāti, kā arī LVP un Fyffes. Paziņojumā par iebildumiem Komisijas sniegtais novērtējums bija balstīts uz vērtību, nevis apjomu. Pat ja neatkarīgā tirgus pētījumu biroja novērtējums būtu pareizs, liela daļa no starpības starp minēto novērtējumu un Komisijas sniegto novērtējumu varētu tikt izskaidrota ar atšķirīgām cenām par kādas markas banāniem un banāniem bez noteiktas markas. Otrkārt, tirgus pētījumu birojs atsaucas uz Vācijā patērētajiem banāniem, savukārt Komisijas sniegtajā novērtējumā ir ņemti vērā banāni, kas pārdoti Vācijā. Taču ne visi banāni, ko importētāji piegādājuši Vācijā, tiek vienmēr patērēti šajā valstī [..].”

348    Tāpat no attiecīgās aptaujas rezultātu izvilkumiem, kas sniegti Dole atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 42. lappusē, izriet, ka tajā ietvertie dati attiecas uz 2004. gadu, kamēr pārkāpuma laikposms ir beidzies 2002. gada beigās, un tikai uz Vāciju, kurā Komisija tieši konstatējusi daudzu mazo uzņēmēju klātbūtni. Tāpat – to pašu iemeslu dēļ – nav nozīmes tabulai, kurā parādītas Dole, Chiquita, Del Monte un citu piegādātāju daļas Vācijas tirgū laikposmā no 2003. līdz 2005. gadam.

349    Ir jākonstatē, ka šajā tiesvedībā prasītājas vienīgi atkārto to pašu argumentu, kas balstīts uz tiem pašiem dokumentiem, nesniedzot nevienu pierādījumu, kas būtu pretrunā Komisijas atbildei attiecībā uz šī argumenta nozīmes neesamību. Tās nesniedz nevienu konkrētu pierādījumu, kas ļautu pamatot to apgalvojumu par stipri konkurētspējīgu tirgu Ziemeļeiropā.

350    Tāpat apstrīdētajā lēmumā Komisija ir novērtējusi attiecīgo uzņēmumu veikto pārdevumu Ziemeļeiropā daļu pēc apjoma, pamatojoties uz šo uzņēmumu sniegto informāciju un ņemot vērā banānu redzamo patēriņu pēc apjoma, kas izriet no Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) publicētajiem oficiālajiem statistikas datiem, un ir secinājusi, ka Chiquita, Dole un Weichert veiktie svaigo banānu pārdevumi 2002. gadā pēc apjoma atbilst aptuveni 40–45 % no svaigo banānu redzamā patēriņa Ziemeļeiropā, un šis novērtējums ir nedaudz mazāks nekā šo pārdevumu daļa pēc vērtības (apstrīdētā lēmuma preambulas 31. apsvērums).

351    Prasītājas apgalvo, ka veids, kādā Komisija ir aprēķinājusi tirgus daļas, nav ļoti skaidrs, ņemot vērā, ka tā, šķiet, esot summējusi dzelteno banānu un zaļo banānu pārdevumus skaitītājā, bet esot izmantojusi vienīgi datus par zaļajiem banāniem (t.i., Eurostat sniegtos datus par importu, kuri var attiekties tikai uz zaļajiem banāniem) saucējā, kas nozīmējot, ka kopējā tirgus daļu summa var būt lielāka nekā 100 %.

352    Šie argumenti ir jānoraida, jo tie ir balstīti uz kļūdainu premisu, proti, dzelteno banānu un zaļo banānu nošķiršanu. Ir jāatgādina, ka konkrētā prece ir svaigie banāni, jo prasītājas nav sniegušas pierādījumus, kas pamatotu to apgalvojumu par to, ka pastāvot divas dažādas preces, kas pieder diviem dažādiem tirgiem. Apstrīdētais lēmums attiecas uz visiem banāniem – gan zaļajiem, gan dzeltenajiem –, un Komisija ir skaidri konstatējusi saikni starp Chiquita, Dole un Weichert 2002. gadā veiktajiem svaigo banānu pārdevumiem un šī paša produkta redzamo patēriņu.

353    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi un ņēmusi vērā, ka Dole, Chiquita un Weichert bija ievērojama daļa tirgū, attiecībā uz kuru, lai arī tas nevar tikt kvalificēts kā oligopols, nevar konstatēt atomizētu piedāvājumu.

354    Līdz ar to iebildumi par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un par nepareizu novērtējumu attiecībā uz konkrētā tirgus pamatiezīmju ņemšanu vērā ir jānoraida.

 Par saziņas datumiem un biežumu

355    Prasītājas norāda, ka saskaņā ar judikatūru informācijas apmaiņas periodiskums ir elements, kuram ir nozīme, izvērtējot, vai šāda apmaiņa ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, un ka aplūkojamajā gadījumā Komisija nav pareizi izvērtējusi šo elementu un skaidri un nepārprotami nav izklāstījusi attiecīgo argumentāciju.

356    Pirmām kārtām, saistībā ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu attiecībā uz saziņas datumiem un biežumu no apstrīdētā lēmuma preambulas 70.–75. apsvēruma izriet, ka pirmstarifikācijas saziņa starp Dole un Chiquita parasti notika trešdienās dienas beigās un dažreiz ceturtdienās no paša rīta un starp Dole un Weichert – tikai trešdienās pēcpusdienā, t.i., īsu laiku pirms šo uzņēmumu veiktās savu references cenu noteikšanas.

357    Attiecībā uz saziņu starp Dole un Chiquita pēdējā minētā sabiedrība ir norādījusi, ka tā notika gandrīz katru nedēļu (izņemot atvaļinājumu periodus un citas prombūtnes nedēļas). Pieejamās tās darbinieka B. k‑ga telefonsarunu izdrukas liecina vismaz par 55 izejošajiem telefonzvaniem uz H. k‑ga numuru (bet bez ienākošajiem zvaniem) trešdienās un vismaz 53 izejošajiem zvaniem ceturtdienās no rīta laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam, no kuriem 23 zvani (19 nedēļu laikā) bija izdarīti pirms plkst. 8.45 vai – no tiem 18 zvani (17 nedēļu laikā) – pat pirms plkst. 8.30 (proti, pirms sākās Dole cenu noteikšanas sanāksme), kas saskan ar Chiquita paziņojumiem, saskaņā ar kuriem tās pirmstarifikācijas saziņa ar Dole notika ceturtdienās no rīta.

358    Dole ir paziņojusi, ka laikposmā no 2000. gada līdz aptuveni 2001. gada rudenim saziņa notika starp tās darbinieku H. k‑gu un B. k‑gu (Chiquita darbinieku) divdesmit reizes gadā (15 reizes trešdienās un 5 reizes ceturtdienās). Turklāt Dole ir apgalvojusi, ka no 2001. gada rudens līdz aptuveni 2002.–2003. gadam saziņa starp tās darbinieku G. k‑gu un viņā sarunpartneriem Chiquita iekšienē notika, iespējams, ap 12 reizēm gadā. Dole norāda, ka, iespējams, laikposmā no 2001. gada rudens līdz 2002. gada decembrim ir bijušas kādas šāda veida telefonsarunas starp H. k‑gu un B. k‑gu, bet tomēr “H. k‑gs [..] nemaz neatceras šādas telefonsarunas minētajā laikposmā” (apstrīdētā lēmuma preambulas 79. apsvērums).

359    Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Dole, pamatojoties uz pieejamajām telefonsarunu izdrukām, ir saskaitījusi 55 saziņas reizes trešdienās pēcpusdienā un 58 reizes ceturtdienās no rīta – neatkarīgi no šo pēdējo telefonsarunu ilguma (apstrīdētā lēmuma preambulas 77. apsvērums un 92. zemsvītras piezīme).

360    Tāpat apstrīdētā lēmuma preambulas 153. apsvērumā ir norādīts, ka pati Dole ir uzskatījusi, ka informācijas apmaiņa par indikatīvajām references cenu tendencēm notika aptuveni pusē no apspriedēm ar Chiquita.

361    Saistībā ar saziņu starp Dole un Weichert, attiecībā uz kuru nav pieejamas nekādas telefonsarunu izdrukas, Dole sākotnēji savā atbildē uz informācijas pieprasījumiem norādīja, ka bija sazinājusies ar Weichert “gandrīz katru nedēļu”, t.i., četrdesmit nedēļas gadā, bet vēlāk atbildē uz paziņojumu par iebildumiem atcerējās, ka “informācijas apmaiņa par tirgus apstākļiem notika aptuveni katru otro nedēļu ceļojumu vai citu uzdevumu izpildes dēļ”; šis iemesls jau bija izvirzīts atbildē uz informācijas pieprasījumiem, lai pamatotu apgalvoto saziņas gadījumu skaitu (apstrīdētā lēmuma preambulas 87. un 88. apsvērums).

362    Savā atbildē uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu Weichert ir paziņojusi, ka saziņa ar Dole notika nevis katru trešdienu, bet gan vidēji vienu vai divas reizes mēnesī. Pēc Komisijas 2007. gada 5. februāra aicinājuma precizēt nedēļu skaitu gadā Weichert apgalvoja, ka tās darbinieki bijuši iesaistīti saziņā ar Dole aptuveni no 20 līdz 25 nedēļām gadā (apstrīdētā lēmuma preambulas 87. apsvērums).

363    Pēc tam atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Weichert apgalvoja, ka kontakti ar Dole esot notikuši “vidēji ne vairāk kā vienu vai divas reizes mēnesī”, tieši neatgriežoties pie sākotnējā iknedēļas novērtējuma, kā rezultātā Komisija ir norādījusi uz biežumu aptuveni no 20 līdz 25 nedēļām gadā, kas ir saderīgs ar Dole paziņojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 90. un 91. apsvērums).

364    Pamatojoties uz šādā veidā savāktajām ziņām, Komisija ir secinājusi, ka saziņa ir bijusi pietiekami konsekventa, lai veidotu saziņas “shēmu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. un 91. apsvērums).

365    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijai nevar tikt pārmests EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

366    Otrām kārtām, saistībā ar Komisijas sniegtā vērtējuma pamatotību prasītājas, pirmkārt, norāda uz apstrīdētajā lēmumā pieļauto neprecizitāti attiecībā uz inkriminētās saziņas saturu un, konkrētāk, jēdziena “cenu noteikšanas faktori” saturu, lai kritizētu Komisijas sniegtās vērtējuma atbilstību attiecībā uz saziņas uzskaiti.

367    Tās vispirms apgalvo, ka neviens apstrīdētā lēmuma elements neļauj Dole noskaidrot, vai kāda vienīgā apspriede par jebkādu no apspriestajiem tematiem veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ saskaņā ar EKL 81. pantu.

368    Ir jāatgādina, ka saistībā ar nosacījumiem, ar kādiem rīcība var tikt raksturota kā prettiesiska saskaņošana, ņemot vērā jautājumu par kontaktu starp konkurentiem skaitu un regularitāti, no judikatūras izriet, ka tas, cik bieži, cik regulāri un kādā formā konkurentiem savā starpā ir jānodibina kontakti, lai panāktu to rīcības tirgū saskaņošanu, ir atkarīgs no saskaņošanas priekšmeta un attiecīgajiem tirgus apstākļiem. Proti, ja iesaistītie uzņēmumi noslēdz aizliegtu vienošanos ar kompleksu saskaņošanas sistēmu, kas attiecas uz lielu to rīcības tirgū aspektu skaitu, tad var būt vajadzīga regulāra kontaktu uzturēšana ilgākā laikposmā. Turpretim, ja darbību saskaņošana attiecas uz kādu konkrētu aspektu, veicot vienreizēju rīcības tirgū koriģēšanu saistībā tikai ar vienu konkurences parametru, tad arī vienreizēja kontaktu uzņemšana var būt pietiekama, lai īstenotu attiecīgo uzņēmumu paredzēto pret konkurenci vērsto mērķi (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 60. punkts).

369    Tiesa ir precizējusi, ka svarīgs ir ne tik daudz attiecīgo uzņēmumu sanāksmju skaits kā jautājums, vai notikušais kontakts vai kontakti šiem uzņēmumiem ir ļāvuši informāciju, ar ko tie ir apmainījušies ar saviem konkurentiem, ņemt vērā, lai noteiktu savu rīcību attiecīgajā tirgū, un apzināti aizstāt ar risku saistīto konkurenci ar savstarpēju praktisku sadarbību. Ja var tikt pierādīts, ka šie uzņēmumi ir saskaņojuši darbības un turpina darboties šajā tirgū, ir pamatoti prasīt, lai tie sniegtu pierādījumus, ka šī saskaņošana nav ietekmējusi to rīcību minētajā tirgū (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 61. punkts).

370    Aplūkojamajā lietā no apstrīdētā lēmuma (skat. tostarp preambulas 262., 263., 265. un 269. apsvērumu) izriet, ka Komisija ir izvērtējusi konkrētās darbības, proti, Dole divpusējo saziņu ar Chiquita un Weichert pirms to references cenu noteikšanas, ņemot vērā šīs saziņas konkrēto saturu, tās tvērumu un tās juridisko un saimniecisko kontekstu. Tādējādi Komisija ir analizējusi informācijas apmaiņas periodiskumu un secinājusi, ka visa saziņa notika saskaņā ar vienu un to pašu vienveidīgu saziņas “shēmu” vai mehānismu. Pamatojoties uz šo vispārējo vērtējumu, Komisija ir secinājusi, ka visa Dole pirmstarifikācijas saziņa ar abiem tās konkurentiem kopumā veidoja saskaņotas darbības ar pret konkurenci vērstu mērķi.

371    Atbildot uz argumentiem, saskaņā ar kuriem pirmstarifikācijas saziņa esot bijusi sporādiska vai neregulāra, Komisija piebilda, ka apstāklis, ka šī saziņa nav notikusi sistemātiski vai regulāri, protams, nebija izšķirošs, lai secinātu pārkāpuma esamību, ņemot vērā, ka katram šāda veida individuālajam saziņas gadījumam bija pret konkurenci vērsts mērķis (apstrīdētā lēmuma preambulas 270. apsvērums).

372    Ir jānorāda, ka atbildē uz repliku Komisija vairākkārt, atsaucoties uz iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā T‑Mobile Netherlands u.c., norāda, ka, pat ja saskaņotās darbības izriet no vienas vienīgās piedalījušos uzņēmumu noturētās sanāksmes, var tikt konstatēts pārkāpums un ka tātad apstrīdētajā lēmumā Komisijas sniegtais vērtējums atbilst judikatūrā noteiktajam kritērijam.

373    Tiktāl, ciktāl Komisija vēlas apgalvot, ka pat gadījumā, ja tās konstatējumi attiecībā uz saziņas biežumu un tās secinājums attiecībā uz saskanīgu saziņas “shēmu” netiktu atzīti par atbilstošiem, ar viena pirmstarifikācijas saziņas gadījuma esamību starp Dole un tās konkurentiem katram no gadiem, kas veido laikposmu no 2000. līdz 2002. gadam, pietiktu, lai secinātu koluzīvo darbību, šis apgalvojums ir jānoraida, ņemot vērā pārmestās saskaņošanas specifisko priekšmetu un nedēļas ciklos organizētā tirgus iezīmi. Tomēr, turpretim, Komisijai nevar prasīt iesniegt pierādījumus par to, ka visā pārkāpuma laikposmā notika iknedēļas pirmstarifikācijas saziņa, un pietiek ar pierādījumu par to, ka noticis noteikts saziņas gadījumu skaits, kas ļauj secināt informācijas apgrozības sistēmas esamību. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka importētāju references cenas nemainījās katru nedēļu, kā tas izriet no Chiquita iekšējiem ziņojumiem par cenām.

374    Turpinājumā prasītājas apgalvo, ka Komisija nekad skaidri nav norādījusi saziņas, kas veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, tematus, lai gan šis jautājums var ietekmēt inkriminēto saziņas gadījumu skaita noteikšanu. Tās norāda, ka tām nav precīzi zināms, vai nepareizās – kā tiek apgalvots – saziņas gadījumu skaita aprēķinā nav kļūdaini ietverti tie saziņas gadījumi, kas aprobežojās ar apspriedēm attiecībā uz informāciju par daudzumiem un ar “tērzēšanu par nozari kopumā (darbinieku darba attiecību pārtraukšana vai jaunu darbinieku pieņemšana darbā, saistītie uzņēmumi/paziņotās iegādes utt.)”, un norāda, ka, ja tiktu izslēgti temati attiecībā uz meteoroloģiskiem apstākļiem Eiropā, inkriminēto saziņas gadījumu skaits noteikti būtu mazāks.

375    Vispirms ir jāatgādina, ka Komisija ir nošķīrusi divus apmainītās informācijas veidus, proti, pirmkārt, cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu nākamajai nedēļai, un, otrkārt, cenu tendences un indikatīvās norādes par references cenām nākamajai nedēļai, pirms šīs references cenas tika noteiktas, Komisijai šo informācijas apmaiņu apvienojot pirmstarifikācijas saziņas vispārīgās kvalifikācijas ietvaros.

376    Šīs saziņas satura noteikšana ir balstīta uz pašas Dole un tās konkurentu paziņojumiem un uz dokumentāriem pierādījumiem, un no apstrīdētā lēmuma (preambulas 136., 149. un 185. apsvērums) skaidri izriet, ka, runājot par prasītāju izvirzītajiem tematiem, tikai informācijas apmaiņa par importētiem daudzumiem neveido daļu no šīs saziņas.

377    Kā izklāstīts šī sprieduma 264. punktā, izteiciens “cenu noteikšanas faktori” tikai atkārto pašas Dole paziņojumus, kuri ir pilnībā nepārprotami attiecībā uz apspriežu par faktoriem, “kas ietekmē piedāvājuma atbilstību pieprasījumam”, esamību. Saistībā ar meteoroloģiskiem apstākļiem Dole pavadvēstulē tās atbildei uz informācijas pieprasījumu ir precizējusi, ka “vissvarīgākā informācija Dole references cenu noteikšanas mērķiem” cita starpā ietvēra šīs nozares produktu daudzumus, kas tiek ievesti Savienībā, un produktu daudzumus pie nogatavinātājiem, kā arī atmosfēras apstākļus.

378    Administratīvā procesa laikā Dole iesniegtajā 2007. gada 10. aprīļa ekonomiskajā pētījumā ir norādīts, ka banānu pieprasījums mainījās pa nedēļām atkarībā no daudziem paredzamiem un neparedzētiem faktoriem, un “meteoroloģiskie apstākļi” bija tieši minēti kā viens no šiem faktoriem.

379    Turklāt prasītājas savos procesuālajos rakstos atzīst, ka starp banānu importētājiem pastāvēja divpusēja saziņa attiecībā uz “vispārīgiem jaunumiem” vai “iespējamām tendencēm” tirgū, kura notika pirms references cenu noteikšanas. Prasības pieteikumā tās norāda, ka apgalvotā pārkāpuma laikposmā DFFE ceturtdienās no rīta noturēja iekšējās sanāksmes, kurās, lai mēģinātu izvērtēt tirgus apstākļus, novērtēja “visu sabiedrības savākto informāciju”, kas bija apvienota īpašā lietā. Pēc tam, pamatojoties uz visu šo informāciju, DFFE noteica iknedēļas references cenas. Tātad informācija, ar ko bija apmainījušies konkurenti, veidoja daļu no īpašas lietas materiāliem, kas ļāva Dole noteikt savu cenu politiku.

380    Saistībā ar saziņu ar Weichert, atbildot uz informācijas pieprasījumu, Dole norāda, ka “kontaktu mērķis ir bijis informācijas apmaiņa, lai katrs importētājs varētu labāk novērtēt tirgus apstākļus”, un ka, “izmantojot kontaktu laikā iegūto vispārīgo informāciju vai vispārīgos viedokļus par tirgu, Dole ir novērtējusi varbūtējo pieprasījumu tirgū, varbūtējo pieejamo piedāvājumu, lai apmierinātu šo pieprasījumu, un Dole sākotnējā cenu priekšstata atbilstību reālajiem tirgus apstākļiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 195. apsvērums).

381    Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem (215. lpp.) Dole precizē, ka tā “nenoliedz, ka līdz ar daudziem citiem faktoriem ir ņēmusi vērā no tās konkurentiem iegūto informāciju, nosakot savas references cenas”; šis Dole paziņojums attiecas uz tās saziņu gan ar Chiquita, gan ar Weichert (apstrīdētā lēmuma preambulas 229. apsvērums).

382    Visi šie iepriekšminētie skaidri izteiktie paziņojumi izslēdz iespēju, ka divpusējās apspriedes varēja aprobežoties tikai ar vienkāršu tērzēšanu par nozari kopumā, pat ja attiecīgo uzņēmumu darbinieki ir varējuši noteiktos gadījumos papildus faktoriem, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu, cenu tendencēm vai indikatīvām norādēm par cenām, runāt arī par kādu neitrālu tematu, kas attiecas uz uzņēmumu, kas darbojas tirgū, personālu.

383    Turpinājumā ir jāuzsver, ka Komisija pirmstarifikācijas saziņas biežumu ir noteikusi, pamatojoties uz telefonsarunu, kas veiktas no Chiquita darbinieka fiksētās līnijas, izdrukām, kuras atspoguļo tikai Dole adresētos izejošos zvanus, kā arī uz attiecīgo uzņēmumu paziņojumiem.

384    Attiecībā uz apstākļiem, kādos Chiquita, Dole un Weichert ir formulējuši savu novērtējumu par divpusējās saziņas gadījumu skaitu, nav strīda par to, ka papildus Chiquita paziņojumiem, kas ietverti tās pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda, un tam pievienotajiem dokumentiem attiecīgie uzņēmumi ir snieguši atbildes uz Komisijas adresētajiem informācijas pieprasījumiem, kā arī paziņojumu par iebildumiem.

385    Paziņojumā par iebildumiem Komisija ir skaidri nošķīrusi saziņu attiecībā uz daudzumiem no saziņas attiecībā uz “tirgus apstākļiem, cenu tendencēm un indikatīvām norādēm par references cenām”, jo pirmā minētā saziņa notika pirms otrās. Līdz ar to uzņēmumu, kuriem bija adresēts paziņojums par iebildumiem, sniegtās atbildes uz šo paziņojumu bija balstītas uz nepārprotamu pamatu.

386    Situācija ir īpaši skaidra attiecībā uz Dole un tās attiecībām ar Chiquita, jo pirmā minētā sabiedrība savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir piedāvājusi savu pirmstarifikācijas saziņas aprēķinu, pamatojoties uz Chiquita darbinieka telefonsarunu izdrukām, un Komisija galu galā ir izmantojusi Dole norādīto skaitu, proti, 55 kontakti trešdienās pēcpusdienā un 53 kontakti ceturtdienās no rīta no kopējā 58 kontaktu skaita, ko bija atzinusi Dole, pēc ļoti īsu telefonsarunu atskaitīšanas (apstrīdētā lēmuma preambulas 77. un 78. apsvērums).

387    Saistībā ar attiecībām starp Dole un Weichert Komisija ir secinājusi, ka saziņa notikusi aptuveni no 20 līdz 25 nedēļām gadā, kas atbilst novērtējumam, ko Weichert sniegusi savā atbildē uz 2007. gada 5. februāra informācijas pieprasījumu, un ir saderīgs ar novērtējumu, ko Dole sniegusi atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un saskaņā ar kuru “informācijas apmaiņa par tirgus apstākļiem notika aptuveni katru otro nedēļu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērums).

