TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2016. gada 7. aprīlī (*)
Apelācija – Dempings – Regula (EK) Nr. 384/96 – 3. panta 5., 7. un 9. punkts – 6. panta 1. punkts – Regula (EK) Nr. 926/2009 – Dažu Ķīnas izcelsmes dzelzs vai tērauda bezšuvju cauruļvadu un cauruļu imports – Galīgais antidempinga maksājums – Zaudējumu draudu noteikšana – Tādas informācijas ņemšana vērā, kas attiecas uz laiku pēc izmeklēšanas
Apvienotās lietas C‑186/14 P un C‑193/14 P,
par divām apelācijas sūdzībām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2014. gada 14. aprīlī (C‑186/14 P) un 2014. gada 15. aprīlī (C‑193/14 P) iesniedza
ArcelorMittal Tubular Products Ostrava a.s., Ostrava-Kunčice (Čehijas Republika),
ArcelorMittal Tubular Products Roman SA, Romana (Rumānija),
Benteler Deutschland GmbH, iepriekš Benteler Stahl/Rohr GmbH, Paderborna (Vācija),
Ovako Tube & Ring AB, Hūfoša [Hofors] (Zviedrija),
Rohrwerk Maxhütte GmbH, Šulcbaha-Rozenberga [Sulzbach-Rosenberg] (Vācija),
Dalmine SpA, Dalmine [Dalmine] (Itālija),
Silcotub SA, Zaleu [Zalău] (Rumānija),
TMK-Artrom SA, Slatina [Slatina] (Rumānija),
Tubos Reunidos SA, Amurio [Amurrio] (Spānija),
Vallourec Oil and Gas France SAS, iepriekš Vallourec Mannesmann Oil & Gas France SAS, Onuā-Emerī [Aulnoye-Aymeries] (Francija),
Vallourec Tubes France SAS, iepriekš V & M France SAS, Boloņa-Bijankūra [Boulogne-Billancourt] (Francija),
Vallourec Deutschland GmbH, iepriekš V & M Deutschland GmbH, Diseldorfa (Vācija),
Voestalpine Tubulars GmbH & Co. KG, Kindberga (Austrija),
Železiarne Podbrezová a.s., Podbrezova [Podbrezová] (Slovākija),
ko pārstāv G. Berrisch, Rechtsanwalt, un B. Byrne, solicitor,
apelācijas sūdzības iesniedzējas,
pārējās lietas dalībnieces:
Hubei Xinyegang Steel Co. Ltd, Huanši [Huang Shi] (Ķīna), ko pārstāv N. Niejahr, Rechtsanwältin, Q. Azau un H. Wiame, advokāti, kā arī F. Carlin, barrister,
prasītāja pirmajā instancē,
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv J.‑P. Hix, pārstāvis, kam palīdz B. O’Connor, solicitor, un S. Gubel, advokāts,
atbildētāja pirmajā instancē,
Eiropas Komisija, ko pārstāv J. F. Brakeland un M. França, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē (C‑186/14 P),
un
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv J. P. Hix, pārstāvis, kam palīdz B. O’Connor, solicitor, un S. Gubel, advokāts,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
ko atbalsta
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz A. Collabolletta, avvocato dello Stato,
pārējās lietas dalībnieces:
Hubei Xinyegang Steel Co. Ltd, Huanši (Ķīna), ko pārstāv F. Carlin, barrister, kā arī M. Healy, solicitor, N. Niejahr, Rechtsanwältin, Q. Azau un H. Wiame, advokāti,
prasītāja pirmajā instancē,
Eiropas Komisija, ko pārstāv J. F. Brakeland un M. França, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
ArcelorMittal Tubular Products Ostrava a.s., Ostrava-Kunčice,
ArcelorMittal Tubular Products Roman SA, Romana,
Benteler Deutschland GmbH, iepriekš Benteler Stahl/Rohr GmbH, Paderborna,
Ovako Tube & Ring AB, Hūfoša,
Rohrwerk Maxhütte GmbH, Šulcbaha-Rozenberga,
Dalmine SpA, Dalmine,
Silcotub SA, Zaleu,
TMK-Artrom SA, Slatina,
Tubos Reunidos SA, Amurio,
Vallourec Oil and Gas France SAS, iepriekš Vallourec Mannesmann Oil & Gas France SAS, Onuā-Emerī,
Vallourec Tubes France SAS, iepriekš V & M France SAS, Boloņa-Bijankūra,
Vallourec Deutschland GmbH, iepriekš V & M Deutschland GmbH, Diseldorfa,
Voestalpine Tubulars GmbH & Co. KG, Kindberga,
Železiarne Podbrezová a.s., Podbrezova,
ko pārstāv G. Berrisch, Rechtsanwalt, un B. Byrne, solicitor,
personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē (C‑193/14 P).
