TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2023. gada 30. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu aizsardzība – Regula (ES) 2016/679 – 88. panta 1. un 2. punkts – Datu apstrāde saistībā ar nodarbinātību – Reģionālā skolu sistēma – Mācības videokonferencē Covid‑19 pandēmijas dēļ – Īstenošana bez skolotāju skaidri izteiktas piekrišanas
Lietā C‑34/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgericht Wiesbaden (Vīsbādenes Administratīvā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2020. gada 20. decembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 20. janvārī, tiesvedībā
Hauptpersonalrat der Lehrerinnen und Lehrer beim Hessischen Kultusministerium
pret
Minister des Hessischen Kultusministeriums,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], kuri pilda pirmās palātas tiesnešu pienākumus, tiesneši A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele (referente),
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretāre: S. Bēre [S. Beer], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 30. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Hauptpersonalrat der Lehrerinnen und Lehrer beim Hessischen Kultusministerium vārdā – J. Kolter, Rechtsanwalt,
– Minister des Hessischen Kultusministeriums vārdā – C. Meinert,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un D. Klebs, pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – G. Kunnert un J. Schmoll, pārstāvji,
– Rumānijas valdības vārdā – E. Gane un A. Wellman, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Erlbacher, H. Kranenborg un D. Nardi, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 22. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “VDAR”) 88. panta 1. un 2. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Hauptpersonalrat der Lehrerinnen und Lehrer beim Hessischen Kultusministerium (Hesenes Izglītības un kultūras ministrijas Mācībspēku personāla galvenā komiteja, Vācija) un Minister des Hessischen Kultusministeriums (Hesenes federālās zemes Izglītības un kultūras ministrs, Vācija) par to, vai Hesenes federālās zemes (Vācija) skolās ieviestā sistēma mācību nodarbību tiešraidei videokonferences veidā, neparedzot attiecīgo skolotāju iepriekšēju piekrišanu, ir likumīga.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 95/46/EK
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.) no 2018. gada 25. maija ir atcelta ar VDAR. Šīs direktīvas 3. pants “Darbības joma” bija formulēts šādi:
“1. Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem.
2. Šī direktīva neattiecas uz personas datu apstrādi:
– tādu pasākumu gaitā, uz kuru neattiecas Kopienas tiesību akti, kā [LES redakcijas pirms Lisabonas līguma] V un VI sadaļā paredzētie pasākumi un, jebkurā gadījumā, uz apstrādes operācijām attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību (ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, ja apstrādes operācija attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts pasākumiem krimināltiesību jomā;
[..].”
VDAR
4 VDAR 8.–10., 13., 16., 45. un 155. apsvērumā ir teikts:
“(8) Ja šajā regulā paredzēts, ka tās noteikumi tiek konkretizēti vai ierobežoti ar dalībvalstu tiesību aktiem, dalībvalstis, ciktāl tas vajadzīgs saskaņotības dēļ un lai valstu noteikumus padarītu saprotamus tām personām, kam tie ir piemērojami, var valstu tiesību aktos iekļaut šīs regulas elementus.
(9) Direktīvas [95/46] mērķi un principi joprojām ir spēkā, taču tā nav spējusi novērst datu aizsardzības īstenošanas sadrumstalotību [Eiropas] Savienībā, juridisko nenoteiktību vai tāda uzskata plašu izplatību sabiedrībā, ka pastāv ievērojams risks fizisku personu aizsardzībai, jo īpaši attiecībā uz tiešsaistes aktivitātēm. Fizisku personu tiesību un brīvību aizsardzības līmeņa atšķirības, jo īpaši tiesību uz personas datu aizsardzību atšķirības dalībvalstīs attiecībā uz personas datu apstrādi, var kavēt personas datu brīvu apriti Savienībā. Minētās atšķirības tādēļ var kavēt iesaistīšanos virknē ekonomisku darbību Savienības līmenī, var radīt konkurences izkropļojumus un kavēt iestādes to pienākumu izpildē, kas paredzēti Savienības tiesību aktos. Šāda atšķirība aizsardzības līmeņos ir radusies tāpēc, ka Direktīva [95/46] tiek īstenota un piemērota dažādi.
(10) Lai nodrošinātu konsekventu un augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām un novērstu šķēršļus personu datu apritei Savienībā, fiziskas personas tiesību un brīvību aizsardzības līmenim attiecībā uz šādu datu apstrādi visās dalībvalstīs vajadzētu būt vienādam. Visā Savienībā būtu jānodrošina noteikumu par fiziskas personas pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi vienveidīga piemērošana. Attiecībā uz personas datu apstrādi, kuru veic, lai izpildītu juridisku pienākumu, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtas oficiālas pilnvaras, būtu jāļauj dalībvalstīm saglabāt vai ieviest valsts noteikumus, ar ko vēl vairāk precizē šīs regulas noteikumu piemērošanu. Saistībā ar vispārējiem un horizontāliem tiesību aktiem par datu aizsardzību, ar kuriem īsteno Direktīvu [95/46], dalībvalstīm ir vairāki uz konkrētām nozarēm attiecināmi tiesību akti jomās, kurās ir vajadzīgi precīzāki noteikumi. Šajā regulā dalībvalstīm ir arī paredzēta rīcības brīvība precizēt tās noteikumus, tostarp attiecībā uz īpašu kategoriju personas datu (“sensitīvu datu”) apstrādi. Šajā ziņā ar šo regulu neizslēdz dalībvalstu tiesību aktus, kuros nosaka konkrētu apstrādes situāciju apstākļus, tostarp precīzāk nosakot apstākļus, kādos personas datu apstrāde ir likumīga.
[..]
(13) Lai nodrošinātu fizisku personu konsekventu aizsardzību visā Savienībā un novērstu atšķirības, kas traucē personas datu brīvu apriti iekšējā tirgū, ir nepieciešama regula, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un pārredzamību ekonomikas dalībniekiem [..] un nodrošinātu fiziskām personām visās dalībvalstīs vienādas juridiski īstenojamas tiesības un pienākumus un pārziņu un apstrādātāju atbildību, nodrošinātu konsekventu personas datu apstrādes uzraudzību un atbilstošas sankcijas visās dalībvalstīs, kā arī efektīvu sadarbību starp uzraudzības iestādēm dažādās dalībvalstīs. Iekšējā tirgus pienācīgai darbībai nepieciešams, lai personas datu brīva aprite Savienībā nav ierobežota vai aizliegta, pamatojoties uz iemesliem, kas saistīti ar fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi. [..]
[..]
(16) Šo regulu nepiemēro jautājumiem par pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību vai tādu personas datu brīvu apriti, kas saistīti ar darbībām, kuras neietilpst Savienības tiesību darbības jomā, piemēram, darbībām attiecībā uz valsts drošību. Šo regulu nepiemēro personas datu apstrādei, ko veic dalībvalstis, rīkojoties saistībā ar Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku.
[..]
(45) Ja apstrādi veic saskaņā ar uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu, vai ja apstrāde ir nepieciešama, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot oficiālas pilnvaras, apstrādes pamatam vajadzētu būt noteiktam Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos. Šajā regulā katrai atsevišķai apstrādei nav prasīts konkrēts tiesību akts. Var pietikt ar tiesību aktu, uz ko balstās vairākas apstrādes darbības, pamatojoties uz juridisku pienākumu, kas pārzinim jāpilda, vai ja apstrāde ir nepieciešama, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot oficiālas pilnvaras. Arī apstrādes nolūkam vajadzētu būt noteiktam Savienības vai dalībvalstu tiesību aktos. Turklāt minētajā tiesību aktā varētu precizēt vispārējos nosacījumus, kas paredzēti šajā regulā, kura reglamentē personas datu apstrādes likumīgumu, izstrādāt norādes, kā noteikt pārzini, apstrādājamo personas datu veidu, attiecīgos datu subjektus, vienības, kurām personas dati var tikt izpausti, apstrādes nolūka ierobežojumus, glabāšanas laikposmu un citus pasākumus, lai nodrošinātu likumīgu un godprātīgu apstrādi. [..]
[..]
(155) Dalībvalsts tiesību aktos vai koplīgumos, tostarp [“uzņēmuma darba koplīgumos”], var paredzēt konkrētus noteikumus par darba ņēmēju personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību, jo īpaši nosacījumus, saskaņā ar kuriem personas datus saistībā ar nodarbinātību var apstrādāt, pamatojoties uz darba ņēmēja piekrišanu, tādos nolūkos kā pieņemšana darbā, darba līguma izpilde, tostarp to pienākumu izpilde, kas noteikti tiesību aktos vai koplīgumā, darba vadība, darba plānošana un organizēšana, līdztiesība un dažādība darbvietā, veselība un drošība darbā, kā arī tādos nolūkos kā individuālu vai kolektīvu ar nodarbinātību saistītu tiesību un priekšrocību izmantošana vai baudīšana un darba attiecību izbeigšana.”
5 VDAR 1. pants “Priekšmets un mērķi” noteic:
“1. Šī regula paredz noteikumus fizisku personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi un noteikumus personas datu brīvai apritei.
2. Šī regula aizsargā fizisku personu pamattiesības un pamatbrīvības un jo īpaši to tiesības uz personas datu aizsardzību.
3. Personas datu brīvu apriti Savienībā neierobežo un neaizliedz tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi.”
6 Šīs regulas 2. panta “Materiālā darbības joma” 1. un 2. punkts noteic:
“1. Šo regulu piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem.
2. Šo regulu nepiemēro personas datu apstrādei:
a) tādas darbības gaitā, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā;
b) ko īsteno dalībvalstis, veicot darbības, kas ir LES V sadaļas 2. nodaļas darbības jomā;
c) ko veic fiziska persona tikai personiska vai mājsaimnieciska pasākuma gaitā;
d) ko veic kompetentas iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai pasargātu no draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērstu.”
7 Minētas regulas 4. pantā “Definīcijas” noteic:
“Šajā regulā:
1) “personas dati” ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjekts”); identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem;
2) “apstrāde” ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana, izmantošana, izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus, saskaņošana vai kombinēšana, ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana;
[..].”
8 VDAR 5. pants “Personas datu apstrādes principi” noteic:
“1. Personas dati:
a) tiek apstrādāti likumīgi, godprātīgi un datu subjektam pārredzamā veidā (“likumīgums, godprātība un pārredzamība”);
b) tiek vākti konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos, un to turpmāku apstrādi neveic ar minētajiem nolūkiem nesavietojamā veidā; turpmāka apstrāde arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos, vai statistikas nolūkos saskaņā ar 89. panta 1. punktu nav uzskatāma par nesavietojamu ar sākotnējiem nolūkiem (“nolūka ierobežojumi”);
c) ir adekvāti, atbilstīgi un ietver tikai to, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos (“datu minimizēšana”);
d) ir precīzi un, ja vajadzīgs, atjaunināti; ir jāveic visi saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka neprecīzi personas dati, ņemot vērā nolūkus, kādos tie tiek apstrādāti, bez kavēšanās tiktu dzēsti vai laboti (“precizitāte”);
e) tiek glabāti veidā, kas pieļauj datu subjektu identifikāciju, ne ilgāk kā nepieciešams nolūkiem, kādos attiecīgos personas datus apstrādā; personas datus var glabāt ilgāk, ciktāl personas datus apstrādās tikai arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos, vai statistikas nolūkos saskaņā ar 89. panta 1. punktu, ar noteikumu, ka tiek īstenoti atbilstoši tehniski un organizatoriski pasākumi, kas šajā regulā paredzēti, lai aizsargātu datu subjekta tiesības un brīvības (“glabāšanas ierobežojums”);
f) tiek apstrādāti tādā veidā, lai tiktu nodrošināta atbilstoša personas datu drošība, tostarp aizsardzība pret neatļautu vai nelikumīgu apstrādi un pret nejaušu nozaudēšanu, iznīcināšanu vai sabojāšanu, izmantojot atbilstošus tehniskos vai organizatoriskos pasākumus (“integritāte un konfidencialitāte”).
2. Pārzinis ir atbildīgs par atbilstību 1. punktam un var to uzskatāmi parādīt (“pārskatatbildība”).”
9 Šīs regulas 6. panta “Apstrādes likumīgums” 1.–3. punkts noteic:
“1. Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:
a) datu subjekts ir devis piekrišanu savu personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem;
b) apstrāde ir vajadzīga līguma, kura līgumslēdzēja puse ir datu subjekts, izpildei vai pasākumu veikšanai pēc datu subjekta pieprasījuma pirms līguma noslēgšanas;
c) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu;
[..]
e) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras;
f) apstrāde ir vajadzīga pārziņa vai trešās personas leģitīmo interešu ievērošanai, izņemot, ja datu subjekta intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības, kurām nepieciešama personas datu aizsardzība, ir svarīgākas par šādām interesēm, jo īpaši, ja datu subjekts ir bērns.
Pirmās daļas f) apakšpunktu nepiemēro apstrādei, ko veic publiskas iestādes, pildot savus uzdevumus.
2. Dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest konkrētākus noteikumus, lai šīs regulas noteikumu piemērošanu pielāgotu attiecībā uz apstrādi, ko veic, lai ievērotu 1. punkta c) un e) apakšpunktu, nosakot precīzāk konkrētas prasības apstrādei un citus pasākumus, ar ko nodrošina likumīgu un godprātīgu apstrādi, tostarp citās konkrētās apstrādes situācijās, kas paredzētas IX nodaļā.
3. Šā panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā minēto apstrādes pamatu nosaka ar:
a) Savienības tiesību aktiem; vai
b) dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami pārzinim.
Apstrādes nolūku nosaka minētajā juridiskajā pamatā vai – attiecībā uz 1. punkta e) apakšpunktā minēto apstrādi – tas ir vajadzīgs, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras. Minētajā juridiskajā pamatā var būt ietverti konkrēti noteikumi, lai pielāgotu šīs regulas noteikumu piemērošanu, cita starpā vispārēji nosacījumi, kas reglamentē pārziņa [veiktās] apstrādes likumību; apstrādājamo datu veidi; attiecīgie datu subjekti; vienības, kurām personas dati var tikt izpausti, un mērķi, kādiem tie var tikt izpausti; apstrādes nolūka ierobežojumi; glabāšanas termiņi; un apstrādes darbības un apstrādes procedūras, tostarp pasākumi, lai nodrošinātu likumīgu un godprātīgu apstrādi, piemēram, citās konkrētās datu apstrādes situācijās, kas paredzētas IX nodaļā. Savienības vai dalībvalsts tiesību akti atbilst sabiedrības interešu mērķim un ir samērīgi ar izvirzīto leģitīmo mērķi.”
10 VDAR IX nodaļā “Noteikumi par īpašām apstrādes situācijām” esošais 88. pants “Apstrāde saistībā ar nodarbinātību” noteic:
“1. Ar tiesību aktiem vai ar koplīgumiem dalībvalstis var paredzēt konkrētākus noteikumus, lai nodrošinātu tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz darbinieku personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību, jo īpaši darbā pieņemšanas nolūkos, darba līguma izpildei, ietverot likumā vai koplīgumā paredzētu saistību izpildi, darba vadībai, plānošanai un organizēšanai, vienlīdzībai un daudzveidībai darbavietā, veselībai un drošībai darbavietā, darba devēja vai klienta īpašuma aizsardzībai un individuālu vai kolektīvu ar nodarbinātību saistītu tiesību vai priekšrocību izmantošanas vai baudīšanas nolūkos un darba attiecību izbeigšanas nolūkos.
2. Minētie noteikumi ietver piemērotus un konkrētus pasākumus nolūkā aizsargāt datu subjekta cilvēka cieņu, leģitīmas intereses un pamattiesības, jo īpaši attiecībā uz apstrādes pārredzamību, personas datu nosūtīšanu uzņēmumu grupas vai uzņēmējsabiedrību grupas, kas iesaistīta kopīgā saimnieciskā darbībā, ietvaros un uzraudzības sistēmām darba vietā.
3. Katra dalībvalsts līdz 2018. gada 25. maijam paziņo [Eiropas] Komisijai to tiesību aktu noteikumus, ko tā pieņem, ievērojot 1. punktu, un nekavējoties paziņo Komisijai par jebkuriem turpmākiem šo noteikumu grozījumiem.”
Vācijas tiesības
11 2017. gada 30. jūnija Bundesdatenschutzgesetz (Federālais datu aizsardzības likums; BGBl. 2017 I, 2097. lpp.) 26. panta 1. punkts noteic:
“Darbinieku personas datus drīkst apstrādāt ar nodarbinātības attiecībām saistītām vajadzībām, ja tas ir nepieciešams tālab, lai izlemtu vai nu par darba tiesisko attiecību nodibināšanu, vai pēc to nodibināšanas – par šo attiecību īstenošanu vai izbeigšanu, vai arī tālab, lai izmantotu tās tiesības vai izpildītu tos pienākumus saistībā ar darbinieku interešu pārstāvību, kas izriet no likuma vai ģenerālvienošanās, uzņēmuma darba koplīguma vai dienesta darba koplīguma (koplīguma). [..]”
12 2018. gada 3. maija Hessisches Datenschutz- und Informationsfreiheitsgesetz (Hesenes federālās zemes Datu aizsardzības un informācijas brīvības likums; turpmāk tekstā – “HDSIG”) 23. pants noteic:
“1. Darbinieku personas datus drīkst apstrādāt ar nodarbinātības attiecībām saistītām vajadzībām, ja tas ir nepieciešams tālab, lai izlemtu vai nu par darba tiesisko attiecību nodibināšanu, vai pēc to nodibināšanas – par šo attiecību īstenošanu, pabeigšanu vai izbeigšanu, kā arī tālab, lai veiktu iestādes iekšējus plānošanas, organizatoriskos, sociālos vai ar personālu saistītos pasākumus. [..]
2. Ja darbinieku personas datu apstrāde tiek veikta, pamatojoties uz piekrišanu, tad, lai novērtētu, vai piekrišana ir dota brīvi, jāņem vērā tostarp darbinieka padotība darba tiesiskajās attiecībās, kā arī apstākļi, kādos piekrišana ir dota. To, ka piekrišana ir dota brīvi, var apliecināt, piemēram, tad, ja darbiniekam ir kāda juridiska vai ekonomiska priekšrocība vai ja darba devēja un darbinieka intereses sakrīt. Piekrišanai jābūt noformētai rakstiski, ja vien īpašu apstākļu dēļ nav vajadzīga cita forma. Darba devējam ir rakstiski jāinformē darbinieks par datu apstrādes nolūku un viņa tiesībām atsaukt savu piekrišanu, kas paredzētas [VDAR] 7. panta 3. punktā.
3. Atkāpjoties no [VDAR] 9. panta 1. punkta, īpašu kategoriju personas datu apstrāde [VDAR] 9. panta 1. punkta izpratnē ir atļauta ar nodarbinātības attiecībām saistītos nolūkos, ja tā ir nepieciešama, lai izmantotu tiesības vai pildītu pienākumus, kas izriet no tiesību aktiem darba tiesību, sociālā nodrošinājuma tiesību un sociālās aizsardzības tiesību jomā, un nav pamata uzskatīt, ka datu subjekta leģitīmās intereses nepieļaut apstrādi ir svarīgākas. Šā panta 2. punkts ir piemērojams arī attiecībā uz piekrišanu īpašu kategoriju personas datu apstrādei. Piekrišanā turklāt ir jābūt tiešai norādei uz šiem datiem. [..]
4. Darbinieku personas datu, t.sk. īpašu kategoriju personas datu, apstrāde nodarbinātības attiecību nolūkā ir pieļaujama, pamatojoties uz koplīgumiem. Šajā nolūkā koplīguma pusēm ir jāņem vērā [VDAR] 88. panta 2. punkts.
5. Pārzinim ir jāveic piemēroti pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti it īpaši [VDAR] 5. pantā izklāstītie personas datu apstrādes principi.
[..]
7. Šā panta 1.–6. punktu piemēro arī tad, ja darbinieku personas dati, t.sk. īpašu kategoriju personas dati, tiek apstrādāti, tos neiekļaujot vai neparedzot iekļaut kartotēkā. 2018. gada 21. jūnija Hessisches Beamtengesetz [(HBG) (Hesenes federālās zemes Civildienesta likums; turpmāk tekstā – “HBG”)] noteikumi attiecībā uz personāla lietām, ir mutatis mutandis piemērojami arī publiskā sektora darbiniekiem, ja vien ģenerālvienošanās nenoteic citādi.
8. Šā likuma izpratnē darbinieki ir:
1. darba ņēmēji, t.sk. pagaidu darba aģentūru darbinieki attiecībās ar lietotājuzņēmumu;
[..]
7. ierēdņi, uz kuriem attiecas [HBG], federālās zemes tiesneši, kā arī alternatīvajā dienestā dienējošie.
[..]”
13 HBG 86. panta 4. punkts noteic:
“Ierēdņu kandidātu, ierēdņu, kā arī bijušo ierēdņu personas datus darba devējs drīkst vākt tikai tad, ja tas ir nepieciešams tālab, lai nodibinātu, īstenotu vai izbeigtu darba tiesiskās attiecības, vai tālab, lai veiktu organizatoriskos, sociālos vai ar personālu saistītos pasākumus, t.sk. konkrēti cilvēkresursu plānošanas un izmantošanas nolūkiem, vai ciktāl to atļauj likums vai dienesta koplīgums. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14 No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Hesenes federālās zemes izglītības un kultūras ministrs ar diviem 2020. gadā pieņemtiem aktiem ir noteicis skolu izglītības tiesisko un organizatorisko regulējumu Covid‑19 pandēmijas laikā. Šajā regulējumā citastarp bija paredzēta iespēja skolēniem, kuri nevar apmeklēt mācības klātienē, piedalīties mācību nodarbībās tiešsaistē videokonferences veidā. Lai nodrošinātu skolēnu tiesības attiecībā uz personas datu aizsardzību, tika noteikts, ka pieslēgšanās videokonferenču pakalpojumam ir atļauta tikai ar pašu skolēnu vai, ja viņi ir nepilngadīgi, to vecāku piekrišanu. Savukārt attiecīgo skolotāju piekrišana dalībai videokonferencē netika paredzēta.
15 Hesenes Izglītības un kultūras ministrijas Mācībspēku personāla galvenā komiteja cēla prasību Verwaltungsgericht Wiesbaden (Vīsbādenes Administratīvā tiesa, Vācija), sūdzoties par to, ka mācību nodarbību tiešraidei videokonferences veidā nebija jāsaņem attiecīgo skolotāju piekrišana.
16 Savukārt Hesenes federālās zemes izglītības un kultūras ministrs apgalvoja, ka personas datu apstrādi, ko veido mācību nodarbību tiešraide videokonferences veidā, aptverot HDSIG 23. panta 1. punkta pirmais teikums, un tāpēc šo apstrādi varot veikt bez attiecīgā skolotāja piekrišanas.
17 Verwaltungsgericht Wiesbaden (Vīsbādenes Administratīvā tiesa) šajā ziņā norāda, ka atbilstoši Hesenes federālās zemes likumdevēja gribai HDSIG 23. pants un HBG 86. pants ir kvalificējami par “konkrētākiem noteikumiem”, kurus dalībvalstis saskaņā ar VDAR 88. panta 1. punktu var paredzēt, lai nodrošinātu tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz darbinieku personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību. Tomēr šai tiesai ir šaubas par HDSIG 23. panta 1. punkta pirmā teikuma un HBG 86. panta 4. punkta saderību ar VDAR 88. panta 2. punktā noteiktajām prasībām.
18 Proti, pirmām kārtām, HDSIG 23. panta 1. punkta pirmais teikums un HBG 86. panta 4. punkts esot balstīti uz “nepieciešamību” kā darbinieku datu apstrādes juridisko pamatu. Taču, pirmkārt, ar “nepieciešamības” principa iekļaušanu likumā netiekot noteikta norma, kurā būtu konkretizētas VDAR 88. panta 2. punktā ietvertās prasības, jo datu apstrāde, kas nepieciešama saistībā ar nodarbinātību, jau esot reglamentēta VDAR 6. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā.
19 Otrkārt, HDSIG 23. panta 1. punkta pirmais teikums attiecoties ne tikai uz līgumattiecībām kā tādām, bet arī uz ikvienu darbinieku datu apstrādi. Taču no VDAR 6. panta 1. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta izrietot, ka gadījumā, ja personas datu apstrāde pārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams saistībā ar darba līgumu, datu subjekta – šajā gadījumā darbinieku un ierēdņu – pamattiesības un pamatbrīvības ir jāsamēro ar datu pārziņa – šajā gadījumā darba devēja – leģitīmajām interesēm. Tā kā HDSIG 23. panta 1. punkta pirmajā teikumā nav paredzēta šāda samērošana, šī tiesību norma neesot uzskatāma par nozarei specifisku normu pēc VDAR stāšanās spēkā.
20 Otrām kārtām, Verwaltungsgericht Wiesbaden (Vīsbādenes Administratīvā tiesa) uzskata, ka ar to vien, ka HDSIG 23. panta 5. punktā ir noteikts pienākums pārzinim citastarp ievērot VDAR 5. pantā noteiktos principus, šīs regulas 88. panta 2. punkta prasības vēl nav izpildītas. Proti, pēdējā minētajā tiesību normā esot prasīts, lai tiktu pieņemtas tajā paredzētās piemērotās un konkrētās normas ar mērķi aizsargāt datu subjekta cilvēka cieņu, leģitīmās intereses un pamattiesības, jo īpaši attiecībā uz apstrādes pārredzamību, personas datu nosūtīšanu uzņēmumu grupas vai uzņēmējsabiedrību grupas, kas iesaistīta kopīgā saimnieciskā darbībā, ietvaros un uzraudzības sistēmām darba vietā, un tā nav tikai noteikums, kurš valsts tiesību normas piemērotājam jāņem vērā papildus. Normas piemērotājs neesot VDAR 88. panta 2. punkta adresāts.
21 Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Wiesbaden (Vīsbādenes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [VDAR] 88. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību normai, lai tā būtu konkrētāks noteikums tiesību un brīvību aizsardzības nodrošināšanai attiecībā uz darbinieku personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību [VDAR] 88. panta 1. punkta izpratnē, ir jāatbilst prasībām, kuras šādiem noteikumiem izvirza šīs regulas 88. panta 2. punkts?
2) Vai valsts tiesību norma, kas acīmredzami neatbilst [VDAR] 88. panta 2. punktā noteiktajām prasībām, tik un tā var vēl tikt piemērota?”
22 Ar paziņojumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2021. gada 30. novembrī, Verwaltungsgericht Wiesbaden (Vīsbādenes Administratīvā tiesa) informēja Tiesu, ka sakarā ar izmaiņām valsts tiesību aktos, kuri regulē Hesenes federālās zemes administratīvo tiesu teritoriālo piekritību un kuri stājās spēkā 2021. gada 1. decembrī, pamatlieta ir nodota izskatīšanai Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa, Vācija). Ar paziņojumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2022. gada 21. februārī, pēdējā minētā tiesa apstiprināja šo pārņemšanu un norādīja Tiesai jauno pamatlietai piešķirto reģistrācijas numuru.
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
23 Savos rakstveida apsvērumos Vācijas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot nepieņemams, jo prejudiciālajiem jautājumiem neesot nozīmes pamatlietas izspriešanā. Proti, Tiesas atbilde nebūtu noderīga iesniedzējtiesai gadījumā, ja datu apstrāde būtu atļauta skolotāju piekrišanas dēļ. Taču iesniedzējtiesa neesot paskaidrojusi iemeslus, kāpēc tā šādu iespējamību neņem vērā.
24 Tomēr, Tiesas sēdē iztaujāta par šo jautājumu, Vācijas valdība atzina, ka prejudiciālie jautājumi ir nozīmīgi situācijā, kad saņemt skolotāja piekrišanu nav bijis iespējams.
25 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pastāv prezumpcija, ka tādiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, lietā ir nozīme. Tiesai ir iespējams atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 1. augusts, Vyriausioji tarnybinės etikos komisija, C‑184/20, EU:C:2022:601, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietas pušu starpā nav vienprātības par to, vai, īstenojot mācību nodarbību tiešraidi videokonferences veidā, līdz ar vecāku piekrišanu attiecībā uz viņu bērniem vai pilngadīgo skolēnu piekrišanu ir nepieciešama arī attiecīgo skolotāju piekrišana, vai turpretim šo skolotāju personas datu apstrādei ir piemērojams HDSIG 23. panta 1. punkta pirmais teikums un HBG 86. panta 4. punkts.
27 Vienlīdz jāuzsver, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Verwaltungsgericht Wiesbaden (Vīsbādenes Administratīvā tiesa) ir norādījusi, pirmkārt, ka valsts likumdevējs uzskata HDSIG 23. pantu un HBG 86. pantu par konkrētākiem noteikumiem VDAR 88. panta izpratnē un, otrkārt, ka pamatlietā iztiesājamās lietas iznākums ir atkarīgs no tā, vai HDSIG 23. panta 1. punkta pirmais teikums un HBG 86. panta 4. punkts ir atbilstīgi minētā VDAR 88. panta prasībām, lai tos varētu kvalificēt par konkrētākiem noteikumiem, kuri piemērojami skolotāju personas datu apstrādei, kas veikta, pamatlietā videokonferences veidā tiešraidē pārraidot mācību nodarbības.
28 Ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šādi izklāstīto informāciju, Vācijas valdības izvirzītie argumenti nav tādi, kas varētu atspēkot uzdoto jautājumu nozīmīguma pieņēmumu.
29 Šajos apstākļos uzskatīt, ka lūgtajai Savienības tiesību normu interpretācijai acīmredzami nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, ne arī, ka problēma ir hipotētiska, nevar tāpēc, ka iesniedzējtiesa, iespējams, ņems vērā šo interpretāciju, lai iztiesātu pamatlietu. Visbeidzot, Tiesai ir arī zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.
30 Tāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievadapsvērumi
31 Prejudiciālie jautājumi ir par VDAR 88. panta 1. un 2. punkta interpretāciju strīdā par skolotāju personas datu apstrādi saistībā ar viņu pasniegto valsts izglītības mācību nodarbību tiešraidi videokonferences veidā.
32 Pirmām kārtām, jānoskaidro, vai šāda apstrāde ietilpst VDAR materiālajā piemērošanas jomā, ņemot vērā to, ka saskaņā ar VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu VDAR neattiecas uz personas datu apstrādi, ko veic “tādas darbības gaitā, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā”, un ka saskaņā ar LESD 165. panta 1. punktu dalībvalstis ir atbildīgas par mācību saturu un savu izglītības sistēmu organizāciju.
33 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka VDAR materiālā piemērošanas joma tās 2. panta 1. punktā ir noteikta ļoti plaši un ka tās 2. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi no šīs piemērošanas jomas jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 9. jūlijs, Land Hessen, C‑272/19, EU:C:2020:535, 68. punkts, kā arī 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 61. un 62. punkts).
34 Turklāt VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jālasa kopsakarā ar tās 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 16. apsvērumu, kurā precizēts, ka šo regulu nepiemēro personas datu apstrādei saistībā ar “darbībām, kuras neietilpst Savienības tiesību darbības jomā, piemēram, darbībām attiecībā uz valsts drošību”, kā arī “saistībā ar Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku” (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 63. punkts).
35 No tā izriet, ka VDAR 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkti, kuros daļēji pārņemts Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmais ievilkums, nav interpretējami tādējādi, ka tiem būtu plašāks tvērums nekā izņēmumam, kas izriet no Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmā ievilkuma, ar kuru no šīs direktīvas piemērošanas jomas jau bija izslēgta tostarp personas datu apstrāde, kas veikta “tādu pasākumu gaitā, uz [kuriem] neattiecas Kopienas tiesību akti, kā Līguma par Eiropas Savienību [tā redakcijā pirms Lisabonas līguma] V un VI sadaļā paredzētie pasākumi, un, jebkurā gadījumā, [..] apstrādes operācij[as] attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību” (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 64. punkts).
36 Šajā gadījumā nav strīda par to, ka darbība, kas saistīta ar izglītības organizāciju Hesenes federālajā zemē, nav kvalificējama kā VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās darbības, kuras vērstas uz valsts drošības aizsardzību.
37 Līdz ar to tāda skolotāju personas datu apstrāde kā pamatlietā aplūkotā, kas veikta saistībā ar viņu pasniegto valsts izglītības mācību nodarbību tiešraidi videokonferences veidā, ietilpst VDAR materiālajā piemērošanas jomā.
38 Otrām kārtām, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka skolotāji, par kuru personas datu apstrādi ir strīds pamatlietā, ir Hesenes federālās zemes civildienesta darbinieki vai ierēdņi.
39 Tāpēc ir svarīgi noskaidrot, vai šādai personas datu apstrādei ir piemērojams VDAR 88. pants, kas attiecas uz “darbinieku personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību”.
40 Šajā ziņā jānorāda, ka VDAR nav rodama nedz terminu “darbinieki” un “nodarbinātība” definīcija, nedz norāde, ka tie būtu definējami atbilstoši dalībvalstu tiesībām. Tā kā šādas norādes nav, ir jāatgādina, ka gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (spriedums, 2022. gada 2. jūnijs, HK/Danmark un HK/Privat, C‑587/20, EU:C:2022:419, 25. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
41 Turklāt, tā kā termini “darbinieki” un “nodarbinātība” VDAR nav definēti, tie jāinterpretē atbilstoši to ierastajai nozīmei ikdienas valodā, ņemot vērā to lietošanas kontekstu un tos ietverošā tiesiskā regulējuma mērķus (spriedums, 2022. gada 2. jūnijs, HK/Danmark un HK/Privat, C‑587/20, EU:C:2022:419, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
42 Ar vārdu “darbinieks” parasti apzīmē personu, kas savu darbu veic pakļautības attiecībās ar savu darba devēju un tātad tā kontrolē (spriedums, 2021. gada 18. marts, Kuoni Travel, C‑578/19, EU:C:2021:213, 42. punkts).
43 Tāpat arī būtiska “darba tiesisko attiecību” iezīme ir tā, ka persona noteiktu laiku citas personas labā un tās vadībā veic darbus, par ko tā saņem atalgojumu (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Ministrstvo za obrambo, C‑742/19, EU:C:2021:597, 49. punkts).
44 Tā kā šāda iezīme piemīt gan publiskā, gan privātā sektora darbiniekiem un darba attiecībām, jāsecina, ka termini “darbinieks” un “nodarbinātība” to ierastajā nozīmē neizslēdz personas, kuras veic profesionālo darbību publiskajā sektorā.
45 Proti, VDAR 88. panta 1. punkta tvērums nav nosakāms atkarībā no darbinieku ar darba devēju vienojošās juridiskās saiknes iedabas. Tādējādi nav nozīmes tam, vai attiecīgā persona ir nodarbināta kā darbinieks vai ierēdnis un vai viņas nodarbinātības saikni regulē publiskās vai privātās tiesības, jo šī juridiskā kvalifikācija ir mainīga atkarībā no valstu tiesiskā regulējuma un tāpēc nevar būt piemērots kritērijs šīs tiesību normas vienveidīgai un autonomai interpretācijai (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1974. gada 12. februāris, Sotgiu, 152/73, EU:C:1974:13, 5. punkts, un 1986. gada 3. jūnijs, Komisija/Francija, 307/84, EU:C:1986:222, 11. punkts).
46 Konkrēti par tādām personām, kuru nodarbinātības saiknes pamatā nav darba līgums, piemēram, ierēdņiem, jāteic, ka VDAR 88. panta 1. punktā patiešām ir minēta “darba līguma izpilde”. Tomēr jānorāda, pirmkārt, ka tā minēta kā viens no vairākiem ar nodarbinātību saistīto personas datu apstrādes nolūkiem, kuri minēti VDAR 88. panta 1. punktā un attiecībā uz kuriem dalībvalstis var pieņemt konkrētākus noteikumus, un ka – jebkurā gadījumā – šis saraksts nav izsmeļošs, kā to apliecina šajā tiesību normā lietotā vārdkopa “jo īpaši”.
47 Otrkārt, to, ka darbinieka un to nodarbinošās iestādes juridiskās saiknes kvalifikācijai šajā ziņā nav nozīmes, apstiprina tas, ka darba vadība, plānošana un organizēšana, vienlīdzība un daudzveidība darbavietā, veselība un drošība darbavietā, darba devēja vai klienta īpašuma aizsardzība un individuālu vai kolektīvu ar nodarbinātību saistītu tiesību vai priekšrocību izmantošana vai baudīšana un darba attiecību izbeigšana, kas arī ir uzskaitītas VDAR 88. panta 1. punktā, attiecas uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā.
48 Tādējādi no VDAR 88. panta 1. punktā ietvertās norādes uz “darba līguma izpildi” nav secināms, ka no šīs tiesību normas piemērošanas jomas būtu izslēgta nodarbinātība valsts sektorā, kas nav balstīta uz darba līgumu.
49 Tāds pats secinājums jāizdara attiecībā uz apstākli, ka VDAR 88. panta 2. punktā starp trim aspektiem – kuriem dalībvalstīm, pieņemot šādus “konkrētākus noteikumus”, ir jāpievērš uzmanība “jo īpaši” – ir minēta personas datu nosūtīšana “uzņēmumu grupas vai uzņēmējsabiedrību grupas, kas iesaistīta kopīgā saimnieciskā darbībā, ietvaros”. Proti, pārējie divi aspekti, t.i. apstrādes pārredzamība un uzraudzības sistēmas darba vietā attiecas uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā neatkarīgi no darbinieku ar darba devēju saistošās juridiskās saiknes iedabas.
50 VDAR 88. panta gramatisko interpretāciju apstiprina gan šā panta sistēmiskā interpretācija, gan arī to ietverošā tiesiskā regulējuma mērķis.
51 No VDAR 1. panta 1. punkta, lasot to konkrēti šīs regulas 9., 10. un 13. apsvēruma gaismā, izriet, ka šīs regulas mērķis ir nodrošināt valstu tiesību aktu saskaņošanu personas datu aizsardzības jomā, kas principā ir pilnīga. Tomēr minētās regulas normas paver iespēju dalībvalstīm papildus paredzēt stingrākus vai atkāpes paredzošus noteikumus un dod tām rīcības brīvību lemt par to, kādā veidā šīs tiesību normas var tikt īstenotas (“atvērējklauzulas”) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Meta Platforms Ireland, C‑319/20, EU:C:2022:322, 57. punkts).
52 VDAR IX nodaļā “Noteikumi par īpašām apstrādes situācijām” ietilpstošais šīs regulas 88. pants ir šāda atvērējklauzula, jo dod dalībvalstīm iespēju pieņemt “konkrētākus noteikumus”, lai nodrošinātu tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz darbinieku personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību.
53 Šādā kontekstā veiktās personas datu apstrādes īpatnības un līdz ar to arī VDAR 88. panta 1. punktā dalībvalstīm piešķirtās pilnvaras ir izskaidrojamas tieši ar pakļautības attiecībām starp darbinieku un darba devēju, nevis ar tos vienojošās juridiskā saiknes iedabu.
54 Turklāt VDAR 1. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 10. apsvērumu, ir redzams, ka šīs regulas mērķis tostarp ir nodrošināt fizisko personu pamattiesību un brīvību augsta līmeņa aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi; šīs tiesības ir atzītas arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā un cieši saistītas ar tās 7. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Vyriausioji tarnybinės etikos komisija, C‑184/20, EU:C:2022:601, 61. punkts).
55 Šim mērķim atbilstīga ir VDAR 88. panta 1. punkta plaša interpretācija, saskaņā ar kuru “konkrētāki noteikumi”, ko dalībvalstis var paredzēt, lai nodrošinātu darbinieku tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz viņu personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību, var attiekties uz visiem darbiniekiem neatkarīgi no tā, kāda veida juridiskā saikne tos saista ar savu darba devēju.
56 Šajos apstākļos tāda skolotāju personas datu apstrāde kā pamatlietā aplūkotā, kas veikta saistībā ar tādu viņu pasniegto valsts izglītības mācību nodarbību tiešraidi videokonferences veidā, ietilpst VDAR 88. panta piemērošanas jomā gan ratione materiae, gan ratione personae.
Par pirmo jautājumu
57 Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai VDAR 88. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai tiesību norma būtu kvalificējama par konkrētāku noteikumu šā panta 1. punkta izpratnē, tai ir jāatbilst šā panta 2. punktā izvirzītajiem nosacījumiem.
58 Kā norādīts šā sprieduma 52. punktā, dalībvalstīm ir tiesības, nevis pienākums pieņemt šādus noteikumus, paredzot tos tiesību aktos vai koplīgumos.
59 Turklāt, īstenojot tām VDAR atvērējklauzulā piešķirtās tiesības, dalībvalstīm sava rīcības brīvība jāizmanto, ievērojot šīs regulas normās izvirzītos nosacījumus un ierobežojumus, un tādējādi likumdošanas darbībā jārīkojas tā, lai neapdraudētu šīs regulas saturu un mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Meta Platforms Ireland, C‑319/20, EU:C:2022:322, 60. punkts).
60 Lai noskaidrotu nosacījumus un ierobežojumus, kuriem ir pakārtoti VDAR 88. panta 1. un 2. punktā minētie noteikumi, un tādējādi novērtētu dalībvalstīm šajās normās atstāto rīcības brīvību, jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka Savienības tiesību normas interpretācijā jāņem vērā ne tikai šīs normas teksts, bet arī to aptverošais konteksts, kā arī to ietverošā tiesību akta mērķi (spriedums, 2022. gada 15. marts, Autorité des marchés financiers, C‑302/20, EU:C:2022:190, 63. punkts).
61 Par VDAR 88. panta 1. punkta formulējumu vispirms jāteic, ka vārda “konkrētākus” lietojums norāda uz to, ka šajā normā minētajiem noteikumiem jābūt apveltītiem ar regulētajai jomai specifisku, no šīs regulas vispārīgajiem noteikumiem atšķirīgu normatīvo saturu.
62 Turpinot, kā norādīts šā sprieduma 52. punktā, uz šīs tiesību normas pamata pieņemto noteikumu mērķis ir aizsargāt darbinieku tiesības un brīvības attiecībā uz viņu personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību.
63 Visbeidzot, no dažādajiem VDAR 88. panta 1. punktā minētajiem nolūkiem, kādos var tikt apstrādāti personas dati, izriet, ka tajā minētie “konkrētākie noteikumi” var attiekties uz ļoti lielu skaitu apstrādes darbību saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām, aptverot visus nolūkus, kādos var tikt apstrādāti personas dati saistībā ar nodarbinātību. Turklāt, ņemot vērā, ka šo nolūku izklāsts – kā norādīts šā sprieduma 46. punktā – nav izsmeļošs, dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt, uz kurām apstrādes darbībām tādējādi ir attiecināmi šie konkrētākie noteikumi.
64 VDAR 88. panta 2. punkts noteic, ka noteikumi, kuri pieņemti, pamatojoties uz tā 1. punktu, ietver piemērotus un konkrētus pasākumus, lai aizsargātu datu subjekta cilvēka cieņu, leģitīmās intereses un pamattiesības, jo īpaši attiecībā uz apstrādes pārredzamību, personas datu nosūtīšanu uzņēmumu grupas vai uzņēmējsabiedrību grupas, kas iesaistīta kopīgā saimnieciskā darbībā, ietvaros un uzraudzības sistēmām darba vietā.
65 Tādējādi no VDAR 88. panta formulējuma izriet, ka šā panta 2. punktā ir noteikts ietvars šai rīcības brīvībai, ko bauda dalībvalstis, kuras vēlas pieņemt “konkrētākus noteikumus” saskaņā ar minētā panta 1. punktu. Tāpēc, pirmkārt, šie noteikumi nevar aprobežoties tikai ar šīs regulas normu atkārtošanu vien un tiem jābūt vērstiem uz darbinieku tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz viņu personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību, un tajos jāietver piemēroti un konkrēti pasākumi, lai aizsargātu datu subjektu cilvēka cieņu, leģitīmās intereses un pamattiesības.
66 Otrkārt, īpaša uzmanība jāpievērš apstrādes pārredzamībai, personas datu nosūtīšanai uzņēmumu grupas vai uzņēmējsabiedrību grupas, kas iesaistīta kopīgā saimnieciskā darbībā, ietvaros, kā arī uzraudzības sistēmām darba vietā.
67 Attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas VDAR 88. pants, pirmām kārtām, jānorāda, ka šī norma ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs regulas 8. apsvērumu, saskaņā ar kuru, ja šajā regulā paredzēts, ka tās noteikumi var tikt konkretizēti vai ierobežoti ar dalībvalstu tiesību aktiem, dalībvalstis, ciktāl tas vajadzīgs saskaņotības labad un lai valstu noteikumus padarītu saprotamus tām personām, kam tie ir piemērojami, var valstu tiesību aktos iekļaut šīs regulas elementus.
68 Otrām kārtām, jāatgādina, ka VDAR II nodaļā ir noteikti personas datu apstrādes principi un III nodaļā – datu subjektu tiesības, kas ir jāievēro ikvienā personas datu apstrādē (spriedums, 2022. gada 24. februāris, Valsts ieņēmumu dienests (Personas datu apstrāde nodokļu administrēšanas vajadzībām), C‑175/20, EU:C:2022:124, 50. punkts).
69 Konkrēti, ikvienai personas datu apstrādei, pirmkārt, jābūt atbilstīgai VDAR 5. pantā izklāstītajiem datu apstrādes principiem un, otrkārt, jāatbilst kādam no minētās regulas 6. pantā uzskaitītajiem apstrādes likumīguma principiem (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Attiecībā uz apstrādes likumīguma principiem VDAR 6. pantā ir veikts izsmeļošs un ierobežojošs to situāciju uzskaitījums, kurās personas datu apstrāde var tikt uzskatīta par likumīgu. Tādējādi, lai apstrādi varētu uzskatīt par likumīgu, tai ir jāatbilst kādai no minētajā 6. pantā paredzētajām hipotēzēm (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Līdz ar to, lai gan dalībvalstis, izmantojot tiesības, ko tām dod VDAR atvērējklauzula, savos tiesību aktos drīkst iekļaut šīs regulas elementus tik lielā mērā, cik tas vajadzīgs, lai nodrošinātu konsekvenci un padarītu valstu tiesību normas saprotamas tām personām, kam tās ir piemērojamas, “konkrētākie noteikumi”, kuri pieņemti, pamatojoties uz minētās regulas 88. panta 1. punktu, nedrīkst būt tādi, kas vai nu vienīgi atkārto personas datu apstrādes likumīguma nosacījumus un šīs apstrādes principus, kuri noteikti attiecīgi šīs regulas 6. pantā un 5. pantā, vai tikai atsaucas uz šiem nosacījumiem un principiem.
72 Tāda interpretācija, atbilstoši kurai rīcības brīvību – ar kuru dalībvalstis ir apveltītas, pieņemot noteikumus uz VDAR 88. panta 1. punkta pamata, – ierobežo šā panta 2. punkts, ir atbilstīga šā sprieduma 51. punktā atgādinātajam šīs regulas mērķim nodrošināt, ka valsts tiesību akti personas datu aizsardzības jomā tiek principā pilnīgi saskaņoti.
73 Proti, kā secinājumu 56., 70. un 73. punktā norāda ģenerāladvokāts, iespēja dalībvalstīm, pamatojoties uz VDAR 88. panta 1. punktu, pieņemt “konkrētākus noteikumus” var novest pie saskaņotības trūkuma šo noteikumu piemērošanas jomā. Savukārt šīs regulas 88. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi atspoguļo minētajā regulā pieļautās diferenciācijas robežas, proti, šis saskaņotības trūkums ir pieļaujams tikai tad, ja esošās atšķirības papildina konkrētas un piemērotas garantijas, kuru mērķis ir aizsargāt darbinieku tiesības un brīvības attiecībā uz viņu personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību.
74 Līdz ar to, lai tiesību norma būtu kvalificējama par “konkrētāku noteikumu” VDAR 88. panta 1. punkta izpratnē, tai jāatbilst minētā panta 2. punktā izvirzītajiem nosacījumiem. Šiem konkrētākajiem noteikumiem ir jābūt ne vien apveltītiem ar regulētajai jomai specifisku, no šīs regulas vispārīgajiem noteikumiem nošķirtu normatīvo saturu, bet arī vērstiem uz darbinieku tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz to personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību un jāietver piemēroti un konkrēti pasākumi, lai aizsargātu datu subjektu cilvēka cieņu, leģitīmās intereses un pamattiesības. Īpaša uzmanība jāpievērš apstrādes pārredzamībai, personas datu nosūtīšanai uzņēmumu grupas vai uzņēmējsabiedrību grupas, kas iesaistīta kopīgā saimnieciskā darbībā, ietvaros, kā arī uzraudzības sistēmām darba vietā.
75 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir atbildams, ka VDAR 88. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums nav uzskatāms par “konkrētāku noteikumu” šā panta 1. punkta izpratnē gadījumā, ja tas neatbilst minētā panta 2. punktā izvirzītajiem nosacījumiem.
Par otro jautājumu
76 Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, kādas sekas izriet no konstatējuma, ka valsts tiesību normas, kas pieņemtas, lai nodrošinātu tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz darbinieku personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību, nav saderīgas ar VDAR 88. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem.
77 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs, tādēļ tās normām principā nav vajadzīgi nekādi dalībvalstu piemērošanas pasākumi (spriedums, 2021. gada 15. jūnijs, Facebook Ireland u.c., C‑645/19, EU:C:2021:483, 109. punkts).
78 Tomēr, kā atgādināts šā sprieduma 51. punktā, VDAR ietvertās atvērējklauzulas sniedz iespēju dalībvalstīm papildus paredzēt stingrākus vai atkāpes paredzošus noteikumus un dod tām rīcības brīvību lemt par to, kādā veidā attiecīgās tiesību normas var tikt īstenotas.
79 Šā sprieduma 59. punktā norādīts, ka, īstenojot tām VDAR atvērējklauzulā piešķirtās tiesības, dalībvalstīm sava rīcības brīvība jāizmanto, ievērojot šīs regulas normās paredzētos nosacījumus un ierobežojumus, un tādējādi likumdošanas darbībā jārīkojas tā, lai neapdraudētu šīs regulas saturu un mērķus.
80 Iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt valsts tiesības, ir jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotās normas atbilst VDAR 88. pantā paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem, kas rezumēti šā sprieduma 74. punktā.
81 Tomēr, kā secinājumu 60.–62. punktā norāda ģenerāladvokāts, tādas tiesību normas kā HDSIG 23. panta 1. punkts un HBG 86. panta 4. punkts, kas darbinieku personas datu apstrādi pakārto nosacījumam, ka šāda apstrāde ir nepieciešama noteiktiem nolūkiem, kuri saistīti ar darba attiecību īstenošanu, šķiet atkārtojam vispārīgo apstrādes likumīguma nosacījumu, kas jau noteikts VDAR 6. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā, un nepapildina to ar kādu konkrētāku noteikumu VDAR 88. panta 1. punkta izpratnē. Proti, nešķiet, ka šādām tiesību normām būtu regulētajai jomai specifisks un no minētās regulas vispārīgajiem noteikumiem atšķirīgs normatīvais saturs.
82 Ja iesniedzējtiesa secinātu, ka pamatlietā aplūkotās normas neatbilst VDAR 88. pantā paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem, tai šīs normas principā būtu jāatstāj bez piemērošanas.
83 Proti, Savienības tiesību pārākuma princips nozīmē, ka attiecībās ar dalībvalstu tiesību normām Līgumu un iestāžu tieši piemērojamo aktu normas jau ar savu spēkā stāšanos vien automātiski padara par nepiemērojamu ikvienu tām pretrunā esošo valsts tiesību normu (spriedumi, 1978. gada 9. marts, Simmenthal, 106/77, EU:C:1978:49, 17. punkts; 1990. gada 19. jūnijs, Factortame u.c., C‑213/89, EU:C:1990:257, 18. punkts, kā arī 2016. gada 4. februāris, Ince, C‑336/14, EU:C:2016:72, 52. punkts).
84 Līdz ar to, ja nav konkrētāku noteikumu, kas atbilstu VDAR 88. pantā paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem, personas datu apstrādei saistībā ar nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā ir tieši piemērojamas VDAR normas.
85 Šajā ziņā jānorāda, ka tādai personas datu apstrādei kā pamatlietā aplūkotā var būt piemērojami VDAR 6. panta 1. punkta pirmās daļas c) un e) apakšpunkts, saskaņā ar kuriem personas datu apstrāde ir likumīga, ja tā ir vajadzīga attiecīgi, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu vai lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras.
86 VDAR 6. panta 3. punkts, pirmkārt, attiecībā uz abām šīs regulas 6. panta 1. punkta pirmās daļas c) un e) apakšpunktā paredzētajām hipotēzēm, noteic, ka apstrādei jābūt pamatotai ar Savienības tiesību aktiem vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami pārzinim, un, otrkārt, piebilst, ka apstrādes nolūku nosaka minētajā juridiskajā pamatā vai – par šā 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktā minēto apstrādi – tas ir vajadzīgs, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. decembris, Inspektor v Inspektorata kam Visshia sadeben savet (Personas datu apstrādes nolūki – Noziedzīga nodarījuma izmeklēšana), C‑180/21, EU:C:2022:967, 95. punkts).
87 Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai pārziņu, pamatojoties uz VDAR 6. panta 1. punkta pirmās daļas e) apakšpunktu, veiktā personas datu apstrāde būtu likumīga, ir vajadzīgs ne tikai, ka šie pārziņi var tikt uzskatīti par tādiem, kuri pilda uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs, bet arī tas, ka personas datu apstrāde šāda uzdevuma izpildes nolūkos ir balstīta uz šīs regulas 6. panta 3. punktā noteikto juridisko pamatu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, Koalitsia “Demokratichna Bulgaria – Obedinenie”, C‑306/21, EU:C:2022:813, 52. punkts).
88 Līdz ar to, ja iesniedzējtiesa konstatē, ka valsts tiesību normas par personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību neatbilst VDAR 88. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem, tai vēl jāpārbauda, vai šīs normas veido šajā regulā paredzētajām prasībām atbilstošu juridisko pamatu, kas minēts šīs regulas 6. panta 3. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 45. apsvērumu. Ja tas tā ir, valsts tiesību normas nav jāatstāj bez piemērošanas.
89 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz otro prejudiciālo jautājumu ir atbildams, ka VDAR 88. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesību normas – kas pieņemtas, lai nodrošinātu darbinieku tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz to personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību, – ir jāatstāj bez piemērošanas, ja šīs normas neatbilst 88. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem, izņemot gadījumu, ja šīs tiesību normas veido minētajā regulā noteiktajām prasībām atbilstošu tās 6. panta 3. punktā minēto juridisko pamatu.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 88. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
valsts tiesiskais regulējums nav uzskatāms par “konkrētāku noteikumu” šā panta 1. punkta izpratnē gadījumā, ja tas neatbilst minētā panta 2. punktā izvirzītajiem nosacījumiem.
2) Regulas (ES) 2016/679 88. panta 1. un 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
valsts tiesību normas – kas pieņemtas, lai nodrošinātu darbinieku tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz to personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību, – ir jāatstāj bez piemērošanas, ja šīs normas neatbilst 88. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem, izņemot gadījumu, ja šīs tiesību normas veido minētajā regulā noteiktajām prasībām atbilstošu tās 6. panta 3. punktā minēto juridisko pamatu.
[Paraksti]