388    Ir jānorāda, no vienas puses, ka savā atbildē uz 2006. gada 15. decembra paziņojumu par iebildumiem Weichert pati ir noteikusi skaidru atšķirību starp saziņu attiecībā uz daudzumiem un saziņu attiecībā uz vispārējiem tirgus apstākļiem un oficiālo cenu attīstību un, no otras puses, ka tikai uz šīm pēdējām minētajām apspriedēm konkrēti norādīja Komisija savā 2007. gada 5. februāra pieprasījumā, ar kuru Weichert bija aicināta precizēt apspriežu biežumu, norādot nedēļu skaitu gadā.

389    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijas izmantotie skaitliskie dati neļauj raksturot saziņas, kas notika nejauši, biežumu un pamatot attiecīgo secinājumu par references cenu prettiesisku koordināciju.

390    Tās vispirms norāda, ka Komisijas norāde uz saziņu ar Chiquita “aptuveni 20 reizes” gadā liek domāt par lielāku biežumu, nekā tas bija, jo saziņas gadījumu skaita pārbaude, par pamatu ņemot vienu gadu, liecina, ka 2000. gadā divpusējā saziņa starp Dole un Chiquita trešdienās pēcpusdienā ir notikusi tikai 7 reizes.

391    Ņemot vērā Dole atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, jākonstatē, ka šim skaitļos izteiktajam argumentam ir apzināti daļējs raksturs, jo tajā netiek ņemti vērā saziņas gadījumi ceturtdienās no rīta. Minētajā atbildē, pamatojoties uz pieejamajām telefonsarunu izdrukām, Dole precizē, ka saziņa notika 7 reizes trešdienās pēcpusdienā un 10 reizes ceturtdienās 2000. gadā, 24 reizes trešdienās pēcpusdienā un 37 reizes ceturtdienās 2001. gadā, kā arī 24 reizes trešdienās pēcpusdienā un 11 reizes ceturtdienās 2002. gadā, jeb 55 reizes trešdienās un 58 reizes ceturtdienās no rīta (šo skaitu Komisija ir samazinājusi līdz 53, izslēdzot ļoti īsas telefonsarunas).

392    Dole neapstrīd, ka telefonsarunu izdrukas liecina, ka no šiem 53 zvaniem 22 zvani tika izdarīti ceturtdienās pirms plkst. 8.45 – no tiem 18 zvani pirms plkst. 8.30 –, ievērojot, ka Dole un Chiquita iekšējās sanāksmes par cenu noteikšanas jautājumiem principā sākās attiecīgi plkst. 8.30 un plkst. 8.45 vai pat plkst. 9.00 (apstrīdētā lēmuma preambulas 78. un 85. apsvērums).

393    Tāpat Dole atzīst, ka ir bijušas 20 nedēļas, kurās tā sazinājās ar Chiquita gan trešdienās, gan ceturdienās no rīta; šo novērtējumu Komisija ir samazinājusi līdz 17 nedēļām, izslēdzot īsas telefonsarunas (apstrīdētā lēmuma preambulas 84. apsvērums).

394    Turklāt iepriekš minētie skaitliskie dati ir iegūti, pārbaudot Komisijas lietas materiālos pieejamās Chiquita telefonsarunu izdrukas, kas rāda tikai izejošos zvanus un nerāda Dole zvanus Chiquita. Taču Dole savās atbildēs uz 2006. gada 30. marta un 2007. gada 27. februāra informācijas pieprasījumiem paziņoja, ka zināmos gadījumos tās darbinieki zvanīja attiecīgajiem sarunpartneriem sabiedrībā Chiquita.

395    Dole ir arī norādījusi, ka “varētu gadīties, ka retos gadījumos [H.] k‑gs zvanīja B. k‑gam trešdienās pēcpusdienā tad, ja B. k‑gs trešdienas pēcpusdienā nebija sazinājies ar Dole, un it īpaši tad, ja bija konstatētas kādas neparastas izmaiņas tirgū”, un ka “[G.] k‑gs ierosināja saziņu ar Chiquita tikai tad, ja tā pati nebija zvanījusi” (apstrīdētā lēmuma preambulas 61. apsvērums).

396    Šo atbilžu formulējums liecina, ka vairākumā gadījumu Chiquita izrādīja iniciatīvu saziņā, kā arī to, ka bija novērojama zināma turpinātība telefonkontaktos starp attiecīgo uzņēmumu darbiniekiem, jo Dole darbinieki pārņēma no saviem sarunpartneriem sabiedrībā Chiquita iniciatīvu koluzīvajā saziņā pēdējo minēto personu klusēšanas gadījumā.

397    Līdz ar to Dole zvani Chiquita ir jāņem vērā, lai novērtētu divpusējās saziņas biežumu, ievērojot, ka Dole nav iesniegusi – kā to prasīja Komisija – izdrukas attiecībā uz tās darbinieku, kas bija iesaistīti divpusējā saziņā, fiksētajām telefonlīnijām (apstrīdētā lēmuma 64. zemsvītras piezīme).

398    Turpinājumā prasītājas norāda, ka apgalvotā pārkāpuma laikposmā ir notikušas 156 iknedēļas sanāksmes par references cenu noteikšanu un ka līdz ar to ir grūti izprast, kā informācijas apmaiņai, kādu Komisija saskaitījusi apstrīdētajā lēmumā (55 saziņas gadījumi starp Dole un Chiquita un 60–75 saziņas gadījumi starp Dole un uzņēmumu, ko veido Del Monte un Weichert), varētu būt tik liela svarīguma pakāpe, kādu tai noteikusi Komisija, ja aptuveni divās trešdaļās gadījumu iknedēļas references cenas tika noteiktas bez jebkādas šāda veida saziņas.

399    Šie argumenti atkal izriet no nepilnīga pārskata par saziņu ar Chiquita – to pašu iemeslu dēļ, kādi minēti šī sprieduma 391.–397. punktā.

400    Turklāt Dole tīri aritmētiskā pieeja, kas balstīta vienīgi uz salīdzinājumu starp iknedēļas sanāksmju, kas attiecās uz references cenu noteikšanu, kopējo skaitu un divpusējās saziņas gadījumu skaitu, nav pretrunā Komisijas secinājumam par faktu, ka attiecīgā saziņa ir bijusi pietiekami konsekventa, lai veidotu stabilu informācijas apgrozības mehānismu.

401    Dole, Chiquita un Weichert atzīto saziņas gadījumu ievērojamais skaits, šīs saziņas līdzīgais saturs, apstāklis, ka tajā bija regulāri iesaistītas vienas un tās pašas personas un tai bija gandrīz identisks funkcionēšanas veids saziņas datumu un līdzekļu ziņā, apstāklis, ka šī saziņa tika īstenota vismaz trīs gadu laikā un neviens no uzņēmumiem nenorāda ne uz kādu informācijas apmaiņas pārtraukumu, Dole paziņojumi par to, ka tā sazinājās ar Chiquita darbinieku gadījumos, ja “[viņš] trešdienas pēcpusdienā nebija sazinājies ar [to]”, Dole un Chiquita paziņojumi par apmainītās informācijas nozīmīgumu references cenu noteikšanas mērķiem un Chiquita 2002. gada 8. augusta iekšējā elektroniskā pasta vēstule (apstrīdētā lēmuma preambulas 172. un nākamie apsvērumi), kas liecina par cenu noteikšanas lēmuma, ko Dole pieņēmusi bez iepriekšējas apspriešanās ar Chiquita, neparasto raksturu, – viss tas ļauj secināt, ka Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka pastāvēja saziņas “shēma” vai sistēma, kuru attiecīgie uzņēmumi varēja izmantot atbilstoši savām vajadzībām.

402    Šis mehānisms ir ļāvis radīt savstarpējas drošības gaisotni attiecībā uz to nākotnes cenu politiku (iepriekš 336. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Tate & Lyle u.c./Komisija, 60. punkts), ko vēl pastiprina vēlākā informācijas par references cenām apmaiņa pēc tam, kad šīs cenas tika noteiktas ceturtdienās no rīta.

403    Lai gan daļa no apmainītās informācijas varēja tikt gūta no citiem avotiem, tomēr izveidotā apmaiņas sistēma ir ļāvusi attiecīgajiem uzņēmumiem iegūt šo informāciju vienkāršāk, ātrāk un tiešākā veidā (iepriekš 336. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Tate & Lyle u.c./Komisija, 60. punkts) un veikt tās kopīgu aktuālu novērtējumu.

404    Ir jāsecina, ka datiem, ar kuriem ir notikusi apmaiņa, pašiem par sevi ir piemitusi pietiekama stratēģiska interese, ņemot vērā to augsto aktualitāti un saziņas biežumu ilgā laikposmā.

405    Šīs informācijas attiecībā uz nākotnes references cenām regulārās un biežās kopīgās apspriešanas rezultātā tika mākslīgā veidā palielināta caurskatāmība tirgū, kurā, kā izklāstīts šī sprieduma 310. punktā, konkurence jau ir bijusi vājināta specifiskā regulatīvā konteksta un iepriekšējas informācijas apmaiņas par Ziemeļeiropā nogādājamo banānu daudzumiem dēļ (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 281. punkts).

406    Treškārt, prasītājas norāda, ka, ja saziņas mērķis būtu koordinēt trīs importētāju iknedēļas references cenas, tad būtu bijis nepieciešams, lai vienā un tajā pašā nedēļā starp tiem pašiem importētājiem notiktu vienāda saziņa.

407    Šim argumentam nav nozīmes, ņemot vērā faktu, ka Komisija pārmet Dole piedalīšanos saskaņotās darbībās, kas izpaudās kā divpusēja saziņa ar Chiquita, no vienas puses, un ar Weichert, no otras puses, ka visa šī saziņa attiecās uz cenu noteikšanas faktoriem, t.i., faktoriem, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu nākamajai nedēļai, un/vai cenu tendencēm un indikatīvām norādēm par references cenām nākamajai nedēļai, un ka visa šī saziņa kopumā liecina par informācijas apgrozības sistēmu, kuru attiecīgie uzņēmumi izmantoja atbilstoši savām vajadzībām.

408    Līdz ar to prasītāju argumenti par kļūdainu novērtējumu attiecībā uz saziņas biežumu ir jānoraida.

 Par divpusējās saziņas mērķi

409    Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, jo, pamatojoties uz Chiquita “subjektīvo nodomu”, esot secinājusi, ka divpusējās saziņas mērķis bija koordinēt references cenas. Vienīgajam dokumentam, kas datēts ar apgalvotā pārkāpuma laikposmu un uz kuru Komisija atsaucas apstrīdētajā lēmumā, proti, Chiquita iekšējai elektroniskā pasta vēstulei, neesot nekāda pierādīšanas spēka. Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 302. apsvērumu, prasītājas apgalvo, ka Komisijas lēmumam noraidīt paziņojuma par iebildumiem adresātu, kas izteikuši Chiquita viedoklim pretēju viedokli attiecībā uz informācijas apmaiņas mērķi, un klientu sniegtos skaidrojumus, tā vietā akceptējot skaidrojumus, ko sniegusi sabiedrība, kas lūdza piemērot iecietības programmu, t.i., Chiquita, nav sniegts pietiekams pamatojums.

410    Šie argumenti, kas izvirzīti, lai pamatotu apgalvojumu par Komisijas pieļauto kļūdu, un vērsti uz to, lai kritizētu apstrīdētā lēmuma pamatotību un tātad arī šī tiesību akta tiesiskumu pēc būtības, ir jānoraida.

411    Pirmām kārtām, ir jāuzsver, ka Komisija, lai secinātu šo uzņēmumu izdarīto EKL 81. panta pārkāpumu, nav balstījusies uz Chiquita pret konkurenci vērstu nodomu.

412    Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka, tiklīdz ir konstatēts attiecīgo darbību pret konkurenci vērsts mērķis, tai nav jāpierāda inkriminētās informācijas apmaiņas dalībnieku subjektīvais nodoms (apstrīdētā lēmuma preambulas 235. apsvērums).

413    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pušu nodoms nav obligāts elements, lai noteiktu saskaņoto darbību ierobežojošo raksturu, lai gan nekas neliedz Komisijai vai Savienības tiesām to ņemt vērā (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 27. punkts).

414    Otrām kārtām, Komisija ir uzskatījusi, ka visa pirmstarifikācijas saziņa notika atbilstoši vienai un tai pašai “shēmai” un tai bija viens un tas pats pret konkurenci vērsts mērķis – references cenu noteikšanas koordinācija. Ar pirmstarifikācijas saziņas palīdzību Dole, Chiquita un Weichert ir atklājušas rīcības virzienu, kuru tās bija paredzējušas īstenot, vai vismaz ir ļāvušas katram dalībniekam novērtēt konkurentu nākotnes rīcību un paredzēt rīcības virzienu, ko tie plāno īstenot attiecībā uz references cenu noteikšanu. Līdz ar to šī saziņa ir samazinājusi pastāvošo nenoteiktību attiecībā uz konkurentu nākotnes lēmumiem par references cenām, uzņēmumiem tādējādi koordinējot minēto cenu noteikšanu un tirgum adresēto signālu tā vietā, lai pilnībā neatkarīgi lemtu par savu cenu politiku (apstrīdētā lēmuma preambulas 263.–272. apsvērums).

415    Komisija secina, ka horizontālajām darbībām attiecībā uz cenām jau pēc pašas to būtības ir mērķis ierobežot konkurenci EKL 81. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma preambulas 261. un 263. apsvērums).

416    Lai nonāktu pie šī secinājuma, Komisija ir izvērtējusi attiecīgās darbības, ņemot vērā divpusējās saziņas saturu un biežumu, kā arī šo apspriežu juridisko un saimniecisko kontekstu. Tā ir balstījusies ne tikai uz Chiquita paziņojumiem, bet arī uz Dole un Weichert paziņojumiem un dokumentāriem pierādījumiem, tādiem kā telefonsarunu izdrukas un elektroniskā pasta vēstules.

417    Pirmkārt, saistībā ar attiecīgo uzņēmumu paziņojumiem nav strīda par to, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais divpusējās pirmstarifikācijas saziņas satura apraksts galvenokārt izriet no šiem paziņojumiem.

418    Ir jāuzsver, ka Chiquita ir paziņojusi, ka “[B.] k‑ga un [H.] k‑ga telefonsarunu galvenais priekšmets bija izvērtēt cenu paaugstināšanas iespējamību nākamajā nedēļā, t.i., citiem vārdiem sakot, izvērtēt, vai cits attiecīgais uzņēmums arī plāno palielināt savas cenas”, ka “bija svarīgi zināt, vai joprojām paliek kādas manevrēšanas iespējas cenu palielināšanas ziņā”, un ka “šī informācijas apmaiņa par nodomiem cenu noteikšanas jautājumos [..] kalpoja, lai novērstu nenoteiktību saistībā ar cenu noteikšanu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 151. un 164. apsvērums).

419    Tāpat Chiquita ir precizējusi, ka tās darbinieks un Dole darbinieks apzinājās, ka paziņotā informācija par nodomiem cenu noteikšanas jautājumos ir daļa no tirgus uztveres, pamatojoties uz kuru tika pieņemti cenu noteikšanas lēmumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 167. apsvērums).

420    Šos paziņojumus par pirmstarifikācijas saziņas mērķi apstiprina Dole paziņojumi, kuros tā pati atzina, ka minētā saziņa ir ietekmējusi tās lēmumus cenu jautājumos.

421    Ir jāatzīmē, ka Dole ir norādījusi:

–        savā atbildē uz informācijas pieprasījumu, ka tai bija skaidrs, ka trešdienā Chiquita sniegtās indikatīvās norādes par cenām tika apstiprinātas ceturtdienā (apstrīdētā lēmuma preambulas 170. apsvērums);

–        pavadvēstulē tās atbildei uz informācijas pieprasījumu, ka “vissvarīgākā informācija Dole references cenu noteikšanas mērķiem” cita starpā ietvēra šīs nozares produktu daudzumus, kas tiek ievesti Savienībā, un produktu daudzumus pie nogatavinātājiem, kā arī atmosfēras apstākļus;

–        atbildē uz informācijas pieprasījumu saistībā ar saziņu ar Weichert, ka “kontaktu mērķis ir bijis informācijas apmaiņa, lai katrs importētājs varētu labāk novērtēt tirgus apstākļus”, un ka, “izmantojot kontaktu laikā iegūto vispārīgo informāciju vai vispārīgos viedokļus par tirgu, Dole ir novērtējusi varbūtējo pieprasījumu tirgū, varbūtējo pieejamo piedāvājumu, lai apmierinātu šo pieprasījumu, un Dole sākotnējā cenu priekšstata atbilstību reālajiem tirgus apstākļiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 195. apsvērums);

–        savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem (130. lpp.), ka “[Dole darbinieks] [H.] k‑gs paskaidroja, ka, iespējams, viņš un [Chiquita darbinieks] [B.] k‑gs reizēm teica, ka cer uz cenas paaugstināšanos par vienu euro vai 50 centiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 170. apsvērums, 217. zemsvītras piezīme);

–        savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem (215. lpp.), ka tā “nenoliedz, ka līdz ar daudziem citiem faktoriem ir ņēmusi vērā no tās konkurentiem iegūto informāciju, nosakot savas references cenas”; šis Dole paziņojums attiecas uz tās saziņu gan ar Chiquita, gan ar Weichert (apstrīdētā lēmuma preambulas 229. apsvērums);

–        tiesas sēdē, ka tās “mērķis bija izmantot divpusējo saziņu, kā arī citu informāciju par tirgu, lai ātrāk identificētu līdzsvarotu cenu (proti, pielāgotu fiksētu iknedēļas banānu nogādi mainīgajam pieprasījumam), kas ļautu Dole efektīvi atbrīvoties no savu banānu krājumiem ar cik vien iespējams mazāku tirgošanos”.

422    Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 379. punktā, prasītājas savos procesuālajos rakstos atzīst, ka starp banānu importētājiem pastāvēja divpusēja saziņa attiecībā uz “iespējamām tendencēm” tirgū, kura notika pirms references cenu noteikšanas. Tās norāda, ka apgalvotā pārkāpuma laikposmā DFFE katru ceturtdienu no rīta noturēja iekšējās sanāksmes, kurās, lai mēģinātu izvērtēt tirgus apstākļus, novērtēja “visu sabiedrības savākto informāciju”, kas bija apvienota īpašā lietā. Pēc tam, pamatojoties uz visu šo informāciju, DFFE noteica iknedēļas references cenas. Tātad informācija, ar ko bija apmainījušies konkurenti, veidoja daļu no īpašas lietas materiāliem, kas ļāva Dole noteikt savu cenu politiku.

423    Otrkārt, Komisija atsaucas uz dokumentāriem pierādījumiem, tostarp uz Chiquita 2002. gada 8. augusta iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, kuru P. k‑gam (Chiquita prezidents–ģenerāldirektors) nosūtīja K. k‑gs, kurš dalās ar pārdomām saistībā ar Dole veikto savas references cenas palielināšanu par EUR 2 (apstrīdētā lēmuma preambulas 111., 172. un nākamie apsvērumi).

424    Chiquita darbinieks ir norādījis:

“Kāpēc mēs esam pavirzījušies tikai par 1,5, kamēr Dole ir pavirzījusies par 2,0?

Vakar mums bija radies iespaids, ka tirgus ir nedaudz iesilis, bet drīzāk par aptuveni EUR 1,00.

Šorīt Dole neatbildēja uz manu zvanu un, neapspriežoties ar mums, ir paziņojusi 2,00 (ar J. k‑ga starpniecību – tas ļāva izvairīties no jautājumiem). Kāda varēja būt viņu motivācija?

1) [..] Edeka tirdzniecības veicināšanas kampaņa: Edeka īsteno tirdzniecības veicināšanas kampaņu vienas nedēļas garumā attiecībā uz 3. kategorijas markām “zem Aldi cenas” (parasti to sortimentu veido 60 “Dole”, 30 “CB”, 20 “DM”, kā arī kāds daudzums no 3. kategorijas). Tie ir piespieduši savus piegādātājus tiem palīdzēt, Edeka ar Dole ir akceptējusi pirkt 80 K kastu par “Aldi cenu”. Palielinot tirgus cenu un Aldi cenu, tie [Dole] saņem vispirms labāku cenu attiecībā uz 80 K [..]. Ciktāl mēs piedalāmies ar 50 K “CS”, ir iespējams, ka mēs no tā gūsim kādu labumu.

2) Dole zina, ka mums [Chiquita] ir daudz Dole plus darījumu, un [to] arvien vairāk izmanto, lai spiestu mūsu faktiskās cenas uz augšu, taču tās paliek daudz par zemu.

Vēlāk Dole man piezvanīja, atkārtoja savu virzību un norādīja: “un “Aldi cena” noteikti mainīsies arī par 2”.

Pateicoties Weichert [..], mēs zinām, ka tie uzskata, ka Dole progresija ir nedaudz pārspīlēta.

Tas viss man liek domāt, ka Dole uzpūš situāciju un ka tai ir savi motīvi. Tā kā nevajadzētu radīt iespaidu, ka mēs vienīgi priecājamies tam sekot, mēs izvēlējāmies 1,50, tātad atstājot starpību 2 ar Dole un 4,50/5,00 ar trešajiem.”

425    Prasītājas apgalvo, ka šī ziņa parāda vienīgi to, ka Chiquita nav sekojusi Dole kustībai un līdz ar to ir rīkojusies patstāvīgi. Šajā elektroniskā pasta vēstulē nekas neapstiprinot Komisijas apgalvojumu, ka atsauce uz “šorīt” nozīmē, ka Dole parasti nepaziņoja references cenas bez apspriešanās ar Chiquita.

426    Kā to pamatoti uzsvērusi Komisija (apstrīdētā lēmuma preambulas 173. un 174. apsvērums), šī ziņa parāda ne tikai to, ka K. k‑gs nebija varējis sekot Dole rīcībai attiecīgajā dienā no rīta, bet drīzāk to, ka Dole paziņoja savas references cenas, “neapspriežoties” ar Chiquita, un ka tas sagādāja pārsteigumu, jo Chiquita bija gaidījusi, ka Dole ar to apspriedīsies, pirms tā pieņems savu lēmumu par references cenu noteikšanu. Turklāt dokuments liecina, ka Dole ir sākotnēji kontaktējusies ar Chiquita zemāka hierarhiskā līmeņa darbinieku, lai izvairītos no jautājumiem, un pēc tam ir faktiski atkārtoti sazinājusies ar Chiquita, lai informētu par šīm cenu izmaiņām un mudinātu Chiquita sekot šai virzībai, norādot, ka “Aldi cena” “noteikti” arī palielināsies par EUR 2. Apstāklis, ka Dole ir piezvanījusi Chiquita un tai sniegusi paskaidrojumus, ir pretrunā apgalvojumam par uzņēmumu patstāvīgu rīcību.