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: pirmās palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas pilda otrās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça] (referents), A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Likurgs [C. Lycourgos] un Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 10. jūnija tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 19. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savām apelācijas sūdzībām ArcelorMittal Tubular Products Ostrava a.s., ArcelorMittal Tubular Products Roman SA, Benteler Deutschland GmbH, iepriekš Benteler Stahl//Rohr GmbH, Ovako Tube & Ring AB, Rohrwerk Maxhütte GmbH, Dalmine SA, Silcotub SA, TMK-Artrom SA, Tubos Reunidos SA, Vallourec Oil and Gas France SAS, iepriekš Vallourec Mannesmann Oil & Gas France SAS, Vallourec Tubes France SAS, iepriekš V & M France SAS, Vallourec Deutschland GmbH, iepriekš V & M Deutschland GmbH, Voestalpine Tubulars GmbH & Co. KG, Železiarne Podbrezová a.s. (turpmāk tekstā kopā – “ArcelorMittal u.c.”) un Eiropas Savienības Padome lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 29. janvāra spriedumu Hubei Xinyegang Steel/Padome (T‑528/09, EU:T:2014:35, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa apmierināja Hubei Xinyegang Steel Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Hubei”) lūgumu atcelt Padomes 2009. gada 24. septembra Regulu (EK) Nr. 926/2009, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts tādu konkrētu dzelzs vai tērauda bezšuvju cauruļu un caurulīšu [cauruļvadu un cauruļu] importam, kā izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā (OV L 262, 19. lpp; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Padomes 1995. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996 L 56, 1. lpp.), tika aizstāta un kodificēta ar Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp., labojums – OV 2010, L 7, 22. lpp.). Tomēr, ņemot vērā strīdīgās regulas pieņemšanas datumu, apelācijas sūdzības ir jāizskata uz Regulas Nr. 384/96 pamata, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2005. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 2117/2005 (OV L 340, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”).
3 Pamatregulas 3. panta 1., 5., 7 un 9. punktā bija paredzēts:
“1. Ja nav norādīts citādi, ievērojot šo regulu, termins “zaudējumi” nozīmē būtiskus zaudējumus Kopienas ražošanas nozarei, būtisku zaudējumu draudus Kopienas ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtisku aizkavēšanu, un to interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem.
[..]
5. Pārbaudot importa par dempinga cenām ietekmi uz attiecīgo Kopienas ražošanas nozari, novērtē visus būtiskos ekonomikas faktorus un indeksus, kas raksturo nozares stāvokli, ietverot to, ka nozare joprojām atgūstas no dempinga vai subsīdiju ietekmes pagātnē, faktisko dempinga starpības lielumu, faktisko un iespējamo noieta, peļņas, produkcijas izlaides, tirgus daļas, ražīguma, investīciju nestās peļņas, jaudas izmantošanas samazinājumu, faktorus, kas ietekmē cenas Kopienā, faktisko un iespējamo ietekmi uz naudas plūsmu, preču krājumiem, nodarbinātību, darba samaksu, izaugsmi, spēju piesaistīt kapitālu vai investīcijas. Šis uzskaitījums nav visaptverošs, un neviens no šiem faktoriem nevar droši norādīt, kāds lēmums būtu jāpieņem.
[..]
7. Tāpat arī pārbauda citus zināmos faktorus, ne tikai importu par dempinga cenām, kas vienlaikus rada zaudējumus Kopienas ražošanas nozarei, lai nodrošinātu to, ka saskaņā ar 6. punktu šādu pārējo faktoru radītie zaudējumi netiek saistīti ar importu par dempinga cenām. Šajā sakarā apskatāmie faktori ietver [cita starpā] to importēto ražojumu apjomu un cenu, kas nav preces par dempinga cenām, pieprasījuma samazināšanos vai izmaiņas patēriņa modelī, tirdzniecības ierobežojumus un konkurenci starp trešo valsti un ražotājiem Kopienā [trešās valsts un Kopienas ražotāju īstenoto ierobežojošu komercpraksi un konkurenci starp šiem ražotājiem], tehnoloģiju attīstību un Kopienas ražošanas nozares eksporta rezultātus un ražīgumu.
[..]
9. Būtisku zaudējumu draudu konstatēšana pamatojas uz faktiem, bet ne uz nepamatotiem apgalvojumiem, pieņēmumiem vai maz ticamām iespējamībām. Izmaiņām apstākļos, kas varētu radīt situāciju, kurā dempings rada zaudējumus, ir jābūt skaidri paredzamām un nenovēršamām.
Nosakot būtiska kaitējuma draudu eksistenci, ņem vērā, inter alia, šādus faktorus:
a) ievērojams importa par dempinga cenām pieauguma temps Kopienas tirgū, kas norāda uz ievērojamu importa pieauguma iespējamību;
b) pietiekami liela eksportētāja spēja pārdot savu produkciju vai arī nenovēršams un ievērojams šādas spējas pieaugums, kas norāda uz ievērojamu eksporta par dempinga cenām palielināšanās iespēju uz Kopienu, ņemot vērā to, ka ir pieejami citi eksporta tirgi papildu eksporta uzņemšanai;
c) vai importēto preču cenas ievērojami samazina cenas vai arī kavē cenu pieaugumu, kas pretējā gadījumā būtu noticis, un, iespējams, palielina pieprasījumu pēc turpmāka importa;
un
d) izmeklēšanai pakļauto preču krājumi.
