VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2012. gada 18. septembrī (*)

Dempings – Ķīnas izcelsmes gludināmo dēļu imports – Lietas izskatīšanas uzsākšana tikai pret vienu sabiedrību – Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss – Regulas (EK) Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā paredzētais trīs mēnešu termiņš – Pierādīšanas pienākums – Kaitējuma noteikšana

Lieta T‑156/11

Since Hardware (Guangzhou) Co., Ltd, Kantona [Canton] (Ķīna), ko pārstāv V. Akritidis un Y. Melin, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv B. Driessen, pārstāvis, kam palīdz B. O’Connor, solicitor, un S. Gubel, advokāts,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv S. Thomas un H. van Vliet, pārstāvji,

un

Vale Mill (Rochdale) Ltd, Rokdeila [Rochdale] (Apvienotā Karaliste),

Colombo New Scal SpA, Rovaņate [Rovagnate] (Itālija),

ko pārstāv G. Berrisch, advokāts, un N. Chesaites, barrister,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību atcelt Padomes 2010. gada 20. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1243/2010 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes Since Hardware (Guangzhou) Co., Ltd ražotiem gludināmajiem dēļiem (OV L 338, 22. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente) un A. Popesku [A. Popescu],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 2. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

 PTO tiesības

1        1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (VVTT) VI panta 1. punktā ir noteikts, ka “līgumslēdzējas puses atzīst, ka dempings, kura gadījumā vienas valsts preces tiek piedāvātas tirdzniecībai otrā valstī par cenām, kas ir zemākas nekā preču normālā vērtība, ir nosodāms, ja tas rada vai draud radīt materiālus zaudējumus līgumslēdzējas puses teritorijā izveidotajai ražošanas nozarei vai arī materiāli kavē iekšzemes ražošanas nozares izveidošanos”.

2        Līgums par VVTT VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums”) ir iekļauts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 1. lpp.) 1.A pielikumā.

3        Antidempinga nolīguma 1. pantā ir noteikts:

“Antidempinga pasākums tiek piemērots tikai pie [VVTT] VI pantā paredzētajiem apstākļiem un atbilstoši izmeklēšanai, kas uzsākta un veikta saskaņā ar šī Līguma nosacījumiem. [..]”

4        Saskaņā ar Antidempinga nolīguma 3.1. pantu “kaitējuma noteikšana [VVTT] VI panta nolūkos pamatojas uz apstiprinošiem pierādījumiem un ietver objektīvu pārbaudi attiecībā gan uz a) dempinga apstākļos realizētā importa apjomu un dempinga apstākļos realizētā importa ietekmi uz līdzīgu preču cenām iekšzemes tirgū, gan b) turpmāko šāda importa ietekmi uz šo preci iekšzemes ražotājiem”.

5        Antidempinga nolīguma 3.4. pantā ir paredzēts, ka “dempinga apstākļos realizētā importa ietekmes uz attiecīgo iekšzemes ražošanu izmeklēšanai jāietver visu attiecīgo ekonomisko faktoru un rādītāju novērtējum[s], kuriem ir ietekme attiecībā uz ražošanas situāciju, ieskaitot faktisko un potenciālo realizācijas, peļņas, ražošanas apjoma, tirgus segmenta, produktivitātes, investīciju atgriezeniskuma vai kapacitātes izmantošanas līmeni; faktor[i], kas ietekmē iekšzemes cenas; dempinga maržas (starpības) lielum[s]; faktiskās un potenciālās negatīvās sekas attiecībā uz naudas plūsmu, aktīviem, nodarbinātību, algām, pieaugumu, kapitāla vai investīciju piesaistes spējām. Šis saraksts nav izsmeļošs, nedz arī viens vai vairāki no šiem faktoriem var būt par noteicošo pamatu lēmuma pieņemšanā.”

6        Antidempinga nolīguma 5.2. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1. paragrāfā minētajam iesniegumam jāsatur pierādījumi par a) dempingu, b) kaitējumu [VVTT] VI panta nozīmē, atbilstoši šajā Līgumā sniegtajai interpretācijai, un c) cēloņsakarību starp dempinga apstākļos realizēto importu un pierādāmo kaitējumu. [..] Pieprasījumam jāsatur tād[a] informācij[a], kas saprātīgi ir pieejama iesniedzējam, par sekojošo:

[..]

ii)      pilnīgs iespējamās dempinga preces apraksts, attiecīgās izcelsmes vai eksportējošās valsts vai valstu nosaukumi, katra zināmā eksportētāja vai ārvalstu ražotāja identitāte un to zināmo personu sarakst[s], kuras importē attiecīgo preci;

[..].”

7        Antidempinga nolīguma 5.8. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1. paragrāfā minētais iesniegums tiek noraidīts un izmeklēšana tiek pārtraukta, tiklīdz kā attiecīgās institūcijas ir pārliecinājušās, ka nav pietiekošu pierādījumu par dempingu vai kaitējumu lietas turpināšanai. Izmeklēšana ir nekavējoties jāpārtrauc gadījumos, kad institūcijas konstatē, ka dempinga starpība (marža) ir de minimis vai ka faktiskais vai potenciālais dempinga importa apjoms vai kaitējums ir niecīgs. [..]”

8        Antidempinga nolīguma 6.1.3. pantā ir paredzēts:

“Tiklīdz kā uzsākta izmeklēšana, institūcijām jānosūta rakstiskā iesnieguma, kas saņemts saskaņā ar 5. panta 1. paragrāfu, pilns teksts zināmajiem eksportētājiem un eksportējošās Dalībvalsts institūcijām, kā arī tam jābūt pieejamam pēc pieprasījuma citām ieinteresētajām pusēm. Pienācīgi ir jāņem vērā prasība pēc konfidenciālās informācijas aizsardzības, kā paredzēts 5. paragrāfā.”

9        Antidempinga nolīguma 6.7. pantā ir noteikts:

“Lai pārbaudītu sniegto informāciju vai iegūtu papildus ziņas, institūcijas var pēc vajadzības veikt izmeklēšanu citu Dalībvalstu teritorijā, ar noteikumu, ka tās saņem attiecīgo firmu piekrišanu un paziņo attiecīgās Dalībvalsts valdības pārstāvjiem un, ja vien attiecīgā Dalībvalsts neiebilst pret šo izmeklēšanu. I pielikumā aprakstītās procedūras attiecas uz izmeklēšanu, kas tiek veikta citu Dalībvalstu teritorijās. Ņemot vērā prasību pēc konfidenciālās informācijas aizsardzības, institūcijām jebkuras šādas izmeklēšanas rezultāti jāpadara pieejami, vai jāpublisko saskaņā ar 9. paragrāfa nosacījumiem, firmām, uz kurām tie attiecas, un tās var padarīt šādus rezultātus pieejamus iesniedzējiem.”

10      Atbilstoši Antidempinga nolīguma 6.10. pantam “institūcijas, kā noteikums, nosaka individuālu dempinga starpību (maržu) katram izmeklēšanā esošās līdzīgās preces zināmajam attiecīgajam eksportētājam vai ražotājam. Gadījumos, kad eksportētāju, ražotāju, importētāju vai ietverto preču veidu skaits ir tik liels, ka tas padara šādu noteikšanu neiespējamu, institūcijas var aprobežot izmeklēšanu vai nu līdz saprātīgam ieinteresēto pušu vai preču skaitam, izmantojot paraugus, kuri ir statistiski derīgi, pamatojoties uz atlases laikā institūcijām pieejamo informāciju, vai līdz vislielākajam eksporta apjoma no attiecīgās valsts procentuālajam īpatsvaram, ko var reāli izmeklēt.”

11      Antidempinga nolīguma 9.2. pantā ir noteikts:

“Ja antidempinga nodeva tiek piemērota kādai precei, šāda antidempinga nodeva tiek iekasēta attiecīgajā apmērā katrā gadījumā atsevišķi, nepieļaujot diskrimināciju, par šādas preces importu no visiem avotiem, kas atzīti par dempingam pakļautiem un kaitējumu radošiem, izņemot importus no tiem avotiem, no kuriem šī Līguma ietvaros pieņemti cenu labojumi. Institūcijām jānorāda attiecīgās preces piegādātājs vai piegādātāji. Ja tomēr ir iesaistīti vairāki piegādātāji no vienas un tās pašas valsts un nav iespējams nosaukt visus šos piegādātājus, institūcijas var nosaukt attiecīgo piegādātāju valsti. Ja ir iesaistīti vairāki piegādātāji no vairāk nekā vienas valsts, varas iestādes var nosaukt vai nu visus iesaistītos piegādātājus, vai, ja tas nav reāli iespējams, visas iesaistītās piegādātājas valstis.”

 Savienības tiesības

12      Antidempinga pamatregulējumu veido Padomes 2009. gada 30. novembra Regula (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp., labojums OV 2010, L 7, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatregula”), kura aizstāja Padomes 1995. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), ar grozījumiem.

13      No Pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunkta izriet, ka, “veicot antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz importu no Ķīnas Tautas Republikas, Vjetnamas un Kazahstānas, kā arī no tādām valstīm bez tirgus ekonomikas, kas ir PTO dalībvalstis, līdz ar izmeklēšanas sākšanas dienu normālo vērtību nosaka atbilstīgi 1. līdz 6. punktam, ja, pamatojoties uz pienācīgi argumentētiem iesniegumiem, ko iesniedz viens vai vairāki izmeklēšanai pakļauti ražotāji, un saskaņā ar c) apakšpunktā minētiem kritērijiem un procedūrām iespējams pierādīt, ka konkrētie ražotāji attiecībā uz līdzīgu produktu ražošanu un pārdošanu darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos. Ja to nav iespējams veikt, tad piemēro saskaņā ar a) apakšpunktu paredzētos noteikumus.”

14      Atbilstoši šīs regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktam:

“Saskaņā ar b) apakšpunktu pieprasījums ir jāiesniedz rakstveidā, un tajā ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, tas ir, ja:

–        uzņēmumu lēmumi par cenām, izmaksām un ieguldījumiem, piemēram, ietverot izejvielas, tehnoloģiju un darbaspēka izmaksas, produkcijas izlaidi, realizāciju un investīcij[as], tiek pieņemti, reaģējot uz tirgus informāciju, kas atspoguļo pieprasījumu un piedāvājumu, bez valsts nozīmīgas iejaukšanās šai sakarā, un lielāko ieguldījumu izmaksas būtībā atspoguļo tirgus vērtības,

–        uzņēmumiem ir viena, skaidri saprotama pamata grāmatvedības uzskaite, kuru pārbauda neatkarīgs revidents saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un kuru izmanto visiem nolūkiem,

[..].

To, vai ražotājs atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, konstatē trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas pēc īpašām konsultācijām ar Padomdevēju komiteju un pēc tam, kad Kopienas nozarei ir bijusi iespēja izteikt savas piezīmes. Šis konstatējums paliek spēkā visu izmeklēšanas laiku.”

15      Pamatregulas 3. pantā ir noteikts:

“1.      Ja nav norādīts citādi, ievērojot šo regulu, termins “zaudējumi” nozīmē būtiskus zaudējumus Kopienas ražošanas nozarei, būtisku zaudējumu draudus Kopienas ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtisku aizkavēšanu, un to interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem.

2.      Zaudējumu noteikšanā pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvi pārbauda:

a)      gan importa par dempinga cenām apjomu un ietekmi uz līdzīgu preču cenām Kopienas tirgū,

b)      gan šāda importa turpmāko ietekmi uz Kopienas ražošanas nozari.

3.      Atkarībā no tā, kāds ir importa par dempinga cenām apjoms, spriež, vai ir bijis ievērojams importa par dempinga cenām pieaugums – vai nu absolūtā izteiksmē, vai attiecībā pret ražošanu vai patēriņu Kopienā. Atkarībā no šā importa ietekmes uz cenām spriež, vai imports par dempinga cenām ir piedāvājis ievērojami zemāku cenu, salīdzinājumā ar līdzīgas preces cenu Kopienas ražošanā, vai arī šāda importa rezultātā notiek ievērojama cenu pazemināšanās vai arī tiek ievērojami aizkavēta cenu celšanās, kas pretējā gadījumā būtu notikusi. Neviens no šiem faktoriem, ne arī vēl citi faktori nevar droši norādīt, kāds lēmums būtu jāpieņem.

4.      Ja vienlaicīgi antidempinga izmeklēšanai tiek pakļauts kādas preces imports no vairākām valstīm, šāda importa ietekmi vērtē kopumā tikai tad, ja konstatē, ka:

a)      dempinga starpība, kas noteikta katras valsts importam, pārsniedz 9. panta 3. punktā definēto minimālo apjomu, un katras valsts importa apjoms nav nenozīmīgs, un

b)      importa ietekmes novērtējums kopumā ir vēlams, ņemot vērā importēto ražojumu savstarpējo konkurenci un importēto preču un līdzīgu Kopienas preču konkurenci.

5.      Pārbaudot importa par dempinga cenām ietekmi uz attiecīgo Kopienas ražošanas nozari, novērtē visus būtiskos ekonomikas faktorus un indeksus, kas raksturo nozares stāvokli, ietverot to, ka nozare joprojām atgūstas no dempinga vai subsīdiju ietekmes pagātnē, faktisko dempinga starpības lielumu, faktisko un iespējamo noieta, peļņas, produkcijas izlaides, tirgus daļas, ražīguma, investīciju nestās peļņas, jaudas izmantošanas samazinājumu, faktorus, kas ietekmē cenas Kopienā, faktisko un iespējamo ietekmi uz naudas plūsmu, preču krājumiem, nodarbinātību, darba samaksu, izaugsmi, spēju piesaistīt kapitālu vai investīcijas. Šīs uzskaitījums nav visaptverošs, un neviens no šiem faktoriem nevar droši norādīt, kāds lēmums būtu jāpieņem.”

16      Pamatregulas 5. pantā par lietas izskatīšanas uzsākšanu ir noteikts:

“1.      Izņemot gadījumus, ko paredz 6. punkts, par dempingu uzskatāmas darbības pastāvēšanu, pakāpi un sekas sāk izmeklēt pēc rakstiskas sūdzības saņemšanas no fiziskas vai juridiskas personas vai apvienības, kam nav juridiskas personas statusa, bet kas rīkojas Kopienas ražošanas nozares vārdā.

2.      Saskaņā ar 1. punktu sūdzībā ietver pierādījumus par dempingu, zaudējumiem un cēloņsakarību starp importu, ko uzskata par importu par dempinga cenām, un zaudējumiem, kurus uzskata par dempinga nodarītiem zaudējumiem. Sūdzība satur šādu informāciju, kas sūdzības iesniedzējam ir pieejama:

[..]

b)      par preces par dempinga cenu uzskatītā ražojuma pilnīgs apraksts, minētā ražojuma izcelsmes vai eksporta valsts vai valstu nosaukumi, dati par katru zināmo eksportētāju vai ražotāju ārzemēs un zināmo personu saraksts, kas importē minēto ražojumu;

c)      informācija par cenām, kādas nosaka minētajai precei, ja tā ir paredzēta patēriņam preces eksporta vai izcelsmes valsts vai valstu iekšējā tirgū [..];

[..].

7.      Lēmumā par to, vai uzsākt vai neuzsākt izmeklēšanu, vienlaikus apsver pierādījumus gan par dempingu, gan par zaudējumiem. Sūdzību noraida, ja nav pietiekamu pierādījumu vai nu par dempingu, vai par zaudējumiem, ar kuriem pamatot lietas izskatīšanu. Lietas izskatīšanu neuzsāk valstīs, no kurām importēto preču tirgus daļa ir mazāka par 1 %, ja vien šādas valstis kopā nenodrošina 3 % vai vairāk no Kopienas patēriņa.

[..]

9.      Ja pēc konsultācijām izrādās, ka pierādījumi, lai attaisnotu lietas izskatīšanas uzsākšanu, ir pietiekami, Komisija to uzsāk 45 dienu laikā pēc sūdzības saņemšanas un paziņo par to Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Ja iesniegtie pierādījumi ir nepietiekami, pēc konsultācijām 45 dienu laikā pēc sūdzības iesniegšanas Komisijai par to informē sūdzības iesniedzēju.”

17      Pamatregulas 9. panta 3.–6. punktā ir noteikts:

“3.      Ja lietas izskatīšana ir uzsākta, ievērojot 5. panta 9. punktu, zaudējumus parasti uzskata par nenozīmīgiem, ja attiecīgā importa apjoms ir mazāks par 5. panta 7. punktā norādītajiem apjomiem. Šādu lietas izskatīšanu izbeidz nekavējoties, ja konstatē, ka dempinga starpība ir mazāka par 2 %, izsakot to procentos no eksporta cenas, ar noteikumu, ka tad, ja atsevišķiem eksportētājiem dempinga starpība ir mazāka par 2 %, izbeidz tikai izmeklēšanu, bet uz viņiem joprojām attiecas lietas izskatīšana, un, saskaņā ar 11. pantu, viņi var tikt pakļauti atkārtotai izmeklēšanai attiecībā uz attiecīgo valsti.

4.      Ja fakti galīgi pierāda dempinga un tā radīto zaudējumu esamību un Kopienas interesēs ir iejaukties saskaņā ar 21. pantu, tad Padome pēc Komisijas iesniegta priekšlikuma un konsultācijām ar Padomdevēju komiteju nosaka galīgo antidempinga maksājumu. Padome priekšlikumu pieņem viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija to ir iesniegusi, ja vien Padome ar vienkāršu balsu vairākumu priekšlikumu nenoraida. Ja spēkā ir pagaidu maksājumi, tad priekšlikumu galīgajai rīcībai iesniedz vismaz vienu mēnesi pirms šādu maksājumu termiņa beigām. Antidempinga maksājumu apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam vajadzētu būt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu zaudējumus Kopienas ražošanas nozarei.

5.      Preču importam no visiem avotiem, par kuru konstatēts, ka tas ir imports par dempinga cenām un rada zaudējumus, ikreiz piemēro attiecīgu antidempinga maksājumu, nepieļaujot diskrimināciju, ja vien tas nav imports no avotiem, kuru piedāvātās saistības ir pieņemtas saskaņā ar šīs regulas noteikumiem. Ar regulu, ar ko piemēro maksājumu, nosaka katra piegādātāja maksājumu vai arī, ja tas nav iespējams, parasti 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta minētajos gadījumos nosaka attiecīgās piegādātājvalsts maksājumu.

Ja piemēro 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu, individuālo maksājumu tomēr nosaka eksportētājiem, kas, pienācīgi pamatojot, var pierādīt:

a)      ka tie, ja firmas vai kopuzņēmumi pilnīgi vai daļēji pieder ārvalstniekiem, var brīvi repatriēt kapitālu un peļņu;

b)      ka eksporta cenas un daudzumi, un pārdošanas noteikumi ir brīvi noteikti;

c)      ka vairākums akciju pieder privātpersonām; valsts ierēdņi, kas ir valdē vai ieņem galvenos amatus vadībā, ir mazākumā, vai arī ir jāpierāda, ka uzņēmējsabiedrība tomēr ir pietiekami neatkarīga no valsts iejaukšanās;

d)      ka valūtas maiņas kursu pārrēķina atbilstīgi tirgus likmei; un

e)      ka valsts iejaukšanās nepieļauj pasākumu apiešanu, ja individuālajiem eksportētājiem piemēro dažādas maksājuma likmes.

6.      Ja Komisija ir ierobežojusi pārbaudi saskaņā ar 17. pantu, jebkurš antidempinga maksājums, ko piemēro precēm, kuras importē eksportētāji vai ražotāji, kas tika informējuši par sevi saskaņā ar 17. pantu, bet kas netika iekļauti pārbaudāmo sarakstā, nepārsniedz vidējo, svērto dempinga starpību, kas konstatēta izlasē pārbaudītajām pusēm. Šajā punktā Komisija neņem vērā nulles un nelielās starpības, ne arī 18. pantā minētajos apstākļos konstatētās starpības. Precēm, ko importē eksportētāji vai ražotāji, uz kuriem attiecas 17. pantā paredzētie individuālie noteikumi, piemēro individuālos maksājumus.”

18      Minētās regulas 17. pantā par pārbaudēm izlases veidā ir noteikts:

“1.      Gadījumos, kad ir daudz sūdzību iesniedzēju, eksportētāju vai importētāju, preču vai darījumu veidu, izmeklēšanu var ierobežot ar pieņemamu pušu, produktu vai darījumu skaitu, ko nosaka, veicot statistiski derīgu atlasi, pamatojoties uz atlases laikā pieejamo informāciju, vai ar vislielāko pārstāvēto preču, pārdošanas vai eksporta apjomu, kādu ir iespējams pieņemami izpētīt atvēlētajā laikā.

[..]

3.      Gadījumos, kad pārbaudi ierobežo saskaņā ar šo pantu, tomēr aprēķina individuālu dempinga starpību katram sākotnēji neizvēlētam eksportētājam vai ražotājam, kurš ir iesniedzis nepieciešamo informāciju šajā regulā noteiktajos termiņos, izņemot gadījumus, kad eksportētāju vai ražotāju skaits ir tik liels, ka atsevišķas pārbaudes būtu pārmērīgi apgrūtinošas un neļautu savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.

4.      Ja ir pieņemts lēmums par atlasi un dažas vai visas no atlasītajām pusēm neizrāda vēlēšanos sadarboties, līdz ar to, iespējams, būtiski ietekmējot izmeklēšanas iznākumu, var izvēlēties jaunus paraugus. Tomēr, ja nevēlēšanās sadarboties ir vērojama būtiskos apmēros vai arī trūkst laika, lai izvēlētos jaunu paraugu, piemēro attiecīgos 18. panta noteikumus.”

19      Padomes 2001. gada 23. jūlija Regulas (EK) Nr. 1515/2001 par pasākumiem, kurus Kopiena drīkst veikt aizsardzībai pret dempingu un subsidētu importu pēc ziņojuma, ko pieņēmusi PTO Strīdu izšķiršanas organizācija (OV L 201, 10. lpp.), 1. panta 1. punktā ir paredzēts ? “kad [Strīdu izšķiršanas organizācija] pieņem ziņojumu par Kopienas pasākumu, kas noteikts saskaņā ar [..] Regulu [..] Nr. 384/96 [tagad – Pamatregula], [..] Regulu (EK) Nr. 2026/97 vai šo regulu [..], Padome [..] atbilstīgi situācijai drīkst pieņemt vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem: a) atcelt vai grozīt apstrīdēto pasākumu; vai b) pieņemt jebkādus citus pasākumus, kurus uzskata par piemērotiem konkrētajos apstākļos”.

20      Saskaņā ar šīs pašas regulas 2. panta 1. punktu, “ņemot vērā juridiskos skaidrojumus [Strīdu izšķiršanas organizācijas] ziņojumā, Padome, ja uzskata, ka tas ir vajadzīgs, drīkst pieņemt 1. panta 1. punktā minētos pasākumus attiecībā uz neapstrīdētiem pasākumiem”. Šī panta 3. punktā ir paredzēts, ka, “ciktāl jāveic pārskatīšana pirms 1. punktā noteiktajiem pasākumiem vai to laikā, to uzsāk Komisija pēc konsultācijām ar Padomdevēju komiteju”.

 Tiesvedības priekšvēsture

21      Prasītāja Since Hardware (Guangzhou) Co., Ltd ir Kantonā (Ķīna) dibināta sabiedrība, kura ražo un eksportē gludināmos dēļus.

22      2007. gada 23. aprīlī Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 452/2007 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu Ķīnas Tautas Republikas un Ukrainas izcelsmes gludināmo dēļu importam un tam noteiktā pagaidu maksājuma galīgo iekasēšanu (OV L 109, 12. lpp.). Ar šo regulu Padome uzlika galīgos antidempinga maksājumus visiem gludināmo dēļu ražotājiem, tostarp Ķīnas izcelsmes gludināmo dēļu ražotājiem, izņemot prasītāju, kurai uzlika 0 % antidempinga maksājumu (apstrīdētās regulas preambulas 1. un 2. apsvērums).

23      2009. gada 20. augustā trīs Savienības ražotāji ? Colombo New Scal SpA, Pirolla SpA un Vale Mill (Rochdale) Ltd, kuri ražo nozīmīgu daļu no Savienības kopējās gludināmo dēļu produkcijas, pret prasītāju iesniedza sūdzību par antidempingu (apstrīdētās regulas preambulas 4. apsvērums).

24      2009. gada 2. oktobrī Eiropas Kopienu Komisija atbilstoši Regulas Nr. 384/96 5. pantam (tagad – Pamatregulas 5. pants) publicēja paziņojumu par antidempinga lietas izskatīšanas uzsākšanu attiecībā uz Ķīnas izcelsmes gludināmo dēļu importu, kura bija vērsta tikai uz vienu Ķīnas ražotāju eksportētāju, prasītāju, un saskaņā ar Regulas Nr. 1515/2001 2. panta 3. punktu uzsāka pārskatīt tādus antidempinga pasākumus par Ķīnas izcelsmes gludināmo dēļu importu, kuri tika ieviesti ar Regulu Nr. 452/2007 (OV C 237, 5. lpp.) (apstrīdētās regulas preambulas 3. apsvērums).

25      Pirmkārt, paziņojumā par lietas izskatīšanas uzsākšanu Komisija norādīja, ka tā pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju bija secinājusi, ka sūdzību ir iesniegusi Kopienas ražošanas nozare vai tā ir tikusi iesniegta tās vārdā un ka bija pietiekami pierādījumi, kas pamatoja lietas izskatīšanas uzsākšanu saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 5. pantu (paziņojuma par lietas izskatīšanas uzsākšanu 5. punkts).

26      Otrkārt, Komisija, atsaucoties uz to, ka ar Regulu Nr. 452/2007 tika ieviests galīgais antidempinga maksājums attiecībā uz šajā regulā paredzēto gludināmo dēļu importu un ka prasītājai piemērotais maksājums tika noteikts 0 % apmērā (paziņojuma par lietas izskatīšanas uzsākšanu 10. punkts), uzsvēra, ka, ņemot vērā PTO Apelācijas institūcijas 2005. gada 29. novembra ziņojumu ar virsrakstu “Meksika – Galīgie antidempinga maksājumi attiecībā uz liellopu gaļu un rīsiem” (AB‑2005‑6) (WT/DS295/AB/R) (turpmāk tekstā – “PTO Apelācijas institūcijas ziņojums”), nebija jāturpina noteikt prasītājai saskaņā ar Regulu Nr. 452/2007 piemērojamos pasākumus.

27      Tādējādi Komisija atbilstoši Regulas Nr. 1515/2001 2. panta 3. punktam uzsāka Regulas Nr. 452/2007 pārskatīšanu, lai tajā varētu izdarīt jebkādas vajadzīgās izmaiņas, ņemot vērā PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu (paziņojuma par lietas izskatīšanas uzsākšanu 10. punkts).

28      2009. gada 26. oktobrī prasītāja iesniedza lūgumu saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu (tagad – Pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunkts), lai tai tiktu piešķirts uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss (turpmāk tekstā – “TEAS”) (apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērums).

29      2009. gada 19. novembrī prasītāja nosūtīja Komisijai savas atbildes antidempinga izmeklēšanas aptaujas lapā. 2009. gada 23. novembrī prasītāja iesniedza komentārus par procedūras tiesiskumu.

30      2009. gada 25. novembrī Komisija nosūtīja prasītājai vēstuli ar apsvērumiem par pieteikumu attiecībā uz TEAS, lai prasītāja varētu Komisijai sniegt papildinformāciju. Prasītāja uz šo vēstuli atbildēja 2009. gada 7. decembrī.

31      2009. gada 18. decembrī iepriekš 23. punktā minētie Savienības ražotāji nosūtīja Komisijai savas atbildes uz antidempinga izmeklēšanas aptaujas lapu. 2010. gada 3. februārī Komisija šiem ražotājiem lūdza sniegt papildinformāciju, kura tai tika nosūtīta ar 2010. gada 19. un 24. februāra vēstulēm.

32      No 2010. gada 4. līdz 10. februārim Komisija veica pārbaudes vizīti pie prasītājas saistībā ar tās iesniegto informāciju pieteikuma par TEAS ietvaros un atbildē uz antidempinga izmeklēšanas aptaujas lapu.

33      Ar 2010. gada 2. marta vēstuli prasītāja nosūtīja Komisijai statistikas datus par visu tērauda ražojumu cenām Ķīnā un norādīja, ka tās ir pielīdzināmas starptautiskajām cenām. Tā arī izklāstīja iemeslus, kāpēc minētās cenas nav būtiskas, lai noteiktu, vai tai ir jāpiešķir TEAS.

34      2010. gada 26. marta vēstulē Komisija informēja prasītāju par to, ka tā uzskata, ka prasītāja neizpilda Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmās daļas pirmajā un otrajā ievilkumā paredzēto kritēriju un ka līdz ar to tā ir domājusi ieteikt noraidīt tās pieteikumu par TEAS.

35      Prasītāja šajā ziņā savus apsvērumus bija sniegusi ar 2010. gada 13. aprīļa vēstuli. Šajā vēstulē prasītāja, vispirms uzskatot, ka Komisija, uzsākot lietas izskatīšanu tikai pret vienu sabiedrību, bija rīkojusies ultra vires, norādīja uz Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pēdējā punkta pārkāpumu, kā arī minētās regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmā un otrā kritērija neizpildi.

36      2010. gada 29. aprīlī uzklausīšanas amatpersona veica uzklausīšanu.

37      Ar 2010. gada 30. aprīļa vēstuli Komisija atbildēja uz galvenajiem prasītājas 2010. gada 13. aprīļa vēstulē izteiktajiem argumentiem un apstiprināja savus 2010. gada 26. marta vēstulē sniegtos secinājumus par prasītājas pieteikumu attiecībā uz TEAS.

38      Ņemot vērā apstākļus, par kuriem notika diskusijas 2010. gada 29. aprīļa uzklausīšanas laikā, prasītāja ar 2010. gada 31. maija vēstuli sniedza papildu apsvērumus par lietas izskatīšanas uzsākšanu, it īpaši ievērojot PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu un Komisijas sniegto vērtējumu par pieteikumu attiecībā uz TEAS. Komisija uz šo vēstuli atbildēja ar 2010. gada 22. jūnija vēstuli. Prasītāja šajā ziņā sniedza papildu apsvērumus Komisijai 2010. gada 30. augustā.

39      Ar 2010. gada 21. septembra vēstuli Komisija nosūtīja prasītājai dokumentu ar vispārēju galīgo informāciju, kuram bija pievienoti dokumenti, kuros bija precizēta dempinga starpības aprēķināšanas metodoloģija un kaitējuma starpības aprēķināšanas metodoloģija, kā arī dokuments ar īpašu galīgo informāciju, kurā bija sniegta atbilde uz prasītājas argumentiem par izmeklēšanas uzsākšanu. Prasītāja uz minēto dokumentu atbildēja ar 2010. gada 6. oktobra vēstuli.

40      2010. gada 11. oktobrī uzklausīšanas amatpersona veica jaunu uzklausīšanu, pēc kuras prasītājai 2010. gada 27. oktobrī tika nosūtīts tās protokols.

41      2010. gada 20. decembrī Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1241/2010, ar kuru tika grozīta Regula Nr. 452/2007 (OV L 338, 8. lpp.). Šajā regulā Padome nolēma uz prasītāju neattiecināt ar Regulu Nr. 452/2007 uzlikto galīgo antidempinga maksājumu.

42      2010. gada 20. decembrī Padome arī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1243/2010 par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes Since Hardware (Guangzhou) Co., Ltd ražotiem gludināmajiem dēļiem (OV L 338, 22. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

 Apstrīdētā regula

43      Pirmām kārtām, apstrīdētajā regulā Padome ir atgādinājusi ar Regulu Nr. 452/2007 uzliktos pasākumus, kā arī apstākļus, kuri ir saistīti ar lietas izskatīšanas uzsākšanu šajā lietā.

