VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (apelācijas palāta)

2011. gada 7. decembrī

Lieta T‑274/11 P

VE

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Līgumdarbinieki – Ekspatriācijas pabalsts – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. pantā paredzētie nosacījumi – Pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens – Faktu sagrozīšana – Daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2011. gada 15. marta spriedumu lietā F‑28/10 VE/Komisija, lūdzot atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt. VE  sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina tos, kas šajā instancē radušies Komisijai.

Kopsavilkums

1.      Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Pierādījumu vērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(LESD 256. pants; Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts)

2.      Apelācija – Pamati – Nepietiekams pamatojums – Civildienesta tiesas izmantots netiešs pamatojums – Pieļaujamība – Nosacījumi

(LESD 256. pants; Tiesas statūtu 36. pants un I pielikuma 7. panta 1. punkts)

1        Tikai tiesas, kas izskata lietu pirmajā instancē, kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu neprecizitāte pēc būtības izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, izvērtēt šos faktus. Līdz ar to faktu novērtējums, ko veic tiesa, kas izskata lietu pirmajā instancē, izņemot šajā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas ir pakļauts Vispārējās tiesas pārbaudei. Šādai sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav nepieciešams no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus.

(skat. 18. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 8. septembris, T‑222/07 P Kerstens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑37. un II‑B‑1‑267. lpp., 60.–62. punkts un tajos minētā judikatūra.

2        Civildienesta tiesas pienākums norādīt pamatojumu spriedumiem, kas izriet no Tiesas statūtu 36. panta un minēto statūtu I pielikuma 7. panta 1. punkta, nenosaka šai tiesai pienākumu izsmeļoši izklāstīt vienu pēc otra visus lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ ir tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un Vispārējai tiesai – gūt pietiekamu informāciju tās pārbaudes veikšanai.

(skat. 34. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2010. gada 2. jūlijs, T‑485/08 P Lafili/Komisija, 72. punkts un tajā minētā judikatūra.