Neviens no iepriekšminētajiem faktoriem nevar droši norādīt, kāds lēmums būtu jāpieņem, bet visu šo faktoru kopumam ir jānoved pie secinājuma, ka tālāks eksports par dempinga cenām ir nenovēršams un ka radīsies būtiski zaudējumi, ja vien netiks veikti aizsardzības pasākumi.”
4 Pamatregulas 6. panta 1. punktā bija noteikts:
“Pēc procedūras uzsākšanas Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, sāk izmeklēšanu Kopienas līmenī. Šāda izmeklēšana ietver gan dempinga, gan zaudējumu izmeklēšanu, un abas izmeklēšanas veic vienlaicīgi. Lai konstatējumi būtu reprezentatīvi, izvēlas attiecīgu izmeklēšanas laikposmu, kas dempinga gadījumā parasti ir vismaz seši mēneši tieši pirms lietas izskatīšanas uzsākšanas. Informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda, parasti neņem vērā.”
Tiesvedības priekšvēsture
5 2008. gada 9. jūlijā pēc Eiropas Savienības Tērauda bezšuvju cauruļu ražošanas nozares aizsardzības komitejas iesniegtās sūdzības Komisija publicēja paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz tādu konkrētu dzelzs vai tērauda bezšuvju cauruļu un caurulīšu [cauruļvadu un cauruļu] importu, kuru izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā (OV C 174, 7. lpp.).
6 Saskaņā ar pamatregulas 17. pantu Komisija nolēma ierobežot savu izmeklēšanu attiecībā tikai uz vienu paraugu. Šajā ziņā tā atlasīja četrus Ķīnas ražotājus eksportētājus, kuru eksports veidoja 70 % no attiecīgā produkta kopējā eksporta uz Savienību. Šo ražotāju eksportētāju vidū bija arī Hubei.
7 2009. gada 7. aprīlī Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 289/2009 par pagaidu antidempinga maksājuma noteikšanu dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes dzelzs vai tērauda bezšuvju cauruļvadu un cauruļu importam (OV L 94, 48. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”).
8 Pagaidu regulas preambulas 13. apsvērumā Komisija norādīja, ka dempinga un zaudējumu izmeklēšana notika no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas periods”). Zaudējumu novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude notika no 2005. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām.
9 Pagaidu regulas preambulas 89. un 126. apsvērumā Komisija attiecīgi secināja, ka Savienības ražošanas nozarei nav nodarīti zaudējumi, un tā konstatēja, ka pastāv zaudējumu draudi šai ražošanas nozarei.
10 2009. gada 24. septembrī Padome pieņēma strīdīgo regulu.
11 Šīs regulas preambulas 35.–81. apsvērumā Padome apstiprināja pagaidu regulā ietvertos Komisijas konstatējumus par zaudējumu neesamību un par zaudējumu draudu pastāvēšanu Savienības ražošanas nozarei. Šajā ziņā Padome ņēma vērā informāciju par laikposmu pēc izmeklēšanas perioda beigām, proti, laikposmu no 2008. gada jūlija līdz 2009. gada martam.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
12 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 30. decembrī, Hubei lūdza atcelt strīdīgo regulu. Komisija un ArcelorMittal u.c. iestājās lietā Padomes prasījumu atbalstam.
13 Savas prasības pamatojumam Hubei izvirzīja trīs pamatus. No šiem pamatiem trešais pamats bija saistīts ar pamatregulas 3. panta 9. punkta, 9. panta 4. punkta un 10. panta 2. punkta pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka apstrīdētā regula bija balstīta uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā par to, ka pastāv būtisku zaudējumu draudi.
14 Vispārējā tiesa izskatīja vienīgi Hubei izvirzīto trešo pamatu un to apmierināja, būtībā uzskatīdama, ka Padome bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pirmkārt, apstiprinādama Komisijas secinājumu, ka Savienības ražošanas nozare izmeklēšanas perioda beigās atradās neaizsargātā stāvoklī, un, otrkārt, secinādama, ka šajā lietā pastāvēja zaudējumu draudi.
15 Līdz ar to Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo regulu.
Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
16 ArcelorMittal u.c. un Padome lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un
– piespriest Hubei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan apelācijas tiesvedībā, gan pirmajā instancē.
17 Hubei lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzības un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Piemērojot Tiesas Reglamenta 172. pantu, Komisija iesniedza atbildes rakstu, kurā tā lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un
– piespriest Hubei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 28. jūlija lēmumu lietas C‑186/14 P un C‑193/14 P tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā sprieduma pasludināšanai.
20 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 21. augusta lēmumu Itālijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam lietā C‑193/14 P.
