Pagaidu versija
TIESAS RĪKOJUMS (septītā palāta)
2024. gada 10. aprīlis (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas Reglamenta 99. pants – Skaidri no judikatūras izsecināma atbilde – Nodokļu sistēma – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – 183. pants – Tiesības uz PVN priekšnodokļa atskaitīšanu – Īstenošanas noteikumi – Novēloti veikta atmaksa – Kavēšanās, ko izraisījusi valsts tiesību normas piemērošana – Tāda Tiesas sprieduma sekas, kurš prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā pasludināts pēc šo faktu rašanās – Nokavējuma procenti – Noilgums – Līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principi
Lietā C‑532/23
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) iesniegusi ar 2023. gada 10. jūlija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 18. augustā, tiesvedībā
Lear Corporation Hungary Autóipari Gyártó Kft.
pret
Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] (referents) un J. Pasers [J. Passer],
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izdot motivētu rīkojumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 183. pantu, kā arī līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principus.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Lear Corporation Hungary Autóipari Gyártó Kft. (turpmāk tekstā – “Lear Corporation”) un Nemzeti Adó‑ és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Sūdzību nodaļa, Ungārija; turpmāk tekstā – “Sūdzību nodaļa”) par Lear Corporation tiesībām saņemt nokavējuma procentu maksājumu par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pārpalikuma novēloti veiktu atmaksu, ko izraisījis valsts tiesību normā paredzēts nosacījums, kuru Tiesa vēlāk atzinusi par nesaderīgu ar Savienības tiesībām.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2006/112 183. pantā ir paredzēts:
“Ja kādam taksācijas periodam atskaitīšanas summa pārsniedz maksājamo PVN, dalībvalstis var saskaņā ar pašu pieņemtiem noteikumiem vai nu pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu, vai arī veikt atmaksu.
Tomēr dalībvalstis var atteikties veikt pārnešanu vai atmaksu, ja pārpalikuma summa ir nenozīmīga.”
Ungārijas tiesības
Likums, ar ko groza Likumu par PVN
4 Ar Az általános forgalmi adóról szóló 2007. évi CXXVII. törvény jogharmonizációs célú módosításáról és az adó-visszaigénylés különös eljárási szabályairól szóló 2011. évi CXXIII. törvény (2011. gada Likums Nr. CXXIII, ar kuru saskaņošanas nolūkā groza 2007. gada Likumu Nr. CXXVII par PVN un ar ko reglamentē īpašu PVN atmaksas procedūru, Magyar Közlöny 2011/110; turpmāk tekstā – “Likums, ar ko groza Likumu par PVN”) no 2011. gada 27. septembra tika atcelts az általános forgalmi adóról szóló 2007. évi CXXVII. törvény (2007. gada Likums Nr. CXXVII par PVN, Magyar Közlöny 2007/155) 186. panta 2.–4. punkts, lai atļautu atmaksāt atskaitāmā PVN pārpalikumu, negaidot samaksu par darījumu, no kura atskaitāmais PVN radies. Agrāk šī 186. panta 2. punktā bija paredzēts, ka tiesības uz atskaitāmā PVN pārpalikuma atmaksu bija atkarīgas no nosacījuma, ka ir samaksāta summa, kas jāmaksā saistībā ar attiecīgo darījumu.
5 Atbilstoši Likuma, ar ko groza Likumu par PVN, 1. panta 1. punktam:
“Summas, attiecībā uz kurām nodokļa maksātājs pēdējā PVN deklarācijā, kas viņam bija jāiesniedz pirms šā likuma spēkā stāšanās (turpmāk tekstā – “deklarācija”), nav varējis pieprasīt savas atmaksāšanas tiesības saskaņā ar 186. panta 2.–4. punktu [..], kuri atcelti ar šo likumu – tikai par summu, ko nodokļu maksātājs norādījis kā nodokli par iegādēm, par kurām nav nesamaksāts – var iekļaut atgūšanas pieprasījumā, ko nodokļu maksātājs iesniedzis nodokļu iestādēm līdz 2011. gada 20. oktobrim, izmantojot šim nolūkam paredzēto veidlapu; neatkarīgi no šā termiņa nodokļu maksātājs var deklarācijā, kas atbilst viņam piemērotajai shēmai, uzskaitīt minētās summas kā posteni, samazinot to par nodokļa summu, kura viņam jāsamaksā, vai izmantot tiesības uz atmaksu savā deklarācijā. Šo pieprasījumu uzskata par deklarāciju [Nodokļu procesa kodeksa] noteikumu piemērošanas vajadzībām. No šī pieprasījuma iesniegšanai paredzētā termiņa nodokļu maksātāju nevar atbrīvot”.
Nodokļu procesa kodekss
6 Az adózás rendjéről szóló 2003. évi XCII. törvény (2003. gada Likums Nr. XCII par nodokļu procesa kodeksu; turpmāk tekstā – “Nodokļu procesa kodekss”), 37. panta 4. un 6. punktā ir noteikts:
“(4) Maksājuma termiņu, kurā nodokļu maksātājam jāsamaksā budžeta mērķfinansējums, reglamentē šā likuma pielikumi vai speciāls likums. Budžeta mērķfinansējums vai PVN, kura atmaksa tiek pieprasīta, jāsamaksā 30 dienu laikā no pieprasījuma (deklarācijas) saņemšanas dienas, bet ne vēlāk kā līdz maksājuma termiņam, un šo periodu var pagarināt līdz 45 dienām, ja atgūstamā PVN summa pārsniedz 500 000 forintu [Ungārijas HUF; aptuveni 1300 EUR].
[..]
(6) Ja nodokļu administrācija kavē maksājumu, tā maksā procentus, kuru likme ir līdzvērtīga soda naudai par kavētu maksājumu par katru kavējuma dienu. [..]”
7 Saskaņā ar Nodokļu procesa kodeksa 124/C pantu:
“(1) Ja Alkotmánybíróság [Konstitucionālā tiesa, Ungārija], Kúria [Augstākā tiesa, Ungārija] vai [Tiesa] ar atpakaļejošu spēku konstatē, ka tiesību norma, kas paredz nodokļu saistības, ir pretrunā pamatlikumam vai obligātam Eiropas Savienības tiesību aktam, vai attiecībā uz pašvaldību regulējumu – jebkuram citam tiesību aktam, un ja ar šo tiesas nolēmumu nodokļu maksātājam ir tiesības saņemt atmaksu saskaņā ar šā panta noteikumiem, sākotnējā nodokļu administrācija pēc nodokļu maksātāja pieprasījuma veic atmaksu saskaņā ar attiecīgajā lēmumā norādītajām procedūrām.
(2) Nodokļu maksātājs var iesniegt nodokļu administrācijai savu pieprasījumu rakstveidā 180 dienu laikā no Alkotmánybíróság [Konstitucionālās tiesas], Kúria [Augstākās tiesas] vai [Tiesas] nolēmuma publicēšanas vai paziņošanas; pēc šā termiņa beigām lūgums atjaunot nokavēto termiņu netiek pieņemts. Nodokļu administrācija noraida pieprasījumu gadījumā, ja lēmuma publicēšanas vai paziņošanas dienā tiesības prasīt nodokļa aprēķināšanu ir beigušās.
[..]
(6) Ja nodokļu maksātāja tiesības uz atmaksu ir pamatotas, nodokļu administrācija – atmaksas veikšanas brīdī – samaksā procentus par atmaksājamo nodokli, piemērojot likmi, kas ir vienāda ar centrālās bankas pamatlikmi un tiek aprēķināta no nodokļa samaksas datuma līdz dienai, kad lēmums par atmaksas piešķiršanu ir kļuvis galīgs. Atmaksa pienākas no datuma, kurā lēmums par piešķiršanu ir kļuvis galīgs, un tā ir jāveic 30 dienu laikā no šī atmaksas piešķiršanas datuma. Noteikumi, kuri attiecas uz budžeta subsīdiju maksājumiem, mutatis mutandis ir piemērojami atmaksāšanai, ko reglamentē šis punkts, izņemot 37. panta 6. punktu.”
8 Nodokļu procesa kodeksa 124/D panta 1.–3. punkts ir formulēti šādi:
“(1) Ja vien šajā pantā nav norādīts citādi, 124/D panta noteikumus piemēro atmaksas pieteikumiem, pamatojoties uz tiesībām atskaitīt PVN.
(2) Nodokļu maksātājs var īstenot šā panta 1. punktā minētās tiesības, izmantojot koriģējošu deklarāciju, kas iesniegta 180 dienu laikā no Alkotmánybíróság [Konstitucionālās tiesas], Kúria [Augstākās tiesas] vai [Tiesas] nolēmuma publicēšanas vai paziņošanas par deklarāciju vai deklarācijām, kas atbilst taksācijas gadam vai taksācijas gadiem, kuros ir radušās attiecīgās tiesības uz atskaitījumu. Pēc šī termiņa beigām lūgums atjaunot nokavēto termiņu netiek pieņemts.
(3) Ja paziņojumā, kā noteikts koriģējošajā deklarācijā, ir norādīts, ka nodokļu maksātājs ir tiesīgs saņemt atmaksu vai nu tāpēc, ka samazinājusies nodokļa summa, kas viņam jāmaksā, vai arī tāpēc, ka palielinājusies atgūstamā summa, [..] nodokļu administrācija atmaksājamajai summai piemēro procentu likmi, kura ir vienāda ar centrālās bankas pamatlikmi, ko aprēķina par periodu no deklarācijā vai deklarācijās, uz kurām attiecas koriģējošā deklarācija, noteiktā maksāšanas datuma vai samaksas datuma – vai nodokļa samaksāšanas datuma, ja tas ir vēlāks, – līdz datumam, kurā iesniegta koriģējošā deklarācija. Atmaksa, uz kuru attiecas budžeta subsīdiju maksājumu noteikumi, ir jāveic 30 dienu laikā no koriģējošās deklarācijas iesniegšanas dienas.”
9 Minētā kodeksa 164. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Tiesības noteikt nodokli izbeidzas piecu gadu laikā, skaitot no tā kalendārā gada pēdējās dienas, kurā būtu bijusi jāiesniedz deklarācija vai paziņojums par šo nodokli, vai tad, ja nav deklarācijas vai paziņojuma, tā gada pēdējās dienas, kurā būtu bijis jāmaksā nodoklis. Ja vien likumā nav paredzēts citādi, noilguma termiņš tiesībām pieprasīt budžeta subsīdiju, kā arī tiesībām uz pārmaksātās summas atmaksu ir pieci gadi, skaitot no tā kalendārā gada pēdējās dienas, kurā radušās tiesības pieprasīt subsīdiju vai atmaksu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 Lear Corporation ražo mehānisko transportlīdzekļu aprīkojumu vairākās vietās Ungārijā. Tā nevarēja atsaukties uz savām tiesībām uz PVN atmaksu par PVN deklarēšanas periodiem no 2005. gada decembra līdz 2011. gada jūlijam, jo tajā laikā bija spēkā šī rīkojuma 4. punktā atgādinātais tā sauktais “apmaksāto pirkumu” nosacījums, saskaņā ar ko tiesības uz PVN priekšnodokļa atskaitījumu radās tikai par pirkumiem, par kuriem ir pilnībā samaksāts.
11 Tiesa 2011. gada 28. jūlija spriedumā Komisija/Ungārija (C‑274/10, EU:C:2011:530, 54. punkts) nosprieda, ka Direktīvas 2006/112 183. pants neļauj dalībvalstīm tiesības uz atskaitāma PVN pārpalikuma atmaksu izmantošanu pakļaut nosacījumam, ka ir samaksāta summa, kas jāmaksā par attiecīgo darījumu.
12 Pēc šī sprieduma [pasludināšanas] Ungārijas likumdevējs pieņēma Likumu, ar ko groza Likumu par PVN. Tomēr šajā jaunajā likumā nav neviena noteikuma, kurā būtu paredzēts atlīdzināt nodokļu maksātājiem finansiālu kaitējumu, kas nodarīts, piemērojot tā saukto nosacījumu par “pirkumiem, par kuriem ir samaksāts”, kas ticis atzīts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām.
13 2011. gada 30. septembrī Lear Corporation atbilstoši Likumam, ar ko groza PVN likumu, iesniedza PVN atmaksas pieteikumu par šā rīkojuma 10. punktā minēto laikposmu. Ungārijas nodokļu administrācija tai atmaksāja pieprasīto PVN summu, tomēr nesamaksāja nokavējuma procentus.
14 Tiesas 2014. gada 17. jūlija rīkojumā Delphi Hungary Autóalkatrész Gyártó (C‑654/13, EU:C:2014:2127, 39. punkts), ar kuru noraidīts pieteikums par zaudējumu atlīdzības piešķiršanu, Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2006/112 183. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums un prakse, kas nepieļauj nokavējuma procentu maksājumu par PVN summu, kuru nav bijis iespējams atgūt saprātīgā termiņā dalībvalsts tiesību aktos paredzēta noteikuma dēļ, kas ticis atzīts par neatbilstošu Savienības tiesībām.
15 Tiesa tajā precizēja, ka, tā kā šis jautājums Savienības tiesību aktos nav reglamentēts, dalībvalstij, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, ir jānosaka šādu procentu maksāšanas kārtība, kas nedrīkst būt mazāk labvēlīga nekā tā, kas piemērojama prasījumiem, kuri izriet no valsts tiesību neievērošanas un kuri priekšmeta un tiesiskā pamatojuma ziņā ir līdzīgi no Savienības tiesību pārkāpuma izrietošajiem prasījumiem (līdzvērtības princips), nedz veidota tā, ka Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošana praksē tiek padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi apgrūtināta (efektivitātes princips).
16 2014. gada 23. decembrī, atsaucoties uz 2014. gada 17. jūlija spriedumu Delphi Hungary Autóalkatrész Gyártó (C‑654/13, EU:C:2014:2127), Lear Corporation iesniedza Nemzeti Adó- és Vámhivatal Kiemelt Adózók Adóigazgatósága (Valsts nodokļu un muitas pārvaldes Galvenā lielo nodokļu maksātāju direkcija, Ungārija; turpmāk tekstā –“pirmā līmeņa nodokļu iestāde”) prasījumu samaksāt nokavējuma procentus 457 916 030 HUF (šī pieteikuma iesniegšanas dienā aptuveni 1 458 656 EUR) par novēlotu PVN atmaksu (turpmāk tekstā –“nokavējuma procenti”). Tā arī pieprasīja samaksāt nokavējuma procentus (turpmāk tekstā –“saliktie procenti”) par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. jūlijam.
17 Tā kā pirmā līmeņa nodokļu iestāde tās prasījumu noraidīja, Lear Corporation vērsās Sūdzību nodaļā, kas ar 2015. gada 12. oktobra lēmumu atcēla šīs iestādes pieņemto lēmumu un lika tai no jauna lemt par lietu.
18 Ar 2015. gada 10. novembra lēmumu, kas pieņemts pārskatīšanas procedūrā, pirmā līmeņa nodokļu iestāde daļēji apmierināja Lear Corporation prasījumu. Ar papildu prasījumu, kas iesniegts 2016. gada 2. novembrī, tā lūdza šai iestādei papildināt tās lēmumu un piešķirt tai 122 108 685 HUF (proti, šī papildu prasījuma iesniegšanas dienā – aptuveni 396 380 EUR) kā saliktos procentus, norādot, ka minētajai iestādei tie bija jāpiešķir prasītājai pēc savas ierosmes.
19 Kúria (Augstākā tiesa) 2016. gada 24. novembra spriedumā lēma par Ungārijas nodokļu administrācijas praksi, kas tika ieviesta, lai izdarītu secinājumus no 2014. gada 17. jūlija rīkojuma Delphi Hungary Autóalkatrész Gyártó (C‑654/13, EU:C:2014:2127). Pamatojoties uz šo rīkojumu, tā pieņēma pamatlēmumu Nr. 18/2017, kurā precizēja metodes, kā aprēķināmi nokavējuma procenti par PVN summām, ko nebija iespējams atgūt tā sauktā nosacījuma par “pirkumu, par kuru ir samaksāts,” dēļ, kas tika atcelts ar Likumu, ar ko groza Likumu par PVN.
20 Ņemot vērā šo pamatlēmumu, Sūdzību nodaļa ar 2017. gada 7. marta lēmumu atcēla 2015. gada 10. novembra lēmumu un lika pirmā līmeņa nodokļu iestādei no jauna izskatīt Lear Corporation iesniegto prasījumu samaksāt nokavējuma procentus. Ar 2017. gada 18. aprīļa lēmumu šī iestāde daļēji apmierināja šo prasītājas prasījumu, piešķirot tai nokavējuma procentus 225 825 000 HUF (proti, 2017. gada 18. aprīlī aptuveni 720 585 EUR), kas tika aprēķināti par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. jūlijam, pamatojoties uz Ungārijas Centrālās bankas pamatlikmi.
21 Lear Corporation, nebūdama apmierināta ar šo lēmumu, vērsās Sūdzību nodaļā, lūdzot tai piešķirt nokavējuma procentus arī par laikposmu no 2005. gada decembra līdz 2007. gada decembrim, lai ņemtu vērā visu laikposmu, kurā tā nevarēja izmantot savas tiesības uz PVN atmaksu, atbilstoši Kúria (Augstākās tiesas) pamatlēmumam Nr. 18/2017.
22 Konstatējusi, ka Lear Corporation savu prasījumu samaksāt nokavējuma procentus iesniedza 2014. gada 23. decembrī, proti, pēc noilguma termiņa beigām, tajā skaidri norādot, ka šis pieprasījums attiecās uz laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. jūlijam, Sūdzību nodaļa lēma, ka atbilstoši dispozitivitātes principam, saskaņā ar kuru puses nosaka strīda priekšmetu, pirmā līmeņa nodokļu iestādei jālemj tikai par minēto prasījumu. Tādējādi minētā nodaļa uzskatīja, ka prasījums samaksāt nokavējuma procentus par laikposmu no 2005. gada 1. decembra līdz 2007. gada 31. decembrim jāizvērtē kā jauns prasījums. Tāpēc tā nodeva lietu atpakaļ šai iestādei, lai tā lemtu par šajā prasījumā minēto nokavējuma procentu samaksu.
23 Ar 2017. gada 1. septembra lēmumu pirmā līmeņa nodokļu iestāde minēto prasījumu noraidīja tā novēlotas iesniegšanas dēļ, jo saskaņā ar pamatlēmumu Nr. 18/2017 nokavējuma procentu samaksa ir tieši atkarīga no nodokļu maksātāja iesniegtā prasījuma, kuru, ņemot vērā noilgumu, varēja iesniegt tikai līdz 2016. gada 31. decembrim. Sūdzību nodaļa šo lēmumu apstiprināja 2017. gada 1. decembrī.
24 Tādēļ Lear Corporation cēla prasību Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija), apgalvojot, ka tai esot tiesības saņemt nokavējuma procentus arī par laikposmu no 2005. gada decembra līdz 2007. gada decembrim ieskaitot, tostarp pamatojoties uz to, ka, iesniedzot 2011. gadā šā rīkojuma 13. punktā minēto pieteikumu, tā esot izmantojusi savas tiesības uz PVN atmaksu, kas esot nosacījums procentu piešķiršanai. Tā atgādināja, ka prasījumu samaksāt nokavējuma procentus tā iesniedza konkrēti 2014. gada 23. decembrī, proti, noilguma termiņā, un ka saskaņā ar pamatlēmumu Nr. 18/2017 pirmā līmeņa nodokļu iestādei minētie procenti tai jāsamaksā par visu attiecīgo laikposmu, un šajā ziņā tai neesot saistoši tās prasījuma nosacījumi, jo efektivitātes principam esot jādod priekšroka pār dispozitivitātes principu.
25 Šādos apstākļos Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1. Vai [..] direktīvas [2006/112] 183. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja nodokļa maksātājs lūdz atmaksāt [PVN], ko iepriekš nevarēja prasīt, jo tika piemērots tiesību aktos paredzēts nosacījums, kas ar [Tiesas] spriedumu ir ticis atzīts par neatbilstošu [Savienības] tiesībām, ir jāuzskata, ka šajā gadījumā iesniegums par nodokļa atmaksāšanu vienlaikus ir prasījums samaksāt nokavējuma procentus, ņemot vērā procentu papildinošo raksturu un apstākli, ka prasījumu samaksāt nokavējuma procentus reglamentē tā pati valsts tiesību norma, kas reglamentē PVN atmaksas pieteikumu, kura novēlota atmaksa ir radījusi nokavējumu?
2) Vai līdzvērtības un efektivitātes, kā arī it īpaši nodokļu neitralitātes principiem atbilst dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru atbilstoši dispozitivitātes principam nodokļu administratīvajā procedūrā nodokļu administrācija noraidījusi nodokļa maksātāja vēlāku prasījumu samaksāt nokavējuma procentus tādēļ, ka viņa pirmajā prasījumā samaksāt nokavējuma procentus, pamatojoties uz kuru tika uzsākta procedūra, nebija ietverts papildu laikposms, kas bija norādīts vēlākajā prasījumā, tādējādi vēlākais prasījums tiek uzskatīts par jaunu prasījumu un uz to attiecas noilgums, lai gan pati nodokļu iestāde, pamatojoties uz dispozitivitātes principu, nav uzskatījusi, ka tai jebkādā veidā būtu saistošs nodokļa maksātāja pirmais prasījums, bet ir atsaukusies uz šo principu tikai attiecībā uz nokavējuma procentiem, kuri tika pieprasīti par laikposmu, kas vēl nebija zināms brīdī, kad tā iesniedza prasījumu, pamatojoties uz kuru tika uzsākta procedūra, jo šis laikposms bija noteikts judikatūrā, kamēr tika izskatīta šī procedūra?
3) Vai, ņemot vērā līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principus, ir uzskatāms, ka vēlākais prasījums, kas tika iesniegts nodokļu administratīvās procedūras ietvaros, pamatojoties uz tiesu iedibināto judikatūru, ir papildinājums pirmajam prasījumam, pamatojoties uz kuru tika uzsākta procedūra, vai arī tas ir šī pirmā prasījuma grozījums, pastāvot apstāklim, ka abi prasījumi atšķiras vienīgi attiecībā uz procentu samaksas laikposmu?
4) Vai līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principiem atbilst dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru prasījums, kas iesniegts pēc noilguma termiņa beigām, tiek atzīts par noilgušu, nepārbaudot, vai pastāv pieļaujami apstākļi, kas būtu varējuši apturēt vai pārtraukt noilgumu, ņemot vērā it īpaši pirmo prasījumu, ko prasītāja iesniedza 2014. gadā, kā arī apstākli, ka, lai gan noilguma termiņa tecējuma laikā netika grozīts spēkā esošais tiesiskais regulējums, tomēr, ņemot vērā, ka tajā bija tikai noteikti nosacījumi PVN atmaksas pieteikumam, Kúria (Augstākā tiesa [..]) un Tiesa, tā kā šis jautājums nav reglamentēts rakstītajās tiesībās, judikatūrā noteica nosacījumus, lai prasītu samaksāt nokavējuma procentus, šauri interpretējot šo tiesisko regulējumu, tādējādi piecu gadu noilguma termiņa būtiskā daļā prasījuma samaksāt nokavējuma procentus regulējums ne tikai nebija zināms un skaidrs nodokļa maksātājiem, bet gan pat nepastāvēja rakstītu tiesību veidā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
26 Saskaņā ar Reglamenta 99. pantu Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras.
27 Tāpat jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu ieviestā tiesu iestāžu sadarbība ir balstīta uz skaidru funkciju sadali starp valstu tiesām un Tiesu. Pirmkārt, Tiesa ir pilnvarota nevis piemērot Savienības tiesību noteikumus konkrētam gadījumam, bet tikai pieņemt nolēmumu par Līgumu un Savienības iestāžu vai struktūru pieņemto tiesību aktu interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociağia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 201. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Otrkārt, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas ieteikumu valstu tiesām par prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.) 11. punktu valsts tiesai, kas vērsās Tiesā, ir jāizvērtē Tiesas sniegto interpretācijas norādījumu konkrētās sekas tās izskatāmajā strīdā. (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. oktobris, Roche Lietuva, C‑413/17, EU:C:2018:865, 43. punkts).
28 Šajā lietā Tiesa uzskata, ka Savienības tiesību interpretācija, ko lūgusi sniegt valsts tiesa, skaidri izriet no 2008. gada 12. februāra sprieduma Kempter (C‑2/06, EU:C:2008:78), 2020. gada 23. aprīļa sprieduma Sole-Mizo un Dalmandi Mezőgazdasági (C‑13/18 un C‑126/18, EU:C:2020:292) un 2023. gada 20. jūnija sprieduma SOLE-MiZo (C‑426/22, EU:C:2023:517). Tādēļ šajā lietā ir jāpiemēro Tiesas Reglamenta 99. pants.
29 Kā izriet no šā rīkojuma 27. punkta, iesniedzējtiesai pamatlietā būs jāizdara konkrēti secinājumi no interpretācijas elementiem, kuri izriet no šīs Tiesas judikatūras.
Par pirmo jautājumu
30 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/112 183. pants, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja nodokļa maksātājs lūdz atmaksāt PVN, kas iepriekš nebija atgūstams, jo tika piemērots tiesību aktos paredzēts nosacījums, par kuru Tiesa ir lēmusi, ka ar to ir pārkāpts šis pants, tie neļauj šo nodokļa atmaksas pieteikumu uzskatīt par tādu, kas ietver arī prasījumu samaksāt nokavējuma procentus, ņemot vērā šo procentu papildinošo raksturu un apstākli, ka to maksājumu reglamentē tās pašas valsts tiesību normas, ko piemēro, lai atgūtu PVN, kura atmaksa tika veikta novēloti.
31 Šajā ziņā Tiesa it īpaši ir lēmusi 2023. gada 20. jūnija rīkojumā SOLE-MiZo (C‑426/22, EU:C:2023:517):
“40 Ja dalībvalsts iekasē nodokļus, pārkāpjot Savienības tiesību normas, attiecīgajām personām ir tiesības ne tikai uz nepamatoti iekasētā nodokļa atmaksu, bet arī uz šajā valstī tiešā sakarā ar šo nodokli samaksāto summu vai tās ieturēto summu atmaksu. Tas ietver arī zaudējumus, ko rada naudas summu nepieejamība priekšlaicīgas nodokļa samaksas dēļ. Tādējādi dalībvalstīm noteiktā pamatpienākuma atmaksāt kopā ar procentiem tās nodokļu summas, kas iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, pamatā ir tieši šīs pēdējās minētās tiesības [..].
41 Tā kā šis jautājums Savienības tiesībās nav reglamentēts, katras dalībvalsts iekšējā tiesiskajā kārtībā ir jāparedz nosacījumi, kādos šādi procenti ir maksājami, tostarp šo procentu likme un aprēķināšanas veids (vienkāršie vai saliktie procenti). Šiem nosacījumiem ir jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem, tas ir, tie nevar būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem attiecībā uz līdzīgiem atmaksāšanas lūgumiem saskaņā ar iekšējo tiesību noteikumiem un tie nevar būt tā noteikti, ka Savienības tiesiskajā kārtībā garantēto tiesību izmantošana tiek padarīta par praktiski neiespējamu. Turklāt minētajiem nosacījumiem ir jāatbilst nodokļu neitralitātes principam [..].
42 Attiecībā uz līdzvērtības principu saskaņā ar Tiesas judikatūru šī principa ievērošana prasa, lai attiecīgā valsts tiesību norma būtu vienādi piemērojama prasībām, kas pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, un prasībām, kas pamatotas ar iekšējo tiesību neievērošanu, ja to priekšmets un pamats ir līdzīgi [..].
43 Attiecībā uz efektivitātes principu [..] tas prasa, lai valsts tiesību normas – saskaņā ar kurām tiek aprēķināti procenti, kurus var nākties maksāt gadījumā, ja tiek atprasīts atskaitāmā PVN pārpalikums, kas ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, – neliegtu nodokļu maksātājam pienācīgu kompensāciju par zaudējumiem, ko ir radījusi nespēja rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem [..].
44 Attiecībā uz nodokļu neitralitātes principu ir jāatgādina, ka, ņemot vērā mērķi, ar kādu tiek maksāti procenti par PVN pārpalikumiem, kurus dalībvalsts nav atmaksājusi, pārkāpdama Savienības tiesības, proti, mērķi kompensēt finansiālus zaudējumus, kurus nodokļu maksātājam ir radījusi nespēja rīkoties ar attiecīgajiem finanšu līdzekļiem, šis princips prasa, lai procentu maksāšanas kārtība būtu tāda, lai tiktu neitralizēts nepamatoti neatmaksāta nodokļa ekonomiskais slogs [..].”
32 Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2006/112 183. pants, ņemot vērā līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principus, jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja nodokļa maksātājs lūdz atmaksāt PVN, kas agrāk nebija atgūstams, jo tika piemērots tiesību aktos paredzēts nosacījums, par kuru Tiesa ir lēmusi, ka ar to ir pārkāpts šis pants, pieļauj to, ka atbilstoši attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem šis nodokļa atmaksas pieteikums tiek uzskatīts par tādu, kas ietver arī prasījumu samaksāt nokavējuma procentus, ņemot vērā mērķi procentu samaksai par PVN pārpalikumu, ko dalībvalsts ieturējusi, pārkāpdama Savienības tiesību normas, proti, mērķi kompensēt finansiālos zaudējumus, kurus nodokļu maksātājam ir radījusi nespēja rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem.
Par otro jautājumu
33 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principi jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts praksi, saskaņā ar kuru prasījums par nokavējuma procentu samaksu, kurā norādīts laikposms, uz ko neattiecās pirmais prasījums samaksāt šādus procentus, tiek kvalificēts kā jauns prasījums, tādējādi izraisot tā noilgumu, un ka saskaņā ar dispozitivitātes principu tiek izslēgts šīs valsts nodokļu administrācijas pienākums piešķirt procentus par laikposmu, kurš tajā nav norādīts, ja nodokļa maksātājs pirmā pieteikuma iesniegšanas dienā nevarēja zināt, ka tas varēja pagarināt tā piemērojamību laikā.
34 Vispirms jānorāda, ka šis jautājums noteikti ietver to, ka šā rīkojuma 32. punktā minētā iespēja nepastāv. Ņemot vērā minētā jautājuma uzbūvi, tiek pieņemts, ka attiecīgās dalībvalsts tiesībās nav tiesību normas, saskaņā ar kuru pieteikums atmaksāt nodokli, ko šīs valsts nodokļu administrācija ir prettiesiski ieturējusi, ipso jure nozīmē, ka šis pieteikums attiecas arī uz nokavējuma procentu samaksu.
35 Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatgādina, ka Tiesa 2008. gada 12. februāra spriedumā Kempter (C‑2/06, EU:C:2008:78) nosprieda, ka:
“35 [..] Tiesas sniegtā [Savienības] tiesību normas interpretācija, īstenojot ar [LESD 267. pantu] uzticēto kompetenci, izskaidro un vajadzības gadījumā precizē šīs normas nozīmi, kādā tā ir vai būtu jāsaprot, un apjomu, kādā tā ir vai būtu jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža [..]. Citiem vārdiem sakot, spriedumam prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā nav galīgs spēks, bet tikai deklaratīvs, kā rezultātā tā sekas parasti stājas spēkā dienā, kad ir stājusies spēkā arī interpretētā tiesību norma [..].
36 No minētā izriet, ka [..] šādi interpretētu [Savienības] tiesību normu administratīvai iestādei savas kompetences ietvaros ir jāpiemēro tiesiskām attiecībām, pat ja tās ir radušās un ir nodibinātas pirms Tiesas sprieduma taisīšanas par lūgumu sniegt interpretāciju [..].”
36 Pēc tam Tiesa it īpaši 2020. gada 23. aprīļa spriedumā Sole-Mizo un Dalmandi Mezőgazdasági (C‑13/18 un C‑126/18, EU:C:2020:292) nosprieda, ka:
“49 [..] ar tādu valsts praksi – saskaņā ar kuru, pēc nodokļu maksātāja lūguma atmaksājot atskaitāmā PVN pārpalikumu, kas ir ticis ieturēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksājamai summai piemērojamie procenti [..], tiek aprēķināti par attiecīgo pārskata periodu, nepiemērojot procentus, lai nodokļa maksātājiem kompensētu “monetāro eroziju”, kas laika notecējuma rezultātā ir radusies laikposmā pēc šī pārskata perioda un līdz šo procentu faktiskai samaksai, – nodokļa maksātājam var tikt liegta pienācīga kompensācija par zaudējumiem, ko ir radījusi nespēja rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem, un tādējādi netiek ievērots efektivitātes princips. Turklāt, pretēji nodokļu neitralitātes principam, ar šādu praksi nevar tikt neitralizēts nepamatoti neatmaksāta nodokļa summu ekonomiskais slogs.
[..]
64 [..] situācijā, kurā parāds ir radies tādēļ, ka dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesības, šādai dalībvalstij ir pienākums atbilstoši efektivitātes principam maksāt nokavējuma procentus par administrācijas kavēšanos segt šo parādu; pretējā gadījumā dalībvalstīm nebūtu nekāda stimula bez vilcināšanās novērst nodokļu maksātājiem nodarīto pārkāpumu sekas.
65 Attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šādi procenti tiek izmaksāti, [..] gadījumā, kad šis jautājums Savienības tiesībās nav reglamentēts, šie nosacījumi ir jāparedz katras dalībvalsts iekšējā tiesiskajā regulējumā, ņemot vērā pienākumu ievērot arī līdzvērtīguma un efektivitātes principus.
[..]
67 Ņemot vērā dalībvalstu procesuālo autonomiju savos tiesību aktos paredzēt procesuālos nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek maksāti procenti par nodokļu summām, kas ir iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, prasība, lai nodokļa maksātājs iesniedz pieprasījumu atmaksāt nokavējuma procentus par administrācijas novēloti atmaksātu parādu – kas ir izveidojies, dalībvalstij pārkāpjot Savienības tiesības, – nav pretrunā efektivitātes principam.”
37 Šajā lietā no rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, pirmkārt, ka Lear Corporation prasījumu samaksāt nokavējuma procentus iesniedza 2014. gada 23. decembrī un, otrkārt, ka šis prasījums attiecās uz konkrētu laikposmu, proti, laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. jūlijam. Tādējādi, ciktāl šeit nav ņemts vērā gadījums, kas paredzēts, atbildot uz pirmo jautājumu, proti, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem pieteikums atmaksāt pamatsummu ietver prasījumu samaksāt nokavējuma procentus, attiecīgās dalībvalsts nodokļu administrācija atbilstoši Savienības tiesībām var pamatoti apmierināt tikai šādā prasījumā izteiktu lūgumu, proti, šajā gadījumā samaksāt procentus par paša nodokļa maksātāja noteikto laikposmu.
38 Tomēr, kā norādīts lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, tikai pēc tam, kad Lear Corporation bija iepazinusies ar Kúria (Augstākā tiesa) pamatlēmumu Nr. 18/2017, tā strīdā starp to un Ungārijas nodokļu administrāciju lūdza piemērot šo pamatlēmumu visam laikposmam, ko šī tiesa bija noteikusi savā nolēmumā par tiesībām uz nokavējuma procentu samaksu.
39 Šajā ziņā jākonstatē, ka tāda prakse kā attiecīgās dalībvalsts nodokļu administrācijas prakse, saskaņā ar kuru šāds prasījums tiek uzskatīts par jaunu prasījumu, kā rezultātā daļa no nokavējuma procentiem netiek samaksāta šī prasījuma noilguma dēļ, ir pretrunā principiem, kas skaidri noteikti gan 2008. gada 12. februāra spriedumā Kempter (C‑2/06, EU:C:2008:78), gan 2020. gada 23. aprīļa spriedumā Sole-Mizo un Dalmandi Mezőgazdasági (C‑13/18 un C‑126/18, EU:C:2020:292).
40 Pirmkārt, izskatāmajā lietā pirmo prasījumu samaksāt nokavējuma procentus par PVN summu, kas nebija atgūstama “pirkumu, par kuriem samaksāts,” nosacījuma dēļ, Lear Corporation iesniedza noilguma termiņā, atsaucoties uz 2014. gada 17. jūlija rīkojumu Delphi Hungary Autóalkatrész Gyártó (C‑654/13, EU:C:2014:2127), un Lear Corporation vēlāks prasījums jāuzskata par neatņemamu daļu no sekām, kas nodokļu maksātājiem valsts līmenī izriet no šī rīkojuma, kuram ir ex tunc spēks.
41 Otrkārt, attiecīgā dalībvalsts nodokļu administrācija, padarot faktiski neiespējamu nokavējuma procentu atmaksu par laikposmu, uz kuru attiecas šis vēlākais prasījums, lai gan tikai attiecīgās dalībvalsts Augstākās tiesas nolēmums, kas pieņemts pēc sākotnējā prasījuma samaksāt nokavējuma procentus, ļāva nodokļu maksātājam būt pilnībā informētam par savām tiesībām, liedz “pienācīg[u] kompensācij[u] par zaudējumiem, ko ir radījusi nespēja rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem, un tādējādi netiek ievērots efektivitātes princips” (spriedums, 2020. gada 23. aprīlis, Sole-Mizo un Dalmandi Mezőgazdasági, C‑13/18 un C‑126/18, EU:C:2020:292, 49. punkts).
42 Šādos apstākļos uz otro jautājumu jāatbild, ka efektivitātes un nodokļu neitralitātes principi jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts praksi, saskaņā ar kuru šīs valsts nodokļu administrācija, kas izskata noilguma termiņā iesniegtu prasījumu samaksāt nokavējuma procentus par PVN summām, kuras minētā valsts ieturējusi, pārkāpjot Savienības tiesības, ir atbrīvota no jebkāda pienākuma piešķirt procentus, uz ko neattiecas šis pieteikums, savukārt tie nepieļauj, ka otro prasījumu samaksāt nokavējuma procentus, kurā minēts laikposms, uz ko neattiecās šis pirmais prasījums, šī administrācija kvalificē kā jaunu prasījumu, tādējādi izraisot tā noilgumu, ja otrais prasījums attiecas uz nokavējuma procentiem par PVN summām, kuras ir tikušas ieturētas tā paša Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kas bija pamatā pirmajam prasījumam, un ja nodokļu maksātājs par iespēju pagarināt šī prasījuma piemērojamību laikā uzzināja tikai pēc tam, kad valsts tiesa bija pieņēmusi nolēmumu, pildot Tiesas nolēmumu, kurš pieņemts, īstenojot tai LESD 267. pantā piešķirto kompetenci.
Par trešo jautājumu
43 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principi jāinterpretē tādējādi, ka tie atļauj otro prasījumu samaksāt nokavējuma procentus, kas iesniegts judikatūras attīstības dēļ, uzskatīt par papildinājumu pirmajam prasījumam samaksāt šādus procentus vai arī par tā grozījumu, ņemot vērā to, ka abi prasījumi atšķiras vienīgi attiecībā uz procentu samaksas laikposmu.
44 Ņemot vērā šā rīkojuma 42. punktā sniegto atbildi uz otro jautājumu, saskaņā ar kuru šādā gadījumā šie principi neļauj attiecīgās dalībvalsts nodokļu administrācijai otro prasījumu samaksāt nokavējuma procentus kvalificēt kā jaunu prasījumu, ir loģiski jāsecina, ka šie principi, gluži pretēji, prasa saskaņā ar noteikumiem, kas šai valstij jānosaka atbilstoši tās valsts tiesību aktiem, kvalificēt šo otro prasījumu kā papildinājumu pirmajam prasījumam samaksāt šādus procentus.
45 Šādos apstākļos uz trešo jautājumu jāatbild, ka efektivitātes un nodokļu neitralitātes principi jāinterpretē tādējādi, ka otrais prasījums samaksāt nokavējuma procentus par laikposmu, kas nebija norādīts pirmajā prasījumā samaksāt šādus procentus, jāuzskata par papildinājumu pirmajam prasījumam saskaņā ar noteikumiem, kas katrai dalībvalstij jānosaka atbilstoši savas valsts tiesību aktiem, ja otrais prasījums attiecas uz nokavējuma procentiem par PVN summām, kuras ieturētas tā paša Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kas bija pamatā pirmajam prasījumam, un ja nodokļu maksātājs par iespēju pagarināt šī prasījuma piemērojamību laikā uzzināja tikai pēc tam, kad valsts tiesa bija pieņēmusi nolēmumu, pildot Tiesas nolēmumu, kurš pieņemts, īstenojot tai LESD 267. pantā piešķirto kompetenci.
Par ceturto jautājumu
46 Iesniedzējtiesas ceturtā jautājuma pamatā ir pieņēmums, ka tādos apstākļos kā pamatlietā otrajam prasījumam samaksāt nokavējuma procentus, iespējams, ir iestājies noilgums. Tomēr no atbildes uz otro jautājumu, kas minēts šā rīkojuma 42. punktā, izriet, ka līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principi nepieļauj, ka šādu prasījumu var kvalificēt kā jaunu prasījumu, un tādējādi nepieļauj tā noilgumu. Gluži pretēji, no atbildes uz trešo jautājumu šā rīkojuma 45. punktā izriet, ka minētais prasījums jāuzskata par papildinājumu pirmajam prasījumam samaksāt nokavējuma procentus saskaņā ar noteikumiem, kas katrai dalībvalstij jānosaka atbilstoši tās valsts tiesību aktiem.
47 Tādējādi uz ceturto jautājumu atbilde nav jāsniedz.
Par tiesāšanās izdevumiem
48 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
1) Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 183. pants,
ņemot vērā līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principus jāinterpretē tādējādi, ka
gadījumā, ja nodokļa maksātājs lūdz atmaksāt pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas agrāk nebija atgūstams, jo tika piemērots tiesību aktos paredzēts nosacījums, par kuru Tiesa ir lēmusi, ka ar to ir pārkāpts šis pants, tie atļauj atbilstoši attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem šo nodokļa atmaksas pieteikumu uzskatīt par tādu, kas ietver arī prasījumu samaksāt nokavējuma procentus, ņemot vērā mērķi procentu samaksai par PVN pārpalikumu, kuru dalībvalsts ieturējusi, pārkāpjot Savienības tiesību normas, proti, mērķi kompensēt finansiālus zaudējumus, kurus nodokļu maksātājam ir radījusi nespēja rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem.
2) Efektivitātes un nodokļu neitralitātes principi
jāinterpretē tādējādi, ka
tie pieļauj tādu dalībvalsts praksi, saskaņā ar kuru šīs valsts nodokļu administrācija, kas izskata noilguma termiņā iesniegtu prasījumu samaksāt nokavējuma procentus par PVN summām, kuras minētā valsts ieturējusi, pārkāpjot Savienības tiesības, ir atbrīvota no jebkāda pienākuma piešķirt procentus, uz ko neattiecas šis pieteikums, savukārt tie nepieļauj, ka šī administrācija otro prasījumu samaksāt nokavējuma procentus, kurā ir minēts laikposms, uz ko neattiecās šis pirmais prasījums, kvalificē kā jaunu prasījumu, tādējādi izraisot tā noilgumu, ja otrais prasījums attiecas uz nokavējuma procentiem par PVN summām, kuras tika ieturētas tā paša Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kas bija pamatā pirmajam prasījumam, un ja nodokļu maksātājs par iespēju pagarināt šī prasījuma piemērojamību laikā uzzināja tikai pēc tam, kad valsts tiesa bija pieņēmusi nolēmumu, pildot Tiesas nolēmumu, kurš pieņemts, īstenojot tai LESD 267. pantā piešķirto kompetenci.
3) Efektivitātes un nodokļu neitralitātes principi
jāinterpretē tādējādi, ka
otrais prasījums samaksāt nokavējuma procentus par laikposmu, kas nebija norādīts pirmajā prasījumā samaksāt šādus procentus, jāuzskata par papildinājumu šim pirmajam prasījumam saskaņā ar noteikumiem, kuri katrai dalībvalstij jānosaka atbilstoši savas valsts tiesību aktiem, ja otrais prasījums attiecas uz nokavējuma procentiem par PVN summām, kas ieturētas tā paša Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kurš bija pamatā pirmajam prasījumam, un ja nodokļu maksātājs par iespēju pagarināt šī prasījuma piemērojamību laikā uzzināja tikai pēc tam, kad valsts tiesa bija pieņēmusi nolēmumu, pildot Tiesas nolēmumu, kas pieņemts, īstenojot tai LESD 267. pantā piešķirto kompetenci.
[Paraksti]