ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 10. septembrī (1)
Lieta C‑263/18
Nederlands Uitgeversverbond,
Groep Algemene Uitgevers
pret
Tom Kabinet Internet BV,
Tom Kabinet Holding BV,
Tom Kabinet Uitgeverij BV
(Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Direktīva 2001/29/EK – Informācijas sabiedrība – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana – Elektroniskās grāmatas (“e‑books”) – “Lietotu” elektronisko grāmatu virtuālā tirdzniecība – 2. pants – Reproducēšana – Nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu likumīgu lietošanu – 3. pants – Izziņošana – Publiskošana – 4. pants – Izplatīšana – Publiskošana, lejupielādējot elektroniskās grāmatas attālinātai lietošanai uz neierobežotu laiku – Tiesību izbeigšanās – 5. pants – Izņēmumi un ierobežojumi – Piemērošanas joma
Ievads
1. Doktrīnā cēlusies ideja (2) par izplatīšanas tiesību izbeigšanos ar judikatūru tika ieviesta XX gadsimta sākumā (3). Saskaņā ar šo noteikumu, tiklīdz darba, ko aizsargā autortiesības, kopija ir tikusi likumīgi laista apgrozībā, autortiesību īpašnieks vairs nevar iebilst pret to, ka šīs kopijas pircējs to pārdod tālāk. Tas ticis pamatots tādējādi, ka autortiesības nevar būt primāras, salīdzinot ar īpašumtiesībām, kas pieder šim pircējam uz attiecīgā darba kopiju kā objektu. Turklāt, kad autors laiž apgrozībā darba kopiju vai tā tiek laista apgrozībā ar autora piekrišanu, tiek uzskatīts, ka autors ir saņēmis atlīdzību, kas viņam pienākas par šo kopiju.
2. Arī Savienības tiesībās noteikums par objektu, ko aizsargā autortiesības, izplatīšanas tiesību izbeigšanos ir ticis ieviests ar judikatūru. Proti, lai gan šis noteikums jau pastāvēja dalībvalstu tiesību sistēmās, Tiesa paplašināja tā piemērošanas jomu uz visu Eiropas Savienības teritoriju (4). Šo judikatūru galvenokārt motivēja rūpes nodrošināt preču brīvas aprites efektivitāti.
3. Pašlaik izplatīšanas tiesību izbeigšanās ir atzīta gan valsts tiesību, gan Savienības un dalībvalstu tiesību līmenī (5).
4. Tomēr satura, kuru ir iespējams aizsargāt ar autortiesībām, digitalizēšana un jaunu veidu, kā piedāvāt šādu saturu tiešsaistē, parādīšanās ir izjaukusi līdzsvaru starp aizsargāto objektu tiesību īpašnieku un šo objektu lietotāju interesēm; šī līdzsvara saglabāšanai līdzēja izplatīšanas tiesību izbeigšanās princips.
5. No vienas puses, ir kļuvis iespējams par niecīgu maksu izveidot pilnīgi precīzas ciparu datņu kopijas, kurās ietverti aizsargātie objekti, un bez pūlēm un papildu izmaksām pārsūtīt tās internetā. Šī attīstība apdraud iespēju autortiesību īpašniekiem saņemt atbilstošu atlīdzību par saviem darbiem un stipri ietekmē viltojumu radīšanu.
6. No otras puses, mūsdienu tehniskie līdzekļi ļauj tiesību īpašniekiem ļoti precīzi kontrolēt, kā pircēji izmanto viņu darbus, tai skaitā privātajā jomā, kā arī kontrolēt tirdzniecības modeļu attīstību, kas, bieži vien to atklāti nesludinot, pārvērš pilnīgi brīvu kāda darba kopijas lietošanu par ierobežotām un noteikumiem pakļautām lietošanas tiesībām.
7. Tiesas uzdevums ir izlemt, vai, ņemot vērā šo attīstību, noteikums par izplatīšanas tiesību izbeigšanos, kas iedibināts kopiju – objektu – reālajā pasaulē, ir transponējams kopiju – ciparu datņu – virtuālajā pasaulē.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
8. Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Līguma par autortiesībām, kas pieņemts Ženēvā 1996. gada 20. decembrī (turpmāk tekstā – “WIPO līgums”) (6), 6. pantā “ Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:
“1) Literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju padarīt sabiedrībai pieejamus savu darbu oriģinālus un kopijas, tos pārdodot vai citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības.
2) Nekas no šajā līgumā paredzētā neietekmē līgumslēdzēju valstu brīvību pieņemt noteikumus, ja tādi vispār nepieciešami, saskaņā ar kuriem šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izbeigšanās piemērojama pēc tam, kad ar autora atļauju darba oriģināls vai kopija pirmo reizi pārdoti vai īpašumtiesības uz tiem nodotas tālāk citādā veidā.”
9. Kopīgajā paziņojumā, kas pievienots WIPO līgumam, attiecībā uz 6. un 7. pantu ir precizēts:
“Šajos pantos lietotie termini “kopijas” un “oriģināls un kopijas”, ja tie apzīmē šajos pantos noteikto izplatīšanas tiesību un iznomāšanas tiesību objektus, attiecas vienīgi uz fiksētiem eksemplāriem, kurus var laist apgrozībā kā taustāmus priekšmetus.”
10. WIPO līguma 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka
“[..] literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut komunicēt ar publiku, raidot savus darbus pa vadiem vai ēterā, arī padarīt šos darbus pieejamus sabiedrībai tādā veidā, ka sabiedrības locekļi var tos izmantot jebkurā vietā un laikā pēc katra individuālas izvēles”.
Savienības tiesības
11. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (7) 2. pantu:
“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:
a) autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;
[..].”
12. Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”
13. Visbeidzot, saskaņā ar šīs direktīvas 4. pantu:
“1. Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.
2. Izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām Kopienā neizbeidzas, izņemot gadījumus, kad Kopienā tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta piekrišanu.”
Nīderlandes tiesības
14. Auteurswet (Autortiesību likums) 1. pantā ir noteikts:
“Autortiesības ir literāra, zinātnes vai mākslas darba autora vai tā tiesību pārņēmēja ekskluzīvas tiesības izziņot un reproducēt šo darbu, ievērojot likumā paredzētos ierobežojumus.”
15. Saskaņā ar šī likuma 12. panta 1. punkta 1. apakšpunktu:
“1. Literāra, zinātniska vai mākslas darba izziņošana ir:
1. visa darba vai tā daļas kopijas izziņošana;
[..].”