44      Padome tādējādi ir uzsvērusi, ka, ņemot vērā PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu, pret prasītāju tika sākta jauna antidempinga izmeklēšanas procedūra saskaņā ar Pamatregulas 5. pantu, nevis starpposma pārskatīšana saskaņā ar Pamatregulas 11. panta 3. punktu, jo no šī ziņojuma (305. un 306. punkta) izrietēja, ka ražotājs eksportētājs, kurš sākotnējā izmeklēšanā nav atzīts par dempinga piekopēju, izslēdzams no galīgo pasākumu darbības jomas, kuri noteikti šīs izmeklēšanas rezultātā, un uz šādu ražotāju eksportētāju nevar attiecināt administratīvu pārskatīšanu vai pārskatīšanu apstākļu maiņas dēļ (apstrīdētās regulas preambulas 5. apsvērums).

45      Padome ir atzinusi, ka parasti antidempinga procedūras tiek uzsāktas pret kādas valsts izcelsmes importu, nevis pret individuālām sabiedrībām. Tomēr šī lieta ir izņēmums no iepriekš minētā noteikuma, ņemot vērā, pirmkārt, PTO Apelācijas institūcijas ziņojuma 216.–218. un 305. punktā minētos secinājumus, otrkārt, to, ka neviens Pamatregulas noteikums neizslēdz, ka pret vienu uzņēmumu tiek sākta jauna antidempinga izmeklēšana saskaņā ar Pamatregulas 5. pantu, un, treškārt, to, ka, ciktāl iespējams, Savienības tiesību akti ir jāinterpretē saskanīgi ar starptautisko tiesību aktiem, it īpaši, ja konkrētie noteikumi ir paredzēti, lai īstenotu starptautisku nolīgumu, ko noslēgusi Savienība (apstrīdētās regulas preambulas 7., 8. un 87. apsvērums).

46      Otrām kārtām, attiecībā uz dempinga konstatēšanu un it īpaši TEAS noteikšanu Padome ir norādījusi, ka izmeklēšanā tika pierādīts, ka prasītājai, kura bija iesniegusi pieteikumu par TEAS, šis statuss nevarēja tikt piešķirts, jo tā nebija izpildījusi Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā un otrajā ievilkumā noteiktos kritērijus (apstrīdētās regulas preambulas 26. un 27. apsvērums). Attiecībā uz pirmo kritēriju, proti, ka lēmumus par komercdarbību pieņem, reaģējot uz tirgus informāciju, valstij būtiski neiejaucoties, un ka izmaksas atbilst tirgus vērtībai, Padome ir norādījusi, ka prasītāja ir apgalvojusi, ka tā ir sākusi iepirkt svarīgākos izejmateriālus Ķīnas iekšzemes tirgū. Taču valsts turpināja būtiski iejaukties tērauda iekšējā tirgū, un līdz ar to tērauda cenās Ķīnā par šiem īpašajiem izejmateriāliem brīvi netika ņemtas vērā starptautisko tirgu tendences (apstrīdētās regulas preambulas 28.–33. apsvērums). Saistībā ar otro kritēriju Padome ir norādījusi, ka uzņēmums nevarēja pierādīt, ka tam ir viens skaidrs grāmatvedības pamatdokumentu kopums, kam tiek veikta neatkarīga revīzija saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem (SGS) un kas tiek izmantots visām vajadzībām, jo rēķinos, it īpaši kapitāla pārbaudes ziņojumā, nebija atspoguļoti svarīgi darījumi, kas veikti izmeklēšanas laikā (apstrīdētās regulas preambulas 34. apsvērums).

47      Trešām kārtām, jautājumā par kaitējuma noteikšanu Padome vispirms ir uzsvērusi šīs izmeklēšanas īpatnības, it īpaši to, ka izmeklēšanas laikā antidempinga maksājumi bija piemērojami visam importam no Ķīnas un Ukrainas (izņemot prasītājas importam). Savienības ražošanas nozare jau bija aizsargāta pret šī importa kaitīgo ietekmi izmeklēšanas laikā, tāpēc nebija iespējams veikt normālu pilnīgu kaitējuma analīzi. Tāpēc, kā uzskatīja Padome, tika izstrādāta īpaša pieeja, kas bija pielāgota šīs izmeklēšanas specifikai, kurā iestādes īpašu uzmanību pievērsa kaitējuma rādītājiem. Tādējādi Komisija pārbaudīja: pirmkārt, izmaiņas, kas skāra prasītājas ražoto gludināmo dēļu importu par dempinga cenām; otrkārt, vai ražojumi importēti par cenām, kuras bijušas zemākas par Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenām, un kāda bijusi Savienības ražošanas nozares cenu rentabilitāte; un, treškārt, informāciju, ko sniegusi Savienības ražošanas nozare, norādot, ka prasītājas eksports uz Savienību ir nodarījis tai kaitējumu, piemēram, informāciju par Savienības ražošanas nozares zaudētajiem klientiem un pasūtījumiem, ko pārvilinājusi prasītāja, un par to, kāda izmeklēšanas laikā Savienības tirgū bijusi tā pārdošanas rentabilitāte (apstrīdētās regulas 58.–61. apsvērums).

48      Attiecībā it īpaši uz prasītājas ražoto gludināmo dēļu importu Padome ir konstatējusi, pirmkārt, ka šie ražojumi Savienības tirgū importēti par dempinga cenām (apstrīdētās regulas 66. apsvērums), otrkārt, ka apskatāmajā laikposmā prasītājas eksports uz Savienību būtiski pieauga par 64 % (apstrīdētās regulas 67. apsvērums), treškārt, ka būtiski pieauga prasītājas ražoto gludināmo dēļu importa tirgus daļa (apstrīdētās regulas 68. un 69. apsvērums), ceturtkārt, ka Savienības ražošanas nozare pēdējos gados bija zaudējusi vairākus klientu pasūtījumus, ko bija ieguvusi prasītāja (70.–72. apsvērums), piektkārt, ka vidējā cenu samazinājuma norma, kas tika konstatēta prasītājai, izteikta procentos no Savienības ražošanas nozares cenas, ir 16,1 % (apstrīdētās regulas 73. un 74. apsvērums) un, sestkārt, ka izmeklēšanas periodā Savienības ražošanas nozares cenas kopumā nesa zaudējumus (apstrīdētās regulas 75. apsvērums).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

49      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2011. gada 15. martā iesniegto prasības pieteikumu prasītāja cēla šo prasību.

50      Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja lūdza Vispārējo tiesu šo lietu izskatīt paātrinātā procesā atbilstoši Reglamenta 76.a pantam. Šim nolūkam tā arī iesniedza prasības pieteikuma saīsināto versiju. Ar 2011. gada 4. aprīļa faksu Padome iebilda pret šo lūgumu. Ar 2011. gada 19. aprīļa lēmumu Vispārējā tiesa (astotā palāta) minēto lūgumu noraidīja.

51      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 3. maijā, Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Galvenie lietas dalībnieki pret šo lūgumu neiebilda.

52      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 27. maijā, Vale Mill (Rochdale) un Colombo New Scal arī lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Galvenie lietas dalībnieki pret šo lūgumu neiebilda.

53      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 27. jūnijā, prasītāja lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz sabiedrībām Vale Mill (Rochdale) un Colombo New Scal un neizpaust atsevišķu informāciju, kas pievienota prasības pieteikumam. Šīs pēdējās minētās sabiedrības attiecībā uz šo lūgumu neizteica iebildumus.

54      Ar 2011. gada 30. augusta rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja lūgumus iestāties lietā.

55      2011. gada 5. oktobrī Vale Mill (Rochdale) un Colombo New Scal iesniedza savus iestāšanās rakstus. 2011. gada 11. oktobrī savu iestāšanās rakstu iesniedza Komisija.

56      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

57      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

58      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

59      Vale Mill (Rochdale) un Colombo New Scal prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

60      Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku paskaidrojumi un viņu atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2012. gada 2. maija tiesas sēdē.

 Juridiskais pamatojums

61      Prasītāja savas prasības atbalstam izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir par Pamatregulas 5. panta 9. punkta, 9. panta 3.–6. punkta un 17. panta pārkāpumu, jo lietas izskatīšanas uzsākšanu nevarot attiecināt uz vienu konkrētu sabiedrību, bet tai ir jāattiecas uz vienu vai vairākām valstīm un visiem tajā dibinātajiem ražotājiem. Otrais pamats attiecas uz Pamatregulas 3. panta 2., 3. un 5. punkta pārkāpumu, jo prasītājai ir uzlikti antidempinga maksājumi, nepierādot, ka Savienības ražošanas nozarei izmeklēšanas laikposmā ir nodarīti zaudējumi. Trešais pamats ir par Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas pārkāpumu, jo, pirmkārt, lēmums nepiešķirt prasītājai TEAS esot ticis pieņemts, ņemot vērā to, ko Komisija zināja par šāda noraidījuma ietekmi uz dempinga starpību, un, otrkārt, Komisija šajā ziņā esot noteikusi prasītājai pārmērīgu pierādīšanas pienākumu. Saistībā ar šo pamatu prasītāja norāda arī uz labas pārvaldības principa pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu – Pamatregulas 5. panta 9. punkta, 9. panta 3.–6. punkta un 17. panta pārkāpumu, jo lietas izskatīšanas uzsākšanu nevarot attiecināt uz vienu konkrētu sabiedrību, bet tai ir jāattiecas uz vienu vai vairākām valstīm un visiem tajā dibinātajiem ražotājiem

62      Pirmajā pamatā ir ietvertas trīs daļas. Pirmā daļa ir par Pamatregulas 5. panta 9. punkta, lasot kopā ar Pamatregulas 17. pantu un interpretējot saderīgi ar PTO tiesībām, pārkāpumu. Otrā daļa attiecas uz Pamatregulas 9. panta 4.–6. punkta, kas interpretējams saderīgi ar PTO tiesībām, pārkāpumu. Trešā daļa ir par Pamatregulas 9. panta 3. punkta pārkāpumu.

 Par pirmo daļu – Pamatregulas 5. panta 9. punkta, lasot kopā ar Pamatregulas 17. pantu un interpretējot saderīgi ar PTO tiesībām, pārkāpumu

63      Šajā daļā prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka Komisijas analīze, kas norādīta apstrīdētās regulas 7., 8. un 87. apsvērumā (skat. iepriekš 45. punktu), ir balstīta uz kļūdainu apgalvojumu, saskaņā ar kuru neviens Pamatregulas vai Antidempinga nolīguma noteikums neaizliedz uzsākt antidempinga procedūru tikai pret vienu sabiedrību. Prasītāja uzskata, ka no Pamatregulas un Antidempinga nolīguma sistēmas skaidri izriet, ka antidempinga procedūra attiecas uz vienu vai vairākām valstīm, kā arī visiem minētajā valstī vai minētajās valstīs esošajiem ražotājiem. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka, lai izpildītu PTO Apelācijas institūcijas ziņojumā noteikto, ar kuru PTO locekļiem ir aizliegts pārskatīšanu attiecināt uz sabiedrībām, kuru dempinga starpība sākotnējās izmeklēšanas laikā bija de minimis, būtu pieticis, ka iestādes prasītāju izslēdz no Regulas Nr. 452/2007 piemērošanas jomas, uz to neattiecinot pārskatīšanu.

64      Padome apstrīdētās regulas 7. apsvērumā un savos rakstveida apsvērumos ir atzinusi, ka šī lieta saistībā ar Savienības iestāžu parasti veiktajām izmeklēšanām ir izņēmums. Pamatregulā tomēr nav ietverts neviens noteikums, kas tādos apstākļos kā šajā lietā neļautu iestādēm sākt izmeklēšanu tikai pret vienu ražotāju.

65      Vispirms ir jāatgādina, ka antidempinga pasākumi attiecas principā uz jebkādu noteiktas kategorijas preču importu no trešās valsts, nevis uz noteiktu uzņēmumu preču importu (Tiesas 1993. gada 7. decembra spriedums lietā C‑216/91 Rima Eletrometalurgia/Padome, Recueil, I‑6303. lpp., 17. punkts).

66      Pirmām kārtām, tomēr ir jānosaka, vai, kā uzskata prasītāja, ar Pamatregulas 5. panta 9. punktu, kā arī ar šī panta 1. punktu, 2. punkta b) un c) apakšpunktu un 7. punktu, kurus arī ir minējusi prasītāja, lasot tos kopā ar šīs regulas 17. pantu un saskaņā ar minētās regulas vispārīgo sistēmu, VVTT VI.1. pantu un Antidempinga nolīguma 1. pantu, 5.2. panta ii) punktu un 6.1.3., 6.7., 6.10. un 9.2. pantu nekad nav atļauts uzsākt antidempinga procedūru tikai pret vienu ražotāju, kas ir identificēts, izslēdzot jebkuru citu ražotāju, un vai Pamatregulas 5. panta 9. punkts līdz ar to šajā lietā nevar būt juridiskais pamats, lai nolemtu uzsākt lietas izskatīšanu šajā lietā.

67      Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kura sastāvdaļa tā ir, mērķi (Tiesas 1995. gada 17. oktobra spriedums lietā C‑83/94 Leifer u.c., Recueil, I‑3231. lpp., 22. punkts, un 1996. gada 30. jūlija spriedums lietā C‑84/95 Bosphorus, Recueil, I‑3953. lpp., 11. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 24. septembra spriedums lietā T‑45/06 Reliance Industries/Padome un Komisija, Krājums, II‑2399. lpp., 101. punkts, un 2009. gada 19. jūnija spriedums lietā T‑369/05 Spānija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 50. punkts).

68      Pretēji prasītājas uzskatam tās minēto Pamatregulas noteikumu formulējums nevar pamatot apgalvojumu, ka antidempinga procedūru nekad nevar uzsākt tikai pret vienu ražotāju.

69      No Pamatregulas 5. panta 1. punkta izriet, ka par dempingu uzskatāmas darbības pastāvēšanu, pakāpi un sekas sāk izmeklēt pēc rakstiskas sūdzības saņemšanas no fiziskas vai juridiskas personas vai apvienības, kam nav juridiskas personas statusa, bet kas rīkojas Kopienas ražošanas nozares vārdā. Atbilstoši šī panta 2. punktam šādā sūdzībā ietver pierādījumus par dempingu, zaudējumiem un cēloņsakarību starp importu, ko uzskata par importu par dempinga cenām, un zaudējumiem, kurus uzskata par dempinga nodarītiem zaudējumiem. Saskaņā ar šī panta 9. punktu lēmumu par lietas izskatīšanas uzsākšanu pieņem pēc konsultācijām tikai tad, ja ir pietiekami pierādījumi.

70      Līdz ar to no 5. panta attiecīgo punktu formulējuma izriet, ka tajos ir noteiktas prasības attiecībā uz sūdzības iesniegšanu Savienības ražošanas nozares vārdā un tajā ietveramajiem pierādījumiem par dempingu, zaudējumiem un cēloņsakarību starp importu, ko uzskata par importu par dempinga cenām, un zaudējumiem, kurus uzskata par dempinga nodarītiem zaudējumiem. Tādējādi šajos punktos noteiktais neļauj uzskatīt, kā apgalvo prasītāja, ka antidempinga procedūra nekad nevarot tikt uzsākta tikai pret vienu ražotāju, it īpaši tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, kad tiek apgalvots, ka šāds ražotājs, attiecībā uz kuru iepriekšējā procedūrā, kuras ietvaros tika uzlikti antidempinga maksājumi, kas joprojām ir spēkā, tika pierādīts, ka tas nebija īstenojis dempingu, īsteno dempingu, tādējādi radot zaudējumus Savienības ražošanas nozarei. It īpaši ir jānorāda, ka Pamatregulas 5. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkts, uz kuriem tieši ir norādījusi prasītāja, nav būtiski, jo tajos ir norādīta Savienības ražošanas nozares iesniegtajā sūdzībā iekļaujamā informācija, tostarp izcelsmes vai eksporta valsts nosaukums. Taču no lietas materiāliem izriet, ka sūdzībā, kuras rezultātā tika uzsākta lietas izskatīšana šajā lietā, bija minēts attiecīgās valsts nosaukums.

71      Turklāt šajā ziņā ir jāuzsver, ka, lai arī prasītāja norāda uz Pamatregulas 5. panta pārkāpumu un it īpaši tā 9. punkta pārkāpumu, tā savos rakstveida apsvērumos nav minējusi nevienu argumentu, lai pierādītu, ka nav tikuši ievēroti šajā noteikumā tieši paredzētie nosacījumi par lietas izskatīšanas uzsākšanu. It īpaši ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd, ka Savienības ražotāji bija likumīgi iesnieguši sūdzību iestādēs un ka šajā sūdzībā bija minēti pierādījumi par dempingu, zaudējumiem un cēloņsakarību starp šo importu un zaudējumiem, kurus uzskata par dempinga nodarītiem zaudējumiem.

72      Prasītājas arguments, kas balstīts uz Pamatregulas 5. panta 7. punktu, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāpārbauda, kāds ir valsts imports, par kuru ir iesniegta sūdzība, un ir jāsecina, ka šis imports veido vairāk nekā 1 % no Savienības patēriņa, arī nevar tikt atbalstīts. Šajā tiesību normā ir paredzēts: “lietas izskatīšanu neuzsāk valstīs, no kurām importēto preču tirgus daļa ir mazāka par 1 %, ja vien šādas valstis kopā nenodrošina 3 % vai vairāk no Kopienas patēriņa”. Pirmkārt, šajā tiesību normā nav paredzēts nekāds ierobežojums attiecībā uz to ražotāju skaitu, pret kuriem Komisija varētu uzsākt lietas izskatīšanu. Otrkārt, katrā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja neapgalvo, ka attiecīgās preces, kas minēta apstrīdētās regulas 20. apsvērumā, imports neveido vairāk nekā 1 % no Savienības patēriņa.

73      Prasītājas arguments par to, ka Pamatregulas 17. pants, to lasot saskaņā ar Antidempinga nolīguma 6.10. pantu, ļaujot veikt pārbaudes izlases veidā tikai gadījumos, kad ir liels ražotāju skaits, un ka visos citos gadījumos visiem ražotājiem attiecīgajā valstī ir jābūt iespējām sadarboties ar Komisiju un saņemt individuālu dempinga starpību, arī nevar tikt atbalstīts, jo šajā tiesību normā tāpat nekas nav paredzēts attiecībā uz to, ka Komisija lietas izskatīšanu uzsāk tikai pret vienu ražotāju. Komisijai šajā lietā turklāt nebija jāveic attiecīgo ražotāju eksportētāju izlase, jo procedūra tika uzsākta tikai pret prasītājas importu.

74      Tāpat nevar uzskatīt, ka no VVTT VI.1. panta vai Antidempinga nolīguma 1. panta izriet, ka lietas izskatīšana nekad nevar tikt uzsākta tikai pret vienu ražotāju. VVTT VI.1. pants neattiecas nedz uz lietas izskatīšanu, nedz to ražotāju skaitu, uz kuriem varētu tikt attiecināta šāda lietas izskatīšana. Antidempinga nolīguma 5.2. panta ii) punktā un 6.1.3., 6.7., 6.10. un 9.2. pantā arī nav paredzēts ierobežojums attiecībā uz to ražotāju skaitu, kuri varētu tikt minēti lietas izskatīšanas uzsākšanas laikā.

75      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pretēji prasītājas uzskatam no Pamatregulas un Antidempinga nolīguma noteikumu, uz kuriem tā atsaucas, vai VVTT IV.1. panta formulējuma neizriet, ka lietas izskatīšana nekad nevar tikt uzsākta tikai pret vienu ražotāju.

76      Runājot par kontekstu, kādā ir ietverts Pamatregulas 5. panta 9. punkts, un par tā mērķi, ir jānorāda, ka šis noteikums ir ietverts Pamatregulā saistībā ar aizsardzību pret importu, attiecībā uz kuru valstis, kuras nav Savienības dalībvalstis, piemēro dempingu, un it īpaši tās 5. pantā, kurā paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem var tikt uzsākta lietas izskatīšana, lai aizsargātu Savienību no šāda importa, kas tai rada zaudējumus. Šī noteikuma mērķis it īpaši ir noteikt Komisijai pienākumu, ja pēc konsultācijām izrādās, ka pierādījumi, lai attaisnotu lietas izskatīšanas uzsākšanu, ir pietiekami, uzsākt lietas izskatīšanu 45 dienu laikā pēc sūdzības saņemšanas un paziņot par to Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

77      No tā izriet, ka Pamatregulas 5. panta 9. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to Savienības iestādēm – ja tajās likumīgi ir iesniegta sūdzība ar pierādījumiem par dempingu, zaudējumiem un cēloņsakarību starp importu, ko uzskata par importu par dempinga cenām, un zaudējumiem, kurus uzskata par dempinga nodarītiem zaudējumiem, – ir aizliegts uzsākt lietas izskatīšanu tikai pret vienu ražotāju, ja tādos apstākļos kā šajā lietā iepriekšējas izmeklēšanas laikā ir konstatēts, ka minētajam ražotājam dempinga starpība ir 0 % vai de minimis apmērā un ka antidempinga maksājumi ir spēkā attiecībā pret visiem pārējiem tās pašas attiecīgās preces ražotājiem.

78      Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka ar PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu PTO dalībvalstīm ir aizliegts pārskatīšanu attiecināt uz sabiedrībām, kuru dempinga starpība sākotnējās izmeklēšanas laikā bija de minimis apmērā. Tas esot prasītājas gadījums. Līdz ar to prasītāja uzskata, ka Savienības iestādēm prasītāja bija vienīgi jāizslēdz no Regulas Nr. 452/2007 piemērošanas jomas, neattiecinot uz to pārskatīšanu. Prasītāja piebilst, ka sabiedrība, kura nav piekopusi dempingu līdz antidempingu maksājumu uzlikšanai, nevar piekopt dempingu, ja tā ir vienīgā, kurai nav uzlikts šis maksājums.

79      Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka uz prasītāju formāli nebija attiecināma pārskatīšana.

80      Kā Padome ir atgādinājusi apstrīdētās regulas 7. apsvērumā, PTO Apelācijas institūcijas ziņojuma 216.?218. punktā paredzēts, ka PTO Apelācijas institūcijas ziņojuma 5.8. pantā noteikts, ka izmeklētājai iestādei jāizbeidz izmeklēšana attiecībā uz eksportētāju, par kuru sākotnējā izmeklēšanā konstatēts, ka tas nav pārsniedzis de minimis normu, un 305. punktā – ka tādējādi šis eksportētājs jāizslēdz no galīgo antidempinga pasākumu darbības jomas un ka uz to nevar attiecināt administratīvu pārskatīšanu un pārskatīšanu apstākļu maiņas dēļ.

81      PTO Apelācijas institūcijas ziņojuma 305. punktā šī institūcija šajā ziņā ir precizējusi, ka “izmeklētāja iestāde acīmredzami nav uzlikusi maksājumus – tostarp maksājumus 0 % apmērā – eksportētājiem, kuri ir izslēgti no galīgā antidempinga maksājuma piemērošanas jomas”, un ka tā “līdz ar to piekrīt īpašās grupas atzinumam, saskaņā ar kuru šīs pieejas “loģiskas sekas” ir tādas, ka uz šiem eksportētājiem nevar attiecināt administratīvu pārskatīšanu un pārskatīšanu apstākļu maiņas dēļ, jo šīs pārskatīšanas attiecīgi ir par “izpildītiem maksājumiem” un par “nepieciešamību saglabāt maksājumu”[;] ja izmeklētājai iestādei pārskatīšana ir jāattiecina uz eksportētājiem, kuri to starpības de minimis apmērā dēļ bija izslēgti no antidempinga maksājuma piemērošanas jomas, uz šiem eksportētājiem faktiski būs attiecināts antidempinga maksājums, kas ir nesaderīgi ar 5.8. pantu”.

82      No tā izriet, ka uz attiecīgajiem ražotājiem tieši tāpēc, ka tie ir izslēgti no antidempinga maksājuma piemērošanas jomas un ka to eksports ir atbrīvots no šī maksājuma, nevar attiecināt pārskatīšanas, jo tās attiecas uz izpildītiem maksājumiem un nepieciešamību saglabāt maksājumu un līdz ar to tās nevar attiecināt uz ražotājiem, kuru starpība ir de minimis apmērā.

83      Iepriekš minētie apsvērumi, kuri izskaidro tikai iemeslus, kāpēc PTO Apelācijas institūcija ir izslēgusi pārskatīšanas iespēju, nevar nozīmēt, ka minētās institūcijas ziņojumā ietvertie secinājumi neļauj Savienības iestādēm uzsākt jaunu lietas izskatīšanu pret vienu sabiedrību gadījumā, ja tajās likumīgi tiek iesniegta sūdzība ar pierādījumiem par dempingu, zaudējumiem un cēloņsakarību starp importu, ko uzskata par importu par dempinga cenām, un zaudējumiem, kurus uzskata par dempinga nodarītiem zaudējumiem.

84      Šis secinājums nevar tikt apšaubīts ar prasītājas argumentu par to, ka ar PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu iestādēm ir noteikts pienākums vienīgi izslēgt prasītāju no Regulas Nr. 452/2007 piemērošanas jomas. Šāda pieeja būtu pielīdzināma tam, ka iestādēm būtu noteikts pienākums atturēties no izmeklēšanas veikšanas attiecībā uz apgalvojumiem par dempingu, kas Savienības ražošanas nozarei rada zaudējumus, tikai tāpēc vien, ka tiktu konstatēts, ka attiecīgajam ražotājam eksportētājam nebija par de minimis apmēru augstākas dempinga starpības, lai arī Savienības iestādēs likumīgi šajā ziņā ir bijusi iesniegta sūdzība. Kā Padome pamatoti ir norādījusi apstrīdētās regulas 8. apsvērumā (skat. arī iepriekš 45. punktu), tā kā ar Antidempinga nolīgumu, no vienas puses, PTO locekļiem ir atļauts noteikt maksājumus, kas kompensētu dempingu, kurš nodarījis kaitējumu, bet, no otras puses, Antidempinga nolīgums PTO Apelācijas institūcijas ziņojumā ir interpretēts tādējādi, ka tas neļauj veikt pārskatīšanu attiecībā uz uzņēmumiem, kam sākotnējā izmeklēšanā nav konstatēta dempinga piekopšana, Pamatregula ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos gadījumos kā šajā lietā tā ļauj Savienības iestādēm uzsākt lietas izskatīšanu saskaņā ar Pamatregulas 5. pantu.

85      Šajā kontekstā prasītājas apgalvojums, ka sabiedrība, kas nav piekopusi dempingu līdz antidempinga maksājumu uzlikšanai, nevar piekopt dempingu, ja tā ir vienīgā, kurai nav uzlikts šis maksājums, arī nevar tikt pieņemts, jo tas balstās uz kļūdainu apgalvojumu par to, ka sabiedrība, kurai ir uzlikts maksājums de minimis apmērā, nekad nevar piekopt dempingu pēc tam, kad tai šajā ziņā ir ticis uzlikts maksājums 0 % apmērā.

86      Turklāt pret šādu apgalvojumu iebilst tas, ka šajā lietā, lai arī iestādes, veicot izmeklēšanu, kuras rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 452/2007 (turpmāk tekstā – “pirmā izmeklēšana”), nebija konstatējušas, ka prasītāja ir piekopusi dempingu, šīs izmeklēšanas laikā kļuva redzams, ka prasītājas eksports ir par dempinga cenām. Prasītāja šajā prasībā nav apstrīdējusi pašu šāda dempinga esamību.

87      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu – Pamatregulas 9. panta 4.–6. punkta, kas interpretējami saderīgi ar PTO tiesībām, pārkāpumu

88      Prasītāja norāda, ka ar Pamatregulas 9. panta 4.–6. punktu, tos lasot saderīgi ar PTO tiesībām, nav atļauts uzlikt antidempinga maksājumus importam, ko veic tikai viena sabiedrība, bet ir prasīts uzlikt maksājumus visu sabiedrību, kuras atrodas vienas vai vairāku valstu teritorijā, importam.

89      Prasītāja, tiesas sēdē taujāta par šīs pirmā pamata daļas apjomu, saistībā ar iespējamo Pamatregulas 9. panta 5. punkta pārkāpumu apgalvoja, ka runa ir tikai par šī noteikuma pirmās daļas otrā teikuma pārkāpumu.

90      Vispirms ir jāuzsver, ka prasītāja savos rakstveida apsvērumos vienīgi ir apgalvojusi, ka fakts, ka ar apstrīdēto regulu antidempinga maksājums ir uzlikts tās ražoto gludināmo dēļu importam, nevis individuāls maksājums katram gludināmo dēļu ražotājam Ķīnā vai atlikušais maksājums dažiem no šiem ražotājiem, ir pretrunā Pamatregulas 9. panta 4.–6. punktam.

91      Pretēji prasītājas uzskatam un ņemot vērā iepriekš 67. punktā minēto judikatūru, ir jākonstatē, ka no tās norādītājiem noteikumiem neizriet, ka Padome nevarēja uzlikt antidempinga maksājumus tikai vienas sabiedrības preču importam.

92      Vispirms ir jānorāda, ka Pamatregulas 9. panta 4. punktā, kurā paredzēts, ka antidempinga maksājums tiek uzlikts, ja fakti galīgi pierāda dempinga un tā radīto zaudējumu esamību un Kopienas interesēs ir iejaukties, nav izvirzīta neviena prasība attiecībā uz to sabiedrību skaitu, pret kurām ir izdarāms šāds konstatējums un varētu tikt uzlikts antidempinga maksājums.

93      Turpinājumā jāmin, ka saistībā ar Pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmās daļas otrajā teikumā noteikto pienākumu, saskaņā ar kuru ar regulu, ar ko piemēro maksājumu, ir jānosaka katra piegādātāja maksājums vai arī, ja tas nav iespējams, attiecīgās piegādātājvalsts maksājums, ir jāuzskata, ka vārdi “katrs piegādātājs” ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to apzīmē katru piegādātāju, uz kuru attiecas lietas izskatīšana. Līdz ar to šajā tiesību normā nav prasīts, kā apgalvo prasītāja, ka maksājums ir jāuzliek visiem attiecīgās trešās valsts piegādātājiem. Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka šādu interpretāciju arī pamato Antidempinga nolīguma 9.2. pants, kurš tieši atsaucas uz to, ka “iestādes norāda attiecīgās preces piegādātāja vai piegādātāju nosaukumu”.

94      Visbeidzot, Pamatregulas 9. panta 6. punktā ir noteikts, ka, ja Komisija ir ierobežojusi pārbaudi saskaņā ar 17. pantu, jebkurš antidempinga maksājums, ko piemēro precēm, kuras importē eksportētāji vai ražotāji, kas tika informējuši par sevi saskaņā ar 17. pantu, bet kas netika iekļauti pārbaudāmo sarakstā, nepārsniedz vidējo, svērto dempinga starpību, kas konstatēta izlasē pārbaudītajām pusēm. Tomēr ir jākonstatē, ka šis noteikums šajā lietā nav ticis piemērots un tādējādi tas nav būtisks, jo Komisijas uzsāktā lietas izskatīšana ir attiekusies vienīgi uz prasītājas eksportu un nekāds atlikušais maksājums nav ticis noteikts. Katrā ziņā ar šo noteikumu nav uzlikts pienākums Savienības iestādēm uzlikt antidempinga maksājumus vienīgi tādu preču importam, kuras ir ražojuši visi valsts ražotāji.

95      No tā izriet, ka nevar tikt konstatēts nekāds Pamatregulas 9. panta 4.–6. punkta pārkāpums un ka līdz ar to šī pamata otrā daļa ir jānoraida.

 Par trešo daļu – Pamatregulas 9. panta 3. punkta pārkāpumu

–       Ievadapsvērumi

96      Saistībā ar šo daļu prasītāja atgādina Savienības tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru, ņemot vērā to raksturu un struktūru, PTO nolīgumi principā nav ietverti to normu vidū, atbilstoši kurām Savienības tiesa pārbauda Savienības iestāžu tiesību aktu tiesiskumu. Tomēr gadījumā, ja Kopiena ir gribējusi izpildīt konkrētu pienākumu, ko tā uzņēmusies PTO ietvaros, vai gadījumā, ja Savienības tiesību akts tieši atsaucas uz konkrētām PTO līgumu normām, Savienības tiesai ir jāpārbauda attiecīgā tiesību akta tiesiskums, ņemot vērā PTO noteikumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑93/02 P Biret International/Padome, Recueil, I‑10497. lpp., 52. un 53. punkts; 2005. gada 1. marta spriedumu lietā C‑377/02 Van Parys, Krājums, I‑1465. lpp., 39. un 40. punkts, un 2007. gada 27. septembra spriedumu lietā C‑351/04 Ikea Wholesale, Krājums, I‑7723. lpp., 29. un 30. punkts).

97      Prasītāja kā galveno argumentu izvirza to, ka Pamatregulas 9. panta 3. punkta mērķis nav transponēt Antidempinga nolīguma noteikumu Savienības tiesībās. Tādējādi PTO Apelācijas institūcijas ziņojumam nav tiešas iedarbības un ar to nevar pamatot to, ka Komisija izslēdz Pamatregulas 9. panta 3. punkta piemērošanu, jo tas būtu pretrunā šim ziņojumam, un atsaka pārskatīt maksājumu 0 % apmērā saskaņā ar šo tiesību normu gadījumā, ja Savienības ražošanas nozare ir iesniegusi pieņemamu sūdzību.

98      Šādi rīkojoties, Savienības iestādes pārkāpjot Tiesas judikatūru, no kuras izrietot, “ka starptautisko konvenciju, kurām pievienojusies Savienība, tiešā iedarbība neļauj izslēgt Savienības atvasināto tiesību normu, ja šo normu nevar interpretēt saderīgi ar konvencijas noteikumiem”.

99      Prasītāja, izvirzot pakārtotu argumentu, arī uzskata, ka ar Pamatregulas 9. panta 3. punkta pēdējo teikumu netiek izpildītas īpašas PTO ietvaros uzņemtas saistības, nedz arī ar to ir izdarīta atsauce uz precīzu PTO nolīgumos ietvertu noteikumu un līdz ar to tam nav tiešas iedarbības Savienības tiesībās.

100    Prasītāja, taujāta tiesas sēdē par iepriekš 96. punktā minētās judikatūras attiecināmību uz šo lietu, norādīja, ka tā šo judikatūru ir atgādinājusi, lai atbalstītu savu argumentāciju, saskaņā ar kuru Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai iestāžu sniegtā Pamatregulas interpretācija ir saderīga ar Savienības uzņemtajām saistībām PTO tiesībās.

101    Prasītāja ir precizējusi, ka šīs daļas ietvaros tā ir balstījusies uz Savienības Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru Kopienas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem ir augstāks normatīvs spēks nekā Savienības atvasinātajiem tiesību aktiem, un tas liek šos pēdējos interpretēt cik vien iespējams atbilstoši minētajiem līgumiem.

102    Katrā ziņā ir jāuzsver, ka šajā lietā iestādes nav balstījušās nedz uz PTO noteikumu tiešo iedarbību, nedz pat uz PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu, lai šajā lietā izlemtu uz prasītāju neattiecināt pārskatīšanu saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 3. punktu. Tādējādi no paziņojuma par lietas izskatīšanas uzsākšanu 10. punkta, Regulā Nr. 1241/2010 un apstrīdētās regulas 3. un 7. apsvērumā minētajiem juridiskajiem pamatiem izriet, ka iestādes Regulā Nr. 452/2007 ir izdarījušas attiecīgus grozījumus, ņemot vērā PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu un balstoties uz Regulu Nr. 1515/2011.

103    Tieši ņemot vērā iepriekš 96.–102. punktā minētos apsvērumus, ir jāatbild uz prasītājas argumentiem, kuri ir minēti šajā šī pamata daļā.

–       Par galveno argumentu – to, ka ar Pamatregulas 9. panta 3. punktu iestādēm ir noteikts pienākums atbilstoši šīs regulas 11. panta 3. punktam pārskatīt ražotājiem, kuru dempinga starpība ir de minimis apmērā, uzliktos maksājumus 0 % apmērā

104    Prasītāja norāda, ka ar Pamatregulas 9. panta 3. punktu iestādēm ir “noteikts pienākums” atbilstoši šīs regulas 11. panta 3. punktam pārskatīt ražotājiem, kuru dempinga starpība ir de minimis apmērā, uzliktos maksājumus 0 % apmērā.

105    Pirmkārt, ir jānorāda, kā tieši izriet no paziņojuma par lietas izskatīšanas uzsākšanu, ka Komisija šo lietu uzsāka skatīt saskaņā ar Pamatregulas 5. pantu pēc tam, kad tā, apspriežoties ar Padomdevēju komiteju, bija secinājusi, ka sūdzību, kuru 2009. gada 20. augustā bija iesnieguši trīs Savienības ražotāji, bija iesniegusi Kopienas ražošanas nozare vai arī tā bija iesniegta tās vārdā un ka bija pietiekami pierādījumi, kas pamatoja lietas izskatīšanas uzsākšanu (paziņojuma par lietas izskatīšanas uzsākšanu 1. un 5. punkts).

106    Turklāt tieši atbilstoši Regulas Nr. 1515/2001 2. panta 3. punktam Komisija, ņemot vērā PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu, nolēma uzsākt Regulas Nr. 452/2007 pārskatīšanu (paziņojuma par lietas izskatīšanas uzsākšanu 10. punkts) un Padome pieņēma Regulu Nr. 1241/2010, ar kuru uz prasītāju netika attiecināta Regula Nr. 452/2007.

107    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1515/2001 2. panta 1. punktu, kad Strīdu izšķiršanas organizācija pieņem ziņojumu par neapstrīdētu pasākumu, Padome atbilstīgi situācijai drīkst atcelt vai grozīt apstrīdēto pasākumu vai noteikt jebkādu citu pasākumu, kuru uzskata par piemērotu, lai ievērotu tajā minētos juridiskos skaidrojumus. Tādējādi atbilstoši minētās regulas 5. apsvērumam Savienības iestādes, ja uzskata to par lietderīgu, drīkst atcelt vai grozīt pasākumus, kuri veikti saskaņā ar Pamatregulu, to skaitā pasākumus, par kuriem nav izšķirti strīdi saskaņā ar Vienošanos par noteikumiem un kārtību, kas nosaka strīdu izšķiršanu, vai veikt jebkādu citu īpašu pasākumu, lai ņemtu vērā Strīdu izšķiršanas organizācijas pieņemtajā ziņojumā formulētos juridiskos skaidrojumus.

108    Otrkārt, kā pamatoti ir norādījusi prasītāja, Savienības tiesību akti ir jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā starptautiskās tiesības, it īpaši ja ar šādiem tiesību aktiem ir paredzēts īstenot Kopienas noslēgtu starptautisku nolīgumu, kā tas ir Pamatregulas gadījumā, kura tika pieņemta, lai izpildītu no Antidempinga nolīguma izrietošās starptautiskās saistības (skat. Pamatregulas 3. apsvērumu).

109    Kopienas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem ir augstāks normatīvs spēks nekā Savienības sekundāro tiesību aktiem, un tas liek šos pēdējos interpretēt, cik vien iespējams atbilstoši minētajiem līgumiem (šajā ziņā skat. 1996. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑61/94 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3989. lpp., 52. punkts; 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑341/95 Bettati, Recueil, I‑4355. lpp., 20. punkts; 1999. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑149/96 Portugāle/Padome, Recueil, I‑8395. lpp., 49. punkts; 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā C‑76/00 P Petrotub un Republica, Recueil, I‑79. lpp., 56. un 57. punkts, un Vispārējās tiesas 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā T‑35/01 Shanghai Teraoka Electronic/Padome, Krājums, II‑3663. lpp., 138. punkts).

110    Šajā lietā ir jākonstatē, ka iestāžu sniegtā Pamatregulas 9. panta 3. punkta interpretācija šajā gadījumā bija saderīga ar PTO Apelācijas institūcijas ziņojumā ietvertajiem secinājumiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Pamatregulas 9. panta 3. punktā ir paredzēta tikai iespēja, nevis pienākums iestādēm veikt pārskatīšanu gadījumā, ja ir ticis konstatēts, ka eksportētājam ir starpība de minimis apmērā.

111    No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka lietas izskatīšana uzreiz tiek izbeigta attiecībā pret individuāliem eksportētājiem, par kuriem izmeklēšanas laikā ir ticis konstatēts, ka to dempinga starpība ir de minimis apmērā, “ar noteikumu, ka izbeidz tikai izmeklēšanu, bet uz viņiem joprojām attiecas lietas izskatīšana un viņi var tikt pakļauti atkārtotai izmeklēšanai, veicot pārskatīšanu vēlāk”.

112    Šajā ziņā no darbības vārda “varēt” izmantošanas izriet, ka iestādēm ir tiesības, nevis pienākums pārskatīšanas laikā pakļaut atkārtotai izmeklēšanai ražotāju, kura dempinga starpība bijusi de minimis apmērā. Līdz ar to ir jāuzskata, ka šis noteikums piešķir iestādēm rīcības brīvību attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par pārskatīšanas ietvaros atkārtotas izmeklēšanas veikšanu attiecībā pret individuāliem eksportētājiem, kuru dempinga starpība ir mazāka par 2 %. Tādējādi prasītāja nevar apgalvot, ka iestādes “tīši nav ņēmušas vērā” Pamatregulas 9. panta 3. punkta pēdējo teikumu, jo ar šo noteikumu iestādēm nav noteikts pienākums veikt pārskatīšanu gadījumā, ja eksportētājam ir starpība de minimis apmērā.

113    Ņemot vērā iepriekš minēto un PTO Apelācijas institūcijas ziņojuma 305. punktā minēto Apelācijas institūcijas secinājumu, saskaņā ar kuru attiecībā pret eksportētājiem, kuru dempinga starpība nav augstāka par de minimis apmēru, nevar veikt administratīvu pārskatīšanu vai pārskatīšanu apstākļu maiņas dēļ, ir jāuzskata, ka iestādes, nepārkāpjot Pamatregulu, šajā lietā ir izmantojušas tām ar tās 9. panta 3. punkta pēdējo teikumu piešķirto iespēju nepakļaut prasītāju ar šīs regulas 11. pantu ieviestajai pārskatīšanas procedūrai un attiecībā pret to ir veikušas atkārtotu izmeklēšanu atbilstoši minētās regulas 5. panta noteikumiem.

114    Tādējādi ir jāuzskata, ka iestādēm saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 3. punktu ir tiesības uz prasītāju neattiecināt pārskatīšanas procedūru.

115    Treškārt, saistībā ar prasītājas apgalvojumiem par to, ka izvēlei lietu izskatīt atkārtoti, nevis veikt pārskatīšanu būtu nopietnas sekas attiecībā uz to, pietiek konstatēt, ka, pat pieņemot, ka šādas sekas tiktu pierādītas, prasītāja nav pierādījusi iestāžu aktu prettiesiskumu, un līdz ar to šis arguments nav atbalstāms.

116    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas galvenais arguments ir jānoraida.

–       Par pakārtoti minēto argumentu – to, ka Komisija de facto ir pārskatījusi prasītājai noteikto maksājumu 0 % apmērā, pārkāpjot Pamatregulas 9. panta 3. punktu, kā tas ir ticis interpretēts PTO Apelācijas institūcijas ziņojumā

117    Prasītāja norāda, ka Komisija de facto ir pārskatījusi prasītājai noteikto maksājumu 0 % apmērā, pārkāpjot Pamatregulas 9. panta 3. punktu, kā tas ir ticis interpretēts PTO Apelācijas institūcijas ziņojumā. Tādējādi Savienības iestādes faktiski esot mēģinājušas noliegt minētā ziņojuma iedarbību.

118    Lai pierādītu, ka Komisija de facto ir veikusi šādu pārskatīšanu, prasītāja, atsaucoties uz tās izvirzīto otro pamatu, pirmām kārtām, norāda, ka, lai arī Komisija paziņojuma par lietas izskatīšanas uzsākšanu 5.1. punktā ir minējusi, ka ar izmeklēšanu tiks noteikts, vai attiecībā uz konkrēto Ķīnas izcelsmes un prasītājas ražoto preci tiek piekopts dempings un vai ar šo praksi tiek radīti zaudējumi, Komisija šādu analīzi nav veikusi. Kaut arī izmeklēšana notika no 2008. gada 1. jūlija līdz 2009. gada 30. jūnijam, Komisija nav analizējusi Savienības ražošanas nozarei nodarītos zaudējumus šajā laikposmā, bet vienīgi pārņēma savus secinājumus, kurus tā bija izdarījusi pirmajā izmeklēšanā, kuras ietvaros zaudējumi tika konstatēti par 2007. gadu, un izvērtēja, vai konkrētās prasītājas ražotās preces imports varēja palīdzēt radīt šos zaudējumus.

119    Jāatgādina, ka, lai pēc lietas izskatīšanas uzsākšanas noteiktu zaudējumus, atbilstoši Pamatregulas 3. panta 1. punktam ir jāpierāda, ka pastāv “būtiski zaudējumi Kopienas ražošanas nozarei, būtisku zaudējumu draudi Kopienas ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtiska aizkavēšana”, savukārt Pamatregulas 11. panta 3. punktā par starpposmu pārbaudēm ir paredzēts, ka šādas pārskatīšanas laikā “Komisija cita starpā var apsvērt, vai ar dempingu un zaudējumiem saistītie apstākļi ir ievērojami mainījušies un vai esošie pasākumi nodrošina cerētos rezultātus un novērš zaudējumus, kas ir konstatēti iepriekš”.

120    Šajā lietā Padome apstrīdētās regulas 58.–61. apsvērumā ir uzsvērusi šīs izmeklēšanas īpatnības, kuru dēļ šajā lietā nav bijis iespējams veikt parasto pilnīgo analīzi par zaudējumiem. Pirmkārt, Padome tādējādi ir norādījusi, ka pilnīga analīze attiecībā uz zaudējumiem jau ir veikta pirmajā izmeklēšanā. Otrkārt, Padome ir minējusi, ka šajā izmeklēšanā Komisija noteica, ka, tā kā cita starpā Ķīnas izcelsmes gludināmo dēļu imports, izņemot vienīgi prasītājas ražoto gludināmo dēļu importu, ir noticis par dempinga cenām, tas ir nodarījis būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. Treškārt, Padome ir uzsvērusi, ka izmeklēšanas laikā šim importam (izņemot prasītājas veiktajam importam) tika piemēroti antidempinga maksājumi un ka ražošanas nozare līdz ar to bija aizsargāta no tā, ka ar šo importu tiek radīti zaudējumi. Padome tādējādi ir norādījusi, ka ir tikusi izstrādāta īpaša, šīs izmeklēšanas īpatnībām pielāgota pieeja, saskaņā ar kuru iestādes ir balstījušās uz atsevišķiem zaudējumu rādītājiem.

121    Šie zaudējumu rādītāji bija prasītājas importa stāvoklis, par dempinga cenām veiktā importa apjoms, par dempinga cenām veiktā importa tirgus daļa, cenu samazinājums, tas, ka Savienības ražošanas nozares cenas tika parādītas kā tādas, kuras pilnībā rada zaudējumus izmeklēšanas laikā, kā arī jebkāda Savienības ražošanas nozares sniegta informācija, kas norāda, ka prasītājas eksports uz Savienību tai ir nodarījis zaudējumus (apstrīdētās regulas 71.–76. apsvērums).

122    Šajā daļā nelemjot par iestāžu izvēlēto zaudējumu rādītāju attiecināmību, ir jākonstatē, ņemot vērā iepriekš 120. un 121. punktā atgādinātos apsvērumus, ka pretēji prasītājas uzskatam Komisijai šajā izmeklēšanā nav tikai jāpārbauda, vai ar dempingu un zaudējumiem saistītie apstākļi ir ievērojami mainījušies un vai esošie pasākumi nodrošina cerētos rezultātus un novērš zaudējumus, kas ir konstatēti iepriekš. Savukārt no apstrīdētās regulas 76. apsvēruma izriet, ka Padome faktiski ir secinājusi, ka Savienības ražošanas nozare ir cietusi zaudējumus no precēm, attiecībā uz kurām ir ticis piemērots dempings un kuras Savienības tirgū ir pārdevusi prasītāja.

123    Tādējādi Padome apstrīdētās regulas 90. apsvērumā pamatoti ir norādījusi, ka veiktajā zaudējumu analīzē ne tikai bija apstiprināti pirmajā izmeklēšanā konstatētie zaudējumi. Gluži pretēji, tā pievērsa uzmanību tam, kādus zaudējumus prasītājas par dempinga cenām veiktais imports bija faktiski nodarījis Savienības ražošanas nozarei pēc minētās izmeklēšanas, vienlaicīgi ņemot vērā, ka šajā lietā nav iespējams veikt parasto zaudējumu analīzi.

124    Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka ar apstrīdēto regulu uzliktais maksājums izbeidzas tajā pašā brīdī, kad izbeidzas ar Regulu Nr. 452/2007 uzliktie maksājumi pārējiem Ķīnas ražotājiem, lai arī Pamatregulas 11. panta 2. punktā paredzētie pieci gadi ir imperatīvs laikposms. Tomēr šāds arguments arī ir jānoraida.

125    Jānorāda, ka atbilstoši Pamatregulas 11. panta 1. punktam antidempinga pasākums paliek spēkā tik ilgi un tādā apmērā, kāds nepieciešams, lai neitralizētu dempingu, kas rada zaudējumus. Saskaņā ar Pamatregulas 11. panta 2. punktu “galīgā antidempinga pasākuma termiņš beidzas piecus gadus pēc tā uzlikšanas”. Šajā ziņā ir jāuzskata, ka Padomei ir rīcības brīvība, lai līdz pieciem gadiem noteiktu galīgo antidempinga maksājumu piemērošanas laikposmu, ja īpašu apstākļu dēļ šāds ierobežojums ir vislabākais veids, kā ņemt vērā dažādās lietas dalībnieku intereses un saglabāt līdzsvaru starp šīm interesēm, kas ir Pamatregulas mērķis (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑232/95 Cecom/Padome, Recueil, II‑2679. lpp., 46. punkts).

126    Tādējādi iestādes apstrīdētās regulas 90. apsvērumā varēja pamatoti uzskatīt, ka, ja pēc pirmās izmeklēšanas prasītāja nav guvusi nekādas priekšrocības no dempinga, tad tai nav bijis jācieš no nepamatotas negatīvas ietekmes. Līdz ar to Padome uzskatīja, ka, ja saistībā ar termiņa, kas noteikts attiecībā uz pasākumiem, izbeigšanos nav ticis pieprasīts veikt Regulas Nr. 452/2007 pārskatīšanu, būtu diskriminējoši, ja prasītājai turpinātu piemērot maksājumu pēc minētās regulas spēkā esamības izbeigšanās.

127    Ņemot vērā šajā lietā esošos īpašos apstākļus, kuri it īpaši ir saistīti ar to, ka Savienības ražošanas nozare jau daļēji ir tikusi aizsargāta ar antidempinga maksājumu uzlikšanu saskaņā ar Regulu Nr. 452/2007 un ka ir jāierobežo ar apstrīdēto regulu noteikto pasākumu ilgums līdz brīdim, kad izbeidzas termiņš ar Regulu Nr. 452/2007 uzliktajiem antidempinga maksājumiem, lai nepieļautu eventuālu diskrimināciju starp prasītāju un ražotājiem, uz kuriem attiecas šī regula, un lai attiecīgā gadījumā varētu vienlaicīgi pārskatīt ar Regulu Nr. 452/2007 un apstrīdēto regulu noteiktos pasākumus, ir jāsecina, ka arguments par apstrīdētajā regulā ieviesto antidempinga pasākumu ilgumu neļauj pierādīt, ka šajā lietā de facto ir pārskatīts prasītājai uzliktais antidempinga maksājums 0 % apmērā.

128    Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka iestādes pret to ir izrādījušas “neatlaidību” ar acīmredzamu mērķi izbeigt tai, pamatojoties uz pirmajā izmeklēšanā sniegto informāciju, piešķirto nulles maksājumu, kurš nekad nav ticis apstrīdēts.

129    Jāuzskata, ka prasītājas argumenta mērķis ir pierādīt iestāžu pilnvaru nepareizu izmantošanu.

130    Šis arguments tomēr ir jānoraida. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības lēmums vai tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts, lai sasniegtu citus mērķus, nevis iepriekš cerētos (Tiesas 1990. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑323/88 Sermes, Recueil, I‑3027. lpp., 33. punkts; Vispārējās tiesas 1995. gada 18. septembra spriedums lietā T‑167/94 Nölle/Padome un Komisija, Recueil, II‑2589. lpp., 66. punkts, un 1998. gada 15. oktobra spriedums lietā T‑2/95 Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, II‑3939. lpp., 376. punkts). Taču prasītāja šādus pierādījumus nav iesniegusi.

131    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šī daļa, kā arī viss pamats kopumā ir jānoraida.

 Par otro pamatu – Pamatregulas 3. panta 2., 3. un 5. punkta pārkāpumu, jo prasītājai ir uzlikti antidempinga maksājumi, nepierādot, ka Savienības ražošanas nozarei izmeklēšanas laikposmā ir nodarīti zaudējumi

132    Izvirzot otro pamatu, prasītāja uzskata, ka šajā lietā antidempinga maksājumi ir uzlikti, nepierādot, ka Savienības ražošanas nozarei izmeklēšanas laikposmā ir nodarīti zaudējumi, un tādējādi pārkāpjot Pamatregulas 3. panta 2., 3. un 5. punktu.

133    Prasītāja šajā ziņā norāda, ka ar Pamatregulas 3. pantu, to lasot saskaņā ar Antidempinga nolīguma 3.1. un 3.4. pantu un piemērojot šādu PTO Strīdu izšķiršanas Apelācijas institūcijas un Tiesas sniegto interpretāciju, ir noteikts, ka katras izmeklēšanas ietvaros ir jāveic visu attiecīgo ekonomisko faktoru un rādītāju vērtējums. Tādējādi ar šo tiesību normu iestādēm ir noteikts vismaz veikt sešpadsmit PTO Antidempinga nolīguma 3.4. pantā uzskaitīto faktoru un rādītāju analīzi, kuriem pieskaita Pamatregulas 3. panta 5. punktā minēto īpašo faktoru. Taču šajā lietā analīzē par zaudējumiem tika izvērtēti tikai daži rādītāji attiecībā tikai uz prasītājas preču novērtējumu par tirgus daļu un cenu, bet vispār neizvērtējot faktorus un rādītājus attiecībā uz Savienības ražošanas nozares stāvokli, uz kuriem Padome pilnībā ir atsaukusies pirmajā izmeklēšanā izdarītajos secinājumos.

134    Jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 4. oktobra spriedumu lietā 191/82 Fediol/Komisija, Recueil, 2913. lpp., 26. punkts; iepriekš 96. punktā minēto spriedumu lietā Ikea Wholesale, 40. punkts, un 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑535/06 P Moser Baer India/Padome, Krājums, I‑7051. lpp., 85. punkts).

135    Turklāt atbilstoši pastāvīgai judikatūrai kaitējuma novērtēšanai ir nepieciešams veikt sarežģītu ekonomisku jautājumu izvērtējumu. Šajā procesā Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība (Tiesas 1991. gada 7. maija spriedums lietā C‑69/89 Nakajima/Padome, Recueil, I‑2069. lpp., 86. punkts; Vispārējās tiesas 1995. gada 28. septembra spriedums lietā T‑164/94 Ferchimex/Padome, Recueil, II‑2681. lpp., 131. punkts, un 2007. gada 14. marta spriedums lietā T‑107/04 Aluminium Silicon Mill Products/Padome, Krājums, II‑669. lpp., 43. punkts).

136    Līdz ar to Savienības tiesai ir jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (iepriekš 135. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Ferchimex/Padome, 67. punkts; 1999. gada 28. oktobra spriedums lietā T‑210/95 EFMA/Padome, Recueil, II‑3291. lpp., 57. punkts, un iepriekš 135. punktā minētais spriedums lietā Aluminium Silicon Mill Products/Padome, 43. punkts).

137    Turklāt prasītājas pienākums ir sniegt pierādījumus, kas ļauj Vispārējai tiesai konstatēt, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot kaitējumu (skat. iepriekš 109. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Shanghai Teraoka Electronic/Padome, 119. punkts, un 2006. gada 4. oktobra spriedumu lietā T‑300/03 Moser Baer India/Padome, Krājums, II‑3911. lpp., 140. punkts un tajā minētā judikatūra).

138    Kā Tiesa ir atgādinājusi iepriekš 96. punktā minētajā spriedumā lietā Ikea Wholesale (61. un 62. punkts), Pamatregulas 3. panta 5. punkts piešķir Savienības iestādēm rīcības brīvību attiecībā uz dažādu rādītāju pārbaudi un novērtēšanu. Turklāt šī norma prasa vienīgi, lai tiktu pārbaudīti “būtiskie ekonomikas faktori un rādītāji, kas ietekmē [Savienības ražošanas] nozares stāvokli”.

139    Iestādēm, īstenojot savu rīcības brīvību, ir jāanalizē iepriekš minētie faktori un no novērtējuma elementiem, kuri šajā ziņā ir uzskaitīti minētajā tiesību normā, ir jāatstāj tie, kurus tās uzskata par būtiskiem katrā atsevišķā gadījumā (Tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā C‑179/87 Sharp Corporation/Padome, Recueil, I‑1635. lpp., 46. punkts).

140    Tā kā nav strīda par to, ka iestādes apstrīdētajā regulā nav izvērtējušas visus Pamatregulas 3. panta 5. punktā minētos faktorus, ir jānosaka, vai šajā lietā, kā uzskata prasītāja, iestādes ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvērtējot tikai tos ekonomiskos faktorus un rādītājus, kurus tās ir uzskatījušas par šajā lietā būtiskiem un tādiem, kas ietekmē Savienības ražošanas nozares stāvokli.

141    Vispirms ir jānorāda, ka šī pamata ietvaros prasītāja neapstrīd nedz to ekonomisko faktoru un rādītāju būtiskumu, kurus ir izmantojušas iestādes Savienības ražošanas nozares ciesto zaudējumu izvērtēšanā, nedz arī Komisijas veikto analīzi, kura izriet no apstrīdētās regulas 58.–75. apsvēruma. Tā arī neapstrīd apstrīdētās regulas 76. apsvērumā minēto iestāžu secinājumu par to, ka Savienības ražošanas nozare ir cietusi zaudējumus preču, kuras prasītāja Savienības tirgū pārdeva par dempinga cenām, daudzuma dēļ, kuru tikpat labi varēja radīt pati nozare.

142    Prasītāja tikai norāda, pirmkārt, ka Savienības iestādes nav izvērtējušas visus Antidempinga nolīguma 3.4. pantā un Pamatregulas 3. panta 5. punktā minētos faktorus un rādītājus un, otrkārt, ka Padome pilnībā ir atsaukusies uz pirmajā izmeklēšanā izdarītajiem secinājumiem, kuras ietvaros tā izvērtēja faktorus un rādītājus attiecībā uz Savienības ražošanas nozares stāvokli, lai arī minētās izmeklēšanas ietvaros tika konstatēts, ka prasītāja nebija piekopusi dempingu.

143    Lai arī ir tiesa, ka nav strīda par to, ka pirmās izmeklēšanas ietvaros Komisija nav izvērtējusi, ko tā bija izdarījusi pirmajā izmeklēšanā, visus faktorus un rādītājus par Savienības ražošanas nozares stāvokli (Komisijas 2006. gada 30. oktobra Regulas (EK) Nr. 1620/2006, ar ko piemēro antidempinga pagaidu maksājumu Ķīnas Tautas Republikas un Ukrainas izcelsmes gludināmo dēļu importam (OV L 300, 13. lpp.), 94.–107. apsvērums un Regulas Nr. 452/2007 44.–47. apsvērums), no tā nevar secināt, ka šajā lietā iestādes nav izvērtējušas tikai būtisko informāciju iepriekš 138. un 139. punktā minētās judikatūras izpratnē.

144    Kā ir ticis uzsvērts apstrīdētās regulas 61. apsvērumā, Komisija šajā lietā ir izvērtējusi, pirmkārt, izmaiņas, kas skāra prasītājas ražoto gludināmo dēļu importu par dempinga cenām, otrkārt, vai ražojumi importēti par cenām, kuras bijušas zemākas par Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenām, un kāda bijusi Savienības ražošanas nozares cenu rentabilitāte, un, treškārt, informāciju, ko sniegusi Savienības ražošanas nozare, norādot, ka prasītājas eksports uz Savienību ir nodarījis tai kaitējumu, piemēram, informāciju par Savienības ražošanas nozares zaudētajiem klientiem un pasūtījumiem, ko pārvilinājusi šī sabiedrība, un par to, kāda izmeklēšanas laikā Savienības tirgū bijusi to pārdošanas rentabilitāte.

145    It īpaši attiecībā uz Komisijas veikto Savienības ražošanas nozares stāvokļa vērtējumu Padome apstrīdētās regulas 70.–72. apsvērumā ir uzskatījusi, pirmkārt, ka Savienības ražošanas nozare ir zaudējusi vairākus pasūtījumus, kurus ir saņēmusi prasītāja, un, otrkārt, ka salīdzinājumā ar laikposmu, uz kuru attiecās pirmā izmeklēšana, vairāku Savienības ražotāju pārdošanas apjomi Savienības klientiem ir ievērojami samazinājušies, savukārt prasītājas pārdošanas apjomi šiem klientiem ir būtiski pieauguši šīs izmeklēšanas laikposmā. Taču prasītāja neapstrīd minēto kaitējuma faktoru un rādītāju būtiskumu.

146    Pretēji prasītājas uzskatam iestādes nav ignorējušas to, ka pirmajā izmeklēšanā tās nav konstatējušas prasītājas piekopto dempinga praksi. Tieši pretēji, tās ir pienācīgi ņēmušas vērā Regulā Nr. 452/2007 izdarītos secinājumus, kā arī tās sekas, lai šajā lietā izvērtētu tikai būtiskos zaudējumu rādītājus.

147    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā jau ir ticis norādīts pirmā pamata ietvaros (skat. iepriekš 120. punktu), ka no apstrīdētās regulas 58.–61. apsvēruma izriet, ka Padome ir atsaukusies uz pirmajā izmeklēšanā izdarītajiem secinājumiem, lai izskaidrotu, ka, tā kā Savienības ražošanas nozare jau bija aizsargāta pret jebkāda Ķīnas un Ukrainas izcelsmes gludināmo dēļu importa, izņemot prasītājas importa, kaitīgo ietekmi izmeklēšanas laikā, šajā lietā nebija iespējams veikt normālu pilnīgu kaitējuma analīzi. Tādējādi tika izstrādāta īpaša pieeja, kas bija pielāgota šīs izmeklēšanas specifikai, kurā iestādes īpašu uzmanību pievērsa kaitējuma rādītājiem. Turklāt Padome balstījās uz konkrētu pirmās izmeklēšanas laikā savāktu informāciju, lai pierādītu, ka konkrēti svarīgi Savienības ražošanas nozares klienti ir mainījuši piegādātājus, iepērkot vairāk ražojumu no prasītājas un mazāk no Savienības ražošanas nozares nekā iepriekš (apstrīdētās regulas 70.–72. apsvērums).

148    Padome, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētās regulas 96. apsvērumā ir norādījusi, ka atkārtota visu zaudējumu faktoru pārbaude būtu nelietderīga, jo pat tad, ja visi šie faktori tagad būtu pozitīvi, (vismaz daļēji) tas būtu skaidrojams ar to, ka Savienības ražošanas nozare patlaban ir aizsargāta pret visu eksportu par dempinga cenām no Ķīnas un Ukrainas (izņemot prasītājas veikto eksportu).

149    Tā kā no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Padome pamatoti ir izvērtējusi tikai būtisko informāciju iepriekš 138. un 139. punktā minētās judikatūras izpratnē, prasītājas arguments par to, ka apstrīdētās regulas 96. apsvērumā minētais apgalvojums (skat. iepriekš 148. punktu) ir “fakta atzīšana, ka, ja Komisija būtu izvērtējusi visus faktorus un rādītājus, visi šie faktori būtu pozitīvi tiktāl, ciktāl Savienības ražošanas nozare jau ir aizsargāta ar spēkā esošajiem maksājumiem”, ir jānoraida kā neefektīvs.

150    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu – Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas pārkāpumu, jo lēmums nepiešķirt prasītājai TEAS esot ticis pieņemts, ņemot vērā to, ko Komisija zināja par šāda noraidījuma ietekmi uz dempinga starpību, pierādīšanas pienākumu reglamentējošo principu pārkāpumu un labas pārvaldības principa pārkāpumu

151    Izvirzot trešo pamatu, prasītāja norāda, ka lēmums nepiešķirt prasītājai TEAS ir pretējs Savienības tiesībām. Pirmajā daļā tā uzskata, ka lēmums, ar kuru noraidīts tās pieteikums par TEAS piešķiršanu, ir pieņemts, ņemot vērā to, ko Komisija zināja par šāda noraidījuma ietekmi uz dempinga starpību. Otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka tai uzliktais pierādīšanas pienākums ir pārmērīgs un pārkāpj vispārīgos Savienības tiesību principus.

 Par pirmo daļu – to, ka lēmums, ar kuru noraidīts tās pieteikums par TEAS piešķiršanu, ir pieņemts, ņemot vērā to, ko Komisija zināja par šāda noraidījuma ietekmi uz dempinga starpību, un tādējādi pārkāpjot Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro daļu

152    Prasītāja uzskata, ka Komisijas lēmums tai nepiešķirt TEAS ir ticis pieņemts, ņemot vērā to, ko Komisija zināja par šāda noraidījuma ietekmi uz dempinga starpību, un tādējādi pārkāpjot Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro daļu, kā to ir interpretējusi Vispārējā tiesa 2006. gada 14. novembra spriedumā lietā T‑138/02 Nanjing Metalink/Padome (Krājums, II‑4347. lpp., 43. un 44. punkts) un 2009. gada 18. marta spriedumā lietā T‑299/05 Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome (Krājums, II‑565. lpp., 128. un 138. punkts). Tā arī apgalvo, ka iestādes ir pārkāpušas “vispārīgāk tās aizstāvības tiesības”.

153    Vispirms attiecībā uz prasītājas iespējamo tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 21. pantam un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktam prasības pieteikumā ietver kopsavilkumu par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavoties savai aizstāvībai un Vispārējai tiesai pieņemt nolēmumu par prasību, attiecīgā gadījumā bez papildu informācijas tās pamatojumam. Tādēļ pašā prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamats, ar kuru ir pamatota prasība, jo tajā esošs abstrakts izteikums vien neatbilst reglamenta prasībām (Vispārējās tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedums lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 68. punkts; 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 333. punkts, un 2011. gada 12. oktobra spriedums lietā T‑224/10 Association belge des consommateurs test-achats/Komisija, Krājums, II‑7177, 71. punkts). Tā kā prasītāja vispār nav precizējusi tās izvirzīto pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, šis pamats ir jāatzīst par nepieņemamu.

154    Attiecībā uz Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas pārkāpumu prasītāja apgalvo, ka no iepriekš 152. punktā minētajiem spriedumiem lietā Nanjing Metalink/Padome un lietā Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome izriet, ka šajā tiesību normā paredzētais termiņš tiek pārkāpts ikreiz, kad Komisija pieņem lēmumu atteikt piešķirt TEAS brīdī, kad tās rīcībā jau ir informācija, kas tai ļauj aprēķināt attiecīgā ražotāja dempinga starpību gadījumā, kad TEAS ir piešķirts, un gadījumā, kad tas nav piešķirts.

155    Prasītāja, taujāta tiesas sēdē par tās argumentācijas piemērošanas jomu, ir precizējusi, ka Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrā daļa, kā to ir interpretējusi Vispārējā tiesa iepriekš 152. punktā minētajos spriedumos, kā arī 2011. gada 8. novembra spriedumā lietā T‑274/07 Zhejiang Harmonic Hardware Products/Padome (Krājumā nav publicēts, 37. punkts), piedāvā aizsardzību pret Komisijas patvaļu, kura nevar pieņemt lēmumu par sabiedrības iesniegtu pieteikumu attiecībā uz TEAS piešķiršanu, ņemot vērā to, ko tā zina par šāda lēmuma ietekmi uz šīs sabiedrības dempinga starpību.

156    Šie nosacījumi praksē esot izpildīti, ja Komisija attiecīgajam ražotājam ir lūgusi un no tā ir saņēmusi atbildes uz antidempinga izmeklēšanas aptaujas lapā iekļautajām sadaļām par tā veiktajām iekšējām pārdošanām un izmaksām, un ir saņēmusi šo informāciju arī no sabiedrības vai sabiedrībām analogajā valstī, vai arī ja Komisija ar jebkādiem citiem līdzekļiem zināja, ka analogā tirgū esošā parastā vērtība bija augstāka nekā Ķīnā.

157    Šajā gadījumā Komisija esot varējusi aprēķināt prasītājas dempinga starpību 2009. gada 18. decembrī – datumā, kad Komisija bija saņēmusi Savienības ražotāju atbildes uz antidempinga izmeklēšanas aptaujas lapu, tādējādi, ka apstrīdēto regulu ir jāatceļ, jo lēmums par to, vai prasītājai varēja tikt piešķirts TEAS, varēja būt citādāks, ja Komisijas rīcībā nebūtu bijusi šī informācija.

158    Jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu, veicot antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz importu no Ķīnas, normālo vērtību nosaka atbilstīgi 1.?6. punktam, ja, pamatojoties uz pienācīgi argumentētiem iesniegumiem, ko iesniedz viens vai vairāki izmeklēšanai pakļauti ražotāji, un saskaņā ar c) apakšpunktā minētiem kritērijiem un procedūrām iespējams pierādīt, ka konkrētie ražotāji attiecībā uz līdzīgu produktu ražošanu un pārdošanu darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos.

159    Saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro daļu “to, vai ražotājs atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, konstatē trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas pēc īpašām konsultācijām ar Padomdevēju komiteju un pēc tam, kad Kopienas nozarei ir bijusi iespēja izteikt savas piezīmes. Šis konstatējums paliek spēkā visu izmeklēšanas laiku.”

160    Ņemot vērā prasītājas minētos spriedumus, kuri norādīti iepriekš 152. un 155. punktā, pirmkārt, nevar uzskatīt, ka Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā paredzētā termiņa pārsniegšana uzreiz nozīmē Padomes regulas, ar kuru uzlikti galīgie antidempinga maksājumi un kuras pieņemšanas process notika attiecīgajā termiņā, atcelšanu. Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi iepriekš 152. punktā minētajā spriedumā lietā Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome (138. un 139. punkts), Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētā termiņa pārsniegšanas gadījumā šāda atcelšana var notikt tikai tad, ja prasītāja pierāda, ka Padome, ja termiņš nebūtu pārsniegts, būtu varējusi pieņemt citādu regulu, kas tās interesēm būtu labvēlīgāka nekā apstrīdētā regula.

161    Otrkārt, prasītāja nevar balstīties uz Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta ratio legis, uz kuru Vispārējā tiesa ir varējusi norādīt iepriekš 152. un 155. punktā minētajos spriedumos, lai atbalstītu, ka ar šo tiesību normu paredzētais termiņš ir pārkāpts ikreiz, kad Komisija pieņem lēmumu atteikt piešķirt TEAS brīdī, kad tās rīcībā jau ir informācija, kas tai ļauj aprēķināt attiecīgā ražotāja dempinga starpību un līdz ar to nepiemērot pašu šo noteikumu, kurā paredzēts, ka Komisija par tai iesniegtajiem pieteikumiem attiecībā uz TEAS lēmumu pieņem trīs mēnešu laikā.

162    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa, tieši atbildot uz prasītājas izvirzīto īpašo argumentu šajā lietā, proti, to, ka Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pēdējā teikumā bez izņēmuma ir paredzēts, ka attiecībā uz TEAS pieņemtais risinājums paliek spēkā visu izmeklēšanas laiku, iepriekš 152. punktā minētajā spriedumā lietā Nanjing Metalink/Padome (44. punkts) uzsvēra, ka ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu tiek aizliegts iestādēm pārskatīt informāciju, kas šajā sakarā bijusi to rīcībā, pēc tam, kad ticis pieņemts lēmums par TEAS, un ka šī noteikuma mērķis it īpaši ir bijis nodrošināt, ka jautājums, vai attiecīgais ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, netiek risināts atkarībā no tā ietekmes uz dempinga starpības aprēķināšanu. Prasītājas arguments tomēr tika noraidīts, un kā galvenais arguments Vispārējās tiesas sniegtajā pamatojumā bija minēts, ka lēmums par TEAS piešķiršanu, kurš vairs neatspoguļo attiecīgā ražotāja stāvokli, nav atstājams spēkā (iepriekš 152. punktā minētais spriedums lietā Nanjing Metalink/Padome, 45.–47. punkts).

163    Turpinājumā ir jānorāda, ka iepriekš 152. punktā minētajā spriedumā lietā Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome (128. punkts) Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz iepriekš minētā noteikuma ratio legis, lai tikai noteiktu, ka minētā termiņa lietderīgā iedarbība netiktu apdraudēta, ja periodā no trīs mēnešu termiņa beigām līdz lēmuma par TEAS pieņemšanai un, ņemot vērā lietas apstākļus, bija jākonstatē, ka uzņēmumi, kas lūdz tiem piešķirt TEAS, bija radījuši Komisijai tādu situāciju, ka tai nebija iespējams zināt, kā tās lēmums par TEAS varētu ietekmēt dempinga starpības aprēķināšanu.

164    Visbeidzot, iepriekš 155. punktā minētajā spriedumā lietā Zhejiang Harmonic Hardware Products/Padome (37. punkts) Vispārējā tiesa norādīja uz Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas ratio legis, vienlaicīgi atgādinot, ka ar šo tiesību normu tiek pieļauts, ka piešķirtais TEAS nepaliek spēkā nedz tad, ja faktiskā stāvokļa, pamatojoties uz kuru šis statuss tika piešķirts, izmaiņas vairs neļauj uzskatīt, ka attiecīgais ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, nedz arī tad, ja Komisijai būtu jāpiedāvā Padomei veikt galīgos pasākumus, nepārtraukti turpinot attiecīgajam uzņēmumam par sliktu izdarīt kļūdu, kas pieļauta, pirmo reizi izvērtējot minētās regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā minētos materiālos kritērijus.

165    No tā izriet, ka pretēji prasītājas uzskatam iepriekš 152. punktā minētajos spriedumos lietā Nanjing Metalink/Padome un lietā Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, kā arī iepriekš 155. punktā minētajā spriedumā lietā Zhejiang Harmonic Hardware Products/Padome Vispārējā tiesa nav nolēmusi, ka Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas ratio legis pamatoja to, ka attiecībā uz uzņēmumu regula, ar kuru ir uzlikti galīgie antidempinga maksājumi, ir jāatceļ ikreiz, kad Komisija varēja zināt par to, kā lēmums attiecībā uz TEAS ietekmēs šī uzņēmuma dempinga starpības aprēķinu, un varēja zināt tikai par šādu informāciju lēmuma attiecībā uz TEAS pieņemšanas brīdī. Jānorāda – tāpat kā ir darījusi Padome –, ka tūlītējas saiknes starp Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā noteikto trīs mēnešu termiņu un iespējamību, ka Komisija zināja par lēmuma attiecībā uz TEAS ietekmi uz uzņēmuma dempinga starpību, nav. Turklāt ar Pamatregulu nav noteikts, ka lēmums attiecībā uz TEAS ir jāpieņem brīdī, kad Komisijai nebija informācijas par apstākļiem, kas tai ļautu zināt par lēmuma attiecībā uz TEAS ietekmi uz uzņēmuma dempinga starpību. Šajā ziņā nevar izslēgt, ka Komisija, pat vispār nepārkāpjot šo termiņu lēmuma attiecībā uz TEAS pieņemšanas laikā, pieņem šādu lēmumu, lai arī tās rīcībā jau ir informācija, kas tai ļauj aprēķināt šī lēmuma ietekmi uz attiecīgā uzņēmuma dempinga starpību.

166    Katrā ziņā no Tiesas 2009. gada 1. oktobra sprieduma lietā C‑141/08 P Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome (Krājums, I‑9147. lpp.) izriet, ka, ņemot vērā tiesiskuma principu un labas pārvaldības principu, kā arī neskarot Pamatregulā paredzēto procesuālo garantiju ievērošanu, Tiesa vēlas dot priekšroku drīzāk Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteikto materiālo kritēriju pareizai piemērošanai, nevis negrozāmam lēmumam attiecībā uz TEAS vai arī informācijas neesamību par lēmuma attiecībā uz TEAS ietekmi uz uzņēmuma dempinga starpību šāda lēmuma pieņemšanas brīdī. Kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi iepriekš 155. punktā minētajā spriedumā lietā Zhejiang Harmonic Hardware Products/Padome (39. punkts), Tiesa šajā lietā faktiski ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā tiesiskuma principu un labas pārvaldības principu, Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu nevarētu interpretēt tādējādi, ka Komisijai būtu pienākums ieteikt Padomei galīgos pasākumus, kuros tiek turpināta kļūda, kas tika pieļauta sākotnējā minēto materiālo kritēriju izvērtējumā, kaitējot uzņēmumam. Gadījumā, ja Komisija izmeklēšanas laikā pamanītu, ka pretēji tās sākotnējam izvērtējumam uzņēmums atbilst Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā noteiktajiem kritērijiem, tai būtu jāizdara attiecīgi secinājumi, nodrošinot, ka tiek ievērotas Pamatregulā paredzētās procesuālās garantijas (iepriekš minētais spriedums lietā Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, 111. un 112. punkts).

167    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka, lai arī ir tiesa, ka principā ikviens lēmums attiecībā uz TEAS saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro daļu ir jāpieņem trīs mēnešu laikā no izmeklēšanas uzsākšanas un ka pieņemtajam risinājumam ir jāpaliek spēkā visas šīs izmeklēšanas laikā, tomēr atbilstoši šobrīd spēkā esošajām Savienības tiesībām, kā tās ir interpretējusi Savienības tiesa un kā tas ir atgādināts iepriekš 152. un 155. punktā, pirmkārt, lēmuma pieņemšana, neievērojot šo termiņu, tāpēc vien neprasa atcelt regulu, ar kuru ir uzlikts antidempinga maksājums, un, otrkārt, šāds lēmums varētu tikt grozīts lietas izskatīšanas laikā, ja izrādītos, ka tas ir kļūdains.

168    Šajā lietā nav strīda par to, ka galīgais lēmums noraidīt prasītājas pieteikumu par TEAS nav ticis pieņemts trīs mēnešu laikā, kā paredzēts Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā. Paziņojums par izmeklēšanas uzsākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2009. gada 2. oktobrī. Taču priekšlikums galīgajam lēmumam noraidīt TEAS tika iesniegts 2010. gada 26. martā, un galīgais lēmums tika apstiprināts 2010. gada 30. aprīlī.

169    Turklāt ir jānorāda, ka Komisija atbildes uz prasītājas antidempinga izmeklēšanas aptaujas lapu saņēma 2009. gada 19. novembrī, ieskaitot anketas sadaļas par iekšējām pārdošanām un izmaksām (skat. iepriekš 29. punktu). Prasītāja uzskata, ka šī informācija ļāva Komisijai aprēķināt tās dempinga starpību TEAS piešķiršanas gadījumā. Turklāt 2009. gada 18. decembrī Komisija saņēma iepriekš 23. punktā minēto Savienības ražotāju atbildes uz antidempinga izmeklēšanas aptaujas lapu un varēja, kā norāda prasītāja, kopš šī brīža aprēķināt lēmuma par prasītājas TEAS noraidīšanu ietekmi uz dempinga starpību.

170    Tomēr, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka, pat pieņemot, ka tas, ka Komisija Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā paredzētā trīs mēnešu termiņa neievērošanas dēļ varēja zināt par lēmuma attiecībā uz prasītājas TEAS ietekmi uz tās dempinga starpību, var būt būtisks tiktāl, ciktāl tiktu uzskatīts, ka Komisiju varēja ietekmēt minētās informācijas zināšana šāda lēmuma pieņemšanas brīdī, ir jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētajai regulai varēja būt citāds saturs, ja nebūtu pieļauts iespējamais prettiesiskums, kas ietekmē lēmuma attiecībā uz TEAS pieņemšanas procesu.

171    Vispirms nevar tikt atbalstīts prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisijas lēmums noraidīt tās pieteikumu par TEAS tika pieņemts “atkarībā no tā, ko tā zināja par šī lēmuma ietekmi uz [tās] dempinga starpību, un šis lēmums varēja būt citādāks, ja Komisijas rīcībā šīs informācijas nebūtu bijis”. Tikai tas, ka ir zināma lēmuma attiecībā uz TEAS ietekme uz uzņēmuma dempinga starpību, uzreiz nenozīmē, ka šādam lēmumam – un tādējādi apstrīdētajai regulai – varēja būt citāds saturs, ja šis lēmums būtu ticis pieņemts Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktajā trīs mēnešu termiņā. Pirmkārt, pati prasītāja uzskata, ka Komisija 2009. gada 18. decembrī, proti, līdz minētā termiņa izbeigšanās brīdim, jau varēja zināt lēmuma noraidīt TEAS ietekmi uz tās dempinga starpību. Otrkārt, ir jāuzskata, ka pat tad, ja Komisijas rīcībā ir informācija, kas ļauj tai aprēķināt ražotāja dempinga starpību lēmuma attiecībā uz šī ražotāja TEAS pieņemšanas brīdī, vienmēr pastāv iespēja, ka minētais lēmums – un regula, ar kuru uzlikti galīgie antidempinga maksājumi, – nevarēja būt citāds. Tāds varētu būt gadījums, ja būtu acīmredzami, ka šādam ražotājam nevarētu piešķirt TEAS tāpēc, ka Komisija pamatoti ir atzinusi, ka attiecīgais ražotājs nav izpildījis Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētos TEAS piešķiršanas kritērijus un ka ir izpildīti nosacījumi, kas vajadzīgi, lai varētu uzlikt antidempinga maksājumus.

172    Turklāt prasītājas arguments vispār nav pamatots. Pirmkārt, prasītāja tikai ir apgalvojusi, šādam apgalvojumam nesniedzot nevienu pierādījumu, “ka Komisijas mērķis bija izbeigt tai piešķirto nulles maksājumu [..] un ka šī mērķa sasniegšanai derēja visi līdzekļi”. Šajā kontekstā, pat pieņemot, ka prasītāja, minot šo argumentu, ir vēlējusies pierādīt Komisijas pilnvaru sagrozīšanu, šis arguments ir jānoraida iepriekš 130. punktā minēto iemeslu dēļ.

173    Otrkārt, prasītāja nav norādījusi, kura Lēmumā attiecībā uz TEAS iekļautā informācija varēja tikt izvērtēta citādāk, ja Komisijas lēmums šajā ziņā tiktu pieņemts trīs mēnešu termiņā vai gadījumā, kad nav informācijas par šī lēmuma ietekmi uz tās dempinga starpību.

174    Nenoliedzami, prasītāja kā blakus apstākli norāda uz dažiem apsvērumiem par cenu, kas samaksāta par tās galvenajiem ražošanai nepieciešamajiem resursiem. Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav norādījusi, ka Ķīnas valsts vispār ietekmē tās lēmumus par izejvielu pirkumu. Šajā ziņā vienīgā apgalvotā ietekme ir makroekonomiska veida un attiecas uz Ķīnas iestāžu iespējamo iejaukšanos, lai regulētu tirgus cenu kopumā. Taču šādas iejaukšanās nevar būt tādas, lai tās tiktu uzskatītas par būtisku valsts iejaukšanos attiecībā uz uzņēmumu lēmumiem par ražošanai nepieciešamo resursu cenām un izmaksām tādējādi, lai kavētu, ka šie lēmumi neņem vērā tirgus signālus, kas atspoguļo piedāvājumu un pieprasījumu.

175    Šādu apsvērumu mērķis tomēr drīzāk ir apstrīdēt Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā minētā kritērija piemērošanu, nevis pierādīt, ka lēmums noraidīt TEAS tika pieņemts atkarībā no tā, ko Komisija zināja par šī lēmuma ietekmi uz prasītājas dempinga starpību, kas tomēr ir galvenais šajā pamatā izvirzītais iebildums.

176    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka prasītāja, apstrīdot to, kā Komisija ir piemērojusi minēto kritēriju, vēlējās pierādīt, ka neatkarīgi no Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā noteiktā trīs mēnešu termiņa neievērošanas lēmums attiecībā uz TEAS bija kļūdains, ir jākonstatē, kā izriet no apstrīdētās regulas 27.–34. apsvēruma, ka izmeklēšanā tika pierādīts, ka prasītāja nebija izpildījusi nedz Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā minēto kritēriju par izejvielu izmaksām, nedz Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzēto kritēriju par tās grāmatvedības dokumentu turēšanu.

177    Tā kā iesaistītajam ražotājam ir jāatbilst visiem Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā norādītajiem nosacījumiem uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statusa piešķiršanai un tā kā, ja tas neizpilda vienu no šiem nosacījumiem, tā pieteikums ir jānoraida (iepriekš 109. punktā minētais spriedums lietā Shanghai Teraoka Electronic/Padome, 54. punkts), ar prasītājas argumentu nevar tikt apstrīdēts Komisijas sniegtais tās pieteikuma par TEAS vērtējums, jo Komisija nav apstrīdējusi to, ka prasītāja nav izpildījusi Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā ievilkumā minēto nosacījumu.

178    No tā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētajai regulai varēja būt citādāks saturs, ja Komisijas lēmums attiecībā uz TEAS tiktu pieņemts Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktajā trīs mēnešu termiņā vai gadījumā, kad Komisijai nav informācijas, kas ļautu aprēķināt prasītājas dempinga starpību.

179    Līdz ar to šī trešā pamata daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu – to, ka Komisijas prasītājai uzliktais pierādīšanas pienākums, lai tā pierādītu, ka tā darbojas tirgus ekonomikā, ir pārmērīgs un pārkāpj vispārīgos Savienības tiesību principus

180    Šīs daļas ietvaros prasītāja uzskata, ka Komisijas tai uzliktais pierādīšanas pienākums, lai tā pierādītu, ka tā darbojas tirgus ekonomikā, ir pārmērīgs un pārkāpj vispārīgos Savienības tiesību principus. Atbilstoši Vispārējās tiesas judikatūrai iestādes nevar Ķīnas eksportētājam prasīt, lai tas pierāda faktu, kuru tas nevar pierādīt, lai tam tiktu piešķirtas Pamatregulā paredzētās tiesības.

181    Šajā lietā Komisija prasītājai ir prasījusi pierādīt, ka tērauda tirgus Ķīnā ir izslēgts no jebkādas būtiskas iejaukšanās no Ķīnas iestāžu puses. Prasītāja šādu pierādījumu nevarot iesniegt. Komisijai esot bijusi skaidri jānorāda informācija, kuru tā vēlas saņemt no Ķīnas ražotājiem, un jārīkojas tādējādi, lai prasītā informācija nebūtu pārmērīga, ņemot vērā lūguma mērķi un attiecīgo eksportētāju spējas.

182    Kā tika atgādināts iepriekš 134. punktā, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ. Kontrolējot šādu vērtējumu, tiesai ir tikai jāveic pārbaude attiecībā uz to, vai ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (iepriekš 96. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Ikea Wholesale, 40. un 41. punkts, un 2012. gada 16. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑191/09 P un C‑200/09 P Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, 63. punkts).

183    Tas pats attiecas uz attiecīgās valsts faktisko situāciju, tiesību un politisko sistēmu, kas Savienības iestādēm ir jānovērtē, lai noteiktu, vai eksportētājs darbojas tirgus apstākļos bez valsts būtiskas iejaukšanās un vai tādējādi tas var iegūt statusu, ko piešķir uzņēmumiem, kuri darbojas tirgus ekonomikā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1996. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑155/94 Climax Paper/Padome, Recueil, II‑873. lpp., 98. punkts; iepriekš 109. punktā minēto spriedumu lietā Shanghai Teraoka Electronic/Padome, 49. punkts, un iepriekš 152. punktā minēto spriedumu lietā Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, 81. punkts).

184    Tomēr, lai arī tirdzniecības aizsardzības pasākumu un it īpaši antidempinga pasākumu jomā Savienības tiesa nevar iejaukties vērtējumā, kurš ir atstāts Savienības iestāžu ziņā, tai tomēr ir jānodrošina, ka iestādes ir ņēmušas vērā visus būtiskos apstākļus un ka tās lietas materiālos esošo informāciju ir izvērtējušas ar prasīto rūpību (šajā ziņā skat. 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑413/04 Shandong Reipu Biochemicals/Padome, Krājums, II‑2243. lpp., 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

185    Turklāt no Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta izriet, ka pierādīšanas pienākums ir ražotājam, kurš vēlas, lai tam tiktu piešķirts statuss, kas ir atzīts uzņēmumiem, kuri darbojas tirgus ekonomikā. Saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu atbilstoši b) apakšpunktā minētajam noteikumam iesniegtajam pieteikumam ir jābūt sagatavotam rakstveidā un tajā ir jāiekļauj pietiekami pierādījumi par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Līdz ar to Savienības iestādēm nav jāpierāda, ka ražotājs neatbilst paredzētajiem šī statusa piešķiršanas nosacījumiem. Savukārt šīm iestādēm ir jāizvērtē, vai attiecīgā ražotāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka ir izpildīti Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētie kritēriji, un Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šajā vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda (Tiesas 2012. gada 2. februāra spriedums lietā C‑249/10 P Brosmann Footwear (HK) u.c./Padome, 32. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 109. punktā minēto spriedumu lietā Shanghai Teraoka Electronic/Padome, 53. punkts, un iepriekš 152. punktā minēto spriedumu lietā Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, 83. punkts).

186    Pretēji prasītājas uzskatam iestādes šajā lietā ir ievērojušas pierādīšanas pienākumu.

187    Vispirms ir jāuzsver, ka prasības pieteikumā un tiesas sēdē prasītāja ir atsaukusies uz iepriekš 184. punktā minēto judikatūru, tomēr neapstrīdot apstrīdētās regulas 28.–33. apsvērumā minēto iestāžu vērtējuma par tās pieteikumu attiecībā uz TEAS pamatotību. Prasītāja arī nav nedz apstrīdējusi Komisijas apstrīdētās regulas 37.–44. apsvērumā sniegto vērtējumu par informāciju, kuru tā it īpaši bija minējusi 2010. gada 2. marta un 2010. gada 13. aprīļa vēstulēs, lai pierādītu, ka tā bija izpildījusi Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētos nosacījumus, nedz arī uzskatījusi, ka Komisija šajā ziņā bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

188    Pirmkārt, prasītāja, pamatojoties uz Vispārējās tiesas 2009. gada 17. jūnija spriedumu lietā T‑498/04 Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group/Padome (Krājums, II‑1969. lpp., 99. un 100. punkts), apgalvo, ka ražotājam eksportētājam, kas lūdz piešķirt TEAS, uzliktais pierādīšanas pienākums ir izpildīts, ja tas Komisijai ir iesniedzis vairākus pierādījumus, kuri pierāda, ka viņš ir izpildījis 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā minēto nosacījumu, un kurus ir prasījusi Komisija savā aptaujas lapā, kas ir adresēta ražotājiem, kuri lūdz piešķirt TEAS, un kurus Komisija ir pārbaudījusi, neapstrīdot to autentiskumu.

189    Tomēr, kā norādīts iepriekš 187. punktā, prasītāja nav norādījusi, ka informācija, kuru tā bija iesniegusi sava pieteikuma par TEAS atbalstam administratīvās procedūras laikā, pierādīja, ka ir ticis izpildīts Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā minētais nosacījums, un neapstrīd iestāžu šajā ziņā sniegtā vērtējuma pamatotību. Tādējādi tās argumentu nevar atbalstīt.

190    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija no tās ir prasījusi, “lai tā pierāda, ka tērauda tirgus Ķīnā ir izslēgts no jebkādas būtiskas iejaukšanās no Ķīnas iestāžu puses”, ko prasītāja uzskatīja par pierādījumu, kuru tā nevar iesniegt. Tā tomēr nav iesniegusi nevienu pierādījumu par to, ka iestādes bija izteikušas šādu prasību, kuru turklāt Padome bija apstrīdējusi savā iebildumu rakstā.

191    Šajā ziņā, kā Padome pamatoti ir uzsvērusi, prasītājai, iesniedzot pietiekamus pierādījumus, ir jāpierāda, ka tā ir darbojusies tirgus ekonomikas apstākļos un it īpaši ka tās ražošanai nepieciešamo resursu izmaksas atbilda tirgus vērtībām.

192    Tā kā Komisija ir pierādījusi, ka prasītāja izmeklēšanas laikā izejmateriālus iepirka Ķīnas iekšzemes tirgū un tādējādi šajā laikā ir guvusi labumu no šīm mākslīgi zemajām un izkropļotajām tērauda cenām (apstrīdētās regulas 32. un 33. apsvērums) un ka ražošanai nepieciešamo resursu izmaksas neatspoguļoja tirgus vērtības, prasītājai ir jāiesniedz Komisijai informācija, kas atspēko šos secinājumus. Tādējādi prasītājas iebildums nevar tikt apmierināts.

193    Ņemot vērā, ka pamats par iespējamo labas pārvaldības principa pārkāpumu balstās vienīgi uz to, ka, iespējams, nav ievēroti principi par pierādīšanas pienākumu, arī tas ir jānoraida.

194    No tā izriet, ka trešais pamats, kā arī visa prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

195    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punktam iestādes, kas iestājas lietā, pašas sedz savus tiesāšanas izdevumus.

196    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes un Vale Mill (Rochdale) un Colombo New Scal tiesāšanās izdevumus.

197    Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Since Hardware (Guangzhou) Co., Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes un Vale Mill (Rochdale) Ltd, un Colombo New Scal SpA tiesāšanās izdevumus;

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Truchot Martins Ribeiro Popescu

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 18. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

PTO tiesības

Savienības tiesības

Tiesvedības priekšvēsture

Apstrīdētā regula

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu – Pamatregulas 5. panta 9. punkta, 9. panta 3.–6. punkta un 17. panta pārkāpumu, jo lietas izskatīšanas uzsākšanu nevarot attiecināt uz vienu konkrētu sabiedrību, bet tai ir jāattiecas uz vienu vai vairākām valstīm un visiem tajā dibinātajiem ražotājiem

Par pirmo daļu – Pamatregulas 5. panta 9. punkta, lasot kopā ar Pamatregulas 17. pantu un interpretējot saderīgi ar PTO tiesībām, pārkāpumu

Par otro daļu – Pamatregulas 9. panta 4.–6. punkta, kas interpretējami saderīgi ar PTO tiesībām, pārkāpumu

Par trešo daļu – Pamatregulas 9. panta 3. punkta pārkāpumu

– Ievadapsvērumi

– Par galveno argumentu – to, ka ar Pamatregulas 9. panta 3. punktu iestādēm ir noteikts pienākums atbilstoši šīs regulas 11. panta 3. punktam pārskatīt ražotājiem, kuru dempinga starpība ir de minimis apmērā, uzliktos maksājumus 0 % apmērā

– Par pakārtoti minēto argumentu – to, ka Komisija de facto ir pārskatījusi prasītājai noteikto maksājumu 0 % apmērā, pārkāpjot Pamatregulas 9. panta 3. punktu, kā tas ir ticis interpretēts PTO Apelācijas institūcijas ziņojumā

Par otro pamatu – Pamatregulas 3. panta 2., 3. un 5. punkta pārkāpumu, jo prasītājai ir uzlikti antidempinga maksājumi, nepierādot, ka Savienības ražošanas nozarei izmeklēšanas laikposmā ir nodarīti zaudējumi

Par trešo pamatu – Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas pārkāpumu, jo lēmums nepiešķirt prasītājai TEAS esot ticis pieņemts, ņemot vērā to, ko Komisija zināja par šāda noraidījuma ietekmi uz dempinga starpību, pierādīšanas pienākumu reglamentējošo principu pārkāpumu un labas pārvaldības principa pārkāpumu

Par pirmo daļu – to, ka lēmums, ar kuru noraidīts tās pieteikums par TEAS piešķiršanu, ir pieņemts, ņemot vērā to, ko Komisija zināja par šāda noraidījuma ietekmi uz dempinga starpību, un tādējādi pārkāpjot Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro daļu

Par otro daļu – to, ka Komisijas prasītājai uzliktais pierādīšanas pienākums, lai tā pierādītu, ka tā darbojas tirgus ekonomikā, ir pārmērīgs un pārkāpj vispārīgos Savienības tiesību principus

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – franču.