Prasība, kas celta 2007. gada 30. novembrī - Ryanair/Komisija

(lieta T-442/07)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Ryanair Ltd, Dublina (Īrija) (pārstāvis - E. Vahida, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

konstatēt, ka Komisija, nepieņemot lēmumu par prasītāja sūdzībām, kas tai tika iesniegtas 2005. gada 3. novembrī un 13. decembrī un 2006. gada 16. jūnijā un 10. novembrī, un par 2007. gada 2. augusta brīdinājuma vēstuli, nav izpildījusi savus EK līguma normās, tostarp īpaši EKL 232. pantā noteiktos pienākumus;

piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, to skaitā tiesāšanās izdevumus, kas radušies prasītājam tiesvedības laikā, pat, ja Komisija pēc prasības celšanas būs veikusi darbības, pēc kurām saskaņā ar Pirmās instances tiesas viedokli vairs nebūs nepieciešams pieņemt nolēmumu, vai ja Pirmās instances tiesa noraidīs prasību kā nepieņemamu; un

veikt citus pasākumus, kurus Pirmās instances tiesa uzskatītu par nepieciešamiem.

Pamati un galvenie argumenti

Iesniedzot prasības pieteikumu, prasītājs uzsāka procedūru atbilstoši EKL 232. pantam, apgalvojot, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu saistībā ar 2005. gada 3. novembrī un 13. decembrī un 2006. gada 16. jūnijā un 10. novembrī iesniegtajām sūdzībām, kam 2007. gada 2. augustā sekoja brīdinājuma vēstule.

Kā galvenais pamats tiek norādīts, ka Komisija nav veikusi un sniegusi rūpīgu un objektīvu vērtējumu par prasītāja iesniegtajām sūdzībām par Itālijas nelikumīgi sniegto atbalstu, kas izpaudās kā priekšrocību piešķiršana aviosabiedrībām Alitalia, Air One un Meridiana. Pakārtoti, kā papildu pamatu prasītājs norāda, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu par prasītāja sūdzībām par konkurenci ierobežojošu diskrimināciju un līdz ar to - EKL 82. panta pārkāpumu.

Prasītājs norāda, ka pasākumu īstenošanā, kas ir tā sūdzības pamatā, proti, i) "9/11 kompensācijas" izmaksa Alitalia, ii) labvēlīgu noteikumu radīšana saistībā ar Alitalia Servizi pārcelšanu uz Fintecna, iii) Itālijas nepieprasītā Alitalia parādsaistību atmaksa Itālijas lidostām, iv) Alitalia izmaksāto pabalstu sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu finansēšana no valsts budžeta, v) par atlaidēm degvielas cenām, vi) par lidostu nodevu atlaidēm Itālijas tranzīta platformās; vii) vairāk nekā 100 Alitalia nodarbināto pārcelšanā uz Meridiana un Air One, kā arī viii) diskriminējošu ierobežojumu noteikšanā prasītāja darbībai reģionālajās lidostās, tostarp, Ciampino lidostā, var vainot Itāliju, šie pasākumi rada zaudējumus prasītājam, kā arī daži no attiecīgajiem pasākumiem ir īpaši labvēlīgi Alitalia, kā arī Air One un Meridiana. Kā norāda prasītājs, šie pasākumi uzskatāmi par valsts atbalstu, jo atbilst visiem EKL 87. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

Pakārtoti, kā papildu pamatu prasītājs norāda, ka tas, ka Itālijas lidostas nevar saņemt Alitalia parādsaistību atmaksu, lidostu nodevu atlaides Itālijas tranzīta platformās, atlaides degvielas cenām un diskriminējošu ierobežojumu noteikšana prasītāja darbībai reģionālajās lidostās, rada konkurences noteikumu pārkāpumu. Līdz ar to prasītājs uzskata, ka gadījumā, ja Pirmās instances tiesa nolemtu, ka dažu Alitalia, Air One un Meridiana gūto priekšrocību sniegšanā nevar vainot Itāliju, jo Itālijas lidostas un degvielas piegādātāji, kas ir nodrošinājuši minētās priekšrocības, ir darbojušies autonomi, šādas priekšrocības ir jāuzskata par konkurenci ierobežojošu diskrimināciju, kuru nevar attaisnot ar objektīviem iemesliem, un tādējādi tās pārkāpj EKL 82. pantu.

Turklāt prasītājs uzskata, ka tam ir pamatotas intereses iesniegt šādu sūdzību gan kā lidostu pakalpojumu un aviācijas degvielas patērētājam, gan kā Alitalia, Air One un Meridiana konkurentam.

Prasītājs papildus norāda, ka Komisijai bija pienākums rīkoties atbilstoši Padomes Regulai (EK) Nr. 659/1999  un Regulai (EK) Nr. 1/2003 , kā arī Komisijas Regulai (EK) Nr. 773/2004 . Komisija tomēr pēc sūdzību saņemšanas neveica nekādas darbības, kā arī nepieņēma lēmumu pēc brīdinājuma vēstules saņemšanas.

Tā rezultātā prasītājs uzskata, ka pastāvēja prima facie konkurences noteikumu pārkāpums un ka nesamērīgi ilgais 9−21 mēneša laikposms, kas atkarībā no sūdzības priekšmeta pagāja no brīža, kad Komisija saņēma brīdinājuma vēstuli, līdz brīdim, kad Komisija joprojām vēl nebija rīkojusies, saskaņā ar EKL 232. pantu ir uzskatāma par bezdarbību.

____________