16. Saskaņā ar šī likuma 12.b pantu:
“Ja literāra, zinātniska vai mākslas darba eksemplāru kādā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu dalībvalstī pirmo reizi laidis apgrozībā, nododot īpašumtiesības uz to, autors vai viņa tiesību pārņēmējs vai tas darīts ar to piekrišanu, minētā eksemplāra laišana apgrozībā citā veidā, izņemot nomu vai patapinājumu, nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.”
Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
17. Nederlands Uitgeversverbond (turpmāk tekstā – “NUV”) un Groep Algemene Uitgevers (turpmāk tekstā – “GAU”), prasītājas pamatlietā, ir apvienības, kuru darbības mērķis ir Nīderlandes izdevēju interešu aizsardzība.
18. Tom Kabinet Internet BV (turpmāk tekstā – “Tom Kabinet”), atbildētāja pamatlietā (8), ir atbilstoši Nīderlandes tiesībām dibināta sabiedrība. Tom Kabinet pieder interneta vietne, kurā tiek piedāvāta lietotu elektronisko grāmatu tiešsaistes tirdzniecība. Šīs tirdzniecības darbības noteikumi ir mainījušies pamatlietas norises laikā. Pašlaik, sniedzot šo pakalpojumu, kas saucas “lasīšanas klubs” (“leesclub”), Tom Kabinet privātpersonām, kas reģistrējušās tās mājaslapā, tālāk pārdod elektroniskās grāmatas, ko tā nopirkusi vai nu no oficiālajiem izplatītājiem, vai citām privātpersonām. Tom Kabinet piedāvātās cenas ir zemākas nekā oficiālajiem izplatītājiem. Tom Kabinet mājaslapā ir aicinājums privātpersonām, kas šajā interneta vietnē iegādājušās elektroniskās grāmatas, pēc izlasīšanas tās pārdot atpakaļ šai sabiedrībai, tādā veidā saņemot tiesības uz “kredītpunktiem”, kas ļauj vēlāk nopirkt citas grāmatas. Iegādājoties elektroniskās grāmatas no privātpersonām, Tom Kabinet pieprasa, lai šīs personas izdzēstu savu kopiju (9), un kopijām, ko pārdod tālāk, uzliek digitālu ūdenszīmi (“digital watermark”), lai pārliecinātos par kopijas likumību.
19. 2014. gada 1. jūlijā NUV un GAU pret Tom Kabinet iesniedza prasību Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) pagaidu noregulējuma tiesnesim, kurš noraidīja šo prasību, jo autortiesību pārkāpums prima facie nebija pietiekami ticams (10). NUV un GAU iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas apelācijas tiesa, Nīderlande), kura atbalstīja pagaidu noregulējuma tiesneša lēmumu, aizliedzot Tom Kabinet piedāvāt pakalpojumu tiešsaistē, kas ļauj pārdot nelikumīgi lejupielādētas elektroniskās grāmatas. Par Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas apelācijas tiesa) spriedumu netika iesniegta kasācijas sūdzība.
20. Iesniedzējtiesa savā starpspriedumā uzskatīja, ka aplūkotās grāmatas ir jākvalificē kā “darbi” Direktīvas 2001/29 izpratnē un lejupielādējamu elektronisko grāmatu piedāvājums tādos apstākļos kā pamatlietā nav šo darbu izziņošana šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr tā norāda, ka atbilde uz jautājumiem, pirmkārt, vai publiskošana, attālināti lejupielādējot elektroniskās grāmatas lietošanai uz neierobežotu laiku, var būt izplatīšana Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, vai izplatīšanas tiesības var šādi izbeigties šīs direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē, nav acīmredzama. Turklāt tā vēlas zināt, vai autortiesību īpašnieks tālākas pārdošanas gadījumā var iebilst pret reproducēšanas darbībām, kas nepieciešamas nosūtīšanai starp eksemplāra, attiecībā uz kuru izplatīšanas tiesības šajā gadījumā ir izbeigušās, vēlākiem pircējiem.
21. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2001/29] 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar frāzi “jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi” šī noteikuma izpratnē ir jāsaprot arī e‑grāmatu (proti, ar autortiesībām aizsargātu grāmatu digitālu kopiju) padarīšanu par pieejamām attālinātai lejupielādei izmantošanai uz nenoteiktu laiku par cenu, ar ko autortiesību īpašnieks saņem atlīdzību, kas atbilst viņam piederošā darba kopijas ekonomiskajai vērtībai?
2) Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši – vai izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām [Direktīvas 2001/29] 4. panta 2. punkta izpratnē Savienībā ir izbeigušās, ja Savienībā tiesību īpašnieks pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu – ar ko izskatāmajā lietā jāsaprot e‑grāmatu (proti, ar autortiesībām aizsargātu grāmatu digitālu kopiju) padarīšanu par pieejamām attālinātai lejupielādei izmantošanai uz nenoteiktu laiku par cenu, ar ko autortiesību īpašnieks saņem atlīdzību, kas atbilst viņam piederošā darba kopijas ekonomiskajai vērtībai –, vai tas tiek darīts ar tiesību subjekta piekrišanu?
3) Vai [Direktīvas 2001/29] 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka likumīgi iegūta eksemplāra, attiecībā uz kuru ir izbeigušās izplatīšanas tiesības, pārsūtīšana starp vēlākiem ieguvējiem ietver atļauju veikt tajā minēto reproducēšanu, ja tā ir vajadzīga attiecīgā eksemplāra likumīgai izmantošanai, un, ja tas tā ir, kādi nosacījumi ir piemērojami?
4) Vai [Direktīvas 2001/29] 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka autortiesību subjekts vairs nevar iebilst pret likumīgi iegūta eksemplāra, attiecībā uz kuru ir izbeigušās izplatīšanas tiesības, reproducēšanu, kas vajadzīga, lai veiktu pārsūtīšanu starp vēlākiem ieguvējiem, un, ja tas tā ir, kādi nosacījumi ir piemērojami?”
22. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts Tiesā 2018. gada 16. aprīlī. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Čehijas, Dānijas, Vācijas, Spānijas, Francijas, Itālijas, Portugāles un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Pamatlietas puses, Beļģijas, Čehijas, Dānijas, Vācijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija bija pārstāvētas 2019. gada 2. aprīļa tiesas sēdē.