Par apelācijas sūdzībām
Par trešā apelācijas pamata pirmo daļu lietā C‑186/14 P un par pirmo un ceturto apelācijas pamatu lietā C‑193/14 P
Lietas dalībnieku argumenti
21 ArcelorMittal u.c. apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 61. un 63. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piešķirdama jēdzienam “neaizsargātība” autonomu nozīmi un svarīgumu, kāda tam nav. Pamatregulā tik tiešām nebija minēti termini “neaizsargāts” vai “neaizsargātība”, un vēl jo vairāk tajā neesot paredzēts nosacījums, atbilstoši kuram, lai secinātu, ka pastāv zaudējumu draudi, Savienības ražošanas nozarei izmeklēšanas perioda beigās ir jābūt “neaizsargātā” stāvoklī.
22 ArcelorMittal u.c. piebilst, ka Vispārējās tiesas secinājumi, kuri ir ietverti pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā un kuri attiecas, pirmkārt, uz Savienības ražošanas nozares nodomu ieguldīt un attīstīt ražošanas jaudas un, otrkārt, uz to, ka minētā ražošanas nozare nav atguvusies no iepriekšējā dempinga, uz ko attiecas apstrīdētā regula, ir kļūdaini.
23 Padome, ko atbalsta Itālijas Republika, uzskata, ka, lai gan jēdziens “neaizsargātība” nav ietverts pamatregulas 3. pantā, uz to tomēr var atsaukties šajā lietā, lai pierādītu, ka pastāv zaudējumu draudi. Tādējādi Savienības ražošanas nozares pārbaude atbilstoši pamatregulas 3. panta 5. punktā uzskaitītajiem faktoriem esot uzsākta ar novērtējumu par tās neaizsargātību.
24 Padome turklāt apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir veikusi nepilnīgu un selektīvu novērtējumu par tādiem atbilstošajiem ekonomiskajiem radītājiem un faktoriem kā uzkrājumu līmenis, pārdošanas apjoms, Savienības ražošanas nozares tirgus daļa, nodarbinātības līmenis, pārdošanas cenas, ienākumi no ieguldījumiem un šīs ražošanas nozares peļņa. Padome apgalvo, ka Vispārējās tiesas novērtējuma par visiem faktoriem kopumā neesamība nozīmē, ka tā ir sagrozījusi tās vērtējumam nodotos pierādījumu elementus un ka tā nav pilnībā izskatījusi neaizsargātības jautājumu.
25 Turklāt Padome, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka Savienības ražošanas nozares stāvokļa izvērtēšana un turpmākā analīze par zaudējumu draudu esamību ir sarežģīts ekonomiska rakstura novērtējums. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izrietot, ka Savienības iestādēm šajā ziņā ir plaša novērtējuma brīvība, par kuru veiktā tiesas kontrole aprobežojoties ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, kā arī vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vai nepareiza pilnvaru izmantošana. Pārsūdzētajā spriedumā, neapmierinādamās ar šādu pārbaudi vien, Vispārējā tiesa esot aizstājusi Padomes un Komisijas novērtējumu par sarežģītiem ekonomiskiem faktoriem pati ar savu novērtējumu.
26 Komisija piebilst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izveidodama no “neaizsargātības” jēdziena jaunu juridisku kritēriju uz pamatregulas pamata.
27 Hubei apstrīd ArcelorMittal u.c. un Komisijas argumentus.
Tiesas vērtējums
28 Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. punktā lēma, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstiprinot Komisijas secinājumu, kas atrodams pagaidu regulā, ka Savienības ražošanas nozare atradās neaizsargātā stāvoklī izmeklēšanas perioda beigās.
29 Lai izdarītu šādu secinājumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. punktā konstatēja, ka ekonomiskie rādītāji, uz kuriem pamatojās Padome un Komisija, neapstiprināja šo iestāžu izdarīto secinājumu, bet gan kopumā raksturoja spēcīga, nevis trausla vai neaizsargāta profila ražošanas nozari.
30 Iesākumā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa nav uzskatījusi Savienības ražošanas nozares neaizsargātību kā nosacījumu, uz kura pamata var konstatēt zaudējumu draudus.
31 Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to arī ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 48. punktā, ka, lai Savienības iestādes varētu noteikt, vai pastāv ievērojamu zaudējumu draudi kādai Savienības ražošanas nozarei, ir nepieciešams pārzināt šādas nozares pašreizējo situāciju. Tikai ņemot vērā šo situāciju, šīs iestādes varēs noteikt, vai tālākā importa par dempinga cenām nenovēršams pieaugums varēs izraisīt būtiskus zaudējumus Savienības ražošanas nozarei gadījumā, ja netiktu noteikts neviens aizsardzības pasākums.
32 Turklāt pagaidu regulas preambulas 126. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka, neveicot tirdzniecības aizsardzības pasākumus, imports par dempinga cenām no Ķīnas ļoti īsā laikā izraisītu būtiskus zaudējumus jau tā neaizsargātajai Savienības ražošanas nozarei. Šo pagaidu secinājumu Padome ir apstiprinājusi strīdīgās regulas preambulas 81. apsvērumā. Tātad šķiet, ka Savienības iestādes ir ņēmušas vērā apgalvoto Savienības ražošanas nozares neaizsargāto stāvokli saistībā ar viņu veikto novērtējumu par zaudējumu draudiem.
33 Turklāt savā apelācijas sūdzībā Padome ir apgalvojusi, ka novērtējums par neaizsargātību attiecās uz Savienības ražošanas stāvokli un tas veidoja pirmo pārbaudes stadiju, kas ļāva izdarīt secinājumu par zaudējumu draudu pastāvēšanu.
34 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība tām pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ. Veicot tiesas pārbaudi par šādu vērtējumu, tiesai ir tikai jāveic pārbaude attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (tostarp skat. spriedumus Simon, Evers & Co., C‑21/13, EU:C:2014:2154, 29. punkts, un Fliesen-Zentrum Deutschland, C‑687/13, EU:C:2015:573, 44. punkts).
35 Tiesa ir arī nospriedusi, ka Vispārējās tiesas veiktā pārbaude par pierādījumiem, uz kuriem Savienības iestādes balsta savus konstatējumus, nav kvalificējama par jaunu faktu vērtējumu, ar ko aizstāj iestāžu veikto vērtējumu. Ar šo pārbaudi nenotiek ielaušanās šo iestāžu novērtējuma brīvībā tirdzniecības politikas jomā, bet gan ar to tiek vienīgi norādīts, vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot iestāžu izdarītos secinājumus (šajā ziņā skat. spriedumu Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 68. punkts).
36 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 53. punktā varēja uzskatīt, nepieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā, ka tai bija jāpārbauda ne vien iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, to ticamība un saskaņotība, bet arī jāpārliecinās, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo informāciju, kura jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi bija tādi, ar kuriem varēja pamatot pagaidu regulas preambulas 89. apsvērumā un strīdīgās regulas preambulas 49. apsvērumā izdarītos secinājumus, atbilstoši kuriem izmeklēšanas laikposma noslēgumā Savienības ražošanas nozare bija neaizsargātības stāvoklī.
37 Tomēr ir jāpārliecinās, vai saistībā ar šo pārbaudi Vispārējā tiesa nav sagrozījusi minētos pierādījumus.
38 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tā, lai nebūtu vajadzība no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (spriedums Europäisch-Iranische Handelsbank/Padome, C‑585/13 P, EU:C:2015:145, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāds faktu novērtējums neietilpst Tiesas kompetencē, izskatot apelācijas sūdzību.
39 Padome pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir veikusi selektīvu pierādījumu pārbaudi, kurus Padomei bija pienākums izvērtēt saskaņā ar pamatregulas 3. panta 5. punktu, lai konstatētu, ka pastāv Savienības ražošanas nozares neaizsargātība. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neņemot vērā visus šos faktorus, par kuriem bija jāizdara novērtējums, lai pierādītu, ka pastāv ne tikai zaudējumi, bet arī neaizsargātības stāvoklis.
40 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Vispārējai tiesai nav pienākuma pamatot katru savu izvēli, kad tā sava nolēmuma atbalstam izvēlas noteiktus pierādījumus citu vietā (šajā ziņā skat. spriedumu Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 161. punkts).
41 Šajā lietā, lai izklāstītu Savienības ražošanas nozares stāvokļa attīstību izmeklēšanas laikposmā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā ir atgādinājusi atbilstošos ekonomiskos elementus, kādus saskaņā ar pamatregulas 3. panta 5. punktu Komisija ir identificējusi pagaidu regulā un kurus Padome ir pārņēmusi strīdīgajā regulā.
42 Pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ārpus izmaiņām Savienības ražošanas nozares tirgus daļā visi divpadsmit iepriekš uzskaitītie ekonomiskie rādītāji ir ar plus zīmi un kopumā tie raksturo ražošanas nozari, kuras situācija ir spēcīga, nevis trausla vai neaizsargāta.
43 Ciktāl Vispārējā tiesa ir vienīgi pārņēmusi minētos pierādījumus tāpat, kā tos bija identificējusi Komisija pagaidu regulā, tai nevar pārmest acīmredzamu kļūdu vērtējumā par pierādījumiem.
44 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav aizstājusi Savienības iestāžu vērtējumu pati ar savu vērtējumu un ka Padomes iebildums par pierādījumu sagrozīšanu nav pamatots.
45 Turklāt attiecībā uz Savienības iestāžu argumentu, atbilstoši kuram Ķīnas izcelsmes importa pieaugums katrā ziņā aizkavēja Savienības ražošanas nozares spējas ieguldīt un attīstīt ražošanas jaudas, lai turpinātu tirgus, kuru ir pārņēmis arī ArcelorMittal u.c., paplašināšanu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā lēma, ka šis arguments nav pamatots ar šīs lietas atbilstošajiem faktiem.
46 Attiecībā uz minēto iestāžu apgalvojumiem par to, ka Kopienas ražošanas nozare neesot pilnībā atguvusies no dempinga prakses, kas tika veikta pirms 2006. gada, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. punktā uzskatīja, ka šie apgalvojumi nav pamatoti ne ar vienu konkrētu faktu.
47 Kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 112. punktā, šo pašu iestāžu iebildumi par pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktu ir domāti, nenorādot uz nekādu pierādījumu sagrozīšanu, lai panāktu, ka Tiesa sniegtu jaunu faktu vērtējumu, kas neietilpst Tiesas pārbaudes robežās apelācijas tiesvedībā.
48 Līdz ar to šie iebildumi ir jānoraida.
49 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida trešā apelācijas pamata pirmā daļa lietā C‑186/14 P un pirmais un ceturtais apelācijas pamats lietā C‑193/14 P.
Par pirmo apelācijas pamatu lietā C‑186/14 P un par otro apelācijas pamatu lietā C‑193/14 P
Lietas dalībnieku argumenti
50 ArcelorMittal u.c. un Padome pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 63. punktā ir nospriedusi, ka tas, ka tika ņemta vērā ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, lai noteiktu zaudējumu draudu esamību, balstījās uz kļūdu tiesību piemērošanā, jo saskaņā ar pamatregulas 3. panta 7. punktu ir izslēgts, ka tādus faktorus kā pieprasījuma samazināšanos piedēvētu importa par dempinga cenām sekām.
51 Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi minēto tiesību normu un ka tā ir kļūdaini pamatojusies uz spriedumu Komisija/NTN un Koyo Seiko (C‑245/95 P, EU:C:1998:46). Proti, lai gan lietā, kurā tika pieņemts šis spriedums, Savienības iestādes esot pamatojušās uz ekonomikas lejupslīdes esamību kā uz atbilstošu apstākli, lai izvērtētu Savienības ražošanas nozares zaudējumus, šajā lietā tās neesot atsaukušās uz šādas lejupslīdes esamību, lai pamatotu konstatējumu par zaudējumu draudiem. Tās arī ekonomikas lejupslīdes sekas neesot saistījušas ar importu par dempinga cenām. Gluži pretēji, tās esot konstatējušas, ka ārkārtīgi augstais pieprasījums bija maskējis importa par dempinga cenām reālo kaitīgo ietekmi un ka šīs sekas atklātos, ja pieprasījums atgrieztos parastajā līmenī.
52 Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nepamatoti kombinējot “zaudējumu draudu” pastāvēšanas konstatēšanu ar to, vai pastāv “cēloņsakarība”, lai gan pamatregulā abi šie jēdzieni ir skaidri nošķirti.
53 Hubei apstrīd ArcelorMittal u.c. un Padomes argumentus.
Tiesas vērtējums
54 Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 7. punktu citus zināmos faktorus, kuri nav dempinga imports, kas vienlaikus rada zaudējumus Savienības ražošanas nozarei, pārbauda tā, lai nodrošinātu, ka šādu pārējo faktoru radītie zaudējumi netiktu saistīti ar sekām, kādas rada imports par dempinga cenām. Šo faktoru vidū šajā tiesību normā ir minēta pieprasījuma samazināšanās.
55 Tādējādi Savienības iestādēm ir pienākums pārbaudīt, vai kaitējums, ko tās ir iecerējušas ņemt par konstatējumu pamatu, faktiski izriet no importa par dempinga cenām, un izslēgt jebkuru citu kaitējumu, kas izriet no citiem faktoriem, tostarp tiem, kuru pamatā būtu pieprasījuma samazināšanās (šajā ziņā skat. spriedumus Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome, C‑10/12 P, EU:C:2013:865, 23. punkts, kā arī TMK Europe, C‑143/14, EU:C:2015:236, 35. punkts).
56 Ja vien tas nav domāts, lai liktu šķēršļus pamatregulas 3. panta 7. punkta lietderīgajai iedarbībai, Tiesas judikatūru, kāda izriet no sprieduma Komisija/NTN un Koyo Seiko (C‑245/95 P, EU:C:1998:46, 43. punkts), minēts pārsūdzētā sprieduma 63. punktā, nevar nepiemērot, vienīgi pamatojoties uz to, ka atšķirībā no šīs lietas lieta, kurā tika pieņemts spriedums Komisija/NTN un Koyo Seiko (C‑245/95 P, EU:C:1998:46), ietilpa Savienības ražošanas nozares lejupslīdes kontekstā.
57 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, atbilstoši kuram, pretēji Vispārējās tiesas nolemtajam, Savienības iestādes bija izskatījušas paredzamo pieprasījuma samazināšanos nevis saistībā ar analīzi par cēloņsakarību starp importu par dempinga cenām un zaudējumiem, bet gan saistībā ar zaudējumu risku, ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju.
58 Pārsūdzētā sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstāklis, uz kuru atsaucas Savienības iestādes, atbilstoši kuram Savienības ražošanas nozare bija neaizsargāta pret potenciāli kaitīgajām sekām importa par dempinga cenām dēļ, ja tendence tirgū mainītos, ļautu konstatēt attiecīgā gadījumā neaizsargātības stāvokli priekšdienām. Vispārējā tiesa piebilda, ka šis apstāklis tātad nav efektīvs, lai secinātu, ka Savienības ražošanas nozare izmeklēšanas laikposma noslēgumā bija neaizsargātā stāvoklī.
59 No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 63. punktā ietvertajā pamatojumā nav pieļauta neviena kļūda tiesību piemērošanā.
60 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida pirmais apelācijas pamats lietā C‑186/14 P un otrais apelācijas pamats lietā C‑193/14 P.
Par otro apelācijas pamatu un trešā apelācijas pamata otro daļu lietā C‑186/14 P un par trešo apelācijas pamatu lietā C‑193/14 P
Lietas dalībnieku argumenti
61 ArcelorMittal u.c. uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi gan pamatregulas 3. panta 9. punktu, gan tās 6. panta 1. punktu, pamatodamās uz pretrunām starp informāciju par laikposmu pēc izmeklēšanas laikposma beigām un informāciju, kura ir apkopota šajā laikposmā. Šādas informācijas par laikposmu pēc izmeklēšanas perioda beigām izmantošana neesot uzticama, jo tā atspoguļojot ieinteresēto ražotāju rīcību pēc antidempinga procedūras uzsākšanas. Šāda informācija esot jāizmanto tikai tad, ja tā pierāda, ka antidempinga maksājumu piemērošana acīmredzami būtu nepiemērota. Tas tā neesot šajā lietā.
62 Šādos apstākļos ArcelorMittal u.c. uzskata, ka nebija jānosaka, vai Padome bija tiesīga analizēt informāciju par laikposmu pēc izmeklēšanas perioda beigām. Proti, neesot nozīmes tam, ka šo informāciju apstiprina Komisijas pagaidu regulā sniegtās prognozes, pamatojoties uz izmeklēšanas perioda informāciju. Tādējādi, pat ja Padome kļūdaini bija secinājusi, ka informācija par laikposmu pēc izmeklēšanas perioda beigām apstiprina pagaidu regulas secinājumus, šī kļūda nevarētu būt par pamatu apstrīdētās regulas atcelšanai.
63 Padome apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 92. punktā Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pamatregulas 3. panta 9. punktu, lemdama, ka Savienības iestādes šajā lietā esot pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izdarot secinājumu, ka pastāv zaudējumu draudi.
64 Šajā ziņā Padome uzskata, ka, lai gan zaudējumu draudu analīzei būtu jāpamatojas uz faktiem un izmaiņu apstākļos nenovēršamību, šī analīze pavisam noteikti esot prognozes analīze. Līdz ar to Savienības iestāžu prognozes varētu arī nepiepildīties, pat šīm iestādēm nepieļaujot kļūdu savu kompetenču īstenošanā ekonomiski sarežģītu novērtējumu jomā. Esot būtiski piešķirt plašu novērtējuma brīvību kompetentajām iestādēm, kuras ir atbildīgas par sarežģītu nākotnes notikumu izvērtēšanu tirdzniecības aizsardzības politikas kontekstā.
65 Padome uzskata, ka pamatregulas 3. panta 9. punktā paredzēto četru īpašo faktoru pārbaude atklāja “neviennozīmīgu situāciju” attiecībā uz zaudējumu draudu esamību. Ņemot vērā šīs tiesību normas precīzu formulējumu un plašo novērtējuma brīvību, kāda ir Savienības iestādēm tirdzniecības aizsardzības jautājumos, tām esot tiesības izmantot šo novērtējuma brīvību, lai secinātu, ka pastāv zaudējumu draudi, pamatojoties uz šādu “neviennozīmīgu situāciju”.
66 Šajā ziņā Padome paskaidro, ka, ņemot vērā tieši situācijas izmeklēšanas perioda beigās “neviennozīmīgo” raksturu, šajā lietā iestādes neierastā veidā, taču labas pārvaldības nolūkos turpināja uzraudzīt tirgus situāciju Savienībā laikposmā pēc izmeklēšanas perioda beigām no 2008. gada jūlija līdz 2009. gada martam, pievēršot savu uzmanību izmaiņām apstākļos un galvenajiem ekonomiskajiem rādītājiem. Šī uzraudzība esot ļāvusi šīm iestādēm nekļūdīties attiecībā uz tirgus attīstību.
67 Hubei apstrīd ArcelorMittal u.c. un Padomes argumentus.
Tiesas vērtējums
68 Pirmkārt, ir jāizvērtē iebildums, atbilstoši kuram Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pamatregulas 3. panta 9. punktu un 6. panta 1. punktu, ciktāl tā pārsūdzētā sprieduma 91. punktā ir pamatojusies uz pretrunām, kādas esot pastāvējušas starp tiesību normām, kādas ir ietvertas pagaidu regulā, un informāciju pēc izmeklēšanas laikposma.
69 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 6. panta 1. punktu “pēc procedūras uzsākšanas Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, sāk izmeklēšanu [Savienības] līmenī. Šāda izmeklēšana ietver gan dempinga, gan zaudējumu izmeklēšanu, un abas izmeklēšanas veic vienlaicīgi. Lai konstatējumi būtu reprezentatīvi, izvēlas attiecīgu izmeklēšanas laikposmu, kas dempinga gadījumā parasti ir vismaz seši mēneši tieši pirms lietas izskatīšanas uzsākšanas. Informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda, parasti neņem vērā”.
70 Lai arī ir tiesa, ka no šīs tiesību normas izriet, ka principā informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda, neņem vērā izmeklēšanas par dempingu un par zaudējumu pastāvēšanu vajadzībām, tomēr, izmantodams apstākļa vārdu “parasti”, Savienības likumdevējs nav pilnībā izslēdzis šādu vērā ņemšanu.
71 Savienības iestādēm tātad ir atļauts noteiktos apstākļos ņemt vērā informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda. Šādas pilnvaras ir attaisnotas vēl jo vairāk saistībā ar izmeklēšanām, kuru priekšmets ir nevis zaudējumu konstatēšana, bet zaudējumu riska noteikšana, kura pati par sevi nozīmē, ka ir jāveic prognozes veida analīze. Zaudējumu draudu pastāvēšanai, tāpat kā zaudējumu pastāvēšanai, ir jābūt pierādītai antidempinga pasākuma noteikšanas dienā. Turklāt no pamatregulas 3. panta 9. punkta izriet, ka būtisku zaudējumu draudu konstatējumam ir jābūt pamatotam ar faktiem, bet ne tikai ar apgalvojumiem, pieņēmumiem vai maz ticamām iespējamībām un ka izmaiņām apstākļos, kas varētu radīt situāciju, kurā dempings rada zaudējumus, ir jābūt skaidri paredzamām un nenovēršamām.
72 Šādos apstākļos informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda, var izmantot, lai apstiprinātu vai atzītu par nederīgām pagaidu regulā ietvertās prognozes un lai varētu pirmajā gadījumā noteikt galīgo antidempinga maksājumu.
73 Tomēr fakts, ka Savienības iestādes izmanto informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda, nevar palikt ārpus Savienības tiesas pārbaudes.
74 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja saskaņā ar šī sprieduma 34. un 35. punktā minēto judikatūru, veicot šādu pārbaudi, ir jāievēro Savienības iestādēm piešķirtā plašā novērtējuma brīvība tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, tomēr Vispārējā tiesa nepārsniedz šīs pārbaudes ierobežojumus, pārbaudot, vai pierādījumi, uz kuriem minētās iestādes balsta savus konstatējumus, pamato secinājumus, ko tās no tiem izdarījušas
75 No tā izriet, ka šajā lietā Vispārējai tiesai bija pilnvaras pārbaudīt, vai ar informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda, ciktāl uz to atsaucās Savienības iestādes, tik tiešām apstiprinājās pagaidu regulā ietvertā prognozes, un līdz ar to, vai ar to varēja attaisnot galīgā antidempinga maksājuma noteikšanu.
76 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, veicot pārbaudi par Savienības iestāžu veikto novērtējumu attiecībā uz pamatregulas 3. panta 9. punktā uzskaitītajiem četriem faktoriem, kuri ir ņemami vērā, lai noteiktu, vai pastāv zaudējumu draudi.
77 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saistībā ar šo pārbaudi Vispārējā tiesa bez jebkādas sagrozīšanas ir veikusi tikai to pierādījumu pārbaudi, kuri attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda un kurus šis iestādes ir atlasījušas pagaidu regulā un vēlāk strīdīgajā regulā.
78 Uz šī pamata Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka pierādījumi, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas perioda, nebija tādi, ar kuriem varēja pierādīt secinājumu, atbilstoši kuram pastāvēja zaudējumu draudi, un ka līdz ar to Padome bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
79 Tātad Vispārējā tiesa nav pārkāpusi tiesas pārbaudes robežas, kādas ir jāievēro tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, pārsūdzētā sprieduma 92. punktā nolemjot, ka Padome, konstatēdama, ka pastāvēja zaudējumu draudi, ir pārkāpusi pamatregulas 9. panta 3. punktu.
80 Līdz ar to ir jānoraida otrais apelācijas pamats un trešā apelācijas pamata otrā daļa lietā C‑186/14 P un trešais apelācijas pamats lietā C‑193/14 P.
81 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzības iesniedzēju lietās C‑186/14 P un C‑193/14 P iesniegtās apelācijas sūdzības ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
82 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
83 Atbilstoši minētā reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
84 Tā kā ArcelorMittal u.c. un Padomei spriedums ir nelabvēlīgs un Hubei ir prasījusi piespriest pēdējām minētajām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
85 Tā kā arī Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tā sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
86 Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) lietās C‑186/14 P un C‑193/14 P iesniegtās apelācijas sūdzības noraidīt;
2) ArcelorMittal Tubular Products Ostrava a.s., ArcelorMittal Tubular Products Roman SA, Benteler Deutschland GmbH, Ovako Tube & Ring AB, Rohrwerk Maxhütte GmbH, Dalmine SpA, Silcotub SA, TMK-Artrom SA, Tubos Reunidos SA, Vallourec Oil and Gas France SAS, Vallourec Tubes France SAS, Vallourec Deutschland GmbH, Voestalpine Tubulars GmbH & Co. KG, Železiarne Podbrezová a.s. un Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
[Paraksti]