427    Treškārt, ir jānorāda, ka Komisija ir balstījusies uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru, ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem uzņēmējiem, ir jāprezumē, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 51. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 5. decembra spriedums lietā T‑303/02 Westfalen Gassen Nederland/Komisija, Krājums, II‑4567. lpp., 132. un 133. punkts). Apstrīdētā lēmuma preambulas 302. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka šī prasība par pretējo pierādījumu sniegšanu aplūkojamajā gadījumā nav izpildīta. No šī sprieduma 418., 419. un 421. punktā atgādinātajiem Chiquita un Dole paziņojumiem izriet, ka šie uzņēmumi ir atzinuši, ka, nosakot savas references cenas, bija ņēmuši vērā no konkurentiem iegūto informāciju, ko Komisija uzsver apstrīdētā lēmuma preambulas 229. apsvērumā.

428    Runājot vispārīgākā veidā, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 302. apsvērumā norāda, ka uzņēmumi, kas ir paziņojuma par iebildumiem adresāti, nav snieguši pierādījumus, kas varētu atspēkot konstatējumus, uz kuriem tā ir balstījusi savus secinājumus par pirmstarifikācijas saziņas pret konkurenci vērsto mērķi. Šajā sakarā tā norāda, ka nevar “uzskatīt par pietiekamiem pierādījumiem vēstules no plašas sabiedrības [pārstāvjiem] vai klientiem, it īpaši tad, ja nekas nenorāda uz to, ka šīs personas būtu zinājuši par pirmstarifikācijas saziņas raksturu” starp attiecīgajiem uzņēmumiem.

429    Liecinājumi, ko prasītājas sniegušas šajā tiesvedībā, neļauj atspēkot šī sprieduma 427. punktā minētos Komisijas secinājumus.

430    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums par to, ka Komisija, secinot, ka divpusējās saziņas pret konkurenci vērstais mērķis bija koordinēt references cenas, esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, ir jānoraida.

 Par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē

431    Prasītājas apgalvo, ka Komisija skaidri un nepārprotami nav paskaidrojusi, kādā veidā dažādu veidu informācijas apmaiņa izrādījās svarīga saistībā ar zaļo banānu faktisko cenu noteikšanu.

432    Tās norāda, ka sporādiskas un nejaušas apspriedes par tematiem, kas ir ļoti attālināti no faktiskajām cenām, nevar tikt uzskatītas par pietiekami kaitīgām konkurencei, lai veidotu pārkāpumu mērķa dēļ. Šajā ziņā tās apgalvo, ka references cenām nav nekādas saistības ar darījuma cenu noteikšanu banānu nozarē – atšķirībā no cenas, kuru nosaka mazumtirgotājs Aldi, vislielākais banānu iegādātājs Ziemeļeiropā, un kuras pasludināšana ceturtdienās pēcpusdienā iezīmē atskaites punktu komercsarunām. Visi tirgus dalībnieki uzskatot, ka cena, ko nosaka Aldi attiecībā uz dzeltenajiem banāniem, ir uzskatāma par references punktu un izšķirošu elementu sarunām par faktiskajām cenām. Pati Komisija atzīstot, ka references cenas nav cieši saistītas ar faktiskajām cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērums).

433    Dole apgalvo, ka Komisija ir pilnīgi nepareizi atstāstījusi šīs sabiedrības nostāju un ka ir skaidrs, ka Dole, tās ekonomisti, visi pārējie importētāji un to klienti ir vienmēr uzskatījuši, ka references cenai nav nozīmes saistībā ar sarunām par faktiskajām cenām.

434    Saistībā ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 146.–197. apsvērumā ir juridiski pietiekami aprakstījusi divpusējās pirmstarifikācijas saziņas, kas visa bija saistīta ar references cenām, saturu.

435    Turklāt no apstrīdētā lēmuma preambulas 102.–128. apsvēruma izriet, ka Komisija pietiekami precīzi un skaidri ir izskatījusi jautājumu par references cenu noteikšanu un nozīmīgumu banānu nozarē.

436    Nav strīda par to, ka Chiquita, Dole un Weichert savu references cenu savai markai noteica katru nedēļu, šajā gadījumā – ceturtdienās no rīta, un paziņoja to saviem klientiem. Importētāji ir norādījuši, ka informācija par references cenām ātri izplatījās visā nozarē un pēc tam tās tika paziņotas profesionālajai presei (apstrīdētā lēmuma preambulas 34., 104. un 106. apsvērums).

437    Komisija paskaidro, ka darījuma cenas izrietēja vai nu no sarunām, kas tika rīkotas vienreiz nedēļā, vai arī no iepriekš definētas cenu noteikšanas formulas, kurā izmantoja fiksēto cenu vai noteikumus, kas cenu saistīja ar pārdevēja vai konkurenta references cenu, vai arī kādu citu rādītāju, tādu kā “Aldi cena”. Chiquita it īpaši esot bijuši līgumi, kuri bija balstīti uz “formulu Dole plus”, kurā darījuma cena patiesībā bija atkarīga no iknedēļas Dole noteiktās references cenas vai Chiquita pašas references cenām. Attiecīgajiem klientiem starp maksājamajām cenām un references cenām esot bijusi tieša saikne (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. un 105. apsvērums).

438    Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērumā turklāt piebilst:

“[..] Banānu piegādātāji, kas pārdeva tos Aldi, parasti iesniedza Aldi savus priekšlikumus ceturtdienās no rīta. Parasti ap plkst. 14.00 “Aldi cena” bija noteikta. “Aldi cena” bija cena, ko Aldi maksāja saviem banānu piegādātājiem. Aldi paskaidro, ka katru ceturtdienu laikā no plkst. 11.00 līdz 11.30 tā saņēma piedāvājumus no saviem piegādātājiem. Aldi paskaidro, ka savu lēmumu attiecībā uz tās iknedēļas piedāvājumu saviem piegādātājiem tā ir balstījusi uz saņemtajiem piedāvājumiem, pagājušās nedēļas cenām un tās pašas nedēļas cenu pagājušajā gadā. Aptuveni 30 minūšu laikā pēc piegādātāju piedāvājumu saņemšanas Aldi nosūtīja pretpriekšlikumu, kurš parasti visiem piegādātājiem ir bijis viens un tas pats. Aldi norāda, ka nav zinājusi par “Aldi cenas” esamību un ka tādējādi tā nevar novērtēt savas cenas nozīmīgumu trešo personu veicamajiem darījumiem. Kopš 2002. gada otrā pusgada “Aldi cenu” sāka arvien biežāk izmantot kā rādītāju banānu cenas aprēķināšanas mērķiem attiecībā uz noteiktu citu darījumu skaitu, tostarp darījumiem, kas attiecās uz noteiktās markas banāniem.”

439    Komisija, lai pierādītu references cenu nozīmīgumu konkrētajā nozarē, atsaucas uz dokumentāriem pierādījumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 107. un 110.–113. apsvērums), kā arī uz Dole paziņojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 114., 116., 117. un 122. apsvērums) un Del Monte paziņojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 120. apsvērums).

440    Komisija secina, ka references cenas ir bijušas vismaz tirgus signāli, tendences vai rādītāji attiecībā uz paredzamām banānu cenu izmaiņām un bija svarīgas saistībā ar banānu tirdzniecību un iegūtajām cenām. Turklāt noteiktos darījumos faktiskās cenas ir bijušas tieši piesaistītas references cenām. Komisija uzskata, ka ir bijis pietiekams līdzekļu skaits, lai sasniegtu pret konkurenci vērstu mērķi (apstrīdētā lēmuma preambulas 115. un 128. apsvērums).

441    Līdz ar to prasītāju apgalvojumi par to, ka Komisija esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ir jānoraida.

442    Pirmām kārtām, attiecībā uz Komisijas sniegtā vērtējuma pamatotību ir jānorāda, ka administratīvā procesa laikā Dole pati ir sniegusi paziņojumus, kas liecina par references cenu nozīmīgumu konkrētajā tirgū. Tomēr prasītājas pārmet Komisijai, ka tā, sagrozot minēto paziņojumu kontekstu, esot nepareizi atstāstījusi to nostāju attiecībā uz references cenu lomu.

443    Saistībā ar Komisijas izmantotajiem Dole paziņojumiem ir jānorāda, pirmkārt, ka Dole ir skaidri atzinusi, ka tās references cenas tika nosūtītas visiem tās klientiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 106. apsvērums un Dole iesniegtā 2007. gada 10. aprīļa ekonomiskā pētījuma 4. lpp.), ko tā ir apstiprinājusi prasības pieteikumā.

444    Dole ir precizējusi, ka “[references cenas] ļoti mērenā veidā [palīdzēja] importētājiem un klientiem novērtēt aktuālo tirgus stāvokli un veidu, kādā tas var attīstīties”, un ka “references cenu izmantoja vienkārši kā tirgus rādītāju, kura mērķis bija virzīt sarunas uz faktiskajām cenām” (apstrīdētā lēmuma preambulas 116. un 117. apsvērums).

445    Dole ir sniegusi vairākus tiešus paziņojumus, kas liecina, ka klienti uzskatīja, ka references cenām bija nozīme komercsarunās. Dole ir paziņojusi, ka:

–        informācija par importētāju references cenām varēja tikt gūta no dažādiem avotiem un it īpaši no “klientiem, kas mēģināja tirgoties nolūkā iegūt vislabāko piedāvājumu, publiski salīdzinot konkurējošās piedāvājuma cenas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 114. apsvērums un atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 222. lpp.);

–        “ceturtdienās, kad Dole paziņoja savas references cenas klientiem, tie bieži sūdzējās, ka Dole cenas esot pārāk augstas”, ka “Dole darbinieks [H.] k‑gs tad pārbaudīja [šo informāciju], sazinoties ar attiecīgo konkurentu (ar kura cenu klients salīdzināja Dole cenu)”, un ka “šī prakse ļāva Dole pārbaudīt, vai tās lielie klienti to nemaldināja”;

–        “tirgum ir raksturīga prasīgu klientu esamība ar ievērojamo pircēja varu, no kuriem daudzi ir mazumtirgotāji dominējošajā stāvoklī un ir gatavi mainīt piegādātājus” (atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 38. lpp.);

–        “klienti (nogatavinātāji, vairumtirgotāji, mazumtirgotāji un citi) droši izplata informāciju par dažādu importētāju piedāvājumiem” (atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 39. lpp.);

–        lielveikali, kas ir Dole klienti, atklāti ņem vērā “konkurējošo piegādātāju piedāvājumus kā līdzekli, lai panāktu vislabvēlīgāko darījumu” (atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 97. lpp.).

446    Tātad var redzēt, ka klienti sagaidīja, ka augstākas references cenas izraisīs augstākas darījuma cenas, un, tā kā tiem bija stipra pozīcija tirgū, tie izmantoja references cenas kā instrumentus sarunās par faktisko cenu noteikšanu, kas liecina par interesi importētāju rīcības saskaņošanā attiecībā uz šīm references cenām. Šiem precīzajiem, vairākkārt atkārtotajiem un konsekventajiem Dole paziņojumiem, kas ir sniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgām pārdomām, ir liela pierādīšanas vērtība (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑348/08 Aragonesas Industrias y Energía/Komisija, Krājums, II‑7583. lpp., 104. punkts) attiecībā uz references cenu lomu, kas izpaužas kā pirmais importētāju cenu pieprasījums, un to svarīgumu komercsarunās.

447    Administratīvā procesa laikā Dole iesniedza ekonomiskus pētījumus, tostarp 2007. gada 10. aprīļa pētījumu, kurā ir norādīts, ka tirgum ir divas pamatiezīmes, proti, ka banāni ir produkts, kas ātri bojājas, un ka cenu veidošanās ir saistīta ar intensīvām neformālām apspriedēm starp tirgus dalībniekiem.

448    Šajā pētījumā ir piedāvāts cenu veidošanās procesa ekonomisks skaidrojums, vispirms norādot uz informācijas apmaiņu starp tirgus dalībniekiem, kas nav apspriedes starp banānu uzņēmumiem.

449    Šajā pētījumā ir norādīts:

“[Ar šo informācijas apmaiņu] tika mēģināts novērst nenoteiktību attiecībā uz līdzsvarotu cenu dažas dienas pirms iknedēļas banānu sūtījumu nogādes Ziemeļeiropā [..]. Nogatavinātāju gatavība akceptēt konkrētus Aldi nosacījumus zināmā mērā bija atkarīga no sākotnējās references cenas, par ko tie saņēma informāciju no importētājiem, un tā savukārt bija atkarīga no tā, cik viegli pēc importētāju domām var tikt realizēti šajā nedēļā izkrautie daudzumi. [..] Labāka tirgus dalībnieku informētība par varbūtējo līdzsvarotu cenu nodrošināja efektīvus darījumus. [..] Sarunas starp piegādātajiem un klientiem ilga īsāku laiku [..], un banānu bojāšanās risks bija mazāks. [..] Ja visām pusēm ir mazākas domstarpības par līdzsvarotu cenu, tās vieglāk vienosies par cenu, ko tās ir gatavas sarunāt. [..] No otras puses, pārdevēji varētu kļūdas pēc pārdot pārāk lielu banānu daudzumu par pārāk zemu cenu, nezinot, ka kāds cits pircējs [..], iespējams, bija gatavs samaksāt vairāk.”

450    Attiecībā uz informācijas apmaiņu starp banānu nozares uzņēmumiem 2007. gada 10. aprīļa ekonomiskajā pētījumā ir norādīts, ka šī apmaiņa “bija papildu līdzeklis apkopot dažādus tirgus informācijas avotus, lai panāktu kopēju priekšstatu par līdzsvarotu cenu”, un ka “informācijas apmaiņa nozīmēja, ka banānu nozares uzņēmumu references cenas atspoguļoja arī savākto informāciju par šīs nedēļas piedāvājumu un pieprasījumu, nevis tikai individuālo piegādātāja informāciju”.

451    Tāpat 2007. gada 10. aprīļa ekonomiskā pētījuma 3. lappusē ir minēts, ka “nav drošas informācijas par DFFE iknedēļas banānu pieprasījumu” un ka “DFFE ir “jānoskaidro” cena, kas līdzsvaro tās piedāvājumu un šo mainīgo pieprasījumu pēc vislabvēlīgākās cenas, ņemot vērā ar banānu nogatavināšanu saistītos riskus un izmaksas”. Turklāt minētā pētījuma 5. lappusē ir norādīts, ka “galīgā DFFE references cena sniedza tās klientiem priekšstatu par DFFE viedokli attiecībā uz tirgus hermētiskumu un tātad par tās banānu vērtību tirgū”.

452    Šie dažādie izvilkumi no 2007. gada 10. aprīļa ekonomiskā pētījuma liecina par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē, ievērojot, ka banānu tirgus dalībnieku nošķiršana visā informācijas apmaiņas kopumā ir tīri teorētiska, jo gan no paša pētījuma, gan no Dole paziņojumiem (atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 215. lappuse un apstrīdētā lēmuma preambulas 229. apsvērums) izriet, ka informācija, kas saņemta no banānu nozares uzņēmumiem un citiem tirgus dalībniekiem, tika apkopota un veidoja pamatu šī uzņēmuma references cenas noteikšanai.

453    Turklāt ir jāuzsver, ka Dole ir atzinusi, ka daži tās darījumi bija tieši balstīti uz tās references cenām.

454    Dole ir norādījusi, ka tās Beļģijas meitassabiedrība VBH pārsūtīja noteiktiem klientiem (Metro, Delhaize, Carrefour) tās nedēļas cenu banāniem, kurus piegādā dzeltenus, t.i., cenu, kas bija balstīta uz DFFE paziņoto zaļo references cenu, tai pieskaitot summu, kas bija norādīta VBH ar savu klientu noslēgtajā līgumā.

455    Dole tādējādi ir paziņojusi, ka “šajā dzeltenajā cenā [bija] ietverta nogatavināšana, piegāde [un] izplatīšana, ievietošana maisos un citas produkta specifikācijas, ko var pieprasīt katrs klients”, ka “tātad cenas [bija] atšķirīgas atkarībā no zaļās iknedēļas cenas un palielinājumiem” un ka “līgumos ar mazumtirgotājiem [..] [bija] ietverta cenas aprēķina formula (proti, dzeltenā cena = DFFE paziņotā zaļā cena + palielinājumi atbilstoši produkta specifikācijām un loģistikas izmaksām – atmaksas)”. Turklāt ir jānorāda, ka tikai par palielinājumiem un atmaksām sarunas tika rīkotas vienreiz gadā saistībā ar līgumu, kura darbības ilgums bija viens gads.

456    Kā izklāstīts šī sprieduma 202. punktā, prasītājas apgalvo, ka šis cenu noteikšanas veids tika ieviests tikai pēc pārkāpuma laikposma beigām un ka Komisija nav pārbaudījusi, vai informācija par šiem VBH līgumiem, kuri ir minēti atbildē uz Komisijas 2006. gada 10. februāra informācijas pieprasījumu, kurš attiecās uz laikposmu, ko dēvēja “No 2000. gada līdz šim brīdim”, attiecās uz šo ierobežoto laikposmu no 2000. līdz 2002. gadam, kas galu galā ir ticis paredzēts apstrīdētajā lēmumā.

457    Ir jāatgādina (skat. šī sprieduma 203. punktu), ka attiecīgo iebildumu raksta pielikumu pārbaudes rezultātā nav tikuši atrasti nekādi liecinājumi, kas pamatotu prasītāju apgalvojumus attiecībā uz konkrētā cenu noteikšanas veida piemērošanu laikā; turklāt prasītājas nesniedz nekādus konkrētus un objektīvus pierādījumus, kas apliecinātu to teiktā patiesumu, un nesniedz pat norādes par veidu, kādā VBH būtu noteikusi savas cenas laikposmam no 2000. līdz 2002. gadam. Ir skaidrs, ka Komisijas 2006. gada 10. februāra informācijas pieprasījumā paredzētais laikposms ir sācies 2000. gada 1. janvārī. Tā kā Dole atbildē nav sniegts neviens ierobežojošs precizējums attiecībā uz datumu, kurā tika ieviests attiecīgais cenu noteikšanas veids līgumos starp VBH un tās klientiem Metro, Delhaize un Carrefour, šī atbilde noteikti attiecās uz visu konkrēto laikposmu, tostarp uz periodu no 2000. līdz 2002. gadam. Līdz ar to prasītāju arguments par attiecīgā cenu noteikšanas veida nepiemērošanu ratione temporis ir noraidāms.

458    Turklāt prasītājas norāda, ka DFFE pārdeva arī “Dole” markas zaļos banānus kādiem ļoti maziem klientiem par cenu, kas bija vienāda ar references cenu, proti, diviem klientiem 2002. gadā par summu EUR 1 072 840 apmērā jeb 1 % no kopējā tās apgrozījuma, tomēr neviens no lietas materiāliem nepamato šos skaitliskos datus.

459    Otrkārt, Dole apgalvo, ka Komisijas minētie citāti no tās sākotnējiem paziņojumiem ir izrauti no to konteksta, “kā tas paskaidrots C 7 pielikumā”.

460    Komisija, pamatojoties uz judikatūru saistībā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju, lūdz atzīt replikas C 7 pielikumu par nepieņemamu.

461    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs attiecīgi varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa – lemt par prasību, vajadzības gadījumā bez papildu informācijas prasības pamatojumam (Vispārējās tiesas 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑340/03 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑107. lpp., 166. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar Tiesas 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑202/07 P France Télécom/Komisija, Krājums, I‑2369. lpp.).

462    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai prasība būtu pieņemama, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem prasība balstīta, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša prasības pieteikuma teksta. Lai arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz noteiktām tam pievienoto materiālu rindkopām, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam saskaņā ar iepriekš atgādinātajām tiesību normām ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (Tiesas 1992. gada 31. marta spriedums lietā C‑52/90 Komisija/Dānija, Recueil, I‑2187. lpp., 17. punkts; Vispārējās tiesas 1993. gada 29. novembra rīkojums lietā T‑56/92 Koelman/Komisija, Recueil, II‑1267. lpp., 21. punkts, un 1999. gada 21. maija rīkojums lietā T‑154/98 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II‑1703. lpp., 49. punkts). Pielikumus var ņemt vērā vienīgi tiktāl, ciktāl tie pamato vai papildina pamatus vai argumentus, kurus prasītājas ir tieši izklāstījušas savu procesuālo dokumentu tekstā, un ciktāl ir iespējams precīzi noteikt, kādi šajos pielikumos ietvertie apstākļi pamato vai papildina minētos pamatus vai argumentus (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedumu lietā T‑201/04 Microsoft/Komisija, Krājums, II‑3601. lpp., 99. punkts).

463    Turklāt Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos (Vispārējās tiesas 1997. gada 7. novembra spriedums lietā T‑84/96 Cipeke/Komisija, Recueil, II‑2081. lpp., 34. punkts, un 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑231/99 Joynson/Komisija, Recueil, II‑2085. lpp., 154. punkts). Tādējādi ar pielikumiem nevar papildināt pamatu, kas prasības pieteikumā ir izklāstīts kopsavilkuma veidā, norādot tajā iebildumus vai argumentus, kuri nav iekļauti prasības pieteikumā (iepriekš 461. punktā minētais 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā France Télécom/Komisija, 167. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar iepriekš 461. punktā minēto 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā France Télécom/Komisija).

464    Šī Tiesas statūtu 21. panta un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija tāpat attiecas uz procesuālajos rakstos izvirzītajiem pamatiem un iebildumiem (Vispārējās tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedums lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 68. punkts, un iepriekš 461. punktā minētais 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā France Télécom/Komisija, 166. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar iepriekš 461. punktā minēto 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā France Télécom/Komisija).

465    Aplūkojamajā lietā, pamatojot iebildumu par administratīvā procesa laikā Dole sniegto paziņojumu konteksta sagrozīšanu, prasītājas replikas rakstā norāda uz šādu tekstu atbildē uz paziņojumu par iebildumiem:

“Būtu pilnībā absurdi uzskatīt, ka informācijas apmaiņa par references cenām ļautu banānu importētajiem kaut kādā mērā paredzēt galīgās cenas, kas ir norādītas rēķinos klientiem. Aldi iegādājas banānus no nogatavinātājiem, kuriem tos piegādā dažādi banānu importētāji. Nogatavinātāji iesniedz Aldi piedāvājumus par cenu par vienu kilogramu. Aldi pēc tam salīdzina cenu piedāvājumus, ņemot vērā savu novērtējumu attiecībā uz patērētāja reakciju tās dažādos mazumtirdzniecības veikalos, un nolemj, no kuriem nogatavinātājiem tā iegādāsies banānus. Cenu piedāvājumi ir konfidenciāli, un tiem nav nekādas saistības ar banānu importētāju references cenām.”

466    Tāpat prasītājas citē tekstu no 2007. gada 20. novembra ekonomiskā novērtējuma, kurā ir norādīts:

“Atšķirībā no “Aldi cenas” [..] sabiedrību, kas pārdod banānus, sākotnējām references cenām nav nekādas tiešas lomas, nosakot faktiskās cenas, ko klienti maksā par banāniem.”