Vērtējums
Ievada piezīmes
23. Iesniedzējtiesa uzdod Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus par to, vai uz elektronisko grāmatu piedāvājumu lejupielādei tiešsaistē pastāvīgai lietošanai attiecas izplatīšanas tiesības Direktīvas 2001/29 4. panta izpratnē, vai šīs tiesības izbeidzas, ja šāds piedāvājums notiek ar autora piekrišanu, un vai reproducēšanas darbības, kas nepieciešamas iespējamai vēlākai elektroniskās grāmatas pārsūtīšanai, ir likumīgas. Piedevām vairāki no lietas dalībniekiem, kas iesnieguši apsvērumus šajā lietā, it īpaši NUV un GAU, Dānijas un Vācijas valdības, kā arī Komisija, uzskata, ka jautājumu tvērums ir jāpaplašina, iekļaujot jautājumu, vai uz aplūkotajām darbībām attiecas izziņošanas tiesības, kas minētas Direktīvas 2001/29 3. pantā.
24. Tomēr es domāju, ka visi šie jautājumi ir jāvērtē kopā, jo tie veido viena kompleksa jautājuma neatņemamas daļas: vai ir jāuzskata, ka uz aizsargātu darbu lejupielādes tiešsaistē piedāvāšanu lietotājiem attiecas izplatīšanas tiesības un tādējādi šīs tiesības izbeidzas līdz ar sākotnējo piegādi, kas notikusi ar autora piekrišanu? Turklāt šo darbību kā tādu, uz ko attiecas izziņošanas tiesības, kvalifikācija izslēdz iespēju uz tām attiecināt izplatīšanas tiesības – un otrādi. Piedevām izplatīšanas tiesību un šo tiesību izbeigšanās nošķiršana, manuprāt, nav nedz loģiska, nedz piemērota, jo abi šie jēdzieni attiecas uz vienām un tām pašām darbībām (11). Visbeidzot, tā kā darba reproducēšana ir nepieciešama, veicot jebkādu elektroniskas datnes attālinātu pārsūtīšanu, jautājums par reproducēšanas tiesībām ir neatņemama jebkuras diskusijas par iespējamu izplatīšanas tiesību tiešsaistē izbeigšanos sastāvdaļa.
25. Šajos secinājumos es vērtēšu leģislatīva, judikatūras un teleoloģiska rakstura argumentus, kuriem būtu jāsniedz norādes Tiesai, sniedzot atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem.
Teksti
26. Ir iespējams nošķirt divus galvenos veidus, kā publika var piekļūt ar autortiesībām aizsargātiem darbiem. Pirmais no tiem ir atklāta darba izrādīšana, kurā piedalās publika. Šis ir senākais veids, kas pastāvējis vēl ilgi pirms pašu autortiesību parādīšanās. Runa ir par teātra un operas izrādēm, vizuālās mākslas darbu ekspozīcijām un kinoseansiem. Autortiesību īpašnieks ir tas, kurš rīko šo izrādīšanu, un publikai, lai to redzētu, ir jābūt klāt viņa izvēlētā vietā un laikā.
27. Radio un telepārraides rašanās ļāva veikt attālinātu izrādīšanu, tā atbrīvojot publiku no vajadzības ierasties vietā, kurā noris šī izrādīšana, taču saglabājot laika ierobežojumu. Šo pēdējo vispirms atcēla tikai abonenttelevīzijas, vēlāk – interneta parādīšanās. Šīs tehniskās iespējas ļauj ieslēgt pārraidi ne vien no attāluma, bet arī tajā brīdī, kad to vēlas skatītājs.
28. Kopīgais šajās pieejās darbiem ir tas, ka iespēju publikai tiem piekļūt nosaka tas, vai šo darbu autortiesību īpašnieki ir tos publiskojuši. Citiem vārdiem sakot, autortiesību īpašnieki ir tie, kuri izlemj, vai un ar kādiem tehniskiem paņēmieniem darbs kļūst pieejams publikai. Šīs izlemšanas tiesības ir svarīgākās, raugoties uz tiesību īpašnieka iespēju gūt ieņēmumus no sava darba. Faktiski ikkatrai izrādīšanai vai ikkatrai reizei, kad kāds sabiedrības loceklis piekļūst darbam, ir jāsniedz atlīdzība šo tiesību īpašniekam.
29. Otrs piekļuves veids ir, kad sabiedrības locekļi pavisam vai uz laiku iegādājas darbu eksemplārus (oriģinālus vai kopijas). Tas ir izplatītākais piekļuves veids literāriem darbiem, kā arī muzikāliem un audiovizuāliem darbiem (fonogrammu vai videogrammu formā) un dažu veidu vizuālās mākslas darbiem.
30. Šādā gadījumā, lai gan darba pirmā publiskošana, bez šaubām, ir atkarīga no autortiesību īpašnieka vēlmes, sabiedrības locekļi, reiz iegādājušies šī darba eksemplāru, pēc tam to var lietot neatkarīgi no autora vēlmes. Tādēļ atlīdzība autortiesību īpašniekam ir jāorganizē citādi. Proti, tā kā viņam nav iespējas kontrolēt un līdz ar to pārvērst naudā katru reizi, kad kāds sabiedrības loceklis piekļūst viņa darbam, viņam jāsamierinās ar to maksu, ko viņš ir saņēmis par katra darba eksemplāra pārdošanu (12).
31. Šie divi veidi, kā publika var piekļūt darbiem, ir pakļauti autortiesību īpašnieku divu veidu ekskluzīvajām tiesībām, kuras tiesību aktos, kuri mūs interesē šajā lietā, ir nosauktas par tiesībām uz darbu izziņošanu (13) un par izplatīšanas tiesībām (14). Rodas jautājums, kuras no šīm tiesībām attiecas uz piedāvājumu sabiedrībai tiešsaistē lejupielādēt ar autortiesībām aizsargātus darbus (15).
32. Atbilde nav a priori viennozīmīga, jo šāds piedāvāšanas veids apvieno abus piekļuves darbiem veidus. Vispirms darbs tiek publiskots tiešsaistē un ikkatrs tam var piekļūt. Pēc tam lietotājs – tā vietā, lai lietotu darbu attālināti, kā tas ir “klasiskā” izziņošanas gadījumā – ar autortiesību īpašnieka atļauju izveido šī darba kopiju, kuru viņš saglabā savā datorā (16) un kurai viņam turpmāk ir piekļuve principā neatkarīgi no minētā tiesību īpašnieka veiktās publiskošanas. Līdz ar to kopš brīža, kad lietotājs ir veicis šo reproducēšanu, lejupielāde kļūst līdzvērtīga izplatīšanai.
33. WIPO līguma autori apzinājās šo lejupielādes divējādo raksturu. Saskaņā ar WIPO līguma interpretācijas vadlīnijām, ko izdevusi WIPO (17), ņemot vērā darbu publiskošanas tiešsaistē “hibrīdraksturu”, attiecībā uz šo pārraides veidu nebija iespējams izvēlēties starp aizsardzību ar “tiesībām, kas saistītas ar kopiju” un tiesībām “kas nav saistītas ar kopiju”. Tādējādi tika atļauts izmantot “ietvara risinājumu”, ar kuru, lai gan priekšroka tiek dota tiesībām uz izziņošanu, nav izslēgta izplatīšanas tiesību piemērošana.
