Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA PRĪTA PIKAMĒES [PRIIT PIKAMÄE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 13. jūnijā (1)
Lieta C‑379/23
Guldbrev AB
pret
Konsumentombudsmannen
(Svea Hovrätt Patent- och marknadsöverdomstolen (Svea apelācijas tiesa kā Patentu un komerclietu apelācijas tiesa, Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīga komercprakse – Direktīva 2005/29/EK – 2. panta c), d) un i) punkts un 3. panta 1. punkts – Kombinēts piedāvājums, kas sastāv no zelta novērtēšanas un iegādes – Jēdzieni “produkts” un “uzņēmēju negodīga komercprakse attiecībā pret patērētājiem”
1. Vai Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem (2), ir piemērojamā situācijā, kurā tirgotājs iegādājas produktu (konkrētajā gadījumā – zeltu) no patērētāja, ja pirms šīs iegādes ir nepieciešams šī produkta novērtēšanas pakalpojums, ko sniedz pats tirgotājs, kurš tādējādi nosaka iegādes cenu?
2. Tāds būtībā ir jautājums, kurš Tiesai jāizskata šajā lietā saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu jautājumu, ko iesniegusi Svea hovrätt, Patent- och marknadsöverdomstolen (Svea apelācijas tiesa kā Patentu un komerclietu apelācijas tiesa, Zviedrija) un kas attiecas uz Direktīvas 2005/29 2. panta c), d) un i) punkta un 3. panta 1. punkta interpretāciju.
3. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā starp Guldbrev AB, kas ir saskaņā ar Zviedrijas tiesībām dibināta akciju sabiedrība, un Konsumentombudsmannen (Ombuds patērētāju tiesību aizsardzības jomā, Zviedrija, turpmāk tekstā – “KO”) saistībā ar prasību, kuru cēlis pēdējais minētais, lūdzot uzdot Guldbrev pārtraukt noteiktu negodīgu komercpraksi attiecībā uz zelta novērtēšanu un iegādi no patērētājiem.
4. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju precizēt tās judikatūru par jēdzieniem “produkts” un “uzņēmēju negodīga komercprakse attiecībā pret patērētājiem” Direktīvas 2005/29 izpratnē, tādā bezprecedenta situācijā, kurā tirgotājs ir tas, kurš pērk produktu no patērētāja, nevis otrādi, kā tas ir ierasts.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
5. Direktīvas 2005/29 2. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:
“Šajā direktīvā:
[..]
c) “produkts” ir jebkura prece vai pakalpojums, tostarp nekustams īpašums, tiesības un pienākumi;
d) “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (turpmāk – arī “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;
[..]
i) “uzaicinājums veikt pirkumu” ir komerciālās saziņas forma, kas norāda produkta īpašības un cenu izmantotajai komerciālās saziņas formai piemērotā veidā un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu;
[..]”
6. Šīs pašas direktīvas 3. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:
“Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.”
B. Zviedrijas tiesības
7. Zviedrijas tiesību sistēmā Direktīva 2005/29 ir transponēta marknadsföringslagen (2008:486) (Likums (2008:486) par komercpraksi; turpmāk tekstā – “Komercprakses likums”).
II. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
8. Guldbrev ir sabiedrība, kas pērk zeltu tiešsaistē, un tās darbība iekļauj zelta novērtēšanu un iegādi no patērētājiem. Guldbrev nav fizisku veikalu un tā veic iepirkšanu un sniedz cenu salīdzināšanas pakalpojumus dažādās tīmekļvietnēs. Iesniedzējtiesā aplūkotie apgalvojumi un citas darbības tika īstenotas Guldbrev tīmekļvietnēs, sociālajos tīklos un Guldbrev patērētājiem nosūtītajās vēstulēs.
9. KO ir lūdzis aizliegt atsevišķus Guldbrev veicināšanas pasākumus un uzlikt Guldbrev par pienākumu sniegt patērētājiem noteiktu informāciju.
10. KO apgalvo, ka produkts, ko Guldbrev reklamē, ir uzskatāms par kombinētu piedāvājumu, kurš sastāv no zelta novērtēšanas un iepirkšanas. Šajā ziņā Guldbrev veicināšanas pasākumu, kas īstenots ar reklāmām Google un tīmekļvietnēs, kuras satur cenu salīdzināšanas rīku, reglamentējot Komercprakses likums, un šis pasākums esot maldinošs un negodīgs saskaņā ar Direktīvu 2005/29 (3), kā arī šo likumu (4).
11. KO uzskata, ka zelta cenas reklamēšana ir ēsmas reklāma un “pievilināšana un apmaiņa” (Bait-and-switch), kas ir pretrunā vairākām Direktīvas 2005/29 I pielikuma tiesību normām (5). Guldbrev neesot pietiekami skaidri tīmekļvietnē identificējusi reklāmu un neesot precizējusi, ka tā ir reklāmas pasūtītāja. Guldbrev reklāmā norādītās maksimālās cenas esot nesaprātīgas un neparedzamas vai neiespējamas Guldbrev noteikto prasību dēļ. Tāpat Guldbrev tiek pārmesti maldinoši apgalvojumi par cenu, kas ietekmējot patērētāju spēju pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu.
12. Guldbrev apstrīdēja KO prasījumus, būtībā apgalvojot, ka šajā lietā nav apstākļu Direktīvas 2005/29 vai Komercprakses likuma piemērošanai, jo attiecīgās darbības attiecās uz pirkšanas pakalpojumiem. Katrā ziņā Guldbrev ieskatā reklāma nav bijusi ne maldinoša, ne negodīga.
13. Pirmās instances tiesa – Patent- och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa) nosprieda, ka Guldbrev darbības ietvaros veiktie pasākumi ir komercprakse, uz kuru attiecas Direktīvas 2005/29 piemērošanas joma. Tā atzina, ka darbības, uz kurām attiecas KO prasījumi, nevar tikt uzskatītas par tādām, kas pēc būtības ir izslēgtas no Komercprakses likuma piemērošanas jomas. Tādējādi tā aizliedza atsevišķus veicināšanas pasākumus un uzdeva Guldbrev iekļaut reklāmā noteiktu informāciju.
14. Guldbrev iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā par atsevišķām pirmās instances tiesas sprieduma daļām un lūdza noraidīt KO prasību.
15. Cita starpā iesniedzējtiesai ir jāizlemj, vai Guldbrev darbības ir negodīga komercprakse. Lai izlemtu šo jautājumu pēc būtības, tai vispirms ir jānosaka, vai Direktīva 2005/29 un Komercprakses likums ir piemērojami pamatlietas faktiskajiem apstākļiem. Tādēļ tai ir jālemj, piemērojot Direktīvas 2005/29 2. panta c), d) un i) punktu un 3. panta 1. punktu, cik lielā mērā zelta novērtēšana un pirkšana no patērētājiem un šajā lietā aplūkotās darbības var tikt uzskatītas par komercpraksi Direktīvas 2005/29 izpratnē.
16. Šajā ziņā minētā tiesa uzskata, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka attiecīgais veicināšanas pasākums pēc būtības var būt komercprakse Direktīvas 2005/29 izpratnē ar nosacījumu, ka tā attiecas uz produktu tās pašas direktīvas izpratnē. Tomēr šķiet, ka Tiesa vēl nav lēmusi par jautājumu, vai šajā lietā aplūkotais tirgotāja piedāvājums attiecas uz “produktu” Direktīvas 2005/29 izpratnē, bet šim jautājumam ir būtiska nozīme, lai noskaidrotu, vai valsts tiesību normas, proti, Komercprakses likums ir jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2005/29 materiālās normas.
17. Šādos apstākļos Svea hovrätt Patent‑ och marknadsöverdomstolen (Svea apelācijas tiesa kā Patentu un komerclietu apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai zelta novērtēšana un pirkšana no patērētājiem ir produkts (kombinēts produkts) [Direktīvas 2005/29] 2. panta c), d) un i) punkta un 3. panta 1. punkta izpratnē tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai zelta novērtēšana pamatlietā aplūkotajā situācijā ir produkts Direktīvas 2005/29 izpratnē?”
18. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Guldbrev, KO un Eiropas Komisija.
III. Juridiskā analīze
A. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
19. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/29 2. panta c), d) un i) punkts un 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka komerciāla darbība, ko veido tirgotāja kombinēts piedāvājums patērētājam novērtēt mantu – šajā gadījumā, zeltu – un šīs mantas iegādi no šī patērētāja, ko veic šis tirgotājs, ir “produkts” minēto tiesību normu izpratnē.
20. Iesniedzējtiesa ir uzdevusi šo jautājumu, lai noteiktu, vai Direktīva 2005/29 ir piemērojama tajā izskatāmajā lietā, un tādēļ valsts Komercprakses likuma attiecīgās tiesību normas ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas materiālās normas. Minētais prejudiciālais jautājums tādējādi attiecas vienīgi un Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomu, nevis uz pamatlietā aplūkoto komerciālo darbību iespējami negodīgo raksturu. Tālab mana analīze koncentrēsies tikai uz šo aspektu.
21. Lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši apsvērumus Tiesai, pauž atšķirīgas nostājas par to, kāda atbilde ir sniedzama uz šo jautājumu. KO un Komisija apgalvo, ka uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši, savukārt Guldbrev apgalvo, ka šajā lietā komerciālā darbība, ko veido zelta novērtēšanas un iegādes kombinācija, nevar būt “produkts” Direktīvas 2005/29 izpratnē.
22. Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu, vispirms jāatgādina, kā izriet no Tiesas judikatūras, ka citstarp no Direktīvas 2005/29 1. panta un tās 23. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt vispārēju augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, pilnībā saskaņojot normas par negodīgu komercpraksi (6).
23. Turpinājumā – Tiesa ir arī nospriedusi, ka Direktīvu 2005/29 raksturo īpaši plaša materiālās piemērošanas joma, un Savienības likumdevējs ir definējis ļoti plašu jēdziena “komercprakse” koncepciju šīs direktīvas izpratnē, jo šīs direktīvas 2. panta d) punktā tā ir definēta kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība” (7).
24. Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka vienīgais Direktīvas 2005/29 2. panta d) punktā paredzētais kritērijs attiecas uz to, ka tirgotāja praksei ir jābūt tieši saistītai ar preces vai pakalpojuma popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem (8).
25. Šeit aplūkotās lietas kontekstā jāatgādina arī, ka Tiesa ir nospriedusi, ka saistītie piedāvājumi, kuri balstās uz vismaz divu atsevišķu izstrādājumu vai pakalpojumu savienojumu vienā vienīgā piedāvājumā, ir komerciālas darbības, kuras skaidri ietilpst uzņēmēja komercstratēģijā un tieši attiecas uz tā pārdošanas veicināšanu un noietu. No tā izriet, ka tie ir komercprakse Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē un līdz ar to ietilpst tās piemērošanas jomā (9).
26. Pamatojoties uz šīm judikatūrā sniegtajām norādēm, ir jāpārbauda, vai tādas komerciālās darbības kā iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā aplūkotās ietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā.
27. Šajā lietā šīs komerciālās darbības sastāv no, pirmkārt, zelta novērtēšanas pakalpojuma, kuru tirgotājs sniedz patērētājam, un, otrkārt, no zelta iegādes, ko uz šī novērtējuma pamata veic šis tirgotājs no tā paša patērētāja.
28. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka attiecīgā tirgotāja komercpiedāvājumā šīs abas darbības ir saistītas un nenodalāmas un tādējādi viena darbība ir atkarīga no otras. Proti, no minētā nolēmuma izriet, ka tirgotājs ir gatavs iegādāties zeltu no patērētāja tikai ar nosacījumu, ka patērētājs akceptē šī tirgotāja piedāvāto novērtēšanas pakalpojumu, lai noteiktu attiecīgā zelta kvalitāti un iegādes cenu. Zelta cenu nosaka novērtēšanas brīdī, un patērētājam ir jāpiekrīt šai cenai, lai zelta pārdošana notiktu.
29. Šādā kontekstā, kā pamatoti apgalvo Komisija, nav šaubu, ka zelta novērtēšanas pakalpojums, kuru tirgotājs sniedz patērētājam, ir “produkts” Direktīvas 2005/29 2. panta c) punkta izpratnē, kurš pēc definīcijas aptver “jebkuru pakalpojumu”. Tālab komercprakse, kas attiecas uz šādu produktu, attiecībā pret patērētājiem saskaņā ar Direktīvas 2005/29 2. panta d) punktu skaidri ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
30. Savukārt šaubas varētu būt attiecībā uz komerciālo darbību, kas ir tirgotāja veikta zelta iegāde no patērētāja. Proti, varētu uzskatīt, ka gadījumā, ja tirgotājs iegādājas produktu no patērētāja, nepastāv “tieš[a] saistī[ba] ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem”, kā prasīts judikatūrā, kas minēta šo secinājumu 24. punktā. Tāda komerciāla darbība – drīzāk otrādi – ir patērētāja veikta produkta piegāde tirgotājam.
31. Tomēr tā iemesla dēļ, ka abas aplūkotās komerciālās darbības ir saistītas un nenodalāmas, kā minēts šo secinājumu 28. punktā, manuprāt, ir jāatzīst, ka šajā lietā pastāv “tieša saistība” starp, pirmkārt, komerciālo darbību, kas ir tirgotāja īstenota zelta iegāde no patērētāja, un, otrkārt, attiecīgo “produktu” atbilstoši Direktīvas 2005/29 2. panta c) punktā ietvertajai definīcijai, proti, zelta novērtēšanas pakalpojumu, ko tirgotājs sniedz patērētājam.
32. Tā kā tirgotājs ir gatavs iegādāties zeltu no patērētāja tikai ar nosacījumu, ka patērētājs pieņem zelta novērtēšanas pakalpojumu, ko tirgotājs sniedz, lai noteiktu attiecīgā zelta kvalitāti un cenu, ir jāuzskata, ka šīs abas nenodalāmās komerciālās darbības ir vienots produkts, kurš, kā izriet no šo secinājumu 25. punktā minētās judikatūras, skaidri ietilpst tirgotāja komercstratēģijā un tieši attiecas uz šī produkta pārdošanas veicināšanu un noietu. No tā izriet, ka kombinētais zelta iegādes piedāvājums, kurš pakļauts nosacījumam par zelta novērtēšanas pakalpojuma pieņemšanu, ir komercprakse Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē un tālab tam ir jāietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
33. Šajā ziņā jānorāda, pirmām kārtām, ka iepriekš izklāstītā interpretācija ir vienīgā interpretācija, kas var nodrošināt Direktīvas 2005/29 pilnīgu iedarbību, garantējot, ka atbilstoši augsta līmeņa patērētāju aizsardzības prasībām negodīga komercprakse tiek efektīvi apkarota (10). Proti, pretēja interpretācija, kuras mērķis ir izslēgt Direktīvas 2005/29 piemērojamību, neaizsargātu attiecīgo patērētāju ekonomiskās intereses, neiekļaujot šīs direktīvas piemērošanas jomā komercpraksi, kuras mērķis ir tieši ietekmēt patērētāju lēmumus, kas būtu acīmredzami pretrunā minētās direktīvas mērķiem (11).
34. Otrām kārtām, manis piedāvātā atbilstošo Direktīvas 2005/29 tiesību normu interpretācija saskan arī ar ļoti plašo šīs direktīvas tvērumu, kas, kā norādīts šo secinājumu 22. punktā, ir atzīts judikatūrā attiecībā uz tās materiālo piemērošanas jomu (12).
35. Trešām kārtām, manis ierosinātā interpretācija atbilst Komisijas paustajai nostājai paziņojumā “Pamatnostādnes par to, kā interpretēt un piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem” (13).
36. Šo pamatnostādņu 2.3.2. punktā, pirmkārt, Komisija ņem vērā, ka var pastāvēt situācijas, kuras ir analogas šajā lietā aplūkotajai, “kad ir iespējams konstatēt saikni starp patērētāja veiktu produkta pārdošanu tirgotājam un (cita) produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājam”. Komisijas ieskatā uz šādām situācijām attiecas Direktīva 2005/29.
37. Otrkārt, tajā pašā minēto pamatnostādņu punktā Komisija skaidri norāda, ka atsevišķos apstākļos var konstatēt pietiekami tiešu saikni starp patērētāja veiktu zelta pārdošanu un tirgotāja veiktu zelta novērtēšanas pakalpojuma pārdošanu vai sniegšanu patērētājam.
38. Taču tādi dokumenti kā šīs pamatnostādnes, lai arī tie nav saistoši un nekādā ziņā nav obligāti Tiesai, saskaņā ar judikatūru var būt noderīgi, interpretējot tādas Savienības atvasinātās tiesības kā Direktīva 2005/29 (14).
39. Noslēgumā – no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, manuprāt, izriet, ka uz iesniedzējtiesas uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, nolemjot, ka Direktīvas 2005/29 2. panta c), d) un i) punkts un 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka mantas novērtēšanas pakalpojums, ko tirgotājs sniedz patērētājam, no vienas puses, un tirgotāja veikta šīs mantas iegāde no šī patērētāja ar nosacījumu, ka pēc minētās novērtēšanas noteiktā cena tiek pieņemta, no otras puses, ir “produkts” šo tiesību normu izpratnē.
B. Par otro prejudiciālo jautājumu
40. Tā kā šis jautājums ir uzdots gadījumā, ja uz pirmo jautājumu sniegtā atbilde ir noliedzoša, un ja Tiesa interpretētu Direktīvas 2005/29 2. panta c), d) un i) punkta un 3. panta 1. punkta normas tā, kā esmu ierosinājis šo secinājumu 39. punktā, atbilde uz to nav jāsniedz.
41. Katrā ziņā no šo secinājumu 29. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz otro prejudiciālo jautājumu arī, manuprāt, ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.
IV. Secinājumi
42. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Svea hovrätt, Patent- och marknadsöverdomstolen (Svea apelācijas tiesa kā Patentu un komerclietu apelācijas tiesa, Zviedrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004, 2. panta c), d) un i) punkts un 3. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
mantas novērtēšanas pakalpojums, ko tirgotājs sniedz patērētājam, no vienas puses, un šī tirgotāja veikta šīs mantas iegāde no šī patērētāja ar nosacījumu, ka pēc minētās novērtēšanas noteiktā cena tiek pieņemta, no otras puses, ir “produkts” šo tiesību normu izpratnē.