467    Ir jākonstatē, ka prasītājas nav sniegušas nekādus paskaidrojumus par šo divu citātu tvērumu; tomēr ir jāatzīmē, ka pirmais citāts attiecas uz informācijas apmaiņu par references cenām, kuru Komisija patiešām ir konstatējusi apstrīdētajā lēmumā, bet kura notika pēc pirmstarifikācijas saziņas, un ka otrais citāts norāda uz sākotnējo references cenu “tiešās” lomas neesamību. Prasītājas tāpat nav veikušas nekādu salīdzinājumu starp šiem citātiem un Dole paziņojumiem, uz kuriem īpaši norādījusi Komisija, lai pamatotu savu secinājumu par references cenu nozīmīgumu.

468    Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītājas, lai pamatotu savu iebildumu par Komisijas pieļauto Dole sākotnējo paziņojumu konteksta sagrozīšanu, vienīgi iesniedz divus citātus, izvilkumus no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem un no kāda ekonomiskā pētījuma, nesniedzot citus precizējumus, kā arī veic vispārīgu atsauci uz replikas C 7 pielikumu. Tik lakonisks iebilduma formulējums neļauj Vispārējai tiesai attiecīgā gadījumā pieņemt lēmumu, nepastāvot citai informācijai iebilduma pamatojumam, un, ja pielikumus varētu izmantot, lai detalizēti izklāstītu apgalvojumu, kas prasības pieteikumā nav izteikts pietiekami skaidri un precīzi, tas būtu pretrunā principam, ka pielikumi ir izmantojami vienīgi pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos (iepriekš 461. punktā minētais 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā France Télécom/Komisija, 204. punkts).

469    Šis secinājums ir izdarāms aplūkojamajā lietā vēl jo vairāk tādēļ, ka prasītājas ir nepamatoti dēvējušas par pielikumu savus papildu rakstveida apsvērumus, kas atzīstami vienīgi par procesuālo rakstu vienkāršu turpinājumu, un tas nav saderīgs ar pielikuma definīcijā ietilpstošo iezīmi, proti, tā izmantošanu tikai pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos.

470    Līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemams replikas C 7 pielikums un prasītāju iebildums par to, ka Komisija esot ņēmusi vērā administratīvā procesa laikā Dole sniegtos paziņojumus par references cenu lomu, izraujot tos no konteksta.

471    Otrām kārtām, saistībā ar lietas materiālos ietvertajiem dokumentārajiem pierādījumiem ir jānorāda, ka Komisija, lai pamatotu savu secinājumu par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē, atsaucas uz dažādiem dokumentiem, galvenokārt uz elektroniskā pasta vēstulēm.

472    Pirmkārt, tā norāda uz elektroniskā pasta vēstuli, ko B. k‑gs nosūtīja P. k‑gam (abi ir Chiquita direktori) 2001. gada 30. aprīlī (apstrīdētā lēmuma preambulas 107. apsvērums) un kurā teikts:

“Ir apstiprinājies, ka, tiklīdz [Dole/Del Monte/Tuca] sasniegs cenu DEM 36,00 apmērā, to klienti (mazumtirgotāji) pretosies, jo šajā piedāvājuma līmenī patērētājiem piemērojamā cena pārsniegs 3,00 DEM/kg. Nav šaubu, ka šī “parādība” ietekmēs mūs vēl kādu laiku. [Tas] nozīmē, ka mūsu griestu piedāvājuma cena būs DEM 40 (zaļā piedāvājuma cena).”

473    Kā ir pamatoti norādījusi Komisija, šis dokuments parāda, ka faktiskās cenas bija atkarīgas no references cenām un ka cenu attīstība klientiem ir bijusi zināma. Tas pierāda gan to, ka klienti reaģēja tad, kad references cenas sasniedza noteiktus līmeņus, gan arī to, ka tiem ir bijis skaidrs, ka starp šīm references cenām un faktiskajām cenām pastāv saikne. Turklāt dokumentā ir skaidri norādīts, ka, ja Dole, Del Monte un Tuca piedāvājums sasniegtu līmeni “DEM 36,00”, “patērētājiem piemērojamā cena [pārsniegtu] 3,00 DEM/kg”. Tas arī parāda “Chiquita”, “Dole” un “Del Monte” marku banānu references cenu zināmu savstarpējo atkarību un cenu novirzīšanās robežas, kuras ir bijušas paciešamas.

474    Ir jāuzsver, ka Weichert, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, pati ir norādījusi, ka attiecīgā elektroniskā pasta vēstule netieši pierāda, ka attiecībā uz references cenu mazumtirgotāji ir bijuši jūtīgi (apstrīdētā lēmuma preambulas 108. apsvērums).

475    Otrkārt, Komisija norāda uz Chiquita ģenerāldirektora attiecībā uz Eiropu 2000. gada 21. jūnija elektroniskā pasta vēstuli (apstrīdētā lēmuma preambulas 113. apsvērums), kura ir adresēta vairākiem kolēģiem, kurā tiek komentēta Chiquita references cenas samazināšana, kas seko Dole references cenas samazināšanai par DEM 2, un kurā ir norādīts, ka “ar cenas starpību, kas sasniegtu DEM 9 attiecībā pret Dole, mums nebūtu citas izvēles” un ka “runa acīmredzot ir par šoku, jo izredzes palielināt cenas vasarā parastajos ražošanas un tirgus apstākļos ir mazas vai pat neesošas”. Šajā pašā vēstulē P. k‑gs vēl raksta, ka “tas ir iemesls, kādēļ [viņš viņiem] vēl vienu reizi lūdz apsvērt ikvienu iespēju palielināt apjomus”, un ka “apjomu palielināšana nekompensēs 100 % apmērā cenas samazināšanos”, bet “ir nepieciešama katra papildu kaste, kamēr tas ilgtermiņā attiecībā uz [viņiem] neradīs negatīvas sekas”.

476    Šī elektroniskā pasta vēstule acīmredzami ir pretrunā prasītāju apgalvojumam, ka nepastāvot saikne starp references cenām vai vismaz to izmaiņām un cenu izmaiņām tirgū. Kā pamatoti uzsver Komisija, šī vēstule parāda, kādā mērā Chiquita ir bijusi satraukta saistībā ar references cenu pārskatīšanu uz leju, kura ir tikusi kvalificēta kā “šoks”, jo bija “mazas izredzes [vai nebija] izredžu, ka vasaras gaitā cenas palielināsies”, un ar risinājuma meklēšanu, lai mīkstinātu šīs situācijas negatīvās sekas attiecībā uz cenu līmeni, konkrētajā gadījumā veicot ar apjomiem saistītu rīcību. Tā no jauna parāda, cik svarīgs bija jautājums par importētāju references cenu atšķirībām un šo atšķirību pieņemamām vai paciešamām robežām.

477    Treškārt, Komisija atsaucas uz Chiquita 2002. gada 8. augusta iekšējo elektroniskā pasta vēstuli (apstrīdētā lēmuma preambulas 111., 172. un nākamie apsvērumi), kuras saturs ir izklāstīts šī sprieduma 424. punktā.

478    2002. gada 8. augusta elektroniskā pasta vēstule pierāda Dole references cenas nozīmīgumu tirgū, tostarp saistībā ar pašas Dole iegūtajām faktiskajām cenām. Tā apstiprina, ka sabiedrībai Chiquita bija “līgumi Dole plus”, proti, līgumattiecības, kurās faktiskās cenas bija tieši saistītas ar Dole iknedēļas references cenām, un skaidri parāda to, cik nozīmīgas bija Dole references cenas Chiquita faktiskajām cenām. Turklāt Dole references cena konkrētajā gadījumā ir ietekmējusi Chiquita references cenu. Šajā elektroniskā pasta vēstulē ir norādīts, ka iepriekšējā vakarā Chiquita paredzēja virzību uz augšu “aptuveni [EUR] 1” apmērā, bet no rīta tā ir nolēmusi paaugstināt savu references cenu par EUR 1,5. Savā uzņēmuma paziņojumā Chiquita norāda, ka, ņemot vērā Dole veikto savas references cenas palielināšanu par EUR 2, tā ir grozījusi savu references cenu, to palielinot par EUR 1,5, “tā vietā, lai piemērotu vienīgi palielinājumu par EUR 1, kas ir bijis paredzēts iepriekšējā vakarā” (apstrīdētā lēmuma preambulas 111. apsvērums).

479    Ceturtkārt, Komisija norāda uz saraksti starp Atlanta (nogatavinātājs–izplatītājs) un Chiquita un uz Chiquita 2003. gada 2. un 6. janvāra iekšējām elektroniskā pasta vēstulēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 110. un 176. apsvērums).

480    Ceturtdienā, 2003. gada 2. janvārī, Atlanta darbinieks divām Chiquita atbildīgajām personām – P. k‑gam un K. k‑gam – nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli, tajā atsaucoties uz Chiquita lēmumu palielināt savu references cenu, kas tomēr jau ir bijusi paziņota klientiem, par EUR 0,5, kas ir noticis pēc Dole references cenas palielināšanas, kura ir tikusi veikta tajā pašā minētās ziņas nosūtīšanas rītā. Šajā vēstulē Atlanta darbinieks Chiquita vadītājiem saistībā ar šādu cenu noteikšanas lēmumu ir izteicis “ļoti kritisku piezīmi”. K. k‑gs uz to atbildēja 2003. gada 6. janvārī, izmantojot šādu formulējumu: “Tā ir mana vaina – Dole veiktais grozījums mani pārsteidza. Mēs domājām, ka, ja mēs paliktu tajā pašā līmenī, tas izbeigtu virzību uz augšu un apšaubītu palielināšanos nākamajās nedēļās.” 2003. gada 2. janvārī saistībā ar to pašu jautājumu Chiquita darbinieks rakstīja K. k‑gam, ka ir saskāries ar problēmām saistībā ar šo pārskatīšanu uz augšu, taču cena jau bija paziņota klientiem. 6. janvārī K. k‑gs uz šo piezīmi atbildēja:

“[P.] k‑gs nevēlējās, ka Dole un Del Monte rastos iespaids, ka mēs tās esam pametuši, saglabājot statu quo. Es saprotu.”

481    Prasītājas norāda, no vienas puses, ka apstāklis, ka Chiquita vadītājs “ir bijis pārsteigts” par Dole veikto grozījumu, varot liecināt tikai par to, ka Dole bija rīkojusies bez jebkādas informācijas no Chiquita puses, un, no otras puses, ka Komisija nevarot izmantot šos dokumentus, lai pamatotu savu tēzi, jo šie dokumenti ir vēlāki par apgalvotā pārkāpuma laikposmu.

482    Ir taisnība, ka dokumenti ir datēti ar 2003. gada janvāri, t.i., tūlīt pēc pārkāpuma laikposma beigām. Tomēr, lai gan šie dokumenti vieni paši nevar būt pamats konstatēt pārmestās pret konkurenci vērstās rīcības esamību, tie ir nopietns liecinājums, kas apstiprina Komisijas savāktos pierādījumus par pirmstarifikācijas saziņas mērķi.

483    Šajā ziņā ir jānorāda, ka norāde uz Chiquita pārsteigumu viena pati neļauj droši secināt Dole rīcības patstāvību, bet var liecināt par to, ka Chiquita ir pārpratusi Dole nostāju iepriekšējā divpusējā apspriedē un Dole īstenoto kustību.

484    Turklāt, pat ja kāds koluzīvās rīcības dalībnieks var mēģināt to izmantot saviem mērķiem vai pat krāpt, tas tomēr nesamazina tā atbildību par dalību šajā rīcībā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru var izrādīties, ka uzņēmums, kas, neraugoties uz aizliegto vienošanos ar saviem konkurentiem, īsteno vairāk vai mazāk patstāvīgu politiku tirgū, vienkārši mēģina izmantot aizliegto vienošanos, lai gūtu pats sev priekšrocības (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II‑925. lpp., 230. punkts; 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp., 189. punkts; skat. arī Tiesas 1983. gada 8. novembra spriedumu apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ international Belgium u.c./Komisija, Recueil, 3369. lpp., 25. punkts).

485    Saistībā ar jautājumu par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē iepriekš minētās ziņas liecina, ka klienti skaidri ir domājuši, ka references cenas izmaiņām ir nozīme saistībā ar cenām, kuras tie ir varējuši sagaidīt kā maksājamās vai iegūstamās cenas. Tādējādi, kā pamatoti norāda Komisija, tās liecina par attiecīgo uzņēmumu lielo ieinteresētību references cenu noteikšanas koordinācijā un par patieso Chiquita vēlēšanos atbalstīt tās galveno konkurentu references cenu palielināšanu, nepieciešamības gadījumā īstenojot ļoti neparastu pieeju pārskatīt jau paziņoto cenu, koriģējot to uz augšu, neraugoties uz grūtībām, ko tas rada attiecībā uz klientiem, un šīs pieejas pamatā ir perspektīva neapdraudēt cenu attīstību virzienā uz augšu nākamajās nedēļās (apstrīdētā lēmuma preambulas 177.–179. apsvērums).

486    Turklāt ir jākonstatē, ka prasītājas savos procesuālajos rakstos nav sniegušas nekādus apsvērumus par visu iepriekš minēto elektroniskā pasta vēstuļu pierādījuma spēku attiecībā uz jautājumu par references cenu nozīmīgumu konkrētajā tirgū, izņemot apsvērumu par to, ka šīs ar 2003. gada janvāri datētās vēstules ir vēlākas par pārkāpuma laikposmu.

487    Tiesas sēdē prasītājas vienīgi uzsvēra, ka attiecīgā saziņa notika Chiquita iekšienē un ka līdz ar to šī saziņa nevar atspoguļot Dole nostāju attiecībā uz references cenu lomu banānu tirgū.

488    Ar šo apgalvojumu vien nepietiek, lai apšaubītu tādu elektroniskā pasta vēstuļu pierādījuma spēku, kuras nāk no uzņēmēja, kas tirgo ar Dole produktiem konkurējošus produktus banānu tirgū, kurās ir norādes uz konkrētām un precīzām situācijām saistībā ar Dole references cenām un kuras liecina par šo cenu nozīmīgumu importētājiem un to klientiem, cita starpā uzsverot “Chiquita”, “Dole” un “Del Monte” marku banānu references cenu savstarpējo atkarību.

489    Piektkārt, Komisija norāda uz vēstuli, ko Deutscher Fruchthandelsverband eV (DFHV, Vācijas tirdzniecības apvienība) 2005. gada 21. janvārī ir nosūtījusi Komisijas loceklim un kurā tostarp ir norādīts, ka “šīs “oficiālās” cenas atspoguļo vienīgi dažādu tirgus dalībnieku atskaites punktu iknedēļas sarunās par cenu” un ka “tās līdz pat 50 % pārsniedz faktiski sarunātās cenas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 112. un 119. apsvērums).

490    Lai gan šis dokuments ir vēlāks par pārkāpuma laikposma beigām un nevar būt pietiekams, lai pierādītu pārmesto pārkāpumu, tas parāda, ka trīs gadus pēc šī pārkāpuma laikposma beigām – ņemot vērā, ka neviens banānu tirgus organizācijas grozījums nav ne apgalvots, ne pierādīts – references cenas vispārīgi tika uzskatītas par atskaites punktu iknedēļas sarunās par cenām.

491    Visbeidzot, ir jāuzsver, ka prasītājas ir pievienojušas saviem procesuālajiem rakstiem lietas eksemplāru, kurš attiecas uz sanāksmi par banānu cenu noteikšanu, t.i., sanāksmi, kura tika rīkota katru ceturtdienu no rīta un kuras laikā visu Dole savākto informāciju, kas apvienota minētajā lietā, izskatīja, mēģinot “izvērtēt tirgus apstākļus” un noteikt iknedēļas references cenu.

492    Kā norāda prasītājas, šajos lietas materiālos cita starpā ir ietverta diagramma ar virsrakstu “Zaļo banānu cena Ziemeļeiropā”, kurā, par pamatu ņemot desmit iepriekšējās nedēļas, ir analizētas Dole un tās galveno konkurentu references cenas, kas skaidri liecina, ka konkurentu references cenas bija svarīga informācija Dole cenu noteikšanas mērķiem, un – vispārīgāk runājot – par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē.

493    Trešām kārtām, saistībā ar “Aldi cenas” lomu banānu nozarē ir jāatzīmē, ka Komisija norāda, ka minētā cena bija mazāk svarīga pārkāpuma laikposmā, t.i., no 2000. līdz 2002. gadam, nekā vēlāk; šo tēzi apstrīd prasītājas, apgalvojot, ka “Aldi piedāvājuma cena” bija vienīgais atbilstošais references punkts visiem darījumiem banānu nozarē, tostarp iepriekš minētajā laikposmā.

494    Pirmkārt, saistībā ar Dole banānu izplatīšanas veidu prasītājas uzsver, cik liels apjoms bija darījumiem, kas īstenoti atbilstoši “Aldi plus līgumiem” – ilgtermiņa apgādes līgumiem, kuros piemēroja fiksētu cenas formulu, kas bija balstīta uz Aldi noteiktu dzelteno banānu iegādes cenu, kuru konvertēja zaļo banānu cenā.

495    2000. gadā aptuveni 50 % tās zaļo banānu pārdevumu Dole realizēja atbilstoši “Aldi plus līgumiem”, un 2005. gadā šis rādītājs sasniedza aptuveni 80 %. Savos procesuālajos rakstos prasītājas norāda arī uz skaitli 66 % no “Dole” markas banānu pārdevumiem 2002. gadā, tajā pašā laikā uzsverot, ka ekonomiskajā ziņojumā, kas ietverts Dole atbildes uz Komisijas paziņojumu par iebildumiem 3. pielikumā, ir konstatēts, ka pārdevumi atbilstoši “Aldi plus līgumiem” veidoja tieši 49 % no kopējiem Dole pārdevumiem; atšķirība var tikt izskaidrota ar to, ka minētajā ziņojumā procentuālā daļa ir aprēķināta, pamatojoties uz skaitļiem attiecībā uz Savienību, kuru tolaik veidoja 15 dalībvalstis, nevis tikai attiecībā uz Ziemeļeiropu.

496    Papildus zināmai nesaskaņai skaitļos, kas sniegti prasītāju argumentos, ir jānorāda, ka Dole atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 3. pielikumā ietvertā ekonomiskā ziņojuma analīze liecina par skaitlisko datu neesamību attiecībā uz 2000. gadu un par šādām norādēm attiecībā uz nākamajiem gadiem: 58 % 2001. gadā, 49 % 2002. gadā, 60 % 2003. gadā, 68 % 2004. gadā un 79 % 2005. gadā, kas norāda uz to, ka “Aldi plus līgumu” nozīme kopš 2003. gada ir nepārtraukti palielinājusies.

497    Turklāt 2008. gada 2. oktobrī Dole nosūtīja Komisijai vēstuli, kurā tā norāda, ka tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem sniegtie skaitliskie dati ir pārmērīgi augsti, un iesniedz tabulu, kurā ir šādi dati par Dole apgrozījuma procentuālo daļu, kas atbilst vienīgi zaļo banānu pārdevumiem atbilstoši “Aldi plus līgumiem”: 50 % 2000. gadā, 48 % 2001. gadā, 38 % 2002. gadā, 51 % 2003. gadā un 61 % 2004. gadā.

498    Attiecīgajā vēstulē Dole ir precizējusi, ka skaitliskie dati par 2000. gadu ir “aplēse”, ņemot vērā, ka ekonomistu ziņojumā nav sniegtas norādes par attiecīgo finanšu gadu. Turklāt ir jānorāda, ka skaitliskie dati par 2001. gadu rāda 48 %, 2002. gadā krīt līdz 38 % un pēc tam kopš 2003. gada palielinās, kas neliecina par nepārtrauktu pieaugumu. Kā pamatoti uzsver Komisija, ar Dole darījumiem saistīto datu analīze apstiprina konstatējumu, saskaņā ar kuru “Aldi cena” bija mazāk saistīta ar Dole faktiskajām cenām laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam nekā pēc šī laikposma beigām.

499    Otrkārt, pamatojot apgalvojumu, ka references cenām atšķirībā no “Aldi cenas” nebija nekādas nozīmes sarunās par darījuma cenām, prasītājas paskaidro, ka tad, kad Aldi pasludināja cenas, ko tā plānoja maksāt par dzeltenajiem banāniem saviem piegādātājiem (proti, nogatavinātājiem‑izplatītājiem), tie tās paziņoja banānu importētājiem.

500    Papildus apstāklim, ka šim pēdējam apgalvojumam nav sniegti pierādījumi, ir jākonstatē, ka prasītājas ir norādījušas, ka attiecīgajā laikposmā, t.i., no 2000. līdz 2002. gadam, Dole publicēja tikai vienu references cenu, kas tika pasludināta, pirms Aldi paziņoja par savējo, un ka šī prakse ir mainījusies laikposmā “starp 2002. un 2008. gadu”, kurā Dole papildus savai sākotnējai ceturtdienas rīta references cenai pieņēma arī “galīgo references cenu”, ko tā paziņoja saviem klientiem pēc “Aldi cenas” pasludināšanas ceturtdienas pēcpusdienā.

501    Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atgādinājusi, ka Dole savā atbildē uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu paskaidroja, ka “DFFE [..] [bija] nolēmusi, ka turpmāk, no 2002. gada decembra, Dole references cenas tiks koriģētas [..] atbilstoši “Aldi cenai”” (apstrīdētā lēmuma 163. zemsvītras piezīme), un ka dažas Dole un Weichert references cenu korekcijas ir tikušas veiktas laikposmā no 2002. gada oktobra līdz decembrim (apstrīdētā lēmuma preambulas 123. apsvērums).

502    Tātad ir redzams, ka Dole sākotnēji noteica vienu vienīgo references cenu, ko paziņoja saviem klientiem pirms “Aldi cenas” pasludināšanas, un pēc tam sadalīja šo references cenu divās, lai izveidotu galīgo references cenu, kas tika pieņemta pēc “Aldi cenas” pasludināšanas un kurā tā tika ņemta vērā.

503    Iepriekš minētie apsvērumi ne vien apstiprina norādi par augošo “Aldi cenas” nozīmi, bet arī – un it īpaši – liecina, ka Dole, grozot savu cenu noteikšanas procedūru, nav atcēlusi references cenas un – gluži pretēji – saglabājusi šīs cenas, tostarp ceturtdienas rīta references cenu, kas bija agrāka par “Aldi piedāvājuma cenu”. Šis konstatējums turklāt tikai pastiprina vienotās ceturtdienas rīta references cenas, kas bija agrāka par “Aldi piedāvājuma cenu”, nozīmīgumu, pirms Dole sadalīja šo references cenu. Tāpat ir jāuzsver, ka Dole turpināja noteikt savas references cenas, kaut arī tā pārskatīja tās pēc “Aldi cenas” pasludināšanas.

504    Savos procesuālajos rakstos prasītājas nav sniegušas nekādu pieņemamu izskaidrojumu attiecībā uz references cenu saglabāšanu, kurām tomēr to ieskatā nebija nekādas nozīmes banānu nozarē.

505    Replikā prasītājas norāda, ka “neviens importētājs (arī Dole) pašlaik neizmanto references cenas”, ka “Dole uzskata, ka šo cenu izmantošana bija vienkārši veca banānu pārdošanas atklātajās izsolēs prakse, kas pastāvēja Hamburgā pirms vairākām desmitgadēm”, un ka “apstāklis, ka Dole turpināja publicēt references cenas, tātad pieskaitāms vienkārši formālai vēsturiskai praksei”.

506    Tomēr ir ļoti apšaubāms, ka uzņēmēja cenu politikas noteikšana varētu būt atbilstoša vienīgi novecojušas vēsturiskas tradīcijas, nevis objektīva un strikti lietderīga kritērija ievērošanai, it īpaši runājot par tādu tirgu, kuru saskaņā ar pašu prasītāju teikto raksturo ļoti īss preces pārdošanas laiks, ņemot vērā, ka attiecīgās preces ļoti ātri bojājas, un centieni panākt maksimālu komerciālo efektivitāti.

507    Prasītāju paziņojumi, ar kuriem tās cenšas reducēt references cenu noteikšanu un to paziņošanu klientiem katrā ceturtdienā trīs gadu laikā līdz vienkāršai “formālai vēsturiskai praksei”, nav saderīgi ar to, kā pati Dole ir aprakstījusi savu cenu politiku un it īpaši ieguldījumus, kas veikti, lai katru nedēļu noteiktu minētās cenas.

508    Dole uzrādītajā 2007. gada 20. novembra ekonomiskajā pētījumā ir norādīts, ka “[sākotnējās] references cenas, kuras liecināja par ievērojamām informācijas savākšanai pieliktām pūlēm, [..] sniedza precīzāku un labākas kvalitātes informāciju par situāciju tirgū”. Prasības pieteikumā ir minēts, ka references cenu noteikšanas mērķiem ceturtdienas rītā rīkotās iekšējās sanāksmes lietas materiālos “bija ietverta visdažādākā informācija par banānu tirgu, tostarp kārtējās nedēļas laikā nosūtīto zaļo banānu daudzums, informācija par konkrētiem daudzumiem, kas piegādāti klientiem un dalībvalstīs, apkopotā vēsturiskā informācija par daudzumiem, cenas, ko Dole piemērojusi konkrētiem klientiem un plašākā ģeogrāfiskā līmenī, un tabula, kuru Dole ir apzīmējusi kā “Zaļās banānu cenas Ziemeļeiropā”. Šis pēdējais dokuments atbilst diagrammai, kurā, par pamatu ņemot desmit iepriekšējās nedēļas, ir analizētas Dole un tās galveno konkurentu references cenas.

509    Tiesas sēdē prasītājas uzsvēra nepieciešamību nošķirt divus laikposmus, proti, pārkāpuma laikposmu no 2000. līdz 2002. gadam, kurā tika fiksēta vienotā references cena, kurai nav nekādas īstas saistības ar tirgu, un laikposmu pēc 2002. gada, kurā pēc “Aldi cenas” pasludināšanas noteica galīgo references cenu, kas joprojām bija pamats sarunām, bet bija daudz tuvāka tirgus realitātei, kādu to skaidroja “Aldi cena”, un katrā ziņā tuvāka šai realitātei nekā agrāka references cena, kas nekad nav tikusi pārskatīta.

510    Ar šiem paziņojumiem prasītājas vienkārši parāda, kā laikā līdz 2008. gadam attīstījās to cenu politikas pastāvīgais instruments, ko Dole uzskatījusi par nepieciešamu grozīt tikai 2002. gada decembrī, lai to pielāgotu pieaugošajai “Aldi cenas” nozīmei un nodrošinātu labāku efektivitāti. Apstāklis, ka references cena, kas pārskatīta ceturtdienas pēcpusdienā pēc “Aldi piedāvājuma cenas” pasludināšanas, ir uzskatāma par tādu, kas labāk atspoguļo tirgus realitāti, nevar liegt jebkādu lietderīgumu references cenai, ko laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam noteica tajā pašā dienā no rīta, paturot prātā, ka Dole ir saglabājusi šo pēdējo minēto elementu, to kvalificējot kā sākotnējo references cenu.

511    Tāpat ir jākonstatē, ka prasītājas norāda, ka references cenas bija publicētas profesionālajos preses izdevumos. Žurnāla Sopisco News, kas iznāca katru sestdienu pirms komercsarunu noslēgšanas, pārbaude liecina par to, ka tajā ir minētas references cenas katram importētājam un faktisko cenu diapazons katram importētājam kārtējai nedēļai, kur maksimālā faktiskā cena atbilst norādei par references cenu.

512    Prasītājas neapstrīd Komisijas konstatējumu par to, ka attiecīgie uzņēmumi apmainījās ar informāciju par savām references cenām, tiklīdz tās tika noteiktas ceturtdienā no rīta, pirms “Aldi cenas” pasludināšanas. Komisija norāda, ka informācijas apmaiņa par references cenām bija viens no pušu koluzīvo pasākumu elementiem un it īpaši ļāva pusēm tieši kontrolēt savā starpā cenas, ko noteikuši citi dalībnieki, un stiprināt sadarbības attiecības, kas starp tiem izveidojušās pirmstarifikācijas saziņas ietvaros (apstrīdētā lēmuma preambulas 198. apsvērums).

513    Divi iepriekš minētie konstatējumi acīmredzami ir pretrunā prasītāju apgalvojumam par references cenu nozīmīguma neesamību.

514    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka pārējie importētāji ir apstiprinājuši Dole paziņojumus.

515    Tās atsaucas uz šādiem Fyffes paziņojumiem, kas sniegti 2008. gada 4. un 6. februāra noklausīšanas laikā un kuros norādīts, ka:

–        references cenas “nebija lietderīgas saistībā ar sarunām par faktiskajām cenām” un ka “cenu noteikšana, “koordinējot” oficiālās [references] cenas, nebija iespējama”;

–        references cenas “nav uzskatāmas par references punktu vai atskaites punktu un tām nav nekādas citas nozīmes”;

–        citu importētāju faktiskās cenas “nekad nav bijušas noteiktas saistībā ar Fyffes oficiālo [references] cenu” un ka “vissvarīgākais faktors, kas ietekmē iknedēļas sarunas, ir “Aldi cena”, kas tiek pasludināta katru ceturtdienu pusdienlaikā”.

516    Ir jāuzsver, ka nav ne apgalvots, ne a fortiori pierādīts, ka Fyffes nepaziņoja saviem klientiem savu references cenu ceturtdienās no rīta, un ka minētā uzņēmuma paziņojumi ir jāizvērtē, ņemot vērā to kontekstu, proti, to, ka Fyffes ir uzņēmums, kuram ir ticis adresēts paziņojums par iebildumiem un kurš apstrīd pārmetumu par pret konkurenci vērstu rīcību.

517    Saistībā ar Chiquita prasītājas apgalvo, ka savā pieteikumā par iecietības programmas piemērošanu tā ir atzinusi, ka “Aldi cena” kalpoja par references punktu zaļo un dzelteno banānu cenu noteikšanā visā Eiropā.

518    Tomēr ir jānorāda, ka prasītājas atsaucas uz Chiquita paziņojumiem, kas attiecas uz Atlanta veikto banānu piegādi Aldi un uz Atlanta darbībām saistībā ar trešās šķiras banānu tirdzniecību.

519    Papildus aplūkojamo paziņojumu specifiskajam kontekstam attiecīgā dokumenta pārbaude katrā ziņā liecina, ka prasītāju apgalvojums izriet no dokumenta nepilnīgas lasīšanas tādā ziņā, ka Chiquita tajā paziņo, ka “Aldi cena” ir “kļuvusi” par references punktu banānu tirdzniecībā daudzās Savienības valstīs, un šis formulējums izsaka ideju par augošo svarīgumu, ko Komisija atspoguļoja apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērumā un ko Chiquita norādīja uzņēmuma paziņojumā Nr. 13, kas minēts šajā pašā preambulas apsvērumā.

520    Attiecībā uz Weichert un Del Monte Komisija norāda – un Dole pret to nav iebildusi –, ka attiecīgajā laikposmā Dole un Del Monte banānu references cenas (šīs pēdējās minētās sabiedrības banānus pārdeva Weichert) ir bijušas gandrīz identiskas. Lai pamatotu šo konstatējumu, Komisija apstrīdētā lēmuma 138. zemsvītras piezīmē atgādina:

“Weichert atbildē uz informācijas pieprasījumu paskaidro, ka, “lai gan Del Monte tai nav oficiāli devusi norādījumus noteikt tādu pašu oficiālo cenu kā Dole, tā no Weichert ir sagaidījusi tādas oficiālās cenas noteikšanu, kura būtu vismaz tik augsta kā Dole cena” (skat. lietas materiālu 38 533. lpp., Weichert atbilde uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu). Dole, atbildot uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu attiecībā uz laikposmu no 2000. līdz 2002. gadam, paziņo, ka “[..] Del Monte ir pozicionējusi savus markas banānus līmenī, kas ir salīdzināms ar “Dole” markas banānu līmeni, un nozarē ir bijis vispārīgi atzīts, ka Dole references cenu Del Monte ir uzskatījusi par līdzekli šīs līdzības veicināšanai klientu vidū” [..].”

521    Tātad Dole references cena ir tikusi uzskatīta par komerciālu instrumentu, kas ir ļāvis Del Monte attiecībā uz saviem banāniem iegūt to pašu tarifu pozīciju kā Dole.

522    Del Monte savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir norādījusi, ka references cenām nav bijusi nekāda ietekme uz faktiskajām cenām, bet arī ir minējusi, ka informācijas apmaiņa par references cenām importētājiem esot bijis veids, kā tie ir varējuši “sasaistīt nozīmīgu informāciju par pieprasījumu, nogādājamiem daudzumiem un visiem krājumiem tirgum saprotamā “paziņojumā”” (apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērums), un ka “importētāji sliktākajā gadījumā varēja saskaņot “kopīgu” tirgum adresējamu signālu (saskaņotu oficiālo cenu formā)” (apstrīdētā lēmuma preambulas 120. apsvērums).

523    Dokumentārie pierādījumi liecina, ka Del Monte uzskatīja Weichert references cenas par ļoti svarīgām.

524    Weichert nodeva Komisijai iknedēļas ziņojumus attiecībā uz situāciju banānu tirgū pārkāpuma laikposmā, kuri tika pārsūtīti sabiedrībai Del Monte pēc tās pieprasījuma, un minētajos ziņojumos ir minētas ne tikai oficiālās cenas, bet arī faktisko cenu aplēses attiecībā uz konkrēto nedēļu, cita starpā norādot cenu diapazonu “Del Monte” markas banāniem (ko pārdeva Weichert) un konkurentu produktiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 392. apsvērums).

525    Komisija atsaucas uz 2000. gada 28. februāra faksa ziņojumu, ar kuru Del Monte darbinieks J.‑P. B. k‑gs lūdz W. k‑gu sniegt viņam skaidrojumu par atšķirību starp “galīgo cenu” un “sagaidāmo cenu”, izmantojot šādu formulējumu: “Pat sliktāk, es esmu divas reizes runājis ar jūsu uzņēmuma personu, kura ir atbildīga par banānu pārdošanu, lai apspriestu tirgus apstākļus un cenas. [..] Es uzzināju, ka Interfrucht [Weichert] savas cenas saglabās “ļoti tuvas” oficiālajai cenai!!! [..]”. Šī ziņa skaidri parāda, ka Del Monte sagaidīja, ka Weichert iegūs galīgo cenu, kas būtu ļoti tuva references cenām vai oficiālajām cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 112., 126. un 389. apsvērums).

526    Šie dokumenti, kas sagatavoti pārkāpuma laikposmā, parāda references cenu nozīmīgumu banānu nozarē, kurā Weichert – kopā ar Dole un Chiquita – ir bijusi viens no dalībniekiem. Ir jāuzsver, ka pārkāpums attiecas uz vienu preci – svaigiem banāniem, kuri tiek iedalīti trīs kvalitātes līmeņos ar atbilstošām cenas atšķirībām un ietilpst vienā tirgū, ko raksturo cenu noteikšanas process, kura ietvaros Dole, Chiquita un Weichert saviem klientiem katru ceturtdienu no rīta paziņo references cenas, tādējādi adresējot tirgum pirmo signālu par to, ko sagaida importētāji cenu ziņā. Lai gan minētās references cenas attiecās tikai uz šo uzņēmumu pārdodamajiem pirmās un otrās šķiras banāniem, starp šīm cenām un cenām par trešo marku banāniem vai banāniem bez markām ir pastāvējusi saikne, jo katru nedēļu obligāti notika dažādas kvalitātes banānu tarifu ziņā savstarpēja pozicionēšana. Zināmas “Chiquita”, “Dole” un “Del Monte” marku banānu references cenu savstarpējas atkarības esamību parāda Chiquita 2001. gada 30. aprīļa (apstrīdētā lēmuma preambulas 107. apsvērums) un 2002. gada 8. augusta (apstrīdētā lēmuma preambulas 111., 172. un nākamie apsvērumi) iekšējās elektroniskā pasta vēstules.

527    Ceturtkārt, prasītājas atsaucas uz klientu paziņojumiem, kas apstiprinot to nostāju un kuros ir norādīts:

“Dole references cenas attiecībā uz banāniem bija maz lietderīgas saistībā ar sarunām par faktisko un galīgo cenu, kas mums bija norādīta rēķinos [Van Wylick, OHG] [..].

Dole references cenas ir pirmais cenas piedāvājums, ko Dole izsaka mums kā pircējam, bet gandrīz nekad mēs to neakceptējam. Kā Dole banānu pircējs mēs par references punktu izmantojam trešās šķiras banānu cenu un uz šī pamata veicam ar Dole sarunas par šīs sabiedrības banānu cenu attiecīgajai nedēļai [Metro Group Buying GmbH].”

528    Šo Dole klientu sniegto liecību analīze parāda, ka prasītājas tās citē daļēji un neobjektīvi.

529    Ar izteicienu “Dole references cenas” Van Wylick saprot un skaidri piemin “ceturtdienas rīta cenas” un “tās, kas, iespējams, tika koriģētas pēc cenu noteikšanas lēto produktu kategorijā”, kas norāda uz situāciju 2002. gada beigās, kad radušās sākotnējās un galīgās references cenas; Komisija atzīst, ka kopš šī laika “Aldi cena” kļūst arvien biežāk izmantojama kā rādītājs banānu cenu aprēķināšanas mērķiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums). Katrā ziņā Van Wylick liecībās nav teikts, ka minētas cenas nemaz nebūtu lietderīgas, kā to apgalvo prasītājas.

530    Šīs Van Wylick liecības arī ir jālasa kopsakarā ar Metro teikto, kas apstiprina, ka Dole references cenas bija pirmais šī uzņēmuma komercpiedāvājums saviem klientiem un ka šo cenu paziņošana patiešām iezīmēja komercsarunu sākumu. Metro precizē, ka tā bija atsaukusies uz trešās šķiras banānu cenu sarunās ar Dole (kas atbilst klasiskai stratēģijai, pie kuras pieturas pircējs, veicot sarunas ar pārdevēju, kuram atskaites punkts ir pasludināta mērķa cena) un ka “sarunu iznākums regulāri iekļaujas diapazonā starp Dole references cenu un trešās šķiras cenu”. Turklāt Metro norāda, ka tā “gandrīz” nekad nav akceptējusi Dole references cenas, kas a contrario nozīmē, ka dažreiz tā bija varējusi tās akceptēt.

531    Pretēji prasītāju apgalvojumiem šīs divas liecības ne tikai neapstiprina to tēzi par references cenu nozīmīguma neesamību banānu nozarē, bet arī norāda pat uz pretējo – runājot par Metro liecībām. Lai gan prasītājas apgalvo, ka šo divu klientu vēstules parāda, ka izšķirošais faktors komercsarunās esot bijis “Aldi cena”, attiecīgajos dokumentos pat nav minēta šāda cena un jebkāda tās loma komercsarunās.

532    Tiesas sēdē prasītājas ir apgalvojušas, ka Metro liecībās minētā references cena ir tā sauktā galīgā cena, ko nosaka pēc “Aldi piedāvājuma cenas” pasludināšanas un ko var izmantot kā sarunu atskaites punktu. Pamatojot šo apgalvojumu, prasītājas norāda, ka Metro liecības ir sniegtas 2008. gadā.

533    Papildus apstāklim, ka nepastāv automātiska saikne starp attiecīgo liecību sniegšanas gadu un tajās minēto references cenu veidu, ir jākonstatē – kā uz to norāda prasības pieteikuma A 10 pielikuma virsraksts –, ka Metro vēstule nav datēta. Katrā ziņā šīs vēstules vispārīgais formulējums neļauj to interpretēt tā, kā to izdarījušas prasītājas pirmo reizi tiesas sēdē.

534    Tāpat prasītājas atsaucas uz kāda Dole klienta liecībām, kas ietvertas 2007. gada 13. jūnijā par konkurences jautājumiem atbildīgajam Komisijas loceklim nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē, kā arī bijušā Atlanta darbinieka liecībām, kas ietvertas 2007. gada 19. novembrī sabiedrībai Dole nosūtītajā vēstulē, kas it kā norāda uz divu dažādu liecinieku esamību.

535    Tomēr ir jākonstatē, ka minētos paziņojumus sniedza viena un tā pati persona – W. k‑gs, kurš savā 2007. gada 19. novembra vēstulē apstiprināja, ka 2007. gada 13. jūnijā bija nosūtījis par konkurences jautājumiem atbildīgajam Komisijas loceklim elektroniskā pasta vēstuli.

536    Ir taisnība, ka liecinieks uzskatīja par “absurdu” jebkādu pieņēmumu, ka banānu piegādātāji būtu piedalījušās aizliegtajā vienošanās par cenu noteikšanu, bet viņš to darīja tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar tirgus regulatīvo kontekstu un licenču sistēmu, kas nodrošina minētajam tirgum lielu pārskatāmību. W. k‑gs tāpat norādīja, ka banānu tirgū dominē vairāki spēcīgi pircēji un ka “references cenu visam Eiropas banānu tirgum beigu beigās ir vienpusēji noteikusi Aldi”.

537    Šis kategoriskais un vispārīgais paziņojums viens pats nevar likt apšaubīt dažādu Komisijas savākto pierādījumu, kas parāda references cenu nozīmīgumu, pierādīšanas spēku. Tāpat ir jāatgādina, ka Komisija, veicot saskaņoto darbību visaptverošu vērtējumu, faktiski ir ņēmusi vērā specifisko konkrētā tirgus regulatīvo kontekstu.

538    Turpretim ir jāuzsver, ka savā 2007. gada 13. jūnijā Komisijai nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē W. k‑gs norāda, ka, “ja klients uzskatītu, ka cena neatbilst tirgum, tas informētu savu piegādātāju par konkurentu piedāvājumiem”, un ka “šī ir procedūra, kas atkārtojas katru ceturtdienu un ir vairāk vai mazāk standarta procedūra šajā nozarē”. Šis paziņojums par konkrētu un precīzu faktu apstiprina administratīvā procesa laikā Dole sniegtos paziņojumus, kas liecina, ka klienti izmantoja references cenas kā instrumentus sarunās par faktisko cenu noteikšanu (skat. šī sprieduma 446. punktu).

539    Piektkārt, prasītājas atsaucas uz Dole veikto darījumu ekonomisko novērtējumu (2007. gada 20. novembra un 2008. gada 19. decembra ziņojumi), kā arī uz kādu iekšējo dokumentu, kas parādot, ka klientu maksājamās cenas bija daudz ciešāk saistītas ar “Aldi cenu” nekā ar Dole references cenām un ka inkriminētajai rīcībai nebija nekādas ietekmes uz faktiskajām cenām. Tas pats attiecoties uz Chiquita saistībā ar administratīvā procesa laikā Fyffes iesniegto tabulu un Chiquita paziņojumiem par apstākli, ka references cenas bija “ļoti tālu no realitātes” vai ka tām “nav korelācijas” ar faktiskajām cenām. Komisija galu galā esot piekritusi šim konstatējumam, par ko liecinot apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā ietvertā norāde, ka “Komisija neapgalvo, ka faktiskās cenas un references cenas ir cieši saistītas”.

540    Šie argumenti ir jānoraida, jo tie ir balstīti uz kļūdainu koncepciju attiecībā uz prasībām par saskaņoto darbību esamības pierādīšanu EKL 81. panta 1. punkta izpratnē.

541    No vienas puses, kā tas izriet jau no pašas šī panta redakcijas, saskaņoto darbību jēdziens līdzās saskaņošanai attiecīgo uzņēmumu starpā nozīmē šai saskaņošanai atbilstošu rīcību tirgū un cēloņsakarību starp šiem abiem elementiem. Tomēr, ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem uzņēmējiem, ir jāprezumē, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 118. punkts; iepriekš 57. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 161. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 51. punkts).

542    Aplūkojamajā lietā nav strīda par to, ka uzņēmumi, kas piedalījušies prettiesiskajā saskaņošanā, turpina darboties banānu tirdzniecības jomā un ka Dole ir atzinusi, ka, nosakot savas references cenas, bija ņēmusi vērā no konkurentiem gūto informāciju.

543    No otras puses, lai gan ar pašu saskaņoto darbību jēdzienu tiek prezumēta rīcība tirgū, tas ne obligāti nozīmē, ka šai rīcībai būtu jārada konkrētas konkurenci nepieļaujošas, ierobežojošas vai izkropļojošas sekas (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 122.–124. punkts; iepriekš 57. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 163.–165. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 123.–125. punkts).

544    Kā atgādināts iepriekš šī sprieduma 68. punktā, vērtējumā, vai uz darbībām attiecas EKL 81. pantā paredzētais aizliegums, pret konkurenci vērsts mērķis un pret konkurenci vērstas sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi. Lai novērtētu, vai saskaņotas darbības ar EKL 81. panta 1. punktu ir aizliegtas, to konkrēto seku vērā ņemšana tātad ir lieka tad, ja ir redzams, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.

545    Ir jāatgādina, ka, lai konstatētu pret konkurenci vērstu mērķi, pietiek, ka saskaņotas darbības varētu radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci, un ka informācijas apmaiņa starp konkurentiem konkurences tiesību normām pretrunā var būt tad, ja ar to samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus funkcionēšanu, kā rezultātā konkurence starp uzņēmumiem tiek ierobežota. Turklāt – līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām – EKL 81. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci kā tādu (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 31., 35. un 38. punkts).

546    It īpaši tas, ka saskaņotas darbības nerada tiešas sekas attiecībā uz cenu līmeni, neliedz iespēju konstatēt, ka tās ir ierobežojušas konkurenci starp attiecīgajiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑21/99 Dansk Rørindustri/Komisija, Recueil, II‑1681. lpp., 140. punkts).

547    Šajā ziņā ir jānorāda, ka tirgū faktiski izmantojamo cenu var ietekmēt ārēji, ārpus aizliegtas vienošanās dalībnieku kontroles esoši faktori, tādi kā vispārīgā ekonomikas attīstība, izmaiņas pieprasījumā šajā konkrētajā nozarē vai klientu sarunu vešanas spēja.

548    Konkrētajā lietā no šī sprieduma 443.–537. punkta izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi references cenu nozīmīgumu banānu tirdzniecībā, kas ir apstāklis, kurš, to aplūkojot kopsakarā ar citiem lietas apstākļiem, ko ir ņēmusi vērā Komisija, ļauj konstatēt saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību.