34. Tomēr, tā kā WIPO līgumā ir noteikts minimālais aizsardzības līmenis, līgumslēdzējām pusēm ir aizliegts noteikt šo aizsardzību zemākā līmenī. Ja tiktu piemērotas izplatīšanas tiesības, ko ierobežo noteikums par to izbeigšanos, nevis izziņošanas tiesības, kurās nav šāda noteikuma, tad aizsardzības līmenis tiktu pazemināts zem WIPO līgumā noteiktā sliekšņa.
35. Turklāt kopīgajā paziņojumā par WIPO līguma 6. un 7. pantu šo noteikumu piemērošana ir attiecināta vienīgi uz “fiksētiem eksemplāriem, kurus var laist apgrozībā kā taustāmus priekšmetus”. Protams, šim paziņojumam ir tikai interpretatīvs raksturs un tas atspoguļo veidu, kā šos pantus saprata WIPO līguma parakstītājpuses līguma parakstīšanas brīdī. Tādēļ var argumentēt, ka tirgus realitāte ir krietni mainījusies kopš 1996. gada, kad tika parakstīts WIPO līgums, un tas pamato atšķirīgu pieeju.
36. Tomēr, tā kā Eiropas Savienība bija WIPO līguma parakstītāja, šis līgums tika iekļauts tās tiesiskajā sistēmā, tostarp ar Direktīvu 2001/29 (18). Šķiet, ka, pieņemot šo direktīvu, Savienības likumdevējs ir skaidri ieņēmis nostāju par labu izziņošanas tiesību piemērošanai darbu piedāvājumam lejupielādei tiešsaistē, kā arī par labu izplatīšanas tiesību ierobežojumam – un līdz ar to šo tiesību izbeigšanai – vienīgi attiecībā uz taustāmām kopijām. Konkrētāk, uz lejupielādi attiecas darbu publiskošanas tiesības, kas minētas šīs direktīvas 3. panta 2. punktā.
37. Tas skaidri izriet no vienota Direktīvas 2001/29 24., 25., 28. un 29. apsvēruma lasījuma. Saskaņā ar šiem apsvērumiem:
“(24) Tiesības publiskot 3. panta 2. punktā minēto tiesību objektu būtu jāsaprot kā tiesības, kas attiecas uz visām darbībām, ar kurām minēto tiesību objektu publisko tiem sabiedrības locekļiem, kas nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā publiskošanas darbība, un kas neattiecas uz citām darbībām.
(25) [..] Būtu skaidri jānosaka, ka visiem tiesību subjektiem, ko atzīst šī direktīva, jābūt ekskluzīvām tiesībām publiskot autortiesību darbus vai citus tiesību objektus, izmantojot interaktīvu raidīšanu pēc pieprasījuma. Minēto interaktīvo raidīšanu pēc pieprasījuma raksturo fakts, ka sabiedrības locekļi tai var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.
[..]
(28) Autortiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu ietver ekskluzīvas tiesības kontrolēt materializētā formā iemiesota darba izplatīšanu. Darba oriģināla vai kopiju pirmā pārdošana Kopienā, ko veic tiesību subjekts vai kāds ar viņa piekrišanu, izbeidz tiesības kontrolēt minētā darba turpmāku pārdošanu Kopienā. [..]
(29) Jautājums par tiesību izbeigšanos nerodas pakalpojumu gadījumā un jo īpaši tiešsaistes pakalpojumu gadījumā. Tas attiecas arī uz darba vai cita tiesību objekta fizisku kopiju, kuru izgatavojis attiecīgā pakalpojuma izmantotājs ar tiesību subjekta piekrišanu. [..] Atšķirībā no lasāmatmiņas kompaktdiskiem [CD‑ROM] vai interaktīvajiem kompaktdiskiem [CD‑I], kur intelektuālais īpašums ir ierakstīts fiziskā nesējā, proti, kā prece, katrs tiešsaistes pakalpojums faktiski ir darbība, kam vajadzīga atļauja, ja to paredz autortiesības vai blakustiesības.” (19)
38. Šie apsvērumi patiešām ietver zināmas neskaidrības. It īpaši neiederīga šķiet atsauce uz pakalpojumiem 29. apsvērumā. Proti, tirdzniecība tiešsaistē ir zināmā mērā sapludinājusi nošķīrumu starp precēm un pakalpojumiem. Piemēram, Direktīvā 2000/31/EK (20) kā “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir kvalificēta cita starpā preču pārdošana tiešsaistē (21). Raugoties uz to burtiski, šāda kvalifikācija varētu novest pie absurda iznākuma, kad CD vai papīra formāta grāmatas pārdošana tiešsaistē neradītu izplatīšanas tiesību izbeigšanos.
39. Tomēr šie apsvērumi skaidri parāda Savienības likumdevēja iecerēto robežlīniju starp izziņošanas sabiedrībai tiesībām (publiskošanas veidā) un izplatīšanas tiesībām. Izziņošanas tiesības ir piemērojamas jebkādai darbu izmantošanai tiešsaistē – gan tādai, kas nav saistīta ar darba kopiju, gan tādai, kas balstās uz šādas kopijas izgatavošanu. Šajā ziņā īpaši skaidrs ir 29. apsvērums. Šajā apsvērumā ir runa vienīgi par fiziskām [darba] kopijām, ko lietotājs izgatavojis ar tiesību īpašnieka atļauju, jo šajā apsvērumā izplatīšanas tiesību izbeigšanās ir attiecināta vienīgi uz kopijām uz taustāma nesēja. Tomēr acīmredzami runa ir arī par lejupielādējot iegūtām kopijām.
40. Vēl jānorāda, ka izziņošanas tiesību piemērošana tādām darbībām, kādas veic Tom Kabinet, var izraisīt šaubas, ņemot vērā izziņošanas definīciju, ko Tiesa sniegusi savā judikatūrā. Saskaņā ar to izziņošana sabiedrībai apvieno – nav nekāds brīnums – izziņošanas darbību un sabiedrību, un šo sabiedrību veido diezgan liels skaits personu (22).
