VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2018. gada 12. jūlijā (*)

Konkurence – Karteļi – Eiropas spēka kabeļu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Vienots un turpināts pārkāpums – Lēmuma par pārbaudi prettiesiskums – Saprātīgs termiņš – Labas pārvaldības princips – Personiskās atbildības princips – Solidāra atbildība par naudas soda samaksu – Pietiekams pārkāpuma pierādījums – Pārkāpuma ilgums – Naudas sodi – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – Neierobežota kompetence

Lieta T‑475/14

Prysmian SpA, Milāna (Itālija),

Prysmian Cavi e Sistemi Srl, Milāna,

ko pārstāv C. Tesauro, F. Russo, L. Armati un C. Toniolo, advokāti,

prasītājas,

ko atbalsta

The Goldman Sachs Group, Inc., Ņujorka, Ņujorka (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv W. Deselaers, J. Koponen un A. Mangiaracina, advokāti,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja C. Giolito, L. Malferrari, P. Rossi un H. van Vliet, vēlāk – C. Giolito, P. Rossi un H. van Vliet, pārstāvji, kuriem palīdz S. Kingston, barrister,

atbildētāja,

ko atbalsta

Pirelli & C. SpA, Milāna, ko pārstāv M. Siragusa, G. Rizza, P. Ferrari, F. Moretti un A. Fava, advokāti,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Komisijas Lēmumu C(2014) 2139 final (2014. gada 2. aprīlis) par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39610 – spēka kabeļi), ciktāl tas attiecas uz prasītājām, un, otrkārt, samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un R. Barentss [R. Barents],

sekretāre: K. Hērena [C. Heeren], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 20. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

 Prasītājas un attiecīgā nozare

1        Prasītājas Prysmian SpA un Prysmian Cavi e Sistemi Srl (turpmāk tekstā – “PrysmianCS”) ir divas Itālijā reģistrētas sabiedrības, kas kopā veido Prysmian grupu. Otrā no tām, kura pilnībā pieder pirmajai, ir pasaules mēroga tirgus dalībniece zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu nozarē. Laikposmā no 1999. gada 18. februāra līdz 2005. gada 28. jūlijam PrysmianCS piederēja Pirelli & C. SpA (turpmāk tekstā – “Pirelli”), agrāk – Pirelli SpA, sākotnēji būdama daļa no Pirelli Cavi e Sistemi SpA (turpmāk tekstā – “PirelliCS”) uzņēmējdarbības, vēlāk – pēc šīs sabiedrības sadalīšanas – tā kļuva par autonomu sabiedrību Pirelli Cavi e Sistemi Energia SpA (turpmāk tekstā – “PirelliCSE”). 2005. gada jūlijā šī pēdējā minētā sabiedrība tika pārdota Goldman Sachs Group, Inc. (turpmāk tekstā – “Goldman Sachs”) meitasuzņēmumam, un sākotnēji tā kļuva par Prysmian Cavi e Sistemi Energia Srl (turpmāk tekstā – “PrysmianCSE”) un visbeidzot – par PrysmianCS.

2        Zemūdens un apakšzemes spēka kabeļi tiek izmantoti attiecīgi zem ūdens un zem zemes elektroenerģijas pārvadei un sadalei. Tie ir iedalīti trīs kategorijās: zemsprieguma, vidēja sprieguma, kā arī augsta un ļoti augsta sprieguma kabeļi. Augsta un ļoti augsta sprieguma spēka kabeļi vairumā gadījumu tiek pārdoti kā daļa no projektiem. Šie projekti ietver spēka kabeļa un aprīkojuma, iekārtu un papildu pakalpojumu kombināciju. Augsta un ļoti augsta sprieguma kabeļi visā pasaulē tiek pārdoti galvenajiem valstu tīklu operatoriem un citām elektroenerģijas kompānijām – galvenokārt publiskā iepirkuma ietvaros.

 Administratīvais process

3        Ar 2008. gada 17. oktobra vēstuli Zviedrijas sabiedrība ABB AB iesniedza Eiropas Kopienu Komisijai virkni paziņojumu un dokumentu par ierobežojošu komercpraksi apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu ražošanas un piegādes nozarē. Šie paziņojumi un dokumenti tika iesniegti saistībā ar pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda Komisijas paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par iecietību”) izpratnē.

4        No 2009. gada 28. janvāra līdz 3. februārim pēc ABB paziņojumiem Komisija veica pārbaudes Prysmian un PrysmianCSE, kā arī citu attiecīgo Eiropas sabiedrību, proti, Nexans SA un Nexans France SAS, telpās.

5        2009. gada 2. februārī Japānas sabiedrības Sumitomo Electric Industries Ltd., Hitachi Cable Ltd un J‑Power Systems Corp. iesniedza kopīgu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar paziņojuma par iecietību 14. punktu vai, pakārtoti, par naudas soda samazināšanu saskaņā ar šī paziņojuma 27. punktu. Pēc tam tās nosūtīja Komisijai citus mutiskos paziņojumus un citus dokumentus.

6        Izmeklēšanas laikā Komisija saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu un paziņojuma par iecietību 12. punktu nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus uzņēmumiem, kas ražo un piegādā apakšzemes un zemūdens spēka kabeļus.

7        2011. gada 30. jūnijā Komisija uzsāka procedūru un pieņēma paziņojumu par iebildumiem attiecībā pret šādām juridiskām personām: Nexans France, Nexans, Pirelli, Goldman Sachs, Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable, J‑Power Systems, Furukawa Electric Co. Ltd, Fujikura Ltd, Viscas Corp., SWCC Showa Holdings Co. Ltd, Mitsubishi Cable Industries Ltd, Exsym Corp., ABB, ABB Ltd, Brugg Kabel AG, Kabelwerke Brugg AG Holding, nkt cables GmbH, NKT Holding A/S, Silec Cable SAS, Grupo General Cable Sistemas, SA, Safran SA, General Cable Corp., LS Cable & System Ltd, Taihan Electric Wire Co. Ltd un prasītājām.

8        No 2012. gada 11. līdz 18. jūnijam visi paziņojuma par iebildumiem adresāti, izņemot Furukawa Electric, piedalījās administratīvajā sēdē Komisijā.

9        Ar 2012. gada 14. novembra spriedumu Nexans France un Nexans/Komisija (T‑135/09, EU:T:2012:596) un 2012. gada 14. novembra spriedumu Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi Energia/Komisija (T‑140/09, nav publicēts, EU:T:2012:597) Vispārējā tiesa daļēji atcēla, pirmkārt, Nexans un Nexans France un, otrkārt, Prysmian un PrysmianCSE adresētos lēmumus par pārbaudi, ciktāl tie attiecās uz spēka kabeļiem, kas nav augstsprieguma zemūdens un apakšzemes spēka kabeļi, un iekārtām, kas saistītas ar šiem citiem kabeļiem, un pārējā daļā prasības noraidīja. 2013. gada 24. janvārī Nexans un Nexans France iesniedza apelācijas sūdzību par pirmo no šiem spriedumiem. Ar 2014. gada 25. jūnija spriedumu lietā Nexans un Nexans France/Komisija (C‑37/13 P, EU:C:2014:2030) Tiesa šo apelācijas sūdzību noraidīja.

10      2014. gada 2. aprīlī Komisija pieņēma Lēmumu C(2014) 2139 final par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un [EEZ] līguma 53. pantu (Lieta AT.39610 – spēka kabeļi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Apstrīdētais lēmums

 Attiecīgais pārkāpums

11      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu vairāki uzņēmumi dažādos periodos piedalījās vienotā un turpinātā LESD 101. panta pārkāpumā “augsta un ļoti augsta sprieguma apakšzemes un/vai zemūdens spēka kabeļu nozarē”. Būtībā Komisija konstatēja, ka no 1999. gada februāra līdz 2009. gada janvāra beigām galvenie Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu ražotāji piedalījās daudzpusējo un divpusējo sanāksmju tīklā un nodibināja kontaktus, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci (ļoti) augsta sprieguma apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu projektiem konkrētās teritorijās, sadalot tirgu un klientus un tādējādi izkropļojot parasto konkurences procesu (minētā lēmuma 10.–13. un 66. apsvērums).

12      Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka kartelim bija divas galvenās konfigurācijas, kas veido saliktu veselumu. Konkrētāk, pēc tās domām, kartelis sastāvēja no divām daļām, proti:

–        “karteļa A/R konfigurācijas”, kas ietvēra Eiropas uzņēmumus, parasti sauktus par “R dalībniekiem”, tostarp prasītājas, Japānas uzņēmumus, sauktus par “A dalībniekiem”, un visbeidzot – Dienvidkorejas uzņēmumus, sauktus par “K dalībniekiem”. Šī konfigurācija ļāva sasniegt mērķi – sadalīt teritorijas un klientus starp Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas ražotājiem. Šī sadale notika saskaņā ar nolīgumu par “valsts teritoriju”, atbilstoši kurai Japānas un Dienvidkorejas ražotāji atturējās konkurēt ar projektiem Eiropas ražotāju “valsts teritorijā”, kamēr pēdējie minētie bija apņēmušies palikt ārpus Japānas un Dienvidkorejas tirgiem. Papildus tam tika sadalīti projekti “eksporta teritorijām”, proti, pārējai pasaulei, izņemot Amerikas Savienotās Valstis, kuras noteiktā laikposmā ievēroja “kvotu 60/40”, kas nozīmē, ka 60 % projektu bija rezervēti Eiropas ražotājiem un pārējie 40 % – Āzijas ražotājiem;

–        “karteļa Eiropas konfigurācijas”, kas ietvēra Eiropas ražotāju teritoriju un klientu sadali attiecībā uz projektiem, kas īstenojami Eiropas “valsts teritorijā” vai kuri ir attiecināmi uz Eiropas ražotājiem (skat. apstrīdētā lēmuma 3.3. punktu un, it īpaši, šī lēmuma 73. un 74. apsvērumu).

13      Komisija konstatēja, ka karteļa dalībnieki bija ieviesuši datu paziņošanas pienākumus, lai varētu uzraudzīt sadales nolīgumus (apstrīdētā lēmuma 94.–106. un 111.–115. apsvērums).

14      Ņemot vērā dažādu karteļa dalībnieku lomu tā īstenošanā, Komisija tos iedalīja trīs grupās. Vispirms tā definēja karteļa kodolu, kurā ietilpa, no vienas puses, Eiropas uzņēmumi Nexans France un Pirelli meitasuzņēmumi, kas secīgi piedalījās kartelī, un PrysmianCSE, un, no otras puses, Japānas uzņēmumi: Furukawa Electric, Fujikura un to kopuzņēmums Viscas, kā arī Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un to kopuzņēmums J‑Power Systems (apstrīdētā lēmuma 545.–561. apsvērums). Turpinājumā Komisija nošķīra to uzņēmumu grupu, kas nebija daļa no kodola, bet kas tomēr nevarēja tikt uzskatīti par karteļa nebūtiskiem dalībniekiem, un šajā grupā ietvēra ABB, Exsym, Brugg Kabel un vienību, ko veido Sagem SA, Safran un Silec Cable (minētā lēmuma 562.–575. apsvērums). Visbeidzot tā uzskatīja, ka Mitsubishi Cable Industries, SWCC Showa Holdings, LS Cable & System, Taihan Electric Wire un nkt cables bija nebūtiski karteļa dalībnieki (šī lēmuma 576.–594. apsvērums).

 Prasītāju atbildība

15      Prasītājas tika atzītas par atbildīgām to tiešās līdzdalības kartelī PrysmianCS no 1999. gada 18. februāra līdz 2009. gada 28. janvārim dēļ, kā arī Prysmian izšķirošās ietekmes īstenošanas uz PrysmianCS darbību laikposmā no 2005. gada 29. jūlija līdz 2009. gada 28. janvārim dēļ (apstrīdētā lēmuma 782.–785. apsvērums).

 Uzliktie naudas sodi

16      Apstrīdētā lēmuma 2. panta f) un g) punktā, pirmkārt, PrysmianCS “solidāri” ar Prysmian un Goldman Sachs ir piemērots naudas sods 37 303 000 EUR apmērā un, otrkārt, PrysmianCS “solidāri” ar Pirelli ir piemērots naudas sods 67 310 000 EUR apmērā.

17      Lai aprēķinātu naudas sodu apmēru, Komisija piemēroja Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu un metodoloģiju, kas izklāstīta Pamatnostādnēs atbilstoši [minētajam pantam] piemēroto naudas sodu aprēķināšanai (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes naudas sodu aprēķināšanai”).

18      Pirmkārt, attiecībā uz naudas soda pamatsummu pēc atbilstošā pārdošanas apjoma noteikšanas saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 18. punktu (apstrīdētā lēmuma 963.–994. apsvērums) Komisija saskaņā ar šo pamatnostādņu 22. un 23. punktu noteica šīs pārdošanas apjoma daļu, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka pārkāpums pēc sava rakstura bija viens no nopietnākajiem konkurences ierobežojumiem, kas pamatoja smaguma koeficientu 15 % apmērā. Tāpat tā piemēroja smaguma koeficienta palielinājumu par 2 % visiem lēmuma adresātiem sakarā ar kopējo tirgus daļu un karteļa gandrīz globālo ģeogrāfisko apmēru, kas aptvēra visu Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) teritoriju. Turklāt tā it īpaši uzskatīja, ka Eiropas uzņēmumu rīcība vairāk traucēja konkurencei nekā citu uzņēmumu rīcība, jo papildus to dalībai karteļa “A/R konfigurācijā” Eiropas uzņēmumi savā starpā dalīja spēka kabeļu projektus “karteļa Eiropas konfigurācijas” ietvaros. Šā iemesla dēļ tā noteica, ka daļa no pārdošanas apjoma, kas ir jāņem vērā attiecībā uz pārkāpuma smagumu, ir 19 % apmērā Eiropas uzņēmumiem un 17 % – citiem uzņēmumiem (minētā lēmuma 997.–1010. apsvērums).

19      Par pārkāpuma ilgumu PrysmianCS Komisija piemēroja koeficientu 9,91 par laikposmu no 1999. gada 18. februāra līdz 2009. gada 28. janvārim un Prysmian – koeficientu 3,5 par laikposmu no 2005. gada 29. jūlija līdz 2009. gada 28. janvārim. Turklāt PrysmianCS naudas soda pamatsummā tā iekļāva papildu summu, proti, preventīvo komponentu, kas atbilst 19 % no pārdošanas apjoma. Šādi noteiktā naudas soda pamatsumma tādējādi sasniedza 104 613 000 EUR (apstrīdētā lēmuma 1011.–1016. apsvērums).

20      Otrkārt, attiecībā uz naudas sodu pamatsummu koriģēšanu Komisija nekonstatēja atbildību pastiprinošus apstākļus, kas varētu ietekmēt naudas sodu pamatsummu, kura noteikta katram karteļa dalībniekam, izņemot ABB. Savukārt attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem tā nolēma naudas sodu apmērā atspoguļot dažādu uzņēmumu dalības karteļa īstenošanā līmeni. Līdz ar to karteļa nebūtiskajiem dalībniekiem piemērotā naudas soda pamatsumma tika samazināta par 10 % un naudas soda pamatsumma uzņēmumiem, kuru līdzdalība bija mērena, tika samazināta par 5 %. Turklāt tā Mitsubishi Cable Industries un SWCC Showa Holdings par laikposmu pirms Exsym izveides, kā arī LS Cable & System un Taihan Electric Wire piešķīra vēl 1 % samazinājumu, jo šie uzņēmumi nebija informēti par atsevišķiem vienotā un turpinātā pārkāpuma aspektiem un tie par šiem aspektiem nebija atbildīgi. Taču nekāds naudas soda pamatsummas samazinājums netika piešķirts uzņēmumiem, kas ietilpa karteļa kodola grupā, tostarp prasītājām (apstrīdētā lēmuma 1017.–1020. un 1033. apsvērums). Turklāt saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm naudas sodu aprēķināšanai Komisija piešķīra papildu 3 % samazinājumu Mitsubishi Cable Industries uzliktā naudas soda summai, jo šī sabiedrība efektīvi sadarbojās ārpus paziņojuma par iecietību piemērošanas jomas (minētā lēmuma 1041. apsvērums).

 Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi

21      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 17. jūnijā, prasītājas cēla šo prasību.

22      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2014. gada 27. oktobrī un 2014. gada 4. novembrī, Pirelli un Goldman Sachs attiecīgi lūdza atļauju iestāties šajā lietā, pirmā – Komisijas prasījumu atbalstam un otrā – prasītāju prasījumu atbalstam.

23      Ar diviem Vispārējās tiesas astotās palātas (agrākajā sastāvā) priekšsēdētāja 2015. gada 25. jūnija rīkojumiem Pirelli un Goldman Sachs tika atļauts iestāties šajā lietā.

24      Pirelli un Goldman Sachs savus iestāšanās rakstus iesniedza 2015. gada 24. septembrī. Komisija iesniedza apsvērumus par Pirelli un Goldman Sachs iestāšanās rakstiem ar atbildes rakstiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2015. gada 27. novembrī. Arī prasītājas 2015. gada 30. novembrī iesniedza apsvērumus par Pirelli un Goldman Sachs iestāšanās rakstiem.

25      Ar 2016. gada 14. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja lūgumu par konfidencialitāti, ko Komisija bija iesniegusi 2014. gada 10. un 23. decembrī. Turpretim viņš noraidīja prasītāju lūgumus par konfidencialitāti, kas tika iesniegti attiecīgi 2015. gada 7. janvārī pret Pirelli un 2015. gada 8. decembrī pret Goldman Sachs, ciktāl tos apstrīdēja pēdējās minētās sabiedrības.

26      Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa (astotā palāta) uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Lietas dalībnieki uz jautājumiem atbildēja noteiktajā termiņā.

27      Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā (jaunajā sastāvā), kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

28      Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa (astotā palāta) lūdza Komisiju iesniegt dokumentus. Komisija iesniedza dažus pieprasītos dokumentus un lūdza veikt pierādījumu savākšanas pasākumu, lai iesniegtu citus Vispārējās tiesas pieprasītos dokumentus, proti, mutvārdu paziņojumu pierakstus, kurus bija iesniegušas ABB pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda, kā arī J‑Power Systems ar Sumitomo Electric Industries un Hitachi Cable kopīgajā pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda. Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 9. februāra un 2. marta rīkojumiem tika uzdots veikt pierādījumu savākšanas pasākumu ar mērķi panākt, lai Komisija iesniegtu attiecīgos pierakstus. Komisija šo pierādījumu savākšanas pasākumu izpildīja 2017. gada 20. februārī un 9. martā.

29      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausītas 2017. gada 20. marta tiesas sēdē.

30      Prasītāju, kuras atbalsta Goldman Sachs, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        primāri, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas skar prasītājas;

–        pakārtoti,

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 5. punktu, ciktāl Komisija ir konstatējusi PrysmianCS dalību minētajā pārkāpumā laikposmā no 1999. gada 18. februāra līdz 2001. gada 27. novembrim;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta f) un g) punktu, kuros ir noteikta, pirmkārt, Goldman Sachs un prasītājām pašām un, otrkārt, PrysmianCS un Pirelli “solidāri” uzlikto naudas sodu summa;

–        samazināt prasītājām uzliktā naudas soda apmēru;

–        atcelt I un II pielikumu, ciktāl tie attiecas uz R.;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

31      Komisijas, kuru atbalsta Pirelli, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

32      Prasības ietvaros prasītājas formulē gan prasījumus par daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu, gan arī prasījumus, kuru mērķis ir samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru.

 Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

33      Prasījuma atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītājas izvirza deviņus pamatus. Pirmais pamats ir saistīts ar Komisijas veikto pārbaužu nelikumību; otrais – ar saprātīga termiņa principa pārkāpumu konkurences procedūrās; trešais – ar labas pārvaldības principa pārkāpumu; ceturtais – ar nepareizu atbildības attiecināšanu uz PrysmianCS laika posmā līdz 2001. gada 27. novembrim; piektais – ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija nav noteikusi solidāri atbildīgo sabiedrību naudas soda daļas atbilstoši to savstarpējām attiecībām; sestais – ar nepietiekamiem pierādījumiem par LESD 101. panta pārkāpuma esamību; septītais – ar kļūdainu pārkāpuma ilguma noteikšanu; astotais – ar minētās regulas 23. panta 2. punkta pārkāpumu, 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai un vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu attiecībā uz uzlikto naudas sodu aprēķināšanu pārkāpumu, un devītais – ar kļūdu faktos, iekļaujot R. to personu sarakstā, uz kurām attiecas apstrīdētais lēmums.

 Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz Komisijas pārbaužu prettiesiskumu

34      Prasītājas apgalvo, ka pasākumi, ko Komisija veica neparedzētās pārbaudes laikā un kas tām tika piemēroti laikposmā no 2009. gada 28. līdz 30. janvārim saskaņā ar pēdējās minētās iestādes 2009. gada 9. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par pārbaudi”), ir prettiesiski, it īpaši cieto disku attēlu no dažiem triju darbinieku klēpjdatoriem kopiju dēļ. Būtībā tās uzskata, ka informācija, kas iegūta no šiem disku attēliem, nebūtu bijusi jāatzīst administratīvā procesā, nedz arī jāņem vērā apstrīdētajā lēmumā.

35      Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka, iegūstot kopijas no visiem dokumentiem, kas atrasti Prysmian darbinieku datoros, un pat nezinot to raksturu vai atbilstību, Komisija, pirmkārt, esot pārsniegusi tai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktu piešķirtās pilnvaras un, otrkārt, pārkāpusi lēmuma par pārbaudi noteikumus, paplašinot tā piemērošanas jomu ģeogrāfiskā un laika ziņā. Pēc prasītāju domām, atbilstoši minētajai regulai katrs pasākums, ko īsteno Komisija saistībā ar pārbaudi, ir jāveic in situ, proti, minētajā lēmumā par pārbaudi noteiktajā vietā, kas prasītāju gadījumā ir Milāna (Itālija), nevis Komisijas telpās. Tās piebilst, ka šādu Komisijas rīcību nevarot attaisnot noteikumi, kas ietverti paskaidrojumā, ko tās saņēma saistībā ar pārbaudēm, kas veiktas saskaņā ar minētās regulas 20. panta 4. punktu.

36      Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka pārbaudes pagarināšana par vienu mēnesi neļāva tām pienācīgi novērtēt, vai iesniegt pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, jo tobrīd tām nebija iespējams novērtēt, ar kādu būtisku pievienoto vērtību varētu tikt papildināti jau apkopotie Komisijas pierādījumi.

37      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

38      Pirms atbildēt uz lietas dalībnieču argumentiem, īsumā ir jāatgādina, kā notika pārbaude, ko Komisijas amatpersonas veica prasītāju telpās.

–       Par pārbaudes norisi

39      Kā izriet no faktu izklāsta 2012. gada 14. novembra spriedumā lietā Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi Energia/Komisija (T‑140/09, nav publicēts, EU:T:2012:597), un to prasītājas nav apstrīdējušas 2009. gada 28. janvāra tiesas sēdē, Komisijas inspektori kopā ar Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Itālijas konkurences un tirgus garantiju iestāde) pārstāvi, lai veiktu pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, apmeklēja prasītāju telpas Milānā. Viņi uzņēmumam iesniedza lēmumu par pārbaudi attiecībā uz “Prysmian [..], kā arī uzņēmumiem, kurus tā tieši vai netieši kontrolē [tostarp PrysmianCS]”, un paskaidrojumu par pārbaudēm.

40      Pēc tam prasītāju pārstāvju un advokātu klātbūtnē inspektori pārbaudīja piecu darbinieku datorus. Pārbaudes otrajā dienā – 2009. gada 29. janvārī – viņi informēja prasītājas, ka pārbaude prasīs ilgāku laiku nekā sākotnēji plānotās trīs dienas. Prasītājas norādīja, ka ir gatavas vai nu ļaut piekļūt viņu telpām nedēļas nogalē, vai arī tās aizzīmogot, lai pārbaude tiktu atsākta nākamajā nedēļā. Tomēr inspekcijas trešajā dienā – 2009. gada 30. janvārī – inspektori nolēma iegūt triju no pieciem sākotnēji minēto darbinieku datoru cieto disku attēlus, lai Komisijas telpās Briselē (Beļģija) pārbaudītu tajos esošo informāciju.

41      Prasītājas norādīja, ka inspektoru paredzētā pārbaudes metode esot bijusi nelikumīga. No vienas puses, Regulas Nr. 1/2003 20. pantā esot paredzēts, ka pārbaudi var veikt “uzņēmumos”. No otras puses, attiecīgo cieto disku attēlu iegūšana esot pretrunā “atbilstības principam”, kas raksturo Komisijas izmeklēšanas darbības, saskaņā ar kurām materiālam, kas konfiscēts pārbaudei, ir jābūt saistītam ar izmeklēšanas mērķi.

42      Inspektori bija informējuši prasītājas, ka jebkādi iebildumi pret ierosināto pārbaudes procedūru tiks uzskatīti par “nesadarbošanos”. Tādēļ prasītājas pakļāvās šai procedūrai, bet arī uzrakstīja paziņojumu, kuru parakstīja inspektori un kurā tās paturēja sev tiesības apstrīdēt tiesiskumu tiesā.

43      Inspektori ieguva trīs cieto disku attēlus no attiecīgajiem datoriem. Cieto disku attēlu kopijas no diviem datoriem tika saglabātas datu nesējā. Trešā datora cietā diska attēla kopija tika saglabāta Komisijas datora cietajā diskā. Iepriekšminētais datu nesējs un pēdējais minētais cietais disks tika ievietoti aizzīmogotās aploksnēs, kuras inspektori aizveda līdzi uz Briseli. Inspektori uzaicināja prasītāju pārstāvjus ierasties Komisijas birojos divu mēnešu laikā, lai nokopētā informācija varētu tikt pārbaudīta viņu klātbūtnē.

44      2009. gada 26. februārī Komisijas birojos tika uzsākta 43. punktā minēto aizzīmogoto aplokšņu atvēršana, kurā piedalījās prasītāju advokāti. Inspektori pārbaudīja šajās aploksnēs esošās attiecīgo datoru cieto disku attēlu kopijas un izdrukāja uz papīra dokumentus, kurus tie uzskatīja par būtiskiem izmeklēšanā. Prasītāju advokātiem tika nosūtīta otra dokumentu kopija papīra formātā un šo dokumentu saraksts. Šīs darbības turpinājās 2009. gada 27. februārī un beidzās 2009. gada 2. martā. Birojs, kurā notika minētās darbības, tika aizzīmogots katras darba dienas beigās, klātesot prasītāju advokātiem, un nākamajā dienā tas tika atkārtoti atvērts, vienmēr pēdējo minēto klātbūtnē. Pēc šo darbību beigām Komisija, piedaloties prasītāju pārstāvjiem, izdzēsa iegūtos attiecīgo cieto disku attēlus.

–       Par apgalvoto juridiskā pamata neesību

45      Prasītājas būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir izveidojusi dažu Prysmian darbinieku datoru cieto disku attēlus, lai tos turpmāk varētu izmantot izmeklēšanas nolūkos Komisijas telpās Briselē, iepriekš nepārbaudot iegūto dokumentu atbilstību izmeklēšanas mērķim. Pēc viņu domām, šī prakse pārsniedz pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. un 2. punktā.

46      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 4. pantu “Līguma [101.] un [102.] panta piemērošanai Komisijai ir [minētajā regulā] paredzētās pilnvaras”.

47      Regulas Nr. 1/2003 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var veikt visas vajadzīgās uzņēmumu un uzņēmumu apvienību pārbaudes.

48      Attiecībā uz Komisijas pilnvarām Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt pārbaudi, ir tiesīgas:

[..]

b)      pārbaudīt grāmatvedības dokumentus un citus dokumentus, kuri saistīti ar uzņēmējdarbību, neatkarīgi no veida, kādā tos glabā;

c)      jebkādā veidā ņemt vai iegūt šo grāmatvedības dokumentu vai citu dokumentu izvilkumu kopijas;

d)      aizzīmogot jebkuras uzņēmuma telpas un grāmatvedības dokumentus vai citus dokumentus uz laika posmu un apjomā, kāds vajadzīgs izmeklēšanai;

[..].”

49      Šajā lietā ir jāprecizē, ka datora cietā diska attēla vai digitālā datu nesējā glabātu datu kopijas izgatavošanas prakse tiek izmantota saistībā ar digitālās kriminālistikas tehnoloģijas (“FIT”) ieviešanu, ko Komisijas amatpersonas izmanto, veicot pārbaudes. Kā Komisija ir aprakstījusi savos rakstveida apsvērumos, un to prasītājas nav apstrīdējušas, šīs tehnoloģijas izmantošana ietver datora cietajā diskā vai jebkurā citā digitālo datu nesējā ietvertās atbilstošās informācijas, kas attiecas uz pārbaudes mērķi, meklēšanu, izmantojot īpašu programmatūru un atslēgvārdus. Lai veiktu meklēšanu, ir jāveic priekšdarbi, ko sauc par “indeksāciju”, kuras laikā programmatūra ievieto katalogā visus burtus un vārdus, kas atrodami datora vai cita pārbaudāmā digitālā datu nesēja cietajā diskā. Šīs indeksācijas ilgums ir atkarīgs no attiecīgā digitālā datu nesēja lieluma, taču parasti tas aizņem ievērojamu laiku. Šādos apstākļos Komisijas amatpersonas principā, lai indeksētu pārbaudāmā uzņēmuma digitālo datu nesējā ietvertos datus, tajā glabātos datus nokopē. Datora cietā diska gadījumā šī kopija var būt diska attēls. Šis diska attēls ļauj iegūt precīzu pārbaudāmā cietā diska kopiju, kurā ir visi dati, kas atrodas šajā cietajā diskā, tieši tajā brīdī, kad veikta kopēšana, ieskaitot šķietami izdzēstās datnes.

50      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka, no vienas puses, kā tas ir paskaidrots šī sprieduma 49. punktā, to datu kopēšana, kas tiek uzglabāti pārbaudāmā uzņēmuma digitālajā datu nesējā, tiek veikta, lai veiktu indeksāciju, un, no otras puses, šī indeksācija ir paredzēta, lai varētu veikt turpmāku ar izmeklēšanu saistītu dokumentu meklēšanu, un šādas kopijas iegūšana ietilpst pilnvarās, kas piešķirtas Komisijai Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā.

51      Pretēji prasītāju apgalvotajam – no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta neizriet, ka Komisijas pilnvaras izveidot vai iegūt pārbaudāmā uzņēmuma grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentu vai izvilkumu kopijas aprobežojas ar tiem grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentiem, ko tā jau ir pārbaudījusi.

52      Turklāt jānorāda, ka šāda interpretācija varētu negatīvi ietekmēt Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta lietderīgo iedarbību, jo dažos gadījumos pārbaudāmā uzņēmuma grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentu pārbaudei var būt nepieciešamas šādu grāmatvedības un uzņēmējdarbības dokumentu iepriekš sagatavotas kopijas vai arī tā var tikt vienkāršota, kā tas ir šajā lietā.

53      Līdz ar to, tā kā attiecīgo cieto disku attēlu izveide bija daļa no FIT īstenošanas Komisijā, kuras mērķis bija meklēt informāciju, kas attiecas uz izmeklēšanu, tad kopiju veikšana ietilpst Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētajās pilnvarās.

54      Otrkārt, ciktāl prasītāju argumenti ir jāvērtē tā, ka prasītājas sūdzas par to, ka Komisija izmeklēšanas lietas materiālos ir iekļāvusi attiecīgo datoru cieto disku attēlus, iepriekš nepārliecinoties, vai visi minētajos attēlos ietvertie dokumenti ir saistīti ar pārbaudes mērķi, šis arguments nevar tikt pieņemts.

55      Kā izriet no šī sprieduma 44. punkta, tikai pēc tam, kad, pārbaudot attiecīgo datoru cieto disku attēlos esošos dokumentus Komisijas telpās Briselē un prasītāju pārstāvju klātbūtnē, tika konstatēts, ka daži no šiem dokumentiem ir prima facie saistīti ar pārbaudes mērķi, Komisija izmeklēšanas lietā iekļāva attiecīgo dokumentu papīra versiju.

56      Līdz ar to ir jākonstatē, ka, pretēji prasītāju apgalvotajam, Komisijas pārstāvji nebija vienkārši iekļāvuši izmeklēšanas lietas materiālos visus dokumentus, kas bija ietverti attiecīgo datoru cieto disku attēlu kopijās, iepriekš nepārbaudot to atbilstību izmeklēšanas priekšmetam.

57      Treškārt, tiesas sēdē prasītājas pēc Tiesas uzdotā jautājuma šajā sakarā precizēja, ka tās neapstrīd faktu, ka pārbaužu laikā FIT īstenošanas ietvaros tika iegūti attiecīgo datoru cieto disku attēli, bet gan faktu, ka šie attēli tika nosūtīti uz Komisijas telpām Briselē, lai vēlāk iegūtu attiecīgo informāciju izmeklēšanai.

58      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punkta b) apakšpunktā, kā to apgalvo prasītājas, nav noteikts, ka pārbaudāmo uzņēmumu grāmatvedības dokumentu vai uzņēmējdarbības dokumentu pārbaude ir veicama vienīgi to telpās, ja, kā šajā gadījumā, minēto pārbaudi nav varēts pabeigt sākotnēji noteiktajā laikā. Tajā vienīgi Komisijai ir noteikts pienākums attiecībā uz pārbaudītajiem uzņēmumiem, pārbaudot dokumentus Komisijas telpās, ievērot tos pašus drošības pasākumus, kādi piemērojami pārbaudes laikā uz vietas.

59      Šajā gadījumā ir jānorāda, ka prasītājas savos procesuālajos rakstos nepārmet Komisijai, ka tā, pārbaudot attiecīgo datoru cieto disku attēlus, būtu rīkojusies atšķirīgi no tā, kā tā būtu rīkojusies, ja šī kontrole notiktu viņu telpās. Katrā ziņā ir jāpatur prātā, kā tas izriet no iepriekš 43. un 44. punktā sniegtā faktu izklāsta, ka šie disku attēli aizzīmogotās aploksnēs tika nogādāti Briselē, ka Komisija nosūtīja prasītājām šo datu kopiju, ka aplokšņu ar disku attēliem atvēršana un pārbaude tika veikta datumā, par kuru bija panākta vienošanās ar prasītājām, un viņu pārstāvju klātbūtnē, ka Komisijas telpas, kurā šī pārbaude tika veikta, tika pienācīgi aizzīmogotas, ka no šiem datiem iegūtie dokumenti, kurus Komisija nolēma pievienot izmeklēšanas lietai, tika izdrukāti un uzskaitīti, ka to kopija tika izsniegta prasītājām un ka pārbaudes beigās attiecīgie disku attēli tika neatgriezeniski izdzēsti.

60      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka pārbaudes laikā Komisija nav rīkojusies, pārsniedzot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktu. Līdz ar to prasītāju iebildums šajā ziņā ir jānoraida.

–       Par apgalvoto lēmuma par pārbaudi pārkāpumu

61      Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka, meklējot izmeklēšanai nozīmīgu informāciju attiecīgo datoru cieto disku attēlos Komisijas telpās Briselē, tā esot pārkāpusi pārbaudes lēmuma piemērošanas jomu ģeogrāfiskā un laika ziņā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šī lēmuma pamatojums ierobežo to pilnvaru apjomu, kas Komisijas ierēdņiem piešķirtas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktu (spriedums, 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 60. punkts).

62      Šajā lietā, runājot, pirmkārt, par lēmuma par pārbaudi ģeogrāfisko piemērojamību, ir jāatzīmē, ka minētā lēmuma 1. panta otrajā daļā ir norādīts:

“Pārbaude var notikt jebkurā [Prysmian] vai uzņēmumu kontrolētā telpā, un jo īpaši birojos, kas atrodas šādā adresē: Viale Scarca 222, 20126 Milāna, Itālija.”

63      Tādējādi no lēmuma par pārbaudi izriet, ka, lai gan pārbaude “var[ēja]” notikt “jebkurā” Prysmian grupas telpā”, it īpaši uzņēmuma birojos Milānā, tomēr tai nebija jānotiek, kā to apgalvo prasītājas, vienīgi prasītāju telpās. Tāpēc lēmums par pārbaudes veikšanu neizslēdza iespēju Komisijai turpināt pārbaudi Briselē.

64      Otrkārt, runājot par lēmuma par pārbaudi piemērošanu laikā, ir jānorāda, ka šī lēmuma 2. pantā ir noteikts datums, kurā pārbaude varētu sākties, bet nav precizēts datums, kurā tai bija jābeidzas.

65      Protams, pārbaudes beigu datuma neesība nenozīmē, ka pārbaude varētu ilgt nebeidzami, jo Komisijai šajā ziņā ir jāievēro saprātīgs laika periods saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 1. punktu.

66      Tomēr šajā gadījumā ir jākonstatē, ka šī pamata kontekstā prasītājas neapgalvo, ka viens mēnesis, kas bija pagājis no pārbaudes prasītāju telpās līdz šīs pārbaudes turpināšanai Briselē, bija nesamērīgi ilgs laikposms.

67      No tā izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, – lēmums par pārbaudi neliedza Komisijas amatpersonām tās telpās Briselē turpināt meklēt izmeklēšanai nozīmīgu informāciju dažu Prysmian darbinieku datoru cieto disku attēlos.

68      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija, pārbaudes gaitā pieņemot strīdīgos pasākumus, arī nav pārkāpusi lēmuma par pārbaudi piemērošanas jomu. Tāpēc prasītāju iebildumi šajā ziņā ir jānoraida.

–       Par neiespējamību iesniegt pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda

69      Prasītājas apgalvo, ka pārbaudes termiņa pagarināšana no 2009. gada 28. janvāra līdz 2009. gada 26. februārim, proti, datumam, kad tika atvērtas aizzīmogotās aploksnes, kurās bija atsevišķu Prysmian darbinieku datoru cieto disku attēli, tām liedza iespēju novērtēt riskus, lai iesniegtu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. It īpaši tās uzskata, ka, tā kā tām vairs nebija informācijas, kam būtu pievienotā vērtība attiecībā pret Komisijas jau iegūtajiem pierādījumiem, tās salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem bija mazāk labvēlīgā situācijā iecietības programmas piemērošanas ietvaros.

70      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar paziņojuma par iecietību 10. punktu atbrīvojums no naudas soda nevar tikt piešķirts, “ja [informācijas un pierādījumu] iesniegšanas laikā Komisijai jau ir pietiekami pierādījumi, lai pieņemtu lēmumu veikt pārbaudi saistībā ar iespējamo karteli, vai arī tā jau ir veikusi minēto pārbaudi”.

71      Šajā lietā, kā tas izriet no 2012. gada 14. novembra sprieduma lietā Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi Energia/Komisija (T‑140/09, nav publicēts, EU:T:2012:597) 1.–11. punktā ietvertā faktu izklāsta, un to prasītājas nav apstrīdējušas, Komisijai bija pietiekami pierādījumi attiecībā uz augstsprieguma zemūdens un apakšzemes spēka kabeļiem, lai veiktu pārbaudi Prysmian telpās. No tā izriet, ka, pamatojoties uz paziņojumu par iecietību, prasītājām nevarēja tikt piešķirts atbrīvojums no naudas soda.

72      Protams, saskaņā ar paziņojuma par iecietību 23. punktu uzņēmumi, kuri atklāj savu dalību iespējamā kartelī, kas ietekmē Eiropas Savienību, bet kuri neatbilst nosacījumiem, kādi paredzēti, lai varētu pretendēt uz atbrīvojumu no naudas soda, tomēr var saņemt naudas soda summas samazinājumu, kas tiem citādi būtu uzlikts. Saskaņā ar minētā paziņojuma 24. punktu, lai varētu pretendēt uz šādu samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai tādi pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kuri jau ir Komisijas rīcībā.

73      Tomēr jāatzīmē, ka dažu Prysmian darbinieku datoru cieto disku attēlu kopēšana neatņēma prasītājām informāciju, kas bija ietverta šajos cietajos diskos, kuri palika to īpašumā sākotnējā stāvoklī. Tādēļ tām pat bija visas iespējas noteikt, kādas informācijas nebija minētajās digitālajās kopijās un kāda informācija, ņemot vērā pārbaudes mērķi, varētu radīt ievērojamu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem.

74      Turklāt, lai arī, kā to būtībā apgalvo prasītājas, Komisijas rīcībā jau bija datoru cietie diski, kuros bija ietverta informācija, kas varētu būt bijusi iesniegta viņu pieteikumā par daļēju atbrīvojumu no naudas soda, no jauna ir jāatgādina, ka fakts, ka Komisija ieguva dažu Prysmian darbinieku datoru cieto disku attēlus, nenozīmē, ka tā šos attēlus pārbaudīja un ka tai jau bija piekļuve šajos attēlos ietvertajai informācijai. Proti, šāda pārbaude tika veikta tikai pēc tam, kad minētie disku attēli tika izņemti no aizzīmogotajām aploksnēm Briselē. Šajā kontekstā prasītājām vēl arvien bija iespēja pārskatīt minēto cieto disku saturu un informēt Komisiju par dokumentiem vai pierādījumiem, kas ietverti šajos cietajos diskos un kuriem var būt pievienotā vērtība, salīdzinot ar citiem pierādījumiem, ko Komisija jau bija apkopojusi izmeklēšanas kontekstā.

75      No minētā izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, – Komisija nebija liegusi tām iespēju izvērtēt, vai iesniegt pieteikumu par daļēju atbrīvojumu no naudas soda.

76      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecīgo elektronisko datu kopijas netika iegūtas nelikumīgi un ka tādējādi, pretēji prasītāju apgalvotajam, Komisija varēja likumīgi izmantot šos datus, lai pamatotu tās secinājumus par apstrīdētajā lēmumā konstatētā pārkāpuma esību.

77      Tādēļ pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu, kas ir balstīts uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu

78      Prasītājas uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tādēļ, ka kopējais procesa ilgums, proti, 62 mēneši, kā arī katra šī procesa posma ilgums ir nozīmīgi pārsniedzis to, kas varētu tikt uzskatīts par saprātīgu ilgumu. Konkrētāk, tās apgalvo, ka tās nav varējušas sagatavot savu aizstāvību, jo laikā pirms paziņojuma par iebildumiem saņemšanas nebija skaidrs izmeklēšanas konkrētais priekšmets. Tās arī uzsver, ka gadu gaitā fakti, uz kuriem atsaucas Komisija, bija piemirsušies. Visbeidzot, tās apgalvo, ka Komisijai saskaņā ar judikatūru būtu bijis jāpiemēro taisnīga apmēra naudas soda samazinājums, lai kompensētu pārlieku ilgo administratīvā procesa ilgumu.

79      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

80      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai administratīvā procesa konkurences politikā norises saprātīga termiņa ievērošana ir Savienības tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Heineken Nederland un Heineken/Komisija, C‑452/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:829, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Saprātīga termiņa princips administratīvajā procesā ir nostiprināts Hartas 41. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās” (skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, T‑214/06, EU:T:2012:275, 284. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      Katras procesa stadijas saprātīgums ir jānovērtē, ņemot vērā katra gadījuma īpašos apstākļus, tostarp tā kontekstu, lietas dalībnieku rīcību procedūras laikā, lietas nozīmi dažādiem ieinteresētajiem uzņēmumiem un lietas sarežģītību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 20. aprīlis, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94, EU:T:1999:80, 126. punkts).

83      Tiesa arī ir nospriedusi, ka Komisijas īstenotā administratīvā procesā konkurences politikas jomā pārbaude var tikt veikta divos secīgos posmos, no kuriem katram ir sava iekšējā loģika. Pirmais posms, kas turpinās līdz paziņojumam par iebildumiem, sākas dienā, kad Komisija, izmantojot Savienības likumdevēja piešķirtās pilnvaras, veic pasākumus, ar kuriem tā norāda uz izdarīto pārkāpumu un kuri tai ļauj ieņemt nostāju par procesa virzienu. Savukārt otrais posms sākas no paziņojuma par iebildumiem un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai. Tam ir jāļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par pārmesto pārkāpumu (spriedums, 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 38. punkts).

84      Turklāt no judikatūras izriet, ka, ja saprātīga termiņa principa pārkāpums ir varējis ietekmēt procesa iznākumu, tad šāds pārkāpums var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 21. septembris, Technische Unie/Komisija, C‑113/04 P, EU:C:2006:593, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

85      Tomēr jāprecizē, ka, runājot par konkurences tiesību normu piemērošanu, saprātīga termiņa pārsniegšana var būt pamats atcelt tikai tādus lēmumus, ar ko tiek konstatēti pārkāpumi, un ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka samērīga termiņa principa pārkāpums ir apdraudējis attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Izņemot šo īpašo gadījumu, pienākuma pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā neizpilde neietekmē administratīvā procesa saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003 likumību (spriedums, 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 42. punkts).

86      Visbeidzot, tā kā tiesību uz aizstāvību ievērošanai – pamatprincipam, kas ir atkārtoti uzsvērts Tiesas judikatūrā, – ir būtiska nozīme tādās procedūrās kā šajā lietā, tad ir svarīgi novērst, ka izmeklēšanas stadijas pārmērīgā ilguma dēļ šīs tiesības var tikt nelabojami pārkāptas un ka šāds ilgums var ierobežot pierādījumu iesniegšanu, lai atspēkotu tādu darbību veikšanu, par kurām var iestāties attiecīgo uzņēmumu atbildība. Šī iemesla dēļ iespējamā tiesību uz aizstāvību ierobežojuma pārbaude ir jāveic ne tikai attiecībā uz posmu, kurā šīs tiesības ir izmantojamas pilnībā, proti, otro administratīvā procesa posmu. Aizstāvības tiesību efektivitātes iespējamās samazināšanās iemesla izvērtēšana ir jāveic par visu šo procesu, atsaucoties uz visu tā ilgumu (skat. spriedumu, 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      Šajā gadījumā par administratīvā procesa pirmo posmu, proti, posmu, kas ilga no brīža, kad prasītājām tika paziņots lēmums par pārbaudi 2009. gada janvārī, līdz paziņojuma par iebildumiem saņemšanai 2011. gada jūnijā, ir jākonstatē, ka bija pagājis 29 mēnešus ilgs laikposms. Administratīvā procesa otrais posms no paziņojuma par iebildumiem saņemšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai 2014. gada aprīlī aptver 33 mēnešus.

88      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā pasākumus, kādus Komisija veica, lai pabeigtu izmeklēšanu un pieņemtu apstrīdēto lēmumu, administratīvās procedūras pirmā un otrā posma ilgums nav pārmērīgs.

89      Vispirms, tāpat kā to darījusi Komisija, ir jānorāda, ka izmeklēšana attiecās uz globāla mēroga karteli ar ievērojamu dalībnieku skaitu, kurš ilga gandrīz desmit gadus un kura laikā Komisijai bija jāatjaunina ievērojams skaits pierādījumu, kas iekļauti lietas materiālos, tostarp visa informācija, kas iegūta pārbaudēs un saņemta no iecietības pieteikumu iesniedzējiem. Turklāt šīs izmeklēšanas gaitā Komisija attiecīgās nozares dalībniekiem nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu un paziņojuma par iecietību 12. punktu.

90      Turpinājumā jānorāda, ka pierādījumu apjoms Komisijai lika pieņemt 287 lappušu lēmumu tā angļu valodas versijā ar I pielikumu, kurā turklāt bija visas atsauces uz visiem pierādījumiem, kas iegūti izmeklēšanas laikā, un ka karteļa lielums un apjoms un valodas grūtības arī bija nozīmīgas. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā bija 26 adresāti no virknes valstu, no kuriem daudzi bija piedalījušies kartelī dažādās juridiskās formās un tika pārstrukturēti karteļa laikā un pēc tā. Turklāt jāatzīmē, ka minētais lēmums, kas bija uzrakstīts angļu valodā, bija pilnībā jāiztulko vācu, franču un itāļu valodās.

91      Visbeidzot, no tiesvedības priekšvēstures, kas izklāstīta iepriekš 3.–10. punktā, izriet, ka administratīvajā procesā Komisija ir veikusi virkni pasākumu, kas attaisno katra šī procesa posma ilgumu un kuru atbilstību izmeklēšanas vajadzībām prasītājas nav īpaši apstrīdējušas, lai gan tiesas sēdē tās šajā sakarā tika iztaujātas.

92      Tādēļ administratīvā procesa divu posmu ilgums bija pamatots, lai Komisija varētu rūpīgi izvērtēt pierādījumus un argumentus, ko bija izvirzījuši izmeklēšanā iesaistītie lietas dalībnieki.

93      No tā izriet, ka prasītājas nevar pamatoti apgalvot, ka administratīvā procesa ilgums Komisijā bija pārmērīgs un ka Komisija ir pārkāpusi saprātīga termiņa principu.

94      Katrā ziņā, pat konstatējot administratīvā procesa vispārējā ilguma pārmērīgumu un saprātīga termiņa principa pārkāpumu, šāds konstatējums, ņemot vērā judikatūru, kas minēta iepriekš 84.–86. punktā, pats par sevi nebūtu pietiekams, lai secinātu, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

95      Vispirms ir jāatgādina, ka, pēc prasītāju domām, esot pārkāptas viņu tiesības uz aizstāvību, jo tās līdz paziņojuma par iebildumiem saņemšanai neesot varējušas precīzi noteikt Komisijas veiktās izmeklēšanas priekšmetu.

96      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā, ka pārbaudes tiek veiktas izmeklēšanas sākumposmā, Komisijai vēl nav precīzas informācijas, lai sniegtu konkrētus juridiskus vērtējumus, un tai vispirms ir jāpārbauda savu sākotnējo aizdomu pamatotība, kā arī radušos faktu apjoms, jo pārbaudes mērķis tieši ir savākt pierādījumus par iespējamo pārkāpumu (skat. spriedumu, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

97      Vispirms ir jākonstatē, ka 2009. gada janvārī prasītājām nosūtītajā lēmumā par pārbaudi bija norādīts, ka Komisijas izmeklēšana ir saistīta ar konkrētām pret konkurenci vērstām darbībām, piemēram, tirgu sadalīšanu vai informācijas apmaiņu apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu jomā. Neraugoties uz šī lēmuma daļēju atcelšanu attiecībā uz spēka kabeļiem, kas nav augstsprieguma zemūdens un apakšzemes spēka kabeļi, un pretēji prasītāju apgalvotajam, šis formulējums ļāva precīzi noteikt šīs izmeklēšanas mērķi, noskaidrot, kuri LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumi varētu tikt attiecināti uz prasītājām, un apzināties tirgu, kurā šie pārkāpumi notika.

98      Turpinājumā ir jānorāda, ka prasītājām nosūtītajos informācijas pieprasījumos bija precizēti sanāksmju veidi, datumi, kā arī vietas, kas ir Komisijas veiktās izmeklēšanas priekšmets. Tādējādi prasītājas no šiem informācijas pieprasījumiem varēja secināt, par kuriem notikumiem un sanāksmēm Komisijai ir aizdomas. Šādos apstākļos tās nevar pamatoti apgalvot, ka jau kopš izmeklēšanas sākuma tās nebija informētas par izmeklēšanas priekšmetu un Komisijas iespējamajiem iebildumiem. Tādēļ tās varēja sākt gatavot savu aizstāvību no šī brīža un savākt tām pieejamos attaisnojošos pierādījumus, kā arī iztaujāt iesaistītos darbiniekus.

99      Turklāt prasītājas apgalvo, ka ar roku rakstīto piezīmju saturs un konteksts, ko Komisija izmantoja kā pierādījumu pret konkurenci vērstām sanāksmēm, nevarēja tikt atjaunoti, jo šo sanāksmju dalībnieki to vairs neatminējās.

100    Šis arguments nevar tikt atbalstīts. Kaut arī var pieņemt, ka jo senāks ir notikums, jo mazāk to var atcerēties, tādējādi apgrūtinot aizstāvību, tomēr prasītājas nav norādījušas konkrētas grūtības, ar kādām tās saskārās.

101    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbilstoši vispārējam piesardzības pienākumam, kas ir visiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, prasītājām ir jārūpējas par to, lai to grāmatvedībā vai arhīvos tiktu pienācīgi uzglabāti dokumenti, kas ļauj izsekot to darbībai, ar mērķi, it īpaši, lai to rīcībā būtu nepieciešamie pierādījumi tiesas vai administratīvu lietu gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Heineken Nederland un Heineken/Komisija, T‑240/07, EU:T:2011:284, 301. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja, kā prasītājas atzīst savā prasības pieteikumā, Komisija tām saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu ir iesniegusi informācijas pieprasījumus, tad tām vēl jo vairāk bija iemesls rīkoties īpaši rūpīgi un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai saglabātu pierādījumus, kurus tās varēja pamatoti izmantot.

102    Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka, pat konstatējot, ka šajā lietā ir pārsniegts saprātīgs termiņš, prasītājām nav izdevies pierādīt, ka šis pārsniegums ir faktiski ietekmējis viņu tiesības uz aizstāvību.

103    Tādējādi otrais pamats ir jānoraida.

104    Prasītāju arguments, kas izvirzīts saistībā ar šo pamatu un saskaņā ar kuru “Komisija nav piemērojusi taisnīgu [tām piemēroto] naudas sodu apmēra samazinājumu, ņemot vērā administratīvās procedūras ilgumu” un “taisnīgu atlīdzību”, kādu prasītājas tā rezultātā prasa, ir jāuzskata par argumentu, kas izvirzīts, lai pamatotu prasītāju prasījumus par minētās summas samazināšanu, kas tiks izskatīti šī sprieduma 271. punktā.

 Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz labas pārvaldības principa pārkāpumu

105    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz neskaidriem, neprecīziem un patvaļīgiem mutiskiem apgalvojumiem pieteikumos par iecietību. Turklāt tās pārmet Komisijai, ka tā nav papildinājusi šos apgalvojumus ar tiešiem pierādījumiem un nav tos uzmanīgi un piesardzīgi interpretējusi, kā to prasa judikatūra. Tādēļ, pēc viņu domām, Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu.

106    Turklāt prasītājas apšauba paziņojumu par iecietību iesniedzēju uzticamību, jo šos paziņojumus esot iesnieguši nevis apgalvoto faktu tiešie liecinieki, bet gan piesaistītie advokāti. Runājot it īpaši par otro paziņojuma par iecietību iesniedzēju, prasītājas atzīmē, ka šos paziņojumus ir iesniedzis advokāts, kuram bija interešu konflikts.

107    Komisija apstrīd šos argumentus.

108    Saskaņā ar Hartas 41. panta “Tiesības uz labu pārvaldību” 1. punktu “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”.

109    Vēl Hartas 48. panta “Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību” 1. punktā ir paredzēts, ka “ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.”

110    Atbilstoši judikatūrai procedūras naudas soda noteikšanai uzņēmumiem par LESD 101. panta pārkāpumu ietvaros Komisija nevar aprobežoties ar uzņēmumu izvirzīto pierādījumu pārbaudi, bet labas pārvaldības princips liek Komisijai izmantot savus līdzekļus atbilstošu faktu un apstākļu noskaidrošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1966. gada 13. jūlijs, Consten un Grundig/Komisija, 56/64 un 58/64, EU:C:1966:41, 501. lpp.).

111    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka ar trešo pamatu prasītājas apšauba Komisijas izmantoto pierādījumu ticamību un precizitāti, lai tām pārmestu LESD 101. panta pārkāpumu. Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītāju arguments par LESD 101. panta pārkāpumu un pietiekamu pierādījumu trūkumu, lai konstatētu viņu līdzdalību vienotā un turpinātā šī panta pārkāpumā, tiks izskatīts saistībā ar līdzīgiem argumentiem, kas izvirzīti sestā pamata ietvaros (skat. tālāk 168.–186. punktu).

112    Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentāciju par paziņojuma par iecietību iesniedzēju mutvārdu paziņojumu neskaidro un neprecīzo raksturu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesību, kam ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (skat. spriedumu, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 94. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr šajā gadījumā šo argumentāciju veido tikai atsauces uz prasības pieteikuma pielikumiem. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka šī argumentācija nav pieņemama.

113    Treškārt, prasītājas nevar pamatoti apstrīdēt izmeklēšanas procedūras pilnīgumu, lai apgalvotu, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu.

114    Patiesībā ir jākonstatē, kā to darījusi Komisija, ka papildus informācijai, kas iegūta no paziņojumiem par iecietību, izmeklēšanas procedūra bija pamats negaidītajām pārbaudēm Nexans, Nexans France un prasītāju telpās, vairākiem informācijas pieprasījumiem un katram adresātam nosūtītajām vēstulēm ar faktu izklāstu, kā arī lietas dalībnieku rakstveida un mutvārdu argumentiem, kas veido lietas materiālu, kurš lielākoties sastāv no vēstulēm, piezīmēm, pozīciju veidlapām utt. Šie pierādījumi, kas minēti apstrīdētā lēmuma 3. punktā “Faktu apraksts”, kurā ietverti 398 apsvērumi un 784 zemsvītras piezīmes, un citi papildu elementi ir pievienoti šī lēmuma I pielikumā.

115    Līdz ar to ir jānoraida prasītāju kritika, kas turklāt ir formulēta vispārīgi un nesaprotami, saskaņā ar kuru, pirmkārt, Komisija pilnībā ir balstījusies uz mutvārdu paziņojumiem, kas tika savākti, pamatojoties uz iecietības programmu, neveicot neatkarīgu izmeklēšanu, un, otrkārt, pārbaudot izmeklēšanā iegūtos pierādījumus, ir pārkāpusi labas pārvaldības principu.

116    Attiecībā uz iespējamo interešu konfliktu, kas, pēc prasītāju domām, skar vienu no advokātiem, kurš izteicis paziņojumus saistībā ar kopīgo pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, ko 2009. gada 2. februārī bija iesniegušas Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un J‑Power Systems, pietiek norādīt, ka šāds arguments nav pamatots ar konkrētiem pierādījumiem, tāpēc tas ir jānoraida.

117    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Komisija nav pārkāpusi labas pārvaldības principu.

118    Tāpēc trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu, kurš ir balstīts uz to, ka PrysmianCS bija kļūdaini atzīta par atbildīgu par laika posmu līdz 2001. gada 27. novembrim

119    Prasītājas uzskata, ka Komisija kļūdaini ir atzinusi PrysmianCS par atbildīgu par laika posmu, kurā tā pat nepastāvēja, proti, laikposmā līdz 2001. gada 27. novembrim. Šim pamatam ir divas daļas, no kurām pirmā ir saistīta ar personiskās atbildības principa pārkāpumu un otrā – ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

–       Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz samērīguma principa pārkāpumu

120    Prasītājas kritizē Komisijas secinājumu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 730. apsvērumā, ka PirelliCSE, kas vēlāk kļuvusi par PrysmianCSE un pēc tam – par PrysmianCS, bija PirelliCS “tiesību un saimnieciskā pēctece” un tādēļ tai bija jāatbild par minētā uzņēmuma pret konkurenci vērsto rīcību līdz 2001. gada 27. novembrim.

121    It īpaši attiecībā uz secinājumu par tiesību pārmantošanu prasītājas norāda, ka 2001. gada 27. novembrī galvenie aktīvi, kas saistīti ar PirelliCS enerģētikas uzņēmumu, tika nodoti PirelliCSE pirmās no šīm divām kompānijām daļējas sadalīšanas rezultātā. Tomēr PirelliCSE neesot pieņēmusi PirelliCS tiesības un saistības, un tas nozīmējot, ka tā nevar tikt uzskatīta par tās tiesību pārņēmēju. No otras puses, tā kā PirelliCS 2002. gada 30. decembrī iegādājās Pirelli, tad Pirelli esot tā sabiedrība, kurai bija jākļūst par PirelliCS tiesību pēcteci, un tādējādi tai esot bijis jāatbild par iespējamo pārkāpumu laika posmā līdz 2001. gada 27. novembrim.

122    Saistībā ar secinājumu par saimniecisko pēctecību prasītājas apgalvo, ka Komisija kļūdaini ir secinājusi, ka PirelliCSE pārņēma PirelliCS. Šajā sakarā tās norāda, ka saimnieciskās pēctecības princips esot izņēmums no personiskās atbildības principa, kas ir piemērojams saskaņā ar stingriem nosacījumiem, ja minētais princips negarantē konkurences noteikumu efektivitāti un preventīvo ietekmi. Tās piebilst, ka saskaņā ar judikatūru ekonomiskās pēctecības teorija ir piemērojama tikai tad, ja strukturālās attiecības starp autoru un nododamo aktīvu saņēmēju pastāv dienā, kad Komisija pieņem lēmumu. Pēc viņu domām, šajā gadījumā juridiskās personas, kas līdz 2001. gada 27. novembrim veidoja uzņēmumu, kurš darbojās spēka kabeļu nozarē, proti, PirelliCS un Pirelli, šodien veido ekonomisku vienību, kurai būtu jāatbild par nelikumīgu rīcību pirms šī datuma.

123    Komisija un Pirelli apstrīd prasītāju argumentus.

124    Pirmkārt, ir jānorāda, ka Komisija, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 5.2.2. punkta un, it īpaši, no šī lēmuma 729. apsvēruma, uzskatīja, ka PrysmianCS ir atbildīga par vienotu un nepārtrauktu pārkāpumu, ko izdarījusi tā filiāle, kas darbojās spēka kabeļu izmantošanas jomā, visā pārkāpuma laikā, tas ir, no 1999. gada 18. februāra līdz 2009. gada 28. janvārim.

125    Konkrētāk, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 730. apsvērumu Pirelli grupas darbības spēka kabeļu jomā sākotnēji veica PirelliCS, pēc tam – no 2001. gada 1. jūlija – PirelliCSE Italia SpA un visbeidzot – no 2001. gada 27. novembra – PirelliCSE. Turklāt saskaņā ar šī lēmuma 739.–741. apsvērumu pēc tam, kad Goldman Sachs meitasuzņēmums 2005. gada 28. jūlijā bija iegādājies PirelliCSE, PirelliCSE kļuva par PrysmianCSE un pēc tam – par PrysmianCS.

126    Šajā kontekstā Komisija uzskatīja, ka PirelliCSE un līdz ar to arī PrysmianCS kā PirelliCS “tiesību un saimnieciskās pēcteces” ir atbildīgas par pārkāpumu laika posmā līdz 2001. gada 27. novembrim, un to prasītājas apstrīd. Jānorāda arī, kā to rakstveida apsvērumos precizēja lietas dalībnieki, ka 2002. gada 30. decembrī PirelliCS veica apvienošanos, pievienojot Pirelli SpA, kas savukārt apvienojās ar Pirelli 2003. gada 4. augustā. Pēc prasītāju domām, nevis PirelliCSE, bet gan Pirelli – kā PirelliCS tiesību pārņēmējai – vienīgajai ir jāuzņemas atbildība par iespējamo nelikumīgo rīcību laika posmā līdz 2001. gada 27. novembrim.

127    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesības konkurences jomā attiecas uz uzņēmumu darbību, un ar uzņēmuma jēdzienu konkurences tiesībās tiek saprasta jebkura vienība, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un finansēšanas veida. Ja šāda vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tai ir jāatbild par šo pārkāpumu saskaņā ar personiskās atbildības principu (skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Tiesa ir precizējusi, ka, ja vienība, kas ir izdarījusi konkurences tiesību normu pārkāpumu, izdara juridiskas vai organizatoriskas izmaiņas, šo izmaiņu rezultātā nav obligāti jābūt izveidotam jaunam uzņēmumam, kas ir atbrīvots no atbildības par iepriekšējās saimnieciskās vienības konkurences tiesību normām pretējo uzvedību, ja no saimnieciskā viedokļa abas vienības ir identiskas. Ja uzņēmumi varētu izvairīties no soda tikai tāpēc, ka to identitāte ir mainīta pārstrukturēšanas, pēctecības vai citu juridisku vai organizatorisku izmaiņu dēļ, tiktu apdraudēts mērķis apkarot konkurences tiesību normām pretēju rīcību un atturēt no tās ar preventīvu sodu palīdzību (skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

129    Tiesa tādēļ ir nospriedusi, ka, ja divas vienības veido vienu saimniecisku vienību, tas, ka vienība, kura ir izdarījusi pārkāpumu, vēl pastāv, netraucē būtībā uzlikt sodu vienībai, kurai tā ir nodevusi savu saimniecisko darbību. Šāda sankcijas īstenošana it īpaši ir pieņemama, ja šīs saimnieciskās vienības ir kontrolējusi viena un tā pati persona un, ievērojot tās vienojošās ciešās saimnieciskās un organizatoriskās saites, tikušas piemērotas būtībā tās pašas tirdzniecības vadlīnijas (skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

130    Šajā gadījumā, kā paskaidrots šī sprieduma 125. punktā, ar spēka kabeļiem Pirelli grupā nodarbojās uzņēmums, kas bija tieši iesaistīts attiecīgajā pārkāpumā un uz kuru attiecās vairāki iekšēji pārstrukturēšanas pasākumi un tiesību nodošana laika posmā no 1999. gada 18. februāra līdz 2005. gada 28. jūlijam. Tomēr šīs darbības ir tādas, kas neaizliedz Komisijai it īpaši secināt, ka PirelliCSE ir kļuvusi par PirelliCS saimniecisko pēcteci pēc 2001. gada 27. novembra un ka šī iemesla dēļ pirmā no šīm sabiedrībām ir atbildīga par dalību attiecīgajā pārkāpumā laika posmā līdz minētajam datumam.

131    Pirmkārt, ir jānorāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, ka laika posmā no 1999. gada 18. februāra līdz 2001. gada 1. jūlijam uzņēmums, kurš ir atbildīgs par darbošanos spēka kabeļu jomā Pirelli grupā un ir tieši iesaistīts attiecīgajā pārkāpumā, vispirms tika iekļauts PirelliCS kā īpaša nodaļa. Pēc tam – 2001. gada 1. jūlijā – PirelliCS nodeva daļu no uzņēmējdarbības spēka kabeļu nozarē savam meitasuzņēmumam PirelliCSE Italia. Nodošana attiecās uz Itālijas aktīviem un spēka kabeļu ražošanas iekārtām. Turklāt 2001. gada 27. novembrī PirelliCS nodeva savu atlikušo uzņēmējdarbību spēka kabeļu jomā, kā arī savu dalību PirelliCSE Italia, ieskaitot uzņēmumu, kas bija piedalījies attiecīgajā pārkāpumā, sabiedrībai PirelliCSE. Šajā sakarā ir jāprecizē, ka, lai gan prasītājas savos procesuālajos rakstos apgalvo, ka visi PirelliCS aktīvi nav nodoti PirelliCSE, šāds apgalvojums ir pretrunā prasības pieteikumam pievienoto prasītāju atbilžu uz 2011. gada 24. oktobra paziņojumu par iebildumiem 37. punktam. Turklāt Vispārējā tiesa pēc jautājuma šajā sakarā uzdošanas varēja konstatēt, ka aktīvi, kuri PirelliCSE nav nodoti, šajā gadījumā ir tikai nelieli un neproduktīvi. Visbeidzot, no iepriekš minētā izriet, ka kopš 2001. gada 27. novembra PirelliCSE ir kļuvusi par vienīgo sabiedrību, kas pilnībā kontrolē uzņēmējdarbību apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu jomā šajā grupā.

132    Otrkārt, ir svarīgi atzīmēt, ka brīdī, kad starp PirelliCS un PirelliCSE Italia tika veikta pirmā līdzekļu nodošana, pastāvēja ciešas saiknes starp šīm divām vienībām iepriekš 129. punktā minētās judikatūras izpratnē, ciktāl PirelliCSE Italia bija PirelliCS pilnībā piederošs meitasuzņēmums un, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 730. apsvēruma, tās abas piederēja pie tās pašas Pirelli grupas. Turklāt ir jāuzskata, ka PirelliCS un PirelliCSE otrajā aktīvu nodošanā, ņemot vērā to ciešās ekonomiskās un organizatoriskās saiknes, principā piemēroja tādas pašas tirdzniecības vadlīnijas. Šajā sakarā, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka šīs divas vienības bija vienas un tās pašas juridiskās personas, proti, Pirelli SpA, kas vēlāk kļuvusi par Pirelli, kontrolē un, otrām kārtām, ka minētā lēmuma 737. un 738. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka laika posmā no 1999. gada 18. februāra līdz 2005. gada 28. jūlijam Pirelli bija izšķiroša ietekme uz attiecīgajā kartelī iesaistīto spēka kabeļu operatīvo grupu, un to prasītājas nav apstrīdējušas.

133    No tā izriet, ka saskaņā ar Tiesas judikatūrā definēto saimnieciskās pēctecības principu Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka atbildība par PirelliCS pārkāpumiem līdz 2001. gada 27. novembrim tika nodota PirelliCSE.

134    Šo secinājumu nevar pamatoti atspēkot citi prasītāju izvirzītie argumenti.

135    Pirmkārt, ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru ciešajai saiknei starp īpašumtiesību nodevēju sabiedrību un to pārņēmēju sabiedrību ir jābūt spēkā dienā, kad Komisija pieņem lēmumu par pārkāpuma izdarīšanu. Lai arī ir nepieciešams, lai tiesību nodošanas datumā starp vienību, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēju būtu pastāvējusi strukturāla saikne, kas atbilstoši personiskās atbildības principam ļautu secināt, ka abas vienības ir viens uzņēmums, ņemot vērā saimnieciskās pēctecības principa mērķi, tomēr netiek prasīts, lai šī saikne būtu turpinājusies visā atlikušajā pārkāpuma izdarīšanas laikposmā vai līdz lēmuma, ar kuru piemērots sods par pārkāpumu, pieņemšanai (spriedums, 2014. gada 18. decembris, Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 51. punkts).

136    Otrkārt, nevar piekrist prasītāju argumentam, saskaņā ar kuru PrysmianCS nav jāuzņemas atbildība par laika posmu, kurā tā pat nepastāvēja. Šajā sakarā pietiek norādīt, ka nevar tikt izslēgta tāda jaunizveidota uzņēmuma saimnieciskā pēctecība, kā šajā lietā, kuram tiek nodoti konkrētas saimnieciskās darbības aktīvi un kurš vēlāk tiek nodots neatkarīgai trešajai personai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 53. punkts).

137    Treškārt, jānoraida ir arī prasītāju arguments, ka, tā kā PirelliCS turpināja pastāvēt līdz tās apvienošanai ar Pirelli SpA 2002. gada 30. decembrī, Pirelli būtu jāuzņemas atbildība par daļu no pārkāpuma līdz brīdim, kad visas darbības spēka kabeļu jomā tika nodotas PirelliCSE. Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, ja divas vienības veido vienu saimniecisku vienību, tas, ka vienība, kura ir izdarījusi pārkāpumu, vēl pastāv, netraucē būtībā uzlikt sodu vienībai, kurai tā ir nodevusi savu saimniecisko darbību (spriedums, 2014. gada 18. decembris, Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 54. punkts).

138    Ceturtkārt, tas, ka Pirelli joprojām bija dzīvotspējīga sabiedrība brīdī, kad Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, nevar pamatot, kā to apgalvo prasītājas, atbildības par tiešu dalību kartelī uzlikšanu it īpaši līdz 2001. gada 27. novembrim. Pietiek norādīt, ka attiecīgā uzņēmuma bijušā mātesuzņēmuma ekonomiskā dzīvotspēja apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā nav viens no kritērijiem, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru, kura citēta iepriekš 128. un 129. punktā, ir jāņem vērā, lai piemērotu saimnieciskās pēctecības principu. Turklāt ir jāatgādina, ka Pirelli kā mātesuzņēmuma atbildība līdz 2005. gada 28. jūlijam tika atzīta šajā lēmumā, jo saskaņā ar minētā lēmuma 2. panta g) punktu tā ir “solidāri” atbildīga par naudas soda samaksu.

139    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija, uzliekot PirelliCSE atbildību par tiešu dalību pārkāpumā laika posmā līdz 2001. gada 27. novembrim, nav pārkāpusi personiskās atbildības principu.

140    Attiecībā uz pārējo, pat uzskatot, kā to apgalvo prasītājas, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, vērtējot PirelliCSE kā PirelliCS tiesību pēcteci, šis secinājums neietekmē mērķi noteikt pirmajai no šīm sabiedrībām atbildību par tiešu līdzdalību pārkāpumā līdz 2001. gada 27. novembrim, jo Komisija katrā ziņā pareizi ir konstatējusi, ka PirelliCSE bija PirelliCS saimnieciskā pēctece un tādējādi ir atbildīga par šo laikposmu.

141    Tādējādi šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par otro daļu, kas ir balstīta uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

142    Apgalvojot, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, prasītājas galvenokārt pamatojas uz to, ka PrysmianCS ir vienīgā sabiedrība, kas kā cita uzņēmuma tiesību pēctece tiek uzskatīta par atbildīgu. Pēc to domām, Nexans France un Silec Cable esot izvairījušās no šīs atbildības, lai gan to situācija bija līdzīga.

143    Komisija un Pirelli apstrīd prasītāju argumentus.

144    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips paredz, ka līdzīgas situācijas nebūtu risināmas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas savukārt nebūtu risināmas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. spriedumus, 2012. gada 27. jūnijs, Bolloré/Komisija, T‑372/10, EU:T:2012:325, 85. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 19. janvāris, Mitsubishi Electric/Komisija, T‑409/12, EU:T:2016:17, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).

145    Turklāt Tiesa nesen ir atgādinājusi, ka, ja uzņēmums ar savu rīcību ir pārkāpis LESD 101. pantu, tad tas nevar izvairīties no sodiem, pamatojoties uz to, ka citam uzņēmumam nav piemērots naudas sods. Faktiski uzņēmums, kuram ir uzlikts naudas sods par piedalīšanos kartelī, pārkāpjot konkurences noteikumus, nevar prasīt atcelt šo naudas sodu vai samazināt tā summu, pamatojoties uz to, ka cits šī paša karteļa dalībnieks nav ticis sodīts par daļēju vai pilnīgu dalību minētajā kartelī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 16. jūnijs, Evonik Degussa un AlzChem/Komisija, C‑155/14 P, EU:C:2016:446, 58. un 59. punkts, un 2017. gada 9. marts, Samsung SDI un Samsung SDI (Malaysia)/Padome, C‑615/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:190, 37. un 38. punkts un tajos minētā judikatūra).

146    Vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāievēro atbilstoši tiesiskuma principam, saskaņā ar kuru persona savās interesēs nevar atsaukties uz citas personas interesēs izdarītu nelikumību. Iespējamā nelikumīgā darbība pret citu uzņēmumu, kas nepiedalās šajā tiesvedībā, nevar likt Vispārējai tiesai konstatēt diskrimināciju un tādēļ pret prasītājām vērstu pārkāpumu. Šādas pieejas rezultātā būtu jānosaka “vienlīdzīgas attieksmes, izdarot nelikumīgu darbību” princips un Komisija šajā lietā nedrīkstētu ņemt vērā tās rīcībā esošos pierādījumus, lai sauktu pie atbildības uzņēmumu, kas izdarījis pārkāpumu, tikai tādēļ, ka kāds cits uzņēmums, kas, iespējams, atrodas līdzīgā situācijā, ir nelikumīgi izvairījies no šādas sankcijas. Turklāt, kā skaidri izriet no judikatūras par vienlīdzīgas attieksmes principu, ja uzņēmums ar savu rīcību ir pārkāpis LESD 101. panta 1. punktu, tas nevar izvairīties no paredzētā soda tādēļ, ka citiem uzņēmumiem nav piemērots naudas sods, jo Savienības tiesa nav izskatījusi attiecīgo uzņēmumu situāciju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 16. novembris, Peróxidos Orgánicos/Komisija, T‑120/04, EU:T:2006:350, 77. punkts).

147    Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Komisija, kā tas izriet no šī sprieduma 139. punkta, nav pārkāpusi personiskās atbildības principu, PirelliCSE un tādējādi PrysmianCS saucot pie atbildības par dalību pārkāpumā laika posmā līdz 2001. gada 27. novembrim. Līdz ar to, pat pieņemot, ka Komisija ir pieļāvusi nelikumību, neuzliekot atbildību Nexans France un Silec Cable, kā to apgalvo prasītājas, Vispārējā tiesa, ņemot vērā iepriekš 145. un 146. punktā minēto judikatūru, uzskata, ka šāda iespējamā nelikumība, kas tai nav jāizskata šīs prasības ietvaros, nekādā ziņā nevar radīt diskrimināciju un līdz ar to – prettiesiskumu attiecībā pret prasītājām.

148    Tādējādi šī pamata otrā daļa, kā arī šis pamats kopumā ir jānoraida.

 Par piekto pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu, jo Komisija nav noteikusi solidāri atbildīgo sabiedrību naudas soda daļas atbilstoši to savstarpējām attiecībām

149    Prasītājas, kā arī Goldman Sachs apgalvo, ka Komisijai bija jānosaka solidāri atbildīgo sabiedrību naudas soda daļas atbilstoši to savstarpējām attiecībām. Pēc viņu domām, šāda noteikšana nav vajadzīga, ja apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī sabiedrības ietilpst vienā grupā. Tomēr, ja šo sabiedrību veidotā saimnieciskā vienība vairs nepastāv, kā tas ir šajā lietā, tad Komisijai minētajā lēmumā ir jānosaka šīs daļas.

150    Komisija un Pirelli apstrīd šos argumentus.

151    Saskaņā ar Tiesas judikatūru solidāras naudas soda samaksas jēdziens Savienības tiesībās, ciktāl tas ir tikai uzņēmuma jēdziena pilnīgas iedarbības izpausme, attiecas tikai uz uzņēmumu, nevis uz sabiedrībām, kas to veido (skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑625/13 P, EU:C:2017:52, 150. punkts un tajā minētā judikatūra).

152    Kaut arī no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izriet, ka Komisija var solidāri piespriest vienu naudas sodu vairākām sabiedrībām, ciktāl tās ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, ne šīs tiesību normas teksts, ne solidaritātes mehānisma mērķis neļauj uzskatīt, ka šīs pilnvaras noteikt sodu papildus ārējo solidaritātes attiecību noteikšanai ietvertu arī pilnvaras noteikt solidāro kopparādnieku daļas to iekšējās attiecībās (skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑625/13 P, EU:C:2017:52, 151. punkts un tajā minētā judikatūra).

153    Tieši pretēji – solidaritātes mehānisma mērķis ir rodams tajā, ka tas ir juridisks papildu instruments, kas ir Komisijas rīcībā, lai pastiprinātu tās darbības efektivitāti to naudas sodu iekasēšanā, kuri ir noteikti par konkurences tiesību pārkāpumiem, jo šis mehānisms Komisijai kā parāda, ko veido šie naudas sodi, kreditoram samazina maksātnespējas risku, un tā ir daļa no prevencijas mērķa, kāds parasti ir izvirzīts konkurences tiesībās (skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑625/13 P, EU:C:2017:52, 152. punkts un tajā minētā judikatūra).

154    Taču tam, ka solidāro kopparādnieku iekšējās attiecībās tiek noteiktas tiem maksājamās naudas soda daļas, nav šī dubultā mērķa. Proti, runa ir par strīdu, kas rodas vēlākā stadijā un kas principā Komisiju vairs neskar, jo visu naudas sodu tai ir samaksājis viens vai vairāki minētie kopparādnieki (skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑625/13 P, EU:C:2017:52, 153. punkts un tajā minētā judikatūra).

155    Šajā lietā, ņemot vērā iepriekš 151.–154. punktā minēto judikatūru, ir pietiekami konstatēt, ka Komisijai šajā lietā nebija pienākuma noteikt prasītāju un personu, kas iestājušās lietā, naudas soda daļas atbilstoši to iekšējām attiecībām. Ciktāl Komisija secināja, ka visā pārkāpuma laikā prasītājas un personas, kas iestājušās lietā, bija vienots uzņēmums konkurences tiesību izpratnē, un to prasītājas neapstrīd, tā varēja aprobežoties ar naudas soda, kas šiem uzņēmumiem ir solidāri jāsamaksā, apmēra noteikšanu.

156    Turklāt prasītāju arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī personas, kas iestājušās lietā, ar tām kopā vairs neveidoja vienu vienību, nevar atspēkot šī sprieduma 155. punktā izklāstīto secinājumu.

157    Pirmkārt, ir svarīgi atzīmēt, ka attiecīgā argumenta pieņemšana būtu pretrunā vienkāršam solidāras atbildības jēdzienam. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka solidaritātes mehānisms pēc definīcijas nozīmē, ka Komisija var vērsties gan pie mātesuzņēmuma, gan pie meitasuzņēmuma, nenosakot nekādas daļas prasītāju norādītajā izpratnē. Kā Tiesa jau ir nospriedusi, nav “prioritātes” attiecībā uz naudas soda uzlikšanu vienam vai otram no šiem uzņēmumiem (skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Dow Chemical u.c./Komisija, C‑499/11 P, EU:C:2013:482, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

158    Otrkārt, ir jākonstatē, ka ar šāda argumenta akceptēšanu varētu tikt kavēts sasniegt solidaritātes mehānisma mērķi, kas saskaņā ar iepriekš 153. punktā minēto judikatūru ir rodams faktā, ka tas ir papildu juridisks instruments, kas ir pieejams Komisijai, lai nostiprinātu gan uzlikto naudas sodu atgūšanas efektivitāti, gan preventīvo mērķi, kāds parasti tiek izvirzīts konkurences tiesību aktos.

159    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Komisija šajā gadījumā, nenosakot prasītāju un personu, kas iestājušās lietā, maksājamā naudas soda daļas savstarpējo attiecību kontekstā, nav pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta noteikumus.

160    Tātad piektais pamats ir jānoraida.

 Par sesto pamatu, kas ir balstīts uz nepietiekamiem pierādījumiem attiecībā uz LESD 101. panta pārkāpuma esamību

161    Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi pierādījusi, ka pastāv pret konkurenci vērsts kartelis, kas ir pretrunā LESD 101. pantam, un līdz ar to līdzdalību tajā. Pēc viņu domām, nolīguma par “valsts teritoriju” pastāvēšana nav pamatota ar pietiekamiem pierādījumiem un tādēļ nav pierādīta arī Komisijas raksturotā “karteļa Eiropas konfigurācija”.

162    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijas secinājumi par “valsts teritorijas” nolīguma pastāvēšanu ir balstīti uz tautoloģisku pamatojumu, kas neļauj tām aizstāvēties. Šajā sakarā tās apgalvo, ka Komisija nav iesniegusi tiešus pierādījumus par minētā principa pastāvēšanu. Turklāt tās kritizē, ka diskusiju par Eiropas projektiem neesība tiek interpretēta kā norāde uz pret konkurenci vērsta nolīguma pastāvēšanu un ka Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumu mēģinājumi “no jauna iekļūt” EEZ tiek interpretēti nevis kā konkurences pazīme, bet gan kā šī principa pārkāpums.

163    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka administratīvā procesa gaitā tās ir iesniegušas daudzus alternatīvus apstrīdētajā lēmumā minēto notikumu izskaidrojumus, kā arī paskaidrojumus par faktu, ka Japānas un Dienvidkorejas ražotāji tika atturēti no konkurences EEZ.

164    Pirmām kārtām, prasītājas norāda, ka “A/R/K” trīspusējās sanāksmes par eksporta sadarbību notika no 1998. gada līdz 2005. gadam pēc Super Tension CablesExport Agreement (Nolīgums par ļoti augsta sprieguma kabeļu eksportu, turpmāk tekstā – “STEA”) noslēgšanas un Sub‑marine Cable Export Association (Zemūdens kabeļu eksporta asociācija, turpmāk tekstā – “SMEA”) izveides attiecībā uz projektiem, kas īstenoti vai tiks īstenoti ārpus EEZ, vienlaikus nenoslēdzot nevienu vienošanos.

165    Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka vairāki šķēršļi kavēja Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumus veikt uzņēmējdarbību EEZ un Eiropas uzņēmumus – Japānā un Dienvidkorejā. Konkrētāk, šie šķēršļi ir saistīti ar būtiskām projektu atšķirībām starp dažādām valstīm, kultūras un valodas atšķirībām, faktu, ka daži tīkla operatori atsakās sadarboties ar piegādātājiem, kuriem nav vismaz viena vietējā pārstāvja, kas fiziski atrodas attiecīgajā valstī, un transporta izmaksām. Visbeidzot, prasītājas apgalvo, ka ar faktu, ka pēc izmeklēšanas uzsākšanas vairāki Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumi ir veikuši pasākumus, lai “iekļūtu” EEZ, nepietiek, lai izslēgtu šos argumentus.

166    Treškārt, prasītājas norāda, ka, tā kā Komisija nav pierādījusi, ka pastāv nolīgums attiecībā uz “valsts teritoriju”, tā nevar kritizēt arī projektu piešķiršanas karteļa pastāvēšanu Eiropas līmenī.

167    Komisija apstrīd šos argumentus.

168    Vispirms ir jānorāda, ka šī pamata ietvaros prasītājas atkārto argumentus, kuru mērķis ir pierādīt, ka Komisija, lai izdarītu secinājumus, kas liecina par neiedziļināšanos izmeklēšanā, ir balstījusies vienīgi uz pieteikumiem par iecietību. Tomēr, kā izriet no pārbaudes, kas veikta saistībā ar trešo pamatu, kurs ir balstīts uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, savukārt ir jākonstatē, ka apgalvojums, ka Komisija, neveicot neatkarīgu izmeklēšanu, pilnībā ir balstījusies uz mutvārdu paziņojumiem, kas tika savākti, pamatojoties uz iecietības programmu, nav balstīts uz informāciju no apstrīdētā lēmuma un, it īpaši, uz šī lēmuma 3. punkta saturu, kurā, kā izriet no iepriekš minētā 114. punkta, Komisija ir izklāstījusi dažādus pierādījumus, kurus tā izmantoja, lai pamatotu savus secinājumus par attiecīgo karteli.

169    Attiecībā uz prasītāju argumentiem, saskaņā ar kuriem Komisija nav pierādījusi, ka pastāv nolīgums par “valsts teritoriju”, ir jāatgādina, ka saskaņā ar minēto nolīgumu, kā tas izriet no šī sprieduma 12. punkta, kā arī apstrīdētā lēmuma 76. un nākamajiem apsvērumiem, Dienvidkorejas un Japānas ražotāji atteicās konkurēt ar Eiropas ražotājiem Eiropas “valsts teritorijā” apmaiņā pret Eiropas ražotāju apņemšanos nekonkurēt “valsts teritorijās”, tostarp Japānā un Dienvidkorejā. Komisija uzskata, ka šis nolīgums bija saistīts ar nolīgumu par “eksporta teritorijām”, saskaņā ar kuru Eiropas ražotāji, no vienas puses, un Japānas un Dienvidkorejas ražotāji, no otras puses, apņēmās neiesaistīties projektos ārpus “valsts teritorijām” saskaņā ar “60/40 kvotu”. Attiecībā uz pēdējo minēto no šī lēmuma 79. un 247. apsvēruma izriet, ka Grieķija ilgu laiku nav piederējusi Eiropas “valsts teritorijai” attiecīgā nolīguma izpratnē un ka projekti, kas atrodas Grieķijā, nav iekļauti “eksporta teritoriju” sadalījumā.

170    Šajā gadījumā nolīguma par “valsts teritoriju”esību, kā arī “karteļa Eiropas konfigurācijas” esību prasītāju šajā sakarā izvirzītie argumenti nevar pamatoti atspēkot.

171    Proti, pirmkārt, jāatzīmē, ka nolīgums par “valsts teritoriju” apstrīdētā lēmuma 76.–86. apsvērumā ir aprakstīts, atsaucoties uz informāciju, kuru prasītājas nav īpaši apstrīdējušas. Turklāt nolīguma esamība ir pamatota ar šī lēmuma 3. punktā “Faktu apraksts” minētajiem pierādījumiem, un arī to prasītājas nav apstrīdējušas ar konkrētiem pierādījumiem. Turklāt šī lēmuma 107.–115. apsvērumā Komisija ir apkopojusi pierādījumus par “karteļa Eiropas konfigurācijas” pastāvēšanu, un prasītājas nav centušās pierādīt pretējo.

172    Turklāt apstrīdētā lēmuma 493. apsvērumā Komisija ir apkopojusi visus pierādījumus, kas iegūti izmeklēšanas laikā, tostarp attiecībā uz nolīgumu par “valsts teritoriju” un “karteļa Eiropas konfigurāciju”, pret kuriem prasītājas ar konkrētiem argumentiem nav iebildušas, izņemot šī lēmuma 234. apsvērumu, bet neiesniedzot nekādus pierādījumus. It īpaši no šī lēmuma 493. apsvērumā minētās informācijas pārbaudes izriet, ka:

–        pirmkārt, karteļa dalībnieki netieši vai skaidri ir pievienojušies nolīgumam vai saskaņotai darbībai, saskaņā ar kuru Eiropas “valsts teritorija” tika pasargāta no Japānas un Dienvidkorejas spēka kabeļu piegādātāju konkurences, un otrādi (apstrīdētā lēmuma 493. apsvēruma a) punkts);

–        otrkārt, “karteļa R” dalībnieki ir piedalījušies “karteļa Eiropas konfigurācijā”, kurā tika sadalītas teritorijas un klienti EEZ teritorijā (apstrīdētā lēmuma 493. apsvēruma b) punkts);

–        treškārt, vairāki dalībnieki, tostarp prasītājas, ir vienojušies par piedāvātajām cenām zemūdens un apakšzemes spēka kabeļiem, tostarp projektiem EEZ (apstrīdētā lēmuma 493. punkta d) punkts);

–        ceturtkārt, vairāku dalībnieku, tostarp prasītāju, iesaistīšanās ir bijusi saistīta ar piedāvājuma iesniegšanu, lai nodrošinātu saskaņotu zemūdens un apakšzemes spēka kabeļa projektu sadali, tostarp attiecībā uz projektiem EEZ (apstrīdētā lēmuma 493. apsvēruma e) punkts);

–        piektkārt, vairāki dalībnieki, tostarp prasītājas, ir bijuši iesaistīti komerciāli sensitīvas un stratēģiskas informācijas, piemēram, informācijas par viņu pieejamo jaudu vai viņu interesi par konkrētiem publiskajiem iepirkumiem, tostarp attiecībā uz projektiem EEZ, apmaiņā (apstrīdētā lēmuma 493. apsvēruma f) punkts];

–        sestkārt, daži dalībnieki, tostarp prasītājas, ir bijuši iesaistīti darbībās, kuru mērķis bija karteļa stiprināšana, tostarp kolektīva atteikšanās piegādāt piederumus vai sniegt tehnisku palīdzību dažiem konkurentiem (apstrīdētā lēmuma 493. punkta g) punkts);

–        septītkārt, dalībnieki, tostarp prasītājas, ir uzraudzījuši piešķiršanas nolīgumu un cenu noteikšanas nolīgumu īstenošanu, apmainoties ar pozīciju veidlapām un informāciju par tirgu un ieviešot informēšanas pienākumu, tostarp attiecībā uz projektiem EEZ (apstrīdētā lēmuma 493. apsvēruma h) punkts).

173    Visbeidzot ir jāatzīmē, ka papildus Komisijas konstatējumiem, it īpaši attiecībā uz nolīgumu par “valsts teritoriju” un “karteļa Eiropas konfigurāciju”, apstrīdētā lēmuma 493. apsvērumā ir atsauce arī uz visiem pierādījumiem par “eksporta teritoriju” noteikumu, kurā bija iesaistītas arī prasītājas.

174    Līdz ar to Komisijas apkopotie pierādījumi, kurus Vispārējā tiesa pieprasīja iesniegt atbilstoši procesa organizatoriskajiem un izmeklēšanas pasākumiem šīs lietas rakstveida procesā (skat. iepriekš 28. punktu), apstiprina nolīguma par “valsts teritoriju” un “karteļa Eiropas konfigurācijas” pastāvēšanu, kā arī prasītāju dalību šajā kartelī, turklāt pēdējās minētās nav iesniegušas nekādus konkrētus pierādījumus, kas varētu atspēkot, kā to apgalvo prasītājas, gribu saskaņošanu nolūkā īstenot nolīgumu attiecībā uz EEZ.

175    Otrkārt, ir jāuzsver, kā to dara Komisija, ka prasītājas procesuālajos rakstos neapstrīd apstrīdētajā lēmumā sniegtos pierādījumus, bet tikai citē atsevišķas tā daļas, it īpaši šī lēmuma 78., 501. un 626. apsvērumu, lai apstrīdētu to konstatējumu ticamību, kas izdarīti attiecībā uz nolīguma par “valsts teritoriju” esību. Turklāt šajā ziņā jākonstatē, ka tajā pašā lēmumā ir ietverti vairāki pierādījumi, kas pamato apsūdzošos pierādījumus, ko iesniegušas paziņojumu par iecietību iesniedzējas, mutiski paziņojumi un atbildes uz informācijas pieprasījumiem, kā arī pārbaužu laikā savāktie dokumenti, kas pierāda minēto pastāvēšanu.

176    It īpaši jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 626. apsvērumā ir minēti vairāki citi šī lēmuma apsvērumi, kas ietver pierādījumus par “valsts teritorijas” nolīguma esību, proti, šī lēmuma 306., 329., 353., 355., 357., 358., 380., 384., 386., 393., 428. un 437. apsvērums, kurus prasītājas nav detalizēti apstrīdējušas. Turklāt tā paša lēmuma 80.–86. apsvērumā ir norādīts, ka šāds nolīgums attiecas uz Eiropas projektiem, kurus apspriež Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas tirgus dalībnieki. Turklāt, kā norāda Komisija, šie pierādījumi ir pretrunā izrakstam no J‑Power Systems mutvārdu paziņojuma, uz kuru atsaucas prasītājas, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka ar “eksporta teritorijām” saistītie kontakti, kas pastāvēja starp spēka kabeļu ražotājiem, beidzās 2004. gada beigās. Šie pierādījumi ir arī pietiekami, lai atspēkotu prasītāju paskaidrojumu, ka sanāksmes, kurās minētie ražotāji nolēma sadarboties tirgū, attiecās tikai uz projektiem ārpus EEZ.

177    Treškārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 502.–509. apsvērumā ir sniegusi pierādījumus tam, ka tika īstenots nolīgums par “valsts teritoriju” un “karteļa Eiropas konfigurācija”. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka saistībā ar šo pamatu prasītājas atsaucas uz šo pierādījumu daļām, bet īpaši neapstrīd norādes, kas dotas Āzijas ražotājiem, lai nodrošinātu minētā nolīguma izpildi. Turklāt, kā uzsver Komisija un kā tas izriet no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, prasītājas neapstrīd pierādījumus par faktiem, ka lietas dalībniecēm bija zināms par savu darbību nelikumīgo raksturu un ka tās veica vairākus organizatoriskus un tehniskus piesardzības pasākumus, lai netiktu pieķertas.

178    Ceturtkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai bija jāanalizē karteļa sekas, pietiek norādīt, ka šāds pienākums nepastāv, ja runa ir par pārkāpumiem mērķa dēļ, kā tas ir gadījumā ar apstrīdētajā lēmumā konstatēto tirgus sadalījumu (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 420. punkts un tajā minētā judikatūra). Katrā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 3.3. punktā ir norādīti pierādījumi, kurus prasītājas konkrēti neapstrīd un kuru mērķis ir pierādīt, ka kartelis tika īstenots, un ir sniegti arī piemēri, tostarp minētā lēmuma 113. un 114. apsvērumā. Turklāt, pat ja, kā to norāda prasītājas, konkrēti projekti, kas sadalīti starp karteļa dalībniekiem un minēti it īpaši šī lēmuma 192. apsvērumā, 234. apsvēruma a) punktā un 151. apsvērumā, netika īstenoti, no judikatūras, kas minēta šī paša lēmuma 645. apsvērumā, izriet, ka nolīguma, kura mērķis ir pret konkurenci vērsta rīcība, pat daļēja īstenošana ir pietiekama, lai izslēgtu iespēju secināt, ka minētais nolīgums neietekmē tirgu (spriedums, 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija, T‑38/02, EU:T:2005:367, 148. punkts). Jāpiebilst, ka šie projekti katrā ziņā nevar atspēkot visus pārējos Komisijas minētos pierādījumus.

179    Piektkārt, prasītājas būtībā apgalvo, ka tehnisku, komerciālu un vēsturisku iemeslu dēļ Japānas un Dienvidkorejas ražotājiem nebija pamats konkurēt par “Eiropas projektiem”. Pēc viņu domām, šie iemesli ir ticams apstrīdētajā lēmumā sniegto pierādījumu izskaidrojums.

180    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru nolīgums, kura mērķis ir aizsargāt Eiropas ražotājus Savienības teritorijā no faktiskas vai potenciālas konkurences ar citiem ārvalstu ražotājiem, var ierobežot konkurenci, ja vien nepastāv šķēršļi ienākšanai Eiropas tirgū, kas izslēdz šo ārvalstu ražotāju potenciālo konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 21. maijs, Toshiba/Komisija, T‑519/09, nav publicēts, EU:T:2014:263, 230. punkts).

181    Šajā lietā prasītājas nevar apgalvot, ka Japānas un Dienvidkorejas ražotāji nebija vismaz potenciāli Eiropas ražotāju konkurenti EEZ.

182    Vispirms ir jānorāda, pirmkārt, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 658. apsvēruma, ka dalībnieki regulāri apstiprināja pievienošanos nolīgumam un karteļa “A dalībnieki” un “R dalībnieki” savstarpēji informēja viens otru par publiskajiem iepirkumiem no otras puses “teritorijām”. Otrkārt, saskaņā ar šī lēmuma 663. apsvērumu Eiropas klienti regulāri aicināja Japānas un Dienvidkorejas ražotājus iesniegt piedāvājumus par saviem projektiem. Turklāt šajā pēdējā apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz minētā lēmuma 231. un 279. apsvērumu, kuros ir minēti vairāki pierādījumi, no kuriem izriet, ka diviem Japānas ražotājiem tika lūgts projektus īstenot EEZ, it īpaši Spānijā, Itālijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē. Treškārt, tas, ka dažādiem klientiem, kā izriet no tā paša lēmuma 664. un 666. apsvēruma, varēja būt atšķirīgas tehniskās prasības, kā to apgalvo prasītājas, esot attiecies uz visiem potenciālajiem piegādātājiem neatkarīgi no tā, vai tie ir no Eiropas, Japānas vai Dienvidkorejas. Ceturtkārt, kā minēts attiecīgā lēmuma 666. apsvērumā, kopš Komisijas izmeklēšanas uzsākšanas vairākas Japānas un Dienvidkorejas puses ir veikušas pasākumus, lai piedalītos projektos, kas īstenojami EEZ. Piektkārt, ir jānorāda, ka 2001. un 2005. gadā Dienvidkorejas uzņēmums saskaņā ar tā paša lēmuma 661. apsvērumu piedalījās projektos, kas jāīsteno EEZ un kas ietver spēka kabeļu sistēmu pārdošanu. Šāda dalība apstiprina faktu, ka uzņēmums bija vismaz potenciāls konkurents Eiropas ražotājiem EEZ un ka nepastāvēja nepārvarami piekļuves šķēršļi ienākšanai Eiropas tirgū.

183    No tā izriet, ka – pretēji prasītāju apgalvotajam – Japānas un Dienvidkorejas ražotāju dalība EEZ nebija ne tehniski neiespējama, ne arī ekonomiski ilgtnespējīga.

184    Līdz ar to prasītājām nav izdevies atspēkot Komisijas secinājumu, ka tās ir piedalījušās pret konkurenci vērstā nolīgumā, kas it īpaši ietvēra nolīgumu par “valsts teritoriju”.

185    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija nebija pietiekami pierādījusi LESD 101. panta pārkāpuma esamību.

186    Līdz ar to sestais pamats ir jānoraida.

 Par septīto pamatu, kas ir balstīts uz kļūdainu pārkāpuma ilguma noteikšanu

187    Prasītājas uzskata, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi pret konkurenci vērstā nolīguma sākuma datumu, it īpaši attiecībā uz laika posmu no 1999. līdz 2000. gadam, kas, kā norāda prasītājas, bija tikai “stingrs pārrunu posms”. Tās it īpaši apgalvo, ka nav pierādījumu, ka pārkāpums sākās 1999. gada 18. februāra sanāksmē Cīrihē (Šveice), un ka nav pierādījumu tam, ka tika panākta vienošanās citās sanāksmēs, kurās Pirelli piedalījās laikposmā no 1999. līdz 2000. gadam.

188    Attiecībā, pirmkārt, uz 1999. gada 18. februāra sanāksmi Cīrihē prasītājas norāda, ka vienīgais dokuments, kas bija ietverts Komisijas lietas materiālos, ir Y., Sumitomo Electric Industries darbinieka, iekšējais paziņojums, kas tika iesniegts kopīgā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ietvaros un kas būtu interpretējams kā šīs sanāksmes protokols, lai gan autors nav minēts, un šis paziņojums netika nodots citām personām, kas piedalījās šajā sanāksmē. Pēc prasītāju domām, tas ir pierādījums ar mazu vērtību, ko neapstiprina neviens J‑Power Systems mutvārdu paziņojums vai plašāku pierādījumu kopums. Tāpat tās norāda, ka Komisija pati apstrīdētā lēmuma 497. apsvērumā apgalvo, ka attiecīgajā sanāksmē diskusiju rezultātā netika panāktas vienošanās attiecībā uz “valsts teritoriju” noteikšanu un kvotu piešķiršanu projektiem, kas atrodas ārpus šīm teritorijām. Tādējādi Komisija nevar apgalvot, ka no šī datuma pastāvēja kartelis vai ka dalībnieki kliedēja vai būtiski samazināja šaubas attiecībā uz viņu rīcību tirgū. Visbeidzot, pēc prasītāju domām, Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses analīze rādot, ka karteļa sākuma brīdis nekad nav bijis balstīts uz elementiem, kas ir tik maz pamatoti.

189    Otrkārt, attiecībā uz citiem pierādījumiem prasītājas būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā vismaz attiecībā uz laikposmu līdz 2000. gada beigām nav pierādīts ne tas, ka Eiropas un Japānas ražotāji ir vienojušies īstenot “karteļa A/R konfigurāciju”, ne arī minētā “karteļa Eiropas konfigurācijas” īstenošana. Runa esot it īpaši par sanāksmēm, kas notika 1999. gada 24. maijā Kualalumpurā (Malaizija), 1999. gada 3. un 4. jūnijā Tokijā (Japāna), 1999. gada 26. jūlijā Londonā (Apvienotā Karaliste), 1999. gada 19. oktobrī Kualalumpurā, 2000. gada 1. un 2. martā Tokijā, 2000. gada 11. maijā Parīzē (Francija), jūlijā Milānā vai Londonā un 2000. gada 29. novembrī Kualalumpurā.

190    Komisija apstrīd šos argumentus.

191    Vispirms ir jāatgādina, ka LESD 101. panta 1. punktā ir aizliegti nolīgumi un saskaņotas darbības, kuru mērķis vai sekas ir novērst, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, it īpaši tirgu vai piegādes avotu sadales jomā.

192    Lai varētu uzskatīt, ka pastāv nolīgums LESD 101. panta 1. punkta nozīmē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopīgu gribu darboties tirgū noteiktā veidā. Pirmkārt, ir jāatgādina, ka nolīgums minētās normas izpratnē var tikt uzskatīts par noslēgtu, ja ir pastāvējusi principiāla kopēja vēlme ierobežot konkurenci, pat ja par paredzētajiem šīs ierobežošanas specifiskajiem aspektiem joprojām notiek pārrunas (skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Solvay/Komisija, T‑186/06, EU:T:2011:276, 85. un 86. punkts un tajos minētā judikatūra). Šajā gadījumā nav jāizvērtē, vai ir uzskatāms, ka uzņēmumi ir spiesti – juridiski, faktiski vai morāli – īstenot uzvedību, par ko tie savstarpēji vienojušies (spriedumi, 1998. gada 14. maijs, Mayr‑Melnhof/Komisija, T‑347/94, EU:T:1998:101, 65. punkts, un 2008. gada 8. jūlijs, Lafarge/Komisija, T‑54/03, nav publicēts, EU:T:2008:255, 219. punkts un tajā minētā judikatūra).

193    Saskaņotas darbības jēdziens nozīmē koordinācijas veidu uzņēmumu starpā, kas, nesasniedzot stadiju, kad to starpā tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj praktisko sadarbību starp tiem, apdraudot konkurenci (skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Solvay/Komisija, T‑186/06, EU:T:2011:276, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

194    Šajā ziņā atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam ir aizliegta jebkāda tieša vai netieša sazināšanās starp tirgus dalībniekiem, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta uzvedību tirgū, vai arī šādam konkurentam atklāt, kā ir izlemts rīkoties tirgū vai kas ir iecerēts attiecībā pret šo konkurentu, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana. Informācijas sniegšana konkurentiem, lai sagatavotu pret konkurenci vērstu nolīgumu, ir pietiekama, lai pierādītu saskaņotas darbības esību minētā noteikuma izpratnē (skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Solvay/Komisija, T‑186/06, EU:T:2011:276, 88. un 89. punkts un tajos minētā judikatūra).

195    Turklāt jēdzieni nolīgums un saskaņotas darbības LESD 101. panta 1. punkta izpratnē no subjektīvā viedokļa aptver kolūzijas formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem. Tāpēc pierādījums par vienu vai otru no šajā noteikumā minētajām pārkāpuma formām veidojošajiem elementiem ir pietiekams, lai šis noteikums katrā ziņā būtu piemērojams (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Solvay/Komisija, C‑455/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:796, 53. punkts).

196    Turklāt no judikatūras izriet, ka Komisijai ir jāpierāda ne tikai karteļa pastāvēšana, bet arī tā ilgums (spriedums, 2005. gada 14. jūlijs, ThyssenKrupp/Komisija, C‑65/02 P un C‑73/02 P, EU:C:2005:454, 31. punkts).

197    Lai gan Komisijai ir jāiesniedz precīzi un konsekventi pierādījumi, lai konstatētu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, tomēr katram no tās sniegtajiem pierādījumiem nav obligāti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru no pārkāpuma elementiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai. Tādējādi pierādījumi, uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētajā lēmumā, lai pierādītu, ka uzņēmums ir pārkāpis šo tiesību normu, ir jānovērtē nevis atsevišķi, bet gan kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. decembris, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, T‑562/08, nav publicēts, EU:T:2014:1078, 152. un 153. punkts un tajos minētā judikatūra).

198    Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšanu var secināt no noteikta to netiešo pierādījumu un sakritību daudzuma, kas, izvērtēti kopā, var tikt uzskatīti par pierādījumu konkurences noteikumu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Total Marketing Services/Komisija (C‑634/13 P, EU:C:2015:614, 26. punkts).

199    Šajā lietā Komisija konstatēja, it īpaši apstrīdētā lēmuma 138. un 506. apsvērumā, ka šajā lēmumā minētais kartelis sākās 1999. gada 18. februārī, proti, brīdī, kad četru Japānas spēka kabeļu piegādātāju pārstāvji, proti, Furukawa Electric, Fujikura, Sumitomo Electric Industries un Hitachi Cable, un divu Eiropas spēka kabeļu piegādātāju pārstāvji, tostarp Pirelli, tikās Cīrihes viesnīcā. Lai gan prasītājas šajā sanāksmē pašas nepiedalījās, ir jāatgādina, ka tās, kā izriet no ceturtā pamata izvērtēšanas, ir atbildīgas par dalību šajā sanāksmē kā Pirelli tiesību pēcteces.

200    Komisija pamato iepriekš 199. punktā minēto konstatējumu ar vairākiem faktiem, kurus var apkopot šādi.

201    Vispirms Komisija ir norādījusi, ka kartelis, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, izrietēja no divām eksporta shēmām, kas savukārt izrietēja no STEA un SMEA, ko galvenie Eiropas spēka kabeļu piegādātāji noslēdza septiņdesmitajos gados International Cable Development Corporation (Starptautiskā kabeļu attīstības korporācija) sistēmas ietvaros. Saskaņā ar minētā lēmuma 64. apsvērumu STEA un SMEA paredzēja sākotnējo ietvaru attiecībā uz piedāvājumu iesniegšanu un līgumu slēgšanas tiesību un projektu piešķiršanu augsta sprieguma apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu jomā ārpus to sabiedrību “valsts teritorijām”, kas ir noslēgušas minētos nolīgumus. Šajā pašā apsvērumā Komisija ir precizējusi, un pret to prasītājas nav iebildušas, ka izmeklēšanā atklājās, ka papildus šiem nolīgumiem starp Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas ražotājiem tika noslēgta nerakstīta vienošanās, saskaņā ar kuru šīs trīs ražotāju grupas apņēmās nekonkurēt savās attiecīgajās “valsts teritorijās”. Citos reģionos ražotāju mērķis bija sadalīt projektus savā starpā, Eiropas ražotājiem iegūstot daļu ar apmēram 60 % projektu, un japāņu ražotājiem – daļu ar apmēram 40 % projektu. Katrai grupai tika iecelts priekšsēdētājs un sekretārs (vai koordinators), lai organizētu piešķiršanu. Attiecīgo nolīgumu un minētās nerakstītās vienošanās dalībniekiem, kas saņēma pieprasījumus no klientiem par potenciāliem apakšzemes un zemūdens spēka kabeļu projektiem, bija jāinformē Japānas vai Eiropas sekretārs par šiem pieprasījumiem, ja spēka kabeļu veids un garums atbilda noteiktiem kritērijiem. Pēc tam sekretāri vai koordinatori pārrunāja un vienojās par ražotāju grupu, kurai projekts tiks piešķirts.

202    Nav šaubu, ka kartelis, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, atkārto 201. punktā aprakstīto shēmu.

203    Turpinājumā, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 117. apsvērumā, 1997. gada beigās STEA un SMEA, tostarp tiem pievienotā nerakstītā vienošanās, tika izbeigti. Komisija ir sniegusi pierādījumus, ko prasītājas nav apstrīdējušas ar konkrētiem pierādījumiem, no kuriem izriet, pirmkārt, ka sabiedrības, kas noslēdza šos nolīgumus, zināja par to nelikumīgo raksturu un, otrkārt, ka tās bija plānojušas šos nolīgumus nākotnē pārveidot. Tā arī ir sniegusi pierādījumus apstrīdētā lēmuma 119., 121.–136. apsvērumā un šī lēmuma I pielikuma 3.–15. punktā, kas apstiprina, ka šīs sabiedrības turpināja tikties un apspriest minēto nolīgumu izbeigšanas sekas un iespēju noslēgt jaunu nolīgumu. Šajā sakarā prasītājas neapstrīd, ka tās ir piedalījušās vienpadsmit sanāksmēs ar citiem Japānas piegādātājiem, kas tika organizētas 1998. gadā, un sanāksmē, kas tika organizēta 1998. gada oktobrī Kualalumpurā, kurā piedalījās tostarp Pirelli, SumitomoElectric Industries, Hitachi Cable, Furukawa Electric, Fujikura un viena cita Eiropas sabiedrība.

204    Jāatzīmē, ka iepriekš 203. punktā minēto sanāksmju laikā notika apspriedes, uz kurām Komisija ir atsaukusies apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumā un kuras prasītājas nav apstrīdējušas, attiecībā uz spēka kabeļu projektu, kas īstenojams Singapūrā, kas sākotnēji tika piešķirts Eiropas uzņēmumiem pirms STEA un SMEA likvidēšanas un par kuru Furukawa Electric tika kritizēta par zemas cenas piedāvājumu. Šis kritikas ietvaros tika arī atzīmēts, ka līdzīga rīcība var sagraut “turpmāko plānu, kas tiek apspriests starp [Japānas un Eiropas ražotājiem]”.

205    Turklāt Komisija ir atzīmējusi sešu regulāru sanāksmju virkni, kas 1999. gadā notika cita starpā starp Pirelli, Fujikura, Furukawa Electric, Hitachi Cable un Sumitomo Electric Industries pārstāvjiem. Šīm sanāksmēm sekoja citas Japānas un Eiropas piegādātāju tikšanās un vairākas divpusējas sanāksmes, kas notika 2000. gadā. Saskaņā ar šo sanāksmju tālaika piezīmēm, uz kurām ir atsaukusies Komisija, it īpaši apstrīdētā lēmuma 137., 141., 143., 144. un 154. apsvērumā, tām bija pret konkurenci vērsts saturs, jo tās attiecās uz tirgus sadales līguma izveidošanu un īstenošanu, pārņemot STEA un SMEA struktūru. Šajās sanāksmēs dalībnieki pārrunāja tirgu sadales noteikumus, attiecīgo “valsts teritoriju” definīciju, kvotas, saskaņā ar kurām jādala “eksporta teritorijās” esošie projekti, spēka kabeļu spriegumu, uz ko attiecas nolīgums, reģionālo koordinatoru iecelšanu un jauniem uzņēmumiem, kas būtu jāiesaista diskusijās, lai nodrošinātu efektīvāko jaunā nolīguma darbību.

206    Visbeidzot Komisija apstrīdētā lēmuma 145. apsvērumā ir norādījusi, ka kopīgajā pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda J‑Power Systems, Sumitomo Electric Industries un Hitachi Cable apstiprināja, ka karteļa darbības sākumposmā vismaz Sumitomo Electric Industries un Hitachi Cable ievēroja nolīgumu par “valsts teritoriju”, nodrošinot, lai tiem netiktu piedāvāti konkrēti projekti, kas atrodas Eiropas “valsts teritorijā”, bet tie tiktu piedāvāti Eiropas uzņēmumiem.

207    Tieši šajā kontekstā saskaņā ar apstrīdēto lēmumu notika 1999. gada 18. februāra sanāksme Cīrihē, kurā Sumitomo Electric Industries darbinieks Y. veica piezīmes, kuras Komisija ir atkārtojusi minētā lēmuma 137. apsvērumā. No šīm piezīmēm, kurās ir skaidri norādīts minētās sanāksmes datums un vieta un kuras tālaika raksturu prasītājas līdz ar to nevar apšaubīt, izriet, ka šī sanāksme bija par nosacījumiem, kas reglamentē nolīgumu par zemūdens spēka kabeļu projektiem, proti, kvotām, kas jāpiešķir Eiropas un Japānas grupām, “valsts teritoriju” sadalījumu atkarībā no uzņēmumu ražošanas iekārtu atrašanās vietas, kā arī uzņēmumu kvotu uzraudzību “eksporta teritorijās”, izmantojot pozīciju veidlapas. Dalībnieki arī apsprieda ABB un Japānas uzņēmumu SWCC Showa Holdings un Mitsubishi Cable Industries pievienošanos nolīgumam, izskatīja jautājumu par ABB uzlikto naudas sodu par piedalīšanos kartelī attiecībā uz siltumizolācijas caurulēm un parādīja, ka tie līdz ar to apzinājās noteiktus riskus šajā sakarā.

208    Attiecībā uz 1999. gada 18. februāra sanāksmi Cīrihē Komisija apstrīdētā lēmuma 497. apsvērumā ir norādījusi, ka par atsevišķiem apspriestajiem aspektiem vienošanās netika panākta. Patiešām, no J‑Power Systems mutiskā paziņojuma transkripta un šīs sanāksmes rakstiskajām piezīmēm izriet, ka lietas dalībnieki nav vienojušies par piemērojamo kvotu (“kvota 60/40” vai “kvota 70/30”) attiecībā uz “eksporta teritorijām” un nav galīgi nolemts, vai “valsts teritorijām” būtu jāattiecas uz Zviedriju (ABB ražošanas darbību galvenā vieta), Dienvidkoreju un Taivānu. Tomēr Komisija ir uzskatījusi, ka šī sanāksme bija pārkāpuma sākums. Šajā ziņā minētā lēmuma 506. apsvērumā Komisija ir noteikusi:

“Ņemot vērā [..] rīcību, kas tika īstenota līdz 1999. gada 18. februāra sanāksmei, kad puses neapšaubāmi plānoja atjaunot savus iepriekšējos nolīgumus un [..] to tālāko rīcību, kad tās atklāti piešķīra projektus to attiecīgajās eksporta teritorijās, ievēroja to attiecīgās valsts teritorijas un paredzēja uzaicināt citus uzņēmumus pievienoties “plānam” [..], ir pamats secināt, ka 1999. gada 18. februāra sanāksme pierāda kopējas gribas pastāvēšanu tolaik sadalīt tirgus un klientus un izkropļot normālu konkurences procesu tādu projektu ietvaros, kuri bija saistīti gan ar [apakšzemes], gan [zemūdens] kabeļiem. Vismaz no šī datuma bija vienota griba attiecībā uz pašu principu ierobežot dalībnieku konkurenci. Līdz ar to puses ir noslēgušas nolīgumu vai īstenojušas saskaņotas darbības [LESD] 101. panta 1. punkta izpratnē, lai gan konkrēti karteļa noteikumi tajā laikā vēl tika apspriesti.”

209    Vispārējā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā iepriekš 192.–198. punktā minēto judikatūru, Komisijas secinājums par 1999. gada 18. februāra sanāksmes Cīrihē apmēru, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 506. apsvērumā, nav saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā vai vērtējumā.

210    Pirmkārt, Komisija juridiski pietiekami, kā arī pienācīgi ņemot vērā STEA un SMEA likvidēšanas, kurā piedalījās Pirelli, kontekstu, ir pierādījusi, ka no 1998. gada šo nolīgumu dalībnieki, proti, galvenie Eiropas un Japānas zemūdens un apakšzemes elektrisko kabeļu piegādātāji, bija atsākuši sarunas, lai izveidotu jaunu nolīgumu, un laika gaitā spēja to īstenot. 1999. gada 18. februāra sanāksmes Cīrihē rakstiskās piezīmes, proti, pirmās piezīmes, kurās pilnībā ir atspoguļoti šī jaunā nolīguma pamati, apstiprina, ka brīdī, kad piezīmes tika izveidotas, šīs sanāksmes dalībnieki vienojās par pašu tirgu sadales principu gan attiecībā uz “eksporta teritorijām”, gan “valsts teritorijām”. Šī principa pastāvēšanu, kā arī to, ka to ievēroja sabiedrības, kas bija noslēgušas STEA un SMEA, apstiprina iepriekš 204. punktā minētās diskusijas ar prasītājām.

211    Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka nekas neliedza Komisijai ņemt vērā pašas karteļa izveides sagatavošanas posmus, lai konstatētu ekonomisko stāvokli pirms karteļa izveides un izskaidrotu tā izveidi vai lai pierādītu un izvērtētu karteļa dalībnieku attiecīgo lomu tā koncepcijas radīšanā, izveidē un īstenošanā (spriedums, 2012. gada 27. jūnijs, Coats Holdings/Komisija, T‑439/07, EU:T:2012:320, 60. punkts).

212    Otrām kārtām, kā pareizi ir norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 498. apsvērumā, ir svarīgi atzīmēt, ka izšķirošais jautājums, lai novērtētu 1999. gada 18. februāra sanāksmes Cīrihē būtību, ir nevis par to, vai tajā pašā datumā sešas sabiedrības, kas piedalījās šajā sanāksmē, bija galīgi vienojušās par visiem nolīguma elementiem, bet gan par to, vai šajā sanāksmē notikušās diskusijas ļāva šīm sešām sabiedrībām ar to līdzdalības palīdzību kliedēt vai vismaz mazināt šaubas par rīcību, kāda no tām būs sagaidāma tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, BPB/Komisija, T‑53/03, EU:T:2008:254, 182. punkts un tajā minētā judikatūra).

213    Tādējādi ne ar nosacījuma izteiksmes, nedz nākotnes laika izmantošanu Y. izdarītajās piezīmēs, ne arī faktu, ka tas esot paziņojis, ka neviena vienošanās nav panākta pat pēc 1999. gada oktobrī Kualalumpurā notikušās sanāksmes, nepietiek, lai uzskatītu, ka 1999. gada 18. februārī sabiedrības, kas piedalījās Cīrihes sanāksmē, vēl nebija pārkāpušas LESD 101. panta 1. punktu. Turklāt, lai gan prasītājas apšauba Y. piezīmju pierādījuma spēku, pamatojoties uz to, ka tas ir J‑Power Systems iekšējais dokuments, ko, saskaņā ar prasītāju apgalvoto, neapstiprina citas pārējo sanāksmes dalībnieku piezīmes, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru dokumenta iekšējais raksturs nevar liegt Komisijai atsaukties uz to kā apsūdzošu pierādījumu, lai apstiprinātu citus pierādījumus, it īpaši saistībā ar plašāku saskaņotu pierādījumu kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering/Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, EU:T:2004:221, 231. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka, lai to secinātu, Komisija nav balstījusies vienīgi uz Y. piezīmēm, bet arī, kā tas izriet no šī sprieduma 201.–206. punkta, tā vispārējā kontekstā ir pamatojusies arī uz citiem pierādījumiem, kas it īpaši attiecās uz pušu rīcību pirms un pēc šīs pēdējās sanāksmes. Visbeidzot – pretēji prasītāju apgalvotajam – attiecīgo piezīmju pierādījuma vērtību neietekmē fakts, ka vairākus gadus pēc tam, kā norāda prasītājas, to autors tās interpretēja, pamatojoties uz “senām atmiņām”. Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, tāpat kā to dara Komisija, ka šāda, laika ziņā attālināta interpretācija nevar mazināt šo piezīmju kā tālaika dokumentāru pierādījumu pierādījuma spēku.

214    Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, dažādie kontekstuālie elementi, kas saistīti ar 1999. gada 18. februāra sanāksmi Cīrihē, tostarp pēc tam notikušo attiecīgo uzņēmumu saziņa, apstiprina, ka karteļa sākotnējā posmā galvenos Eiropas un Japānas zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu piegādātājus, tostarp Pirelli, saistīja kopīga vēlme sadalīt tirgus saskaņā ar STEA un SMEA shēmu un ka turklāt viņi īstenoja šo tirgu sadali. Tas it īpaši attiecas uz apstrīdētā lēmuma 145. apsvērumā minētajiem projektiem, kas tika piešķirti Eiropas uzņēmumiem saskaņā ar vienošanos par “valsts teritoriju”.

215    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka galvenie Japānas un Eiropas lieljaudas un ļoti augsta sprieguma zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu piegādātāji, tostarp prasītājas, 1999. gada 18. februārī izteica kopīgu gribu ierobežot konkurenci, sadalot tirgus. Tāpēc tā, nepieļaujot kļūdu, ir konstatējusi, ka LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums, kas tiek pārmests prasītājām, tika sākts šajā datumā.

216    Attiecībā uz prasītāju argumentiem, saskaņā ar kuriem 2000. gada sanāksmju pret konkurenci vērstais raksturs nebija pietiekami pamatots, ir jāatzīmē, ka, tā kā Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka pārkāpuma sākumu noteica 1999. gada 18. februāra sanāksme Cīrihē, šie argumenti ir neefektīvi.

217    Līdz ar to septītais pamats ir jānoraida.

 Par astoto pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta, 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai un vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu attiecībā uz uzlikto naudas sodu aprēķināšanu

218    Ar astoto pamatu prasītājas, pirmkārt, apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā izdarītā pārkāpuma smaguma novērtēšana, kā arī preventīvā komponenta noteikšana esot nesamērīga. Otrkārt, tās apgalvo, ka, Eiropas uzņēmumiem piemērojot lielāku pārdošanas apjoma daļu nekā Japānas uzņēmumiem, Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

219    Pirms izskatīt abas šī pamata daļas, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem, kas tīši vai nolaidības dēļ izdarījuši LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, naudas sodu tādā apmērā, kurš tiek noteikts, ņemot vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu.

220    Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 19.–22. punktu viens no diviem faktoriem, uz kuriem balstās naudas soda pamatsumma, ir attiecīgā pārdošanas apjoma attiecība, kas tiek noteikta atbilstoši pārkāpuma smagumam. Pārkāpuma smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Lai izlemtu, kādā apmērā konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā pārdošanas apjoma daļa, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir vai vēl nav īstenots.

221    Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, ir rīcības brīvība, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas (skat. spriedumus, 2012. gada 12. decembris, Novácke chemické závody/Komisija, T‑352/09, EU:T:2012:673, 43. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 14. marts, Dole Food un Dole Germany/Komisija, T‑588/08, EU:T:2013:130, 662. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr šīs naudas soda pārbaudes ietvaros tiesa nedrīkst atsaukties uz šo novērtējuma brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot 2006. gada pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu novērtēšanu, lai atteiktos veikt detalizētu naudas soda summas faktisko un tiesisko elementu pārbaudi (spriedums, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑272/09 P, EU:C:2011:810, 102. punkts). Tomēr katru reizi, kad Komisija nolemj uzlikt naudas sodus saskaņā ar konkurences tiesībām, tai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi, tā, kā tos ir interpretējušas Savienības tiesas (spriedums, 2012. gada 12. decembris, Novácke chemické závody/Komisija, T‑352/09, EU:T:2012:673, 44. punkts).

222    Šajā lietā ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā 997.–1010. apsvērumā, Komisija ir uzskatījusi, ka attiecībā uz naudas soda pamatsummu un naudas soda noteikšanu pārkāpuma raksturs bija viens no nopietnākajiem konkurences ierobežojumiem, kas, viņasprāt, attaisno 15 % procentuālās daļas piemērošanu. Tāpat tā ir piemērojusi 2 % palielinājumu attiecībā uz šo procentuālo daļu visiem adresātiem, ņemot vērā kopējo tirgus daļu, kā arī karteļa gandrīz globālo ģeogrāfisko darbības jomu, kas tostarp ietvēra visu EEZ teritoriju. Turklāt tā it īpaši ir uzskatījusi, ka Eiropas sabiedrību, tostarp prasītāju, rīcība vairāk traucēja konkurencei nekā citu uzņēmumu darbība, jo papildus dalībai “A/R karteļa konfigurācijā” Eiropas sabiedrības šī “karteļa Eiropas konfigurācijas” ietvaros savā starpā sadalīja spēka kabeļu projektus. Šā iemesla dēļ tā ir noteikusi pārdošanas apjoma īpatsvaru, kas jāņem vērā saistībā ar pārkāpuma smagumu, attiecībā uz Eiropas uzņēmumiem – 19 % un citiem uzņēmumiem – 17 % apmērā.

223    Prasītāju izvirzīto abu daļu pamatotība ir jāizvērtē, ievērojot šos apsvērumus.

–       Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz samērīguma principa pārkāpumu

224    Prasītājas būtībā kritizē Komisiju par to, ka naudas soda noteikšanas stadijā nav pietiekami ņemts vērā pārkāpuma konteksts. It īpaši tās norāda, ka vispirms pamata summa bija jākoriģē, it īpaši ņemot vērā pārkāpuma ierobežoto apjomu vai pat pārkāpuma faktisko seku neesību EEZ. Turpinājumā tās apgalvo, ka pārkāpums neietekmēja vairumu spēka kabeļu pārdošanas darījumu, uz ko attiecas paziņojums par iebildumiem, un ka pret konkurenci vērstais nolīgums, par kuru tika iesniegta sūdzība, nevarēja ietekmēt galalietotājus, it īpaši attiecībā uz tiem noteiktajām cenām. Turklāt tās uzskata, ka Komisijai bija jāņem vērā pakāpeniska karteļa izbeigšanās kopš 2004. gada. Visbeidzot tās apgalvo, ka ārpus karteļa esošie faktiskie apstākļi, piemēram, izejvielu izmaksas, ir mazinājuši tā sekas.

225    Komisija apstrīd šos argumentus.

226    Pirmkārt, runājot par prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru pārkāpuma apmērs ir ierobežots, jānorāda, ka tiktāl, ciktāl tas ir pamatots ar to, ka nav pierādījumu par nolīguma par “valsts teritoriju” pastāvēšanu, tas ir jānoraida. Kā izriet no secinājuma iepriekš 184. punktā, prasītājām līdz ar to nav izdevies atspēkot Komisijas secinājumu, ka tās ir piedalījušās pret konkurenci vērstā nolīgumā, kurā it īpaši bija paredzēts nolīgums par “valsts teritoriju”. Šādos apstākļos ir jāatzīmē, ka kartelis nebija ierobežots tādā nozīmē, kā to apgalvo prasītājas.

227    Turklāt jānorāda, ka, tāpat kā tas ir minēts apstrīdētā lēmuma 1001. apsvērumā, šajā gadījumā daļas 15 % apmērā piemērošanu pamatoja pārkāpuma, kurā piedalījās prasītājas, raksturs, proti, apakšzemes spēka kabeļu tirgu sadalīšana. Šāds pārkāpums ir viens no smagākajiem konkurences ierobežojumiem 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 23. punkta nozīmē, un 15 % ir zemākais procentuālais apjoms, kāds ir paredzēts par šādiem pārkāpumiem saskaņā ar šīm pamatnostādnēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Laufen Austria/Komisija, C‑637/13 P, EU:C:2017:51, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

228    Otrkārt, attiecībā uz argumentu, ka kartelis neietekmēja tirgu, ir jāatgādina – tā kā apstrīdētajā lēmumā konstatētais pārkāpums ir bijis pārkāpums mērķa dēļ, tad saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai nebija jāpierāda tā sekas (skat. spriedumu, 2012. gada 13. decembris, Expedia, C‑226/11, EU:C:2012:795, 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, kā tas jau tika atgādināts iepriekš 178. punktā, no judikatūras izriet, ka pret konkurenci vērstas vienošanās īstenošana, lai arī daļēja, ir pietiekams iemesls izslēgt, ka minētā vienošanās nav ietekmējusi tirgu (spriedums, 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija, T‑38/02, EU:T:2005:367, 148. punkts).

229    Tomēr replikas rakstā prasītājas būtībā apgalvo, ka pret konkurenci vērstais līgums, kas nav pilnībā īstenots un kas katrā ziņā nav ietekmējis klientiem noteiktās cenas, būtu jāuzskata par mazāk nopietnu nekā nolīgums, kas ir pilnībā īstenots un kaitējis klientiem, paaugstinot cenas.

230    Šajā ziņā ir skaidrs, ka lielākā daļa prasītāju argumentu attiecas uz kritēriju par faktisko ietekmi uz tirgu, it īpaši uz cenām, ko maksā gala klienti, ko Komisija, nosakot naudas sodu, varēja ņemt vērā, kad to bija iespējams izmērīt saskaņā ar Pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), 1.A punktu. Tomēr saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, kas ir piemērojamas šīs lietas faktiem, 22. punkta formulējumu Komisijai, novērtējot pārkāpuma smagumu, lai aprēķinātu naudas sodu, kā atbildību pastiprinošs vai mīkstinošs faktors nav obligāti jāņem vērā faktiskā ietekme tirgū vai tās neesība. Pietiek ar to, kā tas ir šajā gadījumā un kā tas izriet no iepriekš 222. punktā minētā, ka Komisijas noteiktā pārdošanas apjoma proporcija, kas jāņem vērā, ir pamatota ar citiem faktoriem, kas var ietekmēt smaguma pakāpes noteikšanu saskaņā ar šo noteikumu, tādiem kā paša pārkāpuma raksturs, visu iesaistīto pušu kopīgā tirgus daļa un tās ģeogrāfiskais apjoms. Līdz ar to tiktāl, ciktāl ar saviem argumentiem prasītājas cenšas pierādīt, ka no karteļa dalībnieku gribas neatkarīgu iemeslu dēļ kartelis nevarēja radīt gaidīto ietekmi vai sniegt gaidītos rezultātus, šie argumenti ir jānoraida.

231    Ciktāl prasītāju argumenti ir jāuzskata par tādiem, ar kuriem tiek apgalvots, ka Komisija nav pierādījusi, ka pārkāpums ir ticis īstenots, tie ir jānoraida.

232    Apstrīdētā lēmuma 1009. apsvērumā Komisijas konstatējums, ka kartelis tika īstenots globāli un lietas dalībnieku iesaistīšanās tajā tika kontrolēta ar pozīciju veidlapu apmaiņu un pienākumu ziņot, nav kļūdains, kā tas ir norādīts iepriekš 178. punktā. Turklāt no visiem apsvērumiem, kuru mērķis ir pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu, kuri ir izklāstīti tostarp apstrīdētā lēmuma 3.3. un 3.4. punktā un kurus prasītājas šajā daļā detalizēti neapstrīd, izriet, ka pēc sākotnējā jaunā nolīguma projekta par teritoriju sadali starp uzņēmumiem, kas ražo zemūdens un apakšzemes spēka kabeļus, noteikumu izstrādes posma šie uzņēmumi kopumā un lielākajā daļā attiecīgā perioda ievēroja šajā nolīgumā paredzētos norādījumus par savstarpēju neiesaistīšanos darījumos “valsts teritorijās”, par “eksporta teritoriju” sadali un projektu piešķiršanu “karteļa Eiropas konfigurācijas” ietvaros.

233    Treškārt, prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisijai, nosakot smaguma pakāpi, bija jāņem vērā ievērojamais karteļa darbības apsīkums kopš 2004. gada. Šajā sakarā pietiek norādīt uz Komisijas konstatēto pārkāpuma vienotību un turpinātību, un to prasītājas nav īpaši apstrīdējušas, un faktu, ka Komisijas apkopotie pierādījumi neietver karteļa darbības pārtraukšanu laikposmā līdz 2009. gadam.

234    Ceturtkārt, prasītājas norāda, ka apstrīdētā lēmuma 998.–1010. apsvērumā ir norādīts, ka Komisija visiem uzņēmumiem palielināja pārdošanas apjoma īpatsvaru par 2 % visu uzņēmumu aprēķinātās kopējā tirgus daļas dēļ, no vienas puses, un pārkāpuma ģeogrāfisko apmēru dēļ, no otras puses. Tās apgalvo, ka palielinājums, ciktāl tas ir balstīts uz kopējās tirgus daļas lielumu, nav pamatots, jo vairāki dalībnieki pārkāpuma laikā ir nomainījušies un tostarp daži uzņēmumi ir pievienojušies pārkāpumam arī pēc 1999. gada 18. februāra un pārtraukuši dalību pirms beigu datuma – 2009. gada 28. janvāra.

235    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan, kā to apgalvo prasītājas, ne visi karteļa dalībnieki piedalījās kartelī visā attiecīgajā laika posmā, tomēr, pirmām kārtām, lielākajā daļā gadījumu kartelis ietvēra galvenos Eiropas un Japānas augsta un ļoti augsta sprieguma zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu ražotājus. Turklāt ilgā laikposmā – no 2001. gada beigām līdz 2006. gadam – karteli pastiprināja mazāku Eiropas piegādātāju, piemēram, Brugg Kabel, nkt cables, Safran un Silec Cable dalība, un laika posmā no 2002. gada beigām līdz 2005. gada vidum tajā piedalījās Dienvidkorejas piegādātāji. Otrām kārtām, kā norāda Komisija, un prasītājas to nav apstrīdējušas, attiecīgo tirgus dalībnieku skaits, kas nav apstrīdētā lēmuma adresāti, ir ļoti ierobežots. Šādos apstākļos pēc padziļinātas pārbaudes ir jāuzskata, ka Komisija, nepieļaujot kļūdas, varēja konstatēt, ka lēmuma adresāti gandrīz visi bija zemūdens un apakšzemes spēka kabeļu ar augstu un ļoti augstu spriegumu ražotāji. Tā arī pamatoti varēja uzskatīt, ka šis elements, gluži kā karteļa praktiski globālais ģeogrāfiskais apmērs, un to prasītājas nav apstrīdējušas, pastiprināja pārkāpumu un tādējādi palielināja pārdošanas apjoma īpatsvaru par 2 %, lai ņemtu vērā šos divus elementus.

236    Piektkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijai, nosakot smagumu, būtu bijis jāizslēdz izejvielu izmaksas. Būtībā prasītājas norāda, ka, lai labāk varētu uzzināt katra pārkāpuma dalībnieka ekonomisko priekšrocību un līdz ar to arī katra uzņēmuma relatīvo nozīmi karteļa ietvaros, ar 2006. gada pamatnostādnēm naudas sodu aprēķināšanai saistībā ar apstrīdētajām darbībām tika ieviests jēdziens “pārdošanas apjoms”. Tomēr tās uzskata, ka šādos apstākļos ir jāpārliecinās, ka vērā ņemtā vērtība ticami atspoguļo ieguvumus, kas rodas karteļa dalībniekiem, it īpaši attiecībā uz peļņu.

237    Šajā sakarā ir pietiekami norādīt, ka Vispārējā tiesa, kā Komisija to darījusi apstrīdētā lēmuma 976. apsvērumā, jau ir noraidījusi līdzīgu argumentu, kas tika izvirzīts lietā, kurā tika taisīts 2014. gada 14. maija spriedums Reagens/Komisija (T‑30/10, nav publicēts, EU:T:2014:253, 233. punkts). No šī sprieduma un no iepriekš minētās judikatūras izriet, ka nav pamatota iemesla aprēķināt konkrētā tirgus apgrozījumu, izslēdzot noteiktas ražošanas izmaksas, jo visām rūpniecības nozarēm bija galaproduktam raksturīgas izmaksas, ko ražotājs nevar kontrolēt, bet kas tomēr ir būtisks tā vispārējās darbības elements un kurš tādējādi nevar tikt izslēgts no apgrozījuma, nosakot naudas soda pamatsummu.

238    Turklāt, kā Tiesa ir atzinusi 2011. gada 8. decembra spriedumā KME Germany u.c./Komisija (C‑272/09 P, EU:C:2011:810, 53. punkts), ir jānorāda, ka, ja būtu pieļaujami, ka dažās lietās tiek ņemts vērā bruto apgrozījums, bet citās ne, tad būtu jānosaka tāda proporcija starp neto un bruto apgrozījumu, ko būtu ļoti grūti piemērot un kas izraisītu nebeidzamus un neatrisināmus strīdus, tostarp apgalvojumus par diskrimināciju. Neviens no prasītāju izvirzītajiem argumentiem par šādu apsvērumu, tostarp tas, ka 2006. gada pamatnostādnēs naudas sodu aprēķināšanai ir ņemts vērā attiecīgo uzņēmumu “pārdošanas apjoms”, nevis “apgrozījums”, tāpat kā 1998. gada pamatnostādnēs naudas sodu aprēķināšanai, nav pamats citāda judikatūrā izvirzīta kritērija piemērošanai šajā lietā.

239    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija, nosakot naudas soda pamatsummu, nav pārkāpusi samērīguma principu prasītāju apgalvotajā nozīmē.

240    Tāpēc šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par otro daļu, kas ir balstīta uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

241    Prasītājas apgalvo, ka Komisijas veiktā Eiropas uzņēmumu un Japānas uzņēmumu nošķiršana attiecībā uz pārdošanas apjoma daļu, kas izmantota, lai ņemtu vērā pārkāpuma smagumu, ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

242    Prasītājas atgādina, ka pārdošanas apjoma daļa, ko Komisija piemēroja Eiropas uzņēmumiem, bija par 2 % augstāka par citiem uzņēmumiem piemēroto. Lai pamatotu šādu diferenciāciju, Komisija apstrīdētā lēmuma 999. apsvērumā esot norādījusi, ka papildus karteļa A/R konfigurācijas piešķiršanas mehānismiem “daži EEZ projekti, izmantojot [minētā] “karteļa Eiropas konfigurāciju”, tika vēlreiz sadalīti Eiropas ražotāju starpā”. Tomēr tās uzsver, ka, pēc Komisijas domām, “šīs citas darbības, kuras veica vienīgi Eiropas ražotāji, pastiprināja kaitējumu konkurencei, ko jau bija izraisījis Eiropas, Japānas un Dienvidkorejas ražotāju nolīgums par tirgus sadali, un tādējādi palielināja arī pārkāpuma smaguma pakāpi”, un ka “karteļa Eiropas konfigurācijas izraisītie papildu izkropļojumi [attaisnoja] smaguma koeficienta palielināšanu par 2 % tiem uzņēmumiem, kas piedalījās šajā karteļa aspektā”.

243    Prasītājas apstrīd šo diferenciāciju, pirmkārt, apgalvojot, ka “karteļa Eiropas konfigurāciju” neīstenoja vienīgi Eiropas uzņēmumi. No apstrīdētā lēmuma izrietot, ka Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumi kartelī piedalījās tādā pašā līmenī kā Eiropas uzņēmumi. Otrkārt, prasītājas uzskata, ka Komisija nav pierādījusi ne to, kā šī konfigurācija “pastiprināja [jau izraisīto] kaitējumu konkurencei”, ne arī to, kādi bija šīs konfigurācijas izraisītie “papildu izkropļojumi”.

244    Komisija apstrīd šos argumentus.

245    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrreiz, kad Komisija nolemj uzlikt naudas sodus saskaņā ar konkurences tiesībām, tai ir jāievēro Savienības vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmesprincips, tā, kā to ir interpretējušas Savienības tiesas. Šis princips nosaka, ka salīdzināmas situācijas nebūtu aplūkojamas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas nebūtu aplūkojamas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. spriedumus, 2012. gada 27. jūnijs, Bolloré/Komisija, T‑372/10, EU:T:2012:325, 85. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 19. janvāris, Mitsubishi Electric/Komisija, T‑409/12, EU:T:2016:17, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).

246    Attiecībā uz Eiropas uzņēmumu rīcības smaguma novērtējumu salīdzinājumā ar Āzijas uzņēmumu, it īpaši Japānas uzņēmumu, rīcību ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā minēto pārkāpumu ir kvalificējusi kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas sastāv no divām konfigurācijām, proti, “karteļa A/R konfigurācijas” un minētā “karteļa Eiropas konfigurācijas”. Pirmā no šīm konfigurācijām ietvēra, pirmkārt, nolīgumu par “valsts teritoriju”, saskaņā ar kuru Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumi apņēmās atstāt Eiropas “valsts teritoriju”, kas rezervēta karteļa “R dalībniekiem”, apmaiņā pret abpusēju pēdējo minēto apņemšanos atstāt Japānas un Dienvidkorejas “valsts teritoriju” un, otrkārt, dalīties projektos, kas atrodas lielākajā daļā pārējās pasaules, sauktās par “eksporta teritorijām”. Otrās no šīm konfigurācijām, kā tas izriet no šī sprieduma 12. punkta, mērķis bija Eiropas uzņēmumu starpā sadalīt projektus, kas atrodas “valsts teritorijā”, un projektus, kas piešķirti “eksporta teritorijās” līdzās Eiropai.

247    Apstrīdētā lēmuma 527.–619. apsvērumā ir norādīti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka abas karteļa konfigurācijas ietilpa vienā pārkāpumā. Šajā kontekstā attiecībā uz nosacījumu, ka pastāv viens un tas pats vienotais mērķis, kas vieno šīs konfigurācijas, šī lēmuma 534. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka:

“Karteļa Eiropas konfigurācija (kā arī sadalījums starp Āzijas uzņēmumiem) tika pakļauta gandrīz globālajam nolīgumam, un tādējādi tas tika īstenots. Šajās Eiropas R sanāksmēs Eiropas koordinators tik tiešām nodeva tālāk A/R sanāksmju laikā notikušās diskusijas [..]. Šai nolūkā lietas dalībnieki bieži organizēja R sanāksmes īsi pēc A/R sanāksmēm [..]. Turklāt R sanāksmju laikā puses izteica interesi par projektiem eksporta teritorijās, kuri bija jāapspriež A/R sanāksmēs. Tāpat arī A/R sanāksmju dalībnieki bija informēti par galvenajām diskusijām [minētajā konfigurācijā]. Tādējādi [pēdējā] minētā bija neatņemama vispārējā plāna sastāvdaļa.”

248    Komisija lielākajai daļai Japānas un Dienvidkorejas uzņēmumu ir izvirzījusi atbildību par dalību visā kartelī, ieskaitot tā “Eiropas konfigurāciju”. It īpaši Komisija attiecībā uz visu karteli ir atzinusi karteļa kodolā ietilpstošo Japānas uzņēmumu atbildību, proti, Sumitomo Electric Industries, Hitachi Cable un viņu kopuzņēmuma J‑Power Systems, kā arī Furukawa Electric, Fujikura un viņu kopuzņēmuma Viscas atbildību.

249    Tomēr apstrīdētā lēmuma 537. apsvērumā Komisija ir ilustrējusi dažādu uzņēmumu dalības līmeņus kartelī. Šajā ziņā tā ir uzskatījusi, ka:

“Karteļa kodola dalībnieki (Nexans, Pirelli/Prysmian, Furukawa [Electric], Fujikura un Viscas, [Sumitomo Electric Industries], [Hitachi Cable] un [J‑Power Systems] bija vieni un tie paši attiecībā uz [apakšzemes un zemūdens spēka] kabeļiem, un piemēroja gan valsts teritorijas principu, gan nolīgumu par projektu piešķiršanu eksporta teritorijās. Savukārt objektīvu iemeslu dēļ Japānas un [Dienvidkorejas] uzņēmumi nebija iesaistīti karteļa Eiropas konfigurācijā, un Nexans un Pirelli/Prysmian aktīvi darbojās abās.”

250    Pamatojoties uz šo konstatējumu, Komisija apstrīdētā lēmuma 999. apsvērumā, uz ko vērsti prasītāju argumenti, ir secinājusi, ka Eiropas uzņēmumu izdarītais pārkāpums ir uzskatāms par smagāku pārkāpumu nekā Japānas uzņēmumu izdarītais pārkāpums, jo to dalībnieki iesaistījās “Eiropas konfigurācijas kartelī”, un tāpēc par 2 % bija jāpalielina pēdējo minēto naudas soda pamatsummas aprēķināšanai izmantojamās Eiropas uzņēmumu pārdošanas apjomu daļas.

251    Šajā sakarā ir jākonstatē, ka pat tad, ja, Japānas uzņēmumu līdzdalība būtu atzīstama par līdzīgu Eiropas uzņēmumu līdzdalībai “karteļa Eiropas konfigurācijā”, kā to apgalvo prasītājas, tas neatspēkotu Komisijas secinājumu, ka projektu sadalījums EEZ ir papildu elements, par ko jāpiemēro papildu procenti, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu.

252    Proti, pirmkārt ir jānorāda, ka papildus “karteļa A/R konfigurācijai”, kurā Eiropas un Āzijas uzņēmumi cita starpā vienojās nedarboties otras puses “valsts teritorijās”, Eiropas ražotāji, tostarp prasītājas, savā starpā sadalīja dažādus spēka kabeļu projektus, kas tika piešķirti karteļa “R dalībniekiem”. It īpaši, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 73. apsvēruma, šāds sadalījums attiecās gan uz projektu sadalījumu “eksporta teritorijās”, kas veiktas šīs konfigurācijas ietvaros, gan uz to projektu sadali, kuri atgriežas minētajiem dalībniekiem saskaņā ar “valsts teritorijas” līgumu, tas ir, projektiem, kas atrodas Eiropas “valsts teritorijā”. Otrkārt ir jānorāda, ka, lai gan sadalījums šīs konfigurācijas ietvaros un projektu sadalījums “karteļa Eiropas konfigurācijā”, kā Komisija to precizējusi šī paša lēmuma 534. apsvērumā, bija cieši saistīti, šī pēdējā konfigurācija ietvēra apņemšanos projektus vēl pārdalīt, un tas ir vairāk nekā “karteļa A/R konfigurācijā” piemērotie piešķiršanas noteikumi.

253    Turklāt, pretēji prasītāju apgalvotajam, nav šaubu, ka augstsprieguma apakšzemes un zemūdens spēka kabeļa projektu sadalījums “karteļa Eiropas konfigurācijā” ir palielinājis kaitējumu konkurencei, ko EEZ jau radījusi šī “karteļa A/R konfigurācija”.

254    Tādējādi, kā apgalvo Komisija, bija pamatoti, ka ražotāju, kuri piedalījās “karteļa Eiropas konfigurācijā”, it īpaši Eiropas ražotāju, rīcības smaguma novērtējums atspoguļo papildu kaitējumu konkurencei EEZ.

255    No tā izriet, ka prasītāju arguments, ka Komisija, uzskatot, ka Japānas uzņēmumi nebija piedalījušies “karteļa Eiropas konfigurācijā” tādā pašā līmenī kā Eiropas uzņēmumi, būtībā esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, neietekmē vienlīdzīgas attieksmes pret prasītājām principa pārkāpuma esību.

256    Faktiski šāds arguments, pieņemot, ka tas ir pamatots, var pamatot pārdošanas apjoma procentuālās daļas palielināšanu, lai aprēķinātu Japānas uzņēmumiem piemērojamo naudas sodu.

257    Savukārt šis fakts neskar prasītājām piemēroto pārdošanas apjomu procentuālo daļu nolūkā ņemt vērā viņu rīcības smagumu, jo vienlīdzīgas attieksmes princips nevar pamatot tiesības nediskriminējoši piemērot nelikumīgu attieksmi (spriedums, 2002. gada 11. septembris, Pfizer Animal Health/Padome, T‑13/99, EU:T:2002:209, 479. punkts).

258    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šī pamata otrā daļa, kā arī astotais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par devīto pamatu, kas balstīts uz apgalvotu kļūdu, norādot R. to personu sarakstā, uz kurām attiecas apstrīdētais lēmums

259    Prasītājas norāda, ka apstrīdētā lēmuma II pielikumā “Personu, uz kurām attiecas šis lēmums, vārdi un karjeras virzība”, Komisija kļūdaini ir iekļāvusi R. vārdu, kurš ir Prysmian valdes loceklis un Prysmian grupas stratēģijas direktors. It īpaši tās apgalvo, ka jebkura R. kā personas, kurai ir jebkāda saistība ar pārkāpumu, pieminēšana esot kļūdaina un nepamatota un tādēļ R. vārds būtu jādzēš no minētā lēmuma pielikumiem.

260    Komisija apstrīd šos argumentus.

261    Šajā ziņā pietiek konstatēt, pirmkārt, ka apstrīdētā lēmuma 759. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka R. bija viens no Prysmian valdes locekļiem, ko bija iecēlusi Goldman Sachs. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma I un II pielikumā R. ir minēts kā persona, uz kuru attiecas šis lēmums.

262    Taču – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, – ne no viena no apstrīdētā lēmuma apsvērumiem vai tā pielikumiem neizriet, ka Komisija uzskata, ka R. personiski ir piedalījies attiecīgajā kartelī. Patiesībā Komisija šajā lēmumā nav uzskatījusi, ka R. bija personīgi iesaistīts minētajā kartelī, bet to ir minējusi tikai kā vienas no prasītājām darbinieku. Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, iekļaujot R. vārdu tostarp minētā lēmuma II pielikumā.

263    Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisijas izmeklēšana un lēmumi principā nav paredzēti, lai noteiktu, ka atsevišķas fiziskas personas ir piedalījušās kartelī, bet gan lai konstatētu, ka to ir darījuši uzņēmumi, pārkāpjot LESD 101. panta 1. punktu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka prasītājas cita starpā ir pārkāpušas šo tiesību normu, piedaloties vienotā un turpinātā nolīgumā un saskaņotās darbībās spēka kabeļu nozarē. Apstrīdētā lēmuma 1. pantā R. nav minēts kā viens no karteļa dalībniekiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 2. februāris, EI du Pont de Nemours u.c./Komisija, T‑76/08, nav publicēts, EU:T:2012:46, 159. punkts).

264    No minētā izriet, ka šis pamats, ciktāl ar to tiek apstrīdēts Komisijas izdarītais secinājums par R. dalību kartelī, ir jānoraida.

265    Tādējādi devītais pamats ir jānoraida.

266    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija ir izdarījusi pārkāpumus, kuri būtu pamats atcelt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz prasītājām.

267    Tādējādi prasītāju izvirzītie prasījumi par atcelšanu ir jānoraida.

 Par prasījumiem samazināt prasītājām uzliktos naudas sodus

268    Prasītājas lūdz Vispārējo tiesu samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru, labojot Komisijas pieļautās kļūdas, aprēķinot šīs summas. Tāpat tās lūdz Vispārējo tiesu administratīvās procedūras pārmērīgā ilguma dēļ “taisnīgi grozīt naudas sodu”.

269    Pirms izskatīt prasītāju dažādos lūgumus samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru, ir jāatgādina, ka likumības pārbaudi papildina neierobežotā kompetence, kas Eiropas Savienības tiesai ir atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā saskaņā ar LESD 261. pantu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu. Tomēr ir jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principa balstīta tiesvedība. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, piemēram, apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesību, prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret šo lēmumu un jāiesniedz pierādījumi šo pamatu atbalstam (spriedums, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑389/10 P, EU:C:2011:816, 130. un 131. punkts).

 Par lūgumu samazināt uzlikto naudas sodu apmēru, labojot Komisijas to aprēķinā pieļautās kļūdas

270    Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju lūgumu samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru, labojot Komisijas pieļautās kļūdas, aprēķinot šīs summas, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka prasītāju izvirzītie pamati, lai pamatotu prasību atcelt tiesību aktu, ir noraidīti un, otrām kārtām, nav apstākļu, kas šajā gadījumā varētu pamatot šīs summas samazinājumu. No minētā izriet, ka iesniegtais lūgums ir jānoraida.

 Par lūgumu samazināt uzlikto naudas sodu apmēru, pamatojoties uz administratīvā procesa pārmērīgo ilgumu

271    Otrkārt, attiecībā uz prasītāju aicinājumu administratīvās procedūras pārmērīgā ilguma dēļ taisnīgi samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru pietiek atgādināt, ka, lai gan tas, ka Komisija ir pārkāpusi saprātīga termiņa ievērošanas principu, var attaisnot tāda lēmuma atcelšanu, kas ir pieņemts uz LESD 101. un 102. panta pamata notiekošā administratīvajā procesā, ciktāl ar to vienlaikus ir pārkāptas arī attiecīgā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību, šāda saprātīga termiņa ievērošanas principa pārkāpums sekas – ja tas tiek pierādīts – nevar būt uzliktā naudas soda apmēra samazināšana (skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑644/13 P, EU:C:2017:59, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

272    Katrā ziņā, kā tas izriet no šī sprieduma 93. punkta, pārmērīgs administratīvās procedūras ilgums šajā lietā nav konstatēts. No minētā izriet, ka šis lūgums nav pieņemams, un tādēļ prasījumi, kuru mērķis ir samazināt visām prasītājām uzlikto naudas sodu apmēru, ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

273    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

274    Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, atbilstoši Komisijas prasījumiem ir jāpiespriež prasītājām segt visus tiesāšanās izdevumus.

275    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. un 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai. Izskatāmās lietas apstākļos ir jānolemj, ka Goldman Sachs un Pirelli sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Prysmian SpA un Prysmian Cavi e Sistemi Srl sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

3)      Goldman Sachs Group, Inc. un Pirelli & C. SpA sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Collins Kancheva Barents

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 12. jūlijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Prasītājas un attiecīgā nozare

Administratīvais process

Apstrīdētais lēmums

Attiecīgais pārkāpums

Prasītāju atbildība

Uzliktie naudas sodi

Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz Komisijas pārbaužu prettiesiskumu

– Par pārbaudes norisi

– Par apgalvoto juridiskā pamata neesību

– Par apgalvoto lēmuma par pārbaudi pārkāpumu

– Par neiespējamību iesniegt pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda

Par otro pamatu, kas ir balstīts uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu

Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz labas pārvaldības principa pārkāpumu

Par ceturto pamatu, kurš ir balstīts uz to, ka PrysmianCS bija kļūdaini atzīta par atbildīgu par laika posmu līdz 2001. gada 27. novembrim

– Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz samērīguma principa pārkāpumu

– Par otro daļu, kas ir balstīta uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

Par piekto pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu, jo Komisija nav noteikusi solidāri atbildīgo sabiedrību naudas soda daļas atbilstoši to savstarpējām attiecībām

Par sesto pamatu, kas ir balstīts uz nepietiekamiem pierādījumiem attiecībā uz LESD 101. panta pārkāpuma esamību

Par septīto pamatu, kas ir balstīts uz kļūdainu pārkāpuma ilguma noteikšanu

Par astoto pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta, 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai un vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu attiecībā uz uzlikto naudas sodu aprēķināšanu

– Par pirmo daļu, kas ir balstīta uz samērīguma principa pārkāpumu

– Par otro daļu, kas ir balstīta uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

Par devīto pamatu, kas balstīts uz apgalvotu kļūdu, norādot R. to personu sarakstā, uz kurām attiecas apstrīdētais lēmums

Par prasījumiem samazināt prasītājām uzliktos naudas sodus

Par lūgumu samazināt uzlikto naudas sodu apmēru, labojot Komisijas to aprēķinā pieļautās kļūdas

Par lūgumu samazināt uzlikto naudas sodu apmēru, pamatojoties uz administratīvā procesa pārmērīgo ilgumu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.