549    Tādējādi ir maz nozīmes jautājumam, vai references cena ir bijusi faktors, kas vislielākajā mērā noteica Dole un Chiquita faktisko cenu, vai jautājumam, kādā mērā šo uzņēmumu references cenas un faktiskās cenas ir bijušas saistītas; šajā ziņā ir jāatgādina, ka references cenas ir paziņotas cenas, attiecībā uz kurām nav ticis apgalvots, ka tās varētu tikt iegūtas iknedēļas sarunu ietvaros, ne pat tas, ka tās varētu kalpot par galīgo rēķinos norādīto cenu aprēķina pamatu.

550    Ar apstākli, ka faktiskās cenas un references cenas nav “cieši” saistītas, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā, vien nepietiek, lai apstrīdētu pierādījuma spēku, kurš piemīt pierādījumiem, kurus Komisija ir sniegusi un kuri tai ir ļāvuši secināt, ka references cenas vismaz kalpoja par tirgus signāliem, tendencēm vai rādītājiem attiecībā uz paredzamām banānu cenu izmaiņām un bija svarīgas saistībā ar banānu tirdzniecību un iegūtajām cenām.

551    Starpības starp references cenām, kas ir prettiesiskās saskaņošanas priekšmets, un darījumu cenām konstatējums nekādi nenozīmē, ka nebūtu iespējams, ka pirmajām minētajām cenām ir ietekme uz otro minēto cenu līmeni. References cenu uzdevums ir vilkt tirgus cenas uz augšu, lai arī šīs pēdējās minētās galu galā paliek zemākas par paziņotajām cenām. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā faktu, ka uzņēmuma ieteiktais tarifs ir bijis augstāks par tirgus cenu, lai uzskatītu, ka tā cenu sistēmas mērķis ir bijis panākt tirgū piemērojamo tarifu pieaugumu (Vispārējās tiesas 1997. gada 22. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑213/95 un T‑18/96 SCK un FNK/Komisija, Recueil, II‑1739. lpp., 163. punkts).

552    Turklāt nav strīda par to, ka noteiktos darījumos cena bija tieši piesaistīta references cenām, izmantojot iepriekš definētas cenu noteikšanas formulas.

553    Līdz ar to Komisijai bija pamats secināt, ka divpusējā saziņa starp attiecīgajiem uzņēmumiem, kuras mērķis bija panākt tādus konkurences apstākļus, kas neatbilst normāliem konkrētā tirgus apstākļiem, ļaujot katram no dalībniekiem samazināt nenoteiktību par paredzamo konkurentu rīcību, ir bijusi prettiesiska (šajā ziņā skat. iepriekš 312. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 1908. punkts).

554    Katrā ziņā ir vēl jāuzsver, ka šī sprieduma 539. punktā minētais novērtējums un dokuments attiecas tikai uz Dole un Chiquita rēķinos norādītajām cenām, taču, novērtējot aizliegtās vienošanās ietekmi uz tirgu, faktiskai rīcībai, kuru kāds uzņēmums atbilstoši tā paša apgalvojumam ir veicis, nav nozīmes, jo vērā ir jāņem vienīgi aizliegtās vienošanās sekas, to aplūkojot kopumā (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. un 152. punkts).

555    Runājot vispirms par Chiquita darījumiem, administratīvā procesa laikā Fyffes iesniegtajai tabulai nav reāla pierādījuma spēka, jo savāktie dati attiecas uz laikposmu, kas sākas tikai 2002. gada otrajā pusgadā; turklāt nav iespējams droši noskaidrot, vai šie dati patiešām attiecas uz visu konkrēto ģeogrāfisko tirgu.

556    Turklāt Chiquita paziņojumi par to, ka references cenas ir “ļoti tālu no realitātes”, ir ietverti elektroniskā pasta vēstulē, kas datēta ar 2004. gada 26. jūniju un tātad ir vēlāka par pārkāpuma laikposmu. Tomēr var norādīt, ka minētajā elektroniskā pasta vēstulē Chiquita darbinieks atbild uz jautājumu, ko uzdevis kāds kolēģis, kas ir pārsteigts par “Del Monte” markas banānu references cenu līmeni, kas ir augstāks nekā “Dole” markas līmenis. Elektroniskā pasta vēstules autors norāda, ka, kopš Del Monte pati tieši nodrošina savu banānu izplatīšanu, tā īsteno stratēģiju, kas izpaužas kā pozicionēšana cik vien iespējams tuvāk Chiquita, un ka, tā kā jaunā atbildīgā persona Del Monte iekšienē ir bijušais Chiquita darbinieks, viņš zina par šī pēdējā uzņēmuma cenu politikas paņēmieniem un tādējādi par starpību starp references cenām un faktiskajām cenām.

557    Attiecībā uz īsu un neskaidru paziņojumu, saskaņā ar kuru references cenām “nav korelācijas” ar faktiskajām cenām, ir jānorāda, ka tas nav pamatots ar objektīviem dokumentāriem pierādījumiem attiecībā uz pārkāpuma laikposmu no 2000. līdz 2002. gadam un konkrēto ģeogrāfisko tirgu. Katrā ziņā to nevar aplūkot izolēti, neatkarīgi no skaidriem Chiquita paziņojumiem par pirmstarifikācijas saziņas mērķi un Komisijas saņemtajiem dokumentārajiem pierādījumiem, tostarp no Chiquita izejošajām elektroniskā pasta vēstulēm, kas liecina par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē.

558    Turpinājumā ir jānorāda, ka šī sprieduma 539. punktā minētais ekonomiskais novērtējums un dokuments, kas attiecas uz Dole rīcību cenu jautājumos, ļauj secināt nevis to, ka nepastāv korelācija starp faktiskajām cenām un references cenām, bet gan to, ka šo divu cenu korelācija ir mazāka nekā korelācija starp faktiskajām cenām un “Aldi cenu”. Turklāt prasības pieteikuma A 18 pielikumā ietvertās diagrammas, ciktāl tās var tikt izmantotas kā norāde uz datiem, kuri attiecas tikai uz darījumiem Vācijā, parāda, ka korelācija starp “Aldi cenu” un faktisko Dole cenu 2006.–2007. gadā bija ievērojami lielāka nekā laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam, kas apstiprina ideju par “Aldi cenu” augošo svarīgumu.

559    Prasītājas liek uzsvaru uz korelāciju starp mazumtirgotāja, kas iegādās dzeltenos banānus no nogatavinātājiem, “Aldi cenu” un Dole faktisko cenu, bet jāatzīst, ka šīs saistības nozīme nav tik liela, ņemot vērā banānu tirdzniecības hronoloģiju iknedēļas sarunu procesā, jo nav strīda par to, ka Chiquita, Dole un Weichert paziņoja savas references cenas visiem saviem klientiem, nogatavinātājiem un mazumtirgotājiem ceturtdienās no paša rīta, pirms “Aldi piedāvājuma cenas” pasludināšanas, kas liecina, ka no hronoloģijas viedokļa references cenu pasludināšana iezīmēja atskaites punktu komercsarunām. Administratīvā procesa laikā Dole sniegtie paziņojumi par klientu rīcību saistībā ar importētāju izteiktajiem piedāvājumiem apstiprina šī novērojuma patiesumu (skat. šī sprieduma 445. punktu).

560    Tātad ir redzams, ka importētāji vispirms definēja un paziņoja savas references cenas, kuras norādīja uz banānu cenu paredzamo attīstību, pēc tam nogatavinātāji izstrādāja savu viedokli par izmaiņām tirgū un iesniedza savus piedāvājumus Aldi, un vienīgi šajā brīdī tika noteikta “Aldi cena”.

561    Prasītājas norāda, ka nevar uzskatīt, ka references cenām varētu būt nozīme tādēļ, ka tās kaut kādā veidā varētu būt ietekmējušas “Aldi cenu”, un šajā ziņā uzsver, ka Aldi iegādājas trešās šķiras banānus (nevis banānus, ko tirgo ar markām “Chiquita”, “Dole” un “Del Monte”) un ka līdz ar to references cenas, kas neattiecas uz trešās šķiras banāniem, nav lietderīgas Aldi vajadzībām.

562    Šis arguments ir pilnīgi pretrunā Dole apgalvojumam, ka pašai “Aldi cenai” bija nozīme attiecībā uz visiem darījumiem (nenošķirot pēc markām un tostarp attiecībā uz pašas Dole veiktajiem noteiktas markas banānu pārdevumiem). Ir jāpiebilst, ka references cena veido daļu no cenu noteikšanas procesa attiecībā uz produktu – banāniem, kam paredzēts iedalījums trīs kvalitātes līmeņos, kas nozīmē trīs banānu veidu savstarpējo cenu pozicionēšanu un zināmu cenu savstarpējo atkarību.

563    Turklāt prasītājas apgalvo, ka Aldi piegādātāji neņēma vērā references cenas, un atsaucas uz to klienta, Van Wylick, vēstuli un Chiquita paziņojumu attiecībā uz apstākļiem, kādos Atlanta izteica savus piedāvājumus Aldi.

564    Savā vēstulē (skat. šī sprieduma 527. punktu) Van Wylick norāda, ka Dole references cenas attiecībā uz banāniem bija maz lietderīgas saistībā ar sarunām par faktisko un galīgo cenu, “kas [tam] bija norādīta rēķinos”, un šī pēdējā norāde liecina, ka vēstules autors norāda uz tās komerciālajām attiecībām ar Dole, nevis ar Aldi.

565    Chiquita paziņojuma teksts ir šāds:

“Kā mēs jau iepriekš norādījuši, references cenas, ko paziņoja sabiedrībai Atlanta ceturtdienās, attiecās tikai uz augstākās šķiras markām “Chiquita”, “Dole” un “Del Monte”. Tādēļ Atlanta nebalstīja savu piedāvājumu Aldi uz “trešās šķiras marku [banānu] references cenu”. Kā mēs esam jau iepriekš paskaidrojuši, šie piedāvājumi bija balstīti uz informāciju, ko bija savākuši [C.] k‑gs [un] [N.] k‑gs telefonsarunās ar trešās šķiras marku piegādātājiem pirms cenu noteikšanas, kuras viņi veica trešdienās ([N.] k‑gs) vai ceturtdienās ([C.] k‑gs). Šo telefonsarunu laikā trešās šķiras marku piegādātāji vienmēr centās pārliecināt Atlanta attiecībā uz savām cenu prognozēm. Šīs prognozes nebija vienādas, un atšķirība starp tām bieži sasniedza no 0,50 līdz 1 euro par kasti.”

566    Šis paziņojums attiecībā uz Atlanta rīcību liecina, ka Atlanta, nosakot savu cenas piedāvājumu Aldi, ņēma vērā no trešās šķiras banānu piegādātājiem savākto informāciju, bet ka tajā brīdī tā bija zinājusi, ko cenu ziņā sagaida importētāji, no references cenu iepriekšējās pasludināšanas, kā uz to norāda paziņojuma sākuma daļa.

567    Atlanta cenu noteikšanas lēmumi attiecībā uz kādu banānu veidu, tāpat kā citu tirgū darbojošos uzņēmēju, tostarp, Aldi, lēmumi, noteikti tika ņemti vērā tirgū, kas ietver trīs kvalitātes līmeņus ar korelatīvām cenu atšķirībām.

568    Ir jāuzsver, ka Dole veikto darījumu ekonomiskais novērtējums (2007. gada 20. novembra un 2008. gada 19. decembra ziņojumi) norāda uz vidējas pakāpes korelāciju starp “Aldi cenu” un references cenām laikposmā no 2000. līdz 2005. gadam, kas liecina par to, ka “Aldi cenas” attīstība faktiski bija cieši saistīta ar references cenas attīstību.

569    Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērumā ir uzsvērusi šādus Dole paziņojumus:

“[..] sākotnējās references cenas, ko noteiktas sabiedrības paziņo tirgum ceturtdienās no rīta pēc šo sabiedrību cenu noteikšanas sanāksmēm, parāda tendenci – ka tās sagaida, ka tirgus pieaug par EUR 1, par 50 centiem (vienmēr par kasti, par 18 kg kasti), un [..] ka nogatavinātāji, kuri ir nepieciešami, lai piegādātu dzeltenos banānus, sniedz savas cenas Aldi (vislielākais banānu pircējs) ceturtdienās no rīta, un ka nogatavinātāji rīta gaitā, kādā brīdī starp [plkst. 9 un plkst. 11], izstrādā viedokli par veidu, kādā var attīstīties tirgus cena, pēc tam tie nosūta savu piedāvājumu Aldi pa faksu un Aldi drīz pēc [plkst. 13] atbild; bieži notiek tas, ka nogatavinātāji cer, ka banānu kastes cena palielināsies par vienu euro, bet Aldi atbildot saka: “Labi, tirgus attīstās labi, noiets pie mums, mazumtirgotājiem, attīstās pozitīvi, bet mēs nevaram akceptēt palielināšanu par vienu euro, mēs akceptējam palielināšanu par 36 centiem”. [..] Tātad [..] importētāji saredz tikai tirgu, tie redz tendenci, kādā tirgus atbrīvosies no krājumiem, un tie domā, ka cena var pieaugt līdz vienam euro (tas ir tas, ko tie paziņo tirgum), bet faktiski nozīme ir tam, ko uzskata Aldi [..].”

570    Šis pēdējais minētais Dole, uzņēmuma, kurš ir vienmēr apstrīdējis, ka būtu izdarījis EKL 81. panta pārkāpumu, sniegtais vērtējums neapšauba procesa, kas raksturo ceturtdienas norisi, apraksta nozīmīgumu un saiknes starp references cenām un “Aldi piedāvājuma cenu” uzsvēršanu.

571    Tāpat Dole ar administratīvā procesa laikā iesniegtā ekonomiskā pētījuma starpniecību ir norādījusi, ka “[sākotnējās] references cenas, kuras liecināja par ievērojamām informācijas savākšanai pieliktām pūlēm, [..] sniedza precīzāku un labākas kvalitātes informāciju par situāciju tirgū, nekā tā būtu gadījumā, ja informācijas apmaiņa nebūtu notikusi”, un ka “nogatavinātāji, iesniedzot savus piedāvājumus Aldi, zināja šīs sākotnējās references cenas, un līdz ar to, iespējams, labākas sākotnējās references cenas lika Aldi noteikt cenas, kas precīzāk atspoguļoja piedāvājuma un pieprasījuma attiecību nākamajai nedēļai” (2007. gada 20. novembra ekonomiskā pētījuma 5. lpp.). Papildus tam ir precizēts, ka “nogatavinātāju gatavība akceptēt konkrētus Aldi nosacījumus zināmā mērā bija atkarīga no sākotnējās references cenas, par ko tie saņēma informāciju no importētājiem (lai gan šīs cenas nebija saistošas)”, ka “pašas [šīs references cenas] bija atkarīgas no tā, cik viegli pēc importētāja domām var tikt realizēti šajā nedēļā izkrautie daudzumi”, un ka “informācijas apmaiņa nozīmēja, ka banānu nozares uzņēmumu references cenas katra atspoguļoja arī savākto informāciju par šīs nedēļas piedāvājumu un pieprasījumu, nevis tikai individuālo piegādātāja informāciju” (2007. gada 10. aprīļa ekonomiskā pētījuma 7. un 9. lpp.).

572    Šie paziņojumi, kas ir īpaši skaidri izteikti attiecībā uz saikni starp references cenu un “Aldi piedāvājuma cenu”, atbilst Chiquita 2002. gada 8. augusta iekšējās elektroniskā pasta vēstules saturam, kurā šī uzņēmuma darbinieks pauž savas pārdomas saistībā ar Dole veikto savas references cenas palielināšanu par EUR 2 (apstrīdētā lēmuma preambulas 111., 172. un nākamie apsvērumi), izmantojot šādu formulējumu: “Palielinot tirgus cenu un Aldi cenu, tie [Dole] saņem [..] labāku cenu [..]”.

573    Atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, Aldi ir precizējusi, ka tās lēmums attiecībā uz tās iknedēļas piedāvājumu, ko tā ir sniegusi saviem piegādātājiem, bija balstīts uz saņemtajiem piedāvājumiem, iepriekšējās nedēļas cenu un šīs pašas iepriekšējā gada nedēļas cenu. Aldi ir piebildusi, ka “banānu piegādātāju to sākotnējos piedāvājumos minētās cenas parāda vismaz cenu attīstības tendenci; tomēr formulētajam pretpriekšlikumam ne vienmēr [bija] jāatbilst šai tendencei” (apstrīdētā lēmuma preambulas 116. apsvērums un 150. zemsvītras piezīme).

574    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija pamatoti ir izdarījusi secinājumu par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē, norādot, pirmkārt, ka tās vismaz kalpoja par tirgus signāliem, tendencēm vai rādītājiem attiecībā uz paredzamām banānu cenu izmaiņām un bija svarīgas saistībā ar banānu tirdzniecību un iegūtajām cenām un, otrkārt, ka noteiktos darījumos faktiskās cenas bija tieši piesaistītas references cenām.

575    Tāpat – kā pamatoti norāda Komisija – ir jāuzsver, ka apgalvotais Aldi iepirkuma cenu svarīgums neizslēdz references cenu nozīmīgumu, kāds tas konstatēts apstrīdētajā lēmumā.

576    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums par references cenu nozīmīguma neesamību sarunās par faktiskajām cenām banānu nozarē ir jānoraida.

 Par divpusējā saziņā iesaistīto Dole darbinieku pilnvarām

577    Prasītājas norāda, ka, pat ja pieņemtu, ka pastāv cieša saikne starp references cenām un faktiskajām cenām, inkriminētā informācijas apmaiņa pat neietver ceturtdienas sanāksmē apstiprināto faktisko references cenu izpaušanu, un šajā ziņā norāda, ka attiecīgajā divpusējā saziņā iesaistītais Dole darbinieks H. k‑gs nebija atbildīgs par faktisko references cenu noteikšanu, jo šo lēmumu pieņēma DFFE ģenerāldirektors.

578    Ir jāatgādina, ka Komisija pārmet Dole, ka tā esot piedalījusies divpusējā saziņā ar Chiquita un ar Weichert attiecībā uz cenu noteikšanas faktoriem, t.i., faktoriem, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu nākamajai nedēļai, un cenu tendencēm un indikatīvām norādēm par references cenām nākamajai nedēļai, pirms šīs references cenas tika noteiktas ceturtdienā no rīta.

579    Tāpat Komisija ir konstatējusi – un prasītājas to nav apstrīdējušas –, ka, tiklīdz references cenas bija noteiktas, Dole divpusēji apmainījās ar informāciju par šīm cenām ar attiecīgajiem uzņēmumiem un ka šī informācijas apmaiņa ir ļāvusi pārraudzīt to, kas notika pēc pirmstarifikācijas saziņas, un pastiprināt uzņēmumu sadarbību.

580    Pirmstarifikācijas saziņā bija iesaistīti H. k‑gs un G. k‑gs, kas bija attiecīgi Dole reģionālais direktors un par pārdevumiem atbildīgā persona un kuri piedalījās iekšējās cenu noteikšanas sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma preambulas 63. apsvērums). Prasītājas neapstrīd šos Komisijas konstatējumus.

581    Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru uzņēmuma vainošana EKL 81. panta pārkāpumā kā nosacījumu paredz nevis attiecīgā uzņēmuma dalībnieku vai galveno vadītāju darbību vai pat viņu informētību, bet gan personas, kas bija pilnvarota rīkoties uzņēmuma labā, darbību (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 97. punkts, un Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑15/99 Brugg Rohrsysteme/Komisija, Recueil, II‑1613. lpp., 58. punkts); šo pilnvaru esamību prasītājas nav apstrīdējušas attiecībā uz to pirmstarifikācijas saziņā iesaistītajiem darbiniekiem.

582    Šajos apstākļos prasītāju argumentam, ka pirmstarifikācijas saziņā iesaistītajiem darbiniekiem nebija pilnvaru pieņemt galīgo lēmumu par references cenu noteikšanu, nav nozīmes un tas ir noraidāms.

583    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka Dole, Chiquita un Weichert bija iesaistītas divpusējā pirmstarifikācijas saziņā, kuras laikā tās apsprieda banānu cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenām nākamajai nedēļai, un apsprieda vai paziņoja cenu tendences vai indikatīvas norādes par references cenām nākamajai nedēļai (apstrīdētā lēmuma preambulas 148., 182. un 196. apsvērums).

584    Ar pirmstarifikācijas saziņas palīdzību Dole, Chiquita un Weichert koordinēja savu references cenu noteikšanu tā vietā, lai tās noteiktu pilnībā patstāvīgi. Šo divpusējo apspriežu laikā uzņēmumi ir atklājuši rīcības virzienu, kuru tie bija paredzējuši īstenot, vai vismaz ir ļāvuši dalībniekiem novērtēt konkurentu nākotnes rīcību attiecībā uz references cenu noteikšanu un paredzēt rīcības virzienu, ko tie plāno īstenot. Līdz ar to šī saziņa ir samazinājusi nenoteiktību attiecībā uz konkurentu nākotnes lēmumiem par references cenām, tādējādi ierobežojot uzņēmumu konkurenci (apstrīdētā lēmuma preambulas 263.–272. apsvērums).

585    Tātad Komisija ir pamatoti secinājusi, ka pirmstarifikācijas saziņa starp Dole un Chiquita un starp Dole un Weichert attiecās uz cenu noteikšanu un ka no tās izrietošo saskaņotu darbību mērķis bija ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē.

B –  Par tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

586    Pirmām kārtām, prasītājas norāda, ka no trīs darbību veidiem, kas saskaņā ar paziņojumu par iebildumiem veidoja cieši saistīto divpusējo koluzīvo pasākumu kopumu un vienu EKL 81. panta pārkāpumu mērķa dēļ, Komisija beigu beigās ir atteikusies no apsūdzības par diviem darbību veidiem, tostarp par darbībām attiecībā uz informācijas apmaiņu par daudzumiem, ko Chiquita esot uzskatījusi par vissmagākajām. Tāpat tās norāda, ka Komisija nav sodījusi Fyffes un Van Parys, lai gan tās bija iesaistītas tādā pašā divpusējā saziņā, kas uzskatīta par koluzīvu.

587    Līdz ar to prasītāju ieskatā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pilnīgi grozījusi savu tēzi par pārkāpumu, iepriekš nesniedzot tām iespēju tikt uzklausītām saistībā ar šo grozījumu, un tādējādi ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu un to tiesības uz aizstāvību.

588    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru lēmumam nav obligāti jābūt paziņojuma par iebildumiem precīzai kopijai (iepriekš 335. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās van Landewyck u.c./Komisija, 68. punkts). Proti, Komisijai ir jābūt iespējai savā lēmumā ņemt vērā attiecīgo uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem. Šajā sakarā tai ir jābūt iespējai ne tikai atzīt vai noraidīt attiecīgo uzņēmumu argumentus, bet arī pašai veikt uzņēmumu sniegtās informācijas analīzi, lai vai nu atteiktos no iebildumiem, kas ir izrādījušies nepamatoti, vai arī sakārtotu vai papildinātu – gan faktu, gan juridiskā ziņā – savus argumentus uzturēto iebildumu atbalstam (iepriekš 335. punktā minētais spriedums lietā ACF Chemiefarma/Komisija, 92. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 56. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 437. un 438. punkts). Tāpēc tikai tad, ja galīgajā lēmumā attiecīgie uzņēmumi tiek vainoti pārkāpumos, kas nav minēti paziņojumā par iebildumiem, vai tiek ņemti vērā citi fakti, ir jāuzskata, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību (iepriekš 335. punktā minētais spriedums lietā ACF Chemiefarma/Komisija, 94. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 1994. gada 23. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑39/92 un T‑40/92 CB un Europay/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 49.–52. punkts).

