VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2013. gada 14. martā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Banānu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Informācijas apmaiņas sistēma – Saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi jēdziens – Cēloņsakarība starp saskaņošanu un uzņēmumu rīcību tirgū – Vienots pārkāpums – Atzīšana par vainojamu pārkāpumā – Tiesības uz aizstāvību – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Sadarbība – Atbildību mīkstinoši apstākļi

Lieta T‑587/08

Fresh Del Monte Produce, Inc., Džordžtauna [George Town], Kaimanu salas (Apvienotā Karaliste), ko sākotnēji pārstāvēja B. Meyring, advokāts, un E. Verghese, solicitor, vēlāk – B. Meyring,

prasītāja,

ko atbalsta

Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert GmbH & Co. KG, Hamburga (Vācija), ko pārstāv A. Rinne, advokāts, C. Humpe un S. Kon, solicitors, un C. Vajda, QC,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja M. Kellerbauer, A. Biolan un X. Lewis, vēlāk – M. Kellerbauer, A. Biolan, un P. Van Nuffel, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 15. oktobra Lēmumu C(2008) 5955, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/39.188 – Banāni) un, pakārtoti, prasību samazināt naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente) un H. Kanninens [H. Kanninen],

sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 1. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

1        Grupa Fresh Del Monte Produce (turpmāk tekstā – “grupa Del Monte”) ir viens no lielākajiem vertikāli integrētajiem svaigu un svaigi nogrieztu augļu un dārzeņu ražotājiem, tirgotājiem un izplatītājiem pasaulē, kā arī viens no galvenajiem pārstrādātu augļu un dārzeņu, sulu, dzērienu, uzkodu un desertu ražotājiem un izplatītājiem Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Vidējos Austrumos un Āfrikā. Savas preces, tostarp banānus, tā visā pasaulē tirgo ar marku “Del Monte”.

2        Fresh Del Monte Produce, Inc. (turpmāk tekstā – “Del Monte” vai “prasītāja”) ir grupas Del Monte finanšu dalības un jumta sabiedrība. Grupa Del Monte darbojas banānu tirdzniecības Eiropā jomā, izmantojot vairākas tai pilnībā piederošas meitassabiedrības, tostarp Del Monte Fresh Produce International Inc. (turpmāk tekstā – “DMFPI”), Del Monte (Germany) GmbH un Del Monte (Holland) BV.

3        Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Weichert” vai “Interfrucht”, vai “persona, kas iestājusies lietā”) faktisko apstākļu rašanās laikā bija atbilstoši Vācijas tiesībām izveidota komandītsabiedrība, kuras darbība pamatā bija vērsta uz banānu, ananāsu un citu eksotisku augļu tirdzniecību Ziemeļeiropā. No 1994. gada 24. jūnija līdz 2002. gada 31. decembrim Del Monte netieši piederēja 80 % Weichert kapitāla, šajā gadījumā par starpposmu izmantojot tai pilnībā piederošu meitassabiedrību Westeuropa-Amerika-Linie GmbH (turpmāk tekstā – “WAL”), kura 1994. gadā tika iegādāta ar tās meitassabiedrības Global Reefer Carriers Ltd starpniecību. Līdz 2002. gada 31. decembrim Weichert bija ar marku “Del Monte” tirgojamo banānu ekskluzīvā izplatītāja Ziemeļeiropā.

4        2005. gada 8. aprīlī Chiquita Brands International, Inc. (turpmāk tekstā – “Chiquita”), pamatojoties uz Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”), iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda.

5        2005. gada 3. maijā, pēc tam, kad Chiquita bija iesniegusi jaunus paziņojumus un papildu dokumentus, Eiropas Kopienu Komisija piešķīra tai nosacītu atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktam.

6        Pēc tam, kad saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktu Komisija 2005. gada 2. un 3. jūnijā bija veikusi pārbaudes dažādu uzņēmumu telpās un bija nosūtījusi informācijas pieprasījumus atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktam, 2007. gada 20. jūlijā tā nosūtīja Chiquita, Chiquita International Ltd, Chiquita International Services Group NV, Chiquita Banana Company BV, Dole Food Company, Inc. (turpmāk tekstā – “Dole”) un Dole Fresh Fruit Europe OHG, Del Monte, DMFPI, Del Monte (Germany), Del Monte (Holland), Fyffes plc (turpmāk tekstā – “Fyffes”), Fyffes International, Fyffes Group Limited, Fyffes BV, FSL Holdings NV, Firma Leon Van Parys NV (turpmāk tekstā – “Van Parys”) un Weichert paziņojumu par iebildumiem.

7        Iepriekš 6. punktā minētie uzņēmumi ir guvuši pieeju Komisijas veiktās izmeklēšanas materiāliem DVD ierakstītās kopijas formā, izņemot pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējas mutvārdu paziņojumu ierakstus un atšifrējumus un ar tiem saistītos dokumentus, kas bija darīti pieejami Komisijas telpās.

8        Pēc 2008. gada 4.–6. februārī notikušās attiecīgo uzņēmumu uzklausīšanas Weichert 2008. gada 28. februārī nosūtīja Komisijai vēstuli ar piezīmēm un pielikumiem.

9        2008. gada 15. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2008) 5955, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/39.188 – Banāni) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas Del Monte tika paziņots 2008. gada 22. oktobrī.

 Apstrīdētais lēmums

10      Komisija norāda, ka uzņēmumi, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, ir piedalījušies saskaņotās darbībās, koordinējot savas references cenas uz banāniem, kuri tika tirgoti Ziemeļeiropā, proti, Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Somijā, Vācijā, Luksemburgā, Nīderlandē, kā arī Zviedrijā, laikposmā no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim (līdz 2002. gada 1. decembrim attiecībā uz Chiquita) (apstrīdētā lēmuma preambulas 1.–3. apsvērums).

11      Faktisko apstākļu rašanās laikā banānu importu Eiropas Kopienā reglamentēja Padomes 1993. gada 13. februāra Regula (EEK) Nr. 404/93 par banānu tirgus kopīgo organizāciju (OV L 47, 1. lpp.), kurā bija paredzēta uz importa kvotām un tarifiem balstītā sistēma. Komisija norāda, ka, lai gan banānu importa kvotas noteica katru gadu un piešķīra ik ceturksni, ievērojot zināmu nelielu elastīgumu starp kalendārā gada ceturkšņiem, tomēr banānu sūtījumus uz Ziemeļeiropas ostām un šajā reģionā tirgojamos daudzumus ik nedēļu noteica ar ražotāju, importētāju un tirgotāju lēmumiem par ražošanu, nosūtīšanu un tirdzniecību (apstrīdētā lēmuma preambulas 36., 131., 135. un 137. apsvērums).

12      Banānu nozarē tiek nošķirti trīs banānu marku līmeņi, ko sauc “tiers”: “Chiquita” markas banāni, kuri pieder pie augstākās šķiras, otrā līmeņa banāni (“Dole” un “Del Monte” markas) un trešās šķiras banāni (ko sauc arī par “trešajiem”), kuri ietver vairāku citu marku banānus. Šis iedalījums atkarībā no markām atspoguļojās banānu cenu noteikšanā (apstrīdētā lēmuma preambulas 32. apsvērums).

13      Attiecīgajā laikposmā banānu nozare Ziemeļeiropā bija organizēta nedēļas ciklos. Banānu pārvadāšana ar kuģiem no Latīņamerikas ostām uz Eiropu ilga aptuveni divas nedēļas. Banānu nogādāšana uz Ziemeļeiropas ostām parasti notika vienreiz nedēļā un tika veikta atbilstoši regulārajam sūtīšanas kalendāram (apstrīdētā lēmuma preambulas 33. apsvērums).

14      Banānus sūtīja zaļus, un tie pienāca ostās zaļi. Pēc tam tos piegādāja tieši pircējiem (zaļie banāni) vai arī nogatavināja, piegādājot tos aptuveni vienu nedēļu vēlāk (dzeltenie banāni). Nogatavināšanu vai nu varēja veikt importētājs vai kāda persona, kas darbojas importētāja vārdā, vai arī varēja organizēt pircējs. Importētāju klienti parasti bija nogatavinātāji vai mazumtirdzniecības tīkli (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērums).

15      Chiquita, Dole un Weichert noteica savas references cenas attiecībā uz savām markām katru nedēļu, aplūkojamajā gadījumā – ceturtdienās no rīta, un paziņoja tās saviem klientiem. Izteiciens “references cenas” parasti attiecās uz zaļo banānu references cenām, jo dzelteno banānu references cenas parasti veidojās, zaļo banānu piedāvājuma cenai pieskaitot nogatavināšanas maksu (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums).

16      Cenas, ko par banāniem maksāja mazumtirgotāji un izplatītāji (tā sauktās “faktiskās cenas” vai “darījuma cenas”), varēja izrietēt vai nu no sarunām, kas tika rīkotas vienreiz nedēļā, konkrētajā gadījumā ceturtdienās pēcpusdienā un piektdienās (vai, vēlākais, kārtējās nedēļas laikā vai nākamās nedēļas sakumā), vai arī no piegādes līgumu izpildes ar iepriekš definētām cenu noteikšanas formulām, kurās izmantoja fiksēto cenu vai cenu, kas bija saistīta ar pārdevēja vai konkurenta references cenu vai arī kādu citu references cenu, tādu kā, piemēram, “Aldi cena”. Komisija precizē, ka tirdzniecības tīkls “Aldi” katru ceturtdienu laikā no plkst. 11.00 līdz 11.30 saņēma piedāvājumus no saviem piegādātājiem un pēc tam formulēja pretpriekšlikumu, t.i., “Aldi cenu”, kuru maksāja piegādātājiem un kuru parasti noteica ap plkst. 14.00. Kopš 2002. gada otra pusgada “Aldi cenu” sāka arvien biežāk izmantot kā rādītāju banānu cenas aprēķināšanas mērķiem attiecībā uz noteiktu citu darījumu skaitu, tostarp darījumiem, kas attiecās uz noteiktās markas banāniem (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. un 104. apsvērums).

17      Komisija paskaidro, ka attiecīgie uzņēmumi ir tikuši iesaistīti divpusējā pirmstarifikācijas saziņā, kuras ietvaros tie apsprieda banānu cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kas attiecas uz references cenām nākamajai nedēļai, kā arī apsprieda vai paziņoja cenu tendences vai indikatīvās norādes par references cenām nākamajai nedēļai. Šī saziņa notika, pirms iesaistītās puses noteica savas references cenas, kas parasti notika trešdienās, un pilnībā attiecās uz nākotnē piemērojamām references cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 51. un nākamie apsvērumi).

18      Tādējādi Dole bija iesaistīta divpusējā saziņā gan ar Chiquita, gan ar Weichert. Chiquita zināja par pirmstarifikācijas saziņu starp Dole un Weichert vai vismaz sagaidīja šādas saziņas esamību (apstrīdētā lēmuma preambulas 57. apsvērums).

19      Minētā divpusējā pirmstarifikācijas saziņa bija vērsta uz to, lai mazinātu nenoteiktību par iesaistīto pušu rīcību attiecībā uz references cenām, kas tām bija jānosaka ceturtdienās no rīta (apstrīdētā lēmuma preambulas 54. apsvērums).

20      Komisija norāda, ka pēc tam, kad ceturtdienās no rīta attiecīgie uzņēmumi bija noteikuši savas references cenas, tie divpusēji apmainījās ar informāciju par savām references cenām. Šī vēlākā informācijas apmaiņa ļāva tiem kontrolēt individuālos cenu noteikšanas lēmumus, ņemot vērā pirms tam notikušo pirmstarifikācijas saziņu, un stiprināja to sadarbības attiecības (apstrīdētā lēmuma preambulas 198.–208., 227., 247., 273. un nākamie apsvērumi).

21      Komisijas ieskatā references cenas vismaz kalpoja par tirgus signāliem, tendencēm un/vai rādītājiem attiecībā uz paredzamām banānu cenu izmaiņām un bija svarīgas saistībā ar banānu tirdzniecību un iegūtajām cenām. Turklāt noteiktos darījumos cena bija tieši piesaistīta references cenām, izmantojot uz references cenām balstītās formulas (apstrīdētā lēmuma preambulas 115. apsvērums).

22      Komisija uzskata, ka attiecīgie uzņēmumi, kas piedalījušies saskaņotajās darbībās un kas turpināja darboties banānu tirdzniecības nozarē, nevarēja neņemt vērā no konkurentiem saņemto informāciju, nosakot savu rīcību tirgū, kā to turklāt tieši atzinušas Chiquita un Dole (apstrīdētā lēmuma preambulas 228. un 229. apsvērums).

23      Komisija secina, ka pirmstarifikācijas saziņa starp Dole un Chiquita un starp Dole un Weichert varēja ietekmēt cenas, ko piemēroja komersanti, un attiecās uz cenu noteikšanu un ka no tās izrietošo saskaņoto darbību mērķis bija ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē (apstrīdētā lēmuma preambulas 54. un 271. apsvērums).

24      Komisija uzskata, ka visi apstrīdētajā lēmumā aprakstītie koluzīvie nolīgumi veido vienotu un turpinātu pārkāpumu ar mērķi ierobežot konkurenci Kopienā EKL 81. panta izpratnē. Chiquita un Dole tika atzītas par atbildīgām par vienotu un turpinātu pārkāpumu tā kopumā, savukārt Weichert tika atzīta par atbildīgu tikai par to pārkāpuma daļu, kurā tā ir piedalījusies, proti, pārkāpuma daļā, kas attiecas uz koluzīviem nolīgumiem ar Dole (apstrīdētā lēmuma preambulas 258. apsvērums).

25      Ņemot vērā, ka Ziemeļeiropas banānu tirgu raksturoja nozīmīgs tirdzniecības apjoms starp dalībvalstīm un ka koluzīvie nolīgumi aptvēra ievērojamu Kopienas daļu, Komisija uzskata, ka minētajiem nolīgumiem ir bijusi būtiska ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (apstrīdētā lēmuma preambulas 333. un nākamie apsvērumi).

26      Komisija norāda, ka nekāds atbrīvojums atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam nevar tikt piemērots, jo uzņēmumi nav veikuši nolīgumu vai darbību paziņošanu, kas ir priekšnosacījums minētā panta piemērošanai saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 4. panta 1. punktu, un pat nepastāv apstākļi, kas ļautu secināt, ka aplūkojamajā lietā ir izpildīti nosacījumi atbrīvojuma piešķiršanai (apstrīdētā lēmuma preambulas 339. un nākamie apsvērumi).

27      Komisija precizē, ka Padomes 1962. gada 4. aprīļa Regulas Nr. 26, ar ko piemēro konkrētus konkurences noteikumus lauksaimniecības produktu ražošanai un tirdzniecībai (OV 1962, 30, 993. lpp.), kura bija spēkā attiecīgo faktu rašanās laikā un kurā ir noteikts, ka EKL 81. pants ir piemērojams visiem ar dažādu produktu, tostarp augļu, ražošanu vai tirdzniecību saistītajiem nolīgumiem, lēmumiem un darbībām, 2. pantā ir paredzēti izņēmumi no EKL 81. panta piemērošanas. Tā kā šo izņēmumu piemērošanas nosacījumi šajā lietā nav izpildīti, Komisija secina, ka apstrīdētajā lēmumā aprakstītās saskaņotās darbības nevar tikt atbrīvotas atbilstoši Regulas Nr. 26 2. pantam (apstrīdētā lēmuma preambulas 344. un nākamie apsvērumi).

28      Konstatējusi, ka Del Monte kopā ar Weichert komplementārajiem dalībniekiem ir bijusi iespēja īstenot izšķirošu ietekmi uz veidu, kādā Weichert veic savu darbību, un pārkāpuma laikposmā tā šādu ietekmi patiešām ir īstenojusi, Komisija uzskata, ka Del Monte un Weichert veido ekonomisku vienību un šis pēdējais minētais uzņēmums nav neatkarīgi noteicis savu rīcību tirgū. Rezultātā Del Monte un Weichert tika atzītas par “kopīgi un solidāri” atbildīgām par apstrīdētajā lēmumā aprakstīto EKL 81. panta pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 384. un 432.–434. apsvērums).

29      Saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanu Komisija apstrīdētajā lēmumā izmantoja Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), un Paziņojumu par sadarbību.

30      Komisija ir noteikusi uzliekamā naudas soda pamatsummu, kuru veido summa diapazonā no 0 līdz 30 % – atbilstoši pārkāpuma smaguma pakāpei – no uzņēmuma attiecīgo pārdevumu vērtības, šo summu reizinot ar uzņēmuma dalības pārkāpumā gadu skaitu un pēc tam tai pieskaitot papildu summu no 15 līdz 25 % no pārdevumu vērtības, lai atturētu uzņēmumus no prettiesiskas rīcības (apstrīdētā lēmuma preambulas 448. apsvērums).

31      Ar šo aprēķinu tika noteiktas šādas naudas soda pamatsummas:

–        EUR 208 000 000 Chiquita;

–        EUR 114 000 000 Dole;

–        EUR 49 000 000 Del Monte un Weichert.

32      Ņemot vērā īpašo reglamentējošo režīmu banānu nozarē un to, ka koordinācija attiecās uz references cenām, uzliekamā naudas soda pamatsumma tika samazināta par 60 % visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 467. apsvērums). Samazinājums par 10 % tika piešķirts Weichert, kas nebija informēta par pirmstarifikācijas saziņu starp Dole un Chiquita (apstrīdētā lēmuma preambulas 476. apsvērums).

33      Pēc koriģēšanas uzliekamo naudas sodu pamatsummas bija šādas:

–        EUR 83 200 000 Chiquita;

–        EUR 45 600 000 Dole;

–        EUR 14 700 000 Del Monte un Weichert.

34      Chiquita tika piešķirts atbrīvojums no naudas soda saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību (apstrīdētā lēmuma preambulas 483.–488. apsvērums). Nekādas citas korekcijas nav veiktas ne Dole, ne Del Monte un Weichert, un galīgā naudas soda summa šīm sabiedrībām atbilst šī sprieduma 33. punktā minētajām naudas soda pamatsummām.

35      Apstrīdētajā lēmumā cita starpā ir noteikts:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. pantu, piedaloties saskaņotajās darbībās, kas izpaudās kā banānu references cenu koordinācija:

–        [Chiquita] – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. decembrim;

–        Chiquita International Ltd – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. decembrim;

–        Chiquita International Services Group NV – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. decembrim;

–        Chiquita Banana Company BV – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. decembrim;

–        [Dole] – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim;

–        Dole Fresh Fruit Europe OHG – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim;

–        [Weichert] – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim;

–        [Del Monte] – no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim.

Pārkāpums attiecās uz šādām dalībvalstīm: Austrija, Beļģija, Dānija, Somija, Vācija, Luksemburga, Nīderlande un Zviedrija.

2. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu tiek uzlikti šādi naudas sodi:

–        [Chiquita], Chiquita International Ltd, Chiquita International Services Group NV un Chiquita Banana Company BV – kopīgi un solidāri: EUR 0;

–        [Dole] un Dole Fresh Fruit Europe OHG – kopīgi un solidāri: EUR 45 600 000;

–        [Weichert] un [Del Monte] – kopīgi un solidāri: EUR 14 700 000;

[..].”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

36      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesa] kancelejā iesniegts 2008. gada 31. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

37      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 9. aprīlī, Weichert lūdza atļauju iestāties šajā lietā, lai atbalstītu prasītājas prasījumus.

38      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2009. gada 18. un 28. maijā, prasītāja un Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus attiecībā uz šo pieteikumu par iestāšanos lietā.

39      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 28. maijā, Komisija attiecībā uz Weichert lūdza piešķirt konfidenciālu statusu noteiktiem iebildumu rakstā un tā pielikumos ietvertiem elementiem.

40      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 29. maijā, prasītāja attiecībā uz Weichert lūdza piešķirt konfidenciālu statusu noteiktiem prasības pieteikumā un tā pielikumos ietvertiem elementiem.

41      Ar 2010. gada 17. februāra rīkojumu Vispārējā tiesa apmierināja Weichert pieteikumu par iestāšanos lietā un uzdeva nodot tai visu procesuālo dokumentu to nekonfidenciālajā versijā kopiju.

42      Persona, kas iestājusies lietā, savu iestāšanās rakstu un citi lietas dalībnieki – savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza noteiktajos termiņos.

43      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva prasītājai un Komisijai jautājumu, lūdzot tās sniegt rakstveida atbildi.

44      Del Monte, Weichert un Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, iesniedza savus rakstveida apsvērumus, pirmajai minētajai to darot 2012. gada 4. janvārī un divām pārējām – 2012. gada 6. janvārī.

45      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2012. gada 1. februāra tiesas sēdē.

46      Prasītājas, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1., 2., 3. un 4. pantu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;

–        pakārtoti – būtiski samazināt naudas sodu, kas uzlikts ar apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

47      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par prasījumiem attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu

48      Prasītāja savos procesuālajos rakstos ir izvirzījusi sešus apstrīdētā lēmuma atcelšanas pamatus, kuri attiecas, pirmkārt, uz EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu solidārās atbildības ar Weichert, ko ir noteikusi Komisija, dēļ, otrkārt, uz EKL 253. panta pārkāpumu, jo Komisija neesot paskaidrojusi, kādā veidā prasītājai varēja būt izšķiroša ietekme uz Weichert un kā tā varēja to faktiski izmantot, treškārt, uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Komisija esot atteikusies atklāt nozīmīgus pierādījumus, ceturtkārt, uz EKL 81. panta pārkāpumu saistībā ar kļūdaino secinājumu, ka pastāv saskaņotas darbības, kurām ir pret konkurenci vērsts mērķis, piektkārt, uz tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu un, sestkārt, uz EKL 81. panta, Regulas Nr. 1/2003 7. panta un EKL 253. panta pārkāpumu apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas kļūdainā rakstura dēļ.

49      Vispārējā tiesa uzskata, ka visi šie pamati ir jāuzskata par tādiem, kas attiecas, pirmkārt, uz EKL 81. un 253. panta pārkāpumu un, otrkārt, uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

1.     Par pamatu attiecībā uz EKL 81. un 253. panta pārkāpumu

 Par Del Monte atzīšanu par vainojamu pārkāpumā

 Ievadapsvērumi

50      Attiecībā uz mātessabiedrības solidāro atbildību par tās meitassabiedrības rīcību ir jāatgādina, ka apstāklis, ka meitassabiedrībai ir atsevišķas juridiskas personas statuss, nav pietiekams, lai liegtu iespēju tās rīcībā vainot mātessabiedrību (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 Imperial Chemical Industries/Komisija, Recueil, 619. lpp., 132. punkts).

51      Eiropas Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību, un uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida (Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 54. un 55. punkts, un 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 53. punkts).

52      Eiropas Savienības tiesa tāpat ir precizējusi, ka šajā kontekstā uzņēmuma jēdziens ir jāsaprot kā ekonomiskas vienības apzīmējums, pat ja juridiski šo ekonomisko vienību veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas (Tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums lietā C‑217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, Krājums, I‑11987. lpp., 40. punkts, un iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 53. punkts). Tādējādi tā ir uzsvērusi, ka konkurences tiesību normu piemērošanas vajadzībām formāla divu sabiedrību nošķirtība, kas izriet no tā, ka tās ir atsevišķas juridiskās personas, nav izšķiroša un ka nozīme ir tam, vai to rīcībai tirgū ir vai nav vienots raksturs. Tāpēc var būt nepieciešams noteikt, vai divas sabiedrības, kas ir atsevišķas juridiskās personas, veido vai attiecas uz vienu un to pašu uzņēmumu vai ekonomisku vienību, kura īsteno vienotu rīcību tirgū (iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā Imperial Chemical Industries/Komisija, 140. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā T‑325/01 DaimlerChrysler/Komisija, Krājums, II‑3319. lpp., 85. punkts).

53      Līdzko šāda ekonomiskā vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tai atbilstoši personīgās atbildības principam par šādu pārkāpumu ir jāatbild (skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 56. punkts, un iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 53. punkts un tajā minēta judikatūra).

54      Tātad meitassabiedrības rīcībā mātessabiedrību var vainot tostarp tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, bet gan galvenokārt piemēro mātessabiedrības dotus norādījumus, it īpaši ņemot vērā ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas šīs divas juridiskās personas apvieno (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑294/98 P Metsä‑Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 27. punkts; 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 117. punkts, un iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 54. punkts).

55      Šādā situācijā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Tātad Komisijas tiesības adresēt mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi, izriet nevis no tā, ka mātessabiedrība būtu pamudinājusi savu meitassabiedrību izdarīt pārkāpumu, ne arī, vēl jo mazāk, no mātessabiedrības dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no fakta, ka tās veido vienotu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 59. punkts, un iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 55. punkts).

56      Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Komisija nevar aprobežoties tikai ar konstatējumu, ka kāds uzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz kādu citu uzņēmumu, bez pienākuma pārbaudīt, vai šī ietekme ir faktiski īstenota. Tieši pretēji, Komisijai šāda izšķiroša ietekme principā ir jāpierāda, pamatojoties uz visiem faktiskajiem apstākļiem, kuros it īpaši ietilpst iespējamas viena no šiem uzņēmumiem vadības pilnvaras attiecībā uz otru (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑196/99 P Aristrain/Komisija, Recueil, I‑11005. lpp., 96.–99. punkts; iepriekš 54. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 118.–122. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 136. punkts).

57      Tajā īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder viss tās meitassabiedrības, kas ir izdarījusi Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāls, pirmkārt, šī mātessabiedrība var īstenot izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētā mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts, un iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 56. punkts).

58      Šādos apstākļos pietiek, ja Komisija pierāda, ka viss meitassabiedrības kapitāls pieder tās mātessabiedrībai, lai prezumētu, ka pēdējā minētā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības komercpolitiku. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātessabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība rīkojas tirgū patstāvīgi (Tiesas 2011. gada 20. janvāra spriedums lietā C‑90/09 P General Química u.c./Komisija, Krājums, I‑1. lpp., 40. punkts, un iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 57. punkts).

59      Ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, ir jāizskata prasītājas izvirzītie iebildumi, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, Komisija, pietiekami nepamatojot apstrīdēto lēmumu saistībā ar atzīšanu par vainojamu Weichert izdarītajā pārkāpumā, esot pārkāpusi EKL 253. pantu un, otrkārt, Komisija, atzīstot prasītāju par vainojamu šajā pašā pārkāpumā, esot pārkāpusi EKL 81. pantu.

 Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

60      Prasītāja – grupas Del Monte jumta sabiedrība – norāda, ka Komisija esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā neesot paskaidrojusi, kādā veidā prasītājai varēja būt izšķiroša ietekme uz Weichert un kā tā varēja to faktiski izmantot. Komisijas tēze attiecībā uz mātessabiedrības atbildību pamatojoties uz divu saikņu starp Weichert un minēto grupu esamību, t.i., WAL kā komandīta dalību Weichert kapitālā un starp Weichert un DMFPI noslēgto izplatīšanas līgumu. Apstrīdētajā lēmumā neesot ietverta ne mazākā norāde, ar kuru būtu paskaidrots, kādā veidā pati Del Monte būtu īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Weichert, kā arī starp WAL, DMFPI un Del Monte pastāvošās saiknes.

61      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo akta izdevējas iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un ļautu kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, tostarp attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt izskaidrojumu, kāda varētu būt tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 58. punkts).

62      Komisijai nav pienākuma paust nostāju par visiem argumentiem, ko tai ir izvirzījušas ieinteresētās personas, bet tai ir pietiekami izklāstīt faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma uzbūvē. It īpaši Komisijai nav pienākuma paust nostāju par apstākļiem, kas ir acīmredzami neatbilstoši, nenozīmīgi vai nepārprotami otršķirīgi (šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 64. punkts; Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑349/03 Corsica Ferries France/Komisija, Krājums, II‑2197. lpp., 64. punkts, un 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā T‑185/06 L’Air liquide/Komisija, Krājums, II‑2809. lpp., 64. punkts).

63      Tāpat atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ja lēmums par EKL 81. panta piemērošanu attiecas uz vairākiem adresātiem un rada problēmu saistībā ar atzīšanu par vainojamu pārkāpumā, tajā ir jābūt ietvertam pietiekamam pamatojumam attiecībā uz katru no tā adresātiem, it īpaši tiem adresātiem, kuri saskaņā ar šī lēmuma noteikumiem ir atbildīgi par šo pārkāpumu (Vispārējās tiesas 1994. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑38/92 AWS Benelux/Komisija, Recueil, II‑211. lpp., 26. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija, Krājums, II‑3389. lpp., 93. punkts). Tātad attiecībā uz mātessabiedrību, kura tiek atzīta par solidāri atbildīgu par pārkāpumu, šādā lēmumā ir jāietver detalizēts motīvu izklāsts, lai pamatotu šīs sabiedrības atzīšanu par vainojamu šajā pārkāpumā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II‑1373. lpp., 78.–80. punkts, un 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā T‑197/06 FMC/Komisija, Krājums, II‑3179. lpp., 45. punkts).

64      Šajā lietā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir skaidri aprakstījusi grupas Del Monte struktūru.

65      Komisija ir precizējusi, ka Del Monte ir grupas Del Monte finanšu dalības un jumta sabiedrība un ka šī grupa darbojas banānu tirdzniecības Eiropā jomā, izmantojot vairākas tai “pilnībā piederošas” meitassabiedrības, tostarp DMFPI (apstrīdētā lēmuma preambulas 19. apsvērums).

66      Komisija tāpat ir norādījusi, ka no 1994. gada 24. jūnija līdz 2002. gada 31. decembrim Del Monte netieši piederēja 80 % Weichert kapitāla, par starpposmu izmantojot tai pilnībā piederošu meitassabiedrību WAL, kura 1994. gadā tika iegādāta ar tās meitassabiedrības Global Reefer Carriers starpniecību, un, sākot no 1999. gada marta, pārējais Weichert sabiedrības kapitāls piederēja fiziskām personām, tas ir, D. W. un diviem viņa dēliem A. W. un H. W., (turpmāk tekstā kopā – “W. ģimene”), kuri ir bijuši komplementāri dalībnieki, un sabiedrībai ar ierobežotu atbildību Interfrucht Beteiligungsgesellschaft mbH (apstrīdētā lēmuma preambulas 15. un 381. apsvērums).

67      Komisija ir izklāstījusi principus, kurus tā ir paredzējusi piemērot, lai noteiktu apstrīdētā lēmuma adresātus, atsaucoties uz attiecīgo Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru par uzņēmuma jēdzienu EKL 81. panta izpratnē (apstrīdētā lēmuma preambulas 360.–366. apsvērums). Tostarp tā ir atgādinājusi, ka tā varēja pieņemt, ka mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tai pilnā apmērā piederošu sabiedrību, un ka mātessabiedrībai tomēr ir iespēja atspēkot šo prezumpciju, iesniedzot pietiekamus pierādījumus, ka meitassabiedrība ir patstāvīgi noteikusi savu rīcību tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 364. apsvērums).

68      Visi šī sprieduma 65.–67. punktā norādītie apstākļi jau ir bijuši minēti prasītājai nosūtītā paziņojuma par iebildumiem 17., 27., 441. un 475. punktā, un to izklāsts šai pēdējai ir ļāvis noskaidrot iemeslus, kuru dēļ Komisija ir uzskatījusi, ka grupas Del Monte ietvaros tā ir faktiski īstenojusi izšķirošu ietekmi uz WAL un DMFPI.

69      Šajā ziņā Komisija norāda – un prasītāja to neapstrīd –, ka administratīvajā procesā šī pēdējā minētā nav mēģinājusi atspēkot prezumpciju, kas izriet no tās meitassabiedrību WAL un DMFPI kapitāla piederības pilnā apmērā, un pamatoti apstiprina, ka Komisijai tādējādi nav bijis papildus jāskaidro veids, kādā prasītāja īstenoja savu ietekmi uz šiem uzņēmumiem.

70      Apstrīdētajā lēmumā Komisija tādējādi ir izskatījusi jautājumu, vai Del Monte ir varējusi īstenot un ir faktiski īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Weichert, un, konstatējot, ka Del Monte ir netieši piederējuši tikai 80 % no Weichert sabiedrības kapitāla, tā ir uzskatījusi, ka prezumpcija par izšķirošo ietekmi, ko mātessabiedrība īsteno attiecībā uz tai pilnībā piederošu meitassabiedrību, saistībā ar Del Monte nav piemērojama (apstrīdētā lēmuma preambulas 384. apsvērums).

71      Pretēji tam, uz ko prasītāja norāda savos procesuālajos rakstos, apsvērums, ka “izšķirošas ietekmes īstenošanas prezumpcija [..] [tai] nav piemērojama”, nevar tikt uzskatīts par norādi uz attiecībām starp prasītāju un tās meitassabiedrībām WAL un DMFPI.

72      Otrkārt, Komisija ir norādījusi, ka Weichert bija nevis Del Monte meitassabiedrība, bet drīzāk partnerība starp, no vienas puses, Del Monte kā komandītu dalībnieku un, no otras puses, sākotnēji D. W. un pēc tam, sākot ar 1999. gada martu, W. ģimeni kā komplementāriem dalībniekiem. Komerciālās attiecības starp šī kopuzņēmuma dalībniekiem tika noteiktas ar sabiedrības līgumu, kurš bija paredzēts, lai definētu komandītsabiedrības statūtus, t.i., konkrētāk, kontroles un vadības mehānismus, un ar ekskluzīvo izplatīšanas līgumu attiecībā uz banāniem, kurus Del Monte piegādāja, lai tos importētu Kopienā (apstrīdētā lēmuma preambulas 382. un 383. apsvērums).

73      Pamatojoties uz lietas materiālos esošajiem dokumentiem un Weichert paziņojumiem, Komisija ir uzskatījusi, ka “Del Monte (kopīgi ar W. ģimeni kā komplementāru dalībnieku) bija iespēja īstenot izšķirošu ietekmi attiecībā uz veidu, kādā Weichert veic savu komercdarbību, un attiecīgajā laikposmā tā arī faktiski īstenoja šādu ietekmi” (apstrīdētā lēmuma preambulas 384. apsvērums). Tāpat tā ir norādījusi, ka “pārkāpuma laikposmā [no 2000. līdz 2002. gadam] attiecībā uz Weichert tika īstenota izšķiroša ietekme no dalībniekiem, kuri atbilstoši kopīgajam līgumam kopumā ir izveidojuši šo uzņēmumu, izmantojot KS formu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 385. apsvērums).

74      Apstrīdētā lēmuma preambulas 386. apsvērumā Komisija ir apstiprinājusi, ka “līdz 2002. gada decembrim Del Monte kopīgi ar [W. ģimeni kā komplementāru dalībnieku] īstenoja Weichert uzraudzības un vadības funkcijas”, un, lai pamatotu šo secinājumu, ir minējusi dažādus faktus, kas ir sagrupēti trijās daļās, t.i., daļā ar virsrakstu “Stratēģiski svarīgi Weichert lēmumi, kuriem ir bijusi vajadzīga visu dalībnieku piekrišana” (apstrīdētā lēmuma preambulas 387. apsvērums), daļā ar virsrakstu “Del Monte ir bijusi iespēja ietekmēt Weichert vadības jomā un jautājumos attiecībā uz cenu noteikšanu un tirdzniecību, un pierādījumi apliecina, ka tā ir patiešām īstenojusi šo ietekmi” (apstrīdētā lēmuma preambulas 388.–391. apsvērums), un daļā ar virsrakstu “Del Monte ir bijusi iespēja regulāri saņemt no Weichert informāciju par cenām un tirgu, un tā šo informāciju patiešām ir saņēmusi” (apstrīdētā lēmuma preambulas 392.–393. apsvērums).

75      Izskatījusi un noraidījusi Del Monte argumentus, kas ir vērsti uz to, lai apstrīdētu jebkādu tās izšķirošās ietekmes faktiskās īstenošanas iespēju attiecībā uz Weichert (apstrīdētā lēmuma preambulas 394.–433. apsvērums), Komisija secināja, ka Weichert veidoja ekonomisku vienību ar Del Monte, jo Weichert nenoteica patstāvīgi savu rīcību tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 432. apsvērums).

76      Šajos apstākļos Komisijai nevar pārmest nekādu EKL 253. panta pārkāpumu.

 Par apstrīdētajā lēmumā izmantoto vainojamības kritēriju

77      Prasītāja norāda, ka Komisija to esot atzinusi par “kopīgi un solidāri” atbildīgu par Weichert rīcību, pamatojoties “vienīgi” uz iespējamo kopīgo kontroli, ar kuru nekad nevarot būt pietiekami, lai konstatētu šādu atbildību. Tā atgādina, ka EKL 81. pants esot piemērojams “uzņēmumiem”, nevis juridiskām vienībām, un ka tādējādi vairākas juridiskās vienības varot būt atbildīgas par pārkāpumu, ja tās ir viena un tā paša uzņēmuma daļas. Tā norāda, ka Komisija pretēji judikatūrai un tās lēmumpieņemšanas praksei, kas pastāvējusi līdz 2007. gadam, uzskatot, ka fakts, ka juridiskā vienība īsteno kopīgu kontroli pār otru juridisko vienību, ir pietiekams, lai konstatētu, ka tās ir vienota uzņēmuma daļas.

78      Šī prasītājas argumentācija pamatojas uz kļūdainu pieņēmumu, un tā ir jānoraida.

79      Ir jāatgādina, ka principus, kurus tā ir paredzējusi piemērot, lai definētu apstrīdētā lēmuma adresātus, Komisija ir izklāstījusi, atsaucoties uz atbilstošu Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru attiecībā uz uzņēmuma jēdzienu EKL 81. panta izpratnē (apstrīdētā lēmuma preambulas 360.–366. apsvērums). Konstatējusi, ka izšķirošās ietekmes īstenošanas prezumpcija, kas ir saistīta ar visa sabiedrības kapitāla piederību, attiecībā uz Del Monte, ciktāl runa ir par tās attiecībām ar Weichert, nav piemērojama, Komisija ir norādījusi, ka “tā tādējādi uzsvaru ir likusi uz jautājumu, vai Del Monte varēja īstenot un faktiski īstenoja ietekmi uz Weichert, nosakot tās rīcību tirgū” (apstrīdētā lēmuma preambulas 384. apsvērums).

80      No apstrīdētā lēmuma, aplūkojot to kopumā, redakcijas izriet, ka, lai gan Komisija, pamatojoties galvenokārt uz kapitāla piederības saiknēm un sabiedrības līguma starp Weichert un WAL saturu, ir faktiski uzskatījusi, ka Del Monte ar komplementārajiem dalībniekiem ir īstenojusi kopīgu kontroli pār Weichert, tā ir nevis aprobežojusies ar šo konstatējumu attiecībā uz iespēju īstenot izšķirošu ietekmi, bet gan ir izskatījusi un pārbaudījusi, vai Del Monte faktiski īstenoja šādu ietekmi uz Weichert.

81      Lai pamatotu savus apgalvojumus, prasītāja atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 384. apsvērumu, kuru tā ir daļēji citējusi replikā, kļūdaini norādot, ka Komisija tajā esot apstiprinājusi, ka tādēļ, ka “Del Monte (kopīgi ar komplementārajiem dalībniekiem [..]) ir bijusi iespēja īstenot izšķirošu ietekmi attiecībā uz veidu, kādā Weichert veic savu komercdarbību”, Del Monte un Weichert veido vienu uzņēmumu, lai gan šī pēdējā minētā norāde šajā apsvērumā nav atrodama.

82      Turklāt apstrīdētajā lēmumā nav atrodama neviena norāde, ka Del Monte un Weichert ekonomisku vienību veidotu tikai tāpēc, ka pirmā minētā kopīgi ar komplementārajiem dalībniekiem īstenotu kontroli pār otro.

83      Prasītāja turklāt norāda, ka kritēriju attiecībā uz nepieciešamību pierādīt, ka meitassabiedrība galvenokārt piemēro mātessabiedrības norādījumus, neesot iespējams savienot ar kopīgas kontroles jēdzienu, jo esot “iespējams, ka mātessabiedrībai, kura īsteno kopīgu kontroli, pieder ne vairāk kā veto tiesības”. Tā piebilst, ka gadījumā, ja vienība, kurai pieder ne vairāk kā veto tiesības, kuras ir ierobežotas ar noteiktiem sabiedrības rīcības elementiem, var tikt atzīta par atbildīgu par šīs sabiedrības rīcību, tiekot apšaubīts pats personīgās atbildības princips.

84      Ar šiem vispārīgā rakstura apsvērumiem tāpat nevar raksturot EKL 81. panta pārkāpumu, kas šajā lietā būtu pieļauts tādēļ, ka Del Monte ir tikusi atzīta par vainojamu Weichert izdarītajā pārkāpumā.

85      Kā Komisija pamatoti uzsver savos procesuālajos rakstos, atzīšana par vainojamu Weichert izdarītajā pārkāpumā pamatota ne tikai ar pilnvarām, kuras Del Monte ir piešķirtas atbilstoši sabiedrības līguma 7. panta 2. un 3. punktam un kuras šajā gadījumā ir veto tiesības attiecībā uz noteiktiem lēmumiem saistībā ar uzņēmuma darbību, bet ar plašāku elementu kopumu, kas ietver Del Monte un Weichert vienojošās juridiskās, organizatoriskās un ekonomiskās saites, kuras atbilstoši Komisijas viedoklim raksturo pirmās minētās visaptverošo ietekmi uz otro.

86      Ciktāl prasītājas argumentāciju var saprast tādējādi, ka vienīgi mātessabiedrības ekskluzīvā kontrole pār meitassabiedrību var ļaut konstatēt, ka šīs divas juridiskās vienības veido vienu uzņēmumu, un ļaut atzīt pirmo minēto par vainojamu otrās minētās pieļautajā pārkāpjošajā rīcībā, šī argumentācija arī ir jānoraida.

87      Tiesa jau ir nospriedusi, ka kopīga kontrole, ko divas mātessabiedrības viena neatkarīgi no otras īsteno pār savu meitassabiedrību, principā pieļauj Komisijas konstatējumu par vienas ekonomiskas vienības esamību starp vienu no šīm mātessabiedrībām un attiecīgo meitassabiedrību un tas tā ir pat tad, ja šai mātessabiedrībai ir mazāka kapitāla daļa nekā otrai mātessabiedrībai (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑480/09 P AceaElectrabel Produzione/Komisija, Krājums, I‑13355. lpp., 64. punkts).

88      Iepriekš 56. punktā minētajā spriedumā lietā Avebe/Komisija Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi tāda Komisijas lēmuma pamatotību, ar kuru Komisija bija noteikusi divām sabiedrībām, katrai no kurām piederēja 50 % meitassabiedrības kapitāla un kurām piederēja kopīgas pārvaldes tiesības attiecībā uz meitassabiedrības komerciālo vadību, atbildību par minētās meitassabiedrības pārkāpjošo rīcību. Minētajā lietā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka abas dalībnieces, katrai no kurām piederēja 50 % no attiecīgā kopīgā uzņēmuma, bija tiesīgas tikai kopīgi rīkoties kopīgā uzņēmuma interesēs un parakstīt dokumentus uzņēmuma vārdā, uzņemties saistības uzņēmuma vārdā pret trešajām personām un nodrošināt trešo personu saistības pret uzņēmumu, kā arī saņemt un tērēt naudas līdzekļus uzņēmuma vārdā. Turklāt ikdienas vadība bija jāveic diviem direktoriem, kurus attiecīgi bija iecēlušas mātessabiedrības. Visbeidzot, pēdējās minētās bija neierobežoti un solidāri atbildīgas par kopīgā uzņēmuma saistībām.

89      Ar prasītājas uzsvērtajām atšķirībām starp lietu, kurā tika pieņemts iepriekš 56. punktā minētais spriedums Avebe/Komisija, un šo tiesvedību netiek apšaubīts šajā spriedumā izmantotais principiālais risinājums.

90      Visbeidzot, prasītāja norāda, ka līdz 2007. gadam Komisija esot pareizi interpretējusi EKL 81. pantu saistībā ar vainojamības pārkāpumā jautājumu un ka pretējā tēze, ko tā aizstāvot pašlaik un atbilstoši kurai kopīgā kontrole esot pamats mātessabiedrības atbildībai, esot kļūdaina.

91      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa ir vairākkārt spriedusi, ka Komisijas agrākā lēmumpieņemšanas prakse nav uzskatāma par juridisko ietvaru attiecībā uz naudas sodiem konkurences jautājumos un ka, nosakot, vai pastāv diskriminācija, lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 205. punkts). No minētā izriet, ka Savienības tiesā prasītāja nevar atsaukties uz Komisijas lēmumpieņemšanas praksi (Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 123. punkts).

 Par ekonomiskas vienības, ko veido Del Monte un Weichert, esamību

–       Par sabiedrības līgumu

92      Ir jāatgādina, ka visā pārkāpuma laikposmā Weichert ir bijusi atbilstoši Vācijas tiesībām izveidota komandītsabiedrība un šajās tiesībās šāda veida juridiskajā personā tiek izšķirti divi dalībnieku veidi – komplementārie dalībnieki un komandīti.

93      Apstrīdētajā lēmumā ir skaidri precizēts (preambulas 399. un 400. apsvērums), ka saskaņā ar atbilstošajām Handelsgesetzbuch (Vācijas Komerclikums, turpmāk tekstā – “HGB”) normām komandīti parasti ir izslēgti no komandītsabiedrības komercdarbības vadības un nevar iebilst pret komplementāro dalībnieku darbībām, izņemot gadījumu, ja tiek veikti pasākumi, kuri neiekļaujas parastajā komercdarbības gaitā.

94      Tātad ikdienas komercdarbības vadība parasti ir uzticēta komplementāriem dalībniekiem, kuri atšķirībā no komandītiem, kuru atbildība ir ierobežota ar to ieguldījumu, ir personīgi un neierobežoti atbildīgi par sabiedrības saistībām. Apstrīdētā lēmuma preambulas 382. apsvērumā Komisija tātad precizē, ka, kamēr W. ģimenes pārstāvji ir bijuši dalībnieki, kuriem tika uzticēta vispārējā vadība un kuri sabiedrībā Weichert ir bijuši personīgi un neierobežoti atbildīgi, Del Monte ir bijusi tāda partnera loma, kurš sniedz galvenos finanšu resursus vai kuram ir galvenās finanšu intereses savienojumā ar ierobežotu atbildību.

95      Komisija ir uzsvērusi – un prasītāja pret to nav iebildusi –, ka no HGB normām attiecībā uz komandītsabiedrības darbību varēja likumīgi tikt izdarītas atkāpes, to paredzot dalībnieku līgumā, kas šajā lietā ir ticis izdarīts ar 1992. gada 12. marta sabiedrības līgumu, kurā grozījumi ir izdarīti 1996. gada 28. martā un 1999. gada 1. jūnijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 381., 399. un 401. apsvērums).

96      Turpretim Komisija un prasītāja nav vienisprātis par sabiedrības līguma piemērošanas jomu.

97      Prasītāja uzskata, ka ar sabiedrības līgumu pilnvaru sadalījums starp dalībniekiem, kā tas ir definēts HGB, esot ticis nevis grozīts, bet drīzāk pastiprināts, izmantojot īpašus noteikumus, kas atbalstot komplementāro dalībnieku kontroles stāvokli. Prasītājai esot bijušas tikai ierobežotas veto tiesības, kas esot ļāvušas vienīgi bloķēt noteiktas specifiskas darbības, kas neattiecas uz Weichert vadību un ikdienas darbību; tas atbilstot HGB 164. pantā paredzētajiem vispārējiem principiem, atbilstoši kuriem “komandīti ir izslēgti no uzņēmuma vadības; tie nevar iebilst pret komplementāro dalībnieku rīcību, izņemot gadījumu, ja šī rīcība neiekļaujas parastajā sabiedrības komercdarbības gaitā”. Tā apgalvo, ka Komisija pat neesot pierādījusi, ka prasītājai vispār ir bijusi iespēja īstenot šīs veto tiesības, kuras faktiski nekad neesot tikušas izmantotas.

98      Lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija patiešām norāda, ka saskaņā ar sabiedrības līguma 7. panta 1. punktu “dalībniekam, kuram ir personīgā atbildība – D. W. –, ir pilnvaras un pienākums pārstāvēt un vadīt sabiedrību”, tā atsaucas uz citiem minētā līguma noteikumiem, lai apstiprinātu, ka ar šo līgumu komandītam, t.i., Del Monte ar tās meitassabiedrības WAL starpniecību, ir skaidri piešķirtas likumīgas tiesības un līdzekļi, kas ir nepieciešami, lai ietekmētu Weichert veicamo komercdarbību.

99      Apstrīdētā lēmuma preambulas 387. apsvērumā Komisija norāda uz sabiedrības līguma 7. panta 2. punktu, ar kuru, lai pieņemtu komplementāro dalībnieku ikgadējos rakstveida priekšlikumus attiecībā uz budžetu, kā arī investīciju plāniem un maksājumiem personālam, tiek prasīts vienbalsīgs dalībnieku balsojums. Tātad, ja nebija panākta vienprātība, komplementāro dalībnieku piedāvātie pasākumi nevarēja tikt īstenoti, un pieņemšanas gadījumā komplementārajiem dalībniekiem tie bija saistoši. Turklāt ir jāuzsver, ka prasītāja pati norāda, ka sabiedrības līguma 7. panta 2. punktā bija paredzēti “trīs augsta līmeņa veto tiesību gadījumi”.

100    Turklāt Komisija uzsver, ka sabiedrības līguma 7. panta 3. punktā bija paredzēts, ka attiecībā uz noteiktām darbībām komplementāriem dalībniekiem ir jāprasa visu dalībnieku iepriekšēja rakstveida piekrišana (apstrīdētā lēmuma preambulas 387. apsvērums). No sabiedrības līguma izriet, ka šo darbību skaitā ir bijusi iekļauta ikviena nekustamā īpašuma un ikvienas kapitāla daļas vai citas dalības citos uzņēmumos pirkšana un pārdošana, investīcijas vairāk nekā 100 000 Vācijas marku (DEM) apmērā, aizdevumi darbiniekiem, kas pārsniedz DEM 10 000, aizdevumi par labu Weichert, kas neiekļaujas parastajā komercdarbībā, šīs pēdējās minētās sabiedrības garantiju izdošana, jebkāda dalībniekam – vadītājam izmaksājamā atlīdzība un ikviens dalībnieka vai dalībnieku – vadītāju noslēgts līgums, ar kuru Weichert tiek uzliktas regulāras maksājuma saistības par summu, kas pārsniedz DEM 10 000 mēnesī, izņemot darba līgumus, ar nosacījumu, ka tajos paredzētā ikgadējā atlīdzība ir mazāka par DEM 60 000.

101    Tātad ir skaidrs, ka visas svarīgās darbības, kuras katrā ziņā radījušas ietekmi, pat ja tā ir bijusi netieša, uz Weichert vadību, nav varējušas tikt veiktas bez komandīta dalībnieka piekrišanas.

102    Saistībā ar prasītājas apgalvojumu attiecībā uz komandīta “veto tiesību” izmantošanas neesamību ir jāatzīmē, ka šāda situācija vienkārši raksturotu normālu Weichert darbību pārkāpuma laikposma gaitā un sabiedrības līguma efektivitāti, ja vien prasītāja nevēlas norādīt, ka komplementāri dalībnieki būtu rīkojušies, neievērojot minētā līguma un it īpaši tā 7. panta 2. un 3. punkta noteikumus, un ka šim pantam īstenībā nebūtu nekādas lietderīgas iedarbības.

103    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka prasītāja norāda, ka Komisija neesot sniegusi ne mazāko pierādījumu, ka budžets, investīciju plāni vai maksājumi personālam tai jebkad būtu bijuši iesniegti apstiprināšanai, un ka komplementārais dalībnieks turpretim esot veicis investīcijas, kurām atbilstoši 7. panta 3. punktam būtu vajadzīga tās piekrišana, pat neinformējot prasītāju un jo mazāk prasot tās piekrišanu.

104    Šajā posmā ir jāatgādina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences tiesību normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi un uzņēmumam vai uzņēmumu savienībai, kas apgalvojuma par šo normu pārkāpumu atspēkošanai izvirza kādu aizstāvības pamatu, ir jāsniedz pierādījums, ka ir iestājušies šī aizstāvības pamata piemērošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem. Tādējādi, pat ja juridiskais pierādīšanas pienākums atbilstoši šiem principiem ir vai nu Komisijai, vai arī uzņēmumam vai attiecīgajai savienībai, viena lietas dalībnieka norādītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, kura neesamības gadījumā var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts (Tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedums lietā C‑407/08 P Knauf Gips/Komisija, Krājums, I‑6371. lpp., 80. punkts).

105    Šajā lietā, lai pamatotu savus secinājumus, atbilstoši kuriem Del Monte varēja īstenot un faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz Weichert, Komisija tostarp ir pamatojusies uz sabiedrības līgumu, par kura saturu un tiesiskajām sekām attiecībā uz sabiedrības dalībniekiem nepastāv domstarpības starp lietas dalībniekiem.

106    Tādējādi prasītājai, kura atsaucas uz noteiktu sabiedrības līguma noteikumu iedarbības neesamību, par to ir jāiesniedz pierādījumi, un ir jākonstatē, ka šajā ziņā tā atsaucas tikai uz vienu investīcijas lēmumu, par kuru tā neesot bijusi informēta, t.i., jaunu darbības vienību Hamburgā (Vācija), kas ietver izplatīšanas centru, kurš tika atvērts 1997. gadā un izmaksājis vairākus miljonus Vācijas marku. Līdzās tam, ka šis projekts ir ticis īstenots 1997. gadā, t.i., pirms pārkāpuma laikposma, ir jānorāda, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, ka komplementārais dalībnieks šajā gadījumā nebūtu ievērojis sabiedrības līguma noteikumus, lai gan šādas investīcijas izmaksas un īstenošanas termiņš izslēdz jebkādu neatklāšanas iespēju. Ievērojot dažādus paziņojumus, ko prasītāja ir adresējusi Weichert, lai izteiktu savu neapmierinātību saistībā ar noteiktiem lēmumiem attiecībā uz cenām, ir mazticams, ka tā bez jebkādas reakcijas būtu varējusi pieļaut izteiktu sabiedrības līguma 7. panta 3. punkta pārkāpumu.

107    Apstrīdētajā lēmumā Komisija tāpat norāda uz sabiedrības līguma 7. panta 4. punktu, kurā ir noteikts, ka “pēc ierobežoti atbildīgo dalībnieku pieprasījuma personīgi atbildīgajam dalībniekam ir jāsniedz šo ierobežoti atbildīgo dalībnieku pilnvarotajam pārstāvim informācija par uzņēmuma situāciju kopumā, par konkrētiem vadības pasākumiem, kā arī par vadības plānu un jāatļauj tam pārbaudīt sabiedrības reģistrus” (apstrīdētā lēmuma preambulas 387. apsvērums).

108    Ar sabiedrības līguma 7. panta 4. punktu, kura nolūks acīmredzot ir papildināt šī līguma 7. panta 2. un 3. punktā paredzēto tiesību piešķiršanu, tiek noteikta tiešā saikne starp komandītam piešķirtajām tiesībām un sabiedrības Weichert vadību. No tā turklāt izriet, ka tiesības uz informāciju un piekļuvi uzņēmuma dokumentiem, kas ļauj komandītam pārbaudīt saņemto informāciju, varēja tikt īstenotas jebkurā brīdī un, pretēji prasītājas apgalvojumiem, nav bijušas ierobežotas ar vienīgi vēsturiskiem datiem.

109    Komisija turklāt norāda, ka sabiedrības līgums nedod pamatu secinājumam, ka vienīgi komplementāram dalībniekam vai dalībniekiem būtu bijušas iniciatīvas tiesības iesniegt priekšlikumus lēmumiem, kuru pieņemšana ir bijusi dalībnieku ziņā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par parastiem jautājumiem vai ārkārtējiem, kas pārsniedz ikdienas komercdarbības vadības jomu. Šī līguma 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka komplementāriem dalībniekiem ir jāsasauc ārkārtēja dalībnieku sapulce, ja komandīts, kuram pieder noteikta procentuāla daļa no sabiedrības kapitāla, to rakstveidā lūdz, precizējot apspriežamos dienas kārtības jautājumus. Del Monte, kurai ar tās meitassabiedrības WAL starpniecību piederēja 80 % no Weichert kapitāla, bija tiesīga katrā brīdī un – atšķirībā no komplementāriem dalībniekiem – neatkarīgi no jebkādas konkrētas atsauces uz “uzņēmuma interesēm” (apstrīdētā lēmuma preambulas 408. apsvērums) pieprasīt sasaukt ārkārtēju dalībnieku sapulci par jebkādu jautājumu saistībā ar uzņēmuma atbilstošas komercdarbības veikšanu. Saistībā ar šo sabiedrības līguma noteikumu prasītāja nav izteikusi nekādus apsvērumus.

110    Prasītāja liek uzsvaru uz citiem sabiedrības līguma noteikumiem, kas pastiprinot ar minētā līguma 7. panta 1. punktu komplementārajam dalībniekam piešķirtās vadības pilnvaras.

111    Vispirms prasītāja atsaucas uz sabiedrības līguma 9. panta 2. punktu, no kura izriet, ka, lai dalībnieku pilnsapulces lēmumi būtu spēkā esoši, tiem ir jābūt pieņemtiem ar balsu vairākumu un tiem vienmēr ir vajadzīgs komplementārā dalībnieka apstiprinājums.

112    Komisija pieļauj, ka šī situācija ir ekvivalenta “komplementāro dalībnieku veto tiesībām”, tomēr uzsverot, ka ar to komandītam netiek atņemta jebkāda ietekme uz attiecīgajiem lēmumiem. Saskaņā ar sabiedrības līguma 9. panta 1. punktu katram dalībniekam ir balsu skaits, kas atbilst tā ieguldījumam kapitālā, t.i., viena balss par ieguldījumu DEM 1000 apmērā. Saskaņā ar sabiedrības līgumu attiecīgo dalībnieku ieguldījumi Weichert kapitālā ir noteikti šādā apmērā: DEM 6,5 miljoni WAL gadījumā, DEM 1000 Interfrucht Beteiligungsgesellschaft gadījumā un DEM 1,5 miljoni D. W. gadījumā, ievērojot, ka 1999. gada martā šis pēdējais minētais piešķīra katram dēlam – A. W. un H. W. – 25 % no savām daļām Weichert kapitālā. Praktiski tas nozīmē, ka dalībnieku pilnsapulcē pieņemtajiem lēmumiem tāpat vienmēr bija vajadzīgs komandīta apstiprinājums (apstrīdētā lēmuma 407., 411. un 439. zemsvītras piezīme).

113    Turklāt Komisija pamatoti norāda, ka saskaņā ar sabiedrības līguma 9. panta 3. un 4. punktu dalībnieku pilnsapulcei ir bijusi konkrēti norobežota kompetence, t.i., pirmkārt, saistībā ar obligāti vienbalsīgajiem grozījumiem sabiedrības līgumā un, otrkārt, saistībā ar finanšu pārskatu apstiprināšanu, komplementāro dalībnieku atbrīvojumu no atbildības par to vadību un grāmatvedības revidenta iecelšanu, kas ir situācija, kura neizslēdz visas Del Monte iespējas īstenot izšķirošu ietekmi uz Weichert rīcību konkrētajā tirgū.

114    Šajos apstākļos tas, ka komplementārajam dalībniekam, kā to apgalvo prasītāja, būtu veto tiesības attiecībā uz “visiem” sabiedrības lēmumiem, neizriet no sabiedrības līguma noteikumiem.

115    Turpinot prasītāja atsaucas uz sabiedrības līguma 9. panta 5. punktu, kurā ir paredzēts īpašs šķīrējtiesas mehānisms. Ja divās secīgās sanāksmēs dalībnieka izvirzītais priekšlikums nav apstiprināts, šim dalībniekam ir tiesības prasīt izveidot šķīrējtiesas komisiju, kuras uzdevums ir dalībnieku vietā ekskluzīvi spriest par saistībā ar šo priekšlikumu pieņemamo lēmumu. Katrs dalībnieks tad nosaka vienu locekli šķīrējtiesas komisijā, kura savukārt ieceļ šķīrējtiesnesi. Ja dalībnieks nenosaka šķīrējtiesas komisijas locekli vai ja locekļi nevar vienoties par šķīrējtiesnesi, šo locekli vai šķīrējtiesnesi nosaka neatkarīga puse, tas ir, Hamburgas Tirdzniecības palātas priekšsēdētājs (apstrīdētā lēmuma preambulas 409. apsvērums un 442. zemsvītras piezīme).

