VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2016. gada 4. februārī (*)
Atbalsta programma Eiropas audiovizuālajā nozarē (MEDIA 2007) – Atbalsta pasākumi Eiropas filmu starptautiskai izplatīšanai – Uzaicinājums iesniegt priekšlikumus 2013. gada “selektīvās” sistēmas ietvaros – EACEA akts, ar kuru prasītāju informē par tās kandidatūras pieteikuma attiecībā uz filmu “Only God Forgives” noraidīšanu – EACEA akts, ar kuru apstiprināts atteikums, bet kurā norādīti divi jauni pamati – Kompetence – Uzdevumu sadale starp Komisiju un EACEA – Saistošā kompetence – Prasība atcelt tiesību aktu – Apstrīdams tiesību akts – Pieņemamība – Pienākums norādīt pamatojumu – 2012.–2013. gada pastāvīgās pamatnostādnes – Vienošanās par materiālu vai fizisku izplatīšanu – Iepriekšēja EACEA neinformēšana – Kandidatūras pieteikuma nepieļaujamība
Lieta T‑676/13
Italian International Film Srl, Roma (Itālija), ko pārstāv A. Fratini, B. Bettelli un M. Bottino, advokāti,
prasītāja,
pret
Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru (EACEA), ko pārstāv H. Monet un D. Homann, pārstāvji, kuriem palīdz D. Fosselard un A. Duron, advokāti,
atbildētāja,
par prasību atcelt lēmumu, ar kuru noraidīts prasītājas kandidatūras pieteikums saistībā ar subsīdiju piešķiršanu filmai “Only God Forgives” pēc uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus EACEA/21/12 MEDIA 2007 – Atbalsts Eiropas filmu starptautiskai izplatīšanai – 2013. gada “selektīva” sistēma (OV 2012, C 300, 5. lpp.), kas publicēts saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1718/2006/EK par atbalsta programmas īstenošanu Eiropas audiovizuālajā nozarē (MEDIA 2007) (OV L 327, 12. lpp.), kura attiecas uz laikposmu no 2007. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un K. Veters [C. Wetter] (referents),
sekretārs/sekretāre H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 10. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2012. gada 5. oktobrī tika publicēts uzaicinājums iesniegt priekšlikumus EACEA/21/12 MEDIA 2007 – Atbalsts Eiropas filmu starptautiskai izplatīšanai – 2013. gada “selektīva” sistēma (OV 2012, C 300, 5. lpp.) “selektīvās” sistēmas ietvaros, kuras mērķis ir izvēlēties noteiktu skaitu projektus, lai tos atbalstītu, tādējādi veicinot un atbalstot plašāku jaunāko citu Eiropas valstu filmu starptautisku izplatīšanu.
2 Šī publikācija bija saistīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1718/2006/EK par atbalsta programmas īstenošanu Eiropas audiovizuālajā nozarē (MEDIA 2007) (OV L 327, 12. lpp.), kura attiecās uz laikposmu no 2007. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim un kuras saturs tika precizēts ar programmas MEDIA 2007 pastāvīgajām pamatnostādnēm, kuras tika pievienotas uzaicinājumam iesniegt priekšlikumus (turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”).
3 Pamatnostādņu 5. punktā “Pieļaujamības kritēriji” tika iekļauts 5.1. punkts “Pieļaujamās sabiedrības”, kura formulējums ir šāds:
“[..]
Kinoizplatītājs izpilda šādus kritērijus:
1. tam ir filmas izplatīšanas tiesības kinoteātros attiecīgajā teritorijā;
2. tas nodrošina filmas izplatīšanu kinoteātros attiecīgajā teritorijā (nosaka pirmizrādes datumu, plāno, pārbauda un īsteno izplatīšanu un reklāmas kampaņu) un
3. tas sedz ar izplatīšanu saistītos izdevumus. (skat. arī 5.5. punktu “Pieļaujamie priekšlikumi”).
Apakšuzņēmuma pakalpojumus var izmantot, ja:
– par to tiek informēta Aģentūra;
– to apstiprina samaksātie rēķini;
– tas atbilst 10. punktā paredzētajam noteikumam par apakšuzņēmuma pakalpojumu izmantošanu.
Ja izplatīšanas darbības veic vairākas sabiedrības, līgumi/vienošanās starp šīm sabiedrībām ir jādara zināmi Aģentūrai. Aģentūra parasti uzskatīs par pieļaujamu tādu sabiedrību, kura faktiski veic filmu izplatīšanu attiecīgajā teritorijā. Aģentūras lēmumu nevar pārsūdzēt.
Atļauts izmantot “fiziskus izplatītājus” tādu īpašu pakalpojumu sniegšanai kā kinozāļu rezervēšana, kopiju aprite un ienākumu vākšana. Šādiem fiziskiem izplatītājiem nav tiesību saņemt finanšu atbalstu.
[..]”
4 Pamatnostādņu 5.5. punktā “Pieļaujamie priekšlikumi” ir noteikts:
“[..]
Kandidatūras pieteikuma veidlapai pievieno kandidāta uzņēmuma oficiālu vēstuli un visus pārējos dokumentus, kuri minēti kandidatūras pieteikumā.
[..]
Aģentūrai ir tiesības no kandidāta pieprasīt papildu informāciju.
[..]”
5 Saskaņā ar Pamatnostādņu 13. punktu “Priekšlikumu iesniegšanas procedūra”:
“[..]
13.2. Kandidatūras pieteikuma veidlapa
[..]
Turklāt viss kandidatūras pieteikums ir jānosūta ar vēstuli, kurai pievienota:
– elektroniskās veidlapas izdrukāta versija;
– visi kopsavilkuma sarakstā minētie dokumenti.
[..]
13.3. Kandidatūras pieteikšana subsīdijas saņemšanai
[..]
Pēc kandidatūras pieteikuma nosūtīšanas lietā nevar tikt izdarītas nekādas izmaiņas. Tomēr, ja ir jānoskaidro atsevišķi jautājumi, Aģentūra šajā ziņā var sazināties ar kandidātu.
[..]
Visi noraidītie kandidāti tiek informēti rakstveidā.
Kandidātam saistībā ar savu kandidatūras pieteikumu ir jāiesniedz visas attiecīgās vienošanās par izplatīšanu, tostarp vienošanās, kuras jau ir iesniegtas saistībā ar lūgumiem piešķirt finanšu atbalstu iepriekšējā MEDIA programmas uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus ietvaros. Nepilnīgi kandidatūras pieteikumi tiks uzskatīti par nepieļaujamiem.
[..]”
6 Prasītāja Italian International Film Srl 2013. gada 22. martā iesniedza kandidatūras pieteikumu attiecībā uz subsīdiju piešķiršanu filmas “Only God Forgives” (“Tikai Dievs piedod”; turpmāk tekstā – “filma”) izplatīšanai Itālijā.
7 2013. gada 4. jūnijā viens no Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūras (EACEA) darbiniekiem, kurš ir atbildīgs par pieteikumu piešķirt subsīdijas izskatīšanu, norādīja prasītājai, ka viņš vēlētos saņemt vairākus papildu dokumentus. 2013. gada 6. jūnijā prasītāja iesniedza dažus dokumentus, kurus EACEA pievienoja tās kandidatūras pieteikumam, lai to izvērtētu.
8 Par pieteikumu piešķirt subsīdijas izvērtēšanu atbildīgā komiteja (turpmāk tekstā – “izvērtēšanas komiteja”) tās 2013. gada 20. un 21. jūnija sanāksmēs norādīja, ka filmu Itālija izplatīja sabiedrība 01 Distribution, nevis prasītāja, kas nozīmē, ka tās kandidatūras pieteikums nevarēja tikt izraudzīts. Tādējādi izvērtēšanas komiteja nosūtīja Eiropas Komisijai noraidoša lēmuma priekšlikumu.
9 2013. gada 26. jūlija sanāksmē komiteja MEDIA 2007, kura izveidota pie Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta (ĢD), sniedza atzinumu, pārņemot izvērtēšanas komitejas priekšlikumu, izņemot divas izmaiņas, kuras neattiecās uz prasītāju.
10 Ar 2013. gada 2. augusta īstenošanas lēmumu C(2013) 5212 final par individuālu lēmumu attiecībā uz subsīdiju piešķiršanu saistībā ar programmu MEDIA 2007 – Selektīvs atbalsts izplatīšanai (turpmāk tekstā – “2013. gada 2. augusta lēmums”) Komisija sekoja MEDIA 2007 komitejas atzinumam (minētā lēmuma 3. apsvērums), un prasītāja nebija filmas izplatīšanai subsīdiju saņēmušo kandidātu vidū, kuri bija minēti šī lēmuma pielikumā.
11 2013. gada 7. augustā EACEA paziņoja 2013. gada 2. augusta lēmuma saturu prasītājai ar standartveidlapu, uz kuras bija EACEA rekvizīti, norādot, ka “pieteicējs pats nenodrošinās filmas izplatīšanu kinoteātros”.
12 Ar 2013. gada 4. septembra vēstuli prasītāja apstrīdēja šo noraidījuma pamatojumu un iesniedza EACEA vairākus apsvērumus. It īpaši prasītāja norādīja, ka tā patiešām bija filmas izplatītāja kinoteātros un ka tas izrietēja no minētās vēstules pielikumā nosūtītajiem dokumentiem. Tā izklāstīja, kādu komerciālu iemeslu dēļ 01 Distribution logo bija parādījies kā galvenais, un ar nožēlu atzina, ka tas varēja likt Komisijai uzskatīt, ka tā nebija filmas izplatītāja. Tādējādi tā lūdza pārskatīt 2013. gada 2. augusta lēmumu, kura saturs tai tika paziņots 2013. gada 7. augustā.
13 Ar 2013. gada 8. oktobra vēstuli EACEA atbildēja uz prasītājas apsvērumiem, tos noraidot, pamatojoties uz to, ka, lai arī atbilstoši Pamatnostādņu 5.1. punktam rēķinu izsniegšanas un ienākumu vākšanas darbību veikšanas nodošana fiziskam izplatītājam varēja tikt atļauta, šīs atļaujas saņemšana tomēr bija pakļauta nosacījumam, ka bija jādara zināmas ar to saistītās vienošanās EACEA. EACEA uzsvēra, ka, tai sazinoties ar prasītāju 2013. gada 4. jūnijā, lai iegūtu papildu paskaidrojumus (skat. iepriekš 7. punktu), prasītāja neesot darījusi zināmu 2013. gada 26. aprīlī parakstīto vienošanos ar 01 Distribution attiecībā uz filmas izplatīšanu, kas bija nepieciešams, lai izvērtēšanas komiteja varētu pareizi izvērtēt prasītājas iespēju saņemt subsīdiju. Noslēgumā EACEA norādīja, ka “diemžēl tai ir jāapstiprina minētā projekta nepieļaujamība atbilstoši sākotnējam izvērtēšanas komitejas ieteikumam”.
14 EACEA arī informēja prasītāju par tās pārsūdzības iespējām un termiņiem attiecībā uz “šo lēmumu” (turpmāk tekstā – “2013. gada 8. oktobra vēstule”).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2013. gada 18. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
16 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 14. martā, EACEA saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par neieņemamību.
17 Savos rakstveida apsvērumos, kuri Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2014. gada 24. aprīlī, prasītāja apstrīdēja EACEA izvirzītās iebildes par nepieņemamību.
18 Ar 2014. gada 15. septembra rīkojumu Vispārējā tiesa atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. panta 4. punktam EACEA izvirzīto iebildi par nepieņemamību atlika lēmuma pieņemšanai līdz galīgajam spriedumam.
19 2014. gada 27. oktobrī EACEA iesniedza iebildumu rakstu. Replikas raksts tika iesniegts 2014. gada 12. decembrī, un atbildes raksts uz repliku – 2015. gada 26. janvārī.
20 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt “2013. gada 8. oktobra lēmumu [..]”;
– piespriest EACEA noteikt “turpmākus pasākumus”;
– piespriest EACEA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 EACEA prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu vai vismaz kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasības priekšmetu
22 Jānorāda, ka prasība ir vērsta pret lēmumu, kurš, kā apstiprina prasītāja, ir ietverts 2013. gada 8. oktobra vēstulē, nevis pret 2013. gada 2. augusta lēmumu. Tas izriet no prasības pieteikumā iekļautā tiešā formulējuma. Turklāt, lai arī ir tiesa, ka 2013. gada 4. septembrī prasītāja lūdza pārskatīt šo pēdējo minēto lēmumu, vienīgi tā nozīme un pamatojums tai tika darīti zināmi ar 2013. gada 7. augustā paziņoto standarta veidlapu, nevis pats 2013. gada 2. augusta lēmums, kurš nebija minēts šajā veidlapā un tai tika darīts zināms vienīgi EACEA izvirzītajā iebildē par nepieņemamību.