589    Tā tas nav tādā gadījumā kā šajā lietā, kad apgalvotās atšķirības starp paziņojumu par iebildumiem un galīgo lēmumu attiecas tikai uz tādām darbībām, attiecībā uz kurām attiecīgie uzņēmumi jau snieguši paskaidrojumus un kas līdz ar to nav saistītas ar nevienu jaunu iebildumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 103. punkts).

590    Proti, nav strīda par to, ka paziņojuma par iebildumiem 60. punktā ir norādīts uz trīs veidu koluzīvām darbībām, kas ir:

–        informācijas apmaiņa par Ziemeļeiropā nogādājamo banānu daudzumiem (informācijas apmaiņa par daudzumiem);

–        divpusēja saziņa par banānu tirgus apstākļiem, cenu tendencēm vai references cenu indikatīvu norādīšanu pirms šo cenu noteikšanas;

–        informācijas apmaiņa par banānu references cenām (informācijas apmaiņa par references cenām).

591    Paziņojuma par iebildumiem 429. punktā Komisija nepārprotami ir secinājusi, ka “katra divpusējo pasākumu virkne” un visi šie pasākumi veido vienu pārkāpumu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci Kopienā un Eiropas Ekonomikas zonā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē.

592    Šis secinājums ir izdarīts pēc katra inkriminētās rīcības veida atsevišķas pārbaudes, kura ir veikta tostarp paziņojuma par iebildumiem 404. un 412.–416. punktā, kuros Komisija ir minējusi “divpusējās saziņas kopumu par situāciju banānu tirgū, cenu tendencēm vai indikatīvām norādēm par references cenām pirms to noteikšanas, ar kuras palīdzību dalībnieki ir ietekmējuši cenu noteikšanu, kas galu galā ir pielīdzināms cenu noteikšanai”, un norādījusi, ka “šiem koluzīvajiem pasākumiem bija pret konkurenci vērsts mērķis”.

593    Kā uzsver Komisija, prasītājas ir acīmredzami apzinājušās paziņojuma par iebildumiem tvērumu, kā tas izriet no 2007. gada 21. novembrī uz minēto paziņojumu sniegtās atbildes, kurā Dole konkrēti izvirza aizstāvību pret apgalvojumu, saskaņā ar kuru divpusējā saziņa par tirgus apstākļiem veido pārkāpumu mērķa dēļ.

594    Prasītājas savos procesuālajos rakstos galvenokārt atsaucas uz paziņojuma par iebildumiem 395. punktu, kas attiecas uz vienotā un turpināta saliktā pārkāpuma jēdzienu, Komisijai sākotnēji uzskatot, ka trīs veidu inkriminētās pret konkurenci vērstās darbības veido plašāku vienotu un turpinātu pārkāpumu.

595    Apstrīdētajā lēmumā – pēc atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem un attiecīgo uzņēmumu uzklausīšanas laikā to sniegto paziņojumu novērtēšanas – Komisija galu galā ir atteikusies, no vienas puses, no saviem iebildumiem saistībā ar informācijas apmaiņu par daudzumiem un iebildumiem, kas attiecās uz informācijas par references cenām apmaiņu, atstājot tikai saskaņotas darbības saistībā ar to, ko tā dēvēja par pirmstarifikācijas saziņu, un, no otras puses, no iebildumiem, kas bija adresēti Fyffes un Van Parys.

596    Šajos apstākļos prasītājām nav pamata atsaukties uz Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā paredzēto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu – neatkarīgi no tā, kā Chiquita – pēc prasītāju apgalvojumiem – uztvēra paziņojumā par iebildumiem izvirzīto iebildumu smagumu.

597    Otrām kārtām, iebilduma par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ietvaros prasītājas, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo apstrīdētajā lēmumā skaidri un nepārprotami neesot precizēts, kuri saziņas gadījumi attiecībā uz faktoriem, kam ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu, drīkstēja vai nedrīkstēja notikt starp banānu importētājiem EKL 81. panta kontekstā.

598    Šis prasītāju apgalvojums jau ir izskatīts un noraidīts šī sprieduma 261., 262. un 264. punktā norādīto iemeslu dēļ.

599    Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā turklāt neesot norādīts, ar kādām saziņas, kurā bija iesaistītas Fyffes un Van Parys, iezīmēm ir izskaidrojams, ka minētās saziņas mērķis nav ticis uzskatīts par vērstu pret konkurenci.

600    Tiktāl, ciktāl Dole apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo tajā sniegtais pamatojums nav pietiekams vai nav skaidrs attiecībā uz attieksmi pret Fyffes un Van Parys, kuras nebija apstrīdētā lēmuma adresātes un tātad netika sodītas, ir jānorāda, ka Dole nav pamata izvirzīt argumentu par šādu apstākli, lai tā pati izvairītos no soda, kas tai uzlikts par EKL 81. panta pārkāpumu, tad, ja tiesai pat nav tikusi nodota izskatīšanai šo divu citu uzņēmumu situācija (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

601    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums par EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida.

III –  Par prasījumiem atcelt vai samazināt naudas sodu

602    Prasītājas izvirza vienu vienīgu prasības pamatu par naudas soda nepamatotību un nesamērīgumu, kurā tās pārmet Komisijai, ka tā esot noteikusi naudas soda pamatsummu, ņemot vērā to produktu pārdevumus, kuriem nav nekādas saistības ar pārkāpumu, uzskatot, ka inkriminētās rīcības mērķis bija cenu noteikšana, un atsakoties ņemt vērā Dole nedrošo finansiālo stāvokli.

A –  Ievada piezīmes

603    Nav strīda par to, ka, lai noteiktu Dole uzliktā naudas soda apmēru, Komisija ir piemērojusi Pamatnostādnes (apstrīdētā lēmuma preambulas 446. apsvērums), kurās ir definēta divu posmu aprēķina metode.

604    Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka pirmajā naudas soda noteikšanas posmā Komisija katram attiecīgajam uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai nosaka naudas soda pamatsummu, un tās ietver šajā ziņā šādus noteikumus:

“12. Pamatsummu nosaka, atsaucoties uz pārdoto preču vai pakalpojumu apjomu [vērtību] un izmantojot turpmāko metodiku.

[..]

13. Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [pārdevumu vērtību] atbilstošajā EEZ teritorijā. Parasti Komisija ņem vērā uzņēmuma pārdošanas rādītājus [pārdevumus] tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā.

[..]

19. Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums.

20. Smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.

21. Vispārējais princips ir tāds, ka pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības].

22. Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne.

23. Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā.

24. Lai pilnībā ņemtu vērā katra uzņēmuma pārkāpuma izdarīšanas ilgumu, summu, ko nosaka uz pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] pamata (skatīt iepriekš 20. līdz 23. punktu), reizina ar gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā. Periodu, kas mazāks par sešiem mēnešiem, ieskaita kā pusgadu, un periodu, kas garāks par sešiem mēnešiem, bet īsāks par veselu gadu, ieskaita kā veselu gadu.

25. Turklāt neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības], kas noteikts saskaņā ar A sadaļu, lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu. Komisija var piemērot arī šādu papildu summu citu pārkāpumu gadījumā. Lai izlemtu, kādu pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu piemērot katram konkrētajam gadījumam, Komisija ņem vērā dažādus faktorus, jo īpaši tos, kas minēti 22. punktā.”

605    Saskaņā ar Pamatnostādņu 2. zemsvītras piezīmi to 23. punktā minētais izteiciens “horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu” ietver saskaņotas darbības EKL 81. panta izpratnē.

606    Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka otrajā naudas soda noteikšanas posmā Komisija var koriģēt – palielinot vai samazinot – pamatsummu, pamatojoties uz visaptverošu novērtējumu, kurā tiek ņemti vērā visi apstākļi, kuriem ir nozīme (11. un 27. punkts).

607    Pamatnostādņu 35. punktā kā viens no šiem apstākļiem ir minēta uzņēmuma nespēja maksāt:

“Ārkārtas gadījumos Komisija pēc pieprasījuma var ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju [nespēju maksāt] konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Nelabvēlīgs finanšu stāvoklis vai zaudējumi [vien] nav iemesls, lai Komisija piešķirtu šādu naudas soda samazinājumu. Samazinājumu var piešķirt, tikai pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, ka naudas soda uzlikšana atbilstoši šajās pamatnostādnēs paredzētajiem nosacījumiem neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem.”

B –  Par apgalvojumu par naudas soda pamatsummas nesamērīgumu, ciktāl tā esot balstīta uz tādu preču pārdevumu vērtību, kurām neesot nekādas saistības ar pārkāpumu, un par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

608    Prasītājas apgalvo, ka Komisija, nosakot naudas soda pamatsummu, ir nepareizi piemērojusi Pamatnostādnes, jo tā bija balstījusies uz tādu preču pārdevumu vērtību, kurām neesot nekādas saistības ar apgalvoto pārkāpumu, proti, uz zaļo banānu, kas nav “Dole” markas banāni, pārdevumiem, uz “Dole” markas zaļo banānu pārdevumiem atbilstoši līgumiem, kas nav balstīti uz references cenām, un uz dzelteno banānu pārdevumiem. Tāpat tās norāda uz nepietiekamu apstrīdētā lēmuma pamatojumu saistībā ar darījumu, kas attiecas uz šiem banāniem, iekļaušanu naudas soda summas aprēķina bāzē.

609    Ir jāatzīmē, ka prasītājas atkārto kritiku, kas tikusi izteikta saistībā ar pārkāpuma fakta apstrīdēšanu.

610    Pirmām kārtām, tas attiecas uz prasītāju norādīto atšķirību starp zaļajiem un dzeltenajiem banāniem, ko tās uzskata par divām atšķirīgām precēm, kas piederot diviem dažādiem tirgiem; šī tēze ir pamatā argumentam, saskaņā ar kuru Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot paskaidrojusi, kā apgalvotā zaļo banānu, ko DFFE pārdod kārtējā nedēļā, references cenu koordinācija varētu ietekmēt Saba, Kempowski, VBH un Dole France pārdoto dzelteno banānu cenu noteikšanu, kas tiekot īstenota pilnīgi patstāvīgi un bez atsaukšanās uz zaļo piedāvājuma cenu.

611    Pirmkārt, saistībā ar apgalvojumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā jau izklāstīts šī sprieduma 127. punktā, ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 4., 5., 32., 34., 104., 141.–143., 182., 196. un 287. apsvērumā pietiekami precīzi un skaidri ir izteikusi savu nostāju par attiecīgās preces, proti, svaigo banānu, īpašo raksturu, par minētās preces, t.i., augļu, kas tiek importēti zaļi un tiek piedāvāti plašā patēriņā tad, kad pēc nogatavināšanas kļūst dzelteni, specifiskumu, par banānu nogatavināšanas organizēšanas un pēc tam arī tirdzniecības kārtību, par komercsarunu procesu saistībā ar references cenām un par saikni starp zaļo un dzelteno banānu references cenām.

612    Apstrīdētajā lēmumā Dole svaigo banānu pārdevumi 2002. gadā ir novērtēti EUR 198 331 150 apmērā, kas ietver DFFE un meitassabiedrību VBH, Saba, Kempowski un Dole France Beļģijā un Luksemburgā veiktos darījumus un kas izlabota uz EUR 190 581 150 pēc to banānu [pārdošanas] summas atskaitīšanas, kas iegādāti no citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 451.–453. apsvērums).

613    Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests EKL 253. panta pārkāpums saistībā ar darījumu, kas attiecas uz zaļajiem un dzeltenajiem banāniem, iekļaušanu pārdevumu vērtībā.

614    Otrkārt, saistībā ar Komisijas sniegtā vērtējuma pamatotību ir jāatgādina, ka prasītāju arguments par atšķirību starp zaļajiem un dzeltenajiem banāniem jau ir ticis izvirzīts, lai pamatotu iebildumu, saskaņā ar kuru attiecīgie Dole un Chiquita funkcionēšanas veidi bija nesavienojami ar šiem uzņēmumiem pārmesto prettiesisko koordināciju.

615    Minētais iebildums tika noraidīts kā nepamatots (skat. šī sprieduma 248. punkts). Komisija pamatoti ir secinājusi, ka zaļie un dzeltenie banāni veido vienu un to pašu preci, ka references cena (vai nu zaļā, vai arī dzeltenā) attiecas uz vienu un to pašu preci, t.i. svaigajiem banāniem, un ka dzeltenās references cenas bija saistītas ar zaļajām references cenām. Banānu īpašās iezīmes, proti, ka tie ir augļi, kas tiek importēti zaļi un tiek piedāvāti plašā patēriņā tad, kad pēc nogatavināšanas kļūst dzelteni, kā arī banānu tirdzniecības veidi nevar ietekmēt attiecīgās preces vienoto raksturu un dot pamatu apgalvojumam par to, ka pastāv divas atšķirīgas preces, kas pieder diviem dažādiem tirgiem.

616    No tā izriet, ka prasītājām nav izdevies pierādīt, ka Komisija, iekļaujot pārdevumu vērtībā darījumus attiecībā uz dzeltenajiem banāniem, būtu kādā veidā nepareizi piemērojusi Pamatnostādnes.

617    Turklāt ir jānorāda, ka papildus apsvērumiem par pašu preci prasītājas atsaucas uz apstākli, ka dzeltenos banānus pārdeva Saba, Kempowski, VBH un Dole France, kas nav bijušas paziņojuma par iebildumiem un apstrīdētā lēmuma adresātes un nav bijušas iesaistītas inkriminētajā pret konkurenci vērstajā rīcībā, jo tās noteica savas cenas neatkarīgi no DFFE, neizmantojot tās references cenu.

618    Šim argumentam nevar piekrist.

619    Nav strīda par to, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā Komisija ir konstatējusi, ka EKL 81. panta pārkāpumu ir izdarījusi Dole, kas ir jumta sabiedrība Dole grupā, kura bija iesaistīta banānu pārdošanā un tirgošanā Eiropā ar daudzu meitassabiedrību starpniecību.

620    Lai gan Dole ir noliegusi jebkādas pret konkurenci vērstās rīcības esamību, tā savukārt šīs tiesvedības ietvaros nav apstrīdējusi savu atbildību Dole grupas mātessabiedrības statusā; šajā sakarā ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums skaidri attiecas uz pret konkurenci vērstām darbībām attiecībā uz svaigajiem banāniem – gan zaļajiem, gan dzeltenajiem.

621    Apgalvojums par Dole meitassabiedrību patstāvību iekļaujas vienīgi argumentācijā attiecībā uz nepieciešamību nošķirt zaļos un dzeltenos banānus, kura izvirzīta, lai pamatotu iebildumu par Dole un Chiquita funkcionēšanas veidu nesavienojamību ar pārmesto kolūziju un par tās pārdevumu vērtības samazināšanu, ko izmantojusi Komisija, nosakot naudas soda apmēru.

622    Šajos apstākļos Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā, lai noteiktu ar pārkāpumu tieši vai netieši saistīto “uzņēmuma” preču vai pakalpojumu pārdevumu vērtību saskaņā ar Pamatnostādņu 13. punktu, esot ņēmusi vērā grupā, kurā Dole ir jumta sabiedrība, esošo sabiedrību veikto dzelteno banānu pārdevumu summu.

623    Prasītāju paziņojumiem par apgalvoto Saba, Kempowski, VBH un Dole France patstāvību līdz ar to nav nozīmes, un katrā ziņā tie nav pamatoti, kā tas konstatēts šī sprieduma 209. un 210. punktā.

624    Treškārt, konkrētāk prasītājas uzskata, ka to darījumu summu, kas attiecas uz dzeltenajiem banāniem, kurus Saba ir iegādājusies no Chiquita un pēc tam pārdevusi tālāk, arī nevar ņemt vērā naudas soda summas aprēķinā. Prasītājas norāda, ka Komisija ir uzskatījusi, ka šie darījumi ir jāuzskata par Dole, nevis Chiquita ieņēmumiem, lai izvairītos no šo banānu dubultas uzskaites (apstrīdētā lēmuma preambulas 452. apsvērums), bet šo mērķi varot sasniegt, iekļaujot šos banānus Chiquita ieņēmumos. Šī pieeja turklāt esot vispiemērotākā, jo šo konkrēto banānu cenu esot noteikuši vienīgi Chiquita un kāds cits sabiedrības Saba akcionārs.

625    Apstrīdētā lēmuma preambulas 452. apsvērumā Komisija, lai nepieļautu dubultu uzskaiti, no uzņēmumu, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, pārdevumu summas ir atskaitījusi to svaigo banānu vērtību, kas iegādāti no citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem un pēc tam pārdoti Ziemeļeiropā.

626    Nav strīda par to, ka Saba ir Dole meitassabiedrība un ka tā pārdeva tālāk dzeltenos banānus, kurus zaļus bija iegādājusies no Chiquita par summu EUR 18 168 309 apmērā saskaņā ar iepriekš minēto preambulas apsvērumu, kas attaisno Komisijas veikto atskaitīšanu.

627    Ir jānorāda, ka no pašu prasītāju iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka Dole arī ir guvusi labumu no šīs Komisijas vēlmes izvairīties no dubultas uzskaites, jo Komisija ir atskaitījusi summu EUR 7 750 000 apmērā, kas atbilst Dole banānu pārdevumiem, ko veicis ar Chiquita saistītais nogatavinātājs–izplatītājs Atlanta.

628    Apgalvojums, ka attiecīgo banānu cenu bija noteikuši Chiquita un kāds cits minētās sabiedrības akcionārs, nekādā ziņā nav atbalstīts un pat ir pretrunā prasītāju iepriekšējam apgalvojumam par Saba patstāvību savas cenu politikas noteikšanā. Līdz ar to prasītāju arguments, kas ir vērsts uz to, lai no pārdevumu vērtības izslēgtu darījumus attiecībā uz banāniem, kurus Saba ir iegādājusies no Chiquita un pēc tam pārdevusi tālāk Ziemeļeiropā, ir jānoraida.

629    Turklāt prasītājas norāda uz dubulto uzskaiti attiecībā uz DFFE veiktajiem to zaļo banānu pārdevumiem par labu Cobana, kuri ņemti vērā darījumu summā, ko DFFE paziņojusi 2002. gadā, un kurus Kempowski pēc tam ir iegādājusies par summu, kas novērtēta EUR 2,6 miljonu apmērā, un pārdevusi tālāk kā dzeltenos banānus par summu, kas arī ir novērtēta EUR 2,9 miljonu apmērā.

630    Papildus apstāklim, ka norādītās summas ir tikai aplēses, ir jākonstatē, ka šis prasītāju apgalvojums nekādā ziņā nav atbalstīts un ka aprakstītā situācija nav aptverta ar apstrīdētā lēmuma preambulas 452. apsvērumā aprakstīto gadījumu, jo Cobana nav viens no uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti.

631    Otrām kārtām, prasītājas atkārto savus argumentus par references cenu nozīmīguma neesamību banānu nozarē.

632    Tās norāda, ka, no vienas puses, Dole references cenas attiecās vienīgi uz “Dole” markas zaļajiem banāniem, nevis uz DFFE pārdotajiem trešās šķiras zaļajiem banāniem, kuri tātad neesot saistīti ar pārkāpumu, un ka, no otras puses, “Dole” markas zaļie banāni, kas pārdoti atbilstoši līgumiem, kuri nav balstīti uz references cenām, nav uzskatāmi par ar minēto pārkāpumu saistītām precēm, konkrētajā gadījumā runājot par zaļajiem banāniem, ko pārdeva atbilstoši “ikgadējiem Aldi plus līgumiem” un iknedēļas sarunās, kurās Dole references cenas nebija komercsarunu atskaites punkts.

633    Pirmkārt, saistībā ar iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jāatzīmē, ka pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka attiecīgā prece ir svaigie banāni, Komisija norādīja uz trīs banānu marku līmeņiem, ko sauc “tiers”, konkrētajā tirgū, kā arī uz diferencētu korelatīvo cenu noteikšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. un 32. apsvērums).

634    Komisijas ieskatā un atbilstoši tam, kas norādīts šī sprieduma 14. punktā, cenas, ko maksāja par banāniem mazumtirgotāji un izplatītāji (tā sauktās “faktiskās cenas” vai darījuma cenas), varēja izrietēt vai nu no sarunām, kas tika rīkotas vienreiz nedēļā, konkrētajā gadījumā ceturtdienās pēcpusdienā un piektdienās (vai, vēlākais, kārtējās nedēļas laikā vai nākamās nedēļas sakumā), vai arī no piegādes līgumu izpildes ar iepriekš definētām cenu noteikšanas formulām, kurās izmantoja fiksēto cenu vai cenu, kas bija saistīta ar pārdevēja vai konkurenta references cenu vai arī kādu citu references cenu, tādu kā, piemēram, “Aldi cena”. (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērums).

635    Apstrīdētā lēmuma preambulas 102.–128. apsvērumā Komisija pietiekami precīzi un skaidri izvērtēja jautājumu par references cenu veidošanos un nozīmīgumu banānu nozarē, turklāt precizējot cenu noteikšanas procesa hronoloģiju saistībā ar “Aldi cenas” pasludināšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums).

636    Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 287. apsvērumā Komisija ir piebildusi, ka, “lai gan references cenas [bija] noteiktas dažādām dalībnieku markām, pastāvēja saistība starp šo marku cenām un trešo marku cenām vai banānu, kuriem nav noteiktas markas, cenām”, un ka “īstenībā Dole un Weichert abas [bija] paziņojušas, ka pat cenai, ko maksāja Aldi (par banāniem, kuriem nav noteiktas markas), bija nozīme, nosakot noteiktas markas banānu faktiskās cenas”.

637    Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests EKL 253. panta pārkāpums saistībā ar to, ka pārdevumu vērtībā ir tikuši iekļauti darījumi attiecībā uz zaļajiem banāniem, kas nav “Dole” markas banāni, un “Dole” markas zaļo banānu pārdevumiem, ko veica atbilstoši “Aldi plus līgumiem” vai iknedēļas sarunās.

638    Otrkārt, saistībā ar šī iebilduma pamatotību ir jāatgādina, ka Komisija pamatoti ir izdarījusi secinājumu par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē, norādot, no vienas puses, ka tās vismaz kalpoja par tirgus signāliem, tendencēm vai rādītājiem attiecībā uz paredzamām banānu cenu izmaiņām un bija svarīgas saistībā ar banānu tirdzniecību un iegūtajām cenām un, no otras puses, ka noteiktos darījumos faktiskās cenas bija tieši piesaistītas references cenām.