116    Lai gan prasītāja pamatoti norāda, ka, ņemot vērā Weichert dalībnieku skaitu un identitāti, no vienas puses, un noteikumus attiecībā uz šķīrējtiesas komisijas sastāvu, no otras puses, W. ģimene katrā ziņā neesot varējusi nokļūt mazākuma situācijā, apgalvojums par lēmumu pieņemšanu minētajā komisijā ar vienkāršu balsu vairākumu un tādējādi par lēmumiem, kas šai ģimenei noteikti ir labvēlīgi, nav pamatots. Katrā ziņā, ņemot vērā dalībnieku pilnsapulces īpašo kompetenci, ir jākonstatē, ka attiecīgās priekšrocības tvērums nav tik liels.

117    Visbeidzot, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka WAL neesot bijušas nepieciešamās pilnvaras, lai ieceltu, aizstātu vai pat iebilstu ar veto tiesībām pret sabiedrības vadītāju iecelšanu, prasītāja norāda uz sabiedrības līguma 9. panta 3. punktu. Tomēr ir pietiekami konstatēt, ka ar attiecīgo noteikumu, lai veiktu jebkādu grozījumu sabiedrības līgumā, ieskaitot 7. panta 1. punktu, ar kuru komplementārajam dalībniekam D. W. ir uzticēts sabiedrības vadības un pārstāvības uzdevums, tiek prasīta dalībnieku vienprātība.

118    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka atbilstoši pašas prasītājas tās procesuālajos rakstos izmantotajam izteicienam sabiedrības līgums liecina par “spēku līdzsvaru” starp komplementāriem dalībniekiem un komandītu un ka Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka Weichert bija partnerība starp W. ģimeni un Del Monte – komplementāro dalībnieku un komandītu, kas īstenoja kopīgu kontroli pār kopīgo uzņēmumu. Šāda situācija ir norāde uz Del Monte spēju īstenot izšķirošu ietekmi attiecībā uz Weichert.

119    Vēl ir jāuzsver, ka prasītāja uzskata, ka Komisija, nenorādot pamatojumu savam pieņēmumam, ka pasīvās veto tiesības ir devušas WAL izšķirošu ietekmi uz Weichert rīcību konkrētajā tirgū, esot pārkāpusi EKL 253. pantu.

120    Šo argumentāciju nevar atbalstīt.

121    Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka šis iebildums ir balstīts uz kļūdainu premisu tādā ziņā, ka sabiedrības līguma noteikumu analīze Komisijai ir vienīgi devusi iespēju secināt, ka Weichert rīcībā ir bijušas “likumīgas tiesības un līdzekļi, kas ir nepieciešami, lai ietekmētu Weichert veicamo komercdarbību” (apstrīdētā lēmuma preambulas 387. apsvērums). Šis pēdējais minētais secinājums ir balstīts uz sabiedrības līguma noteikumu skaidru un pietiekamu analīzi, kas ir ietverta apstrīdētā lēmuma preambulas 387., 399.–403. un 407.–410. apsvērumā; turklāt ir jāatgādina, ka minētā līguma saturs ir tikai viens no elementiem, ko Komisija ir ņēmusi vērā, lai atzītu Del Monte par vainojamu Weichert izdarītajā pārkāpumā.

–       Par Del Monte un Weichert vienojošajām kapitāla saiknēm

122    Ir jānorāda, ka Del Monte ir piederējuši 80 % no Weichert kapitāla un ka saskaņā ar sabiedrības līguma 11. panta 4. punktu zaudējumi un peļņa starp dalībniekiem tika sadalīti, pamatojoties uz to attiecīgo finanšu ieguldījumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 387. apsvērums), kas nozīmē, ka 80 % no zaudējumiem vai peļņas bija attiecināmi uz Del Monte.

123    Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Komisija neesot paskaidrojusi, kā tās dalība sabiedrībā Weichert un tās peļņā un zaudējumos varēja eventuāli veidot prasītājas izšķirošo ietekmi uz šo uzņēmumu.

124    Tomēr ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 404. apsvērumā Komisija skaidri norāda, ka tā nevis uzskata, ka “80 % daļu pašas par sevi būtu pietiekamas, lai uzliktu Del Monte atbildību par Weichert rīcību”, bet ka “dalības apmērs sniedz norādi par uzņēmuma interesi īstenot izšķirošu ietekmi, kā arī tā iespējām nodrošināt līdzekļus šādas ietekmes īstenošanai”. Komisija piebilst, ka “ir mazticams, ka liels starptautisks [uzņēmums] atsakās īstenot ietekmi uz [uzņēmumu, kurā ir veikts] finanšu ieguldījums, kas var būt pamats peļņai 80 % apmērā”.

125    Tātad, kā ir pamatoti norādījusi Komisija, Del Monte finanšu intereses Weichert darbībā ir uzskatāmas par pirmā minētā uzņēmuma acīmredzamu motivāciju īstenot ietekmi uz otro minēto un tā dalības kapitāla apmērs liecina par zināmu ekonomisko varu un tāpat arī iespēju īstenot ietekmi. Iepriekš aprakstītie kontroles un informācijas mehānismi, kā arī pārkāpuma laikposmā prasītājas veiktā rīcība attiecībā uz Weichert ir jānovērtē, ņemot vērā šo interesi un varu.

126    Otrkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 404. apsvērumā iekļautie Komisijas apsvērumi esot kļūdaini, jo pat gadījumā, ja komplementārajam dalībniekam ir tikai simboliska kapitāla daļa vai tam vispār nav nekādas daļas un viss kapitāls pieder komandītam, pati komandītsabiedrības struktūra norādot uz komplementārā dalībnieka vai dalībnieku ekskluzīvo kontroli un komandīta kontroles neesamību, ko Komisija pati atzīstot savā Konsolidētajā jurisdikcijas paziņojumā saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV 2008, C 95, 1. lpp.).

127    Līdzās tam, ka problēmas, kas attiecas uz uzņēmuma vainošanu cita uzņēmuma izdarītajā pārkāpumā, priekšmets atšķiras no attiecīgā paziņojuma priekšmeta, ir jānorāda, ka prasītājas arguments ir balstīts vienīgi uz komandītsabiedrības juridisko formu un tādējādi tajā pilnībā netiek ņemti vērā sabiedrības līguma, kurā ir definēts pilnvaru sadalījums starp prasītāju un W. ģimeni, noteikumi.

128    Ar šo argumentu nevar iebilst pret apstrīdētā lēmuma preambulas 404. apsvērumu attiecībā uz Del Monte pamudinājumu īstenot ietekmi uz Weichert, ņemot vērā tās finanšu interesi pēdējā minētā uzņēmuma darbībā un tās iespēju to īstenot.

129    Treškārt, prasītāja norāda, ka vienīgi komplementārajiem dalībniekiem esot neierobežota personīgā atbildība, ko nevarot tiesiski grozīt sabiedrības līgumā, savukārt WAL daļa iespējamos zaudējumos esot bijusi ierobežota ar tās dalību kapitālā.

130    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar sabiedrības līgumu dalība 80 % apmērā Weichert kapitālā atbilst summai DEM 6,5 miljonu apmērā un W. ģimenes un Interfrucht Beteiligungsgesellschaft daļas attiecīgi atbilst DEM 1,5 miljoniem un DEM 1000 un ka šajos apstākļos, kā pamatoti uzsver Komisija savos procesuālajos rakstos, bažas par sava komandīta ieguldījuma zaudēšanas risku un pat nekāda labuma, neraugoties uz šo investīciju, negūšanas risku rada pietiekamu motivāciju, lai pamudinātu tādu nozīmīgu tirgus dalībnieku kā Del Monte aizstāvēt savas intereses neatkarīgi no komplementāro dalībnieku neierobežotās personīgās atbildības esamības.

131    Saistībā ar prasītājas izdarīto norādi uz iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā Avebe/Komisija un uz atziņu, ka, “ņemot vērā, ka dalībniekiem meitas sabiedrības prettiesisku darbību gadījumā draud pret tiem vērsta izmeklēšana vai trešo personu celtas prasības par kaitējuma atlīdzību, sabiedrības dalībnieki ir noteikti ieinteresēti izvairīties no tā, ka meitas sabiedrība rīkojas neatkarīgi no to norādījumiem”, ir jānorāda, ka šis pēdējais minētais apsvērums ir piemērojams ne tikai attiecībā uz dalībniekiem, uz kuriem gulstas personīga neierobežota atbildība par to sabiedrības parādiem.

–       Par izplatīšanas līgumu

132    Ir jāuzsver, ka grupa Del Monte, par starpnieci uzmantojot sabiedrību – DMFPI priekšteci, pirmo izplatīšanas līgumu ar sabiedrību Weichert ir noslēgusi 1971. gadā un otro – 1986. gadā, kurš tika pārformulēts un paplašināts, kļūstot par 1988. gada 1. maija izplatīšanas līgumu (turpmāk tekstā – “izplatīšanas līgums”), kurā vairākas reizes ir izdarīti grozījumi – 1990. gada 28. augustā, 1991. gada 27. maijā un 1994. gada 10. februārī.

133    Pēdējie izplatīšanas līguma grozījumi, kuri ir datēti ar 1994. gada 10. februāri, ir veikti pēc tam, kad stājās spēkā Regula Nr. 404/93, atbilstoši kurai banānu importam Savienībā tika piemērota licenču sistēma ar ikgadējām kvotām, kuras piešķīra ik ceturksni.

134    Izplatīšanas līgumā, kurā ir izdarīti grozījumi, bija paredzēta ekskluzivitātes klauzula (11. pants), saskaņā ar kuru Del Monte apņēmās visā līguma spēkā esamības laikā vienīgi Weichert pārdot un piegādāt banānus, ananāsus un papaiju nolūkā to tālāk pārdot Eiropas tirgos, kas iekļāva Norvēģiju, Ungāriju, Poliju, bijušo Čehoslovākiju, Zviedriju, Somiju, Dāniju, Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu, Vāciju un Austriju; astoņas pēdējās minētās valstis veido apstrīdētajā lēmumā norādīto ģeogrāfisko tirgu. Savukārt Weichert bija paredzēts pienākums iepirkt šīs preces, lai pārdotu tās tālāk Eiropas tirgos, vienīgi no Del Monte, un vienīgais mazāk nozīmīgais izņēmums no šīs ekskluzīvās iegādes klauzulas attiecās uz ar lidmašīnu piegādājamām precēm.

135    Komisija tādējādi ir varējusi norādīt – un prasītāja to nav apstrīdējusi –, ka “Del Monte faktiski bija ekskluzīvā banānu piegādātāja Weichert nolūkā tos izplatīt Ziemeļeiropā un saskaņā ar izplatīšanas līgumu Weichert līdz 2002. gada 31. decembrim bija markas “Del Monte” banānu ekskluzīvā izplatītāja šajā ģeogrāfiskajā reģionā” (apstrīdētā lēmuma preambulas 383. apsvērums).

136    Izplatīšanas līguma 2. panta a) punktā iknedēļas iepērkamo un pārdodamo banānu daudzumi bija noteikti šādā apmērā: “vismaz viens kuģis nedēļā, kurā ir ielādētas no 100 000 līdz 200 000 kastu, katrā no kurām ir 42 mārciņas Kostarikas vai Gvatemalas izcelsmes banānu”. Saskaņā ar minētā līguma 5. pantu 25 dienas pirms katras iknedēļas iekraušanas datuma Del Monte bija jāsniedz Weichert rakstveida novērtējums attiecībā uz augļiem, kas varēja tikt nosūtīti a priori. Apstrīdētajā lēmumā tāpat ir norādīts uz izplatīšanas līguma 9. panta 3. punktu, kurā bija noteikts, ka piedāvājuma iztrūkuma gadījumā nepārvaramas varas iemeslu dēļ Del Monte bija tiesības proporcionāli samazināt savus daudzumus un ka gadījumā, ja šī paša iemesla dēļ iknedēļas daudzumi samazinātos zem noteikta sliekšņa, t.i., 60 000 kastēm, līgums tiktu automātiski apturēts, ja puses rakstveidā nevienojas par pretējo (apstrīdētā lēmuma preambulas 426. apsvērums).

137    Kamēr izplatīšanas līguma 3. pantā atbilstoši banānu veidam bija paredzētas fiksētas cenas attiecībā uz katru kasti, kurā ir 42 mārciņas banānu, minētā līguma 4. pantā bija paredzēts finanšu korekcijas mehānisms atkarībā no Weichert darbības rezultātiem, saskaņā ar kuru Del Monte bija paredzēts noteiktā proporcijā piedalīties Weichert neto peļņā, bet attiecīgajā gadījumā arī zaudējumos saistībā ar augļu pārdošanu konkrēta mēneša gaitā.

138    Prasītāja pieļauj, ka tā ir bijusi ieinteresēta, lai Weichert veiktu pārdošanu par augstākām cenām, jo šī pārdošana attiecībā uz Weichert tādējādi radīja izplatīšanas līguma 4. pantā paredzētā cenu mainīgā elementa pieaugumu un augstāku peļņu, kurā WAL ir bijusi finanšu interese 80 % apmērā. Prasītāja arī nav noliegusi iespējamos ar Weichert zaudējumiem minētā līguma īstenošanas ietvaros saistītos riskus, jo prasītāja prasības pieteikumā norāda, ka “saistībā ar [izplatīšanas līguma] 4. panta c) punktu DMFPI faktiski bija jābūt atbildīgai par 75 % finanšu seku un, runājot par atlikušajiem 25 %, 80 % no tiem galu galā bija jāsedz WAL” (skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 411. apsvērumu).

139    Kā ir norādījusi Komisija, šie konstatējumi parāda, ka Del Monte ir bijusi dubulta interese īstenot kontroli pār Weichert noteiktajām cenām, jo šīs cenas ne tikai ietekmēja Weichert peļņas un zaudējumu pārskatu un tādējādi akcionāriem izmaksājamo peļņu, bet arī tieši ietekmēja cenas, ko Del Monte saņēma par sabiedrībai Weichert atbilstoši izplatīšanas līgumam piegādātajiem banāniem (apstrīdētā lēmuma preambulas 414. apsvērums).

140    Lai ļautu Del Monte aprēķināt cenu, uz kuras pamata bija jāpiestāda rēķini par banānu piegādēm, izplatīšanas līguma 4. punktā bija paredzēts, ka desmit dienu laikā pēc katra kravu sūtījuma, kuram bija piemērojams līgums, izkraušanas Weichert bija jāsniedz Del Monte pilnīgs katras kravas pārdošanas aprēķins, tajā atspoguļojot visas izmaksas, pārdevumus, cenas utt. (apstrīdētā lēmuma preambulas 413. apsvērums).

141    Lai gan, ņemot vērā izplatīšanas līgumā paredzētās pušu savstarpējās tiesības un pienākumus, Komisija norāda uz partnerību, ko raksturo attiecīgo uzņēmumu savstarpējā atkarība (apstrīdētā lēmuma preambulas 418. un 425. apsvērums), tā arī argumentē, ka šis līgums pastiprināja Del Monte ekonomiskās un juridiskās iespējas īstenot ietekmi uz Weichert ikdienas komercdarbības vadību (apstrīdētā lēmuma preambulas 402. apsvērums).

142    Prasītāja apstrīd šo interpretāciju un norāda, ka Komisija neatsaucoties ne uz kādām pilnvarām, kuras pārsniegtu zināmu komerciālās ietekmes formu, kura piemītot ikvienam būtiskam vai ekskluzīvam piegādātājam, un neņemot vērā vairākus nozīmīgus apstākļus. Tā uzskata, ka izplatīšanas līgums esot bijis spēkā ļoti ilgu laiku, pirms tā ir netieši ieguvusi savu komandīta dalību, un nedz līgums, nedz arī veids, kādā tas praktiski darbojās, šīs iegādes rezultātā neesot ticis grozīts. Turklāt izplatīšanas līgums esot attiecies tikai uz dažām Weichert precēm un šis pēdējais minētais uzņēmums esot varējis pārtraukt minēto līgumu un atrast citu piegādātāju, kā tas esot darījis pēc 2002. gada.

143    Pirmkārt, saistībā ar to, ka izplatīšanas līgums esot agrāks par 1994. gadu, kas ir datums, kad prasītāja ir iegādājusies WAL, un ka kopš šī gada tas neesot ticis grozīts, tā savos procesuālajos rakstos nav precizējusi sava argumenta tvērumu un aprobežojas ar norādi, ka šis konstatējums “stingri kontrastē ar apstrīdētā lēmuma preambulas 382. apsvērumu”, kurā ir norādīts, ka sabiedrības līgumam un izplatīšanas līgumam ir “kopīgs mērķis”.

144    Apstrīdētā lēmuma preambulas 382. apsvērumā Komisija norāda, ka sabiedrības līgums un izplatīšanas līgums esot vērsti uz kopīgu mērķi importēt un tirgot banānus Ziemeļeiropā, ievērojot Kopienas ietvaros piemērojamo tiesisko regulējumu. Šis vienkāršais objektīvais konstatējums nekādā ziņā nav pretrunā konstatējumam par to, ka izplatīšanas līgums ir agrāks par 1994. gadu un ka kopš šī gada tas nav ticis grozīts.

145    Ar prasītājas apsvērumiem, kas ir saistīti ar laika aspektu, nekādā ziņā nevar apstrīdēt Komisijas secinājumus, kuru pamatā ir minētā līguma saturs.

146    Ir jānorāda, ka prasītāja tāpat atsaucas uz izplatīšanas līguma 14. pantu, kurā bija paredzēts, ka “šī līguma puses ir neatkarīgi līgumslēdzēji un neviens no šī līguma noteikumiem nevar tikt interpretēts tādā veidā, lai tos padarītu par partneriem, kopīga uzņēmuma locekļiem vai jebkāda cita veida vai rakstura dalībniekiem”. Lai gan Komisija neapstrīd, ka minētais līgums kopš 1994. gada nav ticis grozīts, ir zināms, ka, 1994. gadā iegādājoties WAL un tās dalību sabiedrībā Weichert, Del Monte pēdējā minētajā sabiedrībā ir kļuvusi par komandītu dalībnieku.

147    Otrkārt, saistībā ar izplatīšanas līguma mērķi ir jānorāda, ka tas attiecās ne tikai uz banāniem, bet arī ananāsiem un papaiju, ka saskaņā ar Weichert atbildes uz 2006. gada 10. februāra informācijas pieprasījumu 1. punktu banāni veidoja būtisku tās apgrozījuma daļu un ka to valstu skaitā, uz kurām attiecās izplatīšanas līgums, bija Vācija, kas patērēto banānu apjoma ziņā ir ļoti liels Eiropas tirgus.

148    Kas attiecas uz iespēju izbeigt izplatīšanas līgumu, runa ir par šāda veida līgumu parastu noteikumu, kas ir paredzēts par labu abām pusēm, un ir jānorāda, ka šī noteikuma īstenošanas gadījumā katrai no pusēm rodas viens un tas pats jautājums par nepieciešamo aizstāšanas risinājumu. Apstākļi, kādos izplatīšanas līgums tika izbeigts šajā lietā, un šīs situācijas ietekme uz attiecībām starp Del Monte un Weichert tiks izskatīti līdz ar argumentāciju saistībā ar to, ka Weichert nav attaisnojusi Del Monte cerības banānu cenu noteikšanas jomā (skat. šī sprieduma 195.–198. punktu).

149    Treškārt, attiecībā uz vispārīgāku izplatīšanas līguma vērtējumu un prasītājas piezīmi, ka Komisija neesot norādījusi, ka tai būtu bijušas tādas pilnvaras, kas pārsniegtu noteiktu komerciālās ietekmes formu, kura esot katram piegādātājam, ir jānorāda, ka Komisija uzsver, ka “Del Monte ir bijusi līgumiskā iespēja būtiski ietekmēt daudzumus, ierobežojoties ar minimālo līgumisko slieksni (starp 100 000 un 200 000 kastu) vai to pārsniedzot”; turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar līgumu Del Monte bija uzticēts pienākums sniegt nākotnes piegādēm paredzēto augļu novērtējumu. Šī informācija parāda būtisku starpību starp šī “minimālā daudzuma” augstāko slieksni un zemāko slieksni. Komisija pamatoti norāda, ka, sākot no brīža, kad Weichert saistībā ar tās darbību vairākos Eiropas tirgos tika noteikts pienākums iepirkt gandrīz visus savus banānu daudzumus no Del Monte, iespēja šādi samazināt atbilstoši līgumam piegādājamo daudzumu veidoja būtisku spiediena uz Weichert īstenošanas līdzekli (apstrīdētā lēmuma preambulas 426. apsvērums). Kā norāda Komisija, Del Monte ir efektīvi izmantojusi šo rīcības brīvību saistībā ar Weichert apgādi, lai kontrolētu šo sabiedrību (skat. apstrīdētā lēmuma 456. zemsvītras piezīmē citēto dokumentu un apstrīdētā lēmuma preambulas 390. apsvērumu).

150    Šis pēdējais minētais konstatējums attiecībā uz būtisku Del Monte rīcības brīvību saistībā ar Weichert apgādes apjomu pamato Komisijas apgalvojumu, ka izplatīšanas līgums pastiprināja Del Monte ekonomiskās un juridiskās iespējas īstenot ietekmi uz Weichert ikdienas komercdarbības vadību.

151    Visbeidzot ir jānorāda, ka prasītājas atsaucei uz Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija (Recueil, 1663. lpp., 541. un 542. punkts) un 1979. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 32/78 un no 36/78 līdz 82/78 BMW Belgium u.c./Komisija (Recueil, 2435. lpp.), kas parādot, ka ekskluzīvās izplatīšanas attiecības nekādi nenorādot, ka divas vienības ir uzskatāmas par vienota uzņēmuma sastāvdaļām, nav nozīmes, jo minētie spriedumi skar citu juridisko problemātiku un to faktiskais konteksts atšķiras no konteksta šajā lietā. Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija attiecas uz EKL 81. panta piemērojamību starp komercpārstāvjiem un to pilnvarotājiem noslēgtajiem līgumiem. Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās BMW Belgium u.c./Komisija attiecas uz tiešu atbildību saistībā ar naudas sodu, ko Komisija ir uzlikusi automašīnu izplatītājiem par vienošanos par eksporta aizliegumu. Nevienā no šiem nolēmumiem tiesai nebija jāpārbauda un jāizskata jautājums, vai uzņēmuma vainošanas otra uzņēmuma izdarītajā pārkāpumā nosacījumi ir izpildīti.

–       Par Del Monte saņemto informāciju

152    Komisija norāda, ka līdzās informācijai, kas Del Monte bija jāsaņem atbilstoši sabiedrības līguma 7. panta 4. punktam un izplatīšanas līguma 4. pantam, Del Monte ar 2000. gada 5. maija D. W. adresēto faksa ziņojumu esot lūgusi Weichert katru nedēļu pirmdienā vai, vēlākais, otrdienā sniegt Del Monte ziņojumu atbilstoši pievienotajam paraugam, kas ietvertu informāciju par Vāciju, Austriju, Beniluksa valstīm, Skandināviju un ārpus Savienības esošajām valstīm. Weichert ir nodevusi Komisijai šo faksa ziņojumu, kā arī sabiedrībai Del Monte nosūtīto ziņojumu kopijas attiecībā uz situāciju banānu tirgū no 2000. gada “18. nedēļas” līdz 2002. gada “3. nedēļai” (apstrīdētā lēmuma preambulas 392. apsvērums). Šajos ziņojumos bija ietvertas divas slejas, kas atbilst divām secīgām nedēļām, un slejā, kuras attiecās uz iepriekšējo nedēļu, attiecībā uz Del Monte, Dole, Chiquita un “citiem”, kā arī attiecībā uz katru no attiecīgajiem ģeogrāfiskajiem tirgiem bija norādīti attiecīgie apjomi, oficiālās cenas un faktiskās cenas. Tā pati informācija tabulā bija minēta attiecībā uz kārtējo nedēļu ar vienīgo atšķirību, ka faktisko neto cenu vietā bija norādītas “sagaidāmās faktiskās neto cenas”. Līdzās skaitļos izteiktajiem datiem šajos ziņojumos bija ietverta rubrika, kas ļāva Weichert sniegt komentārus par katra tirgus stāvokli.

153    Weichert tāpat ir apstiprinājusi, ka ir sūtījusi Del Monte iknedēļas cenu ziņojumus līdz 2003. gada 1. janvārim. Šo ziņojumu kopijas atrodas Komisijas lietas materiālos, un tās parāda “oficiālo cenu” un “faktisko cenu diapazonu” attiecībā uz markas “Del Monte” banāniem un konkurentu precēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 392. apsvērums).

154    Prasītāja norāda, ka esot mazticams, ka ar faktu, ka izplatīšanas līguma kontekstā tā ir saņēmusi specifisku informāciju, tai būtu piešķirta kāda ietekme attiecībā uz Weichert nākotnes rīcību, un turklāt Komisija nepaskaidrojot veidu, kādā tā šo retrospektīvo informāciju būtu varējusi pārvērst izšķirošā ietekmē.

155    Ir jānorāda, ka attiecīgo ziņojumu saturs neatbilst informācijai, kas tiek prasīta atbilstoši izplatīšanas līguma 4. pantam, un ka iknedēļas sarunu kontekstā šie dokumenti ir ar banānu tirdzniecību un tātad ar Weichert ikdienas vadību tieši saistīts papildu informācijas avots.

156    Kā ir ticis norādīts, attiecīgie ziņojumi ietvēra specifisku un nozīmīgu informāciju, t.i., norādes par oficiālajām cenām, bet arī faktisko cenu aplēses kārtējai nedēļai, tostarp cenu diapazona formā. Turklāt šo ziņojumu nosūtīšanas iknedēļas regularitātes rezultātā pastāvēja informācijas plūsma, kuras adresāte ir bijusi Del Monte un ar kuru tā ir guvusi plašu un precīzu izpratni par tirgu, tostarp par Weichert stāvokli, salīdzinot ar citiem tirgus dalībniekiem, un tā attīstību.

157    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka attiecīgo ziņojumu saņemšana ir bijusi daļa no tā, ko Komisija sauc par “informācijas mehānismiem”, kuri, tos kombinējot ar sabiedrības līgumā paredzētajiem kontroles mehānismiem, ir ļāvuši Del Monte vismaz ietekmēt Weichert komerciālo rīcību, ieskaitot arī komercdarbības ikdienas vadību. Komisija piebilst, ka aprakstītie pierādījumi tāpat parādot, ka Del Monte šo ietekmi ir faktiski īstenojusi (apstrīdētā lēmuma preambulas 393. apsvērums).

158    Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecīgie ziņojumi, ko Weichert ik nedēļu sūtīja Del Monte, ir uzskatāmi par informāciju, kas pieprasīta un turklāt arī saņemta ārpus attiecības starp lietas dalībniekiem regulējošā līgumiskā ietvara, un ir jāatgādina, ka uzklausīšanā Weichert ir skaidri norādījusi, ka iknedēļas detalizēto ziņojumu mehānismu tai esot uzspiedusi Del Monte. Šajā gadījumā runa ir par acīmredzamu norādi uz Del Monte ietekmes uz Weichert īstenošanu.

159    Tiesas sēdē prasītāja ir norādījusi, ka iepriekš 153. punktā minētie ziņojumi esot bijuši nevis tai par labu sniegta specifiska informācija, bet tie esot tikuši paziņoti visam tirgum. Tomēr ir jākonstatē, ka šis apgalvojums nav pamatots ne ar vienu konkrētu un objektīvu pierādījumu un tādējādi to nevar atbalstīt.

–       Par apspriedēm attiecībā uz cenu politiku un Weichert apgādi

160    Ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija vispirms ir atgādinājusi dažus administratīvā procesa gaitā izteiktos Weichert paziņojumus saistībā ar tās attiecībām ar Del Monte.

161    Apstrīdētā lēmuma preambulas 388. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:

“Weichert norāda, ka starp Weichert un Del Monte katru nedēļu esot notikušas vairākas diskusijas saistībā ar ikdienas vadības jautājumiem, kā arī cenu noteikšanas un tirdzniecības jautājumiem saistībā ar banānu izplatīšanu. Weichert tāpat apstiprina, ka savu “oficiālo cenu”, kas tika noteikta katru ceturtdienu no rīta, Weichert esot noteikusi, konsultējoties ar Del Monte. Tāpat tā paskaidro, ka, lai gan Del Monte tai oficiāli neesot devusi norādījumus pieņemt to pašu oficiālo cenu kā tā, ko izmantoja Dole, tā esot sagaidījusi no Weichert, ka tā noteiks tādu oficiālo cenu, kura ir vismaz tik augsta kā Dole cena. Weichert norāda, ka tādējādi tā esot noteikusi savu oficiālo cenu tādā pašā līmenī kā Dole oficiālā cena.”

162    Apstrīdētā lēmuma preambulas 390. apsvērumā Komisija norāda uz Weichert paziņojumu, atbilstoši kuram “līdzās Del Monte ietekmei, kas ir saistīta ar tās vairākuma dalību kapitālā, Weichert īpaši ir centusies attaisnot Del Monte cerības, jo tai bija bažas, ka gadījumā, ja Weichert oficiālā cena nebūs atbilstoša Del Monte cerību tendencei, šī pēdējā minētā pārtrauks savas piegādes vai vismaz tās būtiski samazinās”.

163    Turpmāk Komisija norāda uz dažādiem dokumentāriem pierādījumiem, kas “apstiprina šāda veida kontaktu starp Weichert un Del Monte un parāda, ka Del Monte ir īstenojusi spiedienu ar mērķi tieši ietekmēt Weichert cenu noteikšanas politiku” (apstrīdētā lēmuma preambulas 389. apsvērums).

164    Konkrēti Komisija norāda uz:

–        2000. gada 28. janvāra faksa ziņojumu, ar kuru A. – Del Monte darbinieks – šādā veidā lūdza A. W. sniegt tam paskaidrojumu par starpību starp “galīgo cenu” un “sagaidāmo cenu”:

“Pēc mūsu vakardienas telefona sarunas es vēlētos vēlreiz izteikt savu pārsteigumu saistībā ar Interfrucht pārdošanas ziņojuma saturu attiecībā uz 3. nedēļu. Man būtu nepieciešams saņemt pilnīgu paskaidrojumu par jūsu [..] galīgās cenas un [..] “sagaidāmās cenas” atšķirībām. Fakts, ka Interfrucht ir piedalījusies tirdzniecības veicināšanas kampaņā ar dažiem lielveikaliem, kamēr banānu tirgū beidzot ir parādījusies tendence atgriezties savā normālajā līmenī – uz noteiktu laikposmu –, ir absolūti pārsteidzošs! Par kādu komerciālās stratēģijas veidu ir runa? Turklāt jums pienācis laiks saprast, ka jūs pārdodat mūsu augļus. Jūs ļoti labi zināt, ka Del Monte piedalās [..] % gala rezultātu; kā jūs varējāt pieņemt šādu lēmumu, tas ir, piedalīties tirdzniecības veicināšanā, nemēģinot iegūt jūsu partneru piekrišanu? Vai vismaz tos informēt! [..] Pat sliktāk, es esmu divas reizes runājis ar jūsu uzņēmuma personu, kura ir atbildīga par banānu pārdošanu, lai apspriestu tirgus apstākļus un cenas. [..] Es uzzināju, ka [Weichert] savas cenas saglabās “ļoti tuvas” oficiālajai cenai!!! [..] Katrā ziņā [tas] ir pilnīgi nepieņemami. Šis jautājums tiks prioritāri izskatīts mūsu nākamās nedēļas sanāksmē ar [E.] [..]. Vēlamies jūs informēt, ka, ja jūsu komercdarbības rezultāti neuzlabosies tādā ziņā, ka tie kļūs vairāk atbilstoši tirgum un [sasniegs] līmeni, kas ir salīdzināms ar citu Del Monte [sadarbības] uzņēmumu līmeni, Del Monte veiks visas darbības, kas ir nepieciešamas, lai aizsargātu savas intereses” (apstrīdētā lēmuma preambulas 389. apsvērums);

–        tās pašas dienas A. W. faksa ziņojumu, kurā ir atbilde A., lūdzot šim pēdējam minētajam piedošanu par pārpratumu, kas ir noticis telefonsarunā starp viņu un Weichert darbinieku, paskaidrojot Weichert finanšu rezultātus un nobeidzot ar vārdiem: “priecājamies par iespēju personīgi paskaidrot situāciju mūsu nākamās nedēļas sanāksmē” (apstrīdētā lēmuma preambulas 389. apsvērums un 424. zemsvītras piezīme);

–        2000. gada 6. aprīļa faksa ziņojumu apmaiņu starp A. un A. W., kurā pirmais minētais, atsaucoties uz otrdienas ziņojumu, lūdz sniegt detalizētu informāciju par starpību starp faktisko cenu un references cenu un otrais minētais atbild, ka “iemesls, kas izskaidro relatīvi nozīmīgo starpību starp oficiālo piedāvājumu un faktisko cenu ir tas, ka paaugstinājums no DEM 33 līdz DEM 35 nekad nav varējis tikt veikts”, no tā secina, ka “[to] cenu diapazons ir starp DEM 33,00 un DEM 30,00, no šīm cenām atskaitot atlaides”, un noslēdz ar norādi “jebkādu jautājumu gadījumā, lūdzu, zvaniet” (apstrīdētā lēmuma preambulas 389. apsvērums un 424. zemsvītras piezīme);

–        faksa ziņojumu, kuru 2000. gada 12. jūnijā Del Monte ir nosūtījusi Weichert un kurā pirmā minētā apstiprina savu nostāju, kas tikusi izskaidrota Maiami (Amerikas Savienotās Valstis) notikušās tikšanās laikā un tajā pašā dienā notikušajā telefonsarunā, skaidri norādot, ka cenas ir jānosaka noteiktajā cenu diapazonā atbilstoši banānu ģeogrāfiskajai izcelsmei un ka minētās cenas nekādā gadījumā nevar būt zemākas par zināmu cenu, kas tāpat ir noteikta atbilstoši minētajai izcelsmei; šajā ziņojumā tāpat ir norādīts: “Ja jūs nevarēsiet sasniegt šīs cenas, tad mūsu nostāja, kā mēs jums esam skaidri norādījuši pagājušajā nedēļā Maiami notikušajā sanāksmē, būs konsekventi samazināt jūsu banānu daudzumus līdz Interfrucht licenču līmenim, tas ir, +/– 60 000 kastu nedēļā. Lūdzam mūs katru dienu informēt par jūsu sarunu par cenām ar jūsu klientiem rezultātiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 390. apsvērums).

–        2000. gada 12. decembra faksa ziņojumu, ko A. ir nosūtījis A. W. un kurš ir izteikts šādi:

“Mūsu nolūks nav padarīt Interfrucht par maksātnespējīgu [..]. Mēs vienīgi mēģinām samazināt mūsu – Del Monte un Interfrucht – zaudējumus tirgus konfigurācijā, kura nav pārāk labvēlīga. Mūsu nostāja bija skaidra un viennozīmīga – ja pirmajā ceturksnī jūs nevarat pārdot cenu diapazonā US [..], jūs nebūsiet spējīgi izveidot nelielu peļņas rezervi, lai kompensētu pēdējos divos gada ceturkšņos piemērojamās zemās cenas, kas nozīmē, ka 2001. gads darbības rezultātu ziņā banānu nozarē būt katastrofāls. Izdarot secinājumu, daudzumu samazinājums ir vienīgais veids, kā apturēt šo cenu kritumu [..]” (apstrīdētā lēmuma preambulas 389. apsvērums un 424. zemsvītras piezīme);

–        Del Monte iekšēja reģionāla revidenta 2002. gada 23. jūlijā Weichert nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, kurā viņš lūdz, pirmkārt, paziņot iemeslus, kuru dēļ 2001. gadā dažu Weichert importēto nedēļas partiju cena ir bijusi zemāka par ar “UTC” marku apzīmēto to Del Monte banānu cenām, kurus Del Monte Belgium ir pārdevusi Nīderlandē, vai zemāka par cenu, ko profesionālais preses izdevums Sopisco ir paziņojis kā viszemākās aprēķinātās “faktiskās cenas” attiecībā uz noteiktām nedēļām, un, otrkārt, iespēju iepazīties ar līgumiem, kas attiecīgajā gadījumā ir pastāvējuši 2001. gadā un kuros attiecībā uz dažiem Weichert klientiem ir bijušas paredzētas atlaides atkarībā no pārdošanas apjoma vai [citas] atlaides (apstrīdētā lēmuma preambulas 389. apsvērums un 424. zemsvītras piezīme).

165    Komisija norāda, ka šie fakti pierādot, ka pārkāpuma laikposmā Del Monte ir uzskatījusi, ka tā ir spējīga vai tai ir tiesības ietekmēt Weichert cenu noteikšanas politiku un īstenot ietekmi uz Weichert ikdienas komercdarbības vadību, un tā šo ietekmi esot konkrēti īstenojusi (apstrīdētā lēmuma preambulas 391. apsvērums), ko prasītāja šajā tiesvedībā apstrīd.

166    Pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka Komisija lielā mērā pamatojoties uz Weichert kā ieinteresētas personas izdarītajiem paziņojumiem, kas esot izteikti administratīvajā procesā ar mērķi sadalīt savu atbildības pienākumu, un neņemot vērā šos paziņojumus pamatojošo dokumentāro pierādījumu neesamību vai pat neņemot vērā pierādījumu par pretējo esamību, kā arī neraugoties uz pretējām judikatūras prasībām. Tā piebilst, ka nozīmīgi esot tas, ka visu savu tēzi par mātessabiedrības atbildību Komisija balstot uz neapstiprinātiem Weichert apgalvojumiem, lai gan tā noraidot visus šīs sabiedrības izvirzītos argumentus un pierādījumus, kuri ir saistīti ar pašiem iespējamiem pārkāpumiem.

167    Šis apgalvojums, tāpat kā tas, ar kuru tiek norādīts uz Komisijas pieejas pretrunīgumu, ir balstīts uz kļūdainu premisu. Apstrīdētā lēmuma preambulas 388. un 390. apsvērumā Komisija ir vienkārši atgādinājusi Weichert paziņojumus par tās attiecībām ar Del Monte, lai vēlāk uzsvērtu, ka pastāv pārkāpuma laikposmam atbilstoši dokumentāri pierādījumi attiecībā uz Weichert regulārām apspriedēm ar Del Monte par cenām un šī uzņēmuma izdarītu spiedienu (apstrīdētā lēmuma preambulas 389. un 390. apsvērums).

168    Saistībā ar apgalvotajiem “pierādījumiem par pretējo” prasītāja norāda, ka Weichert sevi aprakstot kā “netiešu meitassabiedrību, kas veido [grupas Del Monte] daļu”, lai gan vairāki par Komisijas izmeklēšanu agrāki Weichert paziņojumi parādot, ka šī uzņēmuma un Del Monte intereses nebija identiskas.

169    Līdzās konstatējuma, kas ir saistīts ar to, ka Del Monte ar tās meitassabiedrības WAL starpniecību pieder 80 % no Weichert kapitāla, objektīvajam raksturam ir jānorāda, ka šie pagātnē izteiktie Weichert paziņojumi, kas ir ietverti dažādās Del Monte adresētajās vēstulēs un liecina par saspringtajām attiecībām ar šo pēdējo minēto uzņēmumu, nav pretrunā vēlāk izteiktajiem apgalvojumiem par regulāro apspriežu par cenām ar šo uzņēmumu un tā īstenotā spiediena esamību.

170    Prasītāja tāpat atsaucas uz izvilkumu no iebildumu raksta, ko Weichert saistībā ar tiesvedību pret WAL 2002. gadā bija iesniegusi kādā Vācijas tiesā. Tajā ir uzsvērts, ka visa sabiedrības Weichert pievienotā ekonomiskā vērtība, t.i., iepirkumi, mārketings un loģistika, esot attiecināma vienīgi uz komplementārajiem dalībniekiem un ka WAL loma sabiedrībā aprobežojoties ar finanšu dalību. Tiesvedības priekšmets, kuras iznākumu prasītāja nav paziņojusi, bija saistīts ar jautājumu, kura persona ir devusi vislielāko ieguldījumu Weichert pievienotajā ekonomiskajā vērtībā, un tā ir problemātika, kura atšķiras no Savienības konkurences tiesībām raksturīgās problemātikas attiecībā uz uzņēmuma vainošanu cita uzņēmuma izdarītajā pārkāpumā.

171    Katrā ziņā ir jāuzsver, ka prasītāja nav apšaubījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 389. un 390. apsvērumā norādītās sarakstes, kuru apstiprina noteikti Weichert paziņojumi par regulārām apspriedēm ar Del Monte par cenām un šī uzņēmuma izdarītu spiedienu, esamību un autentiskumu.

172    Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka nevarot atminēties nevienu situāciju, kuras ietvaros tā būtu apspriedusi ar Weichert references cenas vai darījuma cenas pirms tam, kad šīs cenas ir tikušas noteiktas. Izņemot saziņu, kas ir bijusi nepieciešama sakarā ar starp DMFPI un Weichert noslēgtā izplatīšanas līguma piemērošanu, starp abām sabiedrībām esot notikušas tikai dažas diskusijas. Apstrīdētā lēmuma 424. zemsvītras piezīmē citētā sarakste sniedzot vienīgi tādu gadījumu piemērus, kad Weichert a posteriori ir sniegusi Del Monte informāciju un paskaidrojumus par Weichert kā Del Monte izplatītājas sasniegtajiem rezultātiem. Prasītāja šajā ziņā norāda, ka Komisijas paziņojums, saskaņā ar kuru “Weichert direktori savukārt ir atskaitījušies Del Monte” (apstrīdētā lēmuma preambulas 380. apsvērums), esot neprecīzs, jo komplementārajiem dalībniekiem neesot neviena priekšnieka termina hierarhiskajā izpratnē un tos nevarot atsaukt, jo to pilnvaras esot noteiktas tieši sabiedrības līgumā un HGB.

173    Pirmkārt, no Komisijas procesuālajiem rakstiem izriet, ka prasītājas argumenta attiecībā uz apstrīdētā lēmuma preambulas 380. apsvēruma formulējumu pamatā ir apsvēruma nepareiza izpratne, jo attiecīgajā norādē nav ietverts apgalvojums, no kura izrietētu Weichert direktoru hierarhiskā pakļautība Del Monte.

174    Otrkārt, prasītāja nevar sašaurināt ar Weichert notikušās sarakstes priekšmetu līdz parastai ex post sniegtai informācijai par izplatīšanas līguma piemērošanu.

175    Šī sarakste, kas ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma preambulas 389. un 390. apsvērumā, atklāj prasītājas tiešus izteikumus saistībā ar Weichert veikto tirdzniecības veicināšanu un cenām, ļoti precīzus skaitļos izteiktus norādījumus attiecībā uz īstenojamo cenu politiku, sanāksmes un telefonsarunas par šo priekšmetu, tiešu rīkojumu attiecībā uz ikdienas informācijas sniegšanu par komercsarunām, tiešu spiedienu saistībā ar apgādi un Weichert paskaidrojumus vai attaisnojumus attiecībā uz tās ikdienas darbības vadību. Ir jāatgādina, ka šī sarakste iekļaujas regulāro ziņojumu kontekstā, kurus Weichert ir sniegusi Del Monte un kuri ietver precīzu informāciju par banānu tirgu pašreizējo un prognozējamo stāvokli.

176    Ir jāuzsver, ka attiecīgo saraksti pati prasītāja citās savu procesuālo rakstu daļās analizē atšķirīgi. Piemēram, tā ir norādījusi, ka Komisija “min dažus mazskaitlīgus gadījumus, kad [tā] a posteriori ir kontaktējusi Weichert, lai izteiktu savu vēlēšanos sasniegt visa [preču] klāsta kopumā augstas cenas”, un beigās replikas rakstā ir pieļāvusi, ka “nav nekādu šaubu, ka četri faksa ziņojumi ir [tās] mēģinājums ietekmēt Weichert rīcību”, un ka “[tā] ir faktiski protestējusi, jo Weichert nebija izpildījusi norādījumus, ko tā tai bija paziņojusi”.

177    Trešām kārtām, prasītāja norāda, ka apgalvotās Weichert bažas saistībā ar apgādi ar banāniem neesot Komisijas tēzi pamatojošs arguments.

178    Prasītāja vispirms norāda, ka piegādātāja tiesības izbeigt savas attiecības ar izplatītāju neesot uzskatāmas par izšķirošu ietekmi, jo pretējā gadījumā visi nozīmīgie piegādātāji būtu atbildīgi par neatkarīgu izplatītāju pieļautajiem konkurences tiesību pārkāpumiem, un ka neesot neviena sprieduma, kas norādītu uz šādu atbildību.

179    Ir pietiekami konstatēt, ka ar šo vispārīga, abstrakta rakstura konstatējumu nevar iebilst pret apstrīdētā lēmuma preambulas 391. apsvērumā iekļauto Komisijas secinājumu, kas ir pamatots ar Weichert un Del Monte attiecību vērtējumu in concreto.

180    Turpmāk prasības pieteikumā ir norādīts, ka “Del Monte paziņojumos ir minēti gadījumi, kad Weichert bija iepirkusi papildu importa licences, pirms tam nekonsultējoties ar Del Monte, un bieži vien par tik augstu cenu, ka galu galā tai bija jāpārdod banāni ar zaudējumiem”, un ka esot normāli, ka Del Monte ir iebildusi pret šo stratēģiju, jo tai esot bijis tās markai un Weichert darbības rezultātiem kaitējošs efekts.

181    Šādā veidā aprakstītā situācija nekādi neatbilst informācijas apmaiņas starp Weichert un Del Monte saturam. Turklāt šī pēdējā minētā nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas pamatotu tās apgalvojumus par Weichert veiktu papildu importa licenču iepirkšanu par pārāk augstu cenu un par turpmāku pārdošanu ar zaudējumiem, kas būtu Del Monte iejaukšanās pamats. Turklāt ar Del Monte apgalvoto apstākli, ka, iejaucoties Weichert ikdienas vadībā, tā esot vēlējusies sasniegt likumīgu mērķi, nevar iebilst pret Komisijas secinājumiem attiecībā uz atbildības attiecināšanu.

182    Visbeidzot, tiek apgalvots, ka neesot bijis nekāds risks, ka Del Monte varētu pārtraukt Weichert apgādi, kā šī pēdējā minētā ir norādījusi administratīvā procesa gaitā. Weichert apgādes pārtraukšana ne vien būtu līguma laušana, bet arī radītu zaudējumus WAL, ievērojot, ka tai būtu jāuzņemas 80 % finanšu seku. Apgādes pārtraukšana turklāt palielinātu risku, ka šo tirgus daļu iekaro konkurējošs banānu izplatītājs, un radītu negatīvas sekas attiecībā uz marku “Del Monte”.

183    Prasītāja piebilst, ka “rodas iespaids”, ka ar Weichert veiktā sarakste norādot, ka šai pēdējai minētajai nav bijis nekāda primāra iemesla ņemt vērā prasītājas vēlmes cenu noteikšanas jomā, jo vairāk tāpēc, ka attiecības starp piegādātāju un izplatītāju laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam esot iekļāvušās kopš 1997. gada izbeigtā izplatīšanas līguma kontekstā.

184    Šī prasītājas argumentācija ir balstīta uz apstrīdētā lēmuma preambulas 390. apsvērumā atgādināto Weichert paziņojumu, saskaņā ar kuriem “[Weichert] īpaši ir centusies attaisnot Del Monte cerības, jo tai bija bažas, ka šī pēdējā minētā pārtrauks savas piegādes vai vismaz tās būtiski samazinās”, daļēju lasījumu. Neminot apgādes samazināšanu, prasītāja ir sagrozījusi Weichert paziņojumus attiecībā uz tās bažām saistībā ar piegādēm, kuras apstiprina Komisijas savāktie dokumentārie pierādījumi, un ir sniegusi paskaidrojumus, kas neatspoguļo Weichert saistošās spēka attiecības, par kādām liecina šie dokumenti.

185    No izplatīšanas līguma un Weichert adresētajiem faksa ziņojumiem izriet, ka Del Monte ir bijusi faktiska iespēja būtiski ietekmēt Weichert apgādi un ka praksē tā, izmantojot minēto iespēju, ir īstenojusi lielu spiedienu uz šo uzņēmumu, lai ietekmētu tā cenu politiku.

186    Sarakste starp Del Monte un Weichert parāda katras no šīm sabiedrībām situācijas uztveri šajā laikposmā, un šajā ziņā var konstatēt, ka ir simptomātiski, ka pirmā minētā, neatsaucoties ne uz kādu nepārvaramas varas gadījumu, ir draudējusi samazināt iknedēļas banānu piegāžu apjomu “līdz Interfrucht licenču līmenim, tas ir, +/– 60 000 kastu nedēļā”, t.i., līdz daudzumam, kas ir zemāks par izplatīšanas līgumā paredzēto minimālo slieksni, ar kuru, izņemot nepārvaramas varas gadījumu, Del Monte nav bijis ļauts samazināt piedāvājumus zem minimālā daudzuma (100 000 kastu), un iknedēļas piegāžu mazāk nekā 60 000 kastu apmērā gadījumā ir bijusi paredzēta līguma automātiska apturēšana. Tātad rodas iespaids, ka Del Monte nav vilcinājusies atkāpties no līguma, ar kuru tā ir bijusi saistīta ar Weichert, noteikumu striktas ievērošanas, jo tā ir uzskatījusi, ka minimālais piegāžu slieksnis atspoguļotu nevis to banānu daudzumu, kas tai ir bijis jāpiegādā saskaņā ar izplatīšanas līgumu, bet banānu daudzumu, kas atbilst Weichert piederošajām licencēm. Administratīvajā procesā Del Monte ir nepārprotami apstiprinājusi savu nostāju (skat. atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 54. punktu, kas ir atspoguļots apstrīdētā lēmuma preambulas 420. apsvērumā).

187    Turklāt izplatīšanas līgums ir bijis noslēgts attiecībā ne vien uz Kopienas ziemeļu dalībvalstīm, bet arī citām valstīm, kuru teritorijā Kopienas banānu licenču sistēma nebija piemērojama, t.i., Norvēģiju, Ungāriju, Poliju un bijušo Čehoslovākiju. Tādējādi daudzumu samazinājums līdz importa licenču līmenim, izmantojot to kā iedarbības instrumentu banānu cenu līmenī, kuras atbilstoši pašas Del Monte paziņojumiem ir tās galvenās rūpes, varēja radīt Weichert grūtības attiecībās ar minētajās valstīs esošajiem klientiem. Ir jāatgādina, ka tajā laikā spēkā esošās licenču sistēmas ietvaros šo licenču neizmantošana gada laikā uzņēmumam dārgi izmaksātu, jo nākamā gada licences bija atkarīgas no iepriekšēja gada licencēm un neizmantotu licenču gadījumā licenču turētāji arī zaudēja savas garantijas daļu (apstrīdētā lēmuma preambulas 37. apsvērums).

188    Tāpat ir jāuzsver, ka savos procesuālajos rakstos Del Monte ir sniegusi paskaidrojumus par importēto banānu izplatīšanu, kas parāda šī uzņēmuma ekonomisko varu un zināmu neatkarību, kas ir situācija, kura to acīmredzami nošķir no Weichert.

189    Prasības pieteikumā prasītāja norāda (prasības pieteikuma 76. punkts):

“Attiecīgajā laikposmā, lai varētu pārdot banānus Savienībā, ir bijis nepieciešams turēt importa licences [..]. Kā personai, kura sen darbojas Ziemeļeiropas reģionā, Weichert piederēja būtisks importa licenču skaits (aptuveni 137 000 tonnu 2002. gadā), kas tai pamatā tika atkārtoti piešķirtas katru gadu [konfidenciāli] (1).”

190    Šo prasītājas aprakstīto banānu tirgus elastīgumu apstiprina Komisijas konstatējumi, ka bija novērojamas būtiska daudzumu virzība no Ziemeļeiropas reģiona uz citām Savienības daļām un vice versa, kurus pierāda Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) dati, kā arī dati attiecībā uz banānu daudzumu, kas pienāk Ziemeļeiropas ostās un turpmāk tiek sadalīti starp dažādām Ziemeļeiropas valstīm un citām teritorijām, mainīgo raksturu pa nedēļām, ko parāda informācijas par banānu nogādāšanu šajās ostās apmaiņa starp importētājiem, kas šajā tiesvedībā nav tikusi apstrīdēta (apstrīdētā lēmuma preambulas 131. un 135. apsvērums). Tas, ka prasītājai nav bijis iespējams apvienot [konfidenciāli], nekādi negroza tās banānu, tostarp to, kas tiek pārdoti ar marku “Del Monte”, izplatīšanas organizācijas shēmu un tai raksturīgo elastīgumu.

191    Apstrīdētā lēmuma preambulas 19. apsvērumā Komisija tāpat norāda, ka banānu pārdošanas un tirdzniecības Eiropā jomā grupa Del Monte darbojoties, izmantojot vairākas pilnībā piederošas meitassabiedrības, tostarp DMFPI, Del Monte Germany, kura banānu tirgū darbojoties kopš 2002. gada 1. janvāra, un Del Monte Holland. Šīs pēdējās minētās sabiedrības ar marku “UTC” apzīmēto banānu tālākpārdošanas darbība turklāt ir bijusi pamats Weichert 1998. gada 18. novembra protestam, kurā šī pēdējā minētā sabiedrība ir lūgusi “rakstveida apstiprinājumu, [..] ka Del Monte nekavējoties pārtrauks minētās darbības un ievēros izplatīšanas līgumu”. Trīs gadus vēlāk ar vēstuli, kas datēta ar 2001. gada 30. oktobri, Weichert komplementārais dalībnieks ir vērsies pie Del Monte, uzsverot šādus apstākļus: “Runājot par šo [izplatīšanas] līgumu, kad jūs esat sākuši piegādāt jūsu sabiedrībām Nīderlandē un Beļģijā tos pašus banānus un ananāsus, kas ir apzīmēti ar marku “UTC”, jūs esat vismaz divreiz pārkāpuši līgumu.” Šie citāti parāda, ka attiecības starp Del Monte un Weichert ir bijušas nelīdzsvarotas tādā ziņā, ka tajos tiek norādīts uz “to pašu banānu un ananāsu” izplatīšanu, izmantojot Del Monte meitassabiedrības, ar citu marku teritorijā, uz kuru attiecas izplatīšanas līgums, kas nevarēja netraucēt Weichert darbību, bet ir izraisījusi vienīgi neapmierinātības izteikšanu.

192    Saistībā ar prasītājas apgalvojumu, ka “rodas iespaids”, ka ar Weichert notikusī sarakste “norāda, ka šai pēdējai minētajai nav bijis nekāda primāra iemesla ņemt vērā Del Monte vēlmes”, ir jāuzsver, ka prasītāja atsaucas uz divām komplementārā darbinieka D. W. prasītājai nosūtītajām vēstulēm, viena no kurām ir agrāka par Del Monte faksa ziņojumiem, ar kuriem Weichert tiek draudēts samazināt tās apgādi, jo šīs vēstules datums ir 1997. gada 10. janvāris, un otrajā 2001. gada 23. aprīlī ir pausti šī dalībnieka iebildumi pret jebkādām Weichert juridiskās formas grozījumiem, kuru rezultātā Del Monte iegūtu “pilnīgu kontroli” pār šo sabiedrību.

193    Tomēr tas, ka Del Monte vēlēšanās grozīt Weichert tiesisko statusu ir atdūrusies pret komplementārā darbinieka pretestību, nekādi negroza ekonomisko problemātiku, kuras pamatā ir spēka attiecības, kuras starp šiem uzņēmumiem izplatīšanas līguma piemērošanas kontekstā ir pastāvējušas līdz 2002. gada 31. decembrim; ņemot vērā šī līguma noteikumus, kā arī Del Monte apmēru un tādējādi ekonomisko varu, šīs attiecības Del Monte ir devušas priekšrocību, kas Weichert izteiktās bažas padara ticamas.

194    Saistībā ar argumentu, ka laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam attiecības starp piegādātāju un izplatītāju esot iekļāvušās kopš 1997. gada izbeigtā izplatīšanas līguma kontekstā, ir jāatgādina šī līguma noteikumi saistībā ar katrai pusei piešķirto izbeigšanas iespēju.

195    1988. gada izplatīšanas līgums sākotnēji tika noslēgts uz piecu gadu laikposmu, un tā 1. pantā bija paredzēts, ka “līgums [būs] spēkā līdz 1993. gada 31. decembrim, kas ir datums, [kas atbilst] pieciem gadiem no starp pusēm spēkā esošā līguma izbeigšanās”. Bija arī paredzēts, ka 1988. gada 31. decembrī un katrā nākamajā 31. decembrī līguma termiņš tiks pagarināts par vienu gadu, ja vien viena puse rakstveidā nepaziņo otrai, ka tā iebilst pret šo pagarināšanu, turklāt šim paziņojumam jābūt nosūtītam vēlākais 1988. gada 1. oktobrī vai katra nākamā gada 1. oktobrī. Tādējādi izplatīšanas līgumā bija paredzēta līguma ikgadēja automātiska pagarināšana, paredzot vienai pusei iespēju vienpusēji izbeigt līgumu, par to paziņojot otrai pusei trīs mēnešus pirms termiņa izbeigšanās.

196    Ir konstatēts, ka ar 1997. gada 10. jūlija vēstuli Del Monte ir informējusi Weichert, ka tā atsakās no izplatīšanas līguma turpināšanas vai pagarināšanas un ka tas izbeidzas 2002. gada 31. decembrī (apstrīdētā lēmuma preambulas 431. apsvērums).

197    Šādi rīkojoties, Del Monte ir atkāpusies no izplatīšanas līguma noteikumiem, paziņojot par tā izbeigšanu, kuras rezultātā tas praksē tika pagarināts par pieciem gadiem; turklāt 2002. gada 31. decembri puses nav uzskatījušas par līguma neizbēgamas izbeigšanās datumu. No pašas prasītājas paziņojumiem un debašu laikā iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka, neraugoties uz pušu domstarpībām par Weichert tiesiskā statusa grozījumiem, tā ir bijusi iesaistīta sarunās ar komplementārajiem dalībniekiem ar mērķi atjaunot izplatīšanas līgumu. Tā, runājot par 2001. gada 30. oktobra vēstuli, lai gan D. W. ir izteicis savu nepiekrišanu saistībā ar Del Monte izteiktajiem uzlabota līguma atjaunošanas priekšlikumiem, viņš ir arī aicinājis šo pēdējo minēto pārskatīt savu nostāju, ņemot vērā vēstulē norādītos apsvērumus.

198    Katrā ziņā ir jānorāda, ka Del Monte un Weichert savas komerciālās attiecības ir turpinājušas līdz 2002. gada 31. decembrim, kas arī ir datums, kad izplatīšanas līguma kontekstā Del Monte kā komandīta dalība sabiedrībā Weichert ir nodota JA Kahl Holding GmbH & Co. KG, jo attiecībā uz uzņēmumiem iedarbojušies ekonomiskie apstākļi nav atstājuši tiem citas izvēles.

199    Ceturtām kārtām, prasītāja uzskata, ka Komisijas secinājums attiecībā uz ekonomiskās vienības ar Weichert esamību balstoties uz šīs sabiedrības komplementārajiem dalībniekiem nosūtītajiem četriem faksa ziņojumiem, kas visi esot datēti ar 2000. gadu un kurus iestāde nepareizi interpretējot.

200    Prasītāja norāda, ka Weichert stratēģija esot bijusi liela apjoma pārdošana, lai izmantotu visas savas licences, un tādējādi savu oficiālo cenu tā vienmēr esot noteikusi pēc tam, kad Dole bija noteikusi savu cenu, un esot to noteikusi tādā pašā līmenī kā šī pēdējā minētā sabiedrība, kamēr prasītājas stratēģija esot bijusi vērsta uz to, lai sasniegtu visa [preču] klāsta kopumā augstu cenu un tādu references cenu, kura būtu vistuvākā Chiquita cenai, kas pat esot bijis zināms citiem tirgus dalībniekiem. Šajā ziņā tā norāda, ka sarunām ar Weichert attiecībā uz references cenu vai darījuma cenu noteikšanu, ņemot vērā, ka Weichert esot vienmēr sekojusi Dole cenām, nebūtu bijis nekādas nozīmes.

201    Prasītāja uzskata, ka šajā kontekstā četri faksa ziņojumi veido dokumentāru pierādījumu diviem faktiem, t.i., pirmkārt, apstāklim, ka Del Monte dažos gadījumos ir mēģinājusi ietekmēt noteiktus lēmumus attiecībā uz Weichert veikto banānu tirdzniecību, bet nav mēģinājusi ietekmēt nevienu citu tās darbības aspektu, un, otrkārt, apstāklim, ka Weichert nav izpildījusi tai sniegtos Del Monte norādījumus, kas ir izraisījis šīs pēdējās minētās protestēšanu. Neviens no Komisijas izvirzītajiem apstākļiem neliecinot, ka Weichert faktiski izpildītu Del Monte norādījumus. Tas, ka meitassabiedrība, kas pat pilnībā pieder [mātessabiedrībai], nekādi neņem vērā savas mātessabiedrības intereses vai pastāvīgi ignorē tās norādījumus, pamatojot secinājumu, ka meitassabiedrība lielā mērā nosaka pati savu komerciālo politiku. Šajā lietā Weichert esot rīkojusies pretēji Del Monte “vispārējai komerciālai politikai” un, kā atzīstot pati Komisija, tā “ne obligāti ir sekojusi politikai, ko ir noteikusi” Del Monte.

202    Ir jānorāda, ka dokumentārie pierādījumi, uz kuriem Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 389. un 390. apsvērumā, atbilst septiņiem paziņojumiem, piecu no kuriem autore ir Del Monte un divu – Weichert komplementārie dalībnieki.

203    Paziņojumi, kuru autore ir Del Monte, atklāj tiešus izteikumus saistībā ar Weichert tirdzniecības veicināšanas un cenu politiku, kura pat ir kvalificēta kā “nepieņemama”, ļoti precīzus skaitļos izteiktus norādījumus attiecībā uz īstenojamo cenu politiku, sanāksmes un telefonsarunas par šo priekšmetu, tiešu rīkojumu attiecībā uz ikdienas informācijas par komercsarunām sniegšanu, tiešu spiedienu saistībā ar apgādi; turklāt 2000. gada 12. decembra faksa ziņojuma pēdējais teikums pat pārsniedz draudu robežas, jo ar to ir paziņota apgādes apjoma samazināšana, kura ir bijusi atkarīga vienīgi no Del Monte lēmuma, lai nepieļautu cenu samazināšanos un novērstu “katastrofu darbības rezultātu ziņā” 2001. gadā.

204    Tātad ir skaidri secināms, ka Del Monte, kas ar Weichert iknedēļas ziņojumiem ir bijusi regulāri informēta par tirgus stāvokli un cenām, ir īstenojusi ciešu Weichert komerciālās rīcības uzraudzību un pat ir tieši iejaukusies tās cenu politikas noteikšanā.

205    Komisija tāpat ir iesniegusi divus Weichert komplementārā dalībnieka atbildes paziņojumus, kuros šī persona tajā pašā dienā, kad Del Monte ir paziņojusi savus izteikumus, sniedz šīs pēdējās minētās pieprasītos paskaidrojumus un pauž savu apmierinātību ar iespēju izteikt paskaidrojumus arī paredzētas sanāksmes ar Del Monte laikā. Šie paziņojumi neparāda nekādu Weichert pārsteigumu, vilcināšanos vai iebildumus, bet, tieši pretēji, atklāj, ka šī pēdējā minētā ir uzskatījusi, ka tai ir pienākums atskaitīties par saviem ar cenām saistītajiem lēmumiem Del Monte priekšā, un ir centusies apmierināt šīs pēdējās minētās cerības.

206    Kamēr prasītāja ir iesniegusi vēstules, kuras tai bija nosūtījuši Weichert komplementārie dalībnieki un kuras parāda iebildumus pret komandītsabiedrības tiesiskā statusa grozījumiem un neapmierinātību saistībā ar prasītājas Beļģijas un Nīderlandes meitassabiedrību darbību, tā nenorāda ne uz kādām Weichert vēstulēm, no kurām izrietētu nosodījums vai pretošanās attiecībā uz šo tiešo Del Monte iejaukšanos komerciālajā vadībā.

207    Šo konstatējumu pilnībā apstiprina Weichert paziņojumi, saskaņā ar kuriem, ņemot vērā riskus saistībā ar tās apgādi un iespējamo tās samazināšanu, tā ir bijusi spiesta pildīt Del Monte norādījumus, lai izvairītos no maksātnespējas; turklāt šo bažu rašanās pamatā acīmredzami ir bijusi tās piegādātāja, kā to parāda faksa ziņojuma, ko 2000. gada 12. decembra Del Monte ir nosūtījusi Weichert, sākuma daļa.

208    Lai gan, kā pati Komisija atzīst apstrīdētā lēmuma preambulas 424. apsvērumā, šie Weichert ar cenu noteikšanu saistītie lēmumi varēja neatbilst tam, ko sagaidīja Del Monte, no Komisijas savāktajiem dokumentārajiem pierādījumiem nevar secināt, ka, lietojot prasītājas izmantoto izteicienu, Weichert, aplūkojot vispārīgi, nebūtu sekojusi “Del Monte norādījumiem” un tirgū būtu rīkojusies patstāvīgi. Līdzās tam, ka, šādi rīkojoties, Del Monte ir atzinusi, ka tai nav bijusi vienīgi finanšu investora loma, tās apstrīdētā lēmuma preambulas 389. un 390. apsvērumā norādītās sarakstes interpretācija atbilst teorētiskai ekstrapolācijai, kurā nav ievērots Del Monte un Weichert vienojošo ekonomisko saišu un spēka attiecību, kurās Del Monte bija priekšrocība, patiesais raksturs.

209    Saistībā ar Weichert references cenu pielīdzināšanu Dole cenām prasītāja no tā izdara secinājumu par pilnīgu Weichert autonomiju, jo prasītāja, tieši pretēji, esot vēlējusies tādas references cenas, kuras ir tuvas Chiquita cenām. Šī situācija atspoguļojot starp Weichert un Del Monte pastāvošās stratēģiskās domstarpības, jo Weichert, pretēji Del Monte vēlmei sasniegt visa [preču] klāsta augstu cenu, dodot priekšroku liela apjoma tirdzniecībai.

210    Lai gan prasītāja saistībā ar savu komerciālo stratēģiju norāda uz “tiešajām vēlmēm”, tā nesniedz pierādījumus par šo vēlmju skaidru paušanu attiecībā uz Weichert. Šī pēdējā minētā ir norādījusi, ka, lai gan Del Monte tai neesot oficiāli devusi norādījumus noteikt tādu pašu oficiālo cenu kā Dole, tā no savas puses esot sagaidījusi tādas oficiālās cenas noteikšanu, kura būtu vismaz tik augsta kā Dole cena, nevis Chiquita cena, jo Del Monte esot uzskatījusi, ka marka “Dole” banānu kvalitātes un reputācijas ziņā ir vistuvākā Weichert.

211    Savos procesuālajos rakstos Del Monte daļēji citē citu importētāju paziņojumus, paredzot, ka šie paziņojumi apstiprinās tās apgalvojumus, bet patiesībā, runājot it īpaši par Dole paziņojumiem, tie ir pretrunā šiem apgalvojumiem.

212    Dole ir norādījusi, ka “saistībā ar Del Monte centieniem pozicionēt sevi tirgū kā piegādātāju ar reputāciju un tādu, kas piegādā kvalitatīvas preces, visi šajā nozarē zināja, ka Dole oficiālās cenas Del Monte ir uzskatījusi par references punktu savām oficiālajām cenām” (atbilde uz 2006. gada 24. novembra informācijas pieprasījumu, 9. lpp.). To pašu apsvērumu Dole ir izteikusi savā atbildē uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu (3. lpp.) un, tieši atsaucoties uz pirmo atbildi, ir piebildusi, ka “visi šajā nozarē zināja, ka Weichert, kas tajā laikā ir bijusi atbildīga par markas “Del Monte” banānu tirdzniecību, [..] ir vēlējusies marku “Del Monte” pozicionēt [..] tādā pašā līmenī kā markas “Dole” banānus” (atbilde uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu). Šis pēdējais minētais apgalvojums, ko prasītāja ir norādījusi savos procesuālajos rakstos, ir nesaraujami saistīts ar iepriekš norādīto precizējumu.

213    Lai gan Chiquita patiešām ir norādījusi, ka “Dole un Del Monte ir sākušas piemērot dažādas references cenas, kad Del Monte 2003. gadā ir atvērusi pati savu uzņēmumu Vācijā”, tas ne obligāti nozīmē, ka līdz šim datumam Del Monte stratēģija būtu bijusi sasniegt references cenas, kas ir tuvas Chiquita cenām. Dole paziņojumi pat pierāda pretējo. Iepriekš 212. punktā minētajiem paziņojumiem ir jāpievieno Dole paskaidrojumi, saskaņā ar kuriem 2003. gada sākumā Del Monte bija sākusi tirgot banānus, izmantojot pati savu uzņēmumu, kas atradās Hamburgā, un ka, 2003. gada aprīlī ierodoties jaunajam Del Monte ģenerāldirektoram, ir ticis īstenots milzīgs spiediens uz Hamburgas pārdošanas grupām, lai parādītu, ka Vācijas tirgū Del Monte ir stiprs spēlētājs. Saistībā ar šo stratēģiju Del Monte ir mēģinājusi pārvarēt starpību starp Chiquita references cenu rādītāju, t.i., visaugstāko references cenu, un Del Monte references cenu. Turklāt Dole ir precizējusi, ka Del Monte “pagrieziens”, par atsauci izmantojot oficiālo Chiquita cenu, esot iekļāvies stratēģijā, ko jaunā Del Monte vadība esot īstenojusi, lai veicinātu savu banānu noietu, pozicionējot tos kā augstāka labuma banānus.

214    Dole [apsvērumu] citāts, ko ir uzsvērusi prasītāja un saskaņā ar kuru “Dole uzskata, ka Del Monte ir bijusi neapmierināta ar Weichert tirdzniecības veicināšanas rezultātiem” un, “šķiet, ir pārtraukusi attiecības ar Weichert, lai īstenotu savu agresīvo tirdzniecības veicināšanas pieeju, kas ir vērsta uz to, lai markas “Del Monte” banāni tiktu uztverti kā “augstākās kvalitātes” vai “pirmšķirīgi” banāni”, ir jālasa, ņemot vērā šos iepriekš 212. un 213. punktā minētos Dole apsvērumus. Tas, ka finanšu rezultāti, kas ir iegūti, tirgojot tās banānus, varēja būt tādi, kas nesasniedz Del Monte cerētos rezultātus, un ka tā varēja būt vīlusies un neapmierināta ar savām attiecībām ar Weichert, nenozīmē, ka Weichert tirgū būtu rīkojusies patstāvīgi, kā to norāda prasītāja.

215    Tā kā prasītāja nav sniegusi pierādījumus, ka Weichert būtu gaidījusi, lai uzzinātu Dole references cenu, lai vienpusēji un sistemātiski noteiktu savu cenu tādā pašā līmenī, argumentam, ka apspriedēm ar Weichert par references cenu vai darījuma cenu noteikšanu nebūtu bijis nekādas jēgas, jo Weichert esot vienmēr sekojusi Dole cenām, nav nekāda pamata un tas ir jānoraida.

216    Visbeidzot, ir jānorāda, ka prasītāja uzsver faktu, ka četri faksa ziņojumi, uz kuriem Komisija balsta savus secinājumus, visi esot datēti ar 2000. gadu, savukārt pārkāpuma laikposms aptverot trīs gadus – no 2000. līdz 2002. gadam.

217    Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja neņem vērā Del Monte iekšējā reģionālā revidenta Weichert nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, kurā viņš lūdz paziņot iemeslus, kuru dēļ Weichert 2001. gadā veiktā importa dažu partiju nedēļas cena ir bijusi zemāka par to “UTC” markas Del Monte banānu cenām, kurus Del Monte Belgium ir pārdevusi Nīderlandē, vai zemāka par cenu, ko profesionālais preses izdevums Sopisco ir paziņojis kā viszemākās aprēķinātās “faktiskās cenas” attiecībā uz noteiktām nedēļām. Šis dokuments parāda Del Monte iejaukšanās Weichert vadībā un tās uzraudzības neatlaidību.

218    Turklāt ir noteikts, ka līdz 2002. gada 31. decembrim Weichert turpināja katru nedēļu sūtīt Del Monte ziņojumus par cenām un ka komerciālās attiecības starp abiem uzņēmumiem līdz šim datumam attīstījās apstākļos, kas bija paredzēti izplatīšanas līgumā, ar kuru Del Monte bija paredzēta spēka pozīcija, ko vēl pastiprināja šīs pēdējās minētās apmērs un ekonomiskā vara, un tai bija divkārša finansiāla interese uzraudzīt Weichert cenu politiku un iejaukties tajā.

219    Tā kā laikposmā starp 2000. un 2002. gadu attiecībās starp Del Monte un Weichert nekādas strukturālas pārmaiņas nav notikušas, nekas nedod pamatu secināt, ka šo attiecību saturs, kādu to parāda 2000. gadā notikusī sarakste, nākamajos gados varētu būt bijis atšķirīgs.

220    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 389. un 390. apsvērumā minētā sarakste starp Del Monte un Weichert ir norāde uz to, ka pārkāpuma laikposmā pirmā minētā attiecībā uz otro ir īstenojusi izšķirošu ietekmi.

–       Par prasītājas sniegtajiem alternatīvajiem pierādījumiem

221    Neatkarīgi no pierādīšanas pienākuma, kas gulstas uz Komisiju, prasītāja norāda, ka esot dažādi pierādījumi, kuri pierādot, ka tā nevar tikt atzīta pat atbildīgu par Weichert rīcību.

222    Pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka, ja tai būtu bijusi izšķiroša ietekme uz Weichert, tā būtu nodrošinājusi, ka [konfidenciāli]. Tā kā Weichert importa licences nebija pieejamas, šī [konfidenciāli], Weichert izmantojot savas licences, lai īstenotu savu uz apjomu balstīto stratēģiju, kas ir kaitējusi Del Monte interesēm.

223    Vispirms ir jāuzsver, ka ar šo argumentu, ar kuru par izšķirošās ietekmes neesamību tiek secināts, pamatojoties uz vienkāršu nepamatotu apgalvojumu, nevar iebilst pret būtiskiem un objektīviem konstatējumiem, uz kuriem balstās Komisijas secinājumi.

224    Turklāt ir jāatgādina, ka prasītāju un Weichert ir saistījis izplatīšanas līgums, kura noteikumi līgumslēdzējpusēm bija saistoši un kurā bija tieši paredzēti Weichert importa licenču izmantošanas nosacījumi.

225    Pēdējais šī līguma grozījums ir datēts ar 1994. gada 10. februāri, un tas ir ticis veikts pēc tam, kad bija stājusies spēkā Regula Nr. 404/93, atbilstoši kurai banānu importam Kopienā tika piemērota licenču sistēma ar ikgadējām kvotām, kuras piešķīra ik ceturksni.

226    Atbilstoši šādi grozītajam izplatīšanas līgumam Weichert, lai gan tā bija šo licenču īpašniece, tās bija jāizmanto, lai importētu ar marku “Del Monte” apzīmētos banānus un tos tirgotu līgumā noteiktajā teritorijā, un tā nevarēja nodot šīs licences citai personai bez iepriekšējas Del Monte rakstveida piekrišanas, ko Weichert ir apstiprinājusi tās uzklausīšanas laikā.

227    Weichert un Del Monte vienojošo līgumisko saišu būtība parāda, ka šai pēdējai minētajai ir bijušas pilnvaras kontrolēt pirmajai piederošās importa licences, kas ir papildu norāde uz Del Monte spēju īstenot izšķirošu ietekmi uz Weichert.

228    Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka, ja tai būtu bijusi iespēja īstenot izšķirošu ietekmi uz Weichert rīcību tirgū, [konfidenciāli].

229    Ir jāatgādina, ka Komisija ir ņēmusi vērā Weichert kā komandītsabiedrības īpašo statusu un ir analizējusi sabiedrības līgumā paredzēto pilnvaru sadalījumu starp komplementārajiem dalībniekiem un komandītu. Tā ir pamatoti secinājusi, ka šie dalībnieki īstenoja kopīgu kontroli, tostarp norādot uz dalībnieku vienbalsīguma nepieciešamību, lai grozītu sabiedrības līgumu (sabiedrības līguma 9. panta 3. punkts).

230    Šī situācija izskaidro, ka starp komplementārajiem dalībniekiem un komandītu ir notikušas pārrunas par sabiedrības tiesiskā statusa grozīšanu un to nesekmīgais raksturs rezultātā ir izraisījis līgumattiecību pārtraukšanu.

231    Prasītājas arguments patiesībā ir vērsts uz to, lai šo kopīgās kontroles situāciju pielīdzinātu pierādījumam par spējas īstenot izšķirošu ietekmi uz Weichert rīcību tirgū neesamību, [tomēr] tam nav nekāda pamata. Šādas kontroles esamība kā tāda nav nesaderīga ar Komisijas secinājumu uzlikt Del Monte atbildību par Weichert izdarīto pārkāpumu.

232    Trešām kārtām, prasītāja atsaucas uz to, ka Weichert savas juridiskās lietas esot vadījusi tādā mērā patstāvīgi, ka pat esot devusi saviem juridiskajiem padomniekiem norādījumus aizstāvēt sabiedrības intereses pret grupu Del Monte un, izmantojot šos juridiskos padomniekus, esot draudējusi šai pēdējai minētajai ar tiesvedību. Apstrīdētā lēmuma preambulas 428. apsvērumā Komisija sajaucot individuālās akcionāra tiesības uzsākt tiesvedību un iespēju izlemt, vai Weichert var uzsākt šādu tiesvedību. Prasītāja uzskata, ka, ja tā būtu varējusi īstenot izšķirošu ietekmi attiecībā uz Weichert, tā tai nebūtu ļāvusi noalgot advokātus, lai celtu pret Del Monte prasību.

233    Pirmkārt, prasītāja norāda uz vēstuli, kuru tai 1997. gada 27. martā, t.i., pirms pārkāpuma laikposma, nosūtījis advokāts, kas rīkojās Weichert vārdā.

234    Ir jākonstatē, ka šī vēstule ir tikusi nosūtīta saistībā ar Weichert tiesiskā statusa grozījumiem, ko ir vēlējusies panākt Del Monte, notikušās sarakstes ietvaros un attiecībā uz šo pēdējo minēto uzņēmumu tajā nav iekļauti nekādi tiesvedības draudi.

235    Vēstulē ir norādīts uz sabiedrības līguma 9. panta 2. punktu, no kura izriet, ka, lai dalībnieku pilnsapulces lēmumi būtu spēkā, tie ir jāpieņem ar balsu vairākumu un tiem vienmēr ir vajadzīgs komplementārā dalībnieka apstiprinājums, un to, ka šis pēdējais minētais ne tieši, ne netieši savu piekrišanu šādam grozījumam nav devis un “principā” neparedz dot savu piekrišanu nākotnē.

236    Ievērojot pār Weichert īstenoto kopīgo kontroli, tas, ka viens no dalībniekiem vēršas pie juridiskā padomnieka, lai noskaidrotu savas tiesības un aizstāvētos pret personu, kuru tas tur aizdomās par to neievērošanu, neliecina par cita dalībnieka spējas īstenot izšķirošu ietekmi attiecībā uz kopīga uzņēmuma rīcību neesamību, kā Komisija to ir pareizi uzsvērusi apstrīdētā lēmuma preambulas 428. apsvērumā.

237    Otrkārt, prasītāja atsaucas uz izvilkumu no 2002. gada 15. maija iebildumu raksta, ko Weichert saistībā ar tiesvedību pret WAL bija iesniegusi kādā Vācijas tiesā. Tajā ir uzsvērts, ka visa sabiedrības Weichert pievienotā ekonomiskā vērtība, t.i., iepirkumi, mārketings un loģistika, esot attiecināma vienīgi uz komplementārajiem dalībniekiem un ka WAL loma sabiedrībā aprobežojoties ar finanšu dalību. Tiesvedības priekšmets bija saistīts ar Weichert licenču vērtību un jautājumu, kura persona ir devusi vislielāko ieguldījumu Weichert pievienotajā ekonomiskajā vērtībā.

238    Tomēr ir jānorāda, ka prasību tiesā bija iesniegusi Del Monte, nevis Weichert, un tā ir bijusi saistīta ar 2002. gada 31. decembrī paredzēto izplatīšanas līguma izbeigšanu un starp pusēm notiekošajām paralēlajām sarunām par šāda līguma, izdarot tajā grozījumus, pagarināšanu. Tas, ka Del Monte drošības pēc ir uzsākusi tiesvedību attiecībā uz uzņēmuma, kas ir bijis partnerības ar W. ģimeni priekšmets, ekonomisko vērtību, neizslēdz secinājumu par izšķirošas ietekmes īstenošanu.

239    Treškārt, prasītāja norāda uz divām vēstulēm, ko tai ir nosūtījuši komplementārie dalībnieki.

240    Ar pirmo vēstuli, kas ir datēta ar 1999. gada 15. janvāri, Del Monte ir tikusi informēta par advokātu iecelšanu, lai aizstāvētu Weichert intereses saistībā ar “Del Monte darbībām, ar kurām tiek pārkāpts izplatīšanas līgums”, un šis pēdējais minētais uzņēmums tiek aicināts ievērot minēto līgumu.

241    Autori šim dokumentam, kam ir neprecīzs saturs un kas ir agrāks par pārkāpuma laikposmu, nav uzņēmuma ārējie padomnieki. Turklāt prasītāja nepierāda, ka šim dokumentam ir bijusi turpmāka ietekme.

242    Tieši pretēji, otrā 2001. gada 30. oktobra vēstule parāda, ka Del Monte un Weichert komplementārie dalībnieki ir turpinājuši tiešu saraksti attiecībā uz to līgumattiecību turpināšanu grozīta izplatīšanas līguma ietvaros.

243    Tādējādi var redzēt, ka visi prasītājas iesniegtie dokumenti parāda saspringumu, kas ir pastāvējis tās attiecībās ar komplementārajiem dalībniekiem un kura pamatā galvenokārt ir bijuši paredzētie Weichert tiesiskā stāvokļa un izplatīšanas līguma grozījumi. Šī situācija vienīgi parāda, ka Del Monte nav bijusi ekskluzīvā kontrole, kuras esamību Komisija nav apgalvojusi; tā ir secinājusi par Weichert kopīgu kontroli. Uz šīs situācijas pamata nevar iebilst pret būtiskiem un objektīviem konstatējumiem, uz kuriem balstās Komisijas secinājums par Del Monte līdzatbildību.

244    Ceturtām kārtām, prasītāja norāda uz dažādiem dokumentāriem pierādījumiem, kuri esot agrāki par Komisijas izmeklēšanu un kuri apstiprinot, ka tai nav bijusi izšķiroša ietekme uz Weichert vadību. Komisija neesot izskatījusi nevienu no šiem administratīvā procesa gaitā iesniegtajiem pierādījumiem, kas jau pats par sevi esot EKL 81. un 253. panta pārkāpums.

245    Saistībā ar iebildumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu ir jāatgādina, kā ir ticis norādīts iepriekš 61.–76. punktā, ka Komisija ir juridiski pietiekami pamatojusi Del Monte vainošanu Weichert pārkāpjošajā rīcībā.

246    Ir jāuzsver, ka Komisija ir izskatījusi un noraidījusi dažādus Del Monte argumentus, tostarp attiecībā uz komandītsabiedrības dalībnieku prerogatīvām, sabiedrības līguma saturu, informācijas, ko Weichert ir sniegusi Del Monte, nozīmīgumu, izplatīšanas līguma saturu, Del Monte iespēju apgādes jomā ietekmi uz tās attiecībām ar Weichert un iespējamo Weichert cenu politikas neatbilstību Del Monte cerībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 394.–433. apsvērums).

247    Apstrīdētā lēmuma preambulas 419. apsvērumā Komisija tāpat ir norādījusi, ka “tas, ka Del Monte ir izslēgusi Weichert no saviem konsolidētajiem finanšu pārskatiem, nepierāda, ka Del Monte nebūtu īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Weichert vai ka Del Monte un Weichert nebūtu veidojušas uzņēmumu EKL 81. panta piemērošanas vajadzībām un attiecībā uz šajā lēmumā definēto pārkāpumu, vai ka atbildība par Weichert rīcību tirgū nevarētu tikt uzlikta Del Monte”.

248    Ir jānorāda, ka [konfidenciāli], kā arī vēstule, ko Del Monte 1997. gada 10. janvārī ir nosūtījis viens no komplementārajiem dalībniekiem, kas ir dokumenti, uz ko prasītāja ir atsaukusies savā argumentācijā, ir saistīti ar jautājumu par Weichert darbību un attiecīgajām dalībnieku lomām, kuru Komisija ir skaidri aplūkojusi, analizējot HGB un sabiedrības līguma noteikumus.

249    Weichert revidentu ziņojums un Del Monte gada ziņojumi – dokumenti, uz ko norāda prasītāja – attiecas uz pārskatu konsolidācijas jautājumu, uz kuru Komisija ir tieši atbildējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 419. apsvērumā.

250    Saistībā ar citiem prasītājas minētajiem dokumentiem, pat ja pieņemtu, ka tie ir tikuši iesniegti Komisijai administratīvā procesa laikā, ir jāatgādina, ka Komisijai nav pienākuma paust nostāju par visiem argumentiem, kurus tai ir izvirzījušas ieinteresētas personas, bet tai ir pietiekami izklāstīt faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma uzbūvē. It īpaši Komisijai nav pienākuma paust nostāju par apstākļiem, kas ir acīmredzami neatbilstoši, maznozīmīgi vai nepārprotami otršķirīgi (šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 64. punkts; iepriekš 62. punktā minēto spriedumu lietā Corsica Ferries France/Komisija, 64. punkts, un iepriekš 62. punktā minēto spriedumu lietā L’Air liquide/Komisija, 64. punkts).

251    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ar iepriekš 244. punktā norādīto specifisko prasītājas argumentāciju nevar apšaubīt secinājumu, ka Komisija šajā lietā ir juridiski pietiekami izklāstījusi faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme tās lēmuma uzbūvē, un tādējādi tai nevar pārmest nekādu pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

252    Saistībā ar prasītājas sniegto dokumentāro pierādījumu nozīmīgumu tā atsaucas, pirmkārt, uz kāda advokātu biroja izstrādātā atzinumā, kas tika pieprasīts 1994. gadā, ietvertajiem negatīvajiem secinājumiem attiecībā uz WAL iespēju īstenot ietekmi uz Weichert, kas ir pārliecība, ko D. W. tāpat ir izteicis vēstulē, kuru tas prasītājai ir nosūtījis 1997. gada 10. janvārī.

253    Ar to, ka [konfidenciāli] un ka šī pēdējā minētā ir uzsvērusi, ka sabiedrībā Weichert nav valdes, kurai būtu tiesības balsot par labu Del Monte, nevar apstrīdēt Komisijas analīzi attiecībā uz no sabiedrības līguma izrietošo Del Monte ietekmes spēju; turklāt tā ir tikai viens no apstākļiem, ko Komisija ir ņēmusi vērā, lai pamatotu secinājumu par Del Monte izšķirošās ietekmes īstenošanu uz Weichert rīcību.

254    Ir jānorāda, ka Komisija ir skaidri atgādinājusi un ir ņēmusi vērā sabiedrības līguma 7. panta 1. punkta noteikumus, saskaņā ar kuriem “dalībniekam, kuram ir personīgā atbildība [D. W.], ir pilnvaras un pienākums pārstāvēt un vadīt sabiedrību” un W. ģimenes pārstāvji ir aprakstīti kā “dalībnieki, kas veic vispārējo vadību” (apstrīdētā lēmuma preambulas 382. apsvērums). Komisija nav apgalvojusi, ka sabiedrībā Weichert būtu bijusi valde, bet ir pamatoti secinājusi, ka, ņemot vērā sabiedrības līguma 7. panta 2. un 3. punktu, visas svarīgās darbības, kurām obligāti ir ietekme – pat ja tā ir netieša – attiecībā uz Weichert vadību, nevarēja tikt veiktas bez komandīta piekrišanas.

255    Otrkārt, prasītāja norāda uz izvilkumu no iebildumu raksta, ko Weichert saistībā ar tiesvedību pret WAL 2002. gadā bija iesniegusi kādā Vācijas tiesā. Prasītāja jau bija norādījusi uz šo dokumentu saistībā ar Weichert paziņojumiem, kas ir vērsti uz to, lai apšaubītu prasītājas nostāju, pretējo pierādījumu esamību (skat. iepriekš 170. punktu).

256    Ir jāuzsver, ka vienīgi Weichert iebildumu rakstā ietvertie apgalvojumi, ar kuriem tiek mēģināts minimizēt Del Monte sniegumu, nevar tikt uzskatīti par pierādījumu tam, ka Weichert pievienotā ekonomiskā vērtība būtu attiecināma vienīgi uz komplementāro dalībnieku sniegumu, un ka, pat ja pieņemtu, ka tas tā varētu būt, ar to nepietiktu, lai iebilstu pret Komisijas visaptverošo vērtējumu attiecībā uz konkrēto juridisko jautājumu par viena uzņēmuma izšķirošo ietekmi uz otru.

257    Treškārt, prasītāja norāda uz Weichert revidentu paziņojumiem, kuros 2000. gadā bija minēts, ka “[Weichert] nav ietverta komandīta [WAL] integrētajā vadībā un tādējādi tā nav uzskatāma par saistītu sabiedrību”; šo secinājumu apstiprinot tas, ka pati prasītāja nav integrējusi Weichert savā grāmatvedībā. Tā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 419. apsvērumā paustā Komisijas nostāja, kas šajā gadījumā esot prasītājas veiktās Weichert izslēgšanas no prasītājas konsolidētajiem finanšu pārskatiem nozīmīguma noliegšana, esot acīmredzama kļūda vērtējumā, jo kontrolējamu saistītu sabiedrību darbības rezultāti esot jākonsolidē.

258    Šis arguments ir jānoraida.

259    Kā Komisija ir pareizi precizējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 382. apsvērumā, Weichert ir bijusi nevis Del Monte meitassabiedrība, bet drīzāk partnerība starp Del Monte – komandīta dalībnieka mātessabiedrību – un W. ģimeni, kuras locekļi ir bijuši komplementārie dalībnieki. Tādējādi apsvērumiem par meitassabiedrības darbības rezultātu nepieciešamo konsolidāciju mātessabiedrības darbības rezultātos un secinājumiem, ko prasītāja ir izdarījusi no šādas prasītājas veicamās konsolidācijas neesamības šajā lietā, nav nekādas nozīmes.

260    Katrā ziņā, lai gan Savienības tiesa ir uzskatījusi, ka meitassabiedrības pārskatu konsolidācija, ko veic mātessabiedrība, “liecina par labu vienotas ekonomiskas vienības esamībai” (Vispārējās tiesas 2008. gada 18. decembra spriedums lietā T‑85/06 General Química u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 66. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar iepriekš 58. punktā minēto 2011. gada 20. janvāra spriedumu lietā General Química u.c./Komisija), šādas konsolidācijas neesamība ne obligāti nozīmē, kā to apgalvo prasītāja, ka visos gadījumos nebūtu iespējams secināt par izšķirošas ietekmes esamību.

261    Ceturtkārt, prasītāja norāda uz presē 2002. gada 10. oktobrī publicēto rakstu, ar kuru tiek apstiprināts, ka pirms tās dalības sabiedrībā Weichert pārdošanas tai neesot bijusi kontrole pār Weichert Ziemeļeiropas tirgiem paredzētajām precēm.

262    Ir jākonstatē, ka šis prasītājas apgalvojums izriet no tāda preses raksta nepareizas ekstrapolācijas, kurā ir vienīgi pārņemti tās paziņojumi, atbilstoši kuriem tā pēc attiecīgās nodošanas varēšot kontrolēt savu preču “tiešu” pārdošanu un tirdzniecību Ziemeļeiropas tirgos. Katrā ziņā ar neprecīzu žurnālista komentāru nevar iebilst pret būtiskiem un objektīviem konstatējumiem, uz kuriem Komisija ir balstījusi savu secinājumu par Del Monte vainošanu Weichert izdarītajā pārkāpumā.

263    Piektkārt, prasītāja izvirza argumentus saistībā ar paziņojumiem, ko Komisijas pārstāvis izteicis Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) strīdu noregulēšanas institūcijas procedūras ietvaros, atsaucoties uz prasītājas gada ziņojumu attiecībā uz 2002. gadu un apgalvojot, ka dalība sabiedrībā Weichert ir bijusi “bez kontroles”, kā arī saistībā ar minētā ziņojuma, ko Komisija ir ņēmusi vērā, formulējumiem.

264    Lai gan apgalvoto Komisijas pārstāvja paziņojumu patiesais raksturs nav ticis pamatots, Komisija neapstrīd, ka Del Monte gada ziņojums attiecībā uz 2002. gadu ir bijis viens no dokumentiem, kas ir bijuši pievienoti tā paziņojumam, kurš ir ticis sniegts PTO strīdu noregulēšanas institūcijas procedūras ietvaros.

265    Komisija pamatoti uzsver, ka šī paziņojuma mērķis nav bijis Del Monte izšķirošas ietekmes uz Weichert īstenošanas esamības noteikšana un ka minētā ziņojuma izvilkuma formulējums, saskaņā ar kuru dalības sabiedrībā Weichert nodošana ļaušot Del Monte “tieši” kontrolēt tās preču tirdzniecību Ziemeļeiropā, nav nesaderīgs ar Komisijas apstrīdētajā lēmumā pausto nostāju, jo Komisija nekad nav uzskatījusi, kas Del Monte būtu ekskluzīva kontrole pār Weichert.

266    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ar prasītājas dokumentārajiem pierādījumiem, kas ir vērsti uz to, lai pierādītu izšķirošas ietekmes uz Weichert īstenošanas neesamību, aplūkojot tos individuāli vai kopumā, nevar apstrīdēt Komisijas secinājumu par prasītājas vainošanu Weichert izdarītajā pārkāpumā.

–       Par replikas C 1 pielikuma pieņemamību

267    Komisija, pamatojoties uz judikatūru saistībā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju, lūdz atzīt replikas C 1 pielikumu par nepieņemamu.

268    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs attiecīgi varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa – lemt par prasību, vajadzības gadījumā bez papildu informācijas prasības pamatojumam (Vispārējās tiesas 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑340/03 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑107. lpp., 166. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar Tiesas 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑202/07 P France Télécom/Komisija, Krājums, I‑2369. lpp.).

269    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai prasība būtu pieņemama, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem prasība balstīta, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša prasības pieteikuma teksta. Lai arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz noteiktām tam pievienoto materiālu rindkopām, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam saskaņā ar iepriekš atgādinātajām tiesību normām ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (Tiesas 1992. gada 31. marta spriedums lietā C‑52/90 Komisija/Dānija, Recueil, I‑2187. lpp., 17. punkts; Vispārējās tiesas 1993. gada 29. novembra rīkojums lietā T‑56/92 Koelman/Komisija, Recueil, II‑1267. lpp., 21. punkts, un 1999. gada 21. maija rīkojums lietā T‑154/98 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II‑1703. lpp., 49. punkts). Pielikumus var ņemt vērā vienīgi tiktāl, ciktāl tie papildina vai pamato pamatus vai argumentus, kurus prasītājas ir tieši izklāstījušas savu procesuālo dokumentu tekstā, un ciktāl ir iespējams precīzi noteikt, kādi šajos pielikumos ietvertie apstākļi pamato vai papildina minētos pamatus vai argumentus (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedumu lietā T‑201/04 Microsoft/Komisija, Krājums, II‑3601. lpp., 99. punkts).

270    Turklāt Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos (Vispārējās tiesas 1997. gada 7. novembra spriedums lietā T‑84/96 Cipeke/Komisija, Recueil, II‑2081. lpp., 34. punkts, un 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑231/99 Joynson/Komisija, Recueil, II‑2085. lpp., 154. punkts).

271    Šī Tiesas statūtu 21. panta un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija tāpat attiecas uz repliku (iepriekš 269. punktā minētais spriedums lietā Microsoft/Komisija, 95. punkts), kā arī procesuālajos rakstos izvirzītajiem pamatiem un iebildumiem (Vispārējās tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedums lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 68. punkts, un iepriekš 268. punktā minētais 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā France Télécom/Komisija, 166. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar iepriekš 268. punktā minēto 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā France Télécom/Komisija).

272    Šajā lietā prasītāja aprobežojas ar vispārīgu apgalvojumu, ka centieni, ko Komisija ir izrādījusi, lai noraidītu piemērus, kas ir tikuši sniegti, lai pierādītu, ka prasītāja nav bijusi spējīga pēc savas vēlēšanās ietekmēt Weichert, esot “nepārliecinoši kopumā”. Replikā tā, atbildot uz diviem Komisijas argumentiem, sniedz apsvērumus un turklāt atsaucas uz replikas C 1 pielikumu, kur atrodami detalizētāki paskaidrojumi, kurus “ierobežojumi lapu skaita ziņā” tai neesot ļāvuši norādīt procesuālo rakstu tekstā.

273    Ir jānorāda, ka tik lakonisks iebilduma formulējums nevar dot Vispārējais tiesai iespēju attiecīgā gadījumā pieņemt lēmumu, nepastāvot citai informācijai iebilduma pamatojumam, un, ja pielikumus varētu izmantot, lai detalizēti izklāstītu apgalvojumu, kas prasības pieteikumā nav izteikts pietiekami skaidri un precīzi, tas būtu pretrunā principam, ka pielikumi ir izmantojami vienīgi pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos (iepriekš 268. punktā minētais 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā France Télécom/Komisija, 204. punkts).

274    Lai gan apsvērumi, ko prasītāja ir izteikusi, atbildot uz Komisijas argumentiem attiecībā uz Weichert rīcību, nosakot references cenas atbilstoši Del Monte cerībām, un advokātu iecelšanu, lai celtu prasības pret šo pēdējo minēto sabiedrību, ir jāņem vērā un tie ir tikuši ņemti vērā, novērtējot Weichert rīcību, C 1 pielikuma gadījumā tas tā nav un šis pieliekums ir jānoraida kā nepieņemams.

275    Turklāt ir jāuzsver, ka dēvēt par pielikumiem vienkāršus prasītājas papildu rakstveida apsvērumus, kas atzīstami vienīgi par procesuālo rakstu turpinājumu, nav saderīgi ar pielikuma definīcijā ietilpstošo iezīmi, proti, tā izmantošanu tikai pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos.

276    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka Del Monte un Weichert ir bijušas vienas uz tās pašas ekonomiskas vienības daļas, un ir atzinusi pirmo minēto uzņēmumu par vainojamu otrā minētā uzņēmuma izdarītajā pārkāpumā.

 Par apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas kļūdaino raksturu

277    Prasītāja norāda, ka ar apstrīdētā lēmuma 1. panta h) punktu un 3. pantu tiekot pārkāpts EKL 81. pants, jo Komisija esot secinājusi, ka prasītāja ir pārkāpusi šo tiesību normu, “piedaloties saskaņotās darbībās”, nevis tikai to, ka tā ir “kopīgi un solidāri” jāatzīst par atbildīgu par Weichert uzlikto naudas sodu. Ar apstrīdēto lēmumu acīmredzami tiekot pārkāptas Komisijai atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 7. pantam piešķirtās pilnvaras, jo Komisija esot uzdevusi prasītājai izbeigt pārkāpumu, kurā tā nekad neesot piedalījusies. Ar attiecīgajiem apstrīdētā lēmuma noteikumiem tiekot pārkāpts arī EKL 253. pants, jo pastāvot acīmredzama pretruna starp apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu un “preambulu”, kurā Komisija norādīja, ka tā nebija konstatējusi, ka prasītāja būtu pārkāpusi EKL 81. pantu. Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas kļūdainā rakstura dēļ tā esot pakļauta prasības par zaudējumu atlīdzību valsts tiesā riskam.

278    Saistībā ar iebildumu attiecībā uz EKL 253. panta pārkāpumu ir jāatgādina, ka tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam un tajā it īpaši nedrīkst būt saturiskas pretrunas, kas liedz pareizi uztvert šī tiesību akta pamatā esošos iemeslus (šajā ziņā skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 151. punkts).

279    Pretruna lēmuma pamatojumā ir pienākuma, kas izriet no EKL 253. panta, pārkāpums, kurš var ietekmēt konkrētā tiesību akta spēkā esamību, ja tiek pierādīts, ka šīs pretrunas dēļ akta adresāts nav varējis pilnībā vai daļēji noskaidrot patieso lēmuma pamatojumu un ka tāpēc akta visa rezolutīvā daļa vai daļa no tās nav juridiski pamatota (Vispārējās tiesas 1995. gada 24. janvāra spriedums lietā T‑5/93 Tremblay u.c./Komisija, Recueil, II‑185. lpp., 42. punkts, un 2000. gada 30. marta spriedums lietā T‑65/96 Kish Glass/Komisija, Recueil, II‑1885. lpp., 85. punkts).

280    Apstrīdētajā lēmumā Komisija vispirms, ņemot vērā EKL 81. pantā paredzēto aizliegumu, ir analizējusi starp Chiquita un Dole, no vienas puses, un starp Dole un Weichert, no otras puses, notikušo informācijas apmaiņu. Apstrīdētā lēmuma preambulas 359. apsvērumā tā ir secinājusi:

“Uzņēmumi Chiquita, Dole un Weichert ir izdarījuši vienotu un turpinātu [EKL] 81. panta pārkāpumu, kas attiecas uz cenu noteikšanu un references cenas savstarpēju paziņošanu un kas skar svaigu banānu [tirdzniecību] Ziemeļeiropā. Vienības, kas ir atzītas par atbildīgām par šo pārkāpumu, ir norādītas šī lēmuma 6. nodaļā.”

281    Attiecīgajā nodaļā Komisija turklāt ir piemērojusi pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru uzņēmums var tikt atzīts par vainojamu cita uzņēmuma pret konkurenci vērstajā rīcībā, ja pēdējais no minētajiem savu rīcību tirgū nav noteicis patstāvīgi, bet galvenokārt izpildījis pirmā uzņēmuma dotos norādījumus, it īpaši ņemot vērā starp tiem pastāvošās ekonomiskās un juridiskās saiknes. Komisija atgādina, ka, ja meitassabiedrība patstāvīgi nenosaka savu rīcību tirgū, uzņēmums, kurš ir definējis tās stratēģiju tirgū, veido ar to vienu ekonomisku vienību un var tikt atzīts par atbildību par pārkāpumu, jo meitassabiedrība ir šī paša uzņēmuma daļa (apstrīdētā lēmuma preambulas 362. un 363. apsvērums).

282    Analizējusi un ņēmusi vērā dažādus apstākļus saistībā ar attiecībām, kas ir pastāvējušas starp Del Monte un Weichert, Komisija ir uzskatījusi, ka Weichert veido vienu ekonomisku vienību ar Del Monte, jo pirmais minētais uzņēmums nenoteica savu rīcību tirgū neatkarīgi (apstrīdētā lēmuma preambulas 432. apsvērums). Tā ir secinājusi, ka tā atzīst “[Del Monte] un [Weichert] par solidāri un kopīgi atbildīgām par Weichert iesaistīšanos pārkāpumā, kas ir turpinājies no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim” (apstrīdētā lēmuma preambulas 433. apsvērums).

283    Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā Komisija 1. panta h) punktā ir secinājusi, ka Del Monte ir viens no uzņēmumiem, kuri “ir pārkāpuši [EKL] 81. pantu, piedaloties saskaņotās darbībās, kas izpaudās kā banānu references cenu koordinācija”. 3. pantā, kas ir jālasa kopsakarā ar 1. panta h) punktu, Komisija uzdod Del Monte “nekavējoties izbeigt attiecīgos [1. pantā minētos] pārkāpumus, ja [tā] to vēl nav izdarījusi”.

284    Šis atgādinājums par apstrīdētā lēmuma saturu neliecina par kādu iekšējo pretrunu, kas liktu šķēršļus pienācīgai šī tiesību akta pamatā esošā pamatojuma un tostarp fakta, ka Komisija ir atzinusi Del Monte par atbildīgu, izpratnei.

285    Tātad iebildums, kas attiecas uz EKL 253. panta pārkāpumu, ir jānoraida.

286    Runājot par prasītājas apgalvojumu attiecībā uz EKL 81. panta pārkāpumu, tas ir balstīts uz to pašu argumentāciju kā tā, kas ir tikusi norādīta, lai pamatotu iebildumu attiecībā uz būtisku formas prasību pārkāpumu, t.i., faktu, ka Komisija rezolutīvajā daļā esot secinājusi, ka Del Monte ir pārkāpusi šo tiesību normu, lai gan iepriekš tā esot norādījusi, ka nav konstatēts, ka šis uzņēmums būtu pārkāpis EKL 81. pantu. Prasītāja piebilst, ka Komisija tādējādi acīmredzami pārkāpjot tai atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 7. pantam piešķirtās pilnvaras, jo tā prasītājai esot uzdevusi izbeigt pārkāpumu, kurā prasītāja nekad neesot bijusi iesaistīta.

287    Ir pietiekami konstatēt, ka šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu premisu un tā ir jānoraida.

288    Prasītāja ir tikusi personīgi atzīta par atbildīgu par pārkāpumu, kuru, kā ir uzskatījusi [Komisija], prasītāja ir pati izdarījusi, ņemot vērā to ar Weichert vienojošās ekonomiskās un juridiskās saiknes, kuras tai ir devušas iespēju noteikt šīs pēdējās minētās rīcību tirgū (šajā ziņā skat. iepriekš 50. punktā minēto spriedumu lietā Imperial Chemical Industries/Komisija, 141. punkts, un iepriekš 54. punktā minēto spriedumu lietā Metsä‑Serla u.c./Komisija, 28. un 34. punkts).

289    Turklāt prasītājai, kas pati savos procesuālajos rakstos citē iepriekš 288. punktā minēto judikatūru, šis risinājums ir bijis pilnībā zināms.

290    Visbeidzot, ir jānorāda, ka prasītāja apgalvo, ka tai neesot iespējams ievērot apstrīdētā lēmuma 3. pantu, jo tā nevarot izbeigt pārkāpumus, ko, iespējams, ir izdarījusi Weichert.

291    Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ar apstrīdētā lēmuma 3. pantu tai nav uzdots izbeigt pārkāpumus, ko, iespējams, ir izdarījusi Weichert, ja tā šo pēdējo minēto vairs nekontrolē. Uzliekot pienākumu uzņēmumiem, kas bijuši aizliegtas vienošanās dalībnieki, neatkārtot un izbeigt jebkādu darbību vai rīcību, kas minēta apstrīdētā lēmuma 1. pantā, Komisija ir tikai norādījusi sekas, kas attiecībā uz to rīcību nākotnē izriet no apstrīdētā lēmuma 1. pantā ietvertā nelikumības konstatējuma (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 193. punkts).

292    Turklāt apstrīdētā lēmuma 3. panta pirmajā daļā ir precizēts, ka uzņēmumam tas ir jādara tikai gadījumā, ja tas vēl nav izbeidzis pārkāpumu. Tādējādi, ja prasītāja ir izbeigusi savu dalību saskaņotajās darbībās, kas uz apstrīdētā lēmuma datumu ir ietvērušas references cenu attiecībā uz banāniem koordinēšanu, šis apstrīdētajā lēmumā paredzētais rīkojums uz to neattiecas.

 Par saskaņoto darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību

293    Prasītāja, ko atbalsta persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka Komisija, šajā lietā secinot, ka pastāv saskaņotas darbības ar pret konkurenci vērstu mērķi, esot nepareizi piemērojusi EKL 81. pantu.

 Par saskaņoto darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi jēdzienu

294    Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka saskaņā ar judikatūru un Komisijas praksi informācijas apmaiņa starp konkurentiem pati par sevi neesot aizliegta. Atsaucoties uz Francijas Cour de cassation [Kasācijas tiesas] spriedumu, Weichert uzskata, ka Komisijai esot jāpierāda informācijas apmaiņas konkrētas pret konkurenci vērstas sekas, ko tā šajā lietā neesot izdarījusi. Tāpat tā norāda, ka Komisija neesot juridiski pietiekami pierādījusi, ka tā ar Dole būtu ņēmusi dalību saskaņotās darbībās, jo apstrīdētajā lēmumā neesot nekādas norādes uz tās un Dole gribas vienotību vai abu uzņēmumu kopīga rīcības virziena esamību.

295    No apstrīdētā lēmuma noteikumiem izriet, ka Komisija uzņēmumiem – tā adresātiem – pārmet banānu references cenu koordinēšanu, izmantojot informācijas apmaiņu, kas šajā gadījumā ir kvalificēta kā divpusēja pirmstarifikācijas saziņa; tā esot situācija, kura raksturo saskaņotas darbības attiecībā uz cenu noteikšanu, kuru mērķis ir konkurences ierobežošana EKL 81. panta izpratnē (skat. tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 1., 54., 261. un 271. apsvērumu).

296    Pirmām kārtām, ir jāatzīmē, ka jēdzieni “nolīgums”, “uzņēmumu apvienību lēmumi” un “saskaņotas darbības” no subjektīvā viedokļa aptver kolūzijas formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 131. punkts).

297    Attiecībā uz saskaņotu darbību definīciju Tiesa ir precizējusi, ka tās ir koordinācijas uzņēmumu starpā veids, kuras ietvaros, nesasniedzot stadiju, kad tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību (iepriekš 151. punktā minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 26. punkts; Tiesas 1993. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, I‑1307. lpp., 63. punkts, un 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 26. punkts).

298    Saskaņoto darbību jēdziens līdzās starp attiecīgajiem uzņēmumiem notikušai saskaņošanai ietver no šīs saskaņošanas izrietošo rīcību tirgū un cēloņsakarību starp šiem diviem elementiem. Šajā sakarā – ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem – ir jāprezumē, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību tirgū. Tas tā ir jo vairāk tad, ja saskaņošana ir notikusi regulāri ilgā laikposmā (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 161.–163. punkts, un iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 51. punkts).

299    No judikatūras izriet, ka nolīguma jēdziens EKL 81. panta 1. punkta izpratnē ietver uzņēmumu – dalībnieku kopīgas gribas rīkoties tirgū noteiktā veidā izpausmi (iepriekš 296. punktā minētais spriedums lietā spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 130. punkts).

300    Ņemot vērā šīs definīcijas, personas, kas iestājusies lietā, iebildumam par to, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādes uz tās un Dole gribas vienotību vai abu uzņēmumu kopīga rīcības virziena esamību, nav nozīmes, jo tai inkriminētā rīcība ir tikusi juridiski specifiski kvalificēta nevis kā pret konkurenci vērsts nolīgums, bet gan kā saskaņotas darbības.

301    Otrām kārtām, saistībā ar nosacījumiem, ar kuriem informācijas apmaiņu starp konkurentiem var uzskatīt par pretēju konkurences tiesību normām, ir jāatgādina, ka saskaņotas darbības veidojošās koordinācijas un sadarbības kritēriji ir jāizprot, ņemot vērā Līguma normās attiecībā uz konkurenci ietverto koncepciju, saskaņā ar kuru katram uzņēmējam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku kopējā tirgū tas plāno īstenot (iepriekš 151. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 173. punkts; 1981. gada 14. jūlija spriedums lietā 172/80 Züchner, Recueil, 2021. lpp., 13. punkts; iepriekš 297. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 63. punkts; 1998. gada 28. maija spriedums lietā C‑7/95 P Deere/Komisija, Recueil, I‑3111. lpp., 86. punkts, un iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 32. punkts).

302    Lai gan šī patstāvības prasība neizslēdz uzņēmēju tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai to konkurentu rīcībai, tomēr tā strikti iestājas pret jebkādu tiešu vai netiešu saziņu starp šādiem uzņēmējiem, kas varētu vai nu ietekmēt faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai arī to informēt par savu nolemto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir tādu konkurences apstākļu rašanās, kas, ņemot vērā piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem konkrētā tirgus apstākļiem (šajā ziņā skat. iepriekš 151. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 174. punkts; iepriekš 301. punktā minēto spriedumu lietā Züchner, 14. punkts; iepriekš 301. punktā minēto spriedumu lietā Deere/Komisija, 87. punkts, un iepriekš 297. punktā minēto spriedumu lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 33. punkts).

303    No minētā izriet, ka informācijas apmaiņa starp konkurentiem var būt pretrunā konkurences tiesību normām tad, ja ar to samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus funkcionēšanu, kā rezultātā konkurence starp uzņēmumiem tiek ierobežota (iepriekš 301. punktā minētais spriedums lietā Deere/Komisija, 90. punkts; 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I‑10821. lpp., 81. punkts, un iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 35. punkts).

304    Attiecībā uz saskaņoto darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi nošķiršanu no tādām darbībām, kam ir pret konkurenci vērstas sekas, ir jāatgādina, ka vērtējumā, vai uz darbībām attiecas EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, pret konkurenci vērsts mērķis un pret konkurenci vērstas sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopš Tiesas 1966. gada 30. jūnija sprieduma lietā 56/65 LTM (Recueil, 337. un 359. lpp.) šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā saskaņoto darbību mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tas ir piemērojams. Tomēr gadījumos, kad saskaņoto darbību satura analīze neatklāj pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda to sekas, un, lai uz tām attiektos aizliegums, jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence faktiski būtiskā veidā ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑209/07 Beef Industry Development Society un Barry Brothers, Krājums, I‑8637. lpp., 15. punkts, un iepriekš 297. punktā minēto spriedumu lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 28. punkts).

305    Lai novērtētu, vai saskaņotas darbības ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, to konkrēto seku vērā ņemšana tātad ir lieka tad, ja ir redzams, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas 1966. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Recueil, 429. un 496. lpp.; 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. lpp., 125. punkts, kā arī iepriekš 304. punktā minēto spriedumu lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers, 16. punkts). Atšķirība starp “pārkāpumiem, kuru pamatā ir mērķis”, un “pārkāpumiem, kuru pamatā ir sekas”, ir saistīta ar apstākli, ka noteiktu veidu kolūzijas starp uzņēmumiem jau pēc to rakstura var tikt uzskatītas par normālas konkurences labai funkcionēšanai kaitējošām (iepriekš 304. punktā minētais spriedums lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers, 17. punkts, un iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 29. punkts).

306    Lai konstatētu pret konkurenci vērstu mērķi, pietiek, ka saskaņotas darbības varētu radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci. Citiem vārdiem sakot, saskaņotām darbībām, ņemot vērā to tiesisko un saimniecisko kontekstu, ir jābūt vienkārši konkrēti piemērotām, lai nepieļautu, ierobežotu vai izkropļotu konkurenci kopējā tirgū. Jautājumam, vai un kādā mērā šādas sekas faktiski rodas, nozīme var būt tikai saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu un tiesību uz zaudējumu atlīdzību novērtēšanu (iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 31. punkts).

307    Šajā lietā, tā kā Komisija ir secinājusi, ka pirmstarifikācijas saziņa starp attiecīgajiem uzņēmumiem ir radījusi saskaņotas darbības ar pret konkurenci vērstu mērķi, tai, lai varētu secināt EKL 81. panta pārkāpumu, saskaņā ar minēto judikatūru nebija jāpārbauda inkriminētās rīcības sekas.

308    Personas, kas iestājusies lietā, apgalvojums, ka Komisijai esot bijis obligāti jāsniedz inkriminētās informācijas apmaiņas konkrētu pret konkurenci vērstu seku pierādījums, tādējādi ir jānoraida, atzīmējot, ka atsaucei uz valsts tiesas nolēmumu, kurš turklāt nav ticis sniegts debašu laikā, nav nekādas nozīmes.

309    Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai divpusējā pirmstarifikācijas saziņa starp attiecīgajiem uzņēmumiem, kas attiecas uz banānu references cenām, var tikt uzskatīta par tādu, kas ir saistīta ar cenu noteikšanu, un var liecināt par saskaņotām darbībām ar pret konkurenci vērstu mērķi EKL 81. panta izpratnē.

 Par inkriminētās saziņas saturu

310    Prasītāja norāda, ka Komisija esot uzsvērusi, ka ir “novērtējusi aizliegtās vienošanās priekšmetu, ņemot vērā tās mērķi un saturu”, tomēr tā šajā ziņā nespējot norādīt nevienu konkrētu izteikumu. Tā piebilst, ka Komisijas apgalvojums, atbilstoši kuram attiecīgās saziņas mērķis ir bijis cenu sagrozīšana, esot neloģisks, jo apspriedes starp Weichert un Dole esot bijušas tādas, kas nav ļāvušas veikt nekādu iknedēļas saskaņošanu, jo tās “zināmos gadījumos” vai “retos gadījumos” esot attiekušās uz references cenas tendencēm un pārējo laiku – uz “tirgū prevalējošiem vispārīgiem apstākļiem” vai “tirgus apstākļiem”, kas esot ietvēruši visdažādākos priekšmetus no atmosfēras apstākļiem Eiropā līdz tērzēšanai par nozares [notikumiem].

311    Līdzās tam, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nenošķirot pirmstarifikācijas saziņu starp Chiquita un Dole un to, kas ir notikusi starp personu, kas iestājusies lietā, un Dole, šī persona norāda, ka neesot neviena šī laika pierādījuma, kas aprakstītu minētās saziņas saturu, kura esot bijusi tikai viedokļu apmaiņa par vispārīgiem tirgus apstākļiem saistībā ar vispārīgi un publiski pieejamo informāciju; neesot notikusi nekāda apmaiņa ar konfidenciāliem, jūtīgiem vai individualizētiem datiem. Komisija mēģinot saziņu aprakstīt kā tādu, kas veido saskaņotas darbības, pamatojoties vienīgi uz to, ka tā attiecas uz “cenu noteikšanas elementiem”, kā rezultātā visa likumīgā informācijas apmaiņa tiekot pielīdzināta saskaņotām darbībām.

312    Pirmām kārtām, nepastāvot nepieciešamībai spriest par iebilduma, kas attiecas uz starp Weichert un Dole notikušās pirmstarifikācijas saziņas specifiskās analīzes neesamību un ko Komisija apstrīd kā tādu, ar kuru, kā tiek apgalvots, tiek grozīti strīda ietvari, kuri ir noteikti ar lietas pamatdalībnieku procesuālajiem rakstiem, pieņemamību ir pietiekami konstatēt, ka minētajam iebildumam trūkst faktiskā pamata (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 155. punkts).

313    Apstrīdētā lēmuma 4.4.4. punktā Komisija apraksta un konkrēti nošķir pirmstarifikācijas saziņas starp, no vienas puses, Dole un Chiquita (apstrīdētā lēmuma preambulas 149.–182. apsvērums) un, no otras puses, Weichert un Dole (apstrīdētā lēmuma preambulas 183.–197. apsvērums) saturu.

314    Uzsvērusi, ka attiecīgā divpusējā saziņa ir notikusi telefoniski un ka attiecīgie uzņēmumi Komisiju ir informējuši, ka tiem par šo saziņu neesot ne piezīmju, ne atskaišu, Komisija precizē, ka tā ir pamatojusies uz minēto uzņēmumu paziņojumiem un faktu rašanās laikposmam atbilstošiem dokumentiem, lai pietiekami precīzi aprakstītu attiecīgās divpusējās saziņas saturu.

315    Saistībā ar starp Dole un Weichert notikušo divpusējo saziņu pirmais minētais uzņēmums ir norādījis, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvēruma un Dole atbildes uz 2006. gada 30. marta informācijas pieprasījumu, ka tā esot attiekusies uz “tirgus apstākļu (aktuālas un sagaidāmas izmaiņas) vispārēju apspriedi un vispārējiem tirgus apjomiem” un ka trešdienās pēcpusdienā esot notikusi apspriede par to, kā tā un Weichert “aplūko tirgu kārtējā nedēļā un kā atbilstoši to domām tirgus varētu mainīties nākamajā nedēļā”. Dole ir piebildusi:

“Sagaidāmais pieprasījums tirgū ir ticis novērtēts, apspriežot tirgus situāciju (proti, to, vai ir paredzami importēto produktu krājumu pārpalikumi ostu līmenī un vai pastāv situācija, kurā nogatavinātāju dzelteno banānu krājumi nav segti ar lielveikalu pasūtījumiem zema pieprasījuma dēļ no patērētāju puses).”

316    Apstrīdētā lēmuma preambulas 184. un nākamajos apsvērumos Komisija tāpat ir norādījusi uz citiem nozīmīgiem Dole un Weichert paziņojumiem:

“(184) Dole precizē, ka, “pamatojoties uz to apspriedēm attiecībā uz tirgus apstākļiem, tās ir arī apspriedušas tirgus vispārēja pieauguma vai banānu cenas samazināšanās iespēju vai arī jautājumu, vai cenas vispārīgi paliek nemainīgas. Papildus minētajam tās ir varējušas arī apspriesties par veidu, kādā varētu mainīties “Aldi cena” [..].”

[..]

(186) Dole paziņo, ka konkurenti tai laiku pa laikam ir zvanījuši, lai mēģinātu pārbaudīt klientu izvirzītās prasības saistībā ar tirgus attīstību. “Piemēram, [..] vai Dole patiešām paredz organizēt tirdzniecības veicināšanas pasākumu konkrētā valstī”.

(187) Dole, atbildot uz informācijas pieprasījumu, atzīst, ka noteiktos gadījumos tā ir atklājusi konkrēti Weichert savu “iespējamo tendenci attiecībā uz piedāvājumu”. Dole paziņo, ka tad, kad [S.] (Dole) sazinājās ar saviem kontaktiem sabiedrībā Weichert, “Weichert tāpat regulāri, bet ne katru nedēļu, jautāja par piedāvājuma attiecībā uz nākamo nedēļu iespējamo tendenci. Ja Dole jau bija priekšstats par references cenas tendenci attiecībā uz nākamo nedēļu, Dole atbildēja”.

(188) Savā atbildē uz informācijas pieprasījumu Weichert apstiprina, ka divpusējā saziņa ar Dole “attiecībā uz tirgū prevalējošiem vispārīgiem apstākļiem” ir bijusi “ļoti vispārīgas sarunas bez organizētas vai iepriekš noteiktas dienas kārtības, kurās varēja tikt veiktas diskusijas par vienu vai vairākām no šādām tēmām”, un norāda šādu sarakstu: tirgus uztvere, tirgus tendences, atmosfēras apstākļi Eiropā, atmosfēras apstākļi banānu ražotājvalstīs, EEZ importētie banānu daudzumi, tirgus pieprasījuma līmenis, tirgus pieprasījuma attīstība, pārdevumu situācija mazumtirdzniecības līmenī, pārdevumu situācija attiecībā uz nogatavinātājiem, regulējuma jautājumi, tādi kā Kopienas režīma attiecībā uz banāniem potenciāli grozījumi, vai tērzēšana par nozari kopumā (darbinieku darba attiecību pārtraukšana vai jaunu darbinieku pieņemšana darbā, saistīti uzņēmumi/paziņotās iegādes utt.). [..]

(189) [..] Weichert turklāt paziņo, ka “dažos gadījumos Dole ir zvanījusi Weichert, lai apmainītos ar viedokļiem par tirgū prevalējošiem vispārīgiem apstākļiem [..] un, retos gadījumos, arī par iespējamo oficiālo cenu attīstību pirms banānu importētāju oficiālo cenu paziņošanas, kas notiek ceturtdienās”.

(190) Atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, Dole apstiprina, ka Weichert ir dažreiz “lūgusi paziņot iespējamās piedāvājuma tendences nākamajai nedēļai kā paraugapmēru, pamatojoties uz kuru [Weichert] ir varējusi noteikt pati [savu] aprēķinu precizitāti”. [..]

[..]

(195) [..] Atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, Dole norāda, ka “kontaktu mērķis ir bijis informācijas apmaiņa, lai katrs importētājs varētu labāk novērtēt tirgus apstākļus. Izmantojot kontaktu laikā iegūto vispārīgo informāciju vai vispārīgos viedokļus par tirgu, Dole ir novērtējusi varbūtējo pieprasījumu tirgū, varbūtējo pieejamo piedāvājumu, lai apmierinātu šo pieprasījumu, un Dole sākotnējā cenu priekšstata atbilstību faktiskajiem tirgus apstākļiem”. [..]”

317    Pamatojoties uz tiešajiem attiecīgo uzņēmumu paziņojumiem, Komisija varēja uzskatīt, ka Dole un Weichert, tāpat kā Dole un Chiquita, savas dažādās saziņas laikā ir apspriedušas piedāvājuma un pieprasījuma apstākļus jeb, citiem vārdiem sakot, cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu nākamajai nedēļai, un ir apspriedušas vai atklājušas cenu tendences un indikatīvās norādes par references cenām nākamajai nedēļai, pirms šīs references cenas tika noteiktas (apstrīdētā lēmuma preambulas 148., 182. un 196. apsvērums).

318    Komisija šo informācijas apmaiņu ir apvienojusi pirmstarifikācijas saziņas vispārīgās kvalifikācijas ietvaros, tajā pašā laikā precizējot, ka šī saziņa “noteiktos gadījumos” ir attiekusies uz cenu tendencēm un indikatīvām norādēm par references cenām attiecībā uz nākamo nedēļu (apstrīdētā lēmuma preambulas 266. apsvērums). Pirmstarifikācijas saziņa tādējādi atbilst informācijas apmaiņai attiecībā uz vienu vai otru informācijas veidu un a fortiori – abu veidu informācijas apmaiņai.

319    Šajā ziņā ir jāatgādina šāda Dole paziņojuma formulējums: “[..] pamatojoties uz to apspriedēm attiecībā uz tirgus apstākļiem, [attiecīgie darbinieki] ir apsprieduši arī tirgus vispārēja pieauguma varbūtību vai banānu cenas samazināšanās iespēju vai arī jautājumu, vai cenas vispārīgi paliek nemainīgas. Papildus [minētajam] tie varēja arī apspriesties par veidu, kādā varētu mainīties “Aldi cena” [..]” (apstrīdētā lēmuma preambulas 184. apsvērums). Šis paziņojums parāda saikni starp apspriedēm par cenu noteikšanas faktoriem un apspriedēm par cenu izmaiņām, kas ļauj Komisijai secināt, ka visas saziņas dalībnieki zināja, ka tie var izstāties no šāda veida apspriedēm vai informācijas atklāšanas, un ka tie, neraugoties uz visu, ir piekrituši tajā piedalīties (apstrīdētā lēmuma preambulas 269. apsvērums).

320    Otrām kārtām, no apstrīdētā lēmuma preambulas 136., 149. un 185. apsvēruma izriet, ka informācijas apmaiņa par sagaidāmajiem importa Ziemeļeiropā daudzumiem notika jau pirms pirmstarifikācijas saziņas. Tādējādi attiecīgo uzņēmumu importētie daudzumi netika apspriesti minētās saziņas ietvaros, izņemot gadījumus, kad bija sagaidāmas kādas nozīmīgas izmaiņas vai problēmas saistībā ar sagaidāmo importa apjomu, tostarp sakarā ar kuģa aizturēšanu. Citi tiesvedības dalībnieki šo Komisijas konstatējumu nav apšaubījuši.

321    Trešām kārtām, ir jānorāda, ka atbilstoši Weichert teiktajam tēmas, ko Dole un Weichert ir izskatījušas divpusējas saziņas gaitā, ir iekļāvušas tirgus pieprasījuma līmeni, tirgus pieprasījuma attīstību, pārdevumu situāciju mazumtirdzniecības līmenī un pārdevumu situāciju attiecībā uz nogatavinātājiem. Dole tāpat ir norādījusi, ka šī informācijas apmaiņa ar Weichert ir attiekusies uz tirgus apstākļiem, t.i., aktuālo un sagaidāmo attīstību, precizējot, ka “sagaidāmais pieprasījums tirgū ir ticis novērtēts, apspriežot tirgus situāciju (proti, to, vai ir paredzami importēto produktu krājumu pārpalikumi ostu līmenī un vai pastāv situācija, kurā nogatavinātāju dzelteno banānu krājumi nav segti ar lielveikalu pasūtījumiem zema pieprasījuma dēļ no patērētāju puses)” (apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvērums). Prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, nepierāda, ka šāda informācijas apmaiņa ir attiekusies uz tirgū pieejamo informāciju. Līdzīga situācija ir sarunu attiecībā uz tirdzniecības veicināšanas darbībām vai starpgadījumiem, kas ir ietekmējuši preču transportēšanu uz Ziemeļeiropas ostām, gadījumā.

322    Ir taisnība, ka, atbildot uz Dole un Weichert apsvērumiem, Komisija pati ir atzinusi, ka dalībnieku apspriesto informāciju “bija iespējams iegūt no citiem avotiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 160. un 189. apsvērums), kas varēja attiekties uz meteoroloģiskiem apstākļiem, uz kuriem norādījušas Dole un Weichert, aprakstot divpusēju saziņu.

323    Tomēr Dole vai Weichert viedoklis par kādu svarīgu informāciju par piedāvājuma un pieprasījuma apstākļiem, kura varētu tikt iegūta citādi nekā apspriedēs ar attiecīgajiem uzņēmumiem, un par tās ietekmi uz tirgus attīstību jau pēc definīcijas nav publiski pieejama informācija.

324    Katrā ziņā apstrīdētā lēmuma preambulas 160. un 189. apsvērumā Komisijas izteiktais konstatējums pats par sevi nav nesaderīgs ar Komisijas secinājumu par attiecīgo darbību pret konkurenci vērstu mērķi, kas ir balstīts uz šo darbību visaptverošu novērtējumu.

325    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentācija attiecībā uz inkriminētās saziņas saturu neliecina par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu un tā ir jānoraida.

 Par informācijas apmaiņas dalībniekiem un tās pazīstamību

326    Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka tās saziņa ar Dole tirgū esot bijusi pazīstama gan nogatavinātājiem, gan arī lielveikaliem un ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ignorējot, ka tā esot dalījusies ar saviem klientiem ar tirgus informāciju. Tādējādi Komisija neņemot vērā, ka informācijas apmaiņa esot “lielā mērā pārsniegusi pušu loku”, kamēr saskaņā ar judikatūru informācijas apmaiņa, kura tāpat ir pieejama klientiem, drīzāk varot pastiprināt konkurenci, nevis to vājināt.

327    Pirmkārt, persona, kas iestājusies lietā, atsaucas uz savas atbildes uz Komisijas 2006. gada 10. februāra informācijas pieprasījumu 64. punktu, kurā tā norāda uz savu references cenu, tiklīdz tās ir noteiktas, paziņošanu citiem importētājiem, kura ir notikusi ceturtdienās priekšpusdienā, kas esot rīcība, kuru Komisija ir ņēmusi vērā apstrīdētajā lēmumā, bet kuru nedrīkstot jaukt ar pirmstarifikācijas saziņu, kura esot notikusi trešdienās pirms minēto cenu noteikšanas.

328    Otrkārt, persona, kas iestājusies lietā, atsaucas uz klientu vēstulēm, kas ir tikušas sagatavotas un iesniegtas administratīvā procesa gaitā vai izstrādātas pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas; Komisija šo pēdējo minēto vēstuļu pieņemamību ir apstrīdējusi atbilstoši judikatūrai, saskaņā ar kuru tiesību akta tiesiskums saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kas ir tikusi celta atbilstoši EKL 230. pantam, ir jānovērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas ir pastāvējuši šī akta pieņemšanas brīdī.

329    Saistībā ar vēstulēm, kas ir tikušas sagatavotas administratīvā procesa gaitā, ir jākonstatē, ka tās visas ir izteiktas identiski, izņemot D. k‑ga sabiedrības I. vārdā rakstītu vēstuli, ko raksturo precizitātes trūkums.

330    No vienas puses, attiecīgie klienti norāda, ka esot bijis labi zināms, ka starp Weichert un citiem banānu importētājiem vairāku gadu laikā ir notikusi informācijas apmaiņa par nogādājamajiem banānu daudzumiem un oficiālajām cenām.

331    Līdzās tam, ka zināšanas par informācijas apmaiņu starp importētājiem tādējādi balstās nevis uz kādu tiešu konstatējumu, bet gan uz sabiedrības baumām, no klientu vēstulēm, uz kurām atsaucas persona, kas iestājusies lietā, izriet, ka šī informācijas apmaiņa it īpaši ir attiekusies uz oficiālajām cenām, kas ir formulējums, kurš var norādīt uz apmaiņu ar minētajām cenām ceturtdienās no rīta, pēc tam, kad iepriekšējā dienā importētāji tās bija noteikuši.

332    No otras puses, attiecīgie klienti apgalvo, ka tiem ir bijusi piekļuve “informācijai, ar kuru ir notikusi apmaiņa”, nenorādot uz apspriedēm ar importētājiem, un kā vienīgo piemēru tam norāda uz piekļuvi banānu nogādes iknedēļas sarakstam Weichert intraneta lapā.

333    Šajā posmā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 106. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka uzņēmumi, kas ir šī lēmums adresāti, ir paziņojuši, ka ceturtdienās no rīta tie paziņo saviem klientiem references cenas, kuras ātri izplatoties visā nozarē un turklāt tiekot paziņotas profesionālajai presei, ko ne prasītāja, ne persona, kas iestājusies lietā, nav apstrīdējušas.

334    Runājot par D. k‑ga sabiedrības I. vārdā rakstīto vēstuli, tajā nav ietvertas nekādas norādes uz apspriedēm ar Weichert attiecībā uz references cenām, jo konkrētā persona aprobežojas ar apgalvojumu, ka tai neesot vajadzības pēc informācijas par iknedēļas Eiropā nogādājamo banānu daudzumiem, kas agrāk esot tikusi iegūta, aplūkojot Weichert [intraneta] lapu, jo šī informācija esot tikusi izmantota vienīgi tam, lai uzzinātu dažādās Eiropas ostās pienākošo “kuģu vārdus”, un ka šī informācija vēlāk esot tikusi iegūta, zvanot piegādātājiem.

335    Līdzās nelielajai šāda paziņojuma ticamībai, ņemot vērā iespējami meklētās informācijas raksturu, ir svarīgi norādīt, ka konkrētā persona apgalvo, ka kopējam daudzumam vai individuālajiem daudzumiem attiecībā uz katru kompāniju saistībā ar tirgus attīstību neesot nekādas nozīmes, lai gan visi pārējie klienti norāda, ka informāciju par iknedēļas banānu nogādi tie esot izmantojuši, “lai varētu labāk novērtēt un salīdzināt piegādātāju, tostarp Weichert, cenas”.

336    Turklāt ir konstatēts, ka viens no lieciniekiem, kas šajā gadījumā ir M., kopš 2002. gada 1. oktobra ir Weichert darbinieks, ir iesaistīts pirmstarifikācijas saziņā (apstrīdētā lēmuma preambulas 65. apsvērums) un ir vairāku tiesas sēdē iesniegto klientu vēstuļu adresāts.

337    Saistībā ar vēstulēm, kas ir tikušas izstrādātas pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ir jākonstatē, ka tās ir izstrādājušas personas, kas ir rakstījušas vēstules, kuras ir tikušas iesniegtas administratīvā procesa laikā, tostarp M., un tās visas ir atkal ir izteiktas identiski, jo liecības ir acīmredzami tikušas pārformulētas, lai tiešāk apstrīdētu Komisijas konstatējumus.

338    Attiecīgie klienti norāda uz viedokļu apmaiņas esamību starp importētājiem par “vispārīgām tirgus tendencēm un apstākļiem”, kas esot notikusi “zināmos gadījumos” “dažādos nedēļas brīžos, ieskaitot trešdienās pēcpusdienā”. Tie atzīmē, ka šīs apspriedes neesot ietekmējušas faktiskās cenas un neesot kaitējušas klientiem.

339    Liecinieki tāpat pievēršas faktam, ka Weichert esot ar tiem apspriedusi vai apmainījusies ar viedokļiem par “vispārīgām tirgus tendencēm un apstākļiem”, kas esot noticis “dažādos nedēļas brīžos, ieskaitot trešdienās pēcpusdienā”, un apstiprina, ka šajā kontekstā Weichert esot vienmēr dalījusies ar tiem ar savu tirgus izpratni, ieskaitot informāciju, ko tā ir varējusi secināt no sarunām ar citiem importētājiem.

340    Nerunājot par apgalvojumiem attiecībā uz starp importētājiem notikušās informācijas apmaiņas negatīvo seku neesamību, kas labākajā gadījumā var atspoguļot tikai vienkāršu pārliecību, ir jāuzsver, ka paši liecinieki apgalvo, ka pat esot saņēmuši no Weichert informāciju, kuru tā ir ieguvusi apspriedēs ar citiem importētājiem, lai gan šo pēdējo minēto zināšanas balstoties tikai uz apgalvoto informācijas pazīstamību.

341    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iestāšanās rakstam pievienotās Weichert klientu vēstules neuzrāda visas vajadzīgās objektivitātes garantijas un tās ir jānoraida, turklāt par Komisijas izvirzīto nepieņemamības pamatu nav jāspriež.

342    Katrā ziņā vienkāršs apgalvojums, ka esot bijis labi zināms, ka importētāji dažreiz savā starpā apspriež vispārējos tirgus apstākļus, kas ir balstīts uz klientu vispārīgā rakstura paziņojumiem un kas ir pamatots nevis ar kādu tiešu konstatējumu, bet gan vienīgi sabiedrības baumām, neļauj uzskatīt, ka visiem tirgus dalībniekiem būtu zināms precīzais Komisijas pierādītās pirmstarifikācijas saziņas apjoms un ka šajā saziņā līdzās Chiquita, Dole un Weichert būtu piedalījušies citi banānu piegādātāji. Ir jāuzsver, ka persona, kas iestājusies lietā, iestāšanās rakstā ir pati atzinusi, ka visi banānu importētāji nebija iesaistīti pirmstarifikācijas saziņā.

343    Turklāt iesniegtajās vēstulēs nekas nedod pamatu secināt, ka Weichert būtu dalījusies ar saviem klientiem ar informāciju attiecībā uz konkurentu nodomu cenu noteikšanas jomā, pārdevumu situāciju mazumtirdzniecības līmenī, paredzamo importa krājumu pārpalikumu esamību ostu līmenī vai krājumu esamību pie nogatavinātājiem, tirdzniecības veicināšanas pasākumiem vai starpgadījumiem, kas ietekmē preču transportēšanu uz Ziemeļeiropas ostām (skat. iepriekš 321. punktu).

344    Šajā ziņā Komisija pamatoti norāda uz nepieciešamību nošķirt, no vienas puses, konkurentus, kas neatkarīgi ievāc informāciju vai apspriež nākotnes cenas ar klientiem un trešām personām, un, no otras puses, konkurentus, kas pirms savu references cenu noteikšanas apspriež cenu noteikšanas un cenu izmaiņu faktorus ar citiem konkurentiem (lēmuma preambulas 305. apsvērums).

345    Kamēr pirmā minētā rīcība nerada nekādas grūtības attiecībā uz brīvas un neizkropļotas konkurences īstenošanu, otrās minētās rīcības gadījumā tas tā nav, jo tā ir pretrunā prasībai, ka katram uzņēmējam ir patstāvīgi jānosaka politika, ko tas paredz īstenot kopējā tirgū, un ar šo patstāvības prasību starp šiem uzņēmējiem ir stingri aizliegts dibināt jebkādus tiešus vai netiešus kontaktus, kuru mērķis vai sekas ir vai nu ietekmēt pastāvošā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī informēt šo konkurentu par rīcību, ko tas pats ir nolēmis vai plāno īstenot tirgū (iepriekš 151. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 173. un 174. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 11. decembra spriedums lietā T‑61/99 Adriatica di Navigazione/Komisija, Recueil, II‑5349. lpp., 89. punkts).

346    Banānu importētāja individuālu tāda klimatiskā apstākļa vērtējumu, kas ietekmē ražošanas reģionu un kas ir publiska un pieejama informācija, nedrīkst jaukt ar divu konkurentu veikto kopīgo vērtējumu, kas attiecīgajā gadījumā ir saistīts ar citu informāciju attiecībā uz tirgus stāvokli, par šo apstākli un tā ietekmi uz nozares attīstību, kurš ir veikts ļoti īsu laiku pirms references cenu noteikšanas.

347    Šajos apstākļos persona, kas iestājusies lietā, nevar aizbildināties ar konkurenci veicinošu vispārinātu informācijas sistēmu, kura esot zināma un kuru izmantojot visi banānu tirgus dalībnieki.

348    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka personas, kas iestājusies lietā, argumentācija attiecībā uz informācijas apmaiņas dalībniekiem un informācijas pazīstamību neliecina par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu un tā ir jānoraida.

 Par saziņas datumiem un biežumu

349    Pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka Weichert apspriedes ar Dole esot bijušas tādas, ka neesot ļāvušas veikt ne mazāko iknedēļas, ne pat vispārīgu koordināciju, un šajā ziņā norāda, ka vienīgais Komisijas pierādījums attiecībā uz šo sarunu biežumu pārkāpuma laikposmā esot Weichert iesniegtais pierādījums, kas pierādot, ka saziņa nav notikusi vairāk kā vienu vai divas reizes mēnesī. Pierādījumi, uz kuriem Komisija esot pamatojusies, lai mēģinātu pierādīt biežāku rīcību, attiecoties uz visu izmeklēšanas laikposmu, t.i., laikposmu no 2000. līdz 2005. gadam, kas neesot pareizi.

350    Persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka saziņa ar Dole esot bijusi laiku pa laikam notikušās vispārīgās sarunas bez iepriekš noteiktas dienas kārtības un ka saziņa attiecībā uz oficiālo cenu iespējamo attīstību, runājot vispārīgi un ne tikai par attiecīgo uzņēmumu cenām, esot bijusi reta.

351    Ir jāatgādina, ka saistībā ar nosacījumiem, ar kādiem rīcība var tikt raksturota kā prettiesiska saskaņošana, ņemot vērā jautājumu par kontaktu starp konkurentiem skaitu un regularitāti, no judikatūras izriet, ka tas, cik bieži, cik regulāri un kādā formā konkurentiem savā starpā ir jānodibina kontakts, lai panāktu to rīcības tirgū saskaņošanu, ir atkarīgs no saskaņošanas priekšmeta un attiecīgajiem tirgus apstākļiem. Proti, ja iesaistītie uzņēmumi noslēdz aizliegtu vienošanos ar kompleksu saskaņošanas sistēmu, kas attiecas uz lielu to rīcības tirgū aspektu skaitu, tad var būt vajadzīga regulāra kontaktu uzturēšana ilgākā laikposmā. Turpretim, ja darbību saskaņošana attiecas uz kādu konkrētu aspektu, veicot vienreizēju rīcības tirgū koriģēšanu saistībā tikai ar vienu konkurences parametru, tad arī vienreizēja kontaktu uzņemšana var būt pietiekama, lai īstenotu attiecīgo uzņēmumu paredzēto pret konkurenci vērsto mērķi (iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 60. punkts).

352    Tiesa ir precizējusi, ka svarīgs ir ne tik daudz attiecīgo uzņēmumu sanāksmju skaits kā jautājums, vai notikušais kontakts vai kontakti šiem uzņēmumiem ir ļāvuši informāciju, ar ko tie ir apmainījušies ar saviem konkurentiem, ņemt vērā, lai noteiktu savu rīcību attiecīgajā tirgū, un apzināti aizstāt ar risku saistīto konkurenci ar savstarpēju praktisku sadarbību. Ja var tikt pierādīts, ka šie uzņēmumi ir saskaņojuši darbības un turpina darboties tirgū, ir pamatoti prasīt, lai tie sniegtu pierādījumus, ka šī saskaņošana nav ietekmējusi to rīcību minētajā tirgū (iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 61. punkts).

353    Ir jānorāda, ka, pamatojoties uz Dole un Weichert sniegtajiem paziņojumiem, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērumā ir konstatējusi, ka pirmstarifikācijas saziņa starp tām ir notikusi trešdienās pēcpusdienā, t.i., īsu laiku pirms to references cenu noteikšanas, kas šajā gadījumā ir tikusi veikta ceturtdienās no rīta. Šo Komisijas konstatējumu prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, nav apšaubījušas.

354    Attiecībā uz saziņas biežumu Dole savā atbildē uz informācijas pieprasījumiem vispirms ir norādījusi, ka esot sazinājusies ar Weichert “gandrīz katru nedēļu”. Tā ir precizējusi, ka divi no tās darbiniekiem – G. un H. – esot sazinājušies ar Weichert darbiniekiem aptuveni četrdesmit nedēļas gadā, kamēr trešais – S. – ar Weichert darbiniekiem esot sazinājies tikai no trim līdz piecām reizēm gadā, kad šie divi kolēģi nebija pieejami (apstrīdētā lēmuma preambulas 87. apsvērums).

355    Atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, kurā saziņa attiecībā uz daudzumiem ir bijusi tieši nošķirta no tās, kas attiecas uz “tirgus apstākļiem, cenu tendencēm un indikatīvām norādēm par references cenām”, Dole ir atzīmējusi, ka “informācijas apmaiņa par tirgus apstākļiem notika aptuveni katru otro nedēļu ceļojumu vai citu uzdevumu izpildes dēļ”, kas ir iemesls, kurš jau bija norādīts atbildē uz informācijas pieprasījumiem, lai attaisnotu apgalvoto saziņas gadījumu skaitu (apstrīdētā lēmuma preambulas 88. un 89. apsvērums).

356    Atbildot uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu, Weichert, no vienas puses, pati ir noteikusi skaidru atšķirību starp saziņu attiecībā uz daudzumiem un saziņu attiecībā uz vispārējiem tirgus apstākļiem un oficiālo cenu attīstību un, no otras puses, norādījusi, ka šī pēdējā minētā saziņa ar Dole esot notikusi nevis katru trešdienu, bet vidēji vienu vai divas reizes mēnesī. 2007. gada 5. februārī no Komisijas puses aicināta precizēt nedēļu skaitu gadā attiecībā uz šo otrā veida informācijas apmaiņu, Weichert ir norādījusi, ka tās darbinieki esot sazinājušies ar Dole aptuveni no 20 līdz 25 nedēļām gadā (apstrīdētā lēmuma preambulas 87. apsvērums).

357    Turpmāk Weichert, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, ir apstiprinājusi, ka kontakti ar Dole esot notikuši “vidēji ne vairāk kā vienu vai divas reizes mēnesī”, tieši neatgriežoties pie sākotnējā iknedēļas novērtējuma, kā rezultātā Komisija ir norādījusi uz biežumu aptuveni no 20 līdz 25 nedēļām gadā, kas atbilst Dole paziņojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 90. un 91. apsvērums).

358    Pamatojoties uz šādā veidā savāktajām ziņām, Komisija ir secinājusi, ka saziņa starp Dole un Weichert esot bijusi pietiekami konsekventa, lai veidotu vienotu saziņas shēmu vai mehānismu, kuru attiecīgie uzņēmumi varēja izmantot atbilstoši savām vajadzībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 91., 269. un 270. apsvērums).

359    Pirmkārt, ir jānorāda, ka savā iestāšanās rakstā Weichert neizvirza nevienu iebildumu pret apstrīdētajā lēmumā ietverto skaitļos izteikto saziņas ar Dole biežuma vērtējumu. Tā aprobežojas ar to, ka uzsver, ka saziņa attiecībā uz oficiālo cenu iespējamo attīstību, runājot nevis par attiecīgo uzņēmumu cenām, bet par cenām vispārīgi, esot bijusi reta, kā rezultātā šis informācijas veids tiek mākslīgi izolēts, abstrahējoties no kontaktiem attiecībā uz cenu noteikšanas faktoriem, lai gan šie divi informācijas veidi veido pirmstarifikācijas saziņu, ko Komisija ir saskaitījusi, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu sniegtajiem viennozīmīgajiem paziņojumiem.

360    Meteoroloģiskie apstākļi gan augļu ražotājās valstīs, gan arī valstīs, kas bija augļu galamērķis patēriņa ziņā, uzkrājumu ostās un pie nogatavinātājiem apjoms, pārdevumu situācija mazumtirdzniecības līmenī un attiecībā uz nogatavinātājiem, tirdzniecības veicināšanas kampaņu esamība acīmredzami ir ļoti svarīgi faktori, lai noteiktu piedāvājuma līmeni attiecībā pret pieprasījumu, un to iesaistīšana divpusējās apspriedēs starp informētiem tirgus dalībniekiem neizbēgami noved pie dalīšanās ar informāciju par tirgus un tā attīstības cenu ziņā izpratni.

361    Šajā posmā ir jāatgādina Dole administratīvā procesa gaitā izteiktie paziņojumi attiecībā uz divpusējas saziņas saturu un mērķi. Piemēram, Dole ir precizējusi, primo, ka, “pamatojoties uz to apspriedēm par tirgus apstākļiem, [attiecīgie darbinieki] ir apsprieduši arī tirgus vispārēja pieauguma vai banānu cenas samazināšanās iespēju vai arī jautājumu, vai cenas vispārīgi paliek nemainīgas”, un ka “papildus [minētajam] tie ir varējuši arī apspriesties par veidu, kādā varētu mainīties Aldi cena [..]” (apstrīdētā lēmuma preambulas 184. apsvērums); secundo, ka “kontaktu mērķis ir bijis informācijas apmaiņa, lai katrs importētājs varētu labāk novērtēt tirgus apstākļus”, un ka, “izmantojot kontaktu laikā iegūto vispārīgo informāciju vai vispārīgos viedokļus par tirgu, Dole ir novērtējusi varbūtējo pieprasījumu tirgū, varbūtējo pieejamo piedāvājumu, lai apmierinātu šo pieprasījumu, un Dole sākotnējā cenu priekšstata atbilstību faktiskajiem tirgus apstākļiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 195. apsvērums); un, tertio, ka tā “[nav noliegusi], ka līdz ar daudziem citiem faktoriem ir ņēmusi vērā no tās konkurentiem iegūto informāciju, nosakot savas references cenas”; šis Dole paziņojums attiecas uz saziņu gan ar Chiquita, gan arī ar Weichert (apstrīdētā lēmuma preambulas 229. apsvērums).

362    Tātad ir secināms, ka visa saziņa notika atbilstoši vienai un tai pašai shēmai un ka saziņai attiecībā uz cenu noteikšanas faktoriem ir bijis tas pats pret konkurenci vērsts mērķis kā tai, kura attiecas uz cenu tendencēm vai indikatīvām references cenu norādēm. Komisija ir varējusi pamatoti uzskatīt, ka, apspriežot un darot zināmus savus viedokļus par cenu noteikšanas faktoriem, attiecīgie uzņēmumi ir šādi atklājuši savu rīcības virzienu, kuru tie bija paredzējuši īstenot, vai vismaz ir ļāvuši dalībniekiem novērtēt konkurentu nākotnes rīcību attiecībā uz references cenu noteikšanu vai samazināt šajā ziņā pastāvošo nenoteiktību (apstrīdētā lēmuma preambulas 269. apsvērums).

363    Visi tiešie Dole paziņojumi par pirmstarifikācijas saziņas saturu un mērķi tāpat izslēdz tādu divpusējo apspriežu iespēju, kuras var būt ierobežotas vienīgi ar nevainīgu tērzēšanu par nozari kopumā, pat ja attiecīgo uzņēmumu darbinieki dažos gadījumos līdzās faktoriem, kuriem ir nozīme saistībā ar references cenu noteikšanu, cenas tendencēm un indikatīvām norādēm par cenām, ir varējuši runāt arī par kādu neitrālu tematu, tostarp attiecībā uz uzņēmumu, kas darbojas tirgū, personālu.

364    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka īpaši augsta pierādījuma vērtība var tikt atzīta attiecībā uz paziņojumiem, kuri, primo, ir uzticami, secundo, ir veikti uzņēmuma vārdā, tertio, kurus ir veikusi persona, kurai ir profesionāls pienākums rīkoties šī uzņēmuma interesēs, quarto, ir vērsti pret ziņotāja interesēm, quinto, ir iegūti no paziņoto apstākļu tieša liecinieka un, sexto, ir sniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgām pārdomām (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑348/08 Aragonesas Industrias y Energía/Komisija, Krājums, II‑7583. lpp., 104. punkts). Tas tā ir Dole paziņojumu gadījumā, kuri ir izteikti rakstveidā, atbildot uz informācijas pieprasījumiem vai paziņojumu par iebildumiem, un ir vērsti pret šī uzņēmuma interesēm, kurš ir apstrīdējis jebkāda EKL 81. panta pārkāpuma esamību un kurš ir iesniedzis prasību atcelt tiesību aktu par Komisijas lēmumu, ar ko šim uzņēmumam, kā arī Del Monte un Weichert šajā sakarā ir uzlikts naudas sods (lieta T‑588/08).

365    Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītāja kritizē saziņas biežumu, ko Komisija ir uzskatījusi par notikušu aptuveni no 20 līdz 25 nedēļām gadā, norādot, ka šī saziņa esot saistīta ar izmeklēšanas laikposmu no 2000. līdz 2005. gadam.

366    Tomēr ir konstatēts, ka jautājumi, kas Weichert ir bijuši adresēti 2007. gada 7. februāra informācijas pieprasījumā, nav bijuši divdomīgi, jo tie ir attiekušies uz nedēļu, kad ir notikusi divpusēja saziņa ar Dole, skaitu gadā, un laikposms no 2000. līdz 2005. gadam acīmredzami ietver to, ko Komisija beigās ir izmantojusi, lai raksturotu pārkāpuma ilgumu, t.i., laikposmu no 2000. līdz 2002. gadam.

367    Ir uzskatāms, ka Dole un Weichert atzīto saziņas gadījumu ievērojamais skaits, šīs saziņas līdzīgais saturs, fakts, ka tajā ir bijušas regulāri iesaistītas vienas un tās pašas personas un tai bija gandrīz identisks funkcionēšanas veids saziņas datumu un līdzekļu ziņā, tas, ka saziņa ir notikusi vismaz trīs gadus un neviens no uzņēmumiem nenorāda ne uz kādu informācijas apmaiņas pārtraukumu, un Dole paziņojumi par informācijas, ar kuru ir notikusi apmaiņa, nozīmīgumu references cenu noteikšanas mērķiem ir pietiekami liels apstākļu skaits, kas ļauj secināt, ka Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka pastāvēja saziņas shēma vai sistēma, kuru attiecīgie uzņēmumi varēja izmantot atbilstoši savām vajadzībām.

368    Šis mehānisms ir ļāvis radīt savstarpējas drošības gaisotni attiecībā uz uzņēmumu nākotnes cenu politiku (Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 60. punkts), ko vēl pastiprina vēlākā informācijas par references cenām apmaiņa pēc tam, kad šīs cenas tika noteiktas ceturtdienās no rīta.

369    Lai gan daļa no informācijas, ar kuru ir notikusi apmaiņa, varēja tikt gūta no citiem avotiem, izveidotā informācijas apmaiņas sistēma ir ļāvusi attiecīgajiem uzņēmumiem iegūt šo informāciju vienkāršāk, ātrāk un tiešākā veidā (iepriekš 368. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Tate & Lyle u.c./Komisija, 60. punkts) un veikt tās kopīgu aktuālu novērtējumu.

370    Ir jāsecina, ka datiem, ar kuriem ir notikusi apmaiņa, pašiem par sevi ir piemitusi pietiekama stratēģiska interese, ņemot vērā to augsto aktualitāti un saziņas biežumu ilgā laikposmā.

371    Šīs informācijas attiecībā uz nākotnes references cenām regulārās un biežās kopīgās apspriešanas rezultātā tika mākslīgā veidā palielināta caurskatāmība tirgū, kurā, kā tiks izklāstīts turpmāk 380.–391. punktā, konkurence jau ir bijusi vājināta specifiskā regulatīvā konteksta un iepriekšējas informācijas apmaiņas par Ziemeļeiropā nogādājamo banānu daudzumiem dēļ (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 281. punkts).

372    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz plašāku kontekstu, kuru veidojot visa starp dalībniekiem notikusī saziņa, Komisija savā lēmumā noteiktus saziņas gadījumus esot aplūkojusi izolēti un esot uzskatījusi, ka tā iemesla dēļ, ka šie saziņas gadījumi ir attiekušies uz priekšmetu, ko Komisija ir uzskatījusi par cenas noteikšanas elementiem un retos gadījumos – cenu tendencēm, var pieņemt, ka šīs rīcības mērķis ir bijis cenu ietekmēšana.

373    Kā ir pamatoti norādījusi Komisija, tam, ka pirmstarifikācijas saziņa ir varējusi būt starp konkurentiem pastāvošo kontaktu galvenais mērķis vai ir varējusi iekļauties plašākā vispārējās informācijas apmaiņas starp banānu piegādātājiem kontekstā, nav nozīmes (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 64. punkts) un ar to nevar attaisnot prettiesisku saskaņošanu.

374    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentācija attiecībā uz inkriminētās saziņas biežumu neliecina par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu un tā ir jānoraida.

 Par juridisko un ekonomisko kontekstu

375    Del Monte norāda, ka attiecīgās rīcības mērķis esot jāaplūko ekonomiskajā kontekstā, kurā šī rīcība esot tikusi veikta, un ka attiecīgo faktu rašanās laikā banānu tirgum esot piemitušas īpašas iezīmes, kuru kontekstā Komisijas izvirzītie argumenti attiecībā uz apgalvoto saskaņoto darbību mērķi neesot pārliecinoši.

376    Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā informācijas, ar kuru ir notikusi apmaiņa, raksturs un konteksts, kurā šī informācijas apmaiņa ir notikusi, ko tā neesot darījusi, savukārt banānu tirgus iezīmes padarot apgalvojumus par pārkāpumu, kas ir balstīts uz mērķi, par pilnībā neloģiskiem.

–       Par regulatīvo kontekstu un piedāvājumu tirgū

377    Prasītāja uzsver, ka banānu tirgus esot bijis ārkārtīgi caurskatāms tādā ziņā, ka visiem ražotājiem un patērētājiem esot bijusi pieeja datiem par katru nedēļu nogādājamajiem daudzumiem, un lielā mērā reglamentēts, jo licenču režīms esot iepriekš noteicis katru ceturksni Eiropā importējamo banānu daudzumu. Tā uzskata, ka “šīs vienošanās ir faktiski noteikušas tirgus dalībnieku tirgus daļas”.

378    Persona, kas iestājusies lietā, paskaidro, ka tirgū neesot varējušas rasties sekas attiecībā uz cenu, ja nepastāvēja Ziemeļeiropā pārdodamo banānu piegādes ierobežojums, kurš neesot pastāvējis un pat neesot bijis iespējams Kopienas režīma attiecībā uz banāniem specifisko iezīmju dēļ, kas šajā gadījumā esot kvotu esamība un augstas cenas attiecīgajā laikposmā, kas esot mudinājušas Savienībā pārdot tik daudz banānu, cik vien iespējams. Lai pamatotu savus apgalvojumus, persona, kas iestājusies lietā, atsaucas uz ekonomisko ziņojumu.

379    No apstrīdētā lēmuma preambulas 36.–40., 129.–137., 278. un 279. apsvēruma izriet, ka savā vērtējumā attiecībā uz Dole rīcības atbilstību EKL 81. panta 1. punktam Komisija ir izskatījusi un ņēmusi vērā faktu rašanās laikā pastāvošo banānu nozares tiesisko regulējumu, proti, Regulu Nr. 404/93.

380    Ir konstatēts, ka attiecīgajā laikposmā banānu imports Kopienā ir bijis pakļauts licenču režīmam. Komisija ir norādījusi, ka, iesniedzot licenču pieteikumus, tirgus dalībniekiem esot bijusi jāiesniedz garantija un ka prevalējošā licencēto apjomu daļa esot tikusi piešķirta tradicionālajiem uzņēmējiem, nevis “jaunajiem ienācējiem” un “netradicionāliem uzņēmējiem” (sākot no 2001. gada 1. jūlija), kas parādot zināmus šķēršļus iekļūšanai attiecīgajā tirgū.

381    Banānu importa kvotas noteica katru gadu un piešķīra ik ceturksni, ievērojot zināmu nelielu elastīgumu starp kalendārā gada ceturkšņiem. Komisija precizē, ka, ņemot vērā kvotu sistēmu, kopējais banānu daudzums, kas attiecīga laikposma robežās noteikta ceturkšņa ietvaros tika importēts visā Kopienā, tādējādi esot bijis iepriekš noteikts, ievērojot zināmu nelielu elastīgumu starp ceturkšņiem, jo būtiski apstākļi mudināja licenču turētājus nodrošināt, lai attiecīgā ceturkšņa laikā licences tiktu izmantotas (apstrīdētā lēmuma preambulas 134. apsvērums).

382    Šī regulējuma, kas bija piemērojams visā pārkāpuma laikposmā, nozīmīgums attiecībā uz piedāvājuma līmeni un fakts, ka šis regulējums ir nodrošinājis zināmu caurskatāmību tirgū, ļauj secināt, ka cenu veidošanās banānu tirgū nav bijusi pilnībā atbilstoša brīvām pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām.

383    Tomēr šis konstatējums nav nesaderīgs ar Komisijas secinājumu attiecībā uz aplūkojamo darbību pret konkurenci vērsto mērķi.

384    Pirmkārt, Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā būtisku banānu nozares iezīmi, t.i., šīs nozares organizāciju atbilstoši nedēļas cikliem.

385    Komisija ir pamatoti uzsvērusi, ka kopīgajā tirgus organizācijā nebija iepriekš noteikts Savienībā un – vēl jo mazāk – attiecīgajā ģeogrāfiskajā zonā importējamo un tirgojamo banānu skaits konkrētas nedēļas gaitā.

386    Nedēļas ciklos organizētajā tirgū Komisija tādējādi ir varējusi konstatēt, ka banānu sūtījumi uz Ziemeļeiropas ostām attiecībā uz konkrēto nedēļu ir bijuši noteikti atkarībā no ražotāju un importētāju pieņemtajiem ražošanas un nosūtīšanas lēmumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 131.–135. apsvērums) un šiem ražotājiem un importētājiem attiecībā uz tirgū pieejamo apjomu tādējādi ir bijusi zināma rīcības brīvība.

387    Otrkārt, Komisija tāpat ir ņēmusi vērā specifisko situāciju attiecībā uz konkrētajā nedēļā Ziemeļeiropā pieejamo banānu daudzumu, kura apstrīdētā lēmuma preambulas 136. apsvērumā ir aprakstīta šādi:

“Dažādi Komisijas rīcībā esošie dokumenti parāda, ka pirms savu iknedēļas references cenu noteikšanas, kas tika veikta no pirmdienas līdz trešdienai, dalībnieki ir apmainījušies ar informāciju par banānu nogādāšanu Ziemeļeiropas ostās. Šajā informācijas apmaiņā tika nodoti dati attiecībā uz dalībnieku pašu banānu daudzumiem, kuru pienākšana vispārīgi bija paredzēta nākamajā nedēļā. Dalībnieki atzīst, ka šāda informācijas apmaiņa ir notikusi. Papildu vai alternatīvā kārtā importētāji ir pamatojušies uz informāciju par banānu nogādāšanu, kura ir bijusi pieejama no dažādiem publiskiem un privātiem avotiem, izmantojot tirgus cenu informācijas dienestus. Tādējādi brīdī, kad starp dalībniekiem notika pirmstarifikācijas saziņa, tiem parasti vienmēr bija zināmi konkurentu banānu daudzumi, kuriem vēlāk, nākamajā nedēļā, bija jāpienāk Ziemeļeiropas ostās.”

388    Turklāt Komisija ir precizējusi, ka, lai gan attiecīgie uzņēmumi neesot apstrīdējuši paziņojumā par iebildumiem izdarīto konstatējumu, ka apmaiņa ar datiem par apjomu ir notikusi regulāri katras nedēļas sākumā (no pirmdienas līdz trešdienas rītam) (apstrīdētā lēmuma 179. zemsvītras piezīme), tā, pamatojoties uz argumentiem, ko minētie uzņēmumi ir snieguši, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, ir uzskatījusi, ka tās rīcībā esošie pierādījumi neļauj secināt, ka informācijas apmaiņai attiecībā uz apstrādātajiem apjomiem būtu pret konkurenci vērsts mērķis vai ka tā būtu pārkāpuma daļa (apstrīdētā lēmuma preambulas 272. apsvērums).

389    Komisija turpretim ir norādījusi, ka pirmstarifikācijas saziņas dalībnieki esot sazinājušies mazākas nenoteiktības apstākļos attiecībā uz savu konkurentu piegāžu ziņā pastāvošo situāciju un ka saistībā ar tirgus caurskatāmību, ko rada tā regulatīvais konteksts, šis fakts radot mazāku nenoteiktības pakāpi Ziemeļeiropas banānu nozarē, kādēļ esot it īpaši svarīgi aizsargāt pastāvošo nenoteiktību attiecībā uz konkurentu nākotnē pieņemamajiem ar cenu saistītajiem lēmumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 272. apsvērums).

390    Ir jākonstatē, ka prasītāja nav norādījusi nekādu specifisku argumentāciju, ar ko varētu iebilst pret Komisijas konstatējumiem attiecībā uz banānu nozarē darbojušos uzņēmumu rīcības brīvību saistībā ar tirgū konkrētas nedēļas gaitā pieejamajiem daudzumiem un šo uzņēmumu pirms pirmstarifikācijas saziņas pastāvošo informētību par paredzamo banānu nogādāšanu; šie konstatējumi padara prasītājas apgalvojumus par tirgus daļu iepriekšēju noteiktību par pilnībā nepamatotiem. Tieši pretēji, prasītājas paziņojumi atbilst noteiktiem konstatējumiem, ko Komisija ir veikusi, analizējot regulatīvo kontekstu.

391    Turklāt Komisija iebildumu rakstā ir varējusi norādīt – un prasītāja pret to nav iebildusi –, ka prasītāja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir paskaidrojusi, kādā veidā 2003. gadā pēc līgumu ar Weichert izbeigšanās Del Monte ir [konfidenciāli], tādējādi atzīstot zināmu tirgus elastīgumu.

392    Saistībā ar personu, kas iestājusies lietā, ir jānorāda, ka tā izvirza īpašu iebildumu, uzsverot, ka inkriminētā rīcība neesot bijusi piemērota konkurences ierobežojuma radīšanai, jo “tirgū nav varējušas rasties sekas attiecībā uz cenu, ja nepastāvēja piegādes ierobežojums”, kurš turklāt neesot pastāvējis un pat neesot bijis iespējams Kopienu banānu režīma īpašo iezīmju dēļ.

393    Nerunājot par faktu, ka prasītāja savos procesuālajos rakstos nav norādījusi, ka, lai aizliegta vienošanās būtu efektīva, šīs lietas situācijā būtu bijis jāpanāk tirgū pieejamā piedāvājuma samazinājums, ir jāatzīmē, ka pēc norādes, ka “tirgū nav varējušas rasties sekas attiecībā uz cenu, ja nepastāvēja piegādes ierobežojums”, persona, kas iestājusies lietā, ir aprobežojusies ar piebildi, ka “[tas ir] sīkāk paskaidrots [iestāšanās rakstam pievienotajā ekonomiskajā analīzē]”.

394    Ir jāatgādina, ka judikatūra attiecībā uz Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju, kura ir izklāstīta šī sprieduma 268.–271. punktā, pēc analoģijas ir piemērojama iestāšanās rakstam (Vispārējās tiesas 2009. gada 9. septembra spriedums apvienotajās lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, Krājums, II‑3029. lpp., 94. punkts). Turklāt minētā 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums ir viens no šķēršļiem tiesas procesam, par kuru saskaņā ar Reglamenta 113. pantu Vispārējā tiesa var lemt pēc savas ierosmes jebkurā tiesvedības stadijā (Vispārējās tiesas 1995. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑481/93 un T‑484/93 Exporteurs in Levende Varkens u.c./Komisija, Recueil, II‑2941. lpp., 75. punkts, un 2005. gada 14. decembra spriedums lietā T‑209/01 Honeywell/Komisija, Krājums, II‑5527. lpp., 54. punkts).

395    Šajā lietā persona, kas iestājusies lietā, aprobežojas ar sava iebilduma izvirzīšanu un vispārīgu norādi uz iestāšanās raksta pielikumu. Minētajā iestāšanās rakstā iekļautā argumentācija ietver paskaidrojumus attiecībā uz Ziemeļeiropā pieejamo banānu daudzumu ierobežojumu īstenošanas neiespējamību vai neesamību, nevis attiecībā uz iebilduma premisu, t.i., veikta daudzumu ierobežojuma nepieciešamību, lai varētu konstatēt aizliegtu vienošanos attiecībā uz cenām. Tik lakonisks iebilduma formulējums neļauj Komisijai sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai, attiecīgā gadījumā, pieņemt lēmumu, nepastāvot citai informācijai iebilduma pamatojumam, un, ja pielikumus varētu izmantot, lai detalizēti izklāstītu apgalvojumu, kas prasības pieteikumā nav izteikts pietiekami skaidri un precīzi, tas būtu pretrunā principam, ka pielikumi ir izmantojami vienīgi pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos (iepriekš 268. punktā minētais 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā France Télécom/Komisija, 204. punkts).

396    Tādējādi attiecīgais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

397    Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka attiecīgo iebildumu varētu uzskatīt par pieņemamu, tas būtu jānoraida.

398    Pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav secinājusi par tādas koluzīvās rīcības esamību, kuras mērķis būtu tirgu piešķiršana vai tirgū esošo daudzumu ierobežošana.

399    Kā pamatoti uzsver Komisija, lai pierādītu aizliegtas vienošanās cenu jomā esamību, nav nepieciešams turklāt konstatēt tādu aizliegtu vienošanos, kas būtu vērsta uz tirgū esošo daudzumu ierobežošanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 133. un 292. apsvērums).

400    Otrkārt, personas, kas iestājusies lietā, izvirzītais iebildums rada jautājumu par kolūzijas sekām attiecībā uz faktiskajām cenām un ir balstīts uz inkriminētās rīcības ekonomisko ietekmes uz banānu tirgu Eiropā pētīšanu. Kā ir ticis izklāstīts iepriekš 304. punktā, pret konkurenci vērsts mērķis un pret konkurenci vērstas sekas saistībā ar EKL 81. pantā paredzētā aizlieguma piemērošanu ir nevis kumulatīvi, bet alternatīvi nosacījumi. Lai novērtētu, vai saskaņotas darbības ar EKL 81. panta 1. punktu ir aizliegtas, to konkrēto seku vērā ņemšana tātad ir lieka tad, ja ir redzams, kā tas ir šajā lietā, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.

401    Treškārt, ir jākonstatē Weichert nostājas pretrunīgais raksturs.

402    Weichert tiesas sēdes vajadzībām iesniegtajā ekonomiskajā novērtējumā ir tieši norādīts, ka banānu tirgu Eiropā raksturo būtiskas un lielā mēra neparedzamas cenu izmaiņas, kurām ir “iknedēļas raksturs” pamatā esošo pieprasījuma un “piedāvājuma” izmaiņu dēļ.

403    Turklāt Weichert ir pati norādījusi, ka “līdzās Del Monte ietekmei, kas ir saistīta ar tās vairākuma dalību kapitālā, [Weichert] īpaši ir centusies attaisnot Del Monte cerības, jo tai bija bažas, ka gadījumā, ja Weichert oficiālā cena nebūs atbilstoša Del Monte cerību tendencei, šī pēdējā minētā pārtrauks savas piegādes vai vismaz tās būtiski samazinās” (apstrīdētā lēmuma preambulas 390. apsvērums).

404    Šo paziņojumu apstiprina tieši dokumentāri pierādījumi.

405    Ar 2000. gada 12. jūniju datētajā piezīmē, kas ir adresēta A. W. un H. W., A. – firmas Del Monte [darbinieks] – norāda (apstrīdētā lēmuma preambulas 390. apsvērums): “[..] ja jūs nevarēsiet sasniegt šīs cenas, tad mūsu nostāja, kā mēs jums esam skaidri norādījuši pagājušajā nedēļā Maiami notikušajā sanāksmē, būs konsekventi samazināt jūsu banānu daudzumus līdz Interfrucht licenču līmenim [..]. Lūdzam mūs katru dienu informēt par jūsu sarunu par cenām ar jūsu klientiem rezultātiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 390. apsvērums). Dokumenta pārbaude parāda, ka Del Monte ir draudējusi samazināt piegādi līdz 60 000 kastēm nedēļā, kamēr starp Del Monte un Weichert noslēgtā izplatīšanas līguma 2. panta a) punktā ir paredzētas iknedēļas piegādes, kuru apjoms var mainīties no 100 000 līdz 200 000 kastēm.

406    2000. gada 12. decembrī Del Monte ir nosūtījusi Weichert šādu ziņojumu (apstrīdētā lēmuma zemsvītras 424. piezīme):

“Mūsu nostāja bija skaidra un viennozīmīga – ja pirmajā ceturksnī jūs nevarat pārdot cenu diapazonā [..], jūs nebūsiet spējīgi izveidot nelielu peļņas rezervi, lai kompensētu pēdējos divos gada ceturkšņos piemērojamās zemās cenas, kas nozīmē, ka 2001. gads darbības rezultātu banānu nozarē ziņā būt katastrofāls. Izdarot secinājumu, daudzumu samazinājums ir vienīgais veids, kā apturēt šo cenu kritumu.”

407    Piegādātāju iespēju iedarboties uz cenu līmeni, izmantojot daudzumus, tāpat apstiprina apstrīdētā lēmuma preambulas 113. un 135. apsvērumā minētā Chiquita 2000. gada 21. jūnija iekšējā elektroniskā pasta vēstule, kas parāda šī uzņēmuma lēmumu kompensēt negaidītu references cenas samazināšanos ar daudzumu palielināšanu. Ziņojuma autors norāda:

“[..] apjomu palielināšana nekompensēs 100 % apmērā cenas samazināšanos, bet mums ir nepieciešama katra papildu kaste, kamēr tas ilgtermiņā attiecībā uz mums neradīs negatīvas sekas.”

408    Weichert nav ne apstrīdējusi, ka tā ar citiem attiecīgajiem uzņēmumiem ir apmainījusies ar informāciju par banānu nogādāšanu Ziemeļeiropas ostās, ne arī izteikusi apsvērumus par Komisijas papildu konstatējumu, ka šī informācija par banānu nogādāšanu parāda, ka minētajās ostās nogādājamo importētāju banānu daudzumi no vienas nedēļas uz otru ir bijuši atšķirīgi (apstrīdētā lēmuma preambulas 136. apsvērums).

409    Tiktāl, ciktāl personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumus, kas ir vērsti uz to, lai pierādītu banānu importētāju nespēju samazināt Ziemeļeiropā pieejamos banānu daudzumus, varētu saprast kā argumentāciju, kas ir paredzēta, lai iebilstu pret Komisijas konstatējumiem par banānu nozarē darbojošos uzņēmumu rīcības brīvību attiecībā uz tirgū konkrētajā nedēļā attiecīgajā ģeogrāfiskajā zonā pieejamo daudzumu, tie ir jānoraida.

410    Ar šo argumentāciju nevar apšaubīt būtisku daudzumu pārvietojumu no Ziemeļeiropas reģiona uz citām Savienības daļām un vice versa esamību, ko pierāda Eurostat dati, kā arī banānu daudzumu, kas tiek nogādāti Ziemeļeiropas ostās un pēc tam tiek sadalīti starp dažādām Ziemeļeiropas valstīm un citām teritorijām, mainīgā rakstura no vienas nedēļas uz otru esamību, kuru pierāda informācijas apmaiņa par banānu nogādāšanu minētajās ostās, ko Weichert administratīvā procesa gaitā ir atzinusi un šajā tiesvedībā nav apstrīdējusi.

411    Iepriekš 405.–408. punktā minētie dokumentārie pierādījumi pierāda tirgū esošā piedāvājuma nemainīgā rakstura neesamību, un tos apstiprina gan Weichert, gan arī prasītājas paziņojumi. Savā argumentācijā, kas ir vērsta uz to, lai pierādītu izšķirošas ietekmes uz Weichert īstenošanas neesamību, prasītāja norāda, ka, ja tai būtu bijusi šāda ietekme, tā būtu nodrošinājusi, lai Weichert importa licences tiktu izmantotas, ar tās ik ceturksni vai ik nedēļu veikto arbitrāžu nolūkā pārdalīt apjomus par labu tirgiem, kuriem ir bijušas labāku cenu prognozes, tādā veidā, lai maksimizētu grupas Del Monte ieguvumus, kas neesot noticis.

412    Weichert norāda uz specifiskiem ierobežojumiem, uzsverot, ka tai esot bijušas uzliktas līgumiskās saistības apmierināt savus klientus, kuri praktiski visi ir atradušies Ziemeļeiropas teritorijā, un apgādāt teritoriju, uz kuru attiecās starp Weichert ar Del Monte noslēgtais ekskluzīvās izplatīšanas līgums, t.i., “būtībā” Ziemeļeiropu.

413    Ir jānorāda, ka persona, kas iestājusies lietā, savos procesuālajos rakstos pieļauj, ka tai esot bijuši klienti, kas ir atradušies ārpus Ziemeļeiropas reģiona, un norāda, ka šiem klientiem “[atbilstošas] summas ir bijušas pavisam nenozīmīgas”, tomēr nenorādot nevienu konkrētu un objektīvu apstākli šī apgalvojuma pamatojumam.

414    Saistībā ar starp Weichert un Del Monte noslēgtā ekskluzīvās izplatīšanas līguma ģeogrāfisko piemērošanas jomu ir pietiekami konstatēt, ka Weichert pati precizē, ka šis līgums ir attiecies uz Norvēģiju, Poliju, Ungāriju un bijušo Čehoslovākiju un neviena no šīm valstīm nav bijusi konkrētā ģeogrāfiskā tirgus daļa.

415    Turklāt Weichert nav izteikusi nevienu apsvērumu attiecībā uz Komisijas secinājumu par sekundārā licenču tirgus esamību, kas ir ļāvis importētājiem, iegādājoties licences, palielināt tiem piešķirto banānu daudzumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 132. apsvērums).

416    Šajos apstākļos ir jānorāda, ka savā Dole rīcības vērtējumā Komisija ir pamatoti ņēmusi vērā nelielu nenoteiktības pakāpi Ziemeļeiropas banānu nozarē un tai atbilstošo nepieciešamību pasargāt atlikušo nenoteiktību attiecībā uz konkurentu nākotnē pieņemamajiem ar cenu saistītiem lēmumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 1088. un 1856. punkts).

417    Turklāt apsvērumi, kas ir ietverti Weichert tiesas sēdē iesniegtajā ekonomiskajā novērtējumā attiecībā uz pieprasījuma un piedāvājuma iknedēļas mainīgumu, kas ir cenu mainīguma pamatā, runājot tāda tirgus kontekstā, kuru tāpat raksturo informācijas apmaiņas sistēma starp importētājiem par ik nedēļu ostās nogādājamajiem banānu daudzumiem, var pamatot Komisijas secinājumus par, pirmkārt, faktu, ka konkrētajā nozarē cena bija galvenais konkurences instruments (apstrīdētā lēmuma preambulas 261. apsvērums), un, otrkārt, nepieciešamību banānu tirgus ietvaros pasargāt noteiktību, kas joprojām paliek attiecībā uz konkurentu nākotnes lēmumiem par cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 272. apsvērums).

418    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentācija attiecībā uz regulatīvo kontekstu un piedāvājumu attiecīgajā tirgū neliecina par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu un tā ir jānoraida.

–       Par konkrētās preces īpašo raksturu

419    Prasītāja norāda, ka, tā kā banāni esot tāda prece, kura ļoti ātri bojājas, “attiecībā uz visiem importētājiem tādējādi pastāv ļoti izteikts stimuls likvidēt savus krājumus nedēļas gaitā un līdz ar to [..] tie meklē pēc iespējas vairāk informācijas par tirgus apstākļiem, izmantojot paši savus informācijas avotus, savus klientus un noteiktos gadījumos – citus piegādātājus, lai pārliecinātos, ka to cenas ir noteiktas adekvātā līmenī, lai panāktu ātru tirgus atbrīvošanu”.

420    No apstrīdētā lēmuma preambulas 278., 279., 290., 300., 303. un 341.–343. apsvēruma izriet, ka Komisija ir izskatījusi tā adresātu argumentus, kas attiecas uz konkrētās preces īpašo raksturu, proti, to, ka šī prece ļoti ātri bojājas.

421    Prasītājas argumentācija ir vērsta uz to, lai panāktu konstatējumu, ka, ņemot vērā konkrētās preces īpašo raksturu, saziņai starp importētājiem ir bijis leģitīms mērķis, t.i., uzlabot tirgus efektivitāti.

422    Kā Komisija ir pamatoti norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 303. apsvērumā, paskaidrojot, ka saziņas mērķis esot bijis efektīva tirgus atbrīvošana no preču, kuras ļoti ātri bojājas, tādu kā banāni, krājumiem vai tirgus atbrīvošanas no krājumiem cenas noteikšana, uzņēmumi, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, līdz ar to ir atzinuši, ka to saziņa ir ietekmējusi to cenu noteikšanas lēmumus. Šis pēdējais minētais konstatējums apstiprina attiecīgo darbību pret konkurenci vērsto mērķi.

423    Apstrīdētā lēmuma preambulas 303. apsvērumā Komisija tāpat ir piebildusi:

“Tiklīdz ir konstatēts pret konkurenci vērsts saziņas mērķis, lietas dalībnieki nevar to attaisnot, apgalvojot, ka tie tiecās panākt “labāku efektivitāti”. Lai pret konkurenci vērstas saskaņotas darbības tiktu atbrīvotas no [EKL] 81. panta piemērošanas, ir jābūt izpildītiem [EKL] 81. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Turklāt nepietiek ar “pret konkurenci vērstas noskaņas” neesamību saziņā starp konkurentiem, kuras laikā ir tikuši izpausti vai apspriesti nodomi attiecībā uz cenām un cenu noteikšanas faktori.”

424    Komisija turklāt ir konstatējusi, ka EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi nav izpildīti (apstrīdētā lēmuma preambulas 339.–343. apsvērums).

425    Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tam, ka uzņēmumi saskaņošanu ir veikuši tādu iemeslu dēļ, daži no kuriem ir leģitīmi, nav lielas nozīmes. Tiesa ir nospriedusi, ka nolīgumu var uzskatīt par tādu, kuram ir ierobežojošs mērķis, pat tad, ja konkurences ierobežošana nav tā vienīgais mērķis un tas ir vērsts arī uz citiem leģitīmiem mērķiem (iepriekš 304. punktā minētais spriedums lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers, 21. punkts).

426    Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāja, kura apstrīd jebkādu EKL 81. panta pārkāpumu, nav sniegusi nevienu argumentu, ar ko varētu apstrīdēt Komisijas vērtējumu attiecībā uz konkrētās preces īpašo raksturu.

–       Par tirgus struktūru

427    Persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija neesot ņēmusi vērā tirgus struktūru un tirgus dinamiku un esot ignorējusi kontekstu, kurā ir notikusi informācijas apmaiņa, un to, ka liels importētāju skaits apgalvotajā “pirmstarifikācijas saziņā” neesot piedalījušies. Esot tikusi pieļauta arī argumentācijas un vērtējuma kļūda, jo, aplūkojot informācijas apmaiņas tiesiskumu saistībā ar EKL 81. pantu, tirgū pastāvošās konkurences pakāpe esot nozīmīgs elements.

428    Tirgus struktūras un tā konkurētspējīga rakstura jautājums ir ticis izskatīts apstrīdētā lēmuma preambulas 25.–31., 280., 281. un 324. apsvērumā, un Komisija ir norādījusi:

–        ka tirgus struktūra neesot elements, kuram būtu nozīme saistībā ar pārkāpuma konstatēšanu konkrētajā gadījumā; Vispārējā tiesa to esot uzsvērusi iepriekš 368. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Tate & Lyle u.c./Komisija (113. punkts),

–        ka aizliegtas vienošanās par cenām gadījumā tirgus, uz kuru attiecas pārkāpums, struktūras nozīme atšķiroties no tās, kāda tā ir tirgu sadales gadījumā; ka katrā ziņā lietas dalībniekiem esot bijusi ievērojama tirgus daļa un tie esot bijuši trīs vissvarīgāko banānu marku piegādātāji;

–        ka lietas dalībnieki nevar attaisnot savu iesaistīšanos aizliegtās vienošanās pasākumos, apgalvojot, ka tirgū pastāv konkurence un ka, lai šie pasākumi tiktu atzīti par pārkāpumu mērķa dēļ, tiem nav jāizslēdz jebkāda konkurence starp dalībniekiem.

429    Ir jānorāda, ka Komisijas nostāja, atbilstoši kurai, lai šajā lietā konstatētu pārkāpumu, tirgus struktūra neesot nozīmīgs elements, izriet no iepriekš 368. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Tate & Lyle u.c./Komisija kļūdainas interpretācijas, jo apstrīdētā lēmuma preambulas 280. apsvērumā citētās šī sprieduma rindkopas attiecas nevis uz pārkāpuma konstatēšanu, bet gan uz uzliktā naudas soda apmēru.

430    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru katram uzņēmējam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku kopējā tirgū tas plāno veikt, un ka, lai gan šī patstāvības prasība neizslēdz uzņēmēju tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai to konkurentu rīcībai, tomēr tā strikti iestājas pret jebkādu tiešu vai netiešu saziņu starp uzņēmējiem, kas varētu vai nu ietekmēt faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai arī to informēt par savu paša īstenošanai nolemto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir tādu konkurences apstākļu rašanās, kas, ņemot vērā piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem attiecīgā tirgus apstākļiem (iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 32. un 33. punkts).

431    Ja piedāvājums tirgū ir stipri koncentrēts, noteiktas informācijas apmaiņa – tostarp atkarībā no informācijas, ar ko apmainās, veida – var ļaut uzņēmumiem uzzināt to konkurentu tirgū stāvokli un komerciālo stratēģiju, tādējādi izkropļojot sacensību tirgū un palielinot kolūzijas iespējamību vai pat to atvieglojot. Turpretim, ja piedāvājums ir ļoti atomizēts, informācijas izplatīšana un apmaiņa starp konkurentiem var būt neitrāla vai pat pozitīva attiecībā pret konkurences [nodrošināšanu] tirgū (Tiesas 2006. gada 23. novembra spriedums lietā C‑238/05 Asnef‑Equifax un Administración del Estado, Krājums, I‑11125. lpp., 58. punkts).

432    Tiesa tāpat ir precizējusi, ka informācijas apmaiņas sistēma konkurences tiesību normu pārkāpumu var veidot pat tad, ja konkrētais tirgus nav stipri koncentrēts oligopols tirgus (iepriekš 303. punktā minētais spriedums lietā Thyssen Stahl/Komisija, 86. punkts).

433    Šajā lietā persona, kas iestājusies lietā, vienīgi apgalvo, ka Komisija esot ignorējusi faktu, ka liels importētāju skaits nav piedalījušies pirmstarifikācijas saziņā, nenorādot citus precizējumus vai konkrētus apstākļus, lai pamatotu šos apgalvojumus.

434    Ir jāuzsver, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija norāda, ka, līdzās Chiquita, Weichert un Dole, nozīmīgu banānu pārdošanu Ziemeļeiropā esot veikušas Del Monte (attiecībā uz tās pašas banānu piegādātājas darbībām), Fyffes un Van Parys un ka papildus šiem uzņēmumiem Ziemeļeiropā esot darbojušies daudzi citi uzņēmumi, kas pārdod banānus. To lielāko daļu esot veidojuši mazi uzņēmumi, kas darbojās galvenokārt kādā ierobežotā ģeogrāfiskā apgabalā (it īpaši Vācijā) (apstrīdētā lēmuma preambulas 21. un 24. apsvērums).

435    Komisija tomēr precizē, ka lietas dalībniekiem esot bijusi ievērojama tirgus daļa un tie esot bijuši trīs vissvarīgāko banānu marku piegādātāji.

436    Apstrīdētā lēmuma preambulas 25.–31. apsvērumā Komisija paskaidro veidu, kā tā ir noteikusi apstrīdētā lēmuma adresātu kopējo daļu banānu apgādē.

437    Komisija novērtēja to kopējās daļas banānu pārdevumos pēc vērtības, pamatojoties uz šo adresātu un banānu importētāju Fyffes un LVP sniegto informāciju, kā rezultātā tā secināja, ka Chiquita, Dole un Weichert pārdevumu daļa pēc vērtības kopumā sasniedza 2002. gadā aptuveni 45–50 % no banānu pārdevumiem Ziemeļeiropā (apstrīdētā lēmuma preambulas 26. un 27. apsvērums).

438    Tāpat Komisija apstrīdētajā lēmumā ir novērtējusi attiecīgo uzņēmumu veikto pārdevumu Ziemeļeiropā daļu pēc apjoma, pamatojoties uz šo uzņēmumu sniegto informāciju un ņemot vērā no Eurostat publicētajiem oficiālajiem statistikas datiem izrietošo banānu redzamo patēriņu pēc apjoma, un ir secinājusi, ka Chiquita, Dole un Weichert veiktie svaigo banānu pārdevumi 2002. gadā pēc apjoma atbilst aptuveni 40–45 % no svaigo banānu redzamā patēriņa Ziemeļeiropā, un šis novērtējums ir nedaudz mazāks nekā šo pārdevumu daļa pēc vērtības (apstrīdētā lēmuma preambulas 31. apsvērums).

439    Persona, kas iestājusies lietā, savā procesuālajā rakstā attiecībā uz šiem Komisijas aprēķiniem nav izteikusi nekādus apsvērumus.

440    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka savā inkriminētās rīcības analīzē Komisija ir faktiski ņēmusi vērā tirgus struktūru un ka tā ir pamatoti uzskatījusi un ievērojusi, ka sabiedrībām Dole, Chiquita un Weichert ir bijusi ievērojama – nevis neliela, kā aprobežojas ar apgalvojumu Weichert – daļa konkrētajā tirgū, kuru, lai gan to nevar kvalificēt kā oligopolu, nevar raksturot kā tādu, kurā piedāvājums būtu atomizēts.

–       Par Weichert īpašo lomu

441    Prasītāja kā vienu no kontekstuālajiem apstākļiem, kas padarot Komisijas veikto analīzi par attiecīgo darbību pret konkurenci vērsto mērķi par nepārliecinošu, norāda, ka Weichert šajā tirgū esot bijusi unikāla loma, jo tai esot bijusi jāvāc informācija par daudzumiem un references cenām un katru nedēļu jāsūta šī informācija Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijai (FAO) un Komisijai, pievienojot tai īsas piezīmes par situāciju tirgū.

442    Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka Komisijas mēģinājums kvalificēt inkriminēto rīcību kā saskaņotas darbības ar pret konkurenci vērstu mērķi esot iluzors. Šajā ziņā tā norāda, ka Komisija nepaskaidrojot iemeslus, kāpēc attiecīgajā laikposmā tai ir tikušas paziņotas references cenas.

443    Ir jāuzsver, ka prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, skaidri nenorāda, kādā mērā šīs pēdējās minētās īpašā loma, savācot informāciju attiecīgajā tirgū un nododot to publiskām iestādēm, būtu pretrunā Komisijas secinājumiem par saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību.

444    Jautājums par informāciju, ko ir saņēmusi FAO un Komisija, ir ticis izskatīts apstrīdētā lēmuma preambulas 307., 308. un 319. apsvērumā.

445    Komisija norāda, ka uzņēmumu – apstrīdētā lēmuma adresātu argumenti neparādot, ka publiskās institūcijas būtu informētas par pirmstarifikācijas saziņas esamību un tās saturu. Ar vienkāršu faktu, ka pēc oficiālo cenu noteikšanas ceturtdienās no rīta Weichert ar tām ir atklāti apmainījusies un ir paziņojusi tās Komisijai, nevar apstrīdēt pirmstarifikācijas saziņas, kas ir notikusi trešdienās pēcpusdienā, t.i., neilgu laiku pirms references cenu noteikšanas, pret konkurenci vērsto mērķi.

446    Ir jākonstatē, ka ne prasītāja, ne persona, kas iestājusies lietā, neizvirza nevienu apstākli, ar ko varētu iebilst pret iepriekš minēto Komisijas secinājumu.

447    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentācija attiecībā uz šīs pēdējās minētās īpašo lomu neliecina par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu un tā ir jānoraida.

 Par references cenu nozīmīgumu

448    Prasītāja apgalvo, ka secinājums par saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību balstoties uz saikni starp darījuma cenām un references cenām, ko Weichert visā procesā esot pilnībā apstrīdējusi un ko Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot pierādījusi.

449    Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka tās references cena neesot bijusi cena, ko tā paredzētu saņemt, atskaites punkts sarunu vajadzībām, cena, kurā būtu ieinteresēti klienti, vai cena, no kuras būtu atkarīgas faktiskās cenas. Tādējādi Weichert oficiālo cenu nevarot uzskatīt par signālu tirgum saistībā ar tās faktiskajām cenām.

450    Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka jautājums par references cenas noteikšanu un nozīmīgumu banānu nozarē būtībā ir ticis izskatīts apstrīdētā lēmuma preambulas 102.–128. apsvērumā.

451    Ir konstatēts, ka Chiquita, Dole un Weichert savu references cenu savai markai noteica katru nedēļu, šajā gadījumā – ceturtdienās no rīta, un paziņoja to saviem klientiem. Importētāji ir norādījuši, ka informācija par references cenām ātri izplatījās visā nozarē un pēc tam tās tika paziņotas profesionālajai presei (apstrīdētā lēmuma preambulas 34., 104. un 106. apsvērums).

452    Komisija paskaidro, ka darījuma cenas izrietēja vai nu no sarunām, kas tika rīkotas vienreiz nedēļā, konkrētajā gadījumā ceturtdienās pēcpusdienā un piektdienās (vai, vēlākais, kārtējās nedēļas laikā vai nākamās nedēļas sakumā), vai arī no iepriekš definētas cenu noteikšanas formulas, kurā izmantoja fiksēto cenu vai noteikumus, kas cenu saistīja ar pārdevēja vai konkurenta references cenu, vai arī kādu citu rādītāju, tādu kā “Aldi cena”. Chiquita it īpaši esot bijuši līgumi, kuri bija balstīti uz “formulu Dole plus”, kurā darījuma cena patiesībā bija atkarīga no iknedēļas Dole noteiktās references cenas vai Chiquita pašas references cenas. Attiecīgajiem klientiem starp maksājamajām cenām un references cenām esot bijusi tieša saikne.

453    Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērumā turklāt piebilst:

“[..] Banānu piegādātāji, kas pārdeva tos Aldi, parasti iesniedza Aldi savus priekšlikumus ceturtdienās no rīta. Parasti ap plkst. 14.00 “Aldi cena” bija noteikta. “Aldi cena” bija cena, ko Aldi maksāja saviem banānu piegādātājiem. Aldi paskaidro, ka katru ceturtdienu laikā no plkst. 11.00 līdz 11.30 tā saņēma piedāvājumus no saviem piegādātājiem. Aldi paskaidro, ka savu lēmumu attiecībā uz tās iknedēļas piedāvājumu saviem piegādātājiem tā ir balstījusi uz saņemtajiem piedāvājumiem, pagājušās nedēļas cenām un tās pašas nedēļas cenu pagājušajā gadā. Aptuveni 30 minūšu laikā pēc piegādātāju piedāvājumu saņemšanas Aldi nosūtīja pretpriekšlikumu, kurš parasti visiem piegādātājiem ir bijis viens un tas pats. Aldi norāda, ka nav zinājusi par “Aldi cenas” esamību un ka tādējādi tā nevar novērtēt savas cenas nozīmīgumu trešo personu veicamajiem darījumiem. Kopš 2002. gada otrā pusgada “Aldi cenu” sāka arvien biežāk izmantot kā rādītāju banānu cenas aprēķināšanas mērķiem attiecībā uz noteiktu citu darījumu skaitu, tostarp darījumiem, kas attiecās uz noteiktās markas banāniem.”

454    Komisija secina, ka references cenas esot bijušas vismaz tirgus signāls, tendence vai rādītājs attiecībā uz paredzamām banānu cenu izmaiņām un esot bijušas svarīgas banānu tirdzniecībai un saistībā ar saņemtajām cenām. Turklāt noteiktos darījumos faktiskās cenas ir bijušas tieši piesaistītas references cenām. Komisija uzskata, ka esot bijis pietiekams līdzekļu skaits, lai sasniegtu pret konkurenci vērstu mērķi (apstrīdētā lēmuma preambulas 115. un 128. apsvērums).

455    Pretēji personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumiem, Komisija nav norādījusi, ka “references cenas ir bijušas [..] cenas, kuras varēja būt paredzētas sasniegšanai”. Šis apgalvojums izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 109. apsvēruma pēdējā teikuma, atbilstoši kuram “lietas materiālos esošie dokumenti parāda, ka references cenas ir bijušas svarīgas banānu tirdzniecībai un cenām, kas varēja tikt sasniegtas”, kļūdainas izpratnes.

456    Turklāt ir jāatzīmē, ka persona, kas iestājusies lietā, apstiprina, ka tai neesot bijuši līgumiski nolīgumi, kas būtu balstīti uz oficiālo cenu, jo šie nolīgumi esot bijuši vai nu balstīti uz fiksētu gada cenu, vai arī saistīti ar “Aldi cenu”. Apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērumā Komisija norāda, ka Weichert esot bijuši vai nu piegādes līgumi, kuros ir bijusi paredzēta cenu noteikšanas formula, vai nu līgumi ar ik nedēļu saskaņojamām cenām.

457    Ņemot vērā visu personas, kas iestājusies lietā, argumentāciju, šīs pēdējās minētās apgalvojums par tās banānu tirdzniecību ir jāsaprot kā tāds, kas nozīmē, ka tās darījuma cenas ir izrietējušas no tādu līgumu piemērošanas, kuros ir bijusi paredzēta iepriekš noteikta fiksēta cena uz gadu, un iknedēļas sarunām, kuras ir bijušas balstītas nevis uz tās references cenām, bet gan uz “Aldi cenu”.

458    Ne apstrīdētajā lēmumā, ne procesuālajos rakstos Komisija neapgalvo, ka Weichert savus banānus tirgotu, izmantojot līgumus, kuros būtu paredzētas uz tās pašas vai tās konkurentu references cenu tieši balstītas cenas formulas.

459    Šajā stadijā ir jāatgādina, ka attiecībā uz iespēju saskaņotas darbības uzskatīt par tādām, kam ir pret konkurenci vērsts mērķis, pat ja tām nav tiešas saistības ar patēriņa cenām, EKL 81. panta 1. punkta formulējums nedod pamatu uzskatīt, ka aizliegtas būtu tikai tādas saskaņotas darbības, kurām ir tiešas sekas attiecībā uz gala patērētāju maksājamām cenām. Tieši pretēji, no EKL 81. panta 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka saskaņotām darbībām var būt pret konkurenci vērsts mērķis tad, ja ar tām “tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus” (iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 36. un 37. punkts).

460    Līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām EKL 81. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci kā tādu. Tādējādi saskaņoto darbību pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšanu nevar pakārtot šo darbību tiešās saiknes ar patēriņa cenām konstatēšanai (iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 38. un 39. punkts).

461    Otrām kārtām, ir jāuzsver, ka vairāki dokumentāri pierādījumi apstiprina Komisijas secinājumu attiecībā uz references cenu nozīmīgumu banānu nozarē.

462    Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 107. apsvērumā Komisija norāda uz elektroniskā pasta vēstuli, kuru B. 2001. gada 30. aprīlī ir nosūtījis P. (abi ir Chiquita direktori) un kura ir izteikta šādi:

“Ir apstiprinājies, ka, tiklīdz [Dole/Del Monte/Tuca] sasniegs cenu DEM 36,00 apmērā, to klienti (mazumtirgotāji) pretosies, jo šajā piedāvājuma līmenī patērētājiem piemērojamā cena pārsniegs 3,00 DEM/kg. Nav šaubu, ka šī “parādība” ietekmēs mūs vēl kādu laiku. [Tas] nozīmē, ka mūsu griestu piedāvājuma cena būs DEM 40,00 (zaļā piedāvājuma cena).”

463    Persona, kas iestājusies lietā, apstiprina, ka šī elektroniskā pasta vēstule atspoguļojot vienīgi dažu Chiquita darbinieku interpretāciju un ar to nevarot pierādīt Del Monte banānu piedāvājuma cenas nozīmīgumu.

464    Tomēr ir jānorāda, ka attiecīgajā dokumentā ir tieši izdarīta norāde uz “Del Monte” markas banānu, ko ir tirgojusi Weichert, un “Dole” markas banānu pircējiem, ko persona, kas iestājusies lietā, neapstrīd. Apstāklis, ka elektroniskā pasta vēstules autors ir viens no galvenajiem banānu tirgus dalībniekiem, kuram tā funkcionēšana ir bijusi pilnībā zināma, vienīgi pastiprina tās pierādījuma spēku.

465    Kā ir pamatoti norādījusi Komisija, šis dokuments parāda, ka faktiskās cenas bija atkarīgas no references cenām un ka klienti sekoja to attīstībai. Tas pierāda gan to, ka klienti reaģēja tad, kad references cenas sasniedza noteiktus līmeņus, gan arī to, ka tiem ir bijis skaidrs, ka starp šīm references cenām un faktiskajām cenām pastāv saikne. Turklāt dokumentā ir skaidri norādīts, ka, ja Dole, Del Monte un Tuca piedāvājums sasniegtu līmeni “DEM 36,00” apmērā, “patērētājiem piemērojamā cena [pārsniegtu] 3,00 DEM/kg”. Tas arī parāda “Chiquita”, “Dole” un “Del Monte” marku banānu references cenu zināmu savstarpējo atkarību un cenu novirzīšanās robežas, kuras ir bijušas paciešamas. Personas, kas iestājusies lietā, apgalvojums, ka esot “iespējams, ka B. ir mēģinājis norādīt P. iemeslus, kāpēc tas nevarēja noteikt augstāku oficiālo cenu”, vienīgi apstiprina šo pēdējo minēto konstatējumu.

466    Persona, kas iestājusies lietā, tāpat izsaka alternatīvu Chiquita elektroniskā pasta vēstules nozīmes skaidrojumu, lietojot šādu formulējumu:

“Ņemot vērā, ka tiek apgalvots, ka Chiquita ir bijuši līgumi ar noteiktiem klientiem, kas ir bijuši balstīti uz oficiālajām cenām, ir iespējams, ka noteikti klienti ir sūdzējušies par Chiquita oficiālajām cenām. Iespējams, ka B. ir pieņēmis, ka Weichert un Dole ir saskārušās ar tādām pašām problēmām, vai tas var būt meklējis argumentu, lai pamatotu savam vadītājam, kāpēc tam nebija iespējams noteikt augstāku oficiālo cenu. Ja tas tā ir bijis, B. ir skaidri kļūdījies par veidu, kādā Weichert ir veikusi savu darbību, t.i., [Weichert savu darbību ir veikusi] veidā, kas ir būtiski atšķirīgs no tā, ko Chiquita varētu būt izvēlējusies attiecībā uz savām pašas lietām.”

467    Ir jākonstatē, ka Weichert paziņojums ir balstīts uz pieņēmuma par Chiquita klientu sūdzību esamību un vienīgi minējuma par Chiquita darbinieka apsvērumiem un rīcību kombināciju, kas kopumā noved pie kategoriska un neprecīza secinājuma par darbības veikšanas veida atšķirību starp Weichert un Chiquita. Šim paziņojumam nevar piekrist, jo tas sagroza tiešu attiecīgā ziņojuma saturu, kā arī Komisijas objektīvos konstatējumus par references cenas noteikšanu un paziņošanu, ko Weichert katru nedēļu ir darījusi nozarē veikto komercsarunu kontekstā.

468    Visbeidzot, ir jāuzsver, ka Weichert, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, pati ir norādījusi, ka attiecīgā elektroniskā pasta vēstule netieši pierāda, ka attiecībā uz references cenām mazumtirgotāji ir bijuši jūtīgi (apstrīdētā lēmuma preambulas 108. apsvērums).

469    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 112., 126. un 389. apsvērumā Komisija min 2000. gada 28. februāra faksa ziņojumu, ar kuru A. – Del Monte darbinieks – lūdz A. W. sniegt viņam skaidrojumu par atšķirību starp “galīgo cenu” un “sagaidāmo cenu”, izmantojot šādu formulējumu:

“Pat sliktāk, es esmu divas reizes runājis ar jūsu uzņēmuma personu, kura ir atbildīga par banānu pārdošanu, lai apspriestu tirgus apstākļus un cenas. [..] Es uzzināju, ka [Weichert] savas cenas saglabās “ļoti tuvas” oficiālajai cenai!!! [..] Katrā ziņā [tas] ir pilnīgi nepieņemami.”

470    Prasītāja apstiprina, ka šī sarakste pierādot vienīgi to, ka tā ir vēlējusies, lai Weichert pārdod par pēc iespējas augstāku cenu. Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka šis dokuments nepierādot, ka oficiālā cena būtu cena, ko importētāji vēlētos saņemt, un drīzāk parādot Del Monte neapmierinātību ar faktu, ka personas, kas iestājusies lietā, faktiskās cenas ir bijušas pilnībā nesaistītas ar tās oficiālajām cenām.

471    Līdzās tam, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neuzskata, ka “oficiālā cena ir cena, ko importētāji vēlētos saņemt”, ir jānorāda, ka attiecīgais dokuments parāda starp oficiālo cenu un faktisko cenu pastāvošo saikni, un ka Del Monte acīmredzami ir sagaidījusi, ka Weichert iegūst galīgo cenu, kas būtu ļoti tuva references cenai, un konkrētajā gadījumā šī [situācija] Del Monte nav pilnībā apmierinājusi.

472    Treškārt, Komisija norāda uz Chiquita 2002. gada 8. augusta iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, ko K. ir nosūtījis P. (Chiquita prezidentam – ģenerāldirektoram), no kuras ir redzamas tā pārdomas saistībā ar Dole veikto savas references cenas palielināšanu par EUR 2 (apstrīdētā lēmuma preambulas 111., 172. un nākamie apsvērumi).

473    Chiquita darbinieks ir norādījis:

“Kāpēc mēs esam pavirzījušies tikai par 1,5, kamēr Dole ir pavirzījusies par 2,0?

Vakar mums bija radies iespaids, ka tirgus ir nedaudz iesilis, bet drīzāk par aptuveni EUR 1.

Šorīt Dole neatbildēja uz manu zvanu un, neapspriežoties ar mums, ir paziņojusi 2,00 (ar J. starpniecību – tas ļāva izvairīties no jautājumiem). Kāda varēja būt viņu motivācija?

1)      [..] Edeka tirdzniecības veicināšanas kampaņa: Edeka īsteno tirdzniecības veicināšanas kampaņu vienas nedēļas garumā attiecībā uz 3. kategorijas markām “zem Aldi cenas” (parasti to sortimentu veido 60 “Dole”, 30 “CB”, 20 “DM”, kā arī kāds daudzums no 3. kategorijas). Tie ir piespieduši savus piegādātājus tiem palīdzēt, Edeka ar Dole ir akceptējusi pirkt 80 K kastu par Aldi cenu. Palielinot tirgus cenu un Aldi cenu, tie [Dole] saņem vispirms labāku cenu attiecībā uz 80 K [..]. Ciktāl mēs piedalāmies ar 50 K “CS”, ir iespējams, ka mēs no tā gūsim kādu labumu.

2)      Dole zina, ka mums [Chiquita] ir daudz Dole plus darījumu un [to] arvien vairāk izmanto, lai spiestu mūsu faktiskās cenas uz augšu, taču tās paliek daudz par zemu.

Vēlāk Dole man piezvanīja, atkārtoja savu virzību un norādīja: “un “Aldi cena” noteikti mainīsies arī par 2”.

Pateicoties Weichert [..], mēs zinām, ka tie uzskata, ka Dole progresija ir nedaudz pārspīlēta.

Tas viss man liek domāt, ka Dole uzpūš situāciju un ka tai ir savi motīvi. Tā kā nevajadzētu radīt iespaidu, ka mēs vienīgi priecājamies tam sekot, mēs izvēlējāmies 1,50, tātad atstājot starpību 2 ar Dole un 4,50/5,00 ar trešajiem.”

474    Šis dokuments parāda, pirmkārt, ka Chiquita ir licies neparasti, ka Dole pieņem šādu cenu noteikšanas lēmumu, “neapspriežoties ar [Chiquita]”, un ka Chiquita ir sagaidījusi apspriešanos ar Dole, pirms šī pēdējā minētā pieņem šādu cenu noteikšanas lēmumu, un, otrkārt, ka Dole ir sākotnēji kontaktējusies ar Chiquita zemāka hierarhiskā līmeņa darbinieku, bez šaubām, lai izvairītos no jautājumiem, un ir veikusi otru telefona zvanu Chiquita augsta līmeņa atbildīgai personai, lai paskaidrotu cenu izmaiņas un mudinātu Chiquita sekot šai virzībai (apstrīdētā lēmuma preambulas 173. un 174. apsvērums).

475    Šis 2002. gada 8. augusta ziņojums tāpat pierāda Dole references cenas nozīmīgumu tirgū, tostarp saistībā ar Dole un Chiquita noteiktajām faktiskajām cenām. Turklāt Dole references cena konkrētajā gadījumā ir ietekmējusi Chiquita references cenu. Šī elektroniskā pasta vēstule parāda, ka iepriekšējā vakarā Chiquita paredzēja virzību uz augšu “aptuveni [EUR] 1” apmērā, bet no rīta tā ir nolēmusi paaugstināt savu references cenu par EUR 1,5. Savā uzņēmuma paziņojumā Chiquita norāda, ka, ņemot vērā Dole references cenas palielināšanu par EUR 2, tā ir grozījusi savu references cenu, to palielinot par EUR 1,5 “tā vietā, lai piemērotu vienīgi palielinājumu par EUR 1, kas ir bijis paredzēts iepriekšējā vakarā” (apstrīdētā lēmuma preambulas 111. apsvērums).

476    Komisija tāpat norāda uz faktu, ka ceturtdienā, 2003. gada 2. janvārī, Atlanta, kas ir nogatavinātāja–izplatītāja, darbinieks divām Chiquita atbildīgajām personām – P. un K. – ir nosūtījis elektroniskā pasta vēstuli, tajā atsaucoties uz Chiquita pieņemto lēmumu palielināt savu references cenu, kas tomēr jau ir bijusi paziņota klientiem, par EUR 0,5, kas ir noticis pēc minētās Dole references cenas palielināšanas, kura ir tikusi veikta tajā pašā minētā ziņojuma nosūtīšanas rītā. Šajā elektroniskā pasta vēstulē Atlanta darbinieks Chiquita vadītājiem saistībā ar šādu cenu noteikšanas lēmumu ir izteicis “ļoti kritisku piezīmi”. K. ir atbildējis, izmantojot šādu formulējumu: “Mēs domājām, ka, ja mēs paliktu pajā pašā līmenī, tas izbeigtu virzību uz augšu un apšaubītu palielināšanos nākamajās nedēļās.” Tajā pašā dienā, 2003. gada 2. janvārī, saistībā ar to pašu jautājumu Chiquita darbinieks ir rakstījis K., ka ir saskāries ar problēmām saistībā ar šo pārskatīšanu uz augšu, kamēr cena jau ir bijusi paziņota klientiem. 6. janvārī K. uz šo piezīmi ir atbildējis, izmantojot šādu formulējumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 110. un 176. apsvērums):

“[P.] [Chiquita prezidents – ģenerāldirektors attiecībā uz Eiropu] nav vēlējies, ka Dole un Del Monte rastos iespaids, ka mēs tās esam pametuši, saglabājot statu quo. Es saprotu.”

477    Kā ir pamatoti norādījusi Komisija (apstrīdētā lēmuma preambulas 110. apsvērums), 2003. gada 2. janvāra dokumenti parāda, ka klienti ir skaidri domājuši, ka references cenas izmaiņām ir nozīme saistībā ar cenām, kuras tie ir varējuši sagaidīt kā maksājamās vai saņemamās cenas. Chiquita izpilddirektora lēmums veikt palielināšanu, lai gan references cena jau ir bijusi paziņota klientiem, lai “nepamestu” Dole un Del Monte, parāda patieso Chiquita vēlēšanos apbalstīt tās galveno konkurentu references cenu palielināšanu, nepieciešamības gadījumā īstenojot ļoti neparastu pieeju pārskatīt jau paziņoto cenu, koriģējot to uz augšu, neraugoties uz grūtībām, ko tas rada attiecībā uz klientiem, un šīs pieejas pamatā ir perspektīva neapdraudēt cenu attīstību virzienā uz augšu, kurai ir jānotiek nākamajās nedēļās (apstrīdētā lēmuma preambulas 177. apsvērums).

478    Protams, ir skaidrs, ka cenu noteikšanas lēmums, par kuru ir runa minētajā ziņojumā, ir ticis pieņemts 2003. gada 2. janvārī, tieši pēc neapstrīdētā pirmstarifikācijas saziņas laikposma beigām. Tomēr, lai gan ar šo dokumentu pašu par sevi nevar pierādīt inkriminētās pretkonkurences rīcības patiesumu, tas apstiprina Komisijas savāktos pierādījumus attiecībā uz references cenas nozīmīgumu.

479    Persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 110. un 111. apsvērumā minētie dokumenti esot Chiquita iekšējie dokumenti, kuri neko neizsakot attiecībā uz to, ko tā plānoja vai sagaidīja cenu noteikšanas jomā. 2003. gada 2. janvāra elektroniskā pasta vēstuli nevarot saprast kā tādu, no kuras izrietētu, ka oficiālās cenas ir cenas, ko Weichert paredzēja saņemt.

480    Ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija neuzskata, ka “oficiālās cenas ir cenas, ko Weichert paredzēja saņemt”, un ir jānorāda, ka attiecīgie dokumenti parāda references cenu nozīmīgumu banānu nozarē, kurā Weichert pārkāpuma laikposmā ir bijusi viens no dalībniekiem.

481    Ir jāuzsver, ka pārkāpums attiecas uz vienu preci – svaigiem banāniem, kuri tiek iedalīti trīs kvalitātes līmeņos ar atbilstošām cenas atšķirībām un ietilpst vienā tirgū, ko raksturo cenu noteikšanas process, kura ietvaros Dole, Chiquita un Weichert saviem klientiem katru ceturtdienu no rīta paziņo references cenas, tādējādi adresējot tirgum pirmo signālu par to, ko importētāji sagaida cenu ziņā. Lai gan minētās references cenas ir attiekušās tikai uz šo uzņēmumu pārdodamajiem pirmās un otrās šķiras banāniem, starp šīm cenām un cenām par trešo marku banāniem vai banāniem bez markām ir pastāvējusi saikne, jo katru nedēļu ir obligāti notikusi dažādas kvalitātes banānu tarifu ziņā savstarpēja pozicionēšana. Zināmas “Chiquita”, “Dole” un “Del Monte” marku banānu references cenu savstarpējas atkarības esamību parāda Chiquita 2001. gada 30. aprīļa (apstrīdētā lēmuma preambulas 107. apsvērums) un 2002. gada 8. augusta (apstrīdētā lēmuma preambulas 111., 172. un nākamie apsvērumi) elektroniskā pasta vēstules.

482    Šajā ziņā vēl ir jācitē Chiquita ģenerāldirektora attiecībā uz Eiropu 2000. gada 21. jūnija elektroniskā pasta vēstule (apstrīdētā lēmuma preambulas 113. apsvērums), kura ir adresēta vairākiem kolēģiem un kurā šādi tiek komentēta Chiquita references cenas samazināšana, kas seko Dole references cenas samazināšanai par DEM 2: “Ar cenas starpību, kas sasniegtu DEM 9 attiecībā pret Dole, mums nebūtu citas izvēles. Runa acīmredzot ir par šoku, jo izredzes palielināt cenas vasarā parastajos ražošanas un tirgus apstākļos ir mazas vai pat neesošas.” Šajā pašā elektroniskā pasta vēstulē P. vēl raksta:

“[..] tas ir iemesls, kādēļ es jūs vēl vienu reizi lūdzu apsvērt ikvienu iespēju palielināt apjomus. Apjomu palielināšana nekompensēs 100 % apmērā cenas samazināšanos, bet mums ir nepieciešama katra papildu kaste, kamēr tas ilgtermiņā attiecībā uz mums neradīs negatīvas sekas.”

483    Kā pamatoti uzsver Komisija, šī elektroniskā pasta vēstule parāda, kādā mērā Chiquita ir bijusi satraukta saistībā ar references cenu pārskatīšanu uz leju, kura ir tikusi kvalificēta kā “šoks”, jo ir bijušas “mazas izredzes [vai nebija] izredžu, ka vasaras gaitā cenas palielināsies”, un ar risinājuma meklēšanu, lai mīkstinātu šīs situācijas negatīvās sekas attiecībā uz cenu līmeni, konkrētajā gadījumā veicot ar apjomiem saistītu rīcību. Tā no jauna parāda, cik svarīgs bija jautājums par importētāju references cenu atšķirībām un šo atšķirību pieņemamām vai paciešamām robežām.

484    Runa ir par references cenu banānu nozarē nozīmīguma papildu dokumentāro pierādījumu, saistībā ar kuru persona, kas iestājusies lietā, nav izteikusi nekādus apsvērumus.

485    Ceturtkārt, Komisija norāda uz vēstuli, ko Deutscher Fruchthandelsverband eV (DFHV, Vācijas tirdzniecības apvienība) 2005. gada 21. janvārī ir nosūtījusi Komisijas loceklim un kurā tostarp ir norādīts, ka “tās “oficiālās” cenas atspoguļo vienīgi dažādu tirgus dalībnieku atskaites punktu iknedēļas sarunās par cenu” un ka “tās līdz pat 50 % pārsniedz faktiski sarunātās cenas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 112. un 119. apsvērums).

486    Prasītāja norāda, ka šī DFHV vēstule esot datēta ar 2005. gadu, savukārt apgalvotais pārkāpums esot beidzies 2002. gadā. Persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka tās sakarā minētajai vēstulei neesot nekādas pierādīšanas vērtības. Vēstule neapstiprinot, ka tās, kā arī Dole un Chiquita oficiālās cenas būtu atskaites punkts sarunās par cenām. Faktiski DFHV esot apstiprinājusi, ka tā nezinot, vai persona, kas iestājusies lietā, oficiālās cenas ir izmantojusi par atskaites punktu savās sarunās par cenām.

487    Lai gan šis dokuments ir neapstrīdami vēlāks par pārkāpuma laikposma beigām un pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu inkriminēto pārkāpumu, tas parāda, ka trīs gadus pēc šī pārkāpuma – ņemot vērā, ka neviens banānu tirgus organizācijas grozījums nav ne apgalvots, ne pierādīts – references cenas vispārīgi tika uzskatītas par atskaites punktu iknedēļas sarunās par cenām.

488    Šī dokumenta pierādījuma spēku nevar pilnībā apšaubīt ar faktu, ka 2008. gada 18. decembra vēstulē DFHV ir norādījusi, ka tā nevar apstiprināt, ka Weichert savas oficiālās cenas ir izmantojusi kā atskaites punktu iknedēļas sarunās par cenām, jo ar to vienīgi tiek pausta nedrošība par konkrēto šīs banānu piegādātājas rīcību.

489    Tāpat ir jākonstatē, ka pati persona, kas iestājusies lietā, pamatojas uz šo DFHV 2005. gada 21. janvāra vēstuli, lai uzsvērtu, ka oficiālās cenas esot bijušas līdz 50 % augstākas par faktiskajām cenām un ka šīs starpības lielums parādot, ka neviens importētājs nevarēja paredzēt sasniegt šādu mērķi, ko Komisija katrā ziņā nekad nav apgalvojusi.

490    Trešām kārtām, persona, kas iestājusies lietā, apstiprina, ka “pierādījumi” pierādot, ka sarunās par cenām tā nekādi nav atsaukusies uz oficiālo cenu, un it īpaši atsaucas pati uz saviem administratīvajā procesā izdarītajiem paziņojumiem.

491    Ir konstatēts, ka persona, kas iestājusies lietā, atbildot uz Komisijas 2006. gada 10. februāra informācijas pieprasījumu, ir norādījusi, ka starp oficiālajām cenām un faktiskajām cenām neesot pastāvējusi saistība un ka atšķirības starp oficiālo cenu un faktisko cenu esot bijušas būtiskas. Atsaucei uz atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 287. punktu turpretim nav nozīmes, ciktāl minētajā punktā ir aplūkots daudzumu jautājums.

492    Tomēr ir jāuzsver, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam Weichert ir pārdevusi banānus, kas ir tikuši tirgoti ar marku “Del Monte”, un ka ceturtdienās tā, apspriežoties, kā tā apgalvo, ar Del Monte, ir noteikusi minēto banānu iknedēļas references cenas. Komisija tāpat ir norādījusi, ka attiecīgajā laikposmā Dole un Del Monte (šīs pēdējās minētās banānus ir pārdevusi Weichert) banānu references cenas ir bijušas gandrīz identiskas. Lai pamatotu šo konstatējumu, Komisija atgādina Weichert paziņojumus, saskaņā ar kuriem, “lai gan Del Monte tai nav oficiāli devusi norādījumus noteikt tādu pašu oficiālo cenu kā Dole, tā no [Weichert] ir sagaidījusi tādas oficiālās cenas noteikšanu, kura būtu vismaz tik augsta kā Dole cena” (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums un 138. zemsvītras piezīme).

493    Atbilstoši Komisijas 2007. gada 5. februāra pieprasījumam Weichert ir precizējusi:

“Del Monte ir regulāri piedalījusies cenu noteikšanas apspriedēs ar Weichert. Del Monte ir prasījusi no Weichert, lai tā katru nedēļu tai paziņotu oficiālo cenu. Bieži vien Del Monte nav bijusi apmierināta ar Weichert apstiprināto oficiālo cenu, jo tā ir uzskatījusi, ka banānu kvalitātes un reputācijas ziņā marka “Dole” ir vistuvākā markai “Del Monte”. Tādējādi tā ir sagaidījusi, lai Weichert markas “Del Monte” banānus tirgotu par to pašu oficiālo cenu kā Dole. Pēc iknedēļas aprēķinu saņemšanas Del Monte ir bieži atgriezusies pie Weichert un tai ir prasījusi paskaidrot, kāpēc tā nav noteikusi augstāku oficiālo cenu vai ieguvusi augstāku faktisko cenu. Ir pat bijušas situācijas, kad Del Monte ir atsaukusies uz Dole oficiālo cenu, kas ir bijusi augstāka par Weichert cenu, un prasījusi Weichert pamatot starpību.”

494    Weichert vēl ir precizējusi, ka tā ir sūtījusi Del Monte iknedēļas ziņojumus attiecībā uz situāciju banānu tirgū pārkāpuma laikposmā; minētajos ziņojumos ir bijušas norādītas ne tikai oficiālās cenas, bet arī faktisko cenu aplēses attiecībā uz konkrēto nedēļu, cita starpā norādot cenu diapazonu markas “Del Monte” banāniem (ko ir tirgojusi Weichert) un konkurentu precēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 392. apsvērums). Ir jānorāda, ka maksimālā faktiskā cena parasti atbilst references cenas norādei.

495    Visi šie Weichert paziņojumi, ko apstiprina dokumentāri pierādījumi, ir pretrunā apgalvojumam par tās references cenas nozīmīguma pilnīgu neesamību.

496    Del Monte savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir norādījusi, ka references cenām neesot bijusi nekāda ietekme uz faktiskajām cenām, bet arī ir minējusi, ka informācijas apmaiņa par references cenām importētājiem esot bijis veids, kā tie ir varējuši “sasaistīt nozīmīgu informāciju par pieprasījumu, nogādājamiem daudzumiem un visiem krājumiem tirgum saprotamā “paziņojumā”” (apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērums). Del Monte šai atbildei ir pievienojusi dokumentu, kas ir veltīts informācijas apmaiņas par Ziemeļeiropas apgādi ar banāniem (CRA International, 13/11/07) ekonomiskai analīzei, kurā ir precizēts, ka, “apmainoties ar informāciju un paziņojot oficiālās cenas tirgus dalībniekiem, importētāji sliktākajā gadījumā varēja saskaņot “kopīgu” tirgum adresējamu signālu (saskaņotu oficiālo cenu formā)”. Šo norādi, kas ir pārņemta apstrīdētā lēmuma preambulas 120. apsvērumā, papildina šāds apsvērums:

“Turpretim ir vismaz loģiski, ka, oficiālās cenas izmantojot kā piedāvājuma un pieprasījuma tirgū situācijas rezumējošo signālu, varētu panākt efektivitātes uzlabošanu. [..] Tādējādi nav neiespējams, ka visas tirgus dalībniekiem nozīmīgās informācijas rezumēšana vienotā signālā saskaņotu oficiālo cenu formā ir vienkāršs un efektīvs tirgus efektivitātes uzlabošanas veids.”

497    Turklāt, atbildot uz 2007. gada 5. februāra informācijas pieprasījumu, prasītāja ir norādījusi, ka “references cenas ir bijušas ātri zināmas tirgū” un ka [konfidenciāli]. Tāpat tā ir precizējusi, ka “klienti, tiem to neprasot, ir bieži atklājuši konkurentu references cenas, it īpaši tad, kad tie ir vēlējušies tās izmantot par argumentu, lai iegūtu zemākas cenas, ņemot vērā, ka banānu importētāji references cenu ir izmantojuši, lai norādītu uz “Aldi cenas”, kura ir tikusi gaidīta pēcpusdienā, attīstību.”

498    Vēl ir jāatgādina, ka atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Dole ir apstiprinājusi, ka references cenas esot bijušas tikai tirgus rādītāji, viens no daudziem patērētāju vērā ņemtajiem faktoriem, un vienīgi vadlīnijas sarunās ar klientiem. Dole ir precizējusi, ka “tās ļoti mērenā veidā palīdz importētājiem un klientiem novērtēt aktuālo tirgus stāvokli un veidu, kādā tas var attīstīties” (apstrīdētā lēmuma preambulas 116. apsvērums), un ka “klienti [..] mēģināja tirgoties nolūkā iegūt vislabāko piedāvājumu, publiski salīdzinot konkurējošās piedāvājuma cenas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 114. apsvērums).

499    Tādējādi var redzēt, ka klienti gaidīja, ka augstākas references cenas izraisīs augstākas darījuma cenas, un ka tie references cenas izmantoja kā instrumentus sarunās par faktisko cenu noteikšanu, kas liecina par interesi importētāju rīcības saskaņošanā attiecībā uz šīm references cenām. Šiem precīzajiem un konsekventajiem Dole un Del Monte paziņojumiem, kas ir sniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgām pārdomām, ir liela pierādīšanas vērtība (šajā ziņā skat. iepriekš 364. punktā minēto spriedumu lietā Aragonesas Industrias y Energía/Komisija, 104. punkts) attiecībā uz references cenu lomu, runājot par tām vispārīgi kā par importētāju pirmo cenu pieprasījumu, un to nozīmīgumu komercsarunās.

500    Dole, atbildot uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu attiecībā uz laikposmu, kas ietver 2000.–2002. gadu, ir norādījusi, ka “Del Monte ir pozicionējusi savus markas banānus līmenī, kas ir salīdzināms ar “Dole” markas banānu līmeni, un nozarē ir bijis vispārīgi atzīts, ka Dole references cenu Del Monte ir uzskatījusi par līdzekli šīs līdzības veicināšanai klientu vidū” (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums un 138. zemsvītras piezīme). No šī paziņojuma izriet, ka Dole references cena ir tikusi uzskatīta par komerciālu instrumentu, kas ir ļāvis Del Monte attiecībā uz saviem banāniem iegūt to pašu tarifu pozīciju kā Dole.

501    Savos procesuālajos rakstos prasītāja nav izteikusi nekādus apsvērumus saistībā ar administratīvā procesa gaitā izteiktajiem paziņojumiem, kas ir pretrunā tās apgalvojumam par saiknes starp references cenām un faktiskajām cenām neesamību.

502    Tieši pretēji, ir jāuzsver, ka savas argumentācijas saistībā ar izšķirošas ietekmes uz Weichert īstenošanas apstrīdēšanu kontekstā prasītāja ir norādījusi, ka tā esot [konfidenciāli], kamēr Weichert esot devusi priekšroku pretējai stratēģijai, t.i., liela apjoma pārdošanai, lai izmantotu savas licences un saglabātu savas piegādātājas attiecības ar pēc iespējas lielāku klientu skaitu. Weichert stratēģija, atbilstoši kurai cenas vienmēr ir bijušas noteiktas Dole cenu līmenī, neesot bijusi atbilstoša Del Monte interesēm, jo šī pēdējā minētā esot īstenojusi pārdošanu “par augstākām cenām”, rezultātā palielinot izplatīšanas līgumā paredzēto cenas mainīgo elementu. Tātad Del Monte esot “devusi priekšroku augstajām visa preču klāsta references cenām, kuras būtu tuvākas Chiquita cenām”, un tas esot bijis zināms trešajām personām, kā to apstiprinot Chiquita paziņojumi, kuros ir norādīts, ka “Dole un Del Monte ir sākušas piemērot atšķirīgas references cenas, kad Del Monte 2003. gadā ir atvērusi pati savu uzņēmumu Vācijā”, un līdzīgi Dole paziņojumi, atbilstoši kuriem “Del Monte ir mēģinājusi samazināt starpību starp Chiquita references cenu indeksu (t.i., visaugstāko references cenu) un Del Monte references cenu”.

503    Šie prasītājas paskaidrojumi, kā arī iepriekš 502. punktā norādītie Chiquita un Dole paziņojumi vienīgi apstiprina Komisijas savāktos pierādījumus un tās secinājuma par references cenu, tostarp Weichert references cenu, nozīmīgumu banānu tirgū pamatotību.

504    Ceturtām kārtām, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka references cenu nozīmīguma neesamību apstiprinot tās galveno klientu sagatavotās un tiesas sēdē iesniegtās vēstules. Tā uzskata, ka šie klienti esot apstiprinājuši, ka tos nav interesējušas tās oficiālās cenas, kurām nav bijis nekādas nozīmes sarunās par faktiskajām cenām; minētos klientus esot interesējusi “Aldi cena”.

505    Kā jau ir ticis norādīts iepriekš 341. punktā, šīm liecībām nav visu nepieciešamo objektivitātes garantiju un tādējādi tās ir jānoraida. Jau veiktajiem konstatējumiem par šo vēstuļu autorus un Weichert vienojošajām komerciālajām saiknēm un subordināciju, to formu un būtību ir jāpiebilst attiecībā uz oficiālajām cenām, ka, lai gan attiecīgie klienti norāda, ka to sarunu ar Weichert kontekstā minētajām cenām neesot bijusi nozīme, tie, neizdarot citus precizējumus, [savā argumentācijā] nonāk tiktāl, ka apstiprina, ka tie esot zinājuši, ka “Weichert uzskatīja savu oficiālo cenu par nenozīmīgu”.

506    Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka šīs vēstules šajā tiesvedībā varētu ņemt vērā, tās pašas par sevi nevar būt pamats secinājumam par Weichert references cenu nozīmīguma neesamību.

507    Vispirms ir jānorāda, ka visās administratīvā procesa gaitā sagatavotajās vēstulēs, izņemot D. k‑ga sabiedrības I. vārdā rakstīto vēstuli, attiecīgie klienti apgalvo, ka tiem esot bijusi pieeja Weichert intraneta lapā esošajam banānu iknedēļas nogādāšanas sarakstam un tie šo pieeju esot izmantojuši, “lai labāk novērtētu un salīdzinātu piegādātāju, ieskaitot Weichert, cenas”, kas ir formulējums, kurš, ņemot vērā banānu iknedēļas tirdzniecības procesa hronoloģiju, ir nepieciešami piemērojams references cenām. Turklāt šie paziņojumi apstiprina prasītājas un Dole paziņojumus, kas ir atgādināti iepriekš 497. un 498. punktā.

508    Turpinot, ir konstatēts, ka neviens no attiecīgajiem klientiem neizdara nevienu mājienu uz “Aldi cenu” kā vienīgo nozīmīgo norādi saistībā ar banānu cenu noteikšanu attiecīgajā laikposmā, lai gan persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka tās klientus esot interesējusi tikai minētā cena.

509    Visbeidzot un it īpaši ir jānorāda, ka ar tiesas sēdē Weichert iesniegtajām klientu vēstulēm, kas ir sagatavotas pēc izmeklēšanas un – dažu vēstuļu gadījumā – pat pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nepietiek, lai apstrīdētu to dokumentāro pierādījumu attiecībā uz references cenu nozīmīgumu pierādījuma spēku, kuri ir agrāki par izmeklēšanu un apstiprināti ar Dole un prasītājas paziņojumiem, jo šie uzņēmumi tostarp ir skaidri aprakstījuši klientu rīcību, kuri ir izmantojuši references cenas, norādot uz tām vispārīgi, kā uz sarunu instrumentu darījuma cenas noteikšanai (skat. iepriekš 462.–502. punktu).

510    Piektām kārtām, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka Komisija, minimizējot “Aldi cenas” nozīmi, kura esot bijusi vienīgais cenu noteikšanas vajadzībām izmantojamais references punkts attiecīgajā laikposmā, esot sagrozījusi oficiālo cenu nozīmīgumu un, konstatējot, ka laikposmā no 2000. līdz 2003. gadam “Aldi cenai” ir bijusi mazāka nozīme, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

511    Lai pamatotu šos apgalvojumus, persona, kas iestājusies lietā, pirmkārt, aprobežojas ar norādi pati uz saviem paziņojumiem, kas ir tikuši izteikti tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, kurā tā ir paudusi savu, kā arī citu apstrīdētā lēmuma adresātu pārliecību par Aldi – vislielākās banānu pircējas Savienībā – noteiktās cenas nozīmīgumu. Weichert precizē, ka kopš 90. gadu sākuma Aldi, ņemot vērā tās tirgus daļas Vācijā, kas no 21,5 % esot pieaugusi līdz 28,1 % 2005. gadā, pastāvīgo pieaugumu, esot “kļuvusi” par banānu tirgus Ziemeļeiropā nopietnu dalībnieku.

512    Šie apstākļi, ja pieņemtu, ka tie ir patiesi, neļauj uzskatīt, ka laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam “Aldi cena” būtu bijusi “vienīgais cenu noteikšanas vajadzībām izmantojamais references punkts”; ir jāatgādina, ka Komisija ir pieļāvusi domu par minētās cenas pieaugošo nozīmi attiecīgajā tirgū.

513    Otrkārt, persona, kas iestājusies lietā, piebilst, ka pretēji Komisijas secinājumiem fakts, ka “Aldi cena” ir tikusi noteikta pēc oficiālo cenu paziņošanas, nekādi nemazinot tās nozīmi, jo importētāji un it īpaši tā pati esot sagaidījuši “Aldi cenas” paziņošanu pirms iknedēļas sarunu par cenu uzsākšanas un minētā cena esot bijusi centrālais references punkts, kas esot ticis izmantots ilgtermiņa piegādes līgumos paredzēto faktisko cenu aprēķināšanai.

514    Līdzās tam, ka Weichert nepamato apgalvojumu par to, ka tā esot izmantojusi ilgtermiņa piegādes līgumus, kuros ir paredzēta uz “Aldi cenu” balstīta cenu noteikšana, ir jākonstatē, ka Komisija ir atgādinājusi objektīvu konstatējumu attiecībā uz banānu tirdzniecību iknedēļas sarunu procesa kontekstā, t.i., notikumu hronoloģiju, kas vienmēr ir sākusies ar to, ka ceturtdienās no paša rīta, pirms “Aldi cenas” izziņošanas Chiquita, Dole un Weichert paziņoja savas references cenas visiem saviem klientiem – nogatavinātājiem un mazumtirgotājiem.

515    Šī situācija parāda, ka no hronoloģiskā viedokļa references cenu paziņošana iezīmēja komercsarunu atskaites punktu. Prasītājas un Dole administratīvā procesa gaitā sniegtie paziņojumi attiecībā uz klientu rīcību saistībā ar importētāju izteiktajiem piedāvājumiem apstiprina šī novērojuma patiesumu.

516    Tātad ir redzams, ka importētāji vispirms definēja un paziņoja savas references cenas, kuras norādīja uz banānu cenu paredzamo attīstību, pēc tam nogatavinātāji izstrādāja savu viedokli par izmaiņām tirgū un iesniedza savus piedāvājumus Aldi un vienīgi šajā brīdī tika noteikta “Aldi cena” (apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērums).

517    Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērumā ir uzsvērusi šādus Dole paziņojumus:

“[..] sākotnējās references cenas, ko noteiktas sabiedrības paziņo tirgum ceturtdienās no rīta pēc šo sabiedrību cenu noteikšanas sanāksmēm, parāda tendenci – ka tās sagaida, ka tirgus pieaug par EUR 1, par 50 centiem (vienmēr par kasti, par 18 kg kasti), un [..] ka nogatavinātāji, kuri ir nepieciešami, lai piegādātu dzeltenos banānus, sniedz savas cenas Aldi (vislielākais banānu pircējs) ceturtdienās no rīta, un ka nogatavinātāji rīta gaitā, kādā brīdī starp [plkst. 9 un plkst. 11], izstrādā viedokli par veidu, kādā var attīstīties tirgus cena, pēc tam tie nosūta savu piedāvājumu Aldi pa faksu un Aldi drīz pēc [plkst. 13] atbild; bieži notiek tas, ka nogatavinātāji cer, ka banānu kastes cena palielināsies par vienu euro, un Aldi atbildot saka: “Labi, tirgus attīstās labi, noiets pie mums, mazumtirgotājiem, attīstās pozitīvi, bet mēs nevaram akceptēt palielināšanu par vienu euro, mēs akceptējam palielināšanu par 36 centiem”. [..] Tātad [..] importētāji saredz tikai tirgu, tie redz tendenci, kādā tirgus atbrīvosies no krājumiem, un tie domā, ka cena var pieaugt līdz vienam euro (tas ir tas, ko tie paziņo tirgum), bet faktiski nozīme ir tam, ko uzskata Aldi.”

518    Šis pēdējais minētais Dole, kura ir vienmēr apstrīdējusi, ka būtu izdarījusi EKL 81. panta pārkāpumu, vērtējums neapšauba procesa, kas raksturo ceturtdienas norisi, apraksta nozīmīgumu un saiknes starp references cenām un “Aldi piedāvājuma cenu” uzsvēršanu.

519    Apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērumā Komisija ir atgādinājusi prasītājas atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ietvertos paziņojumus, saskaņā ar kuriem informācijas apmaiņa par references cenām importētājiem esot bijis veids, kā tie varēja “sasaistīt nozīmīgu informāciju par pieprasījumu, nogādājamiem daudzumiem un visiem krājumiem tirgum saprotamā “paziņojumā””. Ir konstatēts, ka tāpat savā atbildē uz 2007. gada 5. februāra informācijas pieprasījumu prasītāja ir norādījusi:

“Klienti, tiem to neprasot, ir bieži atklājuši konkurentu references cenas, it īpaši tad, kad tie ir vēlējušies tās izmantot par argumentu, lai iegūtu zemākas cenas, ņemot vērā, ka banānu importētāji references cenu ir izmantojuši, lai norādītu uz “Aldi cenas”, kura ir tikusi gaidīta pēcpusdienā, attīstību [..].”

520    Šis paziņojums atbilst Chiquita 2002. gada 8. augusta iekšējās elektroniskā pasta vēstules saturam, kurā šī uzņēmuma darbinieks pauž savas pārdomas saistībā ar Dole veikto savas references cenas palielināšanu par EUR 2 (apstrīdētā lēmuma preambulas 111., 172. un nākamie apsvērumi), izmantojot šādu formulējumu:

“[..] palielinot tirgus cenu un Aldi cenu, tie [Dole] saņem [..] labāku cenu [..].”

521    Atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, Aldi ir precizējusi, ka tās lēmums attiecībā uz tās iknedēļas piedāvājumu, ko tā ir sniegusi saviem piegādātājiem, bija balstīts uz saņemtajiem piedāvājumiem, iepriekšējās nedēļas cenu un šīs pašas iepriekšējā gada nedēļas cenu. Aldi ir piebildusi, ka “banānu piegādātāju to sākotnējos piedāvājumos minētās cenas parāda vismaz cenu attīstības tendenci; tomēr formulētajam pretpiedāvājumam šai tendencei ne vienmēr [bija] jāatbilst” (apstrīdētā lēmuma preambulas 116. apsvērums).

522    Tātad var redzēt, ka pretēji personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumiem Komisija no iepriekš minētās hronoloģijas nekādā ziņā nav izdarījusi secinājumu par “Aldi cenas” nozīmīguma neesamību, bet ir to vienīgi izmantojusi, lai pienācīgā kārtā pamatotu savu secinājumu par references cenu nozīmīgumu banānu nozarē.

523    Treškārt, persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka no retajiem tās piedāvājuma cenas pielāgošanas, kas ir tikusi veikta pēc “Aldi cenas” izziņošanas, gadījumiem nevarot izdarīt nekādu nozīmīgu secinājumu un ka šo pielāgojumu biežums starp 2000. un 2002. gadu esot bijis tāds pats kā laikposmā pēc 2002. gada.

524    Ir jāatgādina, ka Komisija ir norādījusi, ka, sākot no 2002. gada otrā pusgada, “Aldi cena” ir tikusi arvien vairāk izmantota kā rādītājs banānu cenas aprēķina mērķiem attiecībā uz zināmu darījumu skaitu, runājot par citiem darījumiem, nevis tiem, kas attiecas uz “trešo” banānu iepirkšanu atbilstoši Aldi veiktajai iegādei, tostarp darījumiem, kas attiecās uz noteiktās markas banāniem.

525    Līdzās piegādātāju paziņojumiem par “Aldi cenas” “pieaugošo” nozīmi un konstatējumam par līgumu “Aldi plus” – ilgtermiņa piegādes līgumu, kuros tika piemērota fiksētas cenas formula, kuras pamatā ir Aldi noteikta iepirkuma cena, – pieaugošo daļu Dole pārdevumos Komisija norāda, ka esot nozīmīgi, ka Dole un Weichert tikai 2002. gada beigās ir sākušas pielāgot savas references cenas pēc “Aldi cenas” izziņošanas.

526    Savu nostāju Komisija izklāsta apstrīdētā lēmuma preambulas 123. apsvērumā, kurš ir izteikts šādi:

“Lietas materiālos esošie dokumenti parāda, ka, sākot no 2002. gada beigām, Dole un Weichert, kas šajā laikposmā ir tirgojušas “Del Monte” [markas] banānus, ir pielāgojušas references cenas pēc Aldi cenas izziņošanas ceturtdienas pēcpusdienā. Tomēr laikposmā no 2000. gada līdz 2002. gada otrajai pusei šāda pārskatīšana nav bijusi parasta. Dole un Weichert references cenas turklāt ir tikušas pielāgotas uz leju, salīdzinot ar sākotnējo piedāvājumu, it īpaši 2002. gada 41., 44., 45., 47., 48., 49., 51. un 52. nedēļā. Tomēr dalībnieki ir turpinājuši noteikt savas references cenas ceturtdienās no rīta pirms Aldi cenas noteikšanas un veikt divpusējo saziņu pirms šo (sākotnējo) references cenu noteikšanas. Chiquita parasti nepārskatīja savu references cenu pēc tam, kad tā bija to noteikusi (izņemot dažus gadījumus). Šie dalībnieki nav paskaidrojuši, kāpēc tie ir turpinājuši noteikt references cenas, kuras atbilstoši šo dalībnieku viedoklim “nav radījušas nekādu interesi”, pat tad, ja tie šīs cenas pārskatīja pēc Aldi cenas noteikšanas.”

527    Ar vienkāršajiem personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumiem, kas ir minēti iepriekš 523. punktā un kuri nekādā ziņā nav pamatoti, nevar apstrīdēt Komisijas konstatējumus.

528    Turklāt un it īpaši ir jānorāda, ka Weichert savos procesuālajos rakstos nav sniegusi nekādu paskaidrojumu par iemesliem, kādēļ ir tikušas saglabātas references cenas – gan tās, kuras ir tikušas noteiktas ceturtdienās no rīta, gan arī tās, kuras ir tikušas grozītas pēc “Aldi cenas” izziņošanas pēcpusdienā –, kamēr tā norāda, ka šī pēdējā minētā ir bijusi “vienīgais” cenu noteikšanai banānu nozarē izmantojamais references punkts.

529    Runājot vispārīgāk, ne prasītāja, ne arī Weichert nav sniegusi nekādu loģisku, Komisijas izmantotajam izskaidrojumam alternatīvu izskaidrojumu iemeslam, kādēļ references cenas pastāvēja, tika noteiktas katru ceturtdienu no rīta, tika paziņotas visiem klientiem, ātri izplatījās visā nozarē, tika paziņotas profesionālajai presei un publiskajām iestādēm, kas ir Komisijas izdarītie un šo divu uzņēmumu neapstrīdētie konstatējumi.

530    Savā atbildē uz 2006. gada 10. februāra informācijas pieprasījumu prasītāja pat ir norādījusi, ka līdz 1993. gadam banānu importētāju references cenas esot bijušas līdzīgas standarta cenu sarakstam un esot kalpojušas par atskaites punktu individuālajām sarunām ar klientiem. Līdz ar tirgu kopīgās organizācijas ieviešanu references cenas esot zaudējušas šo lomu un arvien vairāk – savu nozīmīgumu nozarē.

531    Līdzās tam, ka cēloņsakarība starp banānu nozares tirgu kopīgo organizāciju un references cenu kā atskaites punkta komercsarunās lomas izzušanu nav izklāstīta, ir jākonstatē, ka vismaz apmēram desmit gadu laikā importētāji tomēr katru nedēļu ir noteikuši minētās cenas un paziņojuši tās saviem klientiem.

532    Tiesas sēdē persona, kas iestājusies lietā, ir aprobežojusies ar savu references cenu kvalificēšanu par “pagātnes atskaņām”, kuras nav nozīmīgas.

533    Tomēr ir apšaubāms, ka tirgus dalībnieka cenu politikas noteikšana varētu būt atbilstoša vienīgi novecojušas vēsturiskas tradīcijas, nevis objektīva un stingri lietderīga kritērija ievērošanai, it īpaši runājot par tādu tirgu, kuru saskaņā ar pašas prasītājas teikto raksturo ļoti īss preces pārdošanas laiks, ņemot vērā, ka attiecīgās preces ļoti ātri bojājas, un centieni panākt maksimālu komerciālo efektivitāti.

534    Ceturtkārt, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka Komisijas izteiktā kritika attiecībā uz 2007. gada 20. novembra ekonomisko pētījumu, kas parādot būtiskas saiknes starp tās oficiālajām cenām un tās faktiskajām cenām neesamību, esot kļūdaina, kas esot sīkāk paskaidrots jaunajā 2010. gada 2. aprīļa pētījumā.

535    Komisija apgalvo, ka nevienā no prasības pieteikumā norādītajiem pamatiem neesot norādīts uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumu saistībā ar 2007. gada 20. novembra ekonomiskā pētījuma noraidīšanu un ka tādējādi personas, kas iestājusies lietā, šajā ziņā izteiktie argumenti neattiecoties uz strīda priekšmetu un tātad ir nepieņemami.

536    Tiesas statūtu 40. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka argumenti, kas ietverti pieteikumā par iestāšanos lietā, drīkst tikai atbalstīt vienas puses prasījumus. Reglamenta 116. panta 4. punkts nosaka, ka iestāšanās rakstā tostarp norāda personas, kas iestājusies lietā, prasījumus pilnīgi vai daļēji atbalstīt vai pilnīgi vai daļēji noraidīt kādas puses prasījumus, kā arī personas, kas iestājas lietā, izvirzītos pamatus un argumentus.

537    Ar šīm tiesību normām personai, kas iestājusies lietā, ir piešķirtas tiesības neatkarīgi izvirzīt ne tikai argumentus, bet arī pamatus, ar nosacījumu, ka tie atbalsta viena no lietas pamatdalībniekiem prasījumus un nav pilnīgi nesaistīti ar jautājumiem, kas ir tiesvedības pamatā, kāda ir ierosināta starp prasītāju un atbildētāju, jo citādi tie var grozīt strīda priekšmetu (skat. iepriekš 312. punktā minēto spriedumu lietā Sardegna/Komisija, 152. punkts un tajā minētā judikatūra).

538    Tādējādi Vispārējai tiesai, lemjot par personas, kas iestājusies lietā, izvirzīto pamatu un argumentu pieņemamību, ir jāpārliecinās, ka tie attiecas uz strīda priekšmetu, ko ir noteikuši lietas pamatdalībnieki.

539    Šajā lietā ir konstatēts, ka prasītāja tieši norāda, ka Komisija neesot pierādījusi saikni starp Weichert darījuma cenām un references cenām, un kritizē analīzi, ko Komisija šajā ziņā ir veikusi attiecībā uz diviem dokumentārajiem pierādījumiem, t.i., vēstuli, ko DFHV ir nosūtījusi Komisijas loceklim 2005. gada 21. janvārī, un 2000. gada 28. janvāra faksa ziņojumu, ar kuru A. – Del Monte darbinieks – ir lūdzis A. W. sniegt tam paskaidrojumu par atšķirību starp “galīgo cenu” un “sagaidāmo cenu”.

540    Šajos apstākļos – pretēji Komisijas apgalvojumiem – nevar uzskatīt, ka personas, kas iestājusies lietā, izteiktais iebildums pēc sava rakstura būtu pilnībā nesaistīts ar prasītājas šīs prasības ietvaros izteiktajiem apsvērumiem un ka tādējādi tas būtu nepieņemams.

541    Savukārt secinājums par minētā iebilduma pieņemamību ir izdarāms, piemērojot judikatūru attiecībā uz Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, kas ir viens no šķēršļiem tiesas procesam, par kuru Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 113. pantu var lemt pēc savas ierosmes jebkurā tiesvedības stadijā (iepriekš 394. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Exporteurs in Levende Varkens u.c./Komisija, 75. punkts, un iepriekš 394. punktā minētais spriedums lietā Honeywell/Komisija, 54. punkts); minētā judikatūra ir pēc analoģijas piemērojama iestāšanās rakstam (iepriekš 394. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 94. punkts).

542    Ir jākonstatē, ka, izņemot dažus vispārīga rakstura apgalvojumus par laikposmu, uz ko attiecas sākotnējais ekonomiskais pētījums, un Komisijas pieeju, persona, kas iestājusies lietā, aprobežojas ar paziņojumu, ka “Komisijas kritika ir kļūdaina” un ka “[tas] viss tiek sīkāk paskaidrots RBB 2010. gada 2. aprīļa ziņojuma 4. iedaļā”. Tik lakonisks iebilduma formulējums neļauj Komisijai sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai, attiecīgā gadījumā, pieņemt lēmumu, nepastāvot citai informācijai iebilduma pamatojumam, un, ja pielikumus varētu izmantot, lai detalizēti izklāstītu apgalvojumu, kas nav izteikts pietiekami skaidri un precīzi, tas būtu pretrunā pielikumu kā vienīgi pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos izmantojama [instrumenta] funkcijai (iepriekš 268. punktā minētais 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā France Télécom/Komisija, 204. punkts).

543    Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka personas, kas iestājusies lietā, argumentāciju varētu ņemt vērā, tā tik un tā būtu jānoraida.

544    Weichert atsaucas uz inkriminētās rīcības ekonomiskās ietekmes uz Eiropas banānu tirgu pētījumiem. Tajos ir norādīts, ka, ja Komisijas secinājumi būtu pareizi, būtu iespējams sagaidīt, ka references cenas un faktiskās cenas ir cieši saistītas. Taču persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka veiktie empīriskie konstatējumi parādot, ka faktiskās cenas tik būtiski atšķiras no tās oficiālajām cenām, ka loģiskā veidā nevarot tikt uzskatīts, ka šīs pēdējās minētās būtu varējušas veidot prettiesiskas koordinācijas nozīmīgu elementu.

545    Šie pētījumi ir vērsti uz to, lai pierādītu, ka apstrīdētajā lēmumā aprakstītā saziņa neesot radījusi sekas attiecībā uz tirgu, t.i., uz faktiskajām darījuma cenām, un ka tādējādi, aplūkojot retrospektīvā veidā, šai saziņai neesot varējušas būt pret konkurenci vērstas sekas.

546    Ir jāatgādina, ka pret konkurenci vērsts mērķis un pret konkurenci vērstas sekas saistībā ar EKL 81. pantā paredzētā aizlieguma piemērošanu ir nevis kumulatīvi, bet alternatīvi nosacījumi. Lai novērtētu, vai saskaņotas darbības ar EKL 81. panta 1. punktu ir aizliegtas, to konkrēto seku vērā ņemšana tātad ir lieka tad, ja ir redzams, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.

547    Saskaņotas darbības, kurām ir pret konkurenci vērsts mērķis, var neradīt pret konkurenci vērstas sekas. Lai gan ar pašu saskaņoto darbību jēdzienu tiek prezumēta rīcība tirgū, tas ne obligāti nozīmē, ka šai rīcībai būtu jārada konkrētas konkurenci nepieļaujošas, ierobežojošas vai izkropļojošas sekas (iepriekš 296. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 122.–124. punkts; iepriekš 298. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 163.–165. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 123.–125. punkts).

548    Ir jāatgādina, ka, lai konstatētu pret konkurenci vērstu mērķi, pietiek, ka saskaņotas darbības varētu radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci, un ka informācijas apmaiņa starp konkurentiem konkurences tiesību normām pretrunā var būt tad, ja ar to samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus funkcionēšanu, kā rezultātā konkurence starp uzņēmumiem tiek ierobežota. Turklāt – līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām – EKL 81. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci kā tādu (iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 31., 35. un 38. punkts).

549    It īpaši tas, ka saskaņotas darbības nerada tiešas sekas attiecībā uz cenu līmeni, neliedz iespēju konstatēt, ka tās ir ierobežojušas konkurenci starp attiecīgajiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑21/99 Dansk Rørindustri/Komisija, Recueil, II‑1681. lpp., 140. punkts).

550    Šajā ziņā ir jānorāda, ka tirgū faktiski izmantojamo cenu var ietekmēt ārēji, ārpus aizliegtas vienošanās dalībnieku kontroles esoši faktori, tādi kā vispārīgā ekonomikas attīstība, izmaiņas pieprasījumā konkrētajā nozarē vai klientu sarunu vešanas spēja.

551    Konkrētajā lietā no šī sprieduma 313.–533. punkta izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi references cenu nozīmīgumu banānu nozarē, kas ir apstāklis, kurš, to aplūkojot kopsakarā ar citiem lietas apstākļiem, ko ir ņēmusi vērā Komisija, ļauj konstatēt saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību.

552    No lietas materiāliem izriet, ka Chiquita, Dole un Weichert, kurām ir piederējusi ievērojama tirgus daļa, vismaz trīs gadu laikā katru ceturtdienu no rīta ir nemainīgi noteikušas references cenu saviem banāniem, paziņojušas šo cenu saviem klientiem – nogatavinātājiem un mazumtirgotājiem – pirms sarunu uzsākšanas un divpusēju kontaktu ceļā apmainījušās ar references cenām, ko katra no tām ir noteikusi, lai tieši uzraudzītu un pārbaudītu konkurentu pieņemtos lēmumus, kas raksturo aizliegtas vienošanās īstenošanu un parāda situāciju, kuras rezultātā Weichert argumentācijai, kas ir balstīta uz tās darījuma cenu līmeni, zūd loģisks raksturs.

553    Ar analīzi, kas ir balstīta uz Weichert darījuma cenu līmeni, un ar faktu, ka faktiskās cenas un references cenas, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā, nav “cieši” saistītas, nepietiek, lai apstrīdētu pierādījuma spēku, kurš piemīt pierādījumiem, kurus Komisija ir sniegusi un kuri tai ir ļāvuši secināt, ka references cenas vismaz ir kalpojušas par tirgus signāliem, tendencēm vai rādītājiem attiecībā uz paredzamām banānu cenu izmaiņām un ir bijušas svarīgas saistībā ar banānu tirdzniecību un iegūtajām cenām.

554    Starpības starp references cenām, kas ir prettiesiskās saskaņošanas priekšmets, un darījumu cenām konstatējums nekādi nenozīmē, ka nebūtu iespējams, ka pirmajām minētajām cenām ir ietekme uz otro minēto cenu līmeni. References cenu uzdevums ir vilkt tirgus cenas uz augšu, lai arī šīs pēdējās minētās galu galā paliek zemākas par paziņotajām cenām. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā faktu, ka uzņēmuma ieteiktais tarifs ir bijis augstāks par tirgus cenu, lai uzskatītu, ka tā cenu sistēmas mērķis ir bijis panākt tirgū piemērojamo tarifu pieaugumu (Vispārējās tiesas 1997. gada 22. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑213/95 un T‑18/96 SCK un FNK/Komisija, Recueil, II‑1739. lpp., 163. punkts).

555    Tādējādi nav lielas nozīmes tam, vai references cena ir bijusi faktors, kas vislielākajā mērā noteica Weichert faktisko cenu, vai jautājumam, kādā mērā šī uzņēmuma references cenas un faktiskās cenas ir bijušas saistītas; šajā ziņā ir jāatgādina, ka references cenas ir paziņotas cenas, attiecībā uz kurām nav apgalvots, ka tās varētu tikt iegūtas iknedēļas sarunu ietvaros, ne pat tas, ka tās varētu kalpot par galīgo rēķinos norādīto cenu aprēķina pamatu.

556    Ir vēl jāuzsver, ka Weichert ekonomiskā argumentācija attiecas tikai uz tās pašas rēķinos norādītajām cenām, kamēr, novērtējot aizliegtas vienošanās ietekmi uz tirgu, faktiskai rīcībai, kuru kāds uzņēmums atbilstoši tā paša apgalvojumam ir veicis, nav nozīmes, jo vērā ir jāņem vienīgi aizliegtas vienošanās sekas, to aplūkojot kopumā (iepriekš 296. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. un 152. punkts). Ar šo argumentāciju nevar pierādīt, ka inkriminētā rīcība attiecīgajiem uzņēmumiem nebūtu ļāvusi sasniegt darījuma cenu līmeni, kas ir augstāks par to, kurš būtu izrietējis no brīvas konkurences procesa; šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai novērtētu pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, ir jāatsaucas uz tādu konkurences procesu, kurš pastāvētu parastos apstākļos, ja pārkāpuma nebūtu bijis (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 150. un 151. punkts).

557    Saistībā konkrēti ar Weichert iesniegto ekonomisko pētījumu nozīmīgumu šī pēdējā minētā neapstrīd, ka starp references cenām un faktiskajām cenām pastāv korelācija, jo šie divi elementi kopumā attīstās paralēli, bet šī fakta iemeslu pieskaita vienīgi sezonālajām izmaiņām, kas ietekmē banānu tirgu, tomēr to nepierādot, jo 2010. gada 2. aprīļa ekonomiskā pētījuma tabulā Nr. 7 norādītie dati par atšķirību starp references cenu un “Weichert faktisko vidējo cenu” šajā ziņā ir nepietiekami. Tā kā šīs izmaiņas, kas ietver meteoroloģiskos apstākļus, vienādā veidā ietekmē abas attiecīgās cenas, šo faktoru ir iespējams uzskatīt arī par neitrālu, ar ko pašu par sevi nevar izskaidrot korelāciju starp Weichert references cenām un faktiskajām cenām.

558    Turklāt 2010. gada 2. aprīļa ekonomiskā pētījuma tabulu Nr. 1, 2 un 7 pārbaude rada pretrunu ar Weichert apgalvojumu, ka “ekstrēmās cenas atšķirības ir drīzāk norma nekā izņēmums”, un parāda, ka būtiskākās atšķirības starp references cenām un faktiskajām cenām ir radušās, tikai sākot no 2002. gada otrā pusgada, kas ir laiks, no kura Dole un Weichert sāk pielāgot savas sākotnējās references cenas pēc “Aldi cenas” izziņošanas.

559    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka persona, kas iestājusies lietā, kļūdaini apstiprina, ka Komisija neesot noteikusi nekādu saikni starp faktiskajām cenām un oficiālajām cenām, aplūkojot vispārīgi, un tās oficiālajām cenām un faktiskajām cenām, aplūkojot konkrēti, un ka Komisija turpretim ir pamatoti izdarījusi secinājumu par references cenu, tostarp personas, kas iestājusies lietā, references cenu, nozīmīgumu banānu nozarē, norādot, ka tās vismaz ir kalpojušas par tirgus signāliem, tendencēm vai rādītājiem attiecībā uz paredzamām banānu cenu izmaiņām un ir bijušas svarīgas saistībā ar banānu tirdzniecību un iegūtajām cenām.

560    Lai gan Komisijas konstatējums, atbilstoši kuram faktiskās cenas dažos darījumos esot bijušas tieši saistītas ar references cenām, nav piemērojams Weichert situācijai, ne šī pēdējā minētā, ne prasītāja nav apstrīdējušas šī konstatējuma nozīmīgumu saistībā ar Dole.

561    Kā pamatoti uzsver Komisija, pat ja kādam uzņēmumam references cenas ir bijušas mazāk svarīgas nekā tā konkurentu, it īpaši galveno konkurentu, references cenas, tas neattaisno šī uzņēmuma piedalīšanos apspriedēs, kas noved pie šādu references cenu koordinācijas (apstrīdētā lēmuma preambulas 127. apsvērums).

562    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentācija attiecībā uz references cenu nozīmīgumu neliecina par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu un tā ir jānoraida.

 Par cēloņsakarību starp saskaņošanu un Weichert rīcību tirgū

563    Prasītāja norāda, ka prezumpcija par nepieciešamo cēloņsakarību starp saskaņošanu un Weichert rīcību tirgū, ko uzsver Komisija, esot jānoraida tādēļ, ka šī uzņēmuma stratēģija, pretēji tās pašas vēlmēm, esot bijusi vienmēr noteikt savu references cenu tādā pašā līmenī kā Dole references cenas līmenis un tādējādi tas katru nedēļu vienīgi esot sekojis Dole cenai. Šīs rīcības patiesums izrietot no paša apstrīdētā lēmuma preambulas 104. un 203. apsvēruma formulējuma.

564    Tas, ka atbilstoši prasītājas teiktajam Weichert regulāri katru nedēļu piemērojot vienu un to pašu stratēģiju, kamēr tās apspriedes ar Dole nesekojot tai pašai shēmai, jo tās esot notikušas no vienas līdz divām reizēm mēnesī un retos gadījumos esot bijušas veltītas cenu noteikšanas elementiem, esot papildu pierādījums tam, ka šīm apspriedēm neesot bijusi nekāda ietekme uz Weichert tirgū īstenojamo rīcību.

565    Ir jāatgādina, kā tas izriet no pašas EKL 81. panta 1. punkta redakcijas, ka saskaņoto darbību jēdziens līdzās starp attiecīgajiem uzņēmumiem notikušai saskaņošanai ietver no šīs saskaņošanas izrietošo rīcību tirgū un cēloņsakarību starp šiem diviem elementiem. Šajā sakarā – ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem – ir jāprezumē, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību tirgū. Tas tā ir jo vairāk tad, ja saskaņošana ir notikusi regulāri ilgā laikposmā (iepriekš 298. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 161.–163. punkts).

566    Tādējādi attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāpierāda, ka saskaņošana nekādi nav ietekmējusi to rīcību tirgū (iepriekš 298. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 167. punkts).

567    Prasītāja norāda, ka Komisija ir tieši secinājusi, ka “attiecīgajā laikposmā Dole un Del Monte ([šīs pēdējās minētās banānus] ir tirgojusi Weichert) banānu references cenas ir bijušas [gandrīz] identiskas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums) un ka “[no] 2000. [līdz] 2002, gadam Weichert parasti ir noteikusi savu references cenu, iepriekš iegūstot informāciju par Dole references cenu, kuru šī pēdējā minētā ir noteikusi tajā pašā ceturtdienā no rīta” (apstrīdētā lēmuma preambulas 203. apsvērums).

568    Līdzās tam, ka pirmais minētais citāts parāda Dole un Weichert paralēlās rīcības esamību, kas drīzāk atklāj informācijas, ar kuru starp konkurentiem ir notikusi apmaiņa, ņemšanu vērā, nekā tās neievērošanu, ir jānorāda, ka otrais apstrīdētā lēmuma citāts nevar pamatot prasītājas apgalvojumus, jo tas ir izņemts no konteksta.

569    Apstrīdētā lēmuma preambulas 203. apsvērums ir iekļauts tā lēmuma daļā, kura ir veltīta apmaiņai ar references cenām, kas ir notikusi pēc to noteikšanas ceturtdienās no rīta; tā bija viens no elementiem uzņēmumu koluzīvajos pasākumos, jo tā ļāva kontrolēt individuālos cenu noteikšanas lēmumus, kas pieņemti, pamatojoties uz pirmstarifikācijas saziņas ietvaros apmainīto informāciju, un līdz ar to ir uzskatāma nevis par atsevišķu pārkāpumu, bet par rezultātu uzraudzības mehānismu, kas sekmēja to pašu mērķi.

570    Pēc savas nostājas izklāstīšanas apstrīdētā lēmuma preambulas 198. apsvērumā, Komisija nākamajos apsvērumos atgādina attiecīgo uzņēmumu šajā ziņā izteiktos paziņojumus.

571    Tā uzsver, ka, atbildot uz 2006. gada 6. jūnija informācijas pieprasījumu, Weichert ir precizējusi to savu darbinieku vārdus, kuri ir apmainījušies ar references cenām gan ar Dole, gan arī ar Chiquita (apstrīdētā lēmuma preambulas 202. apsvērums).

572    Apstrīdētā lēmuma preambulas 203. apsvērums ir formulēts šādi:

“Weichert norāda, ka saziņa ar dalībniekiem esot notikusi nevis kādā iepriekš noteiktā laika brīdī ceturtdienā no rīta, bet parasti esot norisinājusies kādā brīdī starp [plkst. 9] un pusdienlaiku. [No] 2000. [līdz] 2002. gadam Weichert savu references cenu parasti ir noteikusi, iepriekš iegūstot informāciju par Dole references cenu, kuru šī pēdējā minētā ir noteikusi tajā pašā ceturtdienā no rīta. Saistībā ar informāciju attiecībā uz Dole references cenu laikposmā no 2000. [līdz] 2002. gadam Weichert norāda, ka tā šo informāciju esot ieguvusi no klientiem, citiem importētājiem vai Dole darbiniekiem. Atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Weichert norāda, ka šo informāciju tā esot varējusi iegūt no dažādiem avotiem. [Tas] nav pretrunā Komisijas konstatējumiem.”

573    Tātad ir secināms, ka prasītājas uzsvērtais citāts atrodas starp divām frāzēm, kurās tiek atstāstīti Weichert paziņojumi, un ietver tiešu atsauci uz zemsvītras piezīmi, kurā ir precizēts, ka tas atbilst Weichert atbildei uz 2007. gada 5. februāra informācijas pieprasījumu.

574    Turklāt, atzīmējusi, ka “saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumos, ja saziņa attiecas uz nākotnes cenu noteikšanas politiku, tiek uzskatīts, ka dalībniekam ir obligāti tieši vai netieši jāņem vērā iegūtā informācija, lai noteiktu politiku, ko tas paredz īstenot tirgū”, apstrīdētā lēmuma preambulas 233. apsvērumā Komisija ir tieši norādījusi, ka “neviens adresāts nav pierādījis, ka nebūtu ņēmis vērā šo informāciju, nosakot savas references cenas”. Līdzīgi apstrīdētā lēmuma preambulas 268. apsvērumā tā ir skaidri norādījusi, ka, lai gan Weichert neesot atzinusi, ka “[būtu] ņēmusi vērā no konkurentiem saņemto informāciju, lai noteiktu savas references cenas”, “šāda atziņa nav bijusi vajadzīga”, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru.

575    Šajos apstākļos no apstrīdētā lēmuma redakcijas un konkrētāk no minētā lēmuma preambulas 104. un 203. apsvēruma, aplūkojot tos kopumā, formulējumiem nevar pamatoti izsecināt kādu pierādījumu tam, ka Weichert būtu katru nedēļu sagaidījusi Dole cenu pirms savas pašas references cenas noteikšanas tādā pašā līmenī un tādējādi nebūtu ņēmusi vērā inkriminētās informācijas apmaiņas gaitā gūto informāciju, lai noteiktu savu iknedēļas rīcību tirgū.

576    Tāda pati situācija ir saistībā ar prasītājas apgalvojumu par saziņas starp Dole un Weichert biežumu un apspriežu par cenu noteikšanas elementiem retumu. Kā ir izklāstīts iepriekš 367. punktā, Komisija tostarp attiecībā uz divpusējas pirmstarifikācijas saziņas periodiskumu ir varējusi pamatoti secināt par saziņas shēmas vai sistēmas esamību, kuru attiecīgie uzņēmumi ir varējuši izmantot atkarībā no savām vajadzībām. Šis secinājums ir pilnībā saderīgs ar judikatūru attiecībā uz cēloņsakarības starp attiecīgo uzņēmumu saskaņošanu un no šīs saziņas izrietošu rīcību tirgū prezumpciju, uz kuru Komisija atsaucas šajā lietā.

577    Turklāt prasītāja nav norādījusi nevienu konkrētu un objektīvu apstākli, kas pierādītu Weichert, kā tiek apgalvots, sekotājas rīcību.

578    Šajā ziņā ir jānorāda, ka savā argumentācijā attiecībā uz izšķirošas ietekmes uz Weichert īstenošanas apstrīdēšanu prasītāja norāda, ka Weichert stratēģija esot bijusi liela apjoma pārdošana, lai izmantotu visas savas licences, un tādējādi savu oficiālo cenu tā vienmēr esot noteikusi pēc tam, kad Dole bija noteikusi savu cenu, un esot to noteikusi tādā pašā līmenī kā šī pēdējā minētā sabiedrība, kamēr prasītājas stratēģija esot bijusi vērsta uz to, lai sasniegtu visa [preču] klāsta kopumā augstu cenu un tādu references cenu, kura būtu vistuvākā Chiquita cenai, kas pat esot bijis zināms citiem tirgus dalībniekiem.

579    Lai pamatotu savus apgalvojumus, prasītāja atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 203. apsvērumā, kas ir atspoguļots šī sprieduma 572. punktā, norādītajiem Weichert paziņojumiem, kā arī Chiquita un Dole paziņojumiem, kas ir veikti, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumiem.

580    Chiquita ir aprobežojusies ar norādi, ka “sarunās par cenām nākamajai nedēļai Dole ir dažreiz atsaukusies uz Del Monte cenu”, tomēr precizējot, ka “Del Monte cena [sabiedrībai] Chiquita nav bijusi svarīga, jo šajā laikā Dole un Del Monte cenas katru nedēļu vienmēr ir bijušas tādas pašas”, un uzsverot, ka “Dole ir precizējusi, ka “nozarē bija plaši zināms, ka Dole oficiālās cenas Del Monte ir uzskatījusi par references punktu saistībā ar savām pašas oficiālajām cenām”. Ar šiem paziņojumiem tomēr nepietiek, lai pamatotu prasītājas apgalvojumus, atbilstoši kuriem Weichert katru nedēļu esot sagaidījusi Dole cenu pirms savas pašas references cenas noteikšanas tādā pašā līmenī.

581    Tātad ir secināms, ka prasītājai nav izdevies pierādīt, ka inkriminētā saskaņošana nekādā veidā nav ietekmējusi Weichert rīcību tirgū, un ka saistītie tās apgalvojumi par Komisijas nostājas attiecībā uz tās references cenu apmaiņas analīzi “vājināšanos” tāpat ir jānoraida.

582    Visbeidzot ir jāuzsver, ka pretēji prasītājas apgalvojumiem Komisija nav “galvenokārt” pamatojusies uz šo cēloņsakarības starp prettiesisko saskaņošanu un rīcību tirgū prezumpciju, lai šajā lietā pierādītu saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību, jo šis secinājums balstās uz inkriminētās informācijas apmaiņas pazīmju, kā arī juridiskā un ekonomiskā konteksta, kurā apmaiņa ir notikusi, vērtējumu, un tas atbilst judikatūras prasībām.

583    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka Dole un Weichert ir iesaistījušās pirmstarifikācijas saziņā, kuras gaitā tās ir apspriedušas banānu cenu noteikšanas faktorus, t.i., faktorus, kas attiecas uz references cenām nākamajai nedēļai, vai ir apspriedušas vai atklājušas cenu tendences, vai arī ir sniegušas indikatīvas norādes par references cenām nākamajai nedēļai.

584    Izmantojot pirmstarifikācijas saziņu, Dole un Weichert, kas ir bijušas galveno banānu piegādātāju skaitā, tā vietā, lai noteiktu savas references cenas pilnīgi neatkarīgi, ir koordinējušas šo cenu noteikšanu. Šajās divpusējās apspriedēs attiecīgie uzņēmumi ir atklājuši rīcības, ko tie ir paredzējuši veikt, virzienu vai vismaz ir ļāvuši dalībniekiem novērtēt konkurentu nākotnes rīcību attiecībā uz references cenu noteikšanu un paredzēt rīcības virzienu, ko tie ir plānojuši īstenot. Tādējādi tie ir samazinājuši nenoteiktību attiecībā uz konkurentu nākotnes lēmumiem par references cenām, līdz ar to ierobežojot uzņēmumu konkurenci.

585    Tādējādi Komisija ir pamatoti secinājusi, ka starp Dole un Weichert notikusī pirmstarifikācijas saziņa ir bijusi saistīta ar cenu noteikšanu un ka tās rezultātā ir radušās saskaņotas darbības ar mērķi ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē.

 Par vienotu pārkāpumu

586    Prasītāja, ko atbalsta persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka, izdarot secinājumu par vienota un turpināta pārkāpuma esamību, Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo Komisija, pirmkārt, pieļaujot, ka Weichert nav zinājusi par starp Dole un Chiquita notikušo saziņu un nav varējusi to paredzēt, un, otrkārt, atzīstot Weichert par atbildīgu vienīgi par pārkāpuma, kurā tā ir piedalījusies, daļu, kas esot ar pārkāpuma kvalificēšanu par vienotu un turpinātu pārkāpumu nesaderīga situācija.

587    Ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka uzņēmums, kas ir piedalījies vienotā un saliktā pārkāpumā, veicot patstāvīgas darbības, uz kurām ir attiecināms nolīguma vai saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi jēdziens EKL 81. panta 1. punkta izpratnē un kuras ir paredzētas, lai veicinātu pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par darbībām, ko veikuši citi uzņēmumi saistībā ar šo pašu pārkāpumu, par visu piedalīšanās minētajā pārkāpumā laikposmu (iepriekš 296. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 203. punkts).

588    Tātad var redzēt, ka vienota pārkāpuma jēdziens var attiekties uz tādas pret konkurenci vērstas rīcības juridisko kvalifikāciju, kura sastāv no nolīgumiem, saskaņotām darbībām un uzņēmumu apvienību lēmumiem, bet arī uz atbildības par konkurences tiesību normu pārkāpumiem personīgo raksturu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 159. un 160. punkts).

589    Tādējādi Komisijas vērtējuma pamatotība ir jāpārbauda attiecībā uz diviem elementiem – attiecīgo uzņēmumu faktisko rīcību un to atbildību par minēto rīcību.

 Par inkriminēto rīcību

590    Saistībā ar objektīvo elementu, kas ir saistīts ar attiecīgo uzņēmumu faktiskās rīcības ņemšanu vērā, ir jānorāda, ka EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne tikai no izolētas darbības, bet arī no darbību virknes, vai arī turpinātas rīcības. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka viens vai vairāki šādas darbību virknes vai turpinātas rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi arī var būt minētās tiesību normas pārkāpums (iepriekš 296. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 81. punkts, un iepriekš 371. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 258. punkts).

591    Ir jāuzsver, ka vienota nolīguma vai vienota pārkāpuma jēdziens paredz dažādu dalībnieku veiktas rīcības kopumu, kuram ir viens un tas pats pret konkurenci vērsts ekonomisks mērķis (Vispārējās tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedums lietā T‑1/89 Rhône-Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867. lpp., 125. un 126. punkts, un iepriekš 416. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 3699. punkts). Fakts, ka dažādās uzņēmumu darbības to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, iekļaujas “kopējā plānā”, ir noteicošs, lai konstatētu vienotu pārkāpumu (šajā ziņā skat. iepriekš 371. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 258. un 260. punkts).

592    Šajā lietā Komisija ir paskaidrojusi, ka visa divpusējā pirmstarifikācijas saziņa, kas ir notikusi gan starp Dole un Chiquita, gan arī starp Dole un Weichert, esot samazinājusi nenoteiktību saistībā ar references cenu noteikšanu nākotnē, esot bijusi saistīta ar cenu noteikšanu un tai esot bijis viens un tas pats ekonomiskais mērķis, t.i., izkropļot banānu cenu normālo attīstību Ziemeļeiropā. Tā ir norādījusi, ka apmaiņa ar references cenām, kas esot ļāvusi attiecīgajiem uzņēmumiem uzraudzīt katra no tiem pieņemtos cenas noteikšanas lēmumus, šo identisko un vienoto mērķi esot veicinājusi (apstrīdētā lēmuma preambulas 247. apsvērums).

593    Komisija nav aprobežojusies ar konstatējumu, ka ir pastāvējis identisks pret konkurenci vērsts mērķis; tā tāpat ir pierādījusi, ka divpusēja saziņa starp Dole un Chiquita un divpusēja saziņa starp Dole un Weichert ir bijušas savstarpēji saistītas un papildinošas (šajā ziņā skat. iepriekš 588. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās BASF un UCB/Komisija, 181. punkts).

594    Pirmkārt, Komisija ir norādījusi, ka visa divpusējā pirmstarifikācijas saziņa notika atbilstoši vienai un tai pašai shēmai. Tā uzskata, ka tās līdzīgais saturs, fakts, ka tajā ir bijušas regulāri iesaistītas vienas un tās pašas personas un tai bija gandrīz identisks funkcionēšanas veids saziņas datumu un līdzekļu ziņā, kā arī fakts, ka saziņa ir notikusi tajā pašā un ilgstošā laikposmā, liecina par saziņas mehānismu, kas pierāda pārkāpuma vienoto raksturu (apstrīdētā lēmuma preambulas 249. apsvērums).

595    Šajā ziņā ir jāuzsver īpašie lietas apstākļi, jo pārkāpjošo rīcību veido divas divpusējas informācijas apmaiņas [shēmas], katrā no kurām ir bijis iesaistīts viens un tas pats uzņēmējs, t.i., Dole. Apgalvojums, ka saziņa starp Dole un Weichert būtu uzskatāma par atsevišķu pārkāpumu, nav saderīgs ar Dole iesaistīšanās kopīgajā aizliegtajā vienošanās objektīvo konstatējumu, kas – tostarp, taču droši – izriet no tās divpusējas saziņas ar Weichert.

596    Komisija tāpat norāda, ka apmaiņa ar references cenām esot notikusi atbilstoši konsekventai shēmai, kas esot līdzīga divpusējas saziņas shēmai (apstrīdētā lēmuma preambulas 249. apsvērums), un esot konstatēts, ka Weichert ar savām references cenām ceturtdienās no rīta ir apmainījusies gan ar Dole, gan arī ar Chiquita (apstrīdētā lēmuma preambulas 200. un 202. apsvērums).

597    Tas, ka ceturtdienās no rīta notiekošo apmaiņu ar references cenām Komisija nav uzskatījusi par atsevišķu EKL 81. panta pārkāpumu, tai – pretēji personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumiem – nav liedzis to ņemt vērā kā mehānismu, kas ir atvieglojis aizliegtas vienošanās funkcionēšanu, lai šajā lietā konstatētu vienotu pārkāpumu.

598    Otrkārt, Komisija ir uzsvērusi, ka Chiquita, Dole un Weichert esot bijušas galveno banānu piegādātāju skaitā Ziemeļeiropā. Tā ir norādījusi, ka koluzīvās darbības esot bijušas saistītas ar cenu noteikšanu saistībā ar attiecīgo uzņēmumu references cenām un ka tādējādi vispārējā pret konkurenci vērstā rīcība esot bijusi tā paša pārkāpuma daļa, un ka būtu mākslīgi sadalīt šādu vispārēju turpinātu rīcību vai darbību virkni – tāpat neatkarīgi no tā, ka katram pirmstarifikācijas saziņas gadījumam ir bijis pret konkurenci vērsts mērķis –, ko ir raksturojis vienots mērķis, uzskatot tos par atsevišķu pārkāpumu virkni, kaut gan tas, kas no tiem ir izrietējis, ir bijis vienots pārkāpums ar vienu ekonomisku mērķi (apstrīdētā lēmuma preambulas 247. un 248. apsvērums).

599    Tātad ir uzskatāms, ka starp divpusēju pirmstarifikācijas saziņu starp Dole un Chiquita un divpusēju pirmstarifikācijas saziņu starp Dole un Weichert ir pastāvējis mērķu identiskums (šajā ziņā skat. iepriekš 416. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 3705. punkts).

600    Šajos apstākļos apstrīdētā lēmuma preambulas 251. apsvērumā Komisija ir varējusi pamatoti secināt, ka visi koluzīvās darbības gadījumi ir veidojuši vienu un to pašu turpinātu pārkāpumu, ko raksturo vienots ekonomisks mērķis, kas ir vērsts uz konkurences ierobežošanu Kopienā EKL 81. panta izpratnē.

601    Ar prasītājas apgalvojumu, ka Weichert neesot konkurējusi ar Chiquita attiecībā uz preci, saistībā ar kuru Weichert ir nodevusi informāciju Dole, šo secinājumu nevar apšaubīt.

602    Prasītāja uzskata, ka Chiquita references cenas esot attiekušās uz dzeltenajiem banāniem, t.i., ņemot vērā nogatavināšanas izmaksas, kamēr Weichert un Dole references cenas esot attiekušās uz tā saucamajām “zaļajām” cenām, kas esot piemērojamas zaļiem banāniem, kuri nav izgājuši nogatavināšanas posmu un tiek laisti tirgū vienīgi pusotru nedēļu vēlāk jau kā dzelteni banāni. Lai pamatotu savus apgalvojumus, prasītāja norāda uz 2003. gada 2. janvārī Atlanta – nogatavinātājas–izplatītājas – darbinieka sabiedrības Chiquita darbiniekam nosūtītās elektroniskā pasta vēstules saturu, kura ir šāds:

“Lai gan es zinu, ka divās pēdējās nedēļās Chiquita ir visu laiku sekojusi Dole noteiktajai cenai (t.i., uz samazināšanos), konkrētajā gadījumā nevar un nevajadzētu ievērot Dole ieteikumu. Proti, Chiquita noteiktā cena ir dzeltenā references cena, kas ir piemērojama nākamās nedēļas pirmdienā veicamām piegādēm. Savukārt Dole references cena, kas sākotnēji šorīt tika palielināta par EUR 0,50, ir zaļā references cena, kas pārvērtīsies par dzelteno tikai pēc divām nedēļām, ne agrāk.”

603    Šo prasītājas argumentāciju nevar atbalstīt, jo tā ir balstīta uz nepamatotu un kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru zaļi un dzelteni banāni būtu pilnībā atšķirīgas preces, kuras būtu attiecināmas uz diviem dažādiem tirgiem, kuros ekskluzīvā veidā darbotos Weichert un Dole, no vienas puses, un Chiquita, no otras puses.

604    Ievērojot attiecīgo uzņēmumu atbildes uz informācijas pieprasījumiem un uz paziņojumu par iebildumiem, Komisija apstrīdētajā lēmumā konkrēto nozari un tostarp konkrēto preci ir skaidri definējusi kā svaigus banānus, ko tā jau ir norādījusi minētajā paziņojumā, un precizējusi, ka apstrīdētais lēmums attiecas gan uz nenogatavinātajiem (zaļajiem) banāniem, gan uz nogatavinātajiem (dzeltenajiem) banāniem (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. apsvērums).

605    Komisija ir norādījusi, ka banāni, ko nosūta zaļus, pienākot ostās zaļi un, lai tie būtu gatavi patēriņam, tie esot jānogatavina. Banānus piegādājot tieši pircējiem (zaļie banāni) vai arī nogatavinot, piegādājot tos aptuveni vienu nedēļu vēlāk (dzeltenie banāni), atspoguļojot apstākli, ka nogatavināšanu vai nu varēja organizēt pircējs, vai arī varēja veikt importētājs vai kāda persona, kas darbojas importētāja vārdā. Importētāju klienti parasti esot bijuši nogatavinātāji vai mazumtirdzniecības tīkli (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērums). Komisija norāda, ka Chiquita, Dole un Weichert esot noteikušas savas references cenas katru nedēļu, aplūkojamajā gadījumā – ceturtdienās no rīta, un paziņojušas tās saviem klientiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. un 104. apsvērums). Izteiciens “references cenas” parasti esot attiecies uz zaļo banānu references cenām (zaļā piedāvājuma cena). Dzelteno banānu references cenas (dzeltenā piedāvājuma cena) parasti esot veidojušās, zaļajai piedāvājuma cenai pieskaitot nogatavināšanas maksu (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums); zaļo banānu references cenas tātad esot noteikušas dzelteno banānu references cenas (apstrīdētā lēmuma preambulas 287. apsvērums).

606    Ir jākonstatē, ka prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, šajā tiesvedībā nav norādījušas nevienu apstākli, kas būtu pretrunā Komisijas konstatējumiem attiecībā uz šādi aprakstīto banānu tirgus funkcionēšanu.

607    Pirmām kārtām, prasītāja, nenorādot nekādu pamatojumu, aprobežojas ar apgalvojumu, ka Weichert esot tirgojusi vienīgi zaļos banānus. Tās argumentācija pat ietver iekšēju pretrunu, jo tā norāda, ka Chiquita ar Dole esot bijušas apspriedes un tā esot dalījusies ar informāciju par dzeltenajiem banāniem, tajā pašā laikā apgalvojot, ka šim pēdējam minētajam uzņēmumam, tāpat kā Weichert, esot bijušas tikai references cenas attiecībā uz zaļajiem banāniem.

608    Ir konstatēts, ka Dole, izmantojot savu Vācijas meitassabiedrību, ir pārdevusi zaļos banānus Vācijas mazumtirgotājiem, kuriem ir bijušas pašiem savas nogatavināšanas kapacitātes, un Eiropas nogatavinātājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 12. apsvērums).

609    Administratīvajā procesā aprakstot savu darbību, Chiquita ir norādījusi, ka “Eiropā augli piegādā vai nu vairumtirgotājiem–nogatavinātājiem, tādiem kā Atlanta (Vācija), vai arī tieši mazumtirgotājiem (kas paši veic nogatavināšanu)”, kas atbilst zaļo banānu pārdošanai (uzņēmuma paziņojums Nr. 13, I 3 pielikums).

610    Dole un Chiquita paziņojumi attiecībā uz to references cenu nozīmi, ko apstiprina dokumentāri pierādījumi, kā arī šo sabiedrību sniegtais to informācijas apmaiņas apraksts (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 104. un 140.–143. apsvērumu) parāda divu uzņēmumu situāciju, kuri perfektas savstarpējas izpratnes gaisotnē sazinās par zaļo banānu cenām Ziemeļeiropas reģionā.

611    Chiquita 2001. gada 30. aprīļa iekšējā elektroniskā pasta vēstule, kas ir minēta apstrīdētā lēmuma preambulas 107. apsvērumā, parāda zaļo banānu pārdevumu, ko veica šis uzņēmums, esamību. Šī vēstule ir izteikta šādi:

“Ir apstiprinājies, ka, tiklīdz [Dole, Del Monte un Tuca] sasniegs cenu DEM 36,00 apmērā, to klienti (mazumtirgotāji) pretosies, jo šajā piedāvājuma līmenī patērētājiem piemērojamā cena pārsniegs 3,00 DEM/kg. Nav šaubu, ka šī “parādība” ietekmēs mūs vēl kādu laiku. [Tas] nozīmē, ka mūsu griestu piedāvājuma cena būs DEM 40,00 (zaļā piedāvājuma cena).”

612    Turklāt prasītāja ne replikā, ne tiesas sēdē nav izteikusi nevienu iebildumu pret Komisijas norādi, ka Chiquita iekšējie ziņojumi attiecībā uz cenām, kas ir iekļauti izmeklēšanas lietas materiālos, kuriem Del Monte ir bijusi piekļuve, parādot, ka pārkāpuma laikposmā Chiquita ir bijusi zaļā references cena.

613    Otrām kārtām, no lietas materiāliem izriet, ka zaļo banānu references cena attiecībā uz dzelteno banānu references cenu ir noteicoša.

614    Savā iebildumu rakstā Komisija ir atgādinājusi paziņojumus, ko Weichert ir sniegusi, atbildot uz 2006. gada 10. februāra informācijas pieprasījumu, un kuros šis uzņēmums ir precizējis, ka “dzelteno banānu cena tika noteikta, pamatojoties uz zaļo banānu vidējo cenu, to palielinot par papildsummu nogatavināšanai un dažos gadījumos – papildsummu transportēšanai”.

615    Administratīvajā procesā Del Monte tāpat ir atzinusi saikni starp dzeltenajām cenām un zaļajām cenām. Tā ir paskaidrojusi, ka praksē dzelteno banānu cenu esot noteikusi “Aldi cena”, kura esot bijusi zaļā cena, kam pieskaitīta nogatavināšanas, kravu apstrādes un transportēšanas maksa, kuras apmērs šajos pēdējos gados esot bijis stabils EUR 3,07 apmērā. Del Monte ir piebildusi:

“Pārdodot dzeltenos banānus citiem klientiem, nogatavinātāji paši ir veduši sarunas par šo summu, pamatojoties uz zaļajām cenām, to palielinot par nogatavināšanas, kravu apstrādes un transportēšanas izmaksām. Aldi standarta cena arī šajā gadījumā kalpo par references punktu.”

616    Līdzās sava tieša iebilduma attiecībā uz dzeltenās references cenas struktūru izteikšanai Del Monte tiesas sēdē ir apstiprinājusi, ka, kad nogatavinātājs aprēķina mazumtirgotājam pieprasīto cenu, tas ņemot vērā tostarp to, ko tas ir samaksājis, lai iepirktu zaļos banānus, un ka tādējādi esot zināma saikne starp konkrētajā nedēļā pārdotu zaļu banānu un to pašu banānu, ko cits tirgus dalībnieks pēc nedēļas pārdod tālāk kā dzeltenu.

617    Trešām kārtām, prasītāja, nesniedzot citus paskaidrojumus, apgalvo, ka zaļie banāni, ko pārdod Weichert un Dole, esot tikuši laisti tirgū “tikai pusotru nedēļu vēlāk nekā dzeltenie banāni”, ko pārdod Chiquita.

618    Vienīgi ar 2003. gada 2. janvāra elektroniskā pasta vēstules iesniegšanu nepietiek, lai pierādītu, ka pastāv regulāra nobīde, uz ko prasītāja norāda savos procesuālajos rakstos, starp Dole un Weichert banānu tirdzniecības procesu, no vienas puses, un Chiquita banānu tirdzniecības procesu, no otras puses, kas izraisītu šo uzņēmumu darbību desinhronizāciju.

619    Kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 33. apsvērumā – un ko citi lietas dalībnieki nav apstrīdējuši –, minētajā elektroniskā pasta vēstulē norādītā situācija iekļaujas tāda tirgus vienotā temporālā shēmā attiecībā uz vienu preci – svaigiem banāniem, kurš ir organizēts nedēļas ciklos.

620    Chiquita (uzņēmuma paziņojums Nr. 13, I 3 pielikums) apraksta banānu tirdzniecības hronoloģiju, kas atbilst trīs nedēļu cikliem ar references cenu noteikšanu un paziņošanu klientiem pirmās nedēļas ceturtdienā, kuģu pienākšanu Eiropas ostās, banānu izkraušanu un to transportēšanu nogatavošanas centros otrās nedēļas sākumā vai dažreiz pirmās nedēļas beigās un dzelteno banānu izplatīšanu mazumtirgotājiem trešās nedēļas sākumā vai dažreiz otrās nedēļas beigās.

621    Šis grafiks atbilst Komisijas konstatējumam apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērumā, saskaņā ar kuru banānus vai nu piegādāja tieši pircējiem, runājot par zaļajiem banāniem, vai arī nogatavināja, lai tos piegādātu vienu nedēļu vēlāk, runājot par dzeltenajiem banāniem; šajā formulējumā kopsavilkuma veidā ir izklāstīts izplatīšanas process un uzsvērts, ka attiecībā uz visiem banāniem nogatavināšanas ilgumu bija diezgan grūti saīsināt.

622    Šis objektīvais konstatējums attiecībā uz nogatavināšanas procesa vienoto raksturu izslēdz jebkādu Dole un Weichert darbības, salīdzinot ar Chiquita darbību, pilnīgas desinhronizācijas iespēju.

623    Del Monte, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, ir norādījusi, ka ideālais minēto procesu ilgums esot no 5 līdz 6 dienām un to varot paildzināt līdz maksimāli 8 dienām. Tā ir piebildusi, ka nogatavināšanas process neesot “pietiekami elastīgs, lai ļautu augli, kas ir paredzēts pārdošanai kā dzeltens banāns nedēļā B, pārdot nedēļā A vai C” (A 5 pielikums). Weichert, atbildot uz informācijas pieprasījumu, ir norādījusi, ka, ņemot vērā banānu kā preces, kura ļoti ātri bojājas, raksturu un to, ka jauna banānu partija ir pienākusi katru nedēļu, importētājiem esot bijis nepieciešams pārdot banānus ātri, pirms to pienākšanas Eiropā (I 6 pielikums).

624    Šie apsvērumi attiecībā uz banānu tirdzniecības temporālo shēmu un nogatavināšanas procesu ir jāaplūko saistībā ar dažādiem banānu izplatīšanas veidiem, ko Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērumā, [ņemot vērā] norādi, ka nogatavināšanu var veikt importētājs vai kāda persona, kas darbojas importētāja vārdā, vai arī var organizēt pircējs.

625    Importētāja atsauce uz dzelteno vai zaļo cenu šajos apstākļos ir atkarīga no veida, kādā tas organizē banānu pārdošanu: ja tas pārdod zaļos banānus nogatavinātājiem vai mazumtirgotājiem, kuri paši nodrošina augļu nogatavināšanu, tas paziņos zaļo references cenu; ja tas pats organizē nogatavināšanu, izmantojot ārējā nogatavinātāja pakalpojumus, vai to dara savu meitassabiedrību vai saistīto sabiedrību iekārtās un pēc tam tos gatavus pārdod mazumtirgotājiem, tas izmantos dzelteno references cenu.

626    2003. gada 2. janvāra elektroniskā pasta vēstule attiecas uz situāciju, kad Chiquita pārdod savus augļus, nogatavināšanu organizējot ar Atlanta – nogatavinātājas–izplatītājas – palīdzību, kuras piederības saiknes ar Chiquita izriet no paša šīs elektroniskā pasta vēstules satura.

627    Elektroniskā pasta vēstules autors norāda uz “Chiquita” markas banānu, ko izplata Atlanta, dzeltenās references cenas – kas otrās nedēļas ceturtdienā ir tikusi noteikta un paziņota attiecībā uz augļiem nogatavināšanas procesā, kas ir nogādāti zaļi otrās nedēļas pirmdienā un kas jāpiegādā dzelteni trešās nedēļas sākumā – palielināšanos sakarā ar Dole zaļo banānu references cenas palielināšanos, kura ir tikusi noteikta un paziņota tajā pašā otrās nedēļas ceturtdienā attiecībā uz augļiem, kuri ir ceļā, kuriem ir jābūt nogādātiem zaļiem trešās nedēļas pirmdienā un kuri ir jāpiegādā dzelteni divas nedēļas vēlāk, t.i., ceturtās nedēļas sākumā.

628    Šādi aprakstītā situācija nav jāizvērtē izolēti, bet tā ir jāievieto nepārtraukti funkcionējošā tirgus kontekstā, kurā katras nedēļas sākumā Ziemeļeiropas ostās tiek nogādāti zaļi banāni, pēc tam banāni tiek ievietoti nogatavināšanas centros uz vienu un to pašu, aptuveni vienu nedēļu ilgu laiku un vēlāk tirgū tiek laisti “Dole”, “Del Monte” un “Chiquita” marku dzeltenie banāni. Gan “Dole” un “Del Monte” markas banāni, gan “Chiquita” markas banāni sākotnēji ir zaļi, pēc tam tie nogatavināšanas rezultātā kļūst dzelteni un vēlāk parādās vienos un tajos pašos lielveikalu vai citu mazumtirgotāju plauktos, lai tiktu pie gala patērētājiem visa gada laikā – saskaņā ar vienu un to pašu temporālo “shēmu”.

629    Tātad Atlanta darbinieka elektroniskā pasta vēstulē minētie Chiquita dzeltenie banāni ir bijuši daļa no zaļo banānu piegādes partijas, kas Ziemeļeiropas ostās tika nogādāta otrās nedēļas sākumā un attiecībā uz kuru pirmās nedēļas ceturtdienā tika noteikta zaļā cena. Tādos pašos temporālos apstākļos tika nogādāti Dole zaļie banāni un tika noteikta to references cena.

630    Visi šie banāni ir bijuši paredzēti laišanai tirgū patēriņa nolūkos tajā pašā laikposmā, t.i., aptuveni vienu nedēļu pēc to izkraušanas un ievietošanas nogatavināšanas centros atbilstoši dažādiem [rīcības] veidiem, tātad trešās nedēļas sākumā.

631    Šis pēdējais minētais konstatējums ir jāaplūko saistībā ar citu Atlanta darbinieka apsvērumu.

632    Savā 2003. gada 2. janvāra elektroniskā pasta vēstulē minētais darbinieks kritizē dzeltenās references cenas, kas jau ir tikusi paziņota klientiem, palielināšanu. Viņš uzsver, ka šis lēmums ir komerciāla kļūda, jo “cenas starpība tirgū ir palielinājusies”, un ka “nākamajā nedēļā Chiquita būs grūtāk atrast un saglabāt klientus”.

633    Šis paziņojums liecina ne vien par to, cik svarīgs ir jautājums par cenu atšķirībām attiecībā uz dažādām banānu markām, bet arī par to, ka pastāv konkurētspējīgs dzelteno banānu piedāvājums trešajā nedēļā. Taču tas ir tieši tas brīdis, kad mazumtirdzniecības tirgū laiž “Dole” un “Del Monte” markas banānus, kas nogādāti ostās otrās nedēļas sākumā un kurus dzeltenus izplata nogatavinātāji, neatkarīgas sabiedrības vai šo uzņēmumu meitassabiedrības.

634    Šiem hronoloģiskajiem apsvērumiem, kas izriet no prasītājas norādītā dokumenta analīzes, ir jāpiebilst un jāatgādina, ka pirmajā nogādāto banānu tirdzniecības posmā konkrētā nedēļā visi importētāji vienā un tajā pašā dienā – ceturtdienā – nosaka zaļo cenu, kas vienlaikus veido gan nogatavinātājiem–izplatītājiem vai mazumtirgotājiem, kas paši nodrošina augļu nogatavināšanu, adresēto zaļo banānu cenas piedāvājumu, gan pamatu mazumtirgotāju klientiem paziņotajai dzeltenajai cenai.

635    Visbeidzot, var atzīmēt, ka aplūkojamā elektroniskā pasta vēstule apstiprina arī Chiquita darbību daudzveidību un to, ka tai ir zaļā piedāvājuma cena. Piemēram, Atlanta darbinieks norāda, ka kritikai, kas izteikta Dole references cenu paaugstināšanas gadījumā, nav pamata gadījumā, ja cenas tiktu samazinātas. Viņš norāda, ka cenu samazinājumi ir vienmēr pamatoti ne tikai attiecībā uz “nākamo zaļo nedēļu”, bet arī attiecībā uz augļiem, kas atrodas nogatavināšanas iekārtās.

636    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru Weichert nekonkurējot ar Chiquita, kas būtu situācija, kura liegtu inkriminēto rīcību kvalificēt kā vienotu pārkāpumu, ir jānoraida.

 Par subjektīvo elementu

637    Saistībā ar uzņēmumu atbildības jautājumu ir jāatgādina, ka gadījumā, ja EKL 81. panta pārkāpums izriet no virknes darbību vai turpinātas rīcības, kas identiskā mērķa dēļ – kropļot konkurenci kopējā tirgū – iekļaujas “kopējā plānā”, Komisija var saukt pie atbildības par šīm darbībām atbilstoši dalībai pārkāpumā, aplūkojot to kopumā (iepriekš 371. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 258. punkts), pat ja ir konstatēts, ka attiecīgais uzņēmums ir tieši piedalījies tikai vienā vai vairākos pārkāpumu veidojošajos elementos (iepriekš 588. punktā minētais spriedums lietā BASF un UCB/Komisija, 161. punkts).

638    Vienota un turpināta pārkāpuma esamība ne obligāti nozīmē, ka uzņēmums, kas piedalās vienā vai vairākos to veidojošajos elementos, var tikt saukt pie atbildības par visu pārkāpumu.

639    Lai pierādītu katra iesaistītā uzņēmuma subjektīvo elementu, Komisijai ir jāpierāda, ka minētais uzņēmums pats ar savu rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, ko ir vēlējušies sasniegt visi dalībnieki, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tos saprātīgi paredzēt un bija gatavs uzņemties par to risku (iepriekš 296. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 87. punkts, un iepriekš 371. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 291. punkts).

640    Šajā lietā ir jākonstatē, ka ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu uzņēmumiem – adresātiem, tostarp Weichert, tiek pārmests, ka tie dažādos laikposmos ir piedalījušies saskaņotās darbībās, kuras ir ietvērušas banānu references cenu koordinēšanu, un šis pārkāpums ir attiecies uz Austriju, Beļģiju, Dāniju, Somiju, Vāciju, Luksemburgu, Nīderlandi, kā arī Zviedriju.

641    Ciktāl šo formulējumu varētu saprast tādējādi, ka Komisija katram no iesaistītajiem uzņēmumiem ir vēlējusies uzlikt atbildību par visu pārkāpumu kopumā visos tā aspektos, apstrīdētā lēmuma pamatojums šādu lasījumu neapstiprina.

642    Apstrīdētā lēmuma preambulas 252.–257. apsvērumā Komisija ir izskatījusi jautājumu par atbildības par vienotu un turpinātu pārkāpumu uzlikšanu Chiquita un Weichert, atgādinot, ka Dole ir īstenojusi ar tām informācijas apmaiņu.

643    Komisija ir norādījusi, ka, lai gan Chiquita ir zinājusi par starp Dole un Weichert pastāvošajiem koluzīvajiem nolīgumiem vai tā vismaz tos ir paredzējusi, ir bijusi gatava uzņemties par tiem risku un ir zinājusi vai ir varējusi saprātīgi paredzēt rīcību attiecībā uz aizliegtu vienošanos kopumā un tās kopīgo mērķi, Komisijas rīcībā nebija pietiekamu pierādījumu, lai secinātu, ka Weichert ir zinājusi par pirmstarifikācijas saziņu starp Chiquita un Dole, vai pierādītu, ka Weichert ir varējusi saprātīgi paredzēt tās esamību (apstrīdētā lēmuma preambulas 253.–255. apsvērums).

644    Noslēdzot savu analīzi, Komisija ir secinājusi (apstrīdētā lēmuma preambulas 258. apsvērums):

“Komisija uzskata, ka visi šī lēmuma 4. nodaļā aprakstītie koluzīvie nolīgumi veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci Kopienā EKL 81. panta izpratnē. Chiquita un Dole tiks sauktas pie atbildības par vienotu un turpinātu pārkāpumu kopumā, kamēr Weichert, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošos pierādījumus, tiks saukta pie atbildības tikai par pārkāpuma daļu, kurā tā ir piedalījusies, t.i., pārkāpuma daļu, kas attiecas uz koluzīvajiem nolīgumiem ar Dole.”

645    Ir jāatgādina, ka tiesību akta rezolutīvā daļa ir nedalāmi saistīta ar tā motīvu daļu, no kā izriet, ka tā jāinterpretē, vajadzības gadījumā ņemot vērā pamatojumu, kas novedis pie šī akta pieņemšanas (Tiesas 1997. gada 15. maija spriedums lietā C‑355/95 P TWD/Komisija, Recueil, I‑2549. lpp., 21. punkts).

646    Ņemot vērā tiešo apstrīdētā lēmuma preambulas 258. apsvēruma formulējumu, apstrīdētais lēmums, kā Komisija ir norādījusi tiesas sēdē, ir jāinterpretē tādējādi, ka, atšķirībā no Dole un Chiquita, Weichert ar to nav uzlikta atbildība par pārkāpumu kopumā.

647    Šajos apstākļos un pretēji prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumiem Komisija nav kļūdaini piemērojusi vienota pārkāpuma jēdzienu, kā tas ir interpretēts judikatūrā.

648    Šajā ziņā vēl ir jāatgādina, ka apstāklim, ka uzņēmums, tāds, kādu šajā lietā veido Weichert un Del Monte, nav piedalījies visos aizliegtas vienošanās elementos vai ka tam ir bijusi neliela loma aspektos, kuros tas ir piedalījies, nav nozīmes, konstatējot, ka šis uzņēmums ir izdarījis pārkāpumu. Šis apstāklis ir jāņem vērā, vienīgi novērtējot pārkāpuma smagumu un, attiecīgā gadījumā, nosakot naudas soda apmēru (iepriekš 371. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 86. un 292. punkts).

649    Ir jānorāda, ka, ņemot vērā atbildību mīkstinošu apstākli, Komisija ir piešķīrusi Weichert naudas soda pamatsummai piemērojamo samazinājumu par 10 %, ievērojot, ka šim uzņēmumam nav bijis zināms par pirmstarifikācijas saziņu starp Chiquita un Dole vai ka tas nav varējis to saprātīgi paredzēt (apstrīdētā lēmuma preambulas 476. apsvērums).

650    Tādēļ iepriekš 586. punktā minētais iebildums ir jānoraida.

651    Šajos apstākļos ir jāsecina, ka Komisijai nevar pārmest nekādu EKL 81. panta un EKL 253. panta pārkāpumu.

2.     Par pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

 Par pierādījumu nepaziņošanu

652    Prasītāja norāda, ka Komisija esot atteikusies tai paziņot citu uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem un ka šis atteikums piešķirt tai piekļuvi nozīmīgiem pierādījumiem esot to nostādījis stāvoklī, kurā tā neesot varējusi adekvāti aizstāvēties pret Komisijas secinājumiem, atbilstoši kuriem, pirmkārt, tai ir bijusi izšķiroša ietekme uz Weichert un, otrkārt, šī pēdējā minētā ir pārkāpusi EKL 81. pantu.

653    Ir konstatēts, ka pēc piekļuves lietai, kas attiecīgajiem uzņēmumiem tika piešķirta 2007. gada 30. jūlijā, prasītāja 2008. gada 27. jūnijā iesniedza lūgumu piekļūt dažādiem dokumentiem, tostarp “citu dalībnieku atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem”, kurš ar 2008. gada 17. jūlija vēstuli tika noraidīts. Prasītāja savu lūgumu atjaunoja ar 2008. gada 21. augustā uzklausīšanas amatpersonai nosūtītu vēstuli, kuru šī amatpersona 2008. gada 5. septembrī noraidīja; pēc tam prasītāja 2008. gada 26. septembrī aicināja uzklausīšanas amatpersonu pārskatīt savu lēmumu, un šis lūgums 2008. gada 6. oktobrī tāpat tika noraidīts.

 Par prasījumu izvirzīšanas termiņa izbeigšanos

654    Komisija norāda, ka prasītājas izteiktais piekļuves lūgums neesot bijis pietiekami precīzs, jo tajā neesot bijusi nedz tieši minēta Dole atbilde saistībā ar iespējamiem “attaisnojošiem apstākļiem”, nedz minēta Weichert atbilde, un ka saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru šāda lūguma neiesniegšana administratīvajā procesā radot prasījumu izvirzīšanas termiņa izbeigšanos attiecībā uz šo jautājumu, vēlāk ceļot prasību atcelt tiesību aktu.

655    Vispirms ir jāatgādina, ka tikai administratīvā posma, kurš balstīts uz sacīkstes principu, sākumā attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem apstākļiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procesa stadijā, un šim uzņēmumam ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, lai nodrošinātu savu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Līdz ar to citu lietas dalībnieku atbilde uz paziņojumu par iebildumiem principā netiek ietverta to izmeklēšanas lietas materiālu dokumentu kopumā, kuros var ieskatīties lietas dalībnieki (iepriekš 291. punktā minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 163. punkts).

656    Komisijas Paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot [EKL] 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp.), 8. punktā turklāt ir precizēts, ka “Komisijas lietas materiāli” konkurences jomā veicamajā izmeklēšanā ietver visus dokumentus, kuri ir iesniegti Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātam vai kurus tas ir saņēmis vai apkopojis izmeklēšanas rezultātā.

657    Turklāt no judikatūras izriet, ka procesā, kurā tiek konstatēts EKL 81. vai 82. panta pārkāpums, Komisijai nav pēc savas ierosmes jāsniedz piekļuve dokumentiem, kuri nav izmeklēšanas lietas materiālos un kurus tā neplāno izmantot apsūdzībai pret attiecīgajiem lietas dalībniekiem galīgajā lēmumā. No tā izriet, ka prasītājai, kas administratīvā procesa gaitā uzzina, ka Komisijas rīcībā ir dokumenti, kas varētu būt noderīgi tās aizstāvībai, ir jāiesniedz šai iestādei tiešs lūgums par piekļuvi šiem dokumentiem. Nerīkošanās šādā veidā administratīvajā procesā izraisa prasījumu izvirzīšanas termiņa izbeigšanos attiecībā uz šo jautājumu saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kas, iespējams, tiks celta par galīgo lēmumu (iepriekš 416. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 383. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 340. punkts).

658    Šajā lietā ir konstatēts, ka administratīvajā procesā, precīzāk, 2008. gada 27. jūnijā, prasītāja ir tieši lūgusi piekļuvi “citu lietas dalībnieku atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem”, kas ir dokumenti, kuri nav iekļauti izmeklēšanas lietā un kuri sevī ietver Dole un Weichert atbildes stricto sensu, kā arī 2008. gada 28. februārī Weichert tās atbildes papildināšanai iesniegtos dokumentus.

659    Kontekstā, kad ir iesniegts lūgums piekļūt dokumentiem, kuri nav iekļauti izmeklēšanas lietā un attiecībā uz kuriem tātad nepastāv attiecīgajiem uzņēmumiem sniegts detalizēts un rezumējošs saraksts, ir jāsecina, ka prasītājas lūgums ir pietiekami skaidrs (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 19. maija spriedumu lietā T‑175/95 BASF/Komisija, Recueil, II‑1581. lpp., 49.–51. punkts), ievērojot, ka pieprasītie dokumenti ir bijuši skaidri identificēti vai identificējami.

660    Ir jāpiebilst, ka savā 2008. gada 27. jūnija vēstulē prasītāja ir atgādinājusi šī sprieduma 656. punktā minētā paziņojuma 27. punkta noteikumus, atbilstoši kuriem administratīvā procesa vēlākā posmā lietas dalībniekam tikšot piešķirta piekļuve dokumentiem, kuri saņemti pēc iebildumu paziņošanas, ja šādos dokumentos var būt ietverti jauni pierādījumi, “kā apsūdzoša, tā arī attaisnojoša rakstura”, attiecībā uz Komisijas paziņojumā par iebildumiem izteiktajiem apgalvojumiem pret konkrēto lietas dalībnieku.

661    Šajos apstākļos attiecībā pret prasītāju nevar atsaukties uz kādu prasījumu izvirzīšanas termiņa izbeigšanos, kuras pamatā būtu bezdarbība administratīvajā procesā.

 Par apsūdzošo pierādījumu nepaziņošanu

662    Saistībā ar apgalvoto apsūdzošo pierādījumu, kas nav ietverti izmeklēšanas lietas materiālos, nepaziņošanu vispirms ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro visos gadījumos, it īpaši procesā, kura rezultātā var tikt piemērotas sankcijas, pat ja tas ir administratīvais process. Tas prasa, lai attiecīgajiem uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, sākot no administratīvā procesa stadijas, būtu nodrošināta iespēja lietderīgi paust savu viedokli par Komisijas izvirzīto faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un atbilstību (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 11. punkts, un Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑11/89 Shell/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 39. punkts).

663    Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pirms lēmumu pieņemšanas, kas paredzēta 7., 8., 23. pantā un 24. panta 2. punktā, Komisija uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, uz kurām attiecas Komisijas vadītie [..] procesi, sniedz iespēju izteikties par jautājumiem, par kuriem Komisija izteikusi iebildumus. Komisija savu lēmumu balsta vienīgi uz iebildumiem, kurus attiecīgajām pusēm bija iespēja komentēt. Sūdzību iesniedzējus cieši iesaista [..] procesos.”

664    Turpinot ir jāatgādina – ja Komisija vēlas pamatoties uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai uz dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, lai pierādītu pārkāpumu EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas procedūrā, pārējiem šajā procedūrā iesaistītajiem uzņēmumiem ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šādu pierādījumu. Šajos apstākļos attiecīgais izvilkums patiesībā ir apsūdzošs pierādījums pret dažādiem uzņēmumiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir piedalījušies pārkāpumā (skat. iepriekš 416. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 386. punkts, un iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā Avebe/Komisija, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Šie principi ir piemērojami arī tad, ja Komisija pamatojas uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, lai atzītu uzņēmumu par vainojamu pārkāpumā (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Avebe/Komisija, 51. punkts).

665    Proti, dokumentu var uzskatīt par apsūdzošu dokumentu vienīgi tad, ja Komisija to izmanto, lai pamatotu konstatējumu par uzņēmuma izdarīto pārkāpumu. Lai uzņēmums pierādītu, ka pārkāptas tā tiesības uz aizstāvību, nepietiek, ka šis uzņēmums pierāda, ka tas administratīvajā procesā nav varējis izteikt savu viedokli par dokumentu, kas kādā veidā izmantots apstrīdētajā lēmumā. Tam ir jāpierāda, ka Komisija šo dokumentu apstrīdētajā lēmumā ir izmantojusi kā pierādījumu, lai apstiprinātu pārkāpumu, kurā uzņēmums ir piedalījies (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 158. punkts).

666    Ievērojot, ka dokumenti, kas attiecīgajiem uzņēmumiem nav paziņoti administratīvā procesa gaitā, nav uzskatāmi par pieļaujamajiem pierādījumiem, tad, ja izrādās, ka Komisija savā lēmumā balstījusies uz dokumentiem, kuri nav ietverti izmeklēšanas lietā un nav paziņoti prasītājiem, šos dokumentus nevar izmantot kā pierādījumus (iepriekš 416. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 382. punkts).

667    Ja pastāv citi dokumentāri pierādījumi, par kuriem attiecīgajiem uzņēmumiem bijis zināms administratīvā procesa laikā un kas konkrēti pamato Komisijas secinājumus, nepaziņota apsūdzoša dokumenta kā pierādījuma atmešana nemazina apstrīdētajā lēmumā ietverto iebildumu pamatotību (iepriekš 371. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 72. punkts).

668    Tādējādi attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija savā lēmumā, atšķirtos, ja kā apsūdzošs pierādījums būtu bijis jāatmet nepaziņots dokuments, uz kuru ir balstījusies Komisija, lai apsūdzētu šo uzņēmumu (iepriekš 371. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 73. punkts).

669    Šajā lietā, pirmām kārtām, prasītāja uzskata, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 90., 98., 396., 412. un 422. apsvērumā Komisija esot ņēmusi vērā paziņojumus, kurus Weichert ir sniegusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un saskaņā ar kuriem prasītāja tiek dēvēta par atbildīgu par pārkāpumu.

670    Ir jākonstatē, ka prasītāja aprobežojas ar apstrīdētā lēmuma preambulas apsvērumu, kuros ir minēta Weichert atbilde uz paziņojumu par iebildumiem, uzskaitīšanu un to satura daļēju atgādināšanu. Tomēr ar šādu argumentāciju nepietiek, lai izpildītu prasītājas pienākumu pierādīt, ka rezultāts, pie kāda ir nonākusi Komisija galīgajā lēmumā, būtu bijis atšķirīgs, ja šie dokumenti būtu noraidīti kā apsūdzoši pierādījumi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑52/03 Knauf Gips/Komisija, Krājumā nav publicēts, 49. punkts, kas šajā jautājumā ir apstiprināts ar iepriekš 104. punktā minēto 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā Knauf Gips/Komisija, 14. punkts).

671    Katrā ziņā apstrīdētā lēmuma preambulas 90., 98., 396., 412. un 422. apsvēruma pārbaude neļauj uzskatīt, ka Weichert atbildi uz paziņojumu par iebildumiem varētu kvalificēt kā apsūdzošu pierādījumu.

672    Apstrīdētā lēmuma preambulas 90. apsvērums ietilpst šī lēmuma daļā, kas ir veltīta aizliegtas vienošanās organizācijas aprakstam un it īpaši jautājumam par saziņas starp Dole un Weichert biežumu. Tajā ir precizēts, ka “savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Weichert norāda, ka zvani sabiedrībai Dole ir notikuši vidēji ne biežāk kā vienu vai divas reizes mēnesī, kad Weichert ir bijusi grupas Del Monte daļa”. Līdzās tam, ka šis Weichert paziņojums attiecas uz pašu pārkāpumu, nevis prasītājas atzīšanu par vainīgu tajā, ir skaidrs, ka Komisija nav pamatojusies uz šo paziņojumu, bet ir norādījusi uz tādu saziņas biežumu, kas atbilst 20 vai 25 nedēļām gadā (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērumu), ko Weichert ir sākotnēji norādījusi savā atbildē uz informācijas pieprasījumu, kura ir to Komisijas lietas materiālu daļa, kuriem prasītājai ir bijusi piekļuve (skat. apstrīdētā lēmuma 106. zemsvītras piezīmi).

673    Apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā attiecībā uz aizliegtas vienošanās ilgumu ir minēts, ka “savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Weichert apstiprina, ka iespējas apmainīties ar viedokļiem ar Dole par “oficiālo cenu iespējamo attīstību” tai esot bijušas tikai tad, kad tā ir bijusi grupas Del Monte daļa (2000.–2002.)”, kas ir paziņojums, kurš ir vērsts nevis uz to, lai atzītu prasītāju par vainojamu pārkāpumā, bet gan uz to, lai precizētu vienu no to veidojošajiem elementiem. No apstrīdētā lēmuma preambulas 98. apsvēruma izriet, ka šī norāde apstiprina Weichert atbildē uz informācijas pieprasījumu veiktos paziņojumus, kuriem prasītājai ir bijusi piekļuve un saskaņā ar kuriem saziņa ar Dole esot sākusies 2000. gadā un esot pilnībā izbeigusies ar kāda Dole darbinieka aiziešanu pensijā, kas esot noticis 2002. gada decembrī.

674    Ir jānorāda, ka, lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija ir grozījusi savu pārkāpuma laikposma ilguma vērtējumu, salīdzinot ar paziņojumu par iebildumiem, kurā šis ilgums bija atbilstošs laikposmam no 2000. līdz 2005. gadam, tā šo ilgumu ir samazinājusi, jo beigās norādītais laikposms no 2000. līdz 2002. gadam pilnībā iekļaujas tajā, kas bija paredzēts paziņojumā par iebildumiem.

675    Apstrīdētā lēmuma preambulas 396., 412. un 422. apsvērumi ir iekļauti šī lēmuma daļā, kas ir veltīta attiecīgo uzņēmumu argumentu, kuri ir izteikti, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, prezentēšanai un atspēkošanai.

676    Prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 396. apsvērumā esot norādīts, ka “Weichert uzskata, ka paziņojumā par iebildumiem Komisijai ir bijis iemesls ņemt vērā, ka laikposmā [no] 2000. [līdz] 2002. gadam Del Monte ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Weichert”.

677    Kā Komisija pamatoti uzsver savā iebildumu rakstā – un ko prasītāja nopietni neapstrīd –, atsauce uz Weichert atbildi uz paziņojumu par iebildumiem vienīgi apstiprina tos šī uzņēmuma administratīvajā procesā izdarītos paziņojumus par ietekmi, ko uz to ir īstenojusi prasītāja, kuri ir uzskaitīti Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos, kuriem prasītājai ir bijusi piekļuve un kuri ir tikuši izteikti Weichert uzklausīšanā prasītājas klātbūtnē. Weichert šādi ir norādījusi, ka tā esot bijusi “atkarīga” no prasītājas piegādēm un tai esot “bijis jāpilda” šī uzņēmuma “prasības” (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 422. apsvērumu).

678    Līdzīga situācija ir saistībā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 412. un 422. apsvērumā iekļautajām atsaucēm uz Weichert atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, kas ir saistītas, respektīvi, ar Weichert darbību, sagatavojot pēc prasītājas lūguma tai adresētos ziņojumus, kuru Weichert administratīvā procesa posmā jau ir aprakstījusi, izmantojot apstrīdētā lēmuma preambulas 392. apsvērumā atspoguļotos formulējumus, un ar prasītājas kā ekskluzīvās piegādātājas statusu attiecībā pret Weichert, kas ir fakts, kurš jau ir norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 383. apsvērumā, pamatojoties uz Weichert un pašas prasītājas atbildē uz informācijas pieprasījumu izteiktajiem paziņojumiem.

679    Komisija tāpat norāda, ka uzklausīšanā, kurā prasītāja esot piedalījusies, Weichert pārstāvis esot apstiprinājis, ka “Del Monte ir bijis ekskluzīvs pārdošanas un pirkšanas līgums ar Weichert: Del Monte ir bijusi Weichert ekskluzīvā piegādātāja un Weichert bija jāpilda Del Monte prasības” (skat. apstrīdētā lēmuma 447. zemsvītras piezīmi).

680    Visbeidzot, no apstrīdētā lēmuma preambulas 422. apsvēruma skaidri izriet, ka, ņemot vērā prasītājas un Weichert paziņojumu pretrunīgo raksturu, Komisija, lai izdarītu secinājumus, galvenokārt ir pamatojusies uz dokumentāriem pierādījumiem, kas datēti ar faktu rašanās laikposmu.

681    Otrām kārtām, līdzās atsaucei uz iepriekš minētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem prasītāja apgalvo, ka “šķiet”, ka visu apstrīdētajā lēmumā ietverto Komisijas veikto analīzi, ieskaitot Vācijas komerctiesību nozīmīgo tiesību normu analīzi, ir ietekmējuši Weichert argumenti, par kuriem tai neesot bijusi iespēja tikt uzklausītai vai aizstāvēties.

682    Vienīgi ar šo vispārīgo un hipotētisko apgalvojumu nevar pierādīt tiesību uz aizstāvību pārkāpuma esamību, kas ir izvērtējama, pamatojoties uz katra konkrētā gadījuma īpašajiem apstākļiem (iepriekš 657. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Atlantic Container Line u.c./Komisija, 354. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 33. punkts). Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 387. un 399.–410. apsvērumā ietvertajā diskusijā saistībā ar prasītājas izšķirošās ietekmes esamību uz Weichert rīcību, ievērojot šīs pēdējās minētās juridisko formu un HGB tiesību normas, nav nekādas atsauces uz Weichert atbildi uz paziņojumu par iebildumiem un tā ir Komisijas dienestu veikta juridiskā analīze.

683    Trešām kārtām, saistībā tieši ar šīs lietas īpašajiem apstākļiem prasītāja norāda, ka Komisija nekādi neesot ņēmusi vērā īpašo situāciju, kurā prasītāja esot atradusies administratīvajā procesā, t.i., tās kā tādas sabiedrības situāciju, kas tiek saukta pie atbildības par tāda uzņēmuma rīcību, ar kuru tā esot pārrāvusi visas attiecības labu laiku pirms izmeklēšanas sākuma.

684    Šis apstāklis nav tāds, kas varētu ietekmēt prasītājas tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Ir jāatgādina, ka atbilstoši vispārējam piesardzības pienākumam, kas ir jāpilda ikvienam uzņēmumam, prasītājai pat apstākļos, kad tās dalība sabiedrībā Weichert tikusi pārdota, bija jāraugās, lai grāmatvedības dokumentos un arhīvos tiktu pareizi saglabāti elementi, kas ļautu izsekot tās darbībai, lai tostarp tās rīcībā būtu vajadzīgie pierādījumi tiesvedības vai administratīvā procesa gadījumā (Vispārējās tiesas 2003. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑5/00 un T‑6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II‑5761. lpp., 87. punkts, un iepriekš 291. punktā minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 170. un 171. punkts).

685    Prasītājas apgalvojumam, ka Komisija nekādi neesot ņēmusi vērā īpašo situāciju, kurā prasītāja atrodoties Weichert celtās prasības atcelt tiesību aktu nepieņemamības dēļ un Weichert neiespējamības sniegt Vispārējai tiesai pierādījumus attiecībā uz savu rīcību dēļ, tāpat nav nekādas nozīmes. Šis apstāklis, kas ir radies pēc administratīvā procesa, nevar likumīgi būt pamats iebildumam par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ko Komisija, kā tiek apgalvots, būtu pieļāvusi minētajā procesā.

686    Visbeidzot, ir jāuzsver, ka prasītāja uzskata, ka tai neesot bijusi iespēja sniegt apsvērumus par Weichert argumentiem, kas ir paredzēti, lai pārliktu uz prasītāju atbildību par pārkāpumu, lai gan prasības pieteikumā tā norāda, ka kopš Komisijas izmeklēšanas sākuma “Weichert ir mēģinājusi sadalīt savas atbildības smagumu”, un tās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 34.–58. lapa ir veltītas jebkādas atbildības par Weichert rīcību apstrīdēšanai.

 Par attaisnojošu pierādījumu nepaziņošanu

687    Vispirms ir jānorāda, ka prasītāja nevar atsaukties uz pamatojumu iepriekš 371. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija (126. punkts), atbilstoši kuram dokumentus, kas ir noderīgi attiecīgā uzņēmuma aizstāvībā, nedrīkst noteikt Komisija viena pati. Šis pamatojums, kurš attiecas uz Komisijas lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem, nevar tikt attiecināts uz atbildēm, ko pārējie iesaistītie uzņēmumi snieguši uz Komisijas nosūtīto paziņojumu par iebildumiem. Ir jāatgādina, ka Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas nodrošināt piekļuvi dokumentiem, kas nav iekļauti tās izmeklēšanas lietas materiālos un kurus tā neparedz izmantot apsūdzībai pret attiecīgajiem lietas dalībniekiem galīgajā lēmumā.

688    Attiecībā uz attaisnojošu dokumentu nepaziņošanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka nepaziņošana varēja uzņēmumam nelabvēlīgā veidā ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Tātad pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minētos attaisnojošos dokumentus būtu varējis izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka, ja tas uz tiem būtu varējis pamatoties administratīvā procesa laikā, uzņēmums būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar secinājumiem, ko šajā posmā ir izmantojusi Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā varētu ietekmēt šīs pēdējās minētās iespējamā lēmumā ietvertos vērtējumus vismaz attiecībā uz tam pārmestās rīcības smagumu un ilgumu un tādējādi naudas soda apmēru. Šajā kontekstā iespējamību, ka neizpausts dokuments varētu ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu, var konstatēt tikai tad, kad veikta provizoriska pārbaude attiecībā uz noteiktiem pierādījumiem, kurā noskaidrotos, ka nepaziņotiem dokumentiem saistībā ar šiem pierādīšanas līdzekļiem varētu būt nozīme, kuru nevar atstāt neievērotu (skat. iepriekš 371. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 74.–76. punkts un tajos minētā judikatūra).

689    Šajā ziņā no prasītājiem, kas ir izvirzījuši pamatu attiecībā uz savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nevar prasīt, lai savā prasības pieteikumā tie izklāstītu detalizētu argumentāciju vai sniegtu norāžu kopumu, lai pierādītu, ka tad, ja tiem būtu bijusi piekļuve noteiktiem elementiem, kuri tiem faktiski nekad nav tikuši paziņoti, administratīvais process būtu varējis noslēgties ar atšķirīgu rezultātu. Faktiski, izmantojot šādu pieeju, no tiem tiktu prasīts veikt probatio diabolica (iepriekš 416. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 161. punkts).

690    Tomēr prasītājai ir jāiesniedz sākotnēja norāde par nepaziņotu dokumentu lietderību savā aizstāvībā (iepriekš 416. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 409., 415. un 421. punkts).

691    Šajā lietā prasītāja norāda, ka attiecīgo dokumentu nepaziņošanas dēļ tā neesot varējusi adekvāti aizstāvēties pret Komisijas secinājumiem, saskaņā ar kuriem Weichert ir pārkāpusi EKL 81. pantu. Tā norāda, ka, ciktāl Komisija secina, ka Weichert ir piedalījusies pārkāpumā vienīgi saistībā ar tās kontaktiem ar Dole, dokuments, kurā visdrīzāk var būt ietverti attaisnojoši pierādījumi, tādējādi esot Dole atbilde uz paziņojumu par iebildumiem, jo apstrīdētajā lēmumā turklāt esot vairāki apliecinājumi par šādu pierādījumu esamību, kuriem tai neesot bijusi piekļuve. Piemēram, tā uzsver, ka Komisija atsaucoties uz Dole atbildē uz paziņojumu par iebildumiem iekļautajiem pierādījumiem attiecībā uz saziņas ar Weichert biežumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 88. apsvērums), references cenu dabu un faktu, ka tiem neesot bijusi saistība ar faktiskajām cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 116. apsvērums).

692    Prasītāja lūdz Vispārējo tiesu veikt nepieciešamos organizatoriskos pasākumus, lai Komisija sniegtu Dole un Weichert atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, kā arī Weichert 2008. gada 28. februārī iesniegtos dokumentus, lai prasītāja varētu tos izskatīt un sniegt Vispārējai tiesai nepieciešamos papildu apsvērumus, lai pamatotu atcelšanas pamatu saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

693    Sniedzot atbildi, Komisija vispārīgi norāda, ka tad, kad Weichert ir iesniegusi savu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, lai apstrīdētu pašu pārkāpuma esamību un savu dalību tajā, attiecīgajam uzņēmumam esot bijusi visa prasītājas pieprasītā informācija un, tā kā Weichert argumenti ir tikuši pārliecinoši noraidīti, prasītājai ir jāizskaidro iemesli, kuru dēļ iestādei būtu bijis jāizdara atšķirīgs secinājums, ja prasītājai būtu bijusi piekļuve attiecīgajiem dokumentiem, lai izvirzītu līdzīgus argumentus.

694    Šis Komisijas paziņojums izriet no nepilnīgas analīzes, jo Weichert atbilde nav vienīgais dokuments, uz kuru prasītāja ir atsaukusies, lai pamatotu savu apgalvojumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, un Dole atbildi tā pat ir uzskatījusi par dokumentu, kurā visdrīzāk varētu būt ietverti attaisnojoši pierādījumi. Kad Weichert ir iesniegusi savu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, tās rīcībā nav bijusi Dole atbilde uz šo paziņojumu un tādējādi, pretēji tam, ko uzskata Komisija, nav bijusi visa prasītājas pieprasītā informācija. Komisijas argumentācija tādējādi ir balstīta uz kļūdainu premisu, un to var vienīgi noraidīt.

695    Attiecībā konkrētāk uz saziņas ar Weichert biežumu, kā arī references cenu dabu un lomu Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā tās rīcībā jau esošos pierādījumus un precīzos secinājumus, uz kuriem tā ir balstījusi pārkāpuma konstatēšanu, Dole atbilde uz paziņojumu par iebildumiem neesot varējusi ietvert attaisnojošus pierādījumus. Šajā ziņā tā atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 88. apsvērumu.

696    Apstrīdētā lēmuma preambulas 88. apsvērumā ir minēta Dole atbilde uz paziņojumu par iebildumiem, kurā tā ir koriģējusi savu divpusējas saziņas ar Weichert biežuma vērtējumu, norādot, ka strīdus informācijas apmaiņa esot notikusi nevis “gandrīz katru nedēļu”, kā ir bijis norādīts sākotnēji, bet “katru otro nedēļu”.

697    Komisija šo Dole veikto korekciju ir faktiski ņēmusi vērā un rezultātā saistībā ar attiecīgo divpusējo saziņu ir norādījusi uz biežumu no 20 līdz 25 nedēļām gadā, kas ir saderīgi ar Dole un Weichert paziņojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērums). Turklāt apstrīdētajā lēmumā tā ir pamatojusies uz konstatējumu, ka saziņa starp Dole un Weichert ir bijusi pietiekami konsekventa, lai uzskatītu, ka tā ir veidojusi saziņas shēmu (apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērums).

698    Kas attiecas uz references cenu dabu un lomu, apstrīdētā lēmuma preambulas 116. apsvērumā ir rezumēta Dole nostāja, ka references cenām neesot bijusi nekāda nozīme saistībā ar tirgū iegūtajām faktiskajām cenām un tātad tās neesot varējušas būt prettiesiskās koordinācijas priekšmets.

699    Ir jākonstatē, pirmkārt, ka prasītāja tāpat ir izvirzījusi šo argumentāciju savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 120. apsvērums) un, otrkārt, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 102.–128. apsvērumā Komisija ir tieši noraidījusi Dole un prasītājas argumentāciju, šajā ziņā it īpaši pamatojoties uz iestādes lietas materiālos esošajiem tiešajiem dokumentārajiem pierādījumiem. Vienkāršs fakts, ka attiecībā uz references cenu banānu tirgū iespējamo nozīmes neesamību Dole ir izvirzījusi būtībā tādus pašus argumentus kā prasītāja, kurus Komisija jau ir ņēmusi vērā savā lēmumā, nevar būt attaisnojošs pierādījums (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. decembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 353.–355. punkts).

700    No minētā izriet, ka prasītāja nav sniegusi nevienu norādi par Dole atbildes uz paziņojumu par iebildumiem lietderību aizstāvībai.

701    Ir jākonstatē, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu apsvērumu attiecībā uz Weichert atbildi uz paziņojumu par iebildumiem saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu attaisnojušu pierādījumu nepaziņošanas dēļ.

702    Šajos apstākļos ir uzskatāms, ka, pat ja prasītāja administratīvajā procesā būtu varējusi balstīties uz šiem dokumentiem, Komisijas sniegtie vērtējumi nebūtu varējuši tikt ietekmēti (šajā ziņā skat. iepriekš 104. punktā minēto 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā Knauf Gips/Komisija, 25. punkts), un pamats attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jānoraida.

703    Tā kā prasītāja nav sniegusi nevienu norādi, kas liecinātu par attiecīgo dokumentu lietderību tās aizstāvībai, tās lūgums, kas ir vērsts uz to, lai tiesvedībā tiktu uzdots paziņot šos dokumentus, tāpat ir jānoraida (šajā ziņā skat. iepriekš 416. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 415. punkts).

 Par apgalvoto neatbilstību starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu

704    Prasītāja norāda, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija esot izšķīrusi trīs dažādus informācijas apmaiņas veidus un ka galvenā tēze, ko Komisija esot aizstāvējusi paziņojumā par iebildumiem, esot bijusi nevis tā, ka ar noteiktiem aprakstītās saziņas gadījumiem tika individuāli pārkāpts EKL 81. pants, bet gan tā, ka šie kontakti, aplūkojot visaptveroši, ir sasnieguši tādu intensitāti, ka tie ir bijuši ekvivalenti cenu noteikšanai. Apstrīdētajā lēmumā Komisija šo tēzi neesot izmantojusi, un nostājai, kas šajā lēmumā ir tikusi paredzēta, esot ļoti neliela saistība ar paziņojumu par iebildumiem.

705    Prasītājai neesot bijusi iespēja izteikt savu viedokli par šo jauno Komisijas nostāju, kas esot tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Turklāt Komisijas apgalvojums, ka tā esot vienīgi sašaurinājusi pārkāpuma apjomu, esot nesaderīgs ar tās procesa izbeigšanu attiecībā uz trim no sešiem uzņēmumiem – paziņojuma par iebildumiem adresātiem, jo šis fakts apstiprinot ne vien kvantitatīvas, bet arī kvalitatīvas atšķirības starp minētajā paziņojumā izklāstīto teoriju un apstrīdētajā lēmumā iekļauto teoriju esamību.

706    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisijas galīgajam lēmumam nav obligāti jābūt paziņojuma par iebildumiem precīzai kopijai (Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 68. punkts). Proti, Komisijai ir jābūt iespējai savā lēmumā ņemt vērā attiecīgo uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem. Šajā sakarā tai ir jābūt iespējai ne tikai atzīt vai noraidīt attiecīgo uzņēmumu argumentus, bet arī pašai veikt uzņēmumu sniegtās informācijas analīzi, lai vai nu atteiktos no iebildumiem, kas ir izrādījušies nepamatoti, vai arī sakārtotu vai papildinātu – gan faktu, gan juridiskā ziņā – savus argumentus izvirzīto iebildumu atbalstam (Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedums lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 92. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 151. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 437. un 438. punkts). Tāpēc tikai tad, ja galīgajā lēmumā attiecīgie uzņēmumi tiek vainoti pārkāpumos, kas nav minēti paziņojumā par iebildumiem, vai tiek ņemti vērā citi fakti, ir jāuzskata, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību (iepriekš minētais spriedums lietā ACF Chemiefarma/Komisija, 94. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 1994. gada 23. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑39/92 un T‑40/92 CB un Europay/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 49.–52. punkts).

707    Tā tas nav tādā gadījumā kā šajā lietā, kad apgalvotās atšķirības starp paziņojumu par iebildumiem un galīgo lēmumu attiecas tikai uz tādu rīcību, attiecībā uz kuru attiecīgie uzņēmumi jau ir snieguši paskaidrojumus un kas līdz ar to nav saistīta ar nevienu jaunu iebildumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 103. punkts).

708    Proti, ir konstatēts, ka paziņojumā par iebildumiem ir norādīti trīs koluzīvo darbību veidi, t.i.:

–        informācijas apmaiņa par Ziemeļeiropā nogādājamo banānu daudzumiem;

–        divpusēja saziņa par banānu tirgus apstākļiem, cenu tendencēm un/vai references cenu indikatīvu norādīšanu pirms šo cenu noteikšanas;

–        informācijas apmaiņa par banānu references cenām.

709    Paziņojuma par iebildumiem 429. apsvērumā Komisija ir nepārprotami secinājusi, ka “katra divpusējo pasākumu virkne” un visi šie pasākumi kopumā veido pārkāpumu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci Kopienā un Eiropas Ekonomikas zonā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē.

710    Šis secinājums ir izdarīts pēc katra inkriminētās rīcības veida atsevišķas pārbaudes, kura ir veikta tostarp paziņojuma par iebildumiem 404. un 412.–416. punktā, kuros Komisija ir minējusi “divpusējas saziņas kopumu par situāciju banānu tirgū, cenu tendencēm un/vai indikatīvām norādēm par references cenām pirms to noteikšanas, ar kura palīdzību dalībnieki ir ietekmējuši cenu noteikšanu, kas galu galā ir pielīdzināms cenu noteikšanai”, un norādījusi, ka “šiem koluzīvajiem pasākumiem bija pret konkurenci vērsts mērķis”.

711    Apstrīdētajā lēmumā pēc attiecīgo uzņēmumu atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem un to uzklausīšanā izdarīto paziņojumu analīzes Komisija rezultātā ir atsaukusi, pirmkārt, savus iebildumus attiecībā uz apmaiņu ar informāciju par daudzumiem un iebildumus attiecībā uz apmaiņu ar references cenām, kur minētie apmaiņas veidi ir tikuši aplūkoti kā atsevišķi pārkāpumi, balstoties vienīgi uz saskaņotām darbībām attiecībā uz rīcību, ko Komisija ir nosaukusi par pirmstarifikācijas saziņu, un, otrkārt, Fyffes, Van Parys un Del Monte, aplūkojot tos kā banānu piegādātājus, adresētos iebildumus.

712    Šis pēdējais minētais konstatējums parāda tikai vienkāršu atšķirību starp paziņojuma par iebildumiem adresātiem un apstrīdētā lēmuma adresātiem, no kuras prasītāja nevar izdarīt secinājumu par jauna iebilduma esamību, saistībā ar kuru tai nebūtu bijusi iespēja darīt zināmu savu viedokli.

713    Šajos apstākļos prasītājai nav pamata norādīt uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

714    Visbeidzot, ciktāl argumentāciju attiecībā uz neatbilstību starp apstrīdēto lēmumu un paziņojumu par iebildumiem varētu saprast kā tādu, kas atbalsta pārkāpuma esamības apstrīdēšanu, jo ar šo argumentāciju tiek uzsvērts Komisijas pieejas “absurdais” raksturs, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šī argumentācija arī šajā ziņā ir jānoraida.

 Par personas, kas iestājusies lietā, argumentāciju

715    Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka tā atbalsta prasītāju saistībā ar tās pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ciktāl ar šo pamatu tiek pierādīts, ka izmeklēšanas gaitā un tad, kad Komisija pierādīja, kā tā uzskatot, EKL 81. panta pārkāpumu, Komisija ir pārkāpusi būtiskas formas prasības.

716    Persona, kas iestājusies lietā, pārmet Komisijai, ka tā neesot sagatavojusi izmeklēšanai svarīgu liecinieku uzklausīšanas protokolus, ko būtu iespējams nodot atklātībā, un esot atstājusi Chiquita ziņā rūpes par šo galveno liecinieku intervēšanu un to paziņojumu protokolu sniegšanu.

717    Tiesas statūtu 40. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka argumenti, kas ietverti pieteikumā par iestāšanos lietā, drīkst atbalstīt tikai vienas puses prasījumus. Reglamenta 116. panta 4. punkts nosaka, ka iestāšanās rakstā tostarp norāda personas, kas iestājusies lietā, prasījumus pilnīgi vai daļēji atbalstīt vai pilnīgi vai daļēji noraidīt kādas puses prasījumus, kā arī personas, kas iestājas lietā, izvirzītos pamatus un argumentus.

718    Ar šīm tiesību normām personai, kas iestājusies lietā, ir piešķirtas tiesības neatkarīgi izvirzīt ne tikai argumentus, bet arī pamatus, ar nosacījumu, ka tie atbalsta viena no lietas pamatdalībniekiem prasījumus un nav pilnīgi nesaistīti ar jautājumiem, kas ir tiesvedības pamatā, kāda ir ierosināta starp prasītāju un atbildētāju, jo citādi tie var grozīt strīda priekšmetu (skat. iepriekš 312. punktā minēto spriedumu lietā Regione autonoma della Sardegna/Komisija, 152. punkts un tajā minētā judikatūra).

719    Tādējādi Vispārējai tiesai, lemjot par personas, kas iestājusies lietā, izvirzīto pamatu un argumentu pieņemamību, ir jāpārliecinās, ka tie attiecas uz strīda priekšmetu, ko ir noteikuši lietas pamatdalībnieki.

720    Šajā lietā ir jākonstatē, ka personas, kas iestājusies lietā, izvirzītais iebildums attiecas uz administratīvā procesa izmeklēšanas posma norisi, saistībā ar kuru prasītāja savos procesuālajos rakstos nav izteikusi nekādus apsvērumus, jo pamats attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir balstīts, no vienas puses, uz dokumentu, kas ir vēlāki par attiecīgajiem uzņēmumiem piešķirto piekļuvi lietai, nepaziņošanu un, no otras puses, uz apgalvoto pretrunu starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu.

721    Tātad ir secināms, ka personas, kas iestājusies lietā, izteiktais iebildums ir pilnībā nesaistīts ar prasītājas šīs prasības ietvaros izvirzītā pamata atbalstam izteiktajiem apsvērumiem un ka tādējādi tas varētu grozīt starp prasītāju un atbildētāju noteikto strīda priekšmetu. Tādēļ, kā norāda Komisija, šis iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

722    Pilnības labad, ja pieņemtu, ka minēto iebildumu varētu uzskatīt par pieņemamu, tas tomēr tik un tā būtu jānoraida.

723    Vispirms ir konstatēts, ka Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos, kam Del Monte un Weichert ir bijusi piekļuve, ir iekļauti visi paziņojumi, kurus Chiquita ir sniegusi, lai pamatotu savu pieteikumu iecietības programmas piemērošanai atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 11. panta a) punktam, un uz kuriem Komisija tostarp ir balstījusies, lai konstatētu EKL 81. panta pārkāpumu.

724    Turpinot, ir jāatgādina, ka Komisijai nav nekāda vispārīga pienākuma sagatavot protokolus par apspriedēm, kas tai ar citiem lietas dalībniekiem notikušo sanāksmju gaitā ir bijušas Līgumā paredzēto konkurences tiesību normu piemērošanas kontekstā. Tomēr, ja Komisija vēlas savā lēmumā izmantot apsūdzošu pierādījumu, kuru cits pārkāpuma dalībnieks ir sniedzis tai mutiski, Komisijai tas jādara pieejams attiecīgajam uzņēmumam, lai tas varētu lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par secinājumiem, pie kuriem Komisija ir nonākusi, balstoties uz šo pierādījumu. Ja nepieciešams, tai šajā sakarā jāsagatavo rakstveida dokuments, kam jāatrodas tās lietas materiālos (Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 66. un 67. punkts).

725    Ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šo judikatūru, personas, kas iestājusies lietās, argumentācija nav iedarbīga. Proti, Weichert vienīgi norāda, kā tā ir apstiprinājusi tiesas sēdē, ka, tā kā nav bijuši sagatavoti protokoli, tai, tāpat kā Del Monte, neesot bijusi piekļuve potenciāliem attaisnojošiem pierādījumiem.

726    Šajos apstākļos ir jāsecina, ka Komisijai nevar pārmest nekādu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

727    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas prasījumi attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu ir jānoraida.

 Par prasījumiem attiecībā uz naudas soda apmēra samazināšanu

728    Prasītāja, ko atbalsta persona, kas iestājusies lietā, ir izvirzījusi divus pamatus attiecībā uz Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot naudas soda apmēru, un Regulas Nr. 1/2003 23. panta pārkāpumu, kā arī Weichert tiesiskās paļāvības pārkāpumu.

729    No prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, procesuālajiem rakstiem izriet, ka tās ir izteikušas dažādus pārmetumus attiecībā uz Komisijas analīzi saistībā ar pārkāpuma smagumu, papildu summu, atbildību mīkstinošiem apstākļiem, Weichert sadarbības ņemšanu vērā, kā arī konkrētu iebildumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ko esot pieļāvusi Komisija.

1.     Ievadapsvērumi

730    Ir konstatēts, ka, lai noteiktu Del Monte un Weichert uzliktā naudas soda apmēru, Komisija ir piemērojusi Pamatnostādnes (apstrīdētā lēmuma preambulas 446. apsvērums), kurās ir paredzēta aprēķina metode, kas ietver divus posmus (Pamatnostādņu 9. punkts).

731    Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka pirmajā naudas soda noteikšanas posmā Komisija katram attiecīgajam uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai nosaka naudas soda pamatsummu, un tās ietver šajā ziņā šādus noteikumus:

“12. Pamatsummu nosaka, atsaucoties uz pārdoto preču vai pakalpojumu apjomu [vērtību] un izmantojot turpmāko metodiku.

[..]

13. Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [pārdevumu vērtību] atbilstošajā EEZ teritorijā. Parasti Komisija ņem vērā uzņēmuma pārdošanas rādītājus [pārdevumus] tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā.

[..]

19. Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums.

20. Smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.

21. Vispārējais princips ir tāds, ka pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības].

22. Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne.

23. Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā.

24. Lai pilnībā ņemtu vērā katra uzņēmuma pārkāpuma izdarīšanas ilgumu, summu, ko nosaka uz pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] pamata (skatīt iepriekš 20. līdz 23. punktu), reizina ar gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā. Periodu, kas mazāks par sešiem mēnešiem, ieskaita kā pusgadu, un periodu, kas garāks par sešiem mēnešiem, bet īsāks par veselu gadu, ieskaita kā veselu gadu.

25. Turklāt neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības], kas noteikts saskaņā ar A sadaļu, lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu. Komisija var piemērot arī šādu papildu summu citu pārkāpumu gadījumā. Lai izlemtu, kādu pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu piemērot katram konkrētajam gadījumam, Komisija ņem vērā dažādus faktorus, jo īpaši tos, kas minēti 22. punktā.

[..]”

732    Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka otrajā naudas soda noteikšanas posmā Komisija var koriģēt – palielinot vai samazinot – pamatsummu, pamatojoties uz visaptverošu novērtējumu, kurā tiek ņemti vērā visi apstākļi, kuriem ir nozīme (Pamatnostādņu 11. un 27. punkts).

733    Runājot par šiem apstākļiem, Pamatnostādņu 29. punktā ir paredzēts:

“Naudas soda pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē vainu mīkstinošus apstākļus, proti:

–        ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tas beigs [ir beidzis] pārkāpumu tūlīt pēc Komisijas [sākotnējās] iejaukšanās[; tas] neattiecas uz gadījumiem, kad noslēgtas slepenas vienošanās vai piekopta slepena prakse (jo īpaši saistībā ar karteļiem),

–        ja uzņēmums sniedz pierādījumus, ka pārkāpums ir noticis nolaidības rezultātā,

–        ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela, un tādējādi pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū; pašu faktu, ka uzņēmums ir piedalījies pārkāpuma izdarīšanā īsāku laiku nekā citi uzņēmumi, neuzskata par vainu [atbildību] mīkstinošu apstākli, jo tas jau ņemts vērā, nosakot pamatsummu,

–        ja attiecīgais uzņēmums ir nopietni sadarbojies ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot paziņojumā par iecietību noteiktās robežas un tā juridisko pienākumu to darīt,

–        ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums.”

2.     Apstrīdētais lēmums

734    Ir jāatgādina, ka Komisija ir precizējusi, ka naudas soda pamatsummu veido summa 0–30 % apmērā no uzņēmuma attiecīgās pārdevumu vērtības, ko reizina ar gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā, un papildu summa 15–25 % apmērā no pārdevumu vērtības neatkarīgi no ilguma (apstrīdētā lēmuma preambulas 448. apsvērums).

735    Apstrīdētajā lēmumā Weichert 2002. gadā veikto svaigu banānu pārdevumu vērtība ir novērtēta EUR 82 571 574 apmērā (preambulas 451. un 453. apsvērums).

736    Atbilstoši Pamatnostādņu 20. un 22. punktam Komisija, lai noteiktu pārdevumu vērtības proporcionālo daļu atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, ir izskatījusi un ņēmusi vērā dažādus faktorus attiecībā uz pārkāpuma veidu, visu attiecīgo uzņēmumu kopējo tirgus daļu, pārkāpuma ģeogrāfisko apjomu un pārkāpuma īstenošanas faktu, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 454.–460. apsvēruma.

737    Komisija ir uzsvērusi, ka attiecīgie uzņēmumi esot piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā, veicot saskaņotas darbības, ar kurām tie ir koordinējuši savas banānu references cenas Ziemeļeiropā un kuras tādējādi attiecas uz cenu noteikšanu; darbības attiecībā uz cenām jau pēc savas būtības piederot pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem, jo ar tām konkurence tiekot kropļota, skarot tās galveno raksturlielumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 455. apsvērums).

738    Komisija tāpat ir ņēmusi vērā uzņēmumu, attiecībā uz kuriem ir izdevies pierādīt pārkāpumu, kopējo tirgus daļu, to novērtējot aptuveni no 40 līdz 45 % apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 457. apsvērums), un pārkāpuma ģeogrāfisko apjomu, pārkāpumam attiecoties uz Austriju, Beļģiju, Dāniju, Somiju, Vāciju, Luksemburgu, Nīderlandi un Zviedriju (apstrīdētā lēmuma preambulas 458. apsvērums).

739    Pamatojoties uz šiem apstākļiem, kā arī konstatējumu par pārkāpuma faktisko īstenošanu, Komisija attiecībā uz visiem uzņēmumiem – apstrīdētā lēmuma adresātiem – ir izmantojusi vienu un to pašu pārdevumu vērtības proporcionālo daļu, t.i., 15 %, kura ir noteikta atbilstoši pārkāpuma smagumam (apstrīdētā lēmuma preambulas 460. apsvērums).

740    Ņemot vērā pārkāpuma laikposmu no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim un piemērojot Pamatnostādņu 24. punktu, Komisija attiecībā uz pārkāpuma ilgumu ir piemērojusi reizināšanas koeficientu 3 (apstrīdētā lēmuma preambulas 461. un 462. apsvērums).

741    Lai noteiktu Pamatnostādņu 25. punktā paredzēto papildu summu, Komisija ar tiešu norādi, kas ietverta apstrīdētā lēmuma 8.3.1.1. punktā, ir atsaukusies uz savu iepriekš minēto faktoru vērtējumu. Tā ir uzskatījusi, ka procentuālā daļa, kas ir piemērojama papildu summai, ir nosakāma 15 % apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 463. un 464. apsvērums).

742    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Pamatnostādņu 25. punktā ir paredzēts, ka, lai noteiktu konkrētā gadījumā vērā ņemamo pārdevumu vērtības proporcionālo daļu, Komisija ņem vērā noteiktus faktorus, tostarp tos, kas minēti Pamatnostādņu 22. punktā.

743    Noslēdzot šo pirmo posmu, Komisija ir noteikusi šādas pamatsummas (apstrīdētā lēmuma preambulas 465. apsvērums):

–        EUR 208 000 000 Chiquita;

–        EUR 114 000 000 Dole;

–        EUR 49 000 000 Del Monte un Weichert.

744    Ņemot vērā banānu nozares īpašo regulatīvo režīmu un apsvērumu, ka koordinēšana ir attiekusies uz references cenām, uzliekamā naudas soda pamatsumma sakarā ar atbildību mīkstinošajiem apstākļiem ir tikusi samazināta par 60 % visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 467. apsvērums). Tāpat atbilstoši atbildību mīkstinošiem apstākļiem 10 % samazinājums tika piešķirts Weichert, kas nav bijusi informēta par pirmstarifikācijas saziņu starp Dole un Chiquita (apstrīdētā lēmuma preambulas 476. apsvērums).

745    Turklāt Komisija ir uzskatījusi, ka Weichert sadarbība neesot sniegusies tālāk par tai uzlikto tiesisko pienākumu to darīt, un šajā ziņā uzsvērusi, ka tās atbildes uz informācijas pieprasījumiem, kas ir tikušas sniegtas noteiktajos termiņos, esot iekļāvušās uzņēmuma aktīvās sadarbības pienākuma ietvarā, kas nozīmējot, ka tai Komisijas rīcībā bija jānodod visa informācija attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu. Komisija ir nolēmusi nepiemērot Pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu, uzskatot, ka šajā lietā izdarītais pārkāpums ietilpst Paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomā (apstrīdētā lēmuma preambulas 474. apsvērums).

3.     Par smagumu

746    Prasītāja norāda, ka, lai gan Komisija pamatoti atzīstot, ka saskaņā ar Pamatnostādnēm Weichert ļoti ierobežotā loma ir atbildību mīkstinošs apstāklis, tomēr tā, nosakot naudas soda pamatsummu un paredzot šiem trim uzņēmumiem vienādu summu, neesot ņēmusi vērā, ka apgalvotais Weichert pārkāpums ir mazāk smags nekā Dole un Chiquita pārkāpums, kas esot pretēji apstrīdētā lēmuma preambulas 245. apsvērumā atgādinātajai judikatūrai un Pamatnostādņu 20.–23. punktam. Komisijas naudas soda aprēķinā pieļautā kļūda izrietot no tās kļūdainās koncepcijas, ka šajā lietā pastāv vienots pārkāpums.

747    Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu, jo tā esot sagrozījusi pārkāpuma smagumu, pirmkārt, pamatojoties uz faktu, ka saskaņotas darbības ir attiekušās uz cenu noteikšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 455. apsvērums), vienlaikus atzīstot, ka “aizliegtā vienošanās ir attiekusies uz piedāvājuma cenām” (apstrīdētā lēmuma preambulas 456. apsvērums) atšķirībā no faktiskajām cenām, otrkārt, apgalvojot un to nepamatojot ar pierādījumiem, ka tās rīcība ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu, kas rada vislielāko kaitējumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 455. apsvērums), neraugoties uz virkni apstākļu, kas pierādot pretējo, un, treškārt, neņemot vērā faktu, ka apgalvotais pārkāpums neesot skāris ne lielu skaitu importētāju, ne būtisku tirgus daļu, t.i., 40–45 % un pat 20–30 % apmērā, ievērojot faktu, ka Komisija neuzskatot Weichert, ne arī Del Monte par atbildīgām par starp Chiquita un Dole notikušo pirmstarifikācijas saziņu.

748    Pirmām kārtām, kopumā ir jāizskata prasītājas izvirzītais iebildums un personas, kas iestājusies lietā, trešais iepriekš minētais arguments, ciktāl tas attiecas uz Komisijas konstatējumu, ka pastāv vienots pārkāpums.

749    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārkāpuma smagums tiek noteikts, ņemot vērā vairākus apstākļus, attiecībā uz kuriem Komisijai ir rīcības brīvība (Tiesas 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 43. punkts), tādus kā lietas īpašie apstākļi, tās konteksts un naudas soda preventīvais raksturs, un nepastāv saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas būtu obligāti jāņem vērā (iepriekš 54. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 241. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 68. punkts).

750    Kā ir ticis norādīts iepriekš, Komisija šajā lietā ir noteikusi naudas sodu apmēru, piemērojot Pamatnostādnēs paredzēto metodi.

751    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, pat ja Pamatnostādnes nevar kvalificēt kā tiesību normas, kas iestādei katrā ziņā būtu jāievēro, tajās tomēr ir paredzēti rīcības noteikumi, kas norāda uz praksi, kura ir jāievēro un no kuras iestāde katrā atsevišķā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (skat. šī sprieduma 54. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209. punkts un tajā minētā judikatūra).

752    No Pamatnostādņu 19.–26. punkta izriet, ka vispirms Pamatnostādnēs ir paredzēta pārkāpuma smaguma paša par sevi novērtēšana, kas tiek izmantots pārdevumu vērtības proporcionālās daļas un pēc tam naudas soda pamatsummas noteikšanai.

753    Turpinot, Pamatnostādņu 27.–29. punktā ir paredzēts pielāgot naudas soda pamatsummu atkarībā no noteiktiem atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem, kuri tiek noteikti katram attiecīgajam uzņēmumam atsevišķi.

754    Šīs pēdējās minētās normas atspoguļo judikatūru, saskaņā ar kuru, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jānoskaidro katra atsevišķa uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums (iepriekš 151. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 623. punkts, un iepriekš 296. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. punkts; Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 184. punkts), lai noteiktu, vai attiecībā uz tiem pastāv atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi.

755    Šis secinājums loģiski izriet no sodu un sankciju individualitātes principa, saskaņā ar kuru uzņēmumam ir jāpiemēro sods tikai par tiem faktiem, kas tam individuāli tiek pārmesti; šis princips ir jāpiemēro ikvienā administratīvā procesā, kurš var noslēgties ar sankciju piemērošanu atbilstoši Savienības konkurences tiesību normām (attiecībā uz naudas soda uzlikšanu skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 63. punkts, un iepriekš 754. punktā minēto spriedumu lietā Cheil Jedang/Komisija, 185. punkts).

756    Šajā lietā Komisija, nosakot Weichert uzliktā naudas soda apmēru, ir pilnībā ievērojusi šīs pamatnostādnes un iepriekš minēto judikatūru.

757    Pirmajā posmā Komisija ir novērtējusi pārkāpuma smagumu, to aplūkojot objektīvi, un šajā ziņā tā ir varējusi ņemt vērā pārkāpuma attiecībā uz cenu noteikšanu, kurā ir iesaistīti uzņēmumi, kas pārstāv gandrīz pusi no nozares, un kurš aptver astoņas dalībvalstis, kas atbilst būtiskai Savienības daļai, tostarp Vāciju, kas ir ļoti liels banānu tirgus Ziemeļeiropā, vienoto raksturu.

758    Kā ir izklāstīts iepriekš 590.–650. punktā, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka visas koluzīvās darbības ir bijušas vienots pārkāpums. Šis pārkāpums izriet no visu uzņēmumu – [apstrīdētā lēmuma] adresātu – kolektīvās rīcības, un visi uzņēmumi, ieskaitot to, ko veido Weichert un prasītāja, pārkāpumu ir veicinājuši.

759    Tomēr ir konstatēts, ka uzņēmums, ko veido Weichert un prasītāja, vispārējo aizliegto vienošanos nav veicinājis tādā pašā mērā kā Dole vai Chiquita.

760    Šī iemesla dēļ Komisija otrajā posmā ir novērtējusi Weichert dalības pārkāpumā relatīvo smagumu, konkrētajā gadījumā ņemot vērā, ka tā ir piedalījusies tikai vienā no divām aizliegtās vienošanās daļām, kas ir bijis pamats uzliekamā naudas soda pamatsummas samazināšanai par 10 % atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ.

761    Tātad ir secināms, ka Komisija ir ņēmusi vērā faktu, ka uzņēmuma, ko veido Weichert un prasītāja, pārkāpjošā rīcība pēc sava rakstura ir bijusi mazāk smaga nekā Dole un Chiquita rīcība, un tādējādi saistībā ar šo uzņēmumu Komisijai nevar pārmest nekādu diskriminējošu attieksmi.

762    Šajos apstākļos prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija esot kļūdaini noteikusi vienu un to pašu naudas soda pamatsummu visiem attiecīgajiem uzņēmumiem, pamatojoties uz konstatējumu – kas tāpat esot kļūdains – par vienota pārkāpuma esamību, ir jānoraida.

763    Otrām kārtām, ir jānorāda, ka iepriekš 747. punktā minētie argumenti, ko persona, kas iestājusies lietā, ir izvirzījusi, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu un sagrozījusi pārkāpuma smagumu, ir pilnībā nepamatoti un tie ir jānoraida.

764    Saistībā ar to, ka saskaņotās darbības, par kurām ir piemērota sankcija, ir attiekušās uz paziņotajām cenām, nevis faktiskajām cenām, kas atbilstoši personas, kas iestājusies lietā, viedoklim nenozīmējot cenu noteikšanu, ir jākonstatē, ka ar šo argumentu patiesībā tiek apstrīdēta pati EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma esamība.

765    Taču, kā ir izklāstīts iepriekš 585. punktā, Komisija ir pamatoti secinājusi, ka starp Dole un Weichert notikusī pirmstarifikācijas saziņa, kura ir bijusi vērsta uz banānu references cenu koordinēšanu, ir bijusi saistīta ar cenu noteikšanu un no tās izriet saskaņotas darbības ar mērķi ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē.

766    Ciktāl personas, kas iestājusies lietā, argumentu varētu saprast kā apgalvojumu par mazāku pārkāpuma smagumu tādēļ, kas tas ir attiecies uz paziņotajām cenām, nevis darījuma cenām, ir jāuzsver, ka saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem Komisija ir piešķīrusi Weichert divus naudas soda samazinājumus, viens no kuriem 60 % apmērā ir balstīts uz īpaša regulatīvā konteksta esamību un faktu, ka aizliegtā vienošanās ir attiekusies uz references cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 467. apsvērums). Šī samazinājuma būtiskais raksturs izslēdz jebkādu samērīguma principa pārkāpumu no Komisijas puses.

767    Ne prasītāja, ne persona, kas iestājusies lietā, nav sniegušas konkrētus apsvērumus ne par veidu, kādā Komisija, aprēķinot naudas sodu, ir ņēmusi vērā divus minētos elementus, ne par Komisijas izmantotā samazinājuma procentuālā lieluma precīzo summu.

768    Saistībā ar apgalvojumu, atbilstoši kuram Komisija esot uzskatījusi, ka Weichert rīcība atbilst konkurences ierobežojumam, kas rada vislielāko kaitējumu, kaut gan šī uzņēmuma klienti esot apstiprinājuši kaitējuma neesamību, ir jāatgādina, ka pirmais aizliegtas vienošanās piemērs, kas ir paredzēts EKL 81. panta 1. punkta a) apakšpunktā un kas ir skaidri atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, ir tieši darbības, ar kurām “tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus”. Darbības, kas ir bijušas aizliegtās vienošanās priekšmets, ir tieši aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, jo tās pēc sava rakstura ietver konkurences kopējā tirgū ierobežojumus.

769    Līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām EKL 81. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci kā tādu. Tādējādi saskaņoto darbību pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšanu nevar pakārtot šo darbību tiešās saiknes ar patēriņa cenām konstatēšanai (iepriekš 297. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 38. un 39. punkts).

770    No konkurences tiesību normu pārkāpumiem piemērojamo sankciju sistēmas, kāda ir izveidota ar Regulām Nr. 17 un Nr. 1/2003 un kā tā ir interpretēta judikatūrā, izriet, ka par tādām aizliegtām vienošanās kā karteļi paša to rakstura dēļ būtu jāpiemēro vislielākie naudas sodi. Pret konkurenci vērstas darbības sekas pašas par sevi saistībā ar naudas sodu līmeņa noteikšanu nav noteicošs kritērijs (Tiesas 2009. gada 12. novembra spriedums lietā C‑554/08 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, I‑189. lpp., 44. punkts).

771    Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāaplūko Pamatnostādņu 23. punkts, kurš ir izteikts šādi:

“Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā.”

772    Ir jānorāda, pirmkārt, ka izteiciens “horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu” ietver saskaņotas darbības EKL 81. panta izpratnē un, otrkārt, ka pārdevumu vērtības proporcionālās daļas noteikšanas atkarībā no pārkāpuma smaguma kontekstā Pamatnostādnēs pārkāpuma konkrētas ietekmes uz tirgu ņemšana vērā nav minēta.

773    Atbilstoši Pamatnostādņu 20. un 22. punktam Komisija, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 454.–459. apsvēruma, lai noteiktu minēto proporcionālo daļu, šajā lietā ir pārbaudījusi un ņēmusi vērā dažādus faktorus attiecībā uz pārkāpuma veidu, visu attiecīgo uzņēmumu kopējo tirgus daļu, pārkāpuma ģeogrāfisko apjomu un pārkāpuma īstenošanas faktu, izslēdzot jebkādu attiecīgo saskaņoto darbību konkurenci ierobežojošo seku pārbaudi.

774    Atbildot uz Weichert argumentu attiecībā uz pārkāpuma faktisko seku attiecībā uz tirgu neesamību Komisija faktiski ir aprobežojusies ar apstrīdētā lēmuma preambulas 472. apsvērumā izdarīto norādi, ka pārkāpums ir īstenots un ka pret konkurenci vērstas rīcības sekas “varētu tikt sagaidītas”, jo “šīs lietas apstākļos koordinācija, nosakot references cenas, pēc sava rakstura ir varējusi radīt sekas attiecībā uz tirgu”. Kā Komisija ir pamatoti uzsvērusi šajā pašā apsvērumā, “rīcības faktiskās sekas varētu radīt interesi tikai saistībā ar Pamatnostādņu 31. punktu [..], kas dod Komisijai tiesības palielināt naudas sodu, kurš tiktu piemērots parastos apstākļos, lai tas pārsniegtu pārkāpuma rezultātā nelikumīgi gūto peļņu”. Tomēr ir konstatēts, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā šo tiesību normu nav piemērojusi.

775    Šajos apstākļos atsaucei uz Weichert klientu vēstulēm, uz kurām tiek norādīts, lai pierādītu, ka uzņēmuma, ko ir veidojusi šī sabiedrība un prasītāja, pret konkurenci vērstā rīcība nav radījusi nekādu kaitējumu, nav nekādas nozīmes.

776    Ir jāuzsver, ka, nosakot summu 15 % apmērā no Weichert pārdevumu vērtības, Komisija ir izmantojusi proporcionālo daļu, kura ir mazāka par pusi no tās, kura parasti var tikt noteikta attiecībā uz horizontāliem nolīgumiem vai saskaņotām darbībām par cenu noteikšanu, t.i., 30 %. Pamatnostādņu 23. punktā ir skaidri paredzēts, ka proporcionālā daļa, ko nosaka attiecībā uz horizontāliem nolīgumiem vai saskaņotām darbībām par cenu noteikšanu, parasti atradīsies “diapazona augšdaļā”, kamēr Komisijas izmantotā 15 % likme atrodas “diapazona augšdaļas” apakšējā daļā.

777    Ņemot vērā pārkāpumu, kurš attiecas uz cenu noteikšanu, kurā ir iesaistīti uzņēmumi, kas pārstāv gandrīz pusi no nozares, un kurš aptver astoņas dalībvalstis, kas atbilst būtiskai Savienības daļai, tostarp Vāciju, kas ir ļoti liels banānu tirgus Ziemeļeiropā, šī Komisijas izmantotā likme 15 % apmērā no Weichert pārdevumu vērtības nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu.

778    No minētā izriet, ka prasītājas un personas, kas iestājusies lietā, argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija, nosakot naudas soda pamatsummu, esot kļūdaini novērtējusi smaguma kritēriju, ir jānoraida.

4.     Par papildu summu

779    Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka Komisija esot kļūdaini piemērojusi savas Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, nosakot “piekļuves maksu” atbilstoši Pamatnostādņu 25. punktam, kurš attiecoties tikai uz “vienošanos” [“accords”], kas esot kvalifikācija, kura apstrīdētajā lēmumā neesot tikusi izmantota.

780    Šis arguments ir jānoraida, jo tas izriet no Pamatnostādņu nepilnīga un neobjektīva lasījuma.

781    Pamatnostādņu 25. punktā ir paredzēts, ka pamatsummā tiek iekļauta summa 15–25 % apmērā no pārdevumu vērtības ar mērķi atturēt uzņēmumus no dalības “horizontālajās vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu”, kas ir frāze, kura ir minēta arī Pamatnostādņu 23. punktā, kas ietver atsauci uz 2. zemsvītras piezīmi, kurā ir precizēts, ka vienošanās jēdziens ietver “saskaņotu praksi [saskaņotas darbības] un uzņēmumu apvienību lēmumus Līguma 81. panta izpratnē”.

782    Sistēmiska un konsekventa Pamatnostādņu interpretācija ļauj secināt, ka 2. zemsvītras piezīmē sniegtais precizējums attiecas arī uz to pašu “horizontālu vienošanos” jēdzienu, kas izmantots Pamatnostādņu 25. punktā.

783    Personas, kas iestājusies lietā, arguments, kas ir balstīts uz Pamatnostādņu 25. punkta izolēto lasījumu, ir pretrunā šīs normas noteikumiem. Tajā paredzētā papildu summa ir uzņēmuma pārdevumu vērtības proporcionālā daļa, kas ir definēta Pamatnostādņu nodaļā “A. Preču vai pakalpojumu pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] noteikšana”, tāpat kā summa, kas tiek noteikta atkarībā no pārkāpuma smaguma, un vērā ņemamā proporcionālā daļa ir atkarīga no Komisijas veicamā faktoru, “jo īpaši to [faktoru], kas minēti 22. punktā”, kas attiecas uz pārdevumu vērtības daļas, kura tiek noteikta atkarībā no pārkāpuma smaguma, definēšanu, vērtējuma.

784    Ir jāuzsver, ka Pamatnostādņu 25. punktā paredzētā norāde, saskaņā ar kuru “Komisija var piemērot arī šādu papildu summu citu pārkāpumu gadījumā”, katrā ziņā ļauj iekļaut saskaņotas darbības šīs normas piemērošanas jomā.

785    Visbeidzot, ir jānorāda, ka, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu saistībā ar vienota pārkāpuma kvalifikācijas radītajām sekām attiecībā uz naudas soda apmēru, persona, kas iestājusies lietā, ir izvirzījusi divus iebildumus saistībā ar apstrīdētajā lēmumā paredzēto papildu summu.

786    Pirmkārt, persona, kas iestājusies lietā, ir norādījusi, ka vairs neesot pamata piemērot minēto summu, jo “divpusēju” pārkāpumu nevarot kvalificēt kā horizontālu nolīgumu attiecībā uz cenu noteikšanu vai pat kā cenu noteikšanas pārkāpumu.

787    Šādi rīkojoties, persona, kas iestājusies lietā, tostarp atkārto prasītājas argumentāciju, kas ir tikusi izteikta, lai pamatotu EKL 81. panta pārkāpuma fakta apstrīdēšanu.

788    Ir jāatgādina, ka Komisija ir pamatoti secinājusi, ka starp Dole un Weichert notikusī pirmstarifikācijas saziņa ir bijusi saistīta ar cenu noteikšanu un veido vienu no divām kopējās aizliegtās vienošanās, kurā attiecīgie uzņēmumi ir piedalījušies, daļām.

789    Tādējādi iepriekš 786. punktā minētais iebildums ir jānoraida.

790    Otrkārt, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka neesot pamata piemērot papildu summu pārdevumu vērtības 15 % apmērā. Minimālā procentuālā lieluma piemērošana, šajā ziņā neņemot vērā specifiskos pārkāpuma apstākļus, esot pretēja samērīguma principam.

791    Šis jaunais iebildums ir jāatzīst par nepieņemamu, jo tas nav saistīts ar Vispārējās tiesas uzdoto precīzo jautājumu priekšmetu, kas attiecas konkrēti uz vienota pārkāpuma jēdzienu un tā sekām saistībā ar naudas soda apmēru. Šajā ziņā ir jānorāda, ka pēc savas argumentācijas izklāstīšanas, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, persona, kas iestājusies lietā, ir norādījusi, ka, “pat ja Vispārējā tiesa neatbalstītu šo argumentu”, neesot pamata piemērot papildu summu 15 % apmērā, jo tas vien, ka Pamatnostādnēs šāds minimālais procentuālais skaitlis ir paredzēts, neesot noteicošs.

792    Turklāt, tiesvedībā izvirzot jaunu iebildumu, persona, kas iestājusies lietā, ir pārkāpusi Reglamenta 48. panta 2. punktu. Šis iebildums nav pamatots ar jauniem apstākļiem, kas tiktu atklāti procesa gaitā, un tāpat nav uzskatāms par iepriekš prasības pieteikumā tieši vai netieši izteikta un ar prasības pieteikumu cieši saistīta iebilduma izvēršanu. Tādējādi tas ir jāatzīst par nepieņemamu (Vispārējās tiesas 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑231/99 Joynson/Komisija, Recueil, II‑2085. lpp., 156. un 157. punkts, kas ir apstiprināts ar Tiesas 2002. gada 27. septembra rīkojumu lietā C‑204/02 P Joynson/Komisija, Krājumā nav publicēts).

793    Pilnības labad šis iebildums katrā ziņā ir jānoraida, jo tas ir balstīts uz kļūdainu premisu.

794    Ir jākonstatē, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 454.–459. apsvēruma, ka atbilstoši Pamatnostādņu 20. un 22. punktam Komisija, lai noteiktu pārdevumu vērtības proporcionālo daļu atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, ir izskatījusi un ņēmusi vērā dažādus faktorus attiecībā uz pārkāpuma veidu, visu attiecīgo uzņēmumu kopējo tirgus daļu, pārkāpuma ģeogrāfisko apjomu un pārkāpuma īstenošanas faktu. Lai noteiktu Pamatnostādņu 25. punktā paredzēto papildu summu, Komisija ar tiešu norādi, kas ietverta apstrīdētā lēmuma 8.3.1.1. punktā, ir atsaukusies uz tās veikto minēto faktoru vērtējumu, kā to parāda apstrīdētā lēmuma preambulas 463. apsvērums.

795    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Pamatnostādņu 25. punktā ir paredzēts, ka, lai noteiktu konkrētā gadījumā vērā ņemamo pārdevumu vērtības proporcionālo daļu, Komisija ņem vērā noteiktu faktoru skaitu, tostarp tos, kas ir minēti Pamatnostādņu 22. punktā.

796    Tātad ir secināms, ka Komisija ir ņēmusi vērā dažādus ar inkriminēto pārkāpjošo rīcību saistītos faktorus un ka, aprobežojoties ar apgalvojumu, ka neesot bijis pamata piemērot papildu summu 15 % apmērā, persona, kas iestājusies lietā, nenorāda nevienu apstākli, kas būtu pretrunā Komisijas vērtējumam.

5.     Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

797    Pirmām kārtām, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka Komisijas piemērotais samazinājums par 10 % esot nepietiekams, lai atspoguļotu tās nelielo svaru un lomu apgalvotajā pārkāpumā, ko raksturojot dažādi apstākļi: pirmkārt, salīdzinot ar starp Chiquita un Dole notikušo pirmstarifikācijas saziņu, saziņa starp Dole un personu, kas iestājusies lietā, kā tas izrietot no apstrīdētā lēmuma preambulas 76. un nākamajiem apsvērumiem, kā arī 93.–99. apsvēruma, esot bijusi mazāk svarīga; otrkārt, ņemot vērā, ka persona, kas ir tai zvanījusi, gandrīz vienmēr esot bijusi Dole darbinieks, tai esot bijusi pasīva loma un, treškārt, Komisija personu, kas iestājusies lietā, kā arī Del Monte neuzskatot par atbildīgām par pirmstarifikācijas saziņu starp Chiquita un Dole.

798    Prasītāja tāpat norāda, ka pirmstarifikācijas kontakti starp Weichert un Dole esot bijuši ievērojami mazāk intensīvi un bieži, salīdzinot ar šāda veida kontaktiem starp Dole un Chiquita.

799    Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši Pamatnostādņu 29. punkta trešajam ievilkumam, lai varētu saņemt naudas soda samazinājumu saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem, attiecīgajam uzņēmumam jāsniedz “pierādījum[i], ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela”, un “tādējādi [jā]pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū”.

800    Fakts kā tāds, ka Weichert varētu būt bijusi nenozīmīga vai pasīva loma, nav tāds, ar ko varētu pierādīt, ka šis uzņēmums ir veicis konkurējošas darbības tirgū. Tādējādi Pamatnostādņu 29. punkta trešā ievilkuma piemērošanas nosacījumi šajā lietā nav izpildīti.

801    Šis secinājums nenozīmē, ka Weichert nenozīmīgā vai pasīvā loma, ja pieņemtu, ka tā ir pierādīta, nevārētu būt naudas soda apmēra samazinājuma pamats. Pamatnostādņu 29. punktā paredzētais apstākļu saraksts, kā to apstiprina izteiciena “proti [tādus kā]” lietojums, ir vienīgi indikatīvs. Turklāt Komisijas rīcības brīvība un ierobežojumi, kurus tā šai rīcības brīvībai ir noteikusi, neskar Savienības tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu (Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 226. un 227. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar iepriekš 91. punktā minēto spriedumu lietā Erste Group Bank u.c./Komisija).

802    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecīga uzņēmuma pasīva loma nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums “neizceļas”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādāšanā (iepriekš 754. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 167. punkts, un iepriekš 749. punktā minētais 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā Carbone‑Lorraine/Komisija, 163. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar iepriekš 770. punktā minēto 2009. gada 12. novembra spriedumu lietā Carbone‑Lorraine/Komisija).

803    Starp apstākļiem, kas norāda uz uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtas vienošanās norisē, var tikt ņemts vērā tā dalības sanāksmēs ievērojami fragmentārākais raksturs, salīdzinot ar aizliegtās vienošanās parasto dalībnieku dalības raksturu, tāpat tā vēlā ienākšana tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no tā dalības pārkāpumā ilguma vai arī no tā, vai pārkāpumā piedalījušos trešo uzņēmumu pārstāvji ir snieguši šajā ziņā tiešus paziņojumus (skat. iepriekš 749. punktā minēto 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā Carbone‑Lorraine/Komisija, 164. punkts un tajā minētā judikatūra).

804    Vispirms persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka no apstrīdētā lēmuma 93.–99. apsvēruma izrietot, ka saziņa starp B., Chiquita darbinieku, un H., Dole darbinieku, ir bijusi pārkāpuma centrālā ass. Šim argumentam nav nozīmes, jo minētie apsvērumi attiecas tikai uz pārkāpuma ilgumu, kas attiecībā uz Dole un Weichert ir tas pats laikposms no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim; attiecībā uz Chiquita pārkāpuma laikposms ir beidzies vienu mēnesi agrāk.

805    Turpinot, Weichert un Del Monte apgalvo, ka pirmstarifikācijas saziņa starp Chiquita un Dole esot notikusi biežāk, salīdzinot ar saziņu, kas ir notikusi ar Dole.

806    Apstrīdētajā lēmumā iekļautās norādes neliecina, ka pirmstarifikācijas saziņa starp Dole un Chiquita būtu notikusi ievērojami biežāk nekā tā, kas ir notikusi starp Dole un Weichert.

807    Atbilstoši telefonsarunu izdrukām attiecībā uz Chiquita izejošajiem zvaniem, kuru adresāte ir Dole, 55 zvani starp Chiquita un Dole ir notikuši trešdienās (apstrīdētā lēmuma preambulas 76. apsvērums), 53 zvani – ceturtdienās (apstrīdētā lēmuma preambulas 77. apsvērums), un nedēļu skaitu, kuru gaitā puses ir sazinājušās gan trešdienās, gan arī ceturtdienās no rīta, Dole novērtē kā 20 (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. apsvērums). Turklāt telefona zvanu biežumu gadā Dole novērtē kā divdesmit, un attiecīgā laikposma beigās to skaits esot samazinājies (apstrīdētā lēmuma preambulas 79. apsvērums).

808    Saistībā ar saziņu starp Dole un Weichert, attiecībā uz kuru nav pieejamas nekādas telefonsarunu izdrukas, Dole savā atbildē uz informācijas pieprasījumu vispirms ir norādījusi, ka esot sazinājusies ar Weichert “gandrīz katru nedēļu”, t.i., četrdesmit nedēļas gadā, un pēc tam atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir minējusi, ka “informācijas apmaiņa par tirgus apstākļiem notika aptuveni katru otro nedēļu ceļojumu vai citu uzdevumu izpildes dēļ”, kas ir pamatojums, kurš jau bija norādīts, atbildot uz informācijas pieprasījumiem, lai attaisnotu apgalvoto saziņas gadījumu skaitu (apstrīdētā lēmuma preambulas 87. un 88. apsvērums).

809    Savā atbildē uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu Weichert ir norādījusi, ka saziņa ar Dole esot notikusi nevis katru trešdienu, bet vidēji vienu vai divas reizes mēnesī. Atbildot uz Komisijas 2007. gada 5. februāra aicinājumu precizēt nedēļu skaitu gadā, Weichert ir apgalvojusi, ka tās darbinieki esot sazinājušies ar Dole aptuveni 20.–25. nedēļas gadā (apstrīdētā lēmuma preambulas 87. apsvērums).

810    Pēc tam Weichert atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir apgalvojusi, ka kontakti ar Dole esot notikuši “vidēji ne vairāk kā vienu vai divas reizes mēnesī”, tieši neatgriežoties pie sākotnējā iknedēļas vērtējuma, kā rezultātā Komisija ir norādījusi uz biežumu aptuveni no 20 līdz 25 nedēļām gadā, kas ir saderīgs ar Dole paziņojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 90. un 91. apsvērums).

811    Lai gan ir taisnība, ka skaitļi attiecībā uz kontaktiem starp Dole un Chiquita neatspoguļo telefona zvanus, ko pirmais minētais uzņēmums ir veicis otrajam, katrā ziņā ir jāatgādina, ka Komisija ir varējusi pamatoti secināt, ka divpusējā saziņa starp Dole un Weichert, tāpat kā šāda veida saziņa starp Dole un Chiquita, ņemot vērā tās biežumu un konsekvenci, ir veidojusi stabilu informācijas aprites shēmu, kuru uzņēmumi ir izmantojuši atbilstoši savām vajadzībām.

812    Visbeidzot, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka persona, kas ir zvanījusi, gandrīz vienmēr esot bijusi Dole darbinieks, un šajā jautājumā atsaucas pati uz saviem paziņojumiem, kas ir veikti, atbildot uz 2006. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu.

813    Tomēr ir jākonstatē, ka administratīvajā procesā Dole ir norādījusi, ka saziņu esot uzsākusi vai nu tā pati, vai arī Weichert (apstrīdētā lēmuma preambulas 68. apsvērums). Turklāt Weichert nedz apgalvo, nedz a fortiori pamato, ka būtu noraidījusi kaut vienu trešdienās pēcpusdienā notikušo kontaktu ar Dole vai arī būtu pārtraukusi savu saziņu ar minēto uzņēmumu trīs pārkāpuma laikposma gadu laikā. Tātad ir secināms, ka trīs gadu laikā Weichert bija pilnībā iesaistīta koluzīvos kontaktos ar Dole, kas nav saderīgi ar tās norādi uz pasīvo lomu.

814    Vēl paliek fakts, ka Weichert ir piedalījusies tikai vienā kopējās aizliegtās vienošanās daļā, kas ir bijis pamats naudas soda pamatsummai piemērotā 10 % samazinājuma piešķiršanai.

815    Kā norāda prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, šis samazinājums un no tā izrietošais naudas soda apmērs adekvāti neatspoguļo Weichert dalības kopējā aizliegtajā vienošanās relatīvo smagumu un šī iemesla dēļ tiek pārkāpts samērīguma princips.

816    Weichert sniegumam kopējās aizliegtās vienošanās ietvaros, kas izriet no tās divpusējas pirmstarifikācijas saziņas ar Dole, ir mazāka kaitīguma pakāpe attiecībā uz konkurenci nekā Dole un Chiquita sniegumam, ņemot vērā šī pēdējā minētā uzņēmuma ekonomisko varu. Kā Komisija ir uzsvērusi apstrīdētajā lēmumā, Chiquita ir vislielākā banānu piegādātāja Eiropā un 2001. gadā veikto svaigu banānu pārdevumu vērtība ir tikusi novērtēta EUR 365 800 000 apmērā; šis skaitlis ir ticis pārskatīts līdz EUR 347 631 700, no tā atskaitot no citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem iepirkto banānu [pārdošanas] summu (apstrīdētā lēmuma preambulas 451.–453. apsvērums).

817    Šajos apstākļos, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa uzskata, ka naudas soda pamatsummai piemērojamā samazinājuma summa ir jāpalielina līdz 20 %, lai pienācīgi ņemtu vērā Weichert dalības kopējā aizliegtajā vienošanās relatīvo smagumu.

818    Turpretim ir jānoraida norādes uz fakta, ka Weichert nebija zināms par prettiesisko saziņu starp Dole un Chiquita, divkāršu ņemšanu vērā, samazinot 15 % likmi, kas ir tikusi piemērota, nosakot pārdevumu daļu, līdzās atbilstoši atbildību mīkstinošiem apstākļiem piešķirtajam pamatsummas samazinājumam, kas attiecībā uz Weichert radītu nepamatotu priekšrocību.

819    Otrām kārtām, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka Komisija neesot ņēmusi vērā tās tiesisko paļāvību, kamēr tā esot uzskatījusi, ka attiecīgā rīcība ir likumīga. Tā esot dalījusies ar saviem klientiem, Komisiju un citām publiskajām iestādēm, tādām kā FAO, ar informāciju attiecībā uz oficiālajām cenām un citu ar tirgu saistītu informāciju. Tā norāda, ka neesot bijis iemesla, lai tā noteiktu atšķirību starp dažādu veidu paziņošanu, kas ir tikusi veikta otrdienās, trešdienās vai ceturtdienās, jo Komisija savā paziņojumā par iebildumiem esot pati uzskatījusi šos paziņojumus par “no divpusējiem saliktiem nolīgumiem” nenošķiramu “tīklu”.

820    Ir jānorāda, ka Pamatnostādņu 29. punkta pēdējā ievilkumā ir norādīts, ka “naudas soda pamatsummu var samazināt [..], ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums”.

821    Ciktāl personas, kas iestājusies lietā, argumentācija ir vērsta uz to, lai, pamatojoties uz šo normu, iegūtu naudas soda samazinājumu, tās piemērošanas nosacījumi nav izpildīti.

822    Lai pamatotu savus apsvērumus, persona, kas iestājusies lietā, aprobežojas ar atsauci uz savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 244. punktu, kurā tā norāda, ka datus attiecībā uz banānu nogādi esot vākusi par labu Vācijas valdības delegācijai un FAO. Šajā punktā Komisija nav minēta kā adresāte; tāpat nav minēta informācijas par references cenām nodošana.

823    Weichert nenorāda nevienu konkrētu un objektīvu apstākli, ar ko varētu pierādīt, ka Komisijai vai kādai citai publiskai iestādei, pirmkārt, būtu zināms par tās references cenām un apstākļi, kādos tās ir tikušas noteiktas laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam, un, otrkārt, ka tā būtu atļāvusi vai veicinājusi pret konkurenci vērstu rīcību, kas vadītu minēto cenu noteikšanu.

824    Ciktāl personas, kas iestājusies lietā, argumentāciju varētu saprast kā apgalvojumu par EKL 81. panta pārkāpuma īstenošanas apziņas neesamību, jo aizliegtā vienošanās neesot bijusi slepena, ir jāatgādina, ka agrākajā Pamatnostādņu redakcijā ir bijusi paredzēta iespēja atbilstoši atbildību mīkstinošiem apstākļiem piešķirt naudas soda samazinājumu tā iemesla dēļ, ka pastāv “uzņēmuma saprātīgas šaubas par ierobežojošās rīcības pārkāpjošo raksturu”.

825    Fakts, ka šī pēdējā minētā norāde Pamatnostādnēs vairs nav paredzēta, nenozīmē, ka minētais apstāklis vairs nevar būt pamats naudas soda samazinājuma piešķiršanai atbilstoši atbildību mīkstinošiem apstākļiem.

826    Lai pamatotu savus apgalvojumus, persona, kas iestājusies lietā, atsaucas uz klientu vēstulēm, attiecībā uz kurām ir konstatēts (skat. iepriekš 341. punktu), ka tām nav, pirmkārt, visu nepieciešamo objektivitātes garantiju un, otrkārt, pietiekama pierādīšanas spēka, lai secinātu, ka aizliegtā vienošanās ir bijusi publiski zināma visā tās plašumā (iepriekš 801. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 506. punkts, kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar iepriekš 91. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 241. punkts).

827    Ja pieņemtu, ka personas, kas iestājusies lietā, argumentācija ietver apgalvojumu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ir jāatgādina, ka tiesības pamatoties uz šo principu ir ikvienai privātpersonai, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka administrācija tai ir radījusi pamatotas cerības (Tiesas 1987. gada 11. marta spriedums lietā 265/85 Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Food Products (Lopik)/Komisija, Recueil, 1155. lpp., 44. punkts, un 1990. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑152/88 Sofrimport/Komisija, Recueil, I‑153. lpp., 26. punkts). Turklāt neviens nevar izvirzīt apgalvojumu par šī principa pārkāpumu, ja administrācija nav tam sniegusi precīzus solījumus (skat. Tiesas 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑67/09 P Nuova Agricast un Cofra/Komisija, Krājums, I‑9811. lpp., 71. punkts, un Vispārējās tiesas 2000. gada 18. janvāra spriedumu lietā T‑290/97 Mehibas Dordtselaan/Komisija, Recueil, II‑15. lpp., 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

828    Šajā lietā ir pietiekami konstatēt, ka Weichert nav norādījusi nevienu konkrētu un objektīvu apstākli, lai pierādītu Komisijas precīzu solījumu esamību attiecībā uz pirmstarifikācijas saziņas ar Dole likumību. Neprecīzajiem un nepamatotajiem apgalvojumiem vien par Weichert dalīšanos ar Komisiju ar informāciju attiecībā uz banānu oficiālajām cenām un banānu nogādi šajā ziņā nav pierādījuma spēka.

829    Visbeidzot, personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumiem par dažādu koluzīvo kontaktu veidu iespējami nenošķiramo raksturu, kuri ir pretrunā paziņojuma par iebildumiem 429. punkta saturam (skat. šī sprieduma 709. punktu), nav nekādas nozīmes, jo ar tiem nevar pamatot atbildību mīkstinoša apstākļa piemērošanu atbilstoši kādam no trim iepriekš minētajiem pamatiem.

830    No minētā izriet, ka, izņemot Komisijas atzītos apstākļus, viena no kuriem [iedarbību] Vispārējā tiesa ir palielinājusi, par labu Weichert nevar atzīt nevienu citu atbildību mīkstinošu apstākli.

6.     Par sadarbību

831    Prasītāja norāda, ka Komisija esot nepareizi interpretējusi savu Paziņojumu par sadarbību un Pamatnostādnes, tādējādi liedzot Weichert gūt no tās sadarbības izrietošās priekšrocības. Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. pantu un Weichert tiesisko paļāvību.

832    Prasītāja, ko atbalsta persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka esot neprecīzi apgalvot, ka šī pēdējā minētā faktiski nav sadarbojusies ārpus tai uzliktā tiesiskā pienākuma, jo tā esot atbildējusi uz informācijas pieprasījumiem, kuru mērķis esot bijis iegūt pašapsūdzošus paziņojumus. Prasītāja uzsver, ka Weichert tāpat neesot apstrīdējusi faktus un ka tās sadarbība tādējādi pārsniedzot “uzņēmuma pienākumu aktīvi sadarboties”.

833    Prasītāja uzskata, ka, norādot, ka apgalvotais pārkāpums ietilpst Paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomā un ka tādējādi Komisija nav varējusi prasītājas un Weichert sadarbību ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli, Komisija esot pieļāvusi kļūdu, jo prasības pieteikums pierādot, ka attiecīgā informācijas apmaiņa neesot bijusi atbilstoša cenu noteikšanai. Komisija tāpat esot pieļāvusi kļūdu, nepārbaudot, vai īstenotā sadarbība ir sniegusi būtisku pievienoto vērtību Paziņojuma par sadarbību 21. punkta izpratnē, ko Komisija esot izdarījusi kādā iepriekšējā lēmumā attiecībā uz uzņēmumu, kas nav izteicis lūgumu, pamatojoties uz šo paziņojumu.

834    Pirmām kārtām, ir jāatgādina Regulas Nr. 1/2003 18. panta formulējums:

“1. Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju.

2. Ja tiek nosūtīts vienkāršs pieprasījums pēc informācijas uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, Komisija paziņo pieprasījuma juridisko pamatu un nolūku, norāda informāciju, kura vajadzīga, un nosaka termiņu, kurā jāsniedz informācija, un sodus, kuri paredzēti 23. pantā par nepatiesas vai maldinošas informācijas sniegšanu.

3. Ja Komisija pieprasa uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām sniegt informāciju ar lēmumu, tā paziņo pieprasījuma juridisko pamatu un nolūku, norāda informāciju, kura vajadzīga, un nosaka termiņu, kurā tā jāsniedz. Tā arī norāda sodus, kas paredzēti 23. pantā, un norāda vai uzliek sodus, kas paredzēti 24. pantā. Turklāt tā norāda Eiropas Kopienu [Savienības] Tiesas tiesības pārskatīt lēmumu.

4. Uzņēmumu īpašnieki vai to pārstāvji un, juridisku personu gadījumā, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmumi, vai, tādu asociāciju gadījumā, kas nav juridiskas personas, personas, kas ir pilnvarotas tās pārstāvēt pēc likuma vai pēc to statūtiem, sniedz pieprasīto informāciju attiecīgā uzņēmuma vai attiecīgās uzņēmumu apvienības vārdā. Juristi, kas ir attiecīgi pilnvaroti rīkoties, var sniegt informāciju savu klientu vārdā. Klienti nes pilnu atbildību, ja sniegtā informācija ir nepilnīga, nepatiesa vai maldinoša.

[..]”

835    Informācijas pieprasījumi iepriekš ir tikuši regulēti ar Regulas Nr. 17 11. pantu, kurā jau ir bijusi paredzēta atšķirība starp informācijas pieprasījumu un lēmumu par informācijas pieprasīšanu. Judikatūra, kas attiecas uz šo tiesību normu un kurā ir precizētas Komisijas pilnvaras izteikt šādus pieprasījumus, pēc analoģijas ir piemērojama Regulas Nr. 1/2003 18. panta interpretācijai.

836    Tādējādi ir jānorāda, ka, lai gan, lai saglabātu Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. un 3. punkta lietderīgo iedarbību, Komisijai ir tiesības noteikt uzņēmumam pienākumu iesniegt visu nepieciešamo informāciju par faktiem, kas tam var būt zināma, un vajadzības gadījumā tai iesniegt ar šo informāciju saistītos dokumentus, kas ir tā rīcībā, pat ja tos var izmantot, lai konstatētu ar konkurenci nesaderīgu rīcību, ko ir īstenojis šis vai kāds cits uzņēmums, tā tomēr nevar ar lēmumu par informācijas pieprasīšanu aizskart uzņēmumam atzītās tiesības uz aizstāvību (šajā ziņā skat. pēc analoģijas Tiesas 1989. gada 18. oktobra spriedumu lietā 374/87 Orkem/Komisija, Recueil, 3283. lpp., 34. punkts, un iepriekš 91. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 271. punkts). Tādējādi Komisija nevar uzlikt uzņēmumam pienākumu sniegt tādas atbildes, ar kurām tam nāktos atzīt pārkāpumu, kura esamība ir jāpierāda Komisijai (iepriekš minētais spriedums lietā Orkem/Komisija, 35. punkts).

837    Ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, Regulas Nr. 1/2003 preambulas 23. apsvērumā ir precizēts, ka, “ja ir atbilstība Komisijas lēmumam”, uzņēmumus nevar piespiest atzīt, ka tie izdarījuši pārkāpumu, bet katrā ziņā tiem ir pienākums atbildēt uz jautājumiem par faktiem un sniegt dokumentus, pat ja šo informāciju var izmantot, lai attiecībā pret tiem vai citu uzņēmumu konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu.

838    Šajā lietā ir konstatēts, ka izmeklēšanas gaitā tostarp sabiedrībai Weichert nosūtītie informācijas pieprasījumi ir bijuši balstīti uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu (apstrīdētā lēmuma preambulas 46. apsvērums) un ka runa tādējādi nav par lēmumiem par informācijas pieprasīšanu, kas ir minēti šī panta 3. punktā.

839    Šajos apstākļos prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, nevar lietderīgi norādīt uz faktu, ka, ņemot vērā Komisijas uzdoto jautājumu un Weichert sniegto atbilžu tvērumu, šī pēdējā minētā būtu pārsniegusi tiesisko sadarbības pienākumu, apsūdzot pati sevi.

840    Turpretim ir jānovērtē, vai, ņemot vērā Paziņojuma par sadarbību noteikumus, uz kuriem atsaucas prasītāja, Weichert brīvprātīgā sadarbība var būt pamats naudas soda samazinājumam.

841    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu noteikšanas metodi un tā šajā ziņā var ņemt vērā vairākus faktorus, tostarp attiecīgo uzņēmumu sadarbību izmeklēšanā, ko veic šīs iestādes dienesti. Šādā kontekstā Komisijai ir jāveic komplekss novērtējums par tādiem faktiem, kas, piemēram, attiecas uz minēto uzņēmumu attiecīgo sadarbību (iepriekš 749. punktā minētais spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 81. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑456/05 un T‑457/05 Gütermann un Zwicky/Komisija, Krājums, II‑1443. lpp., 219. punkts).

842    Naudas sodu apmēra samazināšana uzņēmumu – Savienības konkurences tiesību pārkāpuma dalībnieku – sadarbības gadījumā pamatojas uz apsvērumu, atbilstoši kuram šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpuma esamību un attiecīgajā gadījumā to izbeigt (iepriekš 54. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 399. punkts, un Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑338/94 Finnboard/Komisija, Recueil, II‑1617. lpp., 363. punkts), bet uzņēmuma sadarbībai arī ir jāliecina par patiesu sadarbības garu (iepriekš 54. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 395. un 396. punkts). Ņemot vērā samazināšanas jēgu, Komisija nevar neņemt vērā iesniegtās informācijas lietderību, kas noteikti ir atkarīga no pierādījumiem, kuri jau ir tās rīcībā (iepriekš 841. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Gütermann un Zwicky/Komisija, 221. punkts).

843    Savā Paziņojumā par sadarbību Komisija ir paredzējusi nosacījumus, ar kādiem uzņēmumi, kuri ar to sadarbojas Komisijas izmeklēšanā attiecībā uz aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai tiem var tikt piemērots tā apmēra samazinājums.

844    Attiecībā uz šo otro minēto gadījumu attiecīgajiem uzņēmumiem šajā nolūkā ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas sniedz būtisku pievienoto vērtību salīdzinājumā ar pierādījumiem, kas jau ir Komisijas rīcībā, un tiem vēlākais šo pierādījumu iesniegšanas brīdī jāizbeidz dalība iespējamajā pārkāpumā (Paziņojuma par sadarbību 21. punkts).

845    Iebildumu rakstā Komisija ir norādījusi, ka Weichert nodotā informācija neesot sniegusi būtisku pievienoto vērtību, jo Komisijas rīcībā jau no paša sākuma esot bijusi informācija par pirmstarifikācijas saziņu starp Weichert un Dole tādēļ, ka Chiquita bija norādījusi, ka Dole tai paziņoja “Del Monte” markas banānu, ko ir tirgojusi Weichert, cenu sagaidāmo attīstību.

846    Lai gan attiecīgajā paziņojumā Chiquita patiešām ir norādījusi, ka Dole to sarunās esot “dažreiz” norādījusi uz Del Monte cenām, tā ir precizējusi, ka šāda cena tai neesot bijusi svarīga, jo tajā laikā Dole un Del Monte cenas katru nedēļu vienmēr esot bijušas identiskas.

847    Līdzās tam, ka Chiquita informācijai attiecībā uz koluzīvu darbību starp Dole un Weichert esamību ir raksturīga vāja pierādīšanas vērtība, Chiquita izteiktais precizējums tāpat ir varējis likt domāt, ka Weichert būtu aprobežojusies ar sekotājas rīcības veikšanu attiecībā uz Dole cenu politiku.

848    Ir jākonstatē, ka Komisija nav norādījusi nevienu citu apstākli, kas pierādītu, ka brīdī, kad tā ir nosūtījusi Weichert savu informācijas pieprasījumu, tai būtu bijis zināms par divpusējo kontaktu ar Dole pret konkurenci vērsto raksturu, ievērojot, ka Komisija, kas ir bijis simptomātiski, ir mainījusi savu nostāju un atbildē uz repliku norādījusi, ka informācijas pieprasījumu nosūtīšanas brīdī tai jau esot bijis zināms par saziņas starp Dole un Weichert “iespējamo” pret konkurenci vērsto raksturu.

849    Turpretim prasītāja pamatoti uzsver, ka 2006. gada 6. jūnijā Komisija ir pirmo reizi jautājusi par Weichert kontaktiem ar Dole un pirmajam minētajam uzņēmumam ir prasījusi, “kādas ir bijušas parasti apspriežamās tēmas”, uz ko Weichert ir atbildējusi, ka “trešdienās pēcpusdienā tā ar Dole tāpat dažreiz ir runājusi par “oficiālajām cenām””. 2006. gada 15. decembrī Komisija ir nosūtījusi Weichert otru informācijas pieprasījumu, tajā ietverot šādu jautājumu: “Lūdzam paskaidrot, ko Jūs saprotat ar frāzi “trešdienās pēcpusdienā runāt ar Dole par oficiālajām cenām”.” Weichert ir atbildējusi šādi: “Dažos gadījumos Dole ir zvanījusi Weichert trešdienās, lai apmanītos ar viedokļiem par vispārējiem tirgū pastāvošajiem apstākļiem un retos gadījumos – arī par oficiālo cenu iespējamo attīstību pirms oficiālo cenu paziņošanas.”

850    Ir konstatēts, ka, lai secinātu par divpusējas pirmstarifikācijas saziņas starp Weichert un Dole un saskaņotu darbību, kurām ir pret konkurenci vērsts mērķis, esamību, Komisija ir pamatojusies uz Weichert atbildi (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 189., 191., 193., 196., 266. un 298. apsvērumu).

851    Atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 22. punktam “pievienotās vērtības” jēdziens attiecas uz to, cik lielā mērā iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura un detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus.

852    Weichert sniegtajai informācijai, kas ir tieši saistīta ar attiecīgajiem faktiem, tādas pārkāpjošas rīcības kontekstā, ko veido divpusēji un mutiski notikusī informācijas apmaiņa, ir īpaša nozīme, jo attiecīgie uzņēmumi turklāt nav nodevuši ne šīs saziņas piezīmes, ne pierakstus. Saziņas starp Dole un Weichert saturs, laiki un biežums izriet tikai no uzņēmumu paziņojumiem.

853    Šāda situācija ir pamats piešķirt Weichert, ņemot vērā tās administratīvajā procesā izrādīto sadarbību, naudas soda samazinājumu, un Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir jānosaka piemērota tā summa.

854    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Vispārējai tiesai, pārbaudot apstrīdētā lēmuma likumību, ir jānoskaidro, vai Komisija savu rīcības brīvību ir izmantojusi atbilstoši Pamatnostādnēs un Paziņojumā par sadarbību izklāstītajai metodei, un tiktāl, ciktāl ir konstatējams, ka Komisija no tās ir atkāpusies, ir jāpārbauda, vai šī atkāpšanās ir likumīgi pamatota un juridiski pietiekami argumentēta. Tomēr Komisijas rīcības brīvība un robežas, kuras tā šai rīcības brīvībai ir noteikusi, neskar Savienības tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu (iepriekš 801. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 226. un 227. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar iepriekš 91. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija).

855    Lai gan Weichert sniegtā informācija neapstrīdami ir ļāvusi Komisijai ar mazākām grūtībām konstatēt pārkāpuma esamību, Weichert sadarbības nozīme tomēr ir jārelativizē, ņemot vērā administratīvajā procesā ilgstoši pastāvošo nostāju noliegt jebkādu pārkāpumu.

856    Šajos apstākļos, ņemot vērā Weichert administratīvajā procesā izrādīto sadarbību, tai ir jāpiešķir naudas soda apmēra samazinājums par 10 %.

857    Otrām kārtām, saistībā ar izteikto prasījumu attiecībā uz faktu neapstrīdēšanu ir jānorāda, ka Paziņojumā par sadarbību, atšķirībā no agrākās 1996. gada redakcijas, tieši nav paredzēta naudas soda samazināšana vienkāršas faktu neapstrīdēšanas gadījumā. Šis apstāklis nekādi neizslēdz, ka šāds apstāklis var būt pamats naudas soda samazinājumam, ņemot vērā Weichert sadarbību.

858    Kā ir ticis izklāstīts iepriekš 854. punktā, Komisijas rīcības brīvība un robežas, kuras tā šai rīcības brīvībai ir noteikusi, neskar Savienības tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu.

859    Ir jāuzsver, ka, lai panāktu naudas soda apmēra samazināšanu, pamatojoties uz faktu neapstrīdēšanu, uzņēmumam ir tieši jāinformē Komisija par savu nodomu pēc iepazīšanās ar paziņojumu par iebildumiem neapstrīdēt faktus pēc būtības (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑44/00 Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, Krājums, II‑2223. lpp., 303. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑411/04 P Salzgitter Mannesmann/Komisija, Krājums, I‑959. lpp., 71. punkts), kas attiecībā uz Weichert pat netiek apgalvots.

860    Šajā lietā prasītāja aprobežojas ar apgalvojumu, ka Weichert tātad neesot “faktiski” apstrīdējusi faktus, kas ir formulējums, kurš jau kā tāds parāda apgalvojuma neprecizitāti. Tā nenorāda nekādu argumentāciju, ar ko varētu konkrēti pierādīt, ka apgalvotā faktu neapstrīdēšana būtu ļāvusi Komisijai vieglāk identificēt un sodīt pārkāpumu un ka šī palīdzība tādējādi sniegtu būtisku pievienoto vērtību, salīdzinot ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem.

861    Turklāt prasītāja atsaucas uz 2005. gada 20. oktobra lēmumu lietā COMP/C.38.281/B.2 – Jēltabaka – Itālija, kurā Komisija, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus, ir piešķīrusi uzņēmumam naudas soda apmēra samazinājumu par 50 % saistībā ar tā faktisko sadarbību, kura pārsniedz Paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomu, kas esot risinājums, kurš pēc prasītājas domām esot jāpiemēro Weichert, kura ir sniegusi Komisijai “iebildumu formulēšanai noteicošus apstākļus”.

862    Ir jāatgādina, ka Tiesa ir vairākkārt spriedusi, ka Komisijas agrākā lēmumpieņemšanas prakse nav uzskatāma par juridisku ietvaru attiecībā uz naudas sodiem konkurences jomā un ka, nosakot, vai pastāv diskriminācija, lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši (iepriekš 91. punktā minētais spriedums lietā JCB Service/Komisija, 205. punkts). Komisijai, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir piešķirta plaša rīcības brīvība, un tai nav saistoši vērtējumi, kurus tā ir veikusi iepriekš. No minētā izriet, ka prasītāja Savienības tiesā nevar atsaukties uz Komisijas lēmumpieņemšanas politiku (Tiesas 2009. gada 19. marta spriedums lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 82. punkts, un iepriekš 91. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 123. punkts).

863    Šis secinājums ir piemērojams arī attiecībā uz prasījumu samazināt naudas sodu, pamatojoties uz to, ka citos lēmumos Komisija ir piešķīrusi samazinājumu “ārkārtēju apstākļu” dēļ. Tas vien, ka Komisija savā iepriekšējā lēmumpieņemšanas praksē par konkrētu rīcību ir noteiktā mērā samazinājusi naudas sodu, nenozīmē, ka tai ir pienākums noteikt tādu pašu proporcionālu samazinājumu, kāda vēlāka administratīvā procesa gaitā novērtējot līdzīgu rīcību. Naudas sodu apmēra noteikšanas jomā Komisijai ir rīcības brīvība, kas tai, ievērojot Regulas Nr. 1/2003 noteiktās robežas, ļauj jebkurā brīdī paaugstināt vispārējo naudas sodu līmeni, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu (iepriekš 54. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 190. un 191. punkts).

864    Vēl ir jānorāda, ka šajā apstrīdētajā lēmumā konstatētais pārkāpums patiešām ietilpst Paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomā, kas attiecas uz slepenām aizliegtām vienošanām, kuru mērķis ir cenu, ražošanas vai tirdzniecības kvotu noteikšana, tirgu sadale, ieskaitot manipulācijas ar konkursiem, vai importa vai eksporta ierobežojumu noteikšana. Līdz ar to prasītāja nevar pamatoti pārmest, ka Komisija Weichert sadarbības apjomu nav ņēmusi vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli ārpus Paziņojuma par sadarbību juridiskajiem ietvariem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 609. un 610. punkts, kas tostarp attiecībā uz šo jautājumu apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar iepriekš 54. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 380.–382. punkts, un 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 586. punkts).

865    Visbeidzot, prasītāja norāda, ka šī lieta liecinot, ka uzņēmumi, kas sevi likumīgi aizstāv, uzskatot, ka ar Komisijas konstatētajām darbībām netiek pārkāpts EKL 81. pants, atrodoties mazāk labvēlīgā stāvoklī nekā tie uzņēmumi, kuri ir iesaistīti smagus pārkāpumus acīmredzami veidojošās darbībās, jo pirmajiem minētajiem uzņēmumiem nevarot tikt piemērots ne samazinājums atbilstoši šim paziņojumam par sadarbību, jo tie apgalvo, ka to rīcība ir likumīga, ne samazinājums atbilstoši Pamatnostādnēm, ievērojot, ka Komisija, šķiet, uzskatot, ka to rīcība ietilpst minētā paziņojuma piemērošanas jomā.

866    Šie vispārīgie un neprecīzie apsvērumi neliecina par kādas tiesību normas, it īpaši Regulas Nr. 1/2003 23. panta, vai arī kāda vispārējā tiesību principa pārkāpumu, kas būtu pamats atzīt apstrīdēto lēmumu par prettiesisku un samazināt naudas soda apmēru. Kā uzsver Komisija, vienīgais salīdzinājums, kuram ir nozīme EKL 81. panta piemērošanas procedūras kontekstā, ir salīdzinājums starp vienībām, kas sadarbojas brīvprātīgi, un uzņēmumiem, kas atturas no jebkādas sadarbības, un otrie minētie nevar apgalvot, ka būtu nostādīti neizdevīgākā situācijā, salīdzinot ar pirmajiem.

7.     Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumiem

867    Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka Komisija esot piešķīrusi Chiquita atbrīvojumu no naudas soda par rīcību, kura neatbilstot paziņojuma par iecietību nosacījumiem, jo minētā rīcība neesot bijusi slepena. Tā norāda, ka saskaņā ar judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips nosakot, ka, ja netaisnīgums nevar tikt labots, paaugstinot lietas dalībniekam uzliktā naudas soda nepamatoti zemo līmeni, vienīgais līdzeklis esot samazināt citam lietas dalībniekam uzliktā naudas soda apmēru, lai nonāktu pie tāda paša līmeņa. Slēdzot izmeklēšanu attiecībā uz Fyffes, tai neuzliekot naudas sodu, pretēji attiecībā uz Del Monte un Weichert par to pašu rīcību izrādītajai attieksmei, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

868    Šī argumentācija ir jānoraida kā pilnīgi nepamatota.

869    Pirmkārt, šāda argumentācija ir balstīta uz nepierādītu premisu attiecībā uz aizliegtās vienošanās slepenā rakstura neesamību. Turklāt, pat ja pieņemtu, ka Komisija būtu nepienācīgi piešķīrusi Chiquita atbrīvojumu no naudas soda, nepareizi piemērojot Paziņojumu par sadarbību, ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens nevar sev par labu atsaukties uz attiecībā uz trešo personu pieļautu nelikumību (Tiesas 1985. gada 4. jūlija spriedums lietā 134/84 Williams/Revīzijas palāta, Recueil, 2225. lpp., 14. punkts; iepriekš 63. punktā minētais spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 160. punkts, kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑297/98 P SCA Holding/Komisija, Recueil, I‑10101. lpp., un Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 367. punkts).

870    Otrkārt, ir jāatgādina, ka, ja uzņēmums ar savu rīcību ir pārkāpis EKL 81. pantu, tas nevar izvairīties no jebkāda soda tādēļ, ka kādam vienam vai diviem citiem uzņēmējiem naudas sods nav uzlikts, ja Vispārējai tiesai pat nav tikusi nodota izskatīšanai šo uzņēmēju situācija (iepriekš 297. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 197. punkts, un Vispārējās tiesas 1996. gada 11. decembra spriedums lietā T‑49/95 Van Megen Sports/Komisija, Recueil, II‑1799. lpp., 56. punkts), kā tas ir Fyffes gadījumā, kura nav apstrīdētā lēmuma adresāte un kurai tādējādi sankcija nav piemērota.

 Par Komisijas lūgumu palielināt naudas sodu

871    Savā argumentācijā, kas ir izteikta, atbildot uz prasītājas argumentāciju attiecībā uz Weichert sadarbības ņemšanu vērā, Komisija lūdz Vispārējo tiesu palielināt naudas soda apmēru, pārvērtējot samazinājumu, kas ir ticis piešķirts atbilstoši atbildību mīkstinošiem apstākļiem saistībā ar faktu rašanās laikā pastāvošo banānu nozares īpašo regulatīvo kontekstu un faktu, ka koluzīvie kontakti attiecās uz references cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 467. apsvērums). Šo lūgumu pamatojot administratīvajā procesā izteiktie prasītājas paziņojumi attiecībā uz piedāvājuma konkrētajā tirgū iespējami fragmentāro raksturu un lielāks references cenu nozīmīgums, salīdzinot ar to, kas ir ticis izmantots apstrīdētajā lēmumā.

872    Ir jāatgādina, ka atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei Savienības tiesai ir tiesības ne tikai vienkārši pārbaudīt sankcijas likumību, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu (Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedums lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 61. punkts).

873    Šajā lietā Komisijas iesniegto naudas soda palielināšanas lūgumu nevar apmierināt, jo ar tā pamatojumam izteikto neprecīzo argumentāciju nevar grozīt pārkāpuma smaguma vērtējumu.

874    Ir jāuzsver, ka Komisija ir konstatējusi, ka, ņemot vērā kvotu sistēmu, kopējais banānu daudzums, kas attiecīgā laikposma robežās noteikta ceturkšņa ietvaros tika importēts visā Kopienā, bija noteikts a priori, ievērojot zināmu nelielu elastīgumu starp ceturkšņiem, jo būtiski apstākļi mudināja licenču turētājus nodrošināt, ka attiecīgā ceturkšņa laikā licences tiks izmantotas (apstrīdētā lēmuma preambulas 134. apsvērums). Tomēr tā ir papildinājusi un precizējusi savu nostāju, pamatoti uzsverot importētāju rīcības brīvību attiecībā uz konkrētās nedēļas gaitā tirgū pieejamo daudzumu un zināma elastīguma esamību, ko radīja sekundārais licenču tirgus (apstrīdētā lēmuma preambulas 131. un 132. apsvērums).

875    Administratīvajā procesā izteiktos Del Monte paziņojumus par licenču iegādi no citiem minētajā tirgū esošajiem uzņēmumiem Komisija ir ņēmusi vērā, lai izdarītu savus secinājumus par inkriminētās informācijas apmaiņas juridisko un ekonomisko kontekstu, un apstrīdētā lēmuma preambulas 467. punktā piešķirtais samazinājums šī iemesla dēļ vien nav jāsamazina.

876    Tāds pats secinājums ir izdarāms attiecībā uz administratīvā procesa gaitā prasītājas izteiktajiem paziņojumiem par references cenu lomu, ko Komisija ir ņēmusi vērā, lai izdarītu savus secinājumus par minēto cenu nozīmīgumu banānu nozarē un pieaugošo “Aldi cenas” lomu, sākot no 2002. gada otrā pusgada.

877    Pat ja pieņemtu, ka ar prasītājas paziņojumiem varētu pierādīt ciešo saikni starp references cenām un “Aldi cenu”, šis apstāklis tikai pastiprina konstatējumu par references cenu nozīmīgumu attiecīgajā tirgū, kas negroza pārkāpuma smaguma pakāpi.

878    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas izteiktais lūgums samazināt naudas soda apmēru ir jāapmierina un prasība pārējā daļā ir jānoraida.

879    Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, kas Vispārējai tiesai ir piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, tai ir jānosaka naudas soda, kas ir jāmaksā atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktam, apmērs.

880    Šajos apstākļos naudas soda pamatsummai, kuras apmērs attiecībā uz Weichert ir EUR 49 000 000, ir jāpiemēro divi samazinājumi: viens 60 % apmērā, ņemot vērā banānu nozares īpašo regulatīvo režīmu un to, ka koordinācija attiecās uz references cenām, un otrs 20 % apmērā, pamatojoties uz to, ka Weichert ir piedalījusies tikai vienā kopējās aizliegtās vienošanās daļā; rezultātā naudas soda pamatsumma tiek noteikta EUR 9 800 000 apmērā, un tai ir jāpiemēro samazinājums 10 % apmērā, ņemot vērā Weichert sadarbību administratīvajā procesā, no kā izriet galīgais naudas soda apmērs EUR 8 820 000.

 Par tiesāšanās izdevumiem

881    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

882    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājas lietā un kas nav šī punkta otrajā daļā minētās personas, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai.

883    Tā kā prasība tika daļēji apmierināta, Vispārējā tiesa, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka prasītāja sedz pati savus, kā arī atlīdzina trīs ceturtdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem. Vienu ceturtdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem Komisija sedz pati. Persona, kas iestājusies lietā, attiecībā uz kuru Komisija nav izteikusi prasījumu piespriest atlīdzināt ar iestāšanos lietā saistītos tiesāšanās izdevumus, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      atbilstoši Komisijas 2008. gada 15. oktobra Lēmuma C(2008) 5955 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/39.188 – Banāni) 2. panta c) punktam uzliktā naudas soda apmērs tiek noteikts EUR 8,82 miljonu apmērā;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Fresh Del Monte Produce, Inc. sedz pati savus, kā arī atlīdzina trīs ceturtdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem. Vienu ceturtdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem Komisija sedz pati;

4)      Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert GmbH & Co. KG sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Truchot Martins Ribeiro Kanninen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 14. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās fakti

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Par prasījumiem attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcel�anu

1.  Par pamatu attiecībā uz EKL 81. un 253. panta pārkāpumu

Par Del Monte atzīšanu par vainojamu pārkāpumā

Ievadapsvērumi

Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

Par apstrīdētajā lēmumā izmantoto vainojamības kritēriju

Par ekonomiskas vienības, ko veido Del Monte un Weichert, esamību

–  Par sabiedrības līgumu

–  Par Del Monte un Weichert vienojošajām kapitāla saiknēm

–  Par izplatīšanas līgumu

–  Par Del Monte saņemto informāciju

–  Par apspriedēm attiecībā uz cenu politiku un Weichert apgādi

–  Par prasītājas sniegtajiem alternatīvajiem pierādījumiem

–  Par replikas C 1 pielikuma pieņemamību

Par apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas kļūdaino raksturu

Par saskaņoto darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi esamību

Par saskaņoto darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi jēdzienu

Par inkriminētās saziņas saturu

Par informācijas apmaiņas dalībniekiem un tās pazīstamību

Par saziņas datumiem un biežumu

Par juridisko un ekonomisko kontekstu

–  Par regulatīvo kontekstu un piedāvājumu tirgū

–  Par konkrētās preces īpašo raksturu

–  Par tirgus struktūru

–  Par Weichert īpašo lomu

Par references cenu nozīmīgumu

Par cēloņsakarību starp saskaņošanu un Weichert rīcību tirgū

Par vienotu pārkāpumu

Par inkriminēto rīcību

Par subjektīvo elementu

2.  Par pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Par pierādījumu nepaziņošanu

Par prasījumu izvirzīšanas termiņa izbeigšanos

Par apsūdzošo pierādījumu nepaziņošanu

Par attaisnojošu pierādījumu nepaziņošanu

Par apgalvoto neatbilstību starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu

Par personas, kas iestājusies lietā, argumentāciju

Par prasījumiem attiecībā uz naudas soda apmēra samazināšanu

1.  Ievadapsvērumi

2.  Apstrīdētais lēmums

3.  Par smagumu

4.  Par papildu summu

5.  Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

6.  Par sadarbību

7.  Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumiem

Par Komisijas lūgumu palielināt naudas sodu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.

1 –      Konfidenciālie dati nav norādīti.