Par pieņemamību
23 EACEA izvirza trīs iebildes par nepieņemamību attiecībā uz, pirmkārt, prasības celšanas termiņa izbeigšanos, pieņemot, ka ir jāuzskata, ka prasība ir vērsta pret 2013. gada 2. augusta lēmumu, otrkārt, to, ka 2013. gada 8. oktobra vēstule nav nelabvēlīgs akts, jo vienīgi 2013. gada 7. augustā paziņotajam 2013. gada 2. augusta lēmumam ir šāds raksturs, un, treškārt, to, ka 2013. gada 8. oktobra vēstulei ir vienīgi apstiprinošs raksturs, ņemot vērā 2013. gada 2. augusta lēmumu.
24 Prasītāja apstrīd šīs iebildes par nepieņemamību un uzskata, ka tās prasība ir pieņemama.
Par prasības celšanas termiņa izbeigšanos
25 No iepriekš 22. punkta izriet, ka prasība ir vērsta pret lēmumu, kurš, kā uzskata prasītāja, ir ietverts 2013. gada 8. oktobra vēstulē, izslēdzot jebko citu. Tādējādi iebilde par nepieņemamību attiecībā uz prasības celšanas termiņa izbeigšanos, ciktāl šī prasība ir vērsta pret 2013. gada 2. augusta lēmumu, par kuru ir jāuzsver, ka pirms tiesvedības tiesā ne tā datums, ne saturs netika darīts zināms prasītājai, ir tikai un vienīgi noraidāma.
Par 2013. gada 8. oktobra vēstules lēmuma raksturu
26 Jāatgādina, ka nav pietiekami, ka Eiropas Savienības iestāde vai struktūra ir nosūtījusi vēstuli tās adresātam kā atbildi uz tā iesniegtu pieteikumu, lai to atzītu par lēmumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kas tādējādi dod tiesības celt prasību to atcelt (šajā ziņā skat. rīkojumu, 1993. gada 27. janvāris, Miethke/Parlaments, C‑25/92, Krājums, EU:C:1993:32, 10. punkts; spriedumu, 1996. gada 22. maijs, AITEC/Komisija, T‑277/94, Krājums, EU:T:1996:66, 50. punkts, un rīkojumu, 2003. gada 5. novembris, Kronoply/Komisija, T‑130/02, Krājums, EU:T:2003:293, 42. punkts).
27 Lai arī tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu attiecas uz visām Savienības iestāžu pieņemtajām normām neatkarīgi no to veida vai formas, kā arī attiecīgā gadījumā uz Savienības struktūru pieņemtajām normām, ievērojot LESD 263. panta piektajā daļā paredzētos nosacījumus un īpašo kārtību, tas ir ar nosacījumu, ka, ja prasību ir cēlusi fiziska persona vai juridiska persona, šīs normas rada saistošas tiesiskās sekas, kas var ietekmēt šīs personas intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli (šajā ziņā skat. spriedumus, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, Krājums, EU:C:1981:264, 9. un 10. punkts; 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, Krājums, EU:C:2011:656, 37. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2015. gada 13. marts, European Coalition to End Animal Experiments/ECHA, T‑673/13, Krājums, EU:T:2015:167, 22. punkts).
28 EACEA ir Savienības struktūra ar juridiskās personas statusu (spriedums, 2010. gada 21. oktobris, Agapiou Joséphidès/Komisija un EACEA, T‑439/08, EU:T:2010:442, 35. punkts), kura ir tikusi izveidota ar Komisijas 2005. gada 14. janvāra Lēmumu 2005/56/EK, ar ko izveido Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru Eiropas Kopienas darbību vadīšanai izglītības, audiovizuālajā un kultūras jomā atbilstoši Padomes Regulai (EK) Nr. 58/2003 (OV L 24, 35. lpp.), kurš ir atcelts un aizstāts ar Komisijas 2009. gada 20. aprīļa Lēmumu 2009/336/EK, ar ko izveido Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru Eiropas Kopienas darbību pārvaldībai izglītības, audiovizuālajā un kultūras jomā atbilstoši Padomes Regulai (EK) Nr. 58/2003 (OV L 101, 26. lpp.). Lēmumā 2009/336, kurš tika grozīts ar Komisijas 2012. gada 18. decembra Īstenošanas lēmumu 2012/797/ES (OV L 349, 68. lpp.) un kurš šobrīd ir atcelts, bet ir piemērojams šim strīdam, nav ietverta neviena norma, kas pieņemta saskaņā ar LESD 263. panta piekto daļu.
29 Tādējādi vienīgi tad, ja tiktu pierādīts, ka 2013. gada 8. oktobra vēstule prasītājai ir radījusi saistošas tiesiskās sekas, kas var ietekmēt tās intereses, būtiski grozot tās tiesisko stāvokli, tā varētu celt prasību atcelt minēto vēstuli (šajā ziņā skat. spriedumus IBM/Komisija, minēts 27. punktā, EU:C:1981:264, 9. punkts; 2006. gada 5. aprīlis, Deutsche Bahn/Komisija, T‑351/02, Krājums, EU:T:2006:104, 35. punkts, un rīkojumu, 2013. gada 19. novembris, 1. garantovaná/Komisija, T‑42/13, EU:T:2013:621, 20. punkts).
30 Lai noteiktu, vai aktam ir šādas sekas, jāanalizē tā saturs (spriedums IBM/Komisija, minēts 27. punktā, EU:C:1981:264, 9. punkts; rīkojumi, 2004. gada 29. aprīlis, SGL Carbon/Komisija, T‑308/02, Krājums, EU:T:2004:119, 39. punkts, un 2012. gada 9. oktobris, Région Poitou-Charentes/Komisija, T‑31/12, EU:T:2012:528, 32. punkts).
31 Pirmkārt, tas tādējādi nozīmē, ka EACEA 2013. gada 8. oktobra vēstulē minētais jēdziens “lēmums” ir tikai viena norāde starp citām, kuru Savienības tiesa var ņemt vērā, lai noteiktu konkrētā akta saturu, bet pats par sevi nevar tai ļaut atzīt to par lēmumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Otrkārt, EACEA ar iebildi par nepieņemamību nevar pamatoti apstrīdēt savu prezumēto kompetences neesamību šāda lēmuma pieņemšanai, jo, ja šīs lietas apstākļu analīzes rezultātā jāsecina, ka 2013. gada 8. oktobra vēstulei ir lēmuma raksturs, jautājums par minētās vēstules autora kompetenci būs jāizvērtē saistībā ar lēmuma, kurš tajā ir ietverts, ārējo tiesiskumu, uz ko attiecas lietas izskatīšana pēc būtības, nevis tās pieņemamība.
32 Šajā lietā ir jānorāda, ka ar 2013. gada 8. oktobra vēstuli EACEA ir aizgājusi tālāk par to, ko nozīmē vienkārši izskaidrot 2013. gada 2. augusta lēmumu, kura saturu un pamatojumu tā bija darījusi zināmu. Tā ne tikai vienīgi atklāja minēto lēmumu, tā pati ieņēma nostāju, noraidot prasītājas iesniegto pieteikumu piešķirt subsīdiju.
33 Lai arī ir tiesa, ka 2013. gada 8. oktobra vēstulē ir ietverta Pamatnostādņu 5.1. punkta interpretācija, ar šo interpretāciju prasītājai netiek norādīti 2013. gada 2. augusta lēmuma pieņemšanas iemesli un turklāt vēstulē tas netiek minēts kā lēmums (skat. iepriekš 22. punktu), bet gan atbalsta pašas EACEA atteikumu “saskaņā ar izvērtēšanas komitejas sākotnējo ieteikumu”.
34 Tādējādi no šīs vēstules analīzes izriet, ka EACEA tai vēlējās piešķirt saistošas tiesiskās sekas, atstājot spēkā atteikumu, kurš sākotnēji tika izteikts pret prasītājas pieteikumu piešķirt subsīdiju, tādējādi tai atņemot iespēju saņemt subsīdiju filmas izplatīšanai Itālijas teritorijā. Ņemot vērā iepriekš 26.–30. punktā atgādināto judikatūru, līdz ar to ir jāsecina, ka 2013. gada 8. oktobra vēstule patiešām ir lēmums LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (turpmāk tekstā – “2013. gada 8. oktobra lēmums”), un tādējādi ir jānoraida EACEA izvirzītā otrā iebilde par nepieņemamību.
Par 2013. gada 8. oktobra lēmuma apstiprinošo raksturu
35 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai lēmums ir tikai agrāka lēmuma apstiprinājums, ja tajā nav ietverti jauni apstākļi salīdzinājumā ar agrāku tiesību aktu un ja pirms tam nav atkārtoti izvērtēts šī agrākā tiesību aktu adresāta stāvoklis (spriedumi, 1970. gada 14. aprīlis, Nebe/Komisija, 24/69, Krājums, EU:C:1970:22, 8. punkts; 1980. gada 10. decembris, Grasselli/Komisija, 23/80, Krājums, EU:C:1980:284, 18. punkts, un 2002. gada 11. jūnijs, AICS/Parlaments, T‑365/00, Krājums, EU:T:2002:151, 30. punkts).
36 Jākonstatē, ka EACEA pirms 2013. gada 8. oktobra lēmuma pieņemšanas izvērtēja prasītājas iesniegto informāciju tās 2013. gada 4. septembra vēstulē, pirms tam norādot, ka šī informācija saskaņā ar Pamatnostādņu 5.1. punktu bija tai jānosūta brīdī, kad tā bija sazinājusies ar prasītāju 2013. gada 4. jūnijā, “lai saņemtu papildu paskaidrojumus par sabiedrības operatīvo spēju izplatīt filmu”, jo ar šādu informāciju izvērtēšanas komiteja varētu veikt “precīzu projekta vērtējumu”. Tādējādi no minētā ir secināms, ka, lai arī 2013. gada 2. augusta lēmums, kura saturs tika paziņots 2013. gada 7. augustā ar standarta veidlapu, bija balstīts uz pamatojumu, ka prasītāja pati nenodrošinās filmas izplatīšanu kinoteātros, 2013. gada 8. oktobra lēmums balstās uz pamatojumu, saskaņā ar kuru prasītāja nav darījusi zināmu EACEA informāciju, kas vajadzīga, lai veiktu precīzu projekta vērtējumu. Šajā ziņā EACEA precizēja, ka apakšuzņēmumu pakalpojumu ierobežota izmantošana, piemēram, attiecībā uz biļešu izsniegšanu un rēķinu izsniegšanu, varēja tikt atļauta ar nosacījumu, ka tas tika darīts zināms. 2013. gada 8. oktobra lēmumam, kurā ietverts cits pamatojums nekā 2013. gada 2. augusta lēmumā minētais, kas liecina par prasītājas 2013. gada 4. septembra vēstulē minētās jaunās informācijas ņemšanu vērā, līdz ar to nav apstiprinoša rakstura.
37 Tādējādi ir jānoraida EACEA izvirzītā trešā iebilde par nepieņemamību un jālemj par pieņemamo prasību.
Par lietas būtību
38 Prasītāja savas prasības atbalstam izvirza divus pamatus, kuri attiecas uz, pirmkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un, otrkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, tādējādi padarot 2013. gada 8. oktobra lēmumu par prettiesisku.
39 EACEA uzskata, ka neviens no šiem pamatiem nav pamatots.
Par EACEA kompetenci pieņemt 2013. gada 8. oktobra lēmumu
40 Pirms attiecīgā gadījumā divu prasības pamatu izvērtēšanas Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē, vai EACEA kompetencē bija pieņemt 2013. gada 8. oktobra lēmumu (attiecībā uz pamata par tāda lēmuma izdevēja kompetences neesamību, kurš iesniegts tā tiesiskuma pārbaudei Savienības tiesā, absolūto raksturu skat. spriedumus, 1960. gada 10. maijs, Vācija/Augstā iestāde, 19/58, Krājums, EU:C:1960:19, 488. lpp.; 2003. gada 28. janvāris, Laboratoires Servier/Komisija, T‑147/00, Krājums, EU:T:2003:17, 45. punkts, un 2013. gada 13. decembris, Ungārija/Komisija, T‑240/10, Krājums, EU:T:2013:645, 70. punkts), precizējot, ka lietas dalībniekiem bija iespēja saskaņā ar sacīkstes principu izteikties par šo jautājumu, jo EACEA pati iebildē par nepieņemamību ir norādījusi, ka tās kompetencē nebija pieņemt tādu lēmumu kā 2013. gada 8. oktobra lēmums un ka tiesas sēdē tika uzdoti EACEA vairāki jautājumi, tostarp, lai noskaidrotu, vai tās kompetencē bija pārskatīt tādus lēmumus kā 2013. gada 2. augusta lēmums un vai pastāvēja saistošas kompetences gadījumi, noraidot pieteikumus piešķirt subsīdiju. Prasītāja tiesas sēdē tika aicināta sniegt savu viedokli par šiem jautājumiem un EACEA sniegtajām atbildēm. No minētā izriet, ka gan tiesvedības rakstveida daļā, gan tiesvedības mutvārdu daļā ir ticis ievērots sacīkstes princips attiecībā uz pamatu par apstrīdētā tiesību akta izdevēja kompetenci atbilstoši judikatūrai saistībā ar pamatu, kurš ticis izvirzīts pēc Vispārējās tiesas ierosmes (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, Krājums, EU:C:2009:742, 57. un 60. punkts).
41 Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši grozītā Lēmuma 2009/336 7. apsvērumam “ar [..] programmām saistīto uzdevumu deleģēšana izpildaģentūrai var tikt īstenota, skaidri nodalot programmu plānošanas posmus un finansēšanas lēmumu pieņemšanas posmus [..] no projektu īstenošanas, ko var uzticēt izpildaģentūrai”. Turklāt minētā lēmuma 8. apsvērumā ir noteikts, ka “Izpildaģentūras izveidošana nerada izmaiņas Padomes īstenotajā dažādās programmās paredzēto darbību dažu posmu pārvaldības deleģēšanā Komisijai”.
42 Lēmuma 2009/336, ar grozījumiem, 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka EACEA “atbild par šādu Kopienas programmu daļu vadību: [..]
28) atbalsta programma Eiropas audiovizuālajā nozarē (“Media 2007”) (2007–2013), kas pieņemta ar [..] Lēmumu Nr. 1718/2006 [..]”.
43 Šī paša lēmuma, ar grozījumiem, 4. panta 2. punktā ir noteikts, ka, lai pārvaldītu 1. punktā minētās Kopienas programmu daļas, EACEA “atbild par šādiem uzdevumiem:
a) visa projektu dzīves cikla pārvaldība, īstenojot tai uzticētās Kopienas programmas [..];
b) budžeta izpildes instrumentu pieņemšana attiecībā uz ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī dažu vai visu vajadzīgo darbību veikšana, lai īstenotu Kopienas programmas, pamatojoties uz Komisijas piešķirtajām pilnvarām, tostarp to darbību veikšana, kas saistītas ar subsīdiju piešķiršanu un līgumu slēgšanu.”
44 Turpinājumā ir jānorāda, ka ar Komisijas 2009. gada 6. maija lēmumu C(2009) 3355, galīgā redakcija, par pilnvaru deleģēšanu Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūrai, lai izpildītu uzdevumus, kuri saistīti ar Kopienu programmu izglītības, audiovizuālajā un kultūras jomā īstenošanu, tostarp Kopienu budžetā ietverto prasījumu izpilde, kurš grozīts ar lēmumu C(2010) 7095, galīgā redakcija, tika īstenots Lēmums 2009/336. Programma MEDIA 2007 tādējādi tika minēta lēmuma C(2009) 3355, galīgā redakcija, teksta 28. punktā. Minētā lēmuma 5. panta “Budžeta izpildes uzdevumi” 1. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka EACEA “piešķir subsīdijas un pārvalda ar to saistītās vienošanās un lēmumus” un ka “tādējādi Komisija ir uzdevusi [EACEA] veikt dažas vai visas darbības, kas vajadzīgas subsīdiju piešķiršanas procedūru uzsākšanai vai pabeigšanai, kuru sīkāki noteikumi ir iekļauti III pielikumā”.
45 Lēmuma C(2009) 3355, galīgā redakcija, ar grozījumiem, I pielikuma 26. punkta trešajā ievilkumā ir atgādināts, ka EACEA piedalās lielākās daļas no programmas MEDIA 2007 daļu, tostarp attiecībā uz izplatīšanu, īstenošanā un pārvaldībā.
46 Šī paša lēmuma III pielikumā ir noteikti EACEA deleģētie uzdevumi, kuru vidū saskaņā ar A 5. punktu ir iekļauta “projektu atlasīšana vai, ja [programmu juridiskajā pamatā ir paredzēts], ka Komisijai ir jāatlasa projekti, atlases priekšlikuma, kas jāpieņem Komisijai atbilstoši komitoloģijas procedūrām, sagatavošana”, saskaņā ar A 6. punktu “individuālu lēmumu [par] subsīdiju [piešķiršanu] paziņošana [to saņēmējiem]” un A 7. punkta izpratnē “pieteikumu [pārskatīt lēmumus par subsīdiju piešķiršanu izskatīšana]”.
47 Visbeidzot Lēmuma Nr. 1718/2006 (skat. iepriekš 2. punktu) 10. panta 2. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts, ka priekšlikumus par Kopienas līdzekļu piešķiršanu, ja summa pārsniedz EUR 300 000 izplatīšanai, pieņem saskaņā ar procedūru, kas minēta šī paša lēmuma 11. panta 2. punktā, savukārt minētā lēmuma 10. panta 3. punktā ir norādīts, ka “šā lēmuma īstenošanai vajadzīgos pasākumus attiecībā uz visiem citiem jautājumiem paredz saskaņā ar procedūru, kas minēta [Lēmuma Nr. 1718/2006] 11. panta 3. punktā”, kurā it īpaši ietilpst priekšlikumi par Kopienas līdzekļu piešķiršanu, ja summa pārsniedz EUR 300 000 izplatīšanai. Lēmuma Nr. 1718/2006 11. panta 1. punktā ir precizēts, ka Komisijai palīdz komiteja, un tā 2. punktā ir izdarīta atsauce uz Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmuma 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 23. lpp.), 4. un 7. pantu, un tā 4. punktā ir izdarīta atsauce uz Lēmuma 1999/468 3. un 7. pantu. Šī pēdējā minētā lēmuma 3. pantā ir definēta konsultēšanās procedūra, savukārt 4. pantā ir aprakstīta vadības procedūra. Tomēr Lēmums 1999/468 tika atcelts ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulas (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 13. lpp.), 12. panta pirmo daļu. Šīs regulas 13. pantā ir precizēts, ka atsauces uz Lēmuma 1999/468 3. pantu no šī brīža ir jāsaprot tādējādi, ka tiek piemērota Regulas Nr. 182/2011 4. pantā paredzētā konsultēšanās procedūra, savukārt atsauces uz Lēmuma 1999/468 4. pantu ir jāsaprot tādējādi, ka tiek piemērota Regulas Nr. 182/2011 5. pantā paredzētā pārbaudes procedūra, izņemot tā 4. punkta otro un trešo daļu.
48 Šajā ziņā jāpiebilst, ka Pamatnostādņu 4. punkta priekšpēdējā daļā ir norādīts, ka subsīdijas maksimālais apmērs ir EUR 150 000 katram izplatītajam un par katru filmu, un ka Pamatnostādņu 4. punkta pēdējā daļā ir precizēts, ka EACEA patur tiesības nepiešķirt visus pieejamos līdzekļus. Šī robežvērtība un šī atruna tika atkārtotas uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus EACEA/21/12 5. punkta trešajā un ceturtajā daļā.
49 No visām iepriekš minētajām normām izriet, ka EACEA kompetence tādu subsīdiju jomā, kuras piešķirtas uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus EACEA/21/12 ietvaros, kurš pieņemts, īstenojot programmu MEDIA 2007, vienīgi attiecas uz, pirmkārt, katra pieteikuma iesniedzēja lietas izskatīšanu, lai sagatavotu “atlases priekšlikumu, kas jāpieņem Komisijai saskaņā ar komitoloģijas procedūrām” atbilstoši Lēmuma C(2009) 3355, galīgā redakcija, ar grozījumiem, III pielikuma A 5. punkta otrajai tajā paredzētajai alternatīvai, otrkārt, “individuālu lēmumu [par] subsīdiju [piešķiršanu] paziņošanu [to saņēmējiem]” atbilstoši minētā pielikuma A 6. punktam un, treškārt, saskaņā ar šī paša pielikuma A 7. punktu “pieteikumu [pārskatīt lēmumus par subsīdiju piešķiršanu izskatīšanu]”.
50 Šajā lietā EACEA izskatīja prasītājas lietas materiālus, ņemot vērā informāciju, kuru tā bija tai iesniegusi, un 2013. gada 4. jūnijā ar elektroniskā pasta vēstuli lūdza tai iesniegt papildu informāciju. Atbildot uz šo elektroniskā pasta vēstuli, prasītāja ar tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli apstiprināja, ka tā ir “filmas izplatītāja Itālijā”, tomēr šajā ziņā nesniedzot apliecinošus dokumentus, un 2013. gada 6. jūnija nosūtīja EACEA papildu informāciju par pieredzi, kuru tā bija ieguvusi kā izplatītāja, it īpaši pēdējo piecu gadu laikā. Izanalizējot visus lietas materiālus, EACEA izteica Komisijai priekšlikumu atteikt subsīdiju piešķiršanu, un Komisija pieņēma 2013. gada 2. augusta lēmumu, ievērojot Regulas Nr. 182/2011 4. pantā paredzēto konsultēšanās procedūru attiecībā uz priekšlikumu par Savienības līdzekļu piešķiršanu, ja summa nepārsniedz EUR 300 000 izplatīšanai atbilstoši Lēmuma Nr. 1718/2006 10. panta 2. un 3. punktam. 2013. gada 2. augusta lēmuma 3. apsvērumā ir pārņemts pamatojums, kuru komiteja MEDIA 2007 bija norādījusi savā 2013. gada 26. jūlija atzinumā, kurā savukārt attiecībā uz prasītāju bija pārņemts izvērtēšanas komitejas priekšlikums (skat. iepriekš 8.–10. punktu), proti, tas, ka filmu Itālija izplatīja sabiedrība 01 Distribution, nevis prasītāja, kas nozīmē, ka tās kandidatūras pieteikums nevarēja tikt atlasīts. 2013. gada 7. augustā EACEA pārņēma šo noraidošo pamatojumu, paziņojuma standarta veidlapā ievelkot krustiņu šādam aprakstam atbilstošā kvadrātiņā: “pieteicējs pats nenodrošinās filmas izplatīšanu kinoteātros”. 2013. gada 4. septembrī prasītāja nosūtīja EACEA vēstuli, kura nepārprotami ir uzskatāma par pieteikumu pārskatīt lēmumu par subsīdiju piešķiršanu Lēmuma C(2009) 3355, galīgā redakcija, ar grozījumiem, III pielikuma A 7. punkta izpratnē.
51 Tādējādi tādos apstākļos kā šajā lietā EACEA, lai izskatītu šo pieteikumu, bija izvēle starp to, ka tā vienīgi izskaidro 2013. gada 2. augusta lēmumu, vai to, ka tā vēršas Komisijā, lai tā to grozītu, vai nu piešķirot subsīdiju, vai to atsakot, bet citu, nevis sākotnēji minēto iemeslu dēļ. EACEA kompetencē nekādi nevarēja būt tāda lēmuma grozīšana, kura pieņemšana nebija tās kompetencē.
52 Lai arī ir tiesa, ka Pamatnostādņu 5.1. punktā ir noteikts, ka, ja izplatīšanas darbības veic vairākas sabiedrības, līgumi/vienošanās starp šīm sabiedrībām ir jādara zināmi EACEA, kura principā uzskatīs par pieļaujamu tādu sabiedrību, kura faktiski veic filmu izplatīšanu attiecīgajā teritorijā, un tā šajā ziņā pieņem “lēmumu, [..] kuru nevar pārsūdzēt”, šis formulējums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz to, ka EACEA, izskatot pieteikumus, ir galīgi jāieņem sava nostāja, lai Komisijai iesniegtu atlases priekšlikumu, neskarot pieteikuma iesniedzēja iespēju vēlāk apstrīdēt, saskaņā ar administratīvajām tiesībām pārsūdzot šīs iestādes lēmumu. Jebkāda cita interpretācija būtu pretrunā Lēmuma C(2009) 3355, galīgā redakcija, ar grozījumiem, III pielikuma A 7. punktā ietvertajam tiešajam formulējumam, kurā ir ietvertas tiesības celt minēto prasību.
53 No tā izriet, ka EACEA, pašai paziņojot par atteikumu, balstoties uz Komisijas neizmantotu pamatojumu, ir padarījusi 2013. gada 8. oktobra lēmumu par tādu, kuru pieņēmusi iestāde, kurai nav kompetences.
54 Tomēr no judikatūras, kura iedibināta saistībā ar lietām, kuru apstākļi bija salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem, izriet, ka saistošās kompetences gadījumā kompetences neesamības trūkums nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo šī atcelšana, kas veikta apstrīdētā lēmuma izdevēja kompetences neesamības dēļ, ja šis trūkums tiek labots brīdī, kad tas ir radies, varētu notikt tikai tad, ja tiktu pieņemts identisks lēmums pēc būtības (šajā ziņā skat. spriedumus, 1983. gada 6. jūlijs, Geist/Komisija, 117/81, Krājums, EU:C:1983:191, 6. un 7. punkts; 1992. gada 9. oktobris, De Persio/Komisija, T‑50/91, Krājums, EU:T:1992:104, 10., 22. un 24. punkts, un 2010. gada 19. janvāris, De Fays/Komisija, T‑355/08 P, Krājums‑CDL, EU:T:2010:16, 57. un 58. punkts).
55 Tādējādi ir jānosaka, vai šajā gadījumā Komisija atradās saistošas kompetences situācijā tādējādi, ka EACEA, aizstājot prasītājas pieteikuma noraidīšanas pamatojumu ar Komisijas norādīto pamatojumu 2013. gada 2. augusta lēmumā, ir pieņēmusi identisku lēmumu pēc būtības tam, kuru, ievērojot kompetenci, pieņēma Komisija, izvērtējot to pašu informāciju, kura darīta zināma ar 2013. gada 4. septembra vēstuli.
56 Kā izriet no iepriekš 3. punktā citētā Pamatnostādņu 5.1. punkta, subsīdijas piešķiršanas par izplatīšanu priekšnoteikums ir tāds, ka pieteikuma iesniedzējs pats veic filmas izplatīšanu kinoteātros attiecīgajā teritorijā. Tomēr šajā normā ir paredzēta iespēja izplatītājam ierobežoti izmantot apakšuzņēmumu sniegtos pakalpojumus ar nosacījumu, ka par šo izmantošanu “tiek informēta [EACEA]”. Tālāk 5.1. punktā ir atkārtots šis informēšanas pienākums, šoreiz darbību kopīgas veikšanas gadījumā, nosakot, ka, “ja izplatīšanas darbības veic vairākas sabiedrības, līgumi/vienošanās starp šīm sabiedrībām ir jādara zināmi EACEA”. Šajā pašā punktā ir precizēts, ka ir atļauts izmantot “fiziskus izplatītājus” tādu īpašu pakalpojumu sniegšanai kā kinozāļu rezervēšana un ienākumu vākšana.
57 Prasītāja uzskata, ka tā patiešām ir filmas izplatītāja un ka par vienošanos, kuru tā bija noslēgusi ar sabiedrību 01 Distribution par kinozāļu rezervēšanu, filmas kopiju apriti, ienākumu vākšanu, kā arī filmas izziņošanu ar galveno 01 Distribution logo, netika informēta EACEA, jo šī vienošanās acīmredzami bija jāuzskata par tā sauktās “materiālās izplatīšanas” darbības deleģēšanu trešajai personai un tai katrā ziņā nebija apakšuzņēmuma līguma rakstura.
58 EACEA apstrīd šo interpretāciju.
59 Jānorāda, ka Pamatnostādņu 5.1. punktā, kā izriet no iepriekš minētā 56. punkta, patiesībā ir paredzēts iedalīt vienošanās par izplatīšanu trīs kategorijās, kuras attiecīgi atbilst apakšuzņēmuma līgumiem, vienošanās norunām par izplatīšanas darbību sadali starp vairākiem saimnieciskās darbības subjektiem, kā arī vienošanās norunām, saskaņā ar kurām tiek izmantoti “fiziskie izplatītāji” īpašu pakalpojumu sniegšanai, kuriem nav tiesību saņemt subsīdijas. Tomēr tas, ka šiem fiziskajiem izplatītājiem nav tiesību saņemt subsīdijas, nenozīmē, ka vienošanās par to izmantošanu īpašu pakalpojumu sniegšanai nav jādara zināmas EACEA. Turklāt, pat lai tikai pārbaudītu šādas vienošanās par fizisku izplatīšanu materiālo esamību un to, ka ar to netiek pārsniegts šis konkrētais apjoms, ikvienam pieteikuma iesniedzējam, cik vien iespējams, ir jāsniedz EACEA informācija, kura vajadzīga pieteikuma par subsīdiju piešķiršanu izvērtēšanai, tostarp informācija, ar kuru tās satura pārprašanas dēļ var neapmierināt pieteikumu par subsīdiju piešķiršanu.
60 Šī interpretācija ir pareiza vēl jo vairāk tāpēc, ka tas, ka izplatītājs slēdz līgumu ar trešajām sabiedrībām, lai nodrošinātu daļu izplatīšanas uzdevumu izpildi, ir izņēmums no principa, saskaņā ar kuru pašam izplatītājam ir jānodrošina filmas izplatīšana, kas nozīmē, ka šis izņēmums ir jāinterpretē šauri (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 17. septembris, Baltic Agro, C‑3/13, Krājums, EU:C:2014:222, 24. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2012. gada 22. maijs, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, T‑300/10, Krājums, EU:T:2012:247, 90. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Pamatnostādņu 13.3. punktā, kurā minēts pienākums “iesniegt visas attiecīgās vienošanās par izplatīšanu”, ir atgādināts EACEA atbilstošas informācijas svarīgums.
61 Jāpiebilst, ka prasītājai šajā lietā bija papildu iespēja papildināt savus lietas materiālus, jo ar to bija sazinājusies EACEA, lai tiktu iesniegti vairāki dokumenti. Tam vajadzēja pievērst tās uzmanību uz minēto lietas materiālu iespējamo nepilnību un būt tai pēc iespējas izsmeļošākai.
62 Citiem vārdiem, lai arī līgums, kurš prasītāju saista ar sabiedrību 01 Distribution, ir vienīgi līgums par fizisku izplatīšanu Pamatnostādņu 5.1. punkta izpratnē, kas ar lietas materiāliem nevar tikt konstatēts, prasītājai bija pienākums par to informēt EACEA tās pieteikuma par subsīdiju piešķiršanu iesniegšanas brīdī, lai gan EACEA, gan Komisija varētu pieņemt lēmumu, pilnībā pārzinot iemeslu, kādēļ filmas reklāmas rullītī un plakātos ir 01 Distribution logo. Tikai ar dokumentu, kurš tika pievienots prasītājas 2013. gada 4. septembra vēstulei, proti, vairāk nekā vienu mēnesi pēc 2013. gada 2. augusta lēmuma, EACEA tika informēta par 2013. gada 26. aprīlī parakstītās vienošanās starp prasītāju un sabiedrību 01 Distribution esamību.
63 Interpretācija, saskaņā ar kuru prioritāte ir attiecībā uz to, ka EACEA tiek sniegta cik vien iespējams pilnīga un atbilstoša informācija, turklāt ir vienīgā, kura ir saderīga ar labas pārvaldības principu un it īpaši pareizu finanšu pārvaldības un Savienības budžeta līdzekļu izmantošanas paredzētajiem mērķiem pārbaudes principiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2010. gada 17. jūnijs, CEVA/Komisija, T‑428/07 un T‑455/07, Krājums, EU:T:2010:240, 126. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 19. aprīlis, Aecops/Komisija, T‑53/11, EU:T:2013:205, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Pieteikuma iesniedzēja iesniegtas nepilnīgas vai kļūdainas informācijas rezultātā EACEA nevar ieteikt Komisijai finansēt filmas izplatīšanu, lai arī ir šaubas par to, vai izplatītājs ir izpildījis piemērojamajā tiesiskajā regulējumā paredzētos nosacījumus. Tas turklāt ir izskaidrots Pamatnostādņu 13.3. punktā, saskaņā ar kuru nepilnīgus kandidatūras pieteikumus uzskata par nepieļaujamiem. Tādējādi EACEA, noraidot pieteikumu par subsīdiju piešķiršanu tādēļ, ka nav tikusi darīta zināma starp prasītāju un 01 Distribution noslēgtā vienošanās, – pamatojums, kura faktisko pamatu prasītāja nav apstrīdējusi, rīkojās situācijā, kad Komisija – iestāde, kuras kompetencē bija pieņemt lēmumu, – pieņēma lēmumu saistošās kompetences ietvaros.
64 Līdz ar to saskaņā ar iepriekš 54. punktā minēto judikatūru kompetences neesamības trūkums nevar radīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo minētā atcelšana, kas veikta apstrīdētā lēmuma izdevēja kompetences neesamības dēļ, ja šis trūkums tika labots brīdī, kad tas radās, varētu notikt tikai tad, ja tiktu pieņemts identisks lēmums pēc būtības.
Par prasības pamatiem
65 No iepriekš 54. punktā minētās judikatūras izriet, ka, ja konstatē, ka iestāde ir rīkojusies saistošās kompetences situācijā, visi pret tās lēmumu vērstie pamati ir jānoraida kā neefektīvi. Tas pats tādējādi attiecas uz pamatiem par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību (spriedumi, 1976. gada 29. septembris, Morello/Komisija, 9/76, Krājums, EU:C:1976:129, 11. punkts, un Geist/Komisija, minēts 54. punktā, EU:C:1983:191, 6. un 7. punkts), kā arī principā par kļūdu faktos, kļūdu tiesību piemērošanā vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā (šajā ziņā skat. spriedumu Morello/Komisija, minēts iepriekš, EU:C:1976:129, 11. punkts), jo iestādei bija pienākums izdarīt savu secinājumu.
66 Pakārtoti ir jāprecizē, ka prasītājas apgalvotais pretrunīgais pamatojums konkrēti izriet no noraidīšanas pamatojuma, kurš atšķiras no tā noraidīšanas pamatojuma, kas iekļauts 2013. gada 2. augusta lēmumā un kuru ir norādījusi EACEA (skat. iepriekš 36. punktu), attiecībā uz ko Vispārējā tiesa izdarīja secinājumus, lai noliegtu, ka 2013. gada 8. oktobra lēmumam ir apstiprinoša tiesību akta raksturs. Kā tika nolemts iepriekš 63. punktā, prasītāja nevar pamatoti apstrīdēt šādu pamatojumu, jo tas atbilst pamatojumam, kas Komisijai būtu bijis jānorāda, ja tai būtu jāpieņem lēmums.
67 Visbeidzot attiecībā uz prasījumu par to, lai Vispārējā tiesa uzdod EACEA veikt “turpmākus pasākumus”, jāatgādina, ka tiesiskuma pārbaudes, kas balstīta uz LESD 263. pantu, ietvaros Vispārējās tiesas kompetencē nav izdot rīkojumus Savienības iestādēm un struktūrām (spriedums, 1998. gada 15. septembris, European Night Services u.c./Komisija, T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94, Krājums, EU:T:1998:198, 53. punkts, un rīkojums, 2014. gada 27. janvāris, Stolz/Parlaments un Komisija, T‑582/13, EU:T:2014:69, 10. punkts).
68 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība nav pamatota un ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
69 Atbilstīgi Vispārējās tiesas Reglamenta 135. panta 2. punktam lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kurus Vispārējā tiesa atzīst par nepamatotiem vai ļaunprātīgi radītiem.
70 Šajā lietā, pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka 2013. gada 7. augusta paziņojumā, kurš pamatoti tika veikts ar EACEA rekvizītiem, attiecībā uz prasītāju nebija precizēts ne tas, ka subsīdijas atteikuma lēmuma, kurš attiecās uz prasītāju, izdevējs bija Komisija, ne minētā lēmuma datums, proti, 2013. gada 2. augusts. Tikai šīs prasības celšanas brīdī prasītāja uzzināja šo informāciju. Turklāt EACEA, 2013. gada 8. oktobrī pieņemot lēmumu savā vārdā ar citu pamatojumu nekā to, kuru bija norādījusi Komisija, un vēlāk noliedzot, ka tās aktam ir lēmuma raksturs, un nevēršoties Komisijā, lai tā labotu šo lēmumu, radīja prasītājai nenoteiktības situāciju, kuru tā varēja izbeigt, vienīgi ceļot prasību Vispārējā tiesā.
71 Otrkārt, šo situāciju saasināja prasītājas rīcība; prasītāja, kopš pieteikuma par subsīdiju piešķiršanu brīža nesniedzot informāciju, kura tai bija jādara zināma saskaņā ar Pamatnostādnēm un kas EACEA ļautu izteikt priekšlikumu Komisijai, kurš būtu atbilstošs un katrā ziņā balstīts uz visu lietas materiālos iekļauto informāciju, pati ir atņēmusi šai struktūrai un šai iestādei iespēju noteikt, vai ar 01 Distribution noslēgtā vienošanās bija tikai vienošanās par materiālu izplatīšanu un vai prasītāja tādējādi bija vienīgā filmas izplatītāja.
72 Ņemot vērā šos faktus, izskatāmās lietas apstākļi tiks pienācīgi novērtēti, nospriežot, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Italian International Film Srl un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūra (EACEA) sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 4. februārī.
[Paraksti]