41. Sākotnējā publiskošana lejupielādei, ko veicis autortiesību īpašnieks, nerada problēmas, jo ir iespējams izveidot tik daudz kopiju, cik ir sabiedrības locekļu, kas vēlas tās iegādāties. Citādi ir ar tālāku piedāvāšanu, ko veic kopijas lietotājs, kurš to ieguvis īpašumā. Faktiski tādā modelī, kas izrietētu no noteikuma par tiesību izbeigšanos piemērošanas, šis lietotājs varētu piedāvāt tikai vienu kopiju tikai vienam pircējam. Tādēļ var uzdot jautājumu, vai tādā gadījumā runa būtu par izziņošanu sabiedrībai, jo darbs varētu tikt padarīts pieejams tikai vienai personai.
42. Šajā ziņā es nepiekrītu Komisijas nostājai, saskaņā ar kuru vienīgi publiskošana, proti, kopijas piedāvāšana tālākai pārdošanai, ir izziņošanas darbība. Tā tas ir situācijās, kad lietotājs tieši piekļūst darbam, kas publiskots sabiedrībai, piemēram, interneta vietnē. Turpretim, ja piekļuve prasa kopijas iegādi, tad izziņošanas darbība notiek tās lejupielādes brīdī. Ja sekotu Komisijas piedāvātajai pieejai, tad jebkurš piedāvājums iegādāties kāda darba kopiju, tai skaitā materiālu kopiju, būtu izziņošana sabiedrībai un izplatīšanas tiesības zaudētu saturu. Tādēļ, iespējams, ir jāprecizē “izziņošanas sabiedrībai” definīcija situācijā, kad publiskošana notiek lejupielādējot. Patiesībā svarīgs ir nevis to personu skaits, kurām tiek veikta izziņošana, bet gan tas, ka persona, kas veic šo izziņošanu, adresē savu piedāvājumu personām, kas neietilpst tās tuvinieku lokā. Tādā gadījumā tikai viens pircējs var veidot sabiedrību.
43. Papildus likumdevēja vēlmei, kas diezgan skaidri izriet no Direktīvas 2001/29 apsvērumiem, šīs direktīvas 4. panta formulējums neļauj to piemērot darbiem, kas tiek publiskoti, lejupielādējot tiešsaistē. Šajā pantā par labu autoriem ir iedibinātas tiesības atļaut vai aizliegt izplatīt viņu darbus “pārdodot vai kā citādi”. Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka ar formulējumu “citādi” ir jāsaprot tikai īpašumtiesību nodošana (23). Izplatīšana nozīmē aplūkotā darba eksemplāra īpašumtiesību nodošanu vai nu pārdodot, vai kādā citā veidā. Taču ir grūti runāt par īpašumtiesībām ciparu datnes kontekstā (24). Tai nepiemīt materialitāte, un līdz ar to tā nav īpašums civiltiesību izpratnē. Datni drīzāk var pielīdzināt tīrai informācijai. Šo informāciju var aizsargāt dažādas tiesības, taču ne īpašumtiesības.
44. Turklāt īpašumtiesību nodošana, katrā ziņā līgumiska, prasa it īpaši abu šīs nodošanas pušu piekrišanu, no kurām viena nodod otrai visas tiesības uz īpašuma objektu. Realitātē, publiskojot darbus lejupielādei tiešsaistē, pastāv daudz nosacījumu, kas nosaka pušu tiesības un pienākumus. Šie nosacījumi izriet no līgumslēgšanas brīvības, un es nedomāju, ka iespējama noteikuma par izplatīšanas tiesību izbeigšanos atzīšana varētu ierobežot šo brīvību. Tādēļ, pretēji situācijai ar taustāmiem objektiem, nemateriālu darbu, kas tiek piedāvāti tiešsaistē, gadījumā nekad nebūs viegli ar pārliecību konstatēt, ir vai nav notikusi īpašumtiesību nodošana un līdz ar to – izplatīšanas tiesību izbeigšanās, jo līguma puses var dažādā veidā noteikt darba kopijas izmantošanas kārtību.
45. Visbeidzot, reproducēšanas tiesības, kas regulētas Direktīvas 2001/29 2. pantā, manuprāt, arī neļauj atzīt noteikumu par izplatīšanas tiesību izbeigšanos attiecībā uz darbiem, kas tiek piedāvāti lejupielādei tiešsaistē.
46. Proti, jebkuras ciparu datnes lejupielāde nozīmē minētās datnes kopijas izveidošanu saņemošajā datorā. Un šīs kopijas izveide ir reproducēšanas darbība, kas pakļauta darba, kurš ietverts šajā datnē, autortiesību īpašnieka ekskluzīvajām tiesībām. Tas skaidri izriet no Direktīvas 2001/29 2. panta ļoti plašā formulējuma, kas attiecas uz reproducēšanu “ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā” (25). Šo pieeju apstiprina otrais teikums Kopīgajā paziņojumā par WIPO līguma 1. panta 4. punktu, saskaņā ar kuru “[..] Bernes konvencijas 9. panta izpratnē aizsargāta, digitālā formā ietverta darba uzglabāšana elektroniskā iekārtā [uz elektroniska nesēja] atzīstama par reproducēšanu” (26).
47. Gadījumā, kad darbi tiek piedāvāti lejupielādei tiešsaistē, darba kopijas izgatavošana, ko veic sākotnējais tā ieguvējs, notiek ar autortiesību īpašnieka piekrišanu, jo šī izgatavošana ir šī publiskošanas veida neatņemams elements. Taču šī piekrišana neattiecas uz reproducēšanu, kas būs nepieciešama tālākai pārsūtīšanai, ja darba kopija tiks pārdota atkārtoti.
48. Tāpat nevar uzskatīt, ka uz šādu reproducēšanu attiektos noteikums par izplatīšanas tiesību izbeigšanos. Šāds secinājums būtu līdzvērtīgs reproducēšanas tiesību izbeigšanās atzīšanai. Taču šīs tiesības nevar izbeigties. Tādējādi jebkādai reproducēšanai, kas notiek līdz ar darba tālāku pārdošanu ciparu formātā, ir jānotiek vai nu ar reproducēšanas ekskluzīvo tiesību īpašnieka atļauju, vai arī uz to jāattiecas izņēmumam no šīm ekskluzīvajām tiesībām (27).
49. Turklāt uz šo kopiju izveidi neattiecas neviens no izņēmumiem reproducēšanas tiesībās, kas minēti Direktīvas 2001/29 5. pantā. Tostarp uz to neattiecas šīs direktīvas 5. panta 1. punktā ietvertais izņēmums, kurš ir piemērojams īslaicīgai vai papildu reproducēšanai, kas ir tehnoloģiska procesa neatņemama daļa. Pirmkārt, šai reproducēšanai nav nedz īslaicīga, nedz papildu rakstura, jo tai ir paredzēts palikt uz lejupielādi saņemošā datora (28). Pat ja lejupielādes oriģinālā kopija pēc tam tiek izdzēsta, īslaicīga tomēr ir nevis galīgā reprodukcija, bet gan tikai kopiju pavairošana. Otrkārt, šīm reproducēšanas darbībām tomēr piemīt patstāvīga ekonomiska nozīme, bet šajā normā ir prasīts pretējais. Lejupielādes mērķis tieši ir radīt ciparu datnes kopiju (kurā ietverts attiecīgais darbs) saņemošajā datorā. Tātad visas operācijas galvenā ekonomiskā nozīme slēpjas tieši reproducēšanas darbībā.
50. Noslēdzot man nešķiet, ka Direktīvas 2001/29 dažādās normas, lasot tās šīs direktīvas apsvērumu un atbilstošo WIPO līguma noteikumu gaismā, pieļautu interpretāciju, saskaņā ar kuru uz darbu, kas aizsargāti ar autortiesībām, piedāvāšanu lejupielādei tiešsaistē attiektos izplatīšanas tiesības, kas minētas šīs direktīvas 4. pantā, un noteikums par to izbeigšanos.
51. Manuprāt, šādu secinājumu neliek apšaubīt doktrīna, kas izriet no Tiesas judikatūras.
Judikatūra
52. Tiesai jau ir bijusi iespēja izteikties par lietām, kuru priekšmets bija šai lietai līdzīgas juridiskas problēmas. Pirmā, kas nāk prātā, bez šaubām, ir lieta, kurā pasludināts spriedums UsedSoft (29).
Datorprogrammas
53. Minētais spriedums bija par to, vai ar datorprogrammas kopijas piedāvājumu lejupielādei tiešsaistē, kam komplektā nāk šīs programmas beztermiņa lietošanas licence, tika izbeigtas šīs kopijas izplatīšanas tiesības saskaņā ar Direktīvas 2009/24/EK 4. panta 2. punktu (30).
54. Ir taisnība, ka daži Tiesas formulētie secinājumi spriedumā UsedSoft (31) varētu liecināt par labu noteikuma par izplatīšanas tiesību izbeigšanos piemērošanas atzīšanai ne vien gadījumos, kad tiek piedāvāts lejupielādēt datorprogrammas, bet arī tad, kad tiek piedāvāta jebkādu kategoriju ar autortiesībām aizsargātu darbu lejupielāde.
55. Tiesa nosprieda, ka datorprogrammas pārsūtīšana, vienalga – ar materiāla nesēja palīdzību vai lejupielādējot, kam komplektā nāk šīs programmas beztermiņa lietošanas licence, ir līdzvērtīga šīs kopijas īpašumtiesību nodošanai un līdz ar to – tās pārdošanai Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta izpratnē (32). Tiesa uzskatīja, ka jebkāda cita interpretācija ļautu autortiesību uz šīm datorprogrammām īpašniekiem apiet noteikumu par izplatīšanas tiesību izbeigšanos un apdraudēt tā lietderīgo iedarbību, vienkārši kvalificējot līgumu nevis kā “pārdošanas”, bet kā “licences” līgumu (33). Turklāt attiecībā uz izziņošanas sabiedrībai tiesībām, kas regulētas Direktīvas 2001/29 3. pantā, Tiesa nosprieda, ka īpašumtiesību uz datorprogrammas kopiju nodošana pārvērš publiskošanu [izziņošanu] sabiedrībai par izplatīšanu šīs direktīvas 4. panta izpratnē, radot izplatīšanas tiesību izbeigšanos saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 2. punktu (34). Visbeidzot, Tiesa secināja, ka, raugoties no ekonomikas skatpunkta, datorprogrammas kopijas pārsūtīšana tiešsaistē ir funkcionāli ekvivalenta materiāla nesēja nodošanai (35).
56. Lai gan tas tā ir, jāsecina, ka šie Tiesas apgalvojumi bija saistīti ar specifiskiem tiesību aktiem, kas ir lex specialis attiecībā pret Direktīvu 2001/29 (36) un attiecas uz ļoti īpašu darbu kategoriju – datorprogrammām.
57. Ir taisnība, ka saskaņā ar Direktīvas 2009/24 1. panta 1. punktu, kurā atbalsojas WIPO līguma 4. pants, datorprogrammas ir aizsargātas kā literāri darbi. Tomēr, manuprāt, šīs normas drīzāk atspoguļo WIPO līguma autoru – un pēc tam Savienības likumdevēja – vēlmi neveidot atsevišķu darbu kategoriju, nevis patiesu līdzību starp datorprogrammām un literāriem darbiem. Proti, datorprogrammas ir instrukciju secība, kas jāizpilda mašīnai (datoram). Ja arī datorprogrammu ir iespējams izteikt cilvēkam – katrā ziņā tādam, kam piemīt zināma kvalifikācija, – saprotamā valodā (pirmkods), tāds nav programmas mērķis. Tās mērķis ir, lai to saprastu un izpildītu mašīna, un programmas lietotāja interese ir nevis programmas lasīšanā, bet gan šīs mašīnas darbībā. Lietotājam lasīt programmas koda rindiņas būtu tikpat lietderīgi kā izdzert degvielas glāzi tā vietā, lai ielietu to automašīnas bākā. Proti, datorprogramma burtiskā nozīmē drīzāk ir rīks, nevis darbs. No tā izriet zināma datorprogrammas kā ar autortiesībām aizsargāta objekta specifika, kas pamato īpašu attieksmi pret to no likuma viedokļa.
58. Pirmkārt, datorprogrammas izmantošana prasa ielādēt to datorā, kurā tai paredzēts darboties. Ņemot to vērā, nav pilnīgi nekādas nozīmes, vai šī programma tiek izplatīta uz materiāla nesēja (piemēram, CD‑ROM) vai lejupielādējot, jo visos gadījumos programmas kopija būs jāielādē datorā neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav fiksēta uz materiāla nesēja; to nav iespējams izmantot tāpat vien. Tā tas nav ar citu kategoriju darbiem, piemēram, pats par sevi saprotams, grāmatām, bet arī darbiem optiskajos diskos (CD vai DVD), kas atšķirībā no lejupielādētiem darbiem neprasa datora starpniecību.
59. Otrkārt, tā kā datorprogramma ir rīks, tai bieži vien ir nepieciešami papildu uzturēšanas un atjaunināšanas pakalpojumi – parasti šie pakalpojumi ir iekļauti lietošanas līgumā, kas saucas “licence”. Šādas licences esamība nav atkarīga no veida – materiāla vai nemateriāla –, kādā programma tikusi izplatīta. Šī iemesla dēļ Tiesai bija jāpiemēro “pārdošanas” jēdziena plaša interpretācija (37). Ja tā nebūtu, tad jebkuru datorprogrammas piegādi – gan lejupielādējot, gan uz materiāla nesēja – varētu kvalificēt kā licenci un nekad netiktu izbeigtas izplatīšanas tiesības, kas [savukārt] apdraudētu Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību. Turpretim citu kategoriju darbu gadījumā izplatīšanai uz materiāla nesēja parasti nav pievienota licence, un tā tas var būt arī lejupielādes gadījumā.
60. Šie divi specifiskie datorprogrammu aspekti ļāva Tiesai secināt, ka no ekonomikas skatpunkta piegāde lejupielādējot ir funkcionāli līdzvērtīga piegādei uz materiāla nesēja (38). Citu kategoriju darbu gadījumā, lai gan to primārais pielietojums, proti, iepazīšanās ar darbu, neatšķiras, neraugoties uz to, kā darbi tiek piegādāti lietotājiem, veids, kādā šī iepazīšanās notiek, tomēr var atšķirties atkarībā no fiksācijas (digitālās vai analogās) un piegādes veida.
61. Treškārt, literāru, muzikālu un kinematogrāfisku darbu gadījumā pielietojums bieži vien izbeidzas, ja tā var teikt, pēc vienīgā lasījuma, klausījuma vai skatījuma. Un lietotājs ir gatavs šķirties no savas darba kopijas pēc šīs pirmās iepazīšanās, pilnībā apmierinājis savas vēlmes attiecībā uz šo darbu. Taču tā nav datorprogrammas gadījumā, jo tā parasti ir paredzēta ilgtermiņa lietošanai. Tādēļ datorprogrammas daudz mazākā mērā nekā citu kategoriju darbi varētu ātri atgriezties lietotu preču tirgū.
62. Turklāt kā rīkiem nozarē, kurā tehniskais progress noris īpaši ātri, datorprogrammām, neraugoties uz iespējamiem atjauninājumiem, ir tendence ātri novecot. Tādēļ, ja lietotājs vēlas pārdot savu datorprogrammu, tas var nozīmēt, ka viņam tā vairs nav noderīga – bieži vien (relatīvās) novecošanās dēļ. Līdz ar to iegādāties lietotu datorprogrammu būtu nelietderīgāk nekā jaunu programmu, kas tehniski būtu pilnībā moderna. Var teikt, ka vērtības zaudējumam, kas piemeklē literārus, muzikālus un kinematogrāfiskus darbus uz materiāla nesēja tādēļ, ka šis materiālais nesējs nolietojas, ir savs atspulgs arī datorprogrammās to tehniskās novecošanās dēļ. Turpretim literāri, muzikāli un kinematogrāfiski darbi bez materiāla nesēja pilnībā saglabā savu pielietojamību, neraugoties uz to, cik laika pagājis un cik bijis pircēju. Tādēļ darbu – literāru un cita veida – lietotu nemateriālu kopiju tirgus var daudz vairāk ietekmēt autortiesību īpašnieku intereses nekā lietotu datorprogrammu tirgus.
63. Tādēļ Tiesa jautājumu par datorprogrammu izplatīšanas tiesību izbeigšanos piegādes lejupielādei gadījumā izvērtēja, ņemot vērā šīs darbu kategorijas īpašos apstākļus, kas atšķiras no literāriem, muzikāliem un kinematogrāfiskiem darbiem. Šīm faktiskajām atšķirībām pievienojas normatīvās atšķirības starp Direktīvu 2009/24 un Direktīvu 2001/29.
64. Pirmkārt, Direktīvā 2009/24 datorprogrammu autoriem nav paredzētas ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt izziņošanu sabiedrībai vai publiskošanu. Vienīgās tiesības, ko regulē šī direktīva, ir pavairošanas [reproducēšanas] tiesības, pārveidošanas tiesības un tiesības veikt vai atļaut oriģinālo datorprogrammu vai to eksemplāru [kopiju] izplatīšanu “jebkādā formā” (39). Tādēļ Tiesai datorprogrammas piegāde lejupielādei tiešsaistē bija jākvalificē kā tāda, uz ko attiecas izplatīšanas tiesības Direktīvas 2009/24 izpratnē; pretējā gadījumā Tiesai būtu bijis jāatzīst, ka tiesiskais regulējums, kas speciāli izstrādāts datorprogrammām, nepiešķir ekskluzīvas tiesības, kas attiecas uz visizplatītāko to piegādes tehnoloģiju, kas pašlaik ir lejupielāde. Izziņošanas sabiedrībai tiesību, kas paredzētas Direktīvā 2001/29, piemērošana liktu apšaubīt Direktīvas 2009/24 (40) un tās detalizēto noteikumu, kas piemēroti datorprogrammu kā aizsardzības objekta specifikai (41), lex specialis raksturu.
65. Otrkārt, pretēji Direktīvai 2001/29 Direktīvā 2009/24 nav ietverts neviens elements, kas norādītu, ka noteikums par izplatīšanas tiesību izbeigšanos, kurš īpaši paredzēts tās 4. panta 2. punktā, attiektos vienīgi uz kopijām, kas ierakstītas taustāmā nesējā (42).
66. Visbeidzot, treškārt, Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punktā ir ietverts izņēmums no reproducēšanas tiesībām attiecībā uz darbībām, kas “jāveic, lai likumīgais ieguvējs lietotu datorprogrammu saskaņā ar mērķi, kam tā domāta”. Šī norma ļāva Tiesai nospriest, ka lietotas datorprogrammas pircējs var veikt tās reproducēšanu, kas nepieciešama lejupielādei, nepārkāpjot šīs programmas autora ekskluzīvās tiesības (43). Savukārt Direktīvā 2001/29 nav ietverts neviens analogs izņēmums (44).
67. Šajā lietā Tom Kabinet apgalvo, ka elektroniskā grāmata ir datorprogramma un ka līdz ar to tai būtu tieši piemērojams spriedums UsedSoft. Tomēr šo argumentu nevar atbalstīt. Elektroniskā grāmata nav datorprogramma – proti, instrukciju kopums datoram, lai tas veiktu zināmas operācijas –, bet gan ciparu datne, kurā ietverti dati, kas datoram jāapstrādā. Tādēļ nav nekāda pamata elektroniskajām grāmatām piemērot īpašo regulējumu, kas piemērojams datorprogrammām, kā to interpretējusi Tiesa. Piedevām elektroniskā grāmata ir aizsargāta ar autortiesībām nevis vienkārši kā ciparu datne, bet gan tās satura dēļ, proti, literārā darba, kas tajā ietverts, dēļ. Un uz šo aizsardzību attiecas Direktīva 2001/29.
Elektronisko grāmatu patapinājums
68. Spriedumā Vereniging Openbare Bibliotheken (45) Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2006/115/EK (46) 3. pantā paredzētās patapinājuma tiesības, kā arī šīs direktīvas 6. pantā minētā atkāpe no publiska patapinājuma bija paredzētas piemērošanai elektroniskajām grāmatām. Tāpat kā Direktīvas 2001/29 4. pantā, Direktīvas 2006/115 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir atsauce uz darba oriģinālu un tā kopijām. Tādēļ varētu pieņemt, ka pastāv analoģija starp elektronisko grāmatu patapinājumu un to izplatīšanu, jo tos abus faktiski veido digitālas kopijas lejupielāde.
69. Tomēr Tiesas izvēlētais risinājums spriedumā Vereniging Openbare Bibliotheken (47) tika izstrādāts juridiskā vidē, kas atšķiras no apstākļiem šajā lietā. Patiesībā uz patapinājuma tiesībām – pretēji nomas tiesībām, kas arī ir regulētas Direktīvas 2006/115 3. pantā, un pretēji arī izplatīšanas tiesībām, kas tiek aplūkotas šajā lietā – neattiecas WIPO līgums. Tiesa īpaši uzsvēra šo atšķirību, secinot, ka WIPO līgums neliedz tādu Direktīvas 2006/115 interpretāciju, ar ko elektronisko grāmatu patapinājums ir iekļaujams patapinājuma tiesību piemērošanas jomā (48). Taču tāds pats secinājums nebūtu attiecināms uz izplatīšanas tiesībām (49).
70. Turklāt ar publiskā patapinājuma izņēmumu, kas paredzēts Direktīvas 2006/115 6. pantā, tiek īstenots valsts politikas mērķis, un tajā ir prasīta atlīdzība autoriem. Tā nav gadījumā ar noteikumu par izplatīšanas tiesību izbeigšanos, kura pamatojumam ir pavisam cits raksturs, kas saistīts ar īpašumtiesībām un taustāmu objektu, kuros ietverti aizsargāti darbi, apriti.
71. Tom Kabinet turpretim pamatoti norāda, ka Tiesa, šķiet, ir atzinusi izplatīšanas tiesību izbeigšanos attiecībā uz elektroniskajām grāmatām, atbildē uz otro jautājumu lietā Vereniging Openbare Bibliotheken nospriežot, ka “Direktīvas 2006/115 6. pants ir interpretējamas tādējādi, ka [tam] nav pretrunā, ka dalībvalsts Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta piemērošanai izvirza nosacījumu, ka digitālā grāmata, kuru padara pieejamu publiskā bibliotēka, tās izplatīšanas tiesību īpašniekam pirmo reizi ir jāpārdod vai citādi jānodod īpašumtiesības uz šo kopiju citai personai Eiropas Savienībā vai arī tas ir jāizdara ar šā subjekta piekrišanu [Direktīvas 2001/29] 4. panta 2. punkta izpratnē” (50).
72. Patiesībā, ja netiktu atzīta izplatīšanas tiesību un noteikuma par to izbeigšanos piemērošana elektronisko grāmatu nemateriālām kopijām, šādam nosacījumam nebūtu lielas jēgas. Tas prasītu fiksēt kopiju uz fiziska nesēja pirms tās piegādes bibliotēkai – bet šādai operācijai nebūtu nekādas ekonomiskas nozīmes, un tas būtu pretrunā tirgus paradumiem, jo elektroniskās grāmatas parasti tiek piedāvātas lejupielādei. Gadījumā, ja Tiesa šajā lietā nospriestu, ka izplatīšanas tiesības nav piemērojamas darbu piedāvāšanai lejupielādei, šis nosacījums zaudētu jēgu. Tomēr es nedomāju, ka viens pats šis Tiesas apgalvojums lietā Vereniging Openbare Bibliotheken varētu prognozēt risinājumu šajā lietā.
Interneta saites
73. Izziņošanas sabiedrībai tiesības principā nav iespējams izbeigt (51). Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka interneta vidē dažām darbībām, uz ko varētu attiekties šīs tiesības, nav nepieciešama šo tiesību īpašnieka atļauja. Runa ir par hipersaitēm (52) un par saitēm, kurās tiek izmantota tā sauktā “framing” tehnoloģija (53), kura novirza lietotājus uz saturu, kas brīvi pieejams internetā ar autortiesību īpašnieka piekrišanu. Tiesa uzskata, ka šī izziņošana, kurā tiek izmantota tā pati tehnoloģija kā sākotnējā izziņošanā (internets) un kas virzīta uz to pašu sabiedrību (visiem interneta lietotājiem), neprasa neatkarīgu atļauju no autortiesību īpašniekiem (54). Doktrīnā šo judikatūru var uztvert pat kā izziņošanas sabiedrībai tiesību izbeigšanās atzīšanu (55).
74. Neuzsākot diskusiju par doktrīnas tēžu ietekmi un pamatotību, norādīšu, ka šo judikatūru katrā ziņā nevar pēc analoģijas piemērot darbu publiskošanai lejupielādējot.
75. Pirmkārt, judikatūra attiecībā uz interneta saitēm balstās uz premisu, ka, padarot saturu brīvi pieejamu internetā, autortiesību īpašnieks ir ņēmis vērā, ka šim saturam potenciāli var piekļūt jebkurš interneta lietotājs (56). Taču tā nav lejupielādes gadījumā. Liekot apmaksāt katru darba digitālās kopijas iegādi, autortiesību īpašnieks kā savas izziņošanas mērķauditoriju ņem vērā vienīgi tos lietotājus, kuri ir samaksājuši darba kopijas cenu, nevis turpmākos lietotājus, kuri nav samaksājuši šo cenu vai ir to samaksājuši citai personai, nevis autortiesību īpašniekam (57). Jebkurš šādas kopijas tālāks piedāvājums tātad ir jāuzskata par izziņošanu jaunai sabiedrībai.
76. Otrkārt, ja arī interneta saišu gadījumā pastāv izziņošana, tā ir atvasināta izziņošana tādā ziņā, ka tā ir atkarīga no sākotnējās izziņošanas. Ja autortiesību īpašnieks nolemj izņemt savu darbu no interneta, šī saite pārtrauc darboties. Tātad tās pastāvēšana ir atkarīga no autortiesību īpašnieka vēlmes. Turpretim lejupielādes gadījumā, izņemot īpašus tehniskus paņēmienus, autortