VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
2016. gada 13. decembrī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Standarta aplokšņu un speciālo apdrukāto aplokšņu Eiropas tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Cenu saskaņošana un klientūras sadale – Izlīguma procedūra – Naudas sodi – Pamatsumma – Pielāgošana izņēmuma kārtā – Ierobežojums 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma – Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme
Lieta T‑95/15
Printeos, SA, Alkala de Enaresa [Alcalá de Henares] (Spānija),
Tompla Sobre Exprés, SL, Alcalá de Henares,
Tompla Scandinavia AB, Stokholma (Zviedrija),
Tompla France SARL, Flerī Merožī [Fleury-Mérogis] (Francija),
Tompla Druckerzeugnisse Vertriebs GmbH, Leonberga [Leonberg] (Vācija),
ko pārstāv H. Brokelmann un P. Martínez-Lage Sobredo, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castilla Contreras, F. Jimeno Fernández un C. Urraca Caviedes, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atbilstoši LESD 263. pantam, primāri, daļēji atcelt Komisijas 2014. gada 10. decembra Lēmumu C(2014) 9295 final par procedūru saskaņā ar [LESD 101.] pantu un EEZ līguma 53. pantu (AT.39780 – Aploksnes) un, pakārtoti, samazināt prasītājām piemērotā naudas soda apmēru.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši I. Labucka, J. Švarcs [J. Schwarcz], V. Tomļenoviča [V. Tomljenović] un V. Kreišics [V. Kreuschitz] (referents),
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 4. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar 2014. gada 10. decembra Lēmumu C(2014) 9295 final par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (AT.39780 – Aploksnes) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Komisija konstatēja, ka tostarp prasītājas Printeos SA, Tompla Sobre Exprés SL, Tompla Scandinavia AB, Tompla France SARL un Tompla Druckerzeugnisse Vertriebs GmbH ir pārkāpušas LESD 101. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu, jo tās laika posmā no 2003. gada 8. oktobra līdz 2008. gada 22. aprīlim piedalījās tādas aizliegtās vienošanās darbībās, kura bija noslēgta un īstenota standarta un speciālo apdrukāto aplokšņu Eiropas tirgū, tostarp Dānijā, Vācijā, Francijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē un Norvēģijā. Šīs aizliegtās vienošanās mērķis bija saskaņot cenas, sadalīt klientūru un apmainīties ar jutīgu komercinformāciju. Papildus prasītājām aizliegtās vienošanās darbībās bija iesaistītas arī Bong grupa (turpmāk tekstā – “Bong” ), GPV France SAS un Heritage Envelopes Ltd grupa (turpmāk tekstā – “GPV”), Holdham SA grupa (turpmāk tekstā – “Hamelin”) un Mayer-Kuvert grupa (turpmāk tekstā – “Mayer-Kuvert”), kas arī ir apstrīdētā lēmuma adresātes.
2 Apstrīdētais lēmums tika pieņemts izlīguma procedūrā, pamatojoties uz Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102. pantu], ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 10.a pantu un Komisijas paziņojumu par izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās, lai pieņemtu lēmumus saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 7. un 23. pantu (OV 2008, C 167, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par izlīgumu”).
3 Ņemot vērā konstatēto pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 1. panta 5. punkts), Komisija prasītājām kopīgi un solidāri piemēroja naudas sodu 4 729 000 euro apmērā (apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta e) apakšpunkts).
4 Administratīvo procedūru, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Komisija uzsāka pēc savas ierosmes, pamatojoties uz informāciju un dokumentiem, ko tai bija piegādājis informators. 2010. gada 14. septembrī Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktu veica pārbaudes pie prasītājām un citiem aizliegtās vienošanās darbībās iesaistītajiem uzņēmumiem Dānijā, Spānijā, Francijā un Zviedrijā. 2010. gada 1. oktobrī un 2011. gada 31. janvārī sekoja pārbaudes Vācijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 16. apsvērums).
5 2010. gada 22. oktobrī prasītājas Komisijai iesniedza pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, pamatojoties uz Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.) (apstrīdētā lēmuma preambulas 17. apsvērums), kā arī tādu pašu lēmumu Comisión Nacional de la Competencia, kas vēlāk pārdēvēta par Comisión Nacional de los Mercados y la Competencia (Konkurences uzraudzības iestāde, Spānija, turpmāk tekstā – “CNC”).
6 2011. gada 15. martā CNC uzsāka procedūru ar mērķi izmeklēt LESD 101. panta un analoģisku Spānijas konkurences tiesību normu pārkāpumu, kuru cita starpā bija izdarījusi Tompla Sobre Exprés un tās Spānijas meitasuzņēmumi, attiecībā uz papīra aplokšņu vienīgo tirgu Spānijā (lieta S/0316/10, Sobresde papel (papīra aploksnes)). Šīs procedūras noslēgumā CNC 2013. gada 25. martā pieņēma lēmumu, ar ko šīm sabiedrībām tika piemērots naudas sods, kura kopējais apmērs bija 10 141 530 euro, par to, ka tās Spānijas tirgū laika posmā no 1977. līdz 2010. gadam bija piedalījušās tādu aizliegto vienošanos darbībās, kuru mērķis bija cenu noteikšana, Spānijas valsts pārvaldes izsludināto iepirkuma procedūru par apdrukātu aplokšņu piegādi Eiropas, valsts un reģionāla mēroga vēlēšanu un referendumu vajadzībām sadalīšana, lielo klientu komercvajadzībām paredzētu apdrukātu aplokšņu piedāvājumu sadalīšana, neapdrukātu aplokšņu cenu noteikšana un tehnoloģiju ierobežošana.
7 Tā kā visas ieinteresētās personas bija paudušas vēlmi piedalīties izlīguma sarunās, Komisija 2013. gada 10. decembrī uzsāka Regulas Nr. 773/2004 10.a pantā paredzēto procedūru, kuras ietvaros tā organizēja divpusējas apspriedes ar katru no lietas dalībniecēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 19. un 20. apsvērums).
8 2014. gada 21. janvāra sanāksmē Komisija prasītājām prezentēja aizliegtās vienošanās pārskatu un arī tās rīcībā esošo pierādījumu analīzi.
9 2014. gada 24. februārī prasītājas nosūtīja neformālu, tā saukto “non paper”, dokumentu, kurā tās lūdza Komisiju naudas soda apmēra noteikšanas nolūkā ņemt vērā, pirmkārt, CNC piemēroto naudas sodu, jo šis naudas sods pats par sevi jau esot 10 % no to 2012. gada kopējā apgrozījuma, otrkārt, faktu, ka tās veidojot “viena produkta” grupu (proti, kas ir vērsta tikai uz viena produkta ražošanu) un, treškārt, Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”) 37. punktu, kas Komisijai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, ļauj atkāpties no naudas soda noteikšanas vispārējās metodikas vai šo pamatnostādņu 21. punktā noteiktajiem ierobežojumiem.
10 Ar prasītāju piekrišanu otrās sanāksmes vietā Komisija ar 2014. gada 17. jūnija vēstuli sniedza piemērojamā naudas soda apmēra noteikšanai vērā ņemamo tādu būtisko apstākļu pārskatu kā prasītāju pārdošanas apjomi 2007. gadā, proti, 143 316 000 euro apmērā, to apgrozījums 2013. gadā, proti, [konfidenciāla informācija] (1) euro apmērā, to dalības pārkāpumā ilgums u.c. Prasītājas atbildēja ar 2014. gada 18. jūnija vēstuli, piekrītot Komisijas izmantotajiem pārdošanas apjomiem un apgrozījumam un norādot, ka tām būtisku iebildumu šajā ziņā nav.
11 2014. gada 24. oktobra sanāksmē Komisija prasītājas informēja par naudas soda apmēra aprēķināšanas metodēm un parametriem, proti, pirmkārt, pārdošanas apjomu (143 316 000 euro 2007. gadā) daļu (15 %), ko izmanto, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, otrkārt, prasītāju izdarītā pārkāpuma ilgumu (četri gadi un seši mēneši), treškārt, papildsummu 15 % apmērā, ceturtkārt, vainu mīkstinošu vai pastiprinošu apstākļu neesamību, piektkārt, reizināšanas koeficienta nepiemērošanu, sestkārt, maksimālo pieļaujamo naudas sodu [konfidenciāla informācija] euro apmērā (10 % no prasītāju kopējā apgrozījuma 2013. gadā), septītkārt, naudas soda samazināšanu izņēmuma kārtā atbilstoši Pamatnostādņu 37. punktam lietas īpašo apstākļu dēļ, tostarp tādēļ, ka visām aizliegtās vienošanās dalībniecēm piemērotās pamatsummas pārsniedza Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto 10 % robežu, astotkārt, papildu samazinājumu, kas pamatots ar prasītāju grupas “viena produkta” raksturu, devītkārt, neiespējamību piemērot samazinājumu CNC piemērotā naudas soda dēļ, jo tās norādītā aizliegtā vienošanās atšķiras no Komisijas izmeklētās un par to sods ir jāpiemēro atsevišķi un saskaņā ar tiesību normām, kuras atšķiras no Komisijas piemērotajām, desmitkārt, samazinājumu 50 % apmērā, pamatojoties uz paziņojuma par sadarbību 24. un 25. punktu, vienpadsmitkārt, samazinājumu 10 % apmērā, pamatojoties uz paziņojuma par izlīgumu 32. punktu, un, visbeidzot, naudas soda diapazonu no 4 610 000 līdz 4 848 000 euro apmērā, kurā prasītājām to izlīguma piedāvājumā ir jāakceptē maksimālais naudas soda apmērs.
12 2014. gada 7. novembrī prasītājas iesniedza savu izlīguma piedāvājumu, akceptējot Komisijas izmantotos pārdošanas un apgrozījuma apmērus, kā arī maksimālo naudas soda apmēru 4 848 000 euro apmērā.
13 2014. gada 18. novembrī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem.
14 2014. gada 20. novembrī prasītājas atbilstoši paziņojuma par izlīgumu 26. punktam apstiprināja, ka paziņojums par iebildumiem atbilst to izlīguma piedāvājuma rezolutīvajai daļai un ka tās vēlas turpināt izlīguma procedūru.
15 Apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz piemērotajiem naudas sodiem Komisija katram iesaistītajam uzņēmumam noteica tādu pamatsummu, kāda ir atspoguļota turpmāk izklāstītajā tabulā (apstrīdētā lēmuma preambulas 71.–84. apsvērums):
Uzņēmums | Pārdošanas apjoms EUR | Smaguma koeficients | Ilgums | Papildsumma | Pamatsumma EUR |
Bong | 140 000 000 | 15 % | 4,5 | 15 % | 115 500 000 |
[…] GPV | 125 086 629 | 15 % | 4,5 | 15 % | 103 196 000 |
Hamelin | 185 521 000 | 15 % | 4,416 | 15 % | 150 717 000 |
Mayer-Kuvert | 70 023 181 | 15 % | 4,5 | 15 % | 57 769 000 |
Printeos [..] | 143 316 000 | 15 % | 4,5 | 15 % | 118 235 000 |
16 Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 85.–87. apsvērumā Komisija norādīja, ka pamatsummas nav jāpielāgo atbilstoši Pamatnostādņu 28. un 29. punktam, izņemot attiecībā uz Mayer-Kuvert, kurai piemērojams samazinājums 10 % apmērā tās ierobežotās dalības pārkāpumā dēļ.
17 Sadaļā “Pamatsummu pielāgošana” Komisija konstatēja, ka, tā kā lielākās daļas iesaistīto sabiedrību pārdošanas apjomi tika gūti vienā tirgū, kurā tās vairākus gadus bija aizliegtas vienošanās dalībnieces, praksē visi naudas sodu apmēri varēja sasniegt 10 % no kopējā apgrozījuma un ka minētā ierobežojuma piemērošana drīzāk ir ierasta kārtība, nevis izņēmums (apstrīdētā lēmuma preambulas 88. apsvērums). Šajā ziņā Komisija atgādināja Vispārējās tiesas judikatūru, kurā norādīts, ka šāda pieeja varētu radīt šaubas attiecībā uz principu, ka sodam jābūt tiešai saiknei ar pārkāpumu, kā arī tā izdarītāju, jo zināmos apstākļos tādējādi varētu rasties situācija, kad jebkāda nošķiršana atkarībā no pārkāpuma smaguma vai vainu mīkstinošiem apstākļiem vairs nevarētu ietekmēt naudas soda apmēru (spriedums, 2011. gada 16. jūnijs, Putters International/Komisija, T‑211/08, EU:T:2011:289, 75. punkts). Ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, Komisija par atbilstošu uzskatīja īstenot savu rīcības brīvību un piemērot Pamatnostādņu 37. punktu, kurā tai ir ļauts atkāpties no Pamatnostādņu metodēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 89. un 90. apsvērums).
18 Apstrīdētā lēmuma preambulas 91. un 92. apsvērums ir formulēti šādi:
“(91) Šajā gadījumā pamatsumma ir pielāgota tādā veidā, ka tiek ņemti vērā preču, uz ko attiecas aizliegtā vienošanās, pārdošanas apjomi attiecībā pret kopējo apgrozījumu, kā arī atšķirības dalībnieču starpā atkarībā no to individuālās dalības pārkāpumā. Kopumā naudas sodi tiks noteikti līmenī, kas ir samērīgs ar pārkāpumu un rada pietiekamu atturošu iedarbību.
(92) Līdz ar to visām pārkāpuma dalībniecēm aprēķinātajiem naudas sodiem tiks piemērots samazinājums. Lietas īpašajos apstākļos, ņemot vērā apstākli, ka standarta aplokšņu un speciālo apdrukāto aplokšņu tirdzniecībā visas dalībnieces darbojās aktīvi – dažādā, taču ievērojamā apmērā – tiek piedāvāts par GPV izdarīto pārkāpumu naudas sodu samazināt par [konfidenciāla informācija] %, par [konfidenciāla informācija] % par Tompla pārkāpumu, par [konfidenciāla informācija] % par Bong un Mayer-Kuvert izdarīto pārkāpumu, kā arī par [konfidenciāla informācija] % par Hamelin izdarīto pārkāpumu.”
19 Šos pamatsummu pielāgojumus var apkopot šādi (skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 93. apsvērumā ietverto tabulu):
Uzņēmums | Pamatsumma pirms pielāgošanas EUR | Samazinājums % | Pamatsumma pēc pielāgošanas EUR |
Bong | 115 500 500 | [konfidenciāla informācija] | [konfidenciāla informācija] |
GPV | 103 196 000 | [konfidenciāla informācija] | [konfidenciāla informācija] |
Hamelin | 150 717 000 | [konfidenciāla informācija] | [konfidenciāla informācija] |
Mayer-Kuvert | 57 769 000 | [konfidenciāla informācija] | [konfidenciāla informācija] |
Printeos | 118 235 000 | [konfidenciāla informācija] | [konfidenciāla informācija] |
20 Turklāt Komisija prasītājām piešķīra papildu naudas soda apmēra samazinājumus par 50 %, pamatojoties uz paziņojumu par sadarbību, un par 10 %, pamatojoties uz paziņojuma par izlīgumu 32. punktu (apstrīdētā lēmuma preambulas 99., 102. un 103. apsvērums), kuru likumība šajā tiesvedībā nav apstrīdēta. Saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām Hamelin un Mayer-Kuvert katrai tika piešķirts tām piemēroto naudas sodu samazinājums attiecīgi 25 % un 10 % apmērā (sadarbība) un 10 % apmērā (izlīgums) (apstrīdētā lēmuma preambulas 100.–103. apsvērums).
21 Visbeidzot, no apstrīdētā lēmuma preambulas sadaļas “Maksātspēja” 104.–108. apsvēruma izriet, ka pēc [konfidenciāla informācija] un [konfidenciāla informācija] pamatotajiem lūgumiem saskaņā ar Pamatnostādņu 35. punktu Komisija tām piemērojamos naudas sodus noteica attiecīgi [konfidenciāla informācija] un [konfidenciāla informācija] euro apmērā. Prasītājas nav iesniegušas analoģisku lūgumu Komisijai, un tām nav ticis piemērots samazinājums atbilstoši minētajam punktam.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
22 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 20. februārī, prasītājas cēla šo prasību.
23 Pēc ceturtās palātas piedāvājuma Vispārējā tiesa, piemērojot tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nosūtīt lietu izskatīšanai palātā paplašinātā sastāvā.
24 Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un saistībā ar Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdeva lietas dalībniecēm rakstiskus jautājumus par noteiktu tiesas sēdes protokolā ietvertu skaitļu konfidencialitāti. Lietas dalībnieces atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajā termiņā.
25 Lietas dalībnieču mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2016. gada 4. jūlija tiesas sēdē.
26 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta e) apakšpunktu;
– pakārtoti, vispirms noteikt tām uzliktā naudas soda apmēru vismaz par 55 % zemāku par maksimālo 10 % apmēru, kas noteikts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, vai, ja tas nav iespējams, tādā procentuālā apmērā, ko Vispārējā tiesa uzskatīs par piemērotu, lai tādējādi atjaunotu šī soda līdzsvaru ar naudas sodiem, kas piemēroti Bong un Hamelin, un pēc tam samazināt šo summu vismaz par 33 %, vai, ja tas nav iespējams, par tik procentiem, cik Vispārējā tiesa uzskatīs par piemērotu, lai ņemtu vērā naudas sodu, ko piemērojusi CNC savā 2013. gada 25. marta lēmumā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt trešo pamatu par nepieņemamu;
– katrā ziņā noraidīt prasību pilnībā kā nepamatotu;
– katrā ziņā piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Prasības priekšmets un pamatu apkopojums
28 Prasītājas norāda, ka tās nevēlas apstrīdēt nedz savu dalību apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajā pārkāpumā, nedz šo pārkāpumu veidojošos faktus, nedz arī to juridisko kvalifikāciju. Tās vienīgi lūdz atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta e) apakšpunktu, ciktāl tajā tām piemērots naudas sods, kura apmēru, kas noteikts pirms samazinājuma, pamatojoties uz paziņojumu par sadarbību un izlīgumu piemērošanas, tās apstrīd.
29 Ar savu pirmo pamatu prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz naudas soda pamatsummas pielāgošanu atbilstoši Pamatnostādņu 37. punktam un konkrēto katram uzņēmumam piemēroto procentuālo apmēru, kā arī, ka tā replikas rakstā esot nepareizi izmantojusi savas pilnvaras.
30 Ar otro pamatu prasītājas norāda uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kas pret tām esot pieļauts, veicot naudas sodu apmēra ārkārtas samazinājumu, pamatojoties uz Pamatnostādņu 37. punktu.
31 Ar trešo pamatu prasītājas uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma un nediskriminēšanas principus, naudas soda noteikšanā neņemot vērā naudas sodu, ko tām bija piemērojusi CNC.
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar naudas soda pamatsummas pielāgošanu atbilstoši Pamatnostādņu 37. punktam un konkrēto katram uzņēmumam piemēroto procentuālo apmēru, kā arī ar pilnvaru nepareizu izmantošanu
Lietas dalībnieku argumenti
32 Prasītājas uzskata, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 88.–92. apsvērumā juridiski pietiekami nav precizēti konkrētie iemesli, kādēļ Komisija, pamatojoties uz Pamatnostādņu 37. punktu, izlēma izņēmuma kārtā pielāgot attiecīgajiem uzņēmumiem piemēroto naudas sodu apmērus un tiem šajā kontekstā piemērot dažādas samazinājuma likmes, proti, attiecīgi 85 %, 88 %, 90 % un 98 %. It īpaši neesot iespējams izprast iemeslus, kādēļ Komisija ir piešķīrusi samazinājumu [konfidenciāla informācija] % apmērā Hamelin. Šis nepietiekamais pamatojums esot vēl jo vairāk iespaidīgs, un, no otras puses raugoties, pienākums norādīt pamatojumu vēl plašāks, jo šajā lietā Komisija atkāpās no Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai paredzētajām vispārējām metodēm. Savā replikā prasītājas būtībā precizē, ka tikai aizstāvības rakstā Komisija pirmo reizi izskaidroja patiesos šīs naudas sodu pamatsummu pielāgošanas iemeslus. Šis novēlotais paskaidrojums tomēr pietiekami neizlabo apstrīdētā lēmuma nepietiekamo pamatojumu, bet pierāda, ka, veicot šo pielāgojumu, Komisija ir turklāt nepareizi izmantojusi savas pilnvaras. Tā aizstāvības raksta 28., 64. un 65. punktā Komisija esot norādījusi, ka, lai arī Hamelin nav “vienu produktu ražojošs uzņēmums, tam piemērojamā pamatsumma arī ir jāpielāgo saskaņā ar Pamatnostādņu 37. punktu un atbilstoši tai pašai metodei taisnīguma labad, lai atspoguļotu tā dalību pārkāpumā un atjaunotu līdzsvaru ar citiem uzņēmumiem piemērotajiem naudas sodiem pēc norādītajiem pielāgojumiem”. Tātad iemesls, kādēļ Hamelin piemērotais naudas sods tika samazināts, proti, patiesībā taisnīguma apsvērumu, nevis tā “viena produkta” uzņēmuma rakstura dēļ, neizriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 92. apsvēruma.
33 Komisija apstrīd prasītāju argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.
34 Attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanu un, konkrēti, pamatsummu noteikšanu apstrīdētajā lēmumā Komisija precizē, ka šajā lietā esot īpaši apstākļi, kas saistīti ar attiecīgo uzņēmumu “viena produkta” ražotāja statusu, izņemot Hamelin, kā tas ticis pārbaudīts apstrīdētā lēmuma preambulas 88.–95. apsvērumā. Komisija uzskata, ka, tā kā pamatsumma pārsniedza 10 % no kopējā apgrozījuma, pastāvēja “risks, ka naudas sods būs jāpiemēro, tikai pamatojoties uz minēto kopējo apgrozījumu, un tas neatspoguļos nedz pārkāpuma smagumu, nedz arī lietas īpatnības”. Citiem vārdiem, atbilstoši minētā lēmuma preambulas 89. apsvērumā teiktajam, kopējā apgrozījuma apmēra dēļ smaguma koeficienta un reizināšanas koeficienta piemērošanai “naudas soda aprēķināšanā nebūtu bijis nekādas praktiskas nozīmes”. Komisija esot ņēmusi vērā faktu, ka šajā lietā šo apstākļu dēļ naudas soda galīgais apmērs nesamazināsies. Tādējādi, piemērojot vainu mīkstinošu apstākli par labu Mayer-Kuvert tās mazāk nozīmīgās dalības pārkāpumā dēļ (apstrīdētā lēmuma preambulas 87. apsvērums), nekādi netiktu ietekmēts naudas soda galīgais apmērs, ja samazinājums tiktu piemērots pirms 10 % maksimālās summas piemērošanas. Atbildē uz repliku Komisija precizē, ka pirms pamatsummu samazināšanas attiecībā uz Bong pārsnieguma rādītājs bija 38,98 %, attiecībā uz GPV 441,83 %, attiecībā uz Hamelin 30,04 %, attiecībā uz Mayer-Kuvert 36,71 % un attiecībā uz prasītājām 97,13 %.
35 Komisija tādējādi katram uzņēmumam esot piemērojusi samazinājumu, kas nepieciešams, lai naudas soda pamatsumma būtu mazāka par 10 % no 2013. gada kopējā apgrozījuma. Šajā nolūkā pamatsumma tika samazināta proporcionāli minēto uzņēmumu “viena produkta” ražošanas īpatsvaram. Attiecībā uz Hamelin Komisija uzskatīja, ka, lai arī tas nav “vienu produktu ražojošs uzņēmums, tam piemērojamā pamatsumma arī ir jāpielāgo saskaņā ar Pamatnostādņu 37. punktu un atbilstoši tai pašai metodei taisnīguma labad, lai atspoguļotu tā dalību pārkāpumā un atjaunotu līdzsvaru ar citiem uzņēmumiem piemērotajiem naudas sodiem pēc norādītajiem pielāgojumiem”. Komisija samazinājumu neesot piemērojusi lineāri, bet gan, joprojām ievērojot 10 % maksimālo summu, nodrošinājusi, lai rezultātā iegūtā naudas soda summa būtu pietiekami atturoša, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un tā ilgumu. Atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērumā aprakstītajai metodei tā pamatsummām esot piemērojusi šādus samazinājumus: [konfidenciāla informācija] % attiecībā uz Bong, [konfidenciāla informācija] % attiecībā uz GPV, [konfidenciāla informācija] % (“taisnīgums”) attiecībā uz Hamelin, [konfidenciāla informācija] % attiecībā uz Mayer-Kuvert un [konfidenciāla informācija] % attiecībā uz prasītājām.
36 Komisija uzskata, ka Vispārējai tiesai būtu jāizskata vienīgi jautājums par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi attiecībā uz prasītājām, bet ne attiecībā uz citiem iesaistītajiem uzņēmumiem, kuri nav cēluši prasību Vispārējā tiesā un attiecībā uz kuriem apstrīdētā lēmuma pamatojums esot ieguvis galīgu spēku. Tādējādi prasītājas šajā gadījumā nevarot atsaukties uz apgalvotu pamatojuma nepietiekamību saistībā ar citiem uzņēmumiem, kas ir šī lēmuma adresāti, piemēroto naudas sodu apmēra samazinājumu. Katrā ziņā šis pamatojums esot pietiekams, jo tas prasītājām esot ļāvis uzzināt tām piemēroto naudas sodu apmēra pielāgošanas iemeslus – kuri tām bija zināmi jau iepriekš, kad tās šo samazinājumu prasīja, – un ļaujot Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi.
37 Tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts izlīguma procedūras noslēgumā, kurā lietas dalībnieces divpusējo apspriežu ietvaros bija informētas par visiem atbilstošajiem elementiem, apgalvotajiem faktiem, to kvalifikāciju, pārmestā pārkāpuma smagumu un ilgumu, atbildības sadalījumu un iespējamo naudas sodu diapazonu, tā pamatojums drīkstēja būt mazāk izvērsts kā citiem lēmumiem, kas pieņemti atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantam. Tā šajā lietā divpusējās apspriedes starp Komisiju un prasītājām tām ļāva iepazīties ar katru no šiem elementiem un naudas soda aprēķināšanai iecerēto metodi, lai tās pašas varētu izlemt iesniegt izlīguma priekšlikumu vai ne. Šādos apstākļos apstrīdētā lēmuma pamatojums esot bijis ļoti pietiekams.
38 Proti, apstrīdētā lēmuma tekstā jau bija detalizēti izskaidroti faktori, kas tika ņemti vērā pārkāpuma smaguma un ilguma noteikšanai, kā arī naudas soda pamatsummas aprēķināšanai. Minētā lēmuma preambulas 72.–84. apsvērumā bija izklāstīta naudas soda pamatsummas aprēķināšanai izmantotā metode, kuru prasītājas nav apstrīdējušas. Tajā bija sniegti arī citi precizējumi, tādi kā attiecīgo uzņēmumu pārdošanas apjomi, kas bija ņemti vērā naudas sodu pamatsummas aprēķinā (skat. preambulas 75. apsvērumā ietverto tabulu Nr. 1), dažādi reizināšanas koeficienti saistībā ar ilgumu (skat. preambulas 81. apsvērumā ietverto tabulu Nr. 2) un dažādās naudas sodu pamatsummas pirms un pēc to pielāgošanas (skat. preambulas 84. un 93. apsvērumā ietvertās tabulas Nr. 3 un Nr. 4). Tādēļ Komisija uzskata, ka pienākums norādīt pamatojumu saistībā ar elementiem, kas ļauj noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu, bija izpildīts.
39 Turklāt 2014. gada 24. oktobra sanāksmē Komisija prasītājām sniedza detalizētu tām piemērojamā naudas sodu aprēķinā izmantojamās metodes aprakstu, tostarp pamatsummas aprēķinā izmantojamos pārdošanas apjomus, to dalības ilgumu pārkāpumā, atturošā nolūkā piemērojamās papildsummas apmēru (reizināšanas koeficients), vainu pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu neesamību, samazinājumus, pamatojoties uz paziņojumu par sadarbību un izlīguma priekšlikumu, kā arī samazinājumu saskaņā ar Pamatnostādņu 37. punktu. Prasītājas šos paskaidrojumus labi izprata un savos izlīguma piedāvājumos skaidri akceptēja atbilstoši piedāvātajam diapazonam tām piemērojamā naudas soda iespējamo maksimālo apmēru.
40 Attiecībā uz pamatsummas samazinājumu, kas tika veikts atbilstoši Pamatnostādņu 37. punktam, Komisija norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 88.–92. apsvērumā ir juridiski pietiekami izskaidroti iemesli, kādēļ tā uzskatīja par nepieciešamu pielāgot pamatsummas. Īpašie apstākļi, kādēļ attiecībā uz prasītājām tika veikta pielāgošana, tika izskatīti jau 2014. gada 24. oktobra sanāksmē, proti, pirms tās iesniedza savu izlīguma priekšlikumu, pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Šajā sanāksmē Komisija paskaidroja, ka visiem uzņēmumiem piemēroto naudas sodu pamatsummas pārsniedz 10 % robežvērtību tādu dažādu faktoru mijiedarbības dēļ kā, piemēram, uz pārkāpumu attiecināmo pārdošanas apjomu īpatsvara vērtība, aizliegtās vienošanās ilgā pastāvēšana un uzņēmumu “viena produkta” ražotāja īpatsvars (kas aprēķināts kā proporcija starp aplokšņu kopējo pārdošanas apjomu un attiecīgā uzņēmuma kopējo pārdošanas apjomu). Visbeidzot, lai arī 2014. gada 24. oktobra sanāksmē valdīja zināma neizpratne par to, kā ar “viena produkta” ražošanu saistītais samazinājums ietekmē naudas soda galīgo apmēru, šī neizpratne tika kliedēta šajā pašā sanāksmē un pēc tam prasītājas iesniedza minēto izlīguma piedāvājumu.
41 Komisija piebilst, ka pašas prasītājas 2014. gada 24. februāra “non paper” dokumentā (skat. iepriekš 9. punktu) tai lūdza samazināt naudas soda apmēru saskaņā ar Pamatnostādņu 37. punktu. Prasītājas esot paskaidrojušas, ka, tā kā to grupa ir “viena produkta” ražotāja, pārkāpuma ilguma ierobežojums neietekmētu tām piemērojamā naudas soda apmēru. Proti, ņemot vērā apstākli, ka aploksnes veidoja vairāk nekā 90 % no to kopējā pārdošanas apjoma, papildsummas vairāk nekā 10 % apmērā atturošā nolūkā piemērošana jau bija izteikta kā naudas soda apmērs, kas pārsniedz 10 % no to kopējā apgrozījuma, kā tas noteikts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Ņemot vērā iepriekš minētos elementus un īpaši to, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērumā jau bija ietverts tāds pats pamatojums, Komisija secina, ka šajā lietā detalizētāks pamatojums vairs nebija nepieciešams.
42 Attiecībā uz precīzajām katram uzņēmumam piešķirtajām samazinājuma likmēm Komisija atgādina par apstrīdētā lēmuma preambulas 91. un 92. apsvērumu, kuros ir izklāstīti faktori, kurus tā ir ņēmusi vērā šo likmju noteikšanai, tos papildinot preambulas 87. apsvērumā, kurā ir paskaidrots, ka Mayer-Kuvert pārkāpumā bija atšķirīga nozīme un tas tajā bija piedalījies mazākā apmērā. Apstrīdētā lēmuma preambulas 84. un 93. apsvērumā ietvertajās tabulās Nr. 3 un Nr. 4 tādējādi bija izklāstītas katram uzņēmumam piemērotās pamatsummas pirms un pēc to pielāgošanas, kā arī ar vienkārša matemātiska aprēķina palīdzību bija iespējams aprēķināt katram naudas sodam piemērotā samazinājuma apmēru. Attiecībā uz prasītājām samazinājums, ko tās pašas bija pieprasījušas sava “viena produkta” ražotāja īpatnības dēļ, bija [konfidenciāla informācija] %. Turklāt judikatūrā nav noteikts, ka būtu jāatspoguļo matemātiski aprēķini vai jāprecizē visi faktori, kuru rezultātā esot noteikta precīzā naudas soda summa. Atbildē uz repliku saistībā ar Hamelin “taisnīguma iemeslu dēļ” piešķirto samazinājumu Komisija precizē, ka šis samazinājums, kā tas ticis norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 90. apsvērumā, ir pamatots ar nepieciešamību ņemt vērā īpašos lietas apstākļus.
Vispārējās tiesas vērtējums
43 Ar savu pirmo pamatu prasītājas būtībā norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 88.–92. apsvērums nav pietiekami pamatoti. Tajos juridiski pietiekami neesot precizēti iemesli, kādēļ Komisija bija izlēmusi izņēmuma kārtā, pamatojoties uz Pamatnostādņu 37. punktu, pielāgot attiecīgajiem uzņēmumiem piemēroto naudas sodu apmērus un tiem šajā kontekstā piemērot dažādas samazinājuma likmes, tostarp Hamelin samazinājumu [konfidenciāla informācija] % apmērā. Turklāt šāda pieeja ietverot arī pilnvaru nepareizu izmantošanu. It īpaši Komisija esot pirmo reizi šajā tiesvedībā norādījusi, ka Hamelin nav “vienu produktu” ražojošs uzņēmums un ka tam, pamatojoties uz Pamatnostādņu 37. punktu, piemērotais pamatsummas samazinājums tostarp esot attaisnots taisnīguma iemeslu dēļ, kas neizrietot no apstrīdētā lēmuma preambulas 92. apsvēruma.
44 Kā ticis atzīts pastāvīgajā judikatūrā, LESD 296. panta otrajā daļā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kura ir jānošķir no jautājuma par iemeslu pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Vērtējot šādā perspektīvā, prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Saistībā konkrēti ar individuālu lēmumu pamatojumu šādu lēmumu pamatošanas pienākuma mērķis – papildus ļaut tiesai īstenot savu kontroli – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību (skat. spriedumus, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 146.–148. punkts un tajos minētā judikatūra; 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 114. un 115. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2013. gada 5. decembris, Solvay/Komisija, C‑455/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:796, 89. un 90. punkts un tajos minētā judikatūra).
45 Turklāt prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem, it īpaši ņemot vērā tiesību akta saturu, izvirzītā pamatojuma būtību un interesi, kāda tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli, var būt attiecībā uz paskaidrojumu saņemšanu. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (spriedumi, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 150. punkts; 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 116. punkts, un 2013. gada 5. decembris, Solvay/Komisija, C‑455/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:796, 91. punkts).
46 Vēl judikatūrā ir precizēts, ka tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo lēmumu. Pamatojuma trūkums nevar tikt novērsts tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā procesā (spriedumi, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 149. punkts, un 2012. gada 19. jūlijs, Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija, C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:479, 74. punkts).
47 Pretēji Komisijas apgalvotajam, ņemot vērā no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta, lasot to kopā ar, pirmkārt, LESD 263. pantu un, otrkārt, LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, izrietošās prasības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 52.–67. punkts), kas atgādinātas paziņojuma par izlīgumu 41. punktā, šie principi ir piemērojami mutatis mutandis Komisijai no LESD 296. panta otrās daļas izrietošajam pienākumam pamatot lēmumu, ar ko tiek piemēroti naudas sodi, ko tā pieņem izlīguma procedūras noslēgumā, kuras ietvaros attiecīgais uzņēmums faktiski ir akceptējis tikai piedāvātā naudas soda maksimālo apmēru. Proti, ņemot vērā iepriekš minētās primāro un atvasināto tiesību normas, Tiesa ir uzsvērusi īpašo nozīmi, kas piešķirama Komisijas pienākumam pamatot konkurences jomas lēmumus par naudas sodu uzlikšanu un īpaši izskaidrot līdzsvarošanu un novērtēšanu, ko tā ir veikusi attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanā vērā ņemtajiem elementiem, kā arī tiesas pienākumam pēc savas ierosmes pārbaudīt šī pamatojuma esamību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 61. punkts).
48 Kad Komisija nolemj atkāpties no vispārīgās metodikas, kas izklāstīta Pamatnostādnēs, ar kurām tā pati ir ierobežojusi savu novērtējuma brīvību saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu, pamatojoties, kā šajā lietā, uz šo Pamatnostādņu 37. punktu, šīs prasības saistībā ar pamatojumu ir vēl jo svarīgākas. Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, kurā ar atzīts, ka Pamatnostādnēs ir iekļauta indikatīva uzvedības norma attiecībā uz praksi, kas ir jāievēro un no kuras Komisija individuālā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgas attieksmes principu saderīgus iemeslus (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 30. maijs, Quinn Barlo u.c./Komisija, C‑70/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:351, 53. punkts, un 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Šim pamatojumam ir jābūt vēl jo precīzākam, ciktāl Pamatnostādņu 37. punktā ir tikai neskaidra atsauce uz “konkrētajiem lietas apstākļiem” un tādējādi Komisijai tiek dota plaša rīcības brīvība, lai konkrētajā gadījumā izņēmuma kārtā veiktu attiecīgajiem uzņēmumiem piemērojamo naudas sodu pamatsummu pielāgojumus. Proti, šādā gadījumā tam, vai Komisija ievēro Savienības tiesiskajā kārtībā noteiktās garantijas administratīvās procedūrās, tostarp pienākumu norādīt pamatojumu, ir vēl jo būtiskāka nozīme (šajā ziņā skat. spriedumu, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts).
49 No tā izriet, ka šajā lietā Komisijai bija pietiekami skaidri un precīzi jāpaskaidro veids, kādā tā iecerējusi izmantot savu novērtējuma brīvību, tostarp dažādos faktiskos un tiesību elementus, kas tiks ņemti vērā šim nolūkam. It īpaši, ņemot vērā tās pienākumu ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu, nosakot naudas sodu apmērus, kura pārkāpumu prasītājas tai pārmet (kā tās to norādījušas otrajā pamatā), šis pienākums norādīt pamatojumu ietver visus atbilstošos elementus, kas nepieciešami, lai varētu novērtēt, vai attiecīgie uzņēmumi, kuru naudas sodu pamatsummas ir tikušas pielāgotas, ir salīdzināmās situācijās vai nav, vai minētajās situācijās ir tikusi piemērota vienlīdzīga attieksme vai nav un vai iespējamā vienlīdzīgā vai nevienlīdzīgā attieksme minētajās situācijās ir pamatota (skat. spriedumu, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 51. un 62. punkts un tajos minētā judikatūra).
50 Lai pārbaudītu, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ir jāatgādina dažādie aprēķināšanas posmi, kurus tā ir īstenojusi, lai noteiktu un saskaņā ar Pamatnostādņu 37. punktu pielāgotu attiecīgajiem uzņēmumiem piemērojamo naudas sodu pamatsummas. Apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā norādītais pamatojums ir apkopojams šādi:
Uzņēmums | Pārdošanas apjoms EUR 2007. gadā | Smaguma koeficients | Ilgums (gados) | Papildsumma | Pamatsumma EUR | Pielāgojums/Samazinājums | Pielāgotā pamatsumma |
Bong | 140 000 000 | 15 % | 4,5 | 15 % | 115 500 000 | [konfidenciāla informācija] % | [konfidenciāla informācija] |
[..] GPV | 125 086 629 | 15 % | 4,5 | 15 % | 103 196 000 | [konfidenciāla informācija] % | [konfidenciāla informācija] |
Hamelin | 185 521 000 | 15 % | 4,416 | 15 % | 150 717 000 | [konfidenciāla informācija] % | [konfidenciāla informācija] |
Mayer-Kuvert | 70 023 181 | 15 % | 4,5 | 15 % | 57 769 000 | [konfidenciāla informācija] % | [konfidenciāla informācija] |
Printeos [….] | 143 316 000 | 15 % | 4,5 | 15 % | 118 235 000 | [konfidenciāla informācija] % | [konfidenciāla informācija] |
51 Turklāt ir jāatgādina, ka, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 88. un 89. apsvērumā Komisija būtībā ir uzsvērusi, ka lielākā daļa attiecīgo uzņēmumu tirdzniecību veica vienā tirgū, no kā izriet, ka praksē visi naudas sodi sasniegs 10 % no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā kopējā apgrozījuma, ka minētā ierobežojuma piemērošana drīzāk ir ierasta kārtība, nevis izņēmums un ka jebkāda nošķiršana atkarībā no pārkāpuma smaguma vai vainu mīkstinošiem apstākļiem vairs nekādi neietekmēs naudas sodu apmēru (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Putters International/Komisija, T‑211/08, EU:T:2011:289, 75. punkts). Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 90.–92. apsvērumā Komisija ir pamatojusi Pamatnostādņu 37. punkta piemērošanu, kā arī pamatsummu pielāgošanu par labu “visiem uzņēmumiem”, tostarp atsaucoties uz “izstrādājuma, uz ko attiecās aizliegtā vienošanās, pārdošanas apjomu vērtību attiecībā pret kopējo apgrozījumu, kā arī [uz] atšķirībām uzņēmumu starpā atkarībā no to individuālās dalības pārkāpumā”, un uz faktu, ka “visi uzņēmumi aplokšņu tirdzniecībā darbojās aktīvi – dažādā, taču ievērojamā apmērā”. Tādēļ Komisija ir piedāvājusi, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, un faktu, ka “standarta aplokšņu un speciālo apdrukāto aplokšņu tirdzniecībā visas dalībnieces darbojās aktīvi – dažādā, taču ievērojamā apmērā –, [..] par GPV izdarīto pārkāpumu naudas soda [apmēru] samazināt par [konfidenciāla informācija] %, par [konfidenciāla informācija] % par [prasītāju] pārkāpumu, par [konfidenciāla informācija] % par Bong un Mayer-Kuvert izdarīto pārkāpumu, kā arī par [konfidenciāla informācija] % par Hamelin izdarīto pārkāpumu”.
52 Pirmkārt, kā apgalvo prasītājas, katrā ziņā ir jāatzīst, ka apstrīdētajā lēmumā, tostarp tā preambulas 92. apsvērumā, Komisija nav norādījusi iemeslus, kādēļ tā attiecīgajiem uzņēmumiem ir piemērojusi atšķirīgas samazinājuma likmes. Šo samazinājuma likmju atšķirības it īpaši nav izskaidrojamas tikai ar to, ka Komisija šajā naudas sodu aprēķināšanas starpposmā vēlējās samazināt visas pamatsummas līdz procentuālajam apmēram, kas būtu mazāks par 10 % no katra uzņēmuma kopējā apgrozījuma Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē, atbilstoši 2011. gada 16. jūnija sprieduma Putters International/Komisija (T‑211/08, EU:T:2011:289) 75. punktā paustajam. Proti, kā otrā pamata ietvaros pareizi ir norādījušas prasītājas, šīs pielāgotās pamatsummas ir visai atšķirīgas procentuālā izpratnē attiecībā pret minēto 10 % robežvērtību, proti, tostarp 4,5 % un 4,7 % attiecībā uz, attiecīgi, Hamelin un Bong un 9,7 % attiecībā uz prasītājām.
53 Komisija arī nevar pamatoti apgalvot, ka prasītājas juridiski pietiekami būtu bijušas informētas par tās iecerēto pieeju administratīvajā procedūrā vai būtu izpratušas tās kontekstu, jo lietas materiālos šādam apgalvojumam nav rodams nekāds pamats. Atbildot uz Vispārējās tiesas šajā ziņā uzdoto mutvārdu jautājumu tiesas sēdē, Komisija atzina, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums šajā ziņā ir apkopojošs un īss, un būtībā tikai norādīja, ka izlīguma procedūrā tās pienākums norādīt pamatojumu esot mazāk apjomīgs, jo lietas dalībnieces jau ir iepazinušās ar lietas materiāliem, tostarp elementiem, kurus Komisija ir iecerējusi ņemt vērā, un tās brīvprātīgi iesaistījās divpusējās apspriedēs izlīguma noslēgšanai. Visbeidzot, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma preambulas 92. apsvērumā minēto dažādo samazinājuma likmju piemērošanu Vispārējā tiesa atgādināja lietas dalībniecēm par to pienākumu attiecīgā gadījumā pēc savas ierosmes pārbaudīt pamatojuma pietiekamību LESD 296. panta otrās daļas izpratnē, un tas tika ietverts tiesas sēdes protokolā.
54 Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 92. apsvērumā acīmredzami nav precizēts, ko Komisija – novēloti un tādējādi neizlabojot iespējamo pamatojuma nepilnību vai neesamību (skat. iepriekš 46. punktā minēto judikatūru) – paskaidroja tikai tiesvedībā, sniedzot būtisku papildu pamatojumu, proti, ka atšķirībā no pārējiem uzņēmumiem Hamelin neveica saimniecisko darbību kā “viena produkta” ražotājs un tam piemērotais pamatsummas pielāgojums tādēļ ir izskaidrojams ar taisnīguma iemesliem un līdzsvara atjaunošanu dažādu naudas sodu starpā (skat. iepriekš 34. un 35. punktu). Tādēļ, ņemot vērā šos papildu paskaidrojumus, pretēji priekšstatam, kurš varētu rasties no apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvēruma, izšķirošais elements, kuru Komisija izmantoja pamatsummu pielāgošanai, nebija apstāklis, ka “lietas dalībnieču starpā pastāvēja atšķirības atkarībā no to individuālās dalības pārkāpumā”, kas Hamelin gadījumā bija tikai nedaudz aktīva, tam pārkāpumā piedaloties 4,416 gadus, salīdzinot ar 4,5 gadiem pārējo uzņēmumu gadījumā. Turklāt, šķiet, pretēji prasītāju izpratnei, šajā apsvērumā nav arī paredzēta tikai Mayer-Kuvert mazāk aktīvā dalība pārkāpumā, jo par to jau bija piemērots samazinājums 10 % apmērā, pamatojoties uz vainu mīkstinošu apstākli Pamatnostādņu 29. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. un 87. apsvērums), proti, pirms apstrīdētajiem pamatsummu pielāgojumiem, kas izklāstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 88. un nākamajos apsvērumos.
55 No tā izriet, ka, ņemot vērā šo apstrīdētā lēmuma pamatojumu, nedz prasītājas varēja efektīvi apstrīdēt Komisijas izmantoto pieeju saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu, nedz arī Vispārējā tiesa būtu varējusi pilnībā īstenot savu kontroli attiecībā uz minētā principa ievērošanu (skat. otro pamatu). Precīzāk, no apstrīdētā lēmuma preambulas 91. un 92. apsvēruma nav iespējams saprast un izvērtēt, vai Hamelin un pārējie uzņēmumi bija salīdzināmās vai atšķirīgās situācijās un vai Komisija tiem piemēroja vienlīdzīgu vai atšķirīgu attieksmi. Uz šī pamata tādējādi bija vēl mazāk iespējams pārbaudīt, vai iespējamā vienādā attieksme dažādās attiecīgo uzņēmumu situācijās, pamatojoties uz Pamatnostādņu 37. punktu, kas būtībā bija pamatota ar to komercdarbības “viena produkta” raksturu un daļēji ar taisnīguma apsvērumiem, vai iespējamā atšķirīgā attieksme salīdzināmās situācijās, tostarp atšķirīgu samazinājuma likmju piemērošana, bija objektīvi pamatotas. Tieši pretēji, apstrīdētā lēmuma preambulas 92. apsvērumā ietvertais īsais pamatojums varēja radīt kļūdainu priekšstatu, ka galvenais iemesls attiecīgajiem uzņēmumiem piemēroto pamatsummu pielāgošanai bija tas, ka tie visi bija vismaz salīdzināmās situācijās, kas saistītas ar to komercdarbības “viena produkta” raksturu. Tomēr Hamelin gadījumā tas tā nebija, kā to Komisija ir atzinusi šajā tiesvedībā.
56 Tā kā paziņojuma par iebildumiem 84. punktā par pamatsummu pielāgošanas metodi un tās pamatojumu bija ietverta vēl skopāka informācija, Komisija nevar pamatoti apgalvot, ka prasītājas šajā ziņā bija pietiekami informētas administratīvās procedūras laikā vai ka tās pietiekami labi apzinājās attiecīgo kontekstu. Katrā ziņā neviens no lietas materiālos esošajiem elementiem neliecina, ka tas tā tomēr bija, un Komisija nevar pierādīt faktu, ka tā šos elementus būtu paziņojusi prasītājām, tostarp 2014. gada 24. oktobra sanāksmē.
57 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāatzīst, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots un ka pirmais pamats ir jāapmierina, ciktāl ar to ir apgalvota LESD 296. panta otrajā daļā norādītā pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde.
58 Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta e) apakšpunkts, taču nav jālemj par iebildumu saistībā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu un par otro un trešo pamatu, kā arī par pēdējā minētā pieņemamību. Turklāt nav arī jālemj par otro prasījumu daļu, kas izvirzīta pakārtoti.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2014. gada 10. decembra Lēmuma C(2014) 9295 final par procedūru saskaņā ar [LESD 101.] pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39780 – Aploksnes) 2. panta 1. punkta e) apakšpunktu;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 13. decembrī.
[Paraksti]