639    Kā norādīts šī sprieduma 526. punktā, ir jāuzsver, ka pārkāpums attiecas uz vienu preci – svaigiem banāniem, kuri tiek iedalīti trīs kvalitātes līmeņos ar atbilstošām cenas atšķirībām un ietilpst vienā tirgū, ko raksturo cenu noteikšanas process, kura ietvaros Dole, Chiquita un Weichert katru ceturtdienu no rīta paziņo savas references cenas, tādējādi adresējot tirgum pirmo signālu par to, ko sagaida importētāji cenu ziņā. Lai gan minētās references cenas attiecās tikai uz šo uzņēmumu pārdodamajiem pirmās un otrās šķiras banāniem, starp šīm cenām un cenām par trešo marku banāniem vai banāniem bez markām ir pastāvējusi saikne, jo katru nedēļu obligāti notika dažādas kvalitātes banānu tarifu ziņā veikta savstarpēja pozicionēšana. Zināmas “Chiquita”, “Dole” un “Del Monte” (šīs pēdējās markas banānus izplatīja Weichert) marku banānu references cenu savstarpējās atkarības esamību parāda Chiquita 2001. gada 30. aprīļa (apstrīdētā lēmuma preambulas 107. apsvērums) un 2002. gada 8. augusta (apstrīdētā lēmuma preambulas 111., 172. un nākamie apsvērumi) iekšējās elektroniskā pasta vēstules.

640    Kā pamatoti atzīmē Komisija, pašas prasītājas norāda, ka “Aldi cenai”, kura attiecas uz trešās šķiras banānu iegādi, bija nozīme saistībā ar darījuma cenu noteikšanu visiem banāniem, tostarp “Dole”, “Chiquita” un “Del Monte” marku banāniem.

641    Runājot par darījumiem, kuri tika īstenoti atbilstoši “Aldi plus līgumiem” un kuros faktiskā cena tika noteikta, atsaucoties uz “Aldi cenu”, references cenu netiešā ietekme uz “Aldi cenu” ir pierādīta šī sprieduma 559.–573. punktā.

642    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājām nav izdevies pierādīt, ka Komisija, pārdevumu vērtībā iekļaujot darījumus attiecībā uz zaļajiem banāniem, kas nav “Dole” markas banāni, un “Dole” markas zaļo banānu pārdevumiem, ko veica atbilstoši “Aldi plus līgumiem” vai iknedēļas sarunās, būtu nepareizi piemērojusi Pamatnostādnes, paturot prātā, ka Pamatnostādņu 13. punktā ir paredzēts, ka Komisija, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā ar pārkāpumu tieši vai netieši saistīto uzņēmuma veikto preču vai pakalpojumu pārdevumu vērtību.

643    Visbeidzot, ir jāuzsver, ka prasītāju apgalvojums par administratīvā procesa laikā pieļauto kļūdu, aprēķinot DFFE 2002. gadā veikto zaļo banānu pārdevumu kopējo neto summu (izņemot iekšējos pārdevumus Saba un VBH), kas faktiski esot bijusi EUR 98 997 693, nevis EUR 99 451 555, nav nekādā veidā atbalstīts un ka neviens prasījums par Komisijas noteiktās naudas soda pamatsummas samazināšanu netiek konkrēti pamatots ar šo apgalvojumu.

644    Līdz ar to iebildums, ar kuru tiek apgalvots, ka naudas soda pamatsumma esot nesamērīga, jo tā ir balstīta uz tādu preču pārdevumu vērtību, kurām nav nekādas saistības ar pārkāpumu, ir jānoraida.

C –  Par apgalvojumu par naudas soda pamatsummas nesamērīgumu, ciktāl tā esot balstīta uz kļūdainu secinājumu, ka rīcība “attiecās uz cenu noteikšanu”, un par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

645    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 456. apsvērumā ietvertais secinājums, ka inkriminētā rīcība “attiecās uz cenu noteikšanu”, nav saderīgs ar iepriekšējiem Komisijas konstatējumiem, saskaņā ar kuriem “dalībnieki nav noslēguši vienošanos un nav veikuši saskaņošanu par faktiskajām cenām” (apstrīdētā lēmuma preambulas 237. apsvērums), un ar apstākli, ka šī lieta attiecas uz vienkāršu informācijas apmaiņu, kas nav daļa no kāda plašāka nolīguma par cenu noteikšanu. Šīs kļūdas dēļ Komisija naudas soda pamatsummas noteikšanai esot izvēlējusies saskaņā ar Pamatnostādņu 19. punktu lielu proporcionālu daļu no pārdevumiem (jeb 15 %) un esot palielinājusi šo summu saskaņā ar Pamatnostādņu 25. punktu par papildu “piekļuves maksu” 15 % apmērā, atsaucoties vienīgi uz “īpašajiem lietas apstākļiem”, kas esot acīmredzami nepietiekams un katrā ziņā kļūdains pamatojums, jo minētā norāde nozīmējot, ka šī lieta attiecas uz “cenu noteikšanu”.

646    Tāpat prasītājas norāda, ka tik lielas procentuālas daļas, kas ir 15 %, piemērošana atbilstoši Pamatnostādņu 19. punktam ir acīmredzami nesamērīga, ņemot vērā procentuālo daļu, konkrēti 18 %, kas tika izmantota divos 2007. gada 27. un 28. novembra lēmumos par EKL 81. panta piemērošanu attiecībā uz nolīgumiem par faktisko cenu noteikšanu, kas aptvēra EEZ un bija noslēgti starp uzņēmumiem, kuru kopējā tirgus daļa bija lielāka nekā 85 % pirmajā lietā un lielāka nekā 80 % otrajā lietā.

647    Pirmām kārtām, saistībā ar iebildumu par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību papildus šī sprieduma 125. un 126. punktā minētajai judikatūrai ir jāatgādina, ka, nosakot par konkurences tiesību pārkāpumu uzliktā naudas soda apmēru, Komisijas pienākums norādīt pamatojumu ir izpildīts, ja tā savā lēmumā norāda vērtējuma elementus, kas tai ļāvuši izvērtēt pārkāpuma smagumu un ilgumu, bez vajadzības tajā sniegt detalizētāku aprakstu vai skaitliskus datus par naudas soda aprēķina veidu (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 38.–47. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 1532. punkts).

648    Aplūkojamajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija, lai noteiktu pārdevumu vērtības proporcionālo daļu atbilstoši pārkāpuma smagumam, saskaņā ar Pamatnostādņu 20. un 22. punktu ir izskatījusi un ņēmusi vērā dažādus faktorus, kas ir saistīti ar pārkāpuma veidu, visu attiecīgo uzņēmumu kopējo tirgus daļu, pārkāpuma ģeogrāfisko apjomu un pārkāpuma īstenošanas faktu, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 454.–459. apsvēruma. Lai noteiktu Pamatnostādņu 25. punktā paredzēto papildu summu, Komisija ar tiešu norādi, kas ietverta apstrīdētā lēmuma 8.3.1.1. punktā, ir atsaukusies uz savu minēto faktoru novērtējumu, kā par to liecina apstrīdētā lēmuma preambulas 464. apsvērums.

649    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Pamatnostādņu 25. punktā ir paredzēts, ka, lai noteiktu konkrētā gadījumā piemērojamo pārdevumu vērtības proporcionālo daļu, Komisija ņem vērā noteiktus faktorus, tostarp it īpaši tos, kas minēti Pamatnostādņu 22. punktā.

650    Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums attiecībā uz summu 15 % apmērā, kas noteikta atbilstoši Pamatnostādņu 25. punktam.

651    Otrām kārtām, saistībā ar iebilduma, kas attiecas uz naudas soda pamatsummas un, konkrētāk, saskaņā ar Pamatnostādņu 19. un 25. punktu noteiktās proporcionālās daļas no pārdevumu vērtības nesamērīgumu, pamatotību ir jākonstatē, pirmkārt, ka šajā sakarā prasītāju izvirzītie argumenti daļēji ir identiski argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar pārkāpuma fakta apstrīdēšanu un kas iepriekš ir noraidīti.

652    Šī argumentācija ir balstīta uz nepilnīgu un neobjektīvu apstrīdētā lēmuma lasījumu; minētajā lēmumā ir skaidri norādīts, ka pārmestais pārkāpums attiecas nevis uz faktisko cenu koordināciju, bet gan uz references cenu, kas bija cenas, kuras Dole, Chiquita un Weichert paziņoja saviem klientiem, koordināciju (skat. tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 237. apsvērumu).

653    Kā izklāstīts šī sprieduma 59.–62. punktā, lai inkriminētu informācijas apmaiņu, tai nav obligāti jāatbalsta kāda plašāka aizliegta vienošanās vai jābūt tās daļai. To var atsevišķi atzīt par saskaņotām darbībām ar pret konkurenci vērstu mērķi, ja ar to tieši vai pat “netieši” nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus, kā paredzēts EKL 81. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

654    Aplūkojamajā lietā Komisijai bija pamats secināt, ka pirmstarifikācijas saziņa starp Dole un Chiquita un starp Dole un Weichert attiecās uz cenu noteikšanu un ka no tās izrietošo saskaņoto darbību mērķis bija ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē (skat. šī sprieduma 585. punktu).

655    Ir jānorāda, ka Pamatnostādņu 23. punktā, saskaņā ar kuru “horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu” pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem, ir norāde uz 2. zemsvītras piezīmi, kurā ir precizēts, ka horizontālu vienošanos jēdziens ietver “saskaņotas darbības” EKL 81. panta izpratnē.

656    Tāpat Pamatnostādņu 25. punktā ir paredzēts, ka pamatsummā tiek iekļauta summa 15–25 % apmērā no pārdevumu vērtības ar mērķi atturēt uzņēmumus no dalības “horizontālajās vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu”; šis izteiciens ir identisks 23. punktā izmantotajam formulējumam, kurā ir atsauce uz iepriekš minēto zemsvītras piezīmi. Sistēmiska un konsekventa Pamatnostādņu interpretācija ļauj secināt, ka 2. zemsvītras piezīmē sniegtais precizējums attiecas arī uz to pašu “horizontālu vienošanos” jēdzienu, kas izmantots Pamatnostādņu 25. punktā.

657    Otrkārt, ir jāuzsver, ka, nosakot summu 15 % apmērā no Dole pārdevumu vērtības, Komisija ir izmantojusi proporcionālu daļu, kas ir divreiz mazāka nekā tā, kura parasti var tikt noteikta attiecībā uz horizontāliem nolīgumiem vai saskaņotām darbībām par cenu noteikšanu, kas pašas pēc sava rakstura ir uzskatāmas par vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem un par ko atbilstoši Pamatnostādņu 21. un 23. punktam “jāpiemēro smags sods”. Pamatnostādņu 23. punktā ir skaidri paredzēts, ka proporcionālā daļa, ko nosaka attiecībā uz horizontāliem nolīgumiem vai saskaņotām darbībām par cenu noteikšanu, parasti atradīsies “diapazona augšdaļā”, savukārt Komisijas izmantotā 15 % likme atrodas “diapazona augšdaļas” apakšējā daļā.

658    Saistībā ar Pamatnostādņu 25. punktā paredzēto papildu summu ir jākonstatē, ka Komisija ir izmantojusi tajā minēto minimālo 15 % likmi.

659    Pats pārkāpuma veids, attiecīgo darbību īstenošanas fakts un apstāklis, ka šīs darbības ir skārušas astoņas dalībvalstis, t.i., ievērojamu daļu no Savienības, kuras sastāvā attiecīgo faktu rašanās laikā bija 15 dalībvalstis, tostarp Vācijas Federatīvo Republiku, kas pēc pašas Dole paziņojumiem veido vislielāko banānu tirgu Ziemeļeiropā, ir tie apstākļi, ko Komisija ir ņēmusi vērā un kas pamato vidējā apmēra summas piemērošanu atbilstoši Pamatnostādņu 21. un 25. punktam – 15 % no Dole pārdevumu vērtības.

660    Treškārt, ir jāatgādina, ka Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka Komisijas agrākā lēmumpieņemšanas prakse nav uzskatāma par juridisko ietvaru attiecībā uz naudas sodiem konkurences jautājumos un ka, nosakot, vai pastāv diskriminācija, lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 205. punkts). No minētā izriet, ka Savienības tiesā prasītājas nevar atsaukties uz Komisijas lēmumpieņemšanas praksi (Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 123. punkts).

661    Turklāt ir jākonstatē, ka Komisija, izvērtējot pārkāpuma smaguma pakāpi, ir noteikusi pārdevumu vērtības daļu, kas ir mazāka nekā tā, kura tika noteikta abos prasītāju minētajos lēmumos, kuri attiecās uz atšķirīgām precēm, kas norāda uz diferencētu pieeju attiecīgajās lietās.

662    Pat ja pieņemtu, ka apstrīdētajā lēmumā izmantotā summa 15 % apmērā varētu nozīmēt pārdevumu proporcionālās daļas, ko Komisija ir ņēmusi vērā saistībā ar pārkāpuma smaguma novērtēšanu, palielināšanu, ir jāatgādina, ka Komisijai ir rīcības brīvība naudas sodu noteikšanā, lai virzītu uzņēmumu rīcību uz konkurences tiesību normu ievērošanu (Vispārējās tiesas 1997. gada 21. oktobra spriedums lietā T‑229/94 Deutsche Bahn/Komisija, Recueil, II‑1689. lpp., 127. punkts). Tas, ka Komisija iepriekš ir piemērojusi noteikta līmeņa naudas sodus noteikta veida pārkāpumiem, nevar tai liegt iespēju jebkurā brīdī palielināt šo līmeni, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu (iepriekš 581. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 109. punkts).

663    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nav pierādīts, ka pret Dole būtu izrādīta nesamērīga vai diskriminējošā attieksme.

D –  Par apgalvojumu par naudas soda apmēra nesamērīgumu, ciktāl Komisija esot kļūdaini noraidījusi Dole argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai esot bijis jāņem vērā Dole nedrošais finansiālais stāvoklis

664    Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, atsakoties ņemt vērā Dole nedrošo finansiālo stāvokli tādēļ vien, ka šīs ņemšanas vērā dēļ Dole tiktu radīta “nepamatota konkurences priekšrocība” (apstrīdētā lēmuma preambulas 491. apsvērums). Šis Komisijas vērtējums liedzot jebkādu lietderīgu iedarbību Pamatnostādņu 35. punktam un esot balstīts uz pamata pretrunu, ņemot vērā neizskaidrojamu faktu, ka Komisija esot atteikusies no apsūdzības pret Fyffes un Van Parys.

665    Tāpat tās apgalvo, ka Komisijas vērtējums nav pietiekams un ka iebildumu rakstā tā ir izvirzījusi jaunu pamatojumu, lai izskaidrotu savu atteikumu, tādējādi pārkāpjot EKL 253. pantu. Tiesas sēdē prasītājas ir precizējušas, ka savos procesuālajos dokumentos tās bija norādījušas arī uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību.

666    Pirmkārt, saistībā ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu ir jānorāda, ka pēc tam, kad Komisija bija pilnā apjomā citējusi Pamatnostādņu 35. punktu (apstrīdētā lēmuma preambulas 489. apsvērums) un atgādinājusi informācijas apmaiņu ar Dole tās finansiālās situācijas noskaidrošanas nolūkā (apstrīdētā lēmuma preambulas 490. apsvērums), tā apstrīdētā lēmuma preambulas 491. apsvērumā secināja:

“Izvērtējusi, pamatojoties uz iesniegto informāciju, Dole finansiālo situāciju, Komisija secina, ka nav pamata koriģēt naudas soda apmēru Dole gadījumā. Lai gan Dole sniegtā finansiālā informācija liecina, ka tai ir radušās nopietnas finanšu problēmas, tomēr uzņēmuma nelabvēlīgā finansiālā stāvokļa ņemšana vērā būtu līdzvērtīga nepamatotas konkurences priekšrocības piešķiršanai uzņēmumiem, kas ir vissliktāk pielāgojušies tirgus apstākļiem.”

667    Tātad var redzēt, ka Komisija ir piemērojusi Pamatnostādnēs noteikto metodi un ir izteikusi savu atteikumu piešķirt naudas soda samazinājumu saistībā ar ārkārtējiem apstākļiem, kas attiecas uz nespēju maksāt, jo novērtēšanas rezultātā tika konstatētas vienīgi “nopietnas finanšu problēmas” vai “nelabvēlīgs finansiālais stāvoklis”.

668    Šis pamatojums ir jālasa kopsakarā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 489. apsvērumā atgādināto Pamatnostādņu 35. punkta formulējumu, kurā definēti naudas soda samazinājuma piešķiršanas nosacījumi sakarā ar iepriekš minētajiem apstākļiem.

669    No Pamatnostādņu 35. punkta skaidri izriet, ka, lai iegūtu šādu samazinājumu, attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka naudas soda uzlikšana “neatgriezeniski apdraudētu [tā] [ekonomisko] dzīvotspēju” un “izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem”, un ka naudas soda samazinājums netiek piešķirts “[vienīgi] nelabvēlīga finanšu stāvokļa vai zaudējumu [dēļ]”; šī pēdējā norāde atbilst attiecībā uz Dole Komisijas sniegtajam pamatojumam.

670    Prasītājas apgalvo, ka savā iebildumu rakstā Komisija, lai izskaidrotu tās atteikumu ņemt vērā finansiālo stāvokli, izvirza jaunu pamatu, paziņojot, ka tā bija to izdarījusi pēc “Dole stāvokļa rūpīgas analīzes, pamatojoties uz saņemto informāciju”, un ka šis jaunais pamatojums nav pieņemams.

671    Pietiek konstatēt, ka šis paskaidrojums jau bija ietverts apstrīdētā lēmuma preambulas 491. apsvērumā un ka Komisija savā iebildumu rakstā tikai atgādina, ka tā, pamatojoties uz saņemto informāciju, bija izvērtējusi Dole finansiālo stāvokli un secinājusi, ka naudas soda samazināšanas nosacījumi nav izpildīti.

672    Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests EKL 253. panta pārkāpums ne saistībā ar apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību, ne tā pretrunīgumu.

673    Otrkārt, saistībā ar Komisijas vērtējuma pamatotību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā ieinteresētā uzņēmuma nerentablo finansiālo stāvokli, ņemot vērā, ka tāda pienākuma atzīšana radītu nepamatotu konkurences priekšrocību uzņēmumiem, kas ir vissliktāk pielāgojušies tirgus apstākļiem (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 370. punkts un tajā minētā judikatūra).

674    Pamatnostādņu 35. punkta formulējums liecina, ka Komisija, definējot naudas soda noteikšanas metodi, ir ņēmusi vērā minēto judikatūru.

675    Ir jākonstatē, ka prasītājas nedz apgalvo, nedz – a fortiori – pamato faktu, ka naudas soda uzlikšana neatgriezeniski apdraudētu to ekonomisko dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem to aktīviem.

676    Līdz ar to ir konstatējams, ka Komisija ir piemērojusi Pamatnostādnēs noteikto metodi un ka tās atteikums piešķirt naudas soda samazinājumu, pamatojoties vien uz “nelabvēlīgā finansiālā stāvokļa” konstatējumu, atbilst šī sprieduma 673. punktā minētajai judikatūrai.

677    Saistībā ar prasītāju apgalvojumu par “pamata pretrunu” Komisijas rīcībā sakarā ar attieksmi pret Fyffes un Van Parys, kuras esot guvušas konkurences priekšrocību līdz ar “neizskaidrojamu” atteikšanos no apsūdzības pret šiem uzņēmumiem, ir jānorāda, ka prasītāju piedāvātajam salīdzinošajam vērtējumam nav nekādas nozīmes.

678    Ir jāatgādina, ka, ja uzņēmums ar savu rīcību ir pārkāpis EKL 81. pantu, tas nevar izvairīties no jebkāda soda tādēļ, ka kādam vienam vai diviem citiem uzņēmējiem sods nav uzlikts, ja Vispārējai tiesai pat nav tikusi nodota izskatīšanai šo uzņēmēju situācija (iepriekš 56. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 197. punkts).

679    Katrā ziņā, kā jau norādīts, Komisijai ir jābūt iespējai savā lēmumā ņemt vērā attiecīgo uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem un jābūt iespējai ne tikai atzīt vai noraidīt attiecīgo uzņēmumu argumentus, bet arī pašai veikt uzņēmumu sniegtās informācijas analīzi, lai vai nu atteiktos no iebildumiem, kas ir izrādījušies nepamatoti, vai arī sakārtotu vai papildinātu – gan faktu, gan juridiskā ziņā – savus argumentus izvirzīto iebildumu atbalstam. Aplūkojamajā lietā Komisija ir atteikusies no iebildumiem, kas sākotnēji bija izvirzīti pret Fyffes un Van Parys, uzskatot pierādījumus attiecībā uz šiem uzņēmumiem par nepietiekamiem.

680    Šī situācija nekādā ziņā nav salīdzināma ar Dole, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāte un kurai Komisija ir atteikusi naudas soda samazinājumu saistībā ar tās finansiālo stāvokli, situāciju un tātad neliecina par kādu pretrunu vai attiecībā uz Dole pieļautu diskrimināciju.

681    Tādējādi apgalvojums, ka Komisija esot kļūdaini noraidījusi Dole lūgumu ņemt vērā tās nedrošo finansiālo stāvokli, ir jānoraida.

682    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju prasījums atcelt vai samazināt naudas sodu ir noraidāms.

683    No tā izriet, ka prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

684    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Dole Food Company, Inc. un Dole Germany OHG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Truchot Martins Ribeiro Kanninen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 14. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās fakti

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I – Par dokumenta, ko prasītājas iesniedza tiesas sēdē, pieņemamību

II – Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

A – Par EKL 81. un 253. panta pārkāpumu

1. Par iespēju informācijas apmaiņu kvalificēt kā saskaņotas darbības ar pret konkurenci vērstu mērķi

2. Par saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību

a) Par Chiquita neuzticamību

b) Par Dole un Chiquita funkcionēšanas veidu nesavienojamību ar pārmesto kolūziju

Par apgalvoto EKL 253. panta pārkāpumu

Par iebilduma būtību

c) Par Dole, Chiquita un Weichert references cenu prettiesisko koordināciju

Par prettiesisko apspriežu identificēšanu

Par apmainītās informācijas raksturu

Par informācijas apmaiņas dalībniekiem

Par konkrētā tirgus pamatiezīmju ņemšanu vērā

– Par atbilstošo tiesisko regulējumu

– Par konkrētās preces īpašo raksturu

– Par pieprasījuma mainīgumu

– Par tirgus struktūru

Par saziņas datumiem un biežumu

Par divpusējās saziņas mērķi

Par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē

Par divpusējā saziņā iesaistīto Dole darbinieku pilnvarām

B – Par tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

III – Par prasījumiem atcelt vai samazināt naudas sodu

A – Ievada piezīmes

B – Par apgalvojumu par naudas soda pamatsummas nesamērīgumu, ciktāl tā esot balstīta uz tādu preču pārdevumu vērtību, kurām neesot nekādas saistības ar pārkāpumu, un par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

C – Par apgalvojumu par naudas soda pamatsummas nesamērīgumu, ciktāl tā esot balstīta uz kļūdainu secinājumu, ka rīcība “attiecās uz cenu noteikšanu”, un par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

D – Par apgalvojumu par naudas soda apmēra nesamērīgumu, ciktāl Komisija esot kļūdaini noraidījusi Dole argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai esot bijis jāņem vērā Dole nedrošais finansiālais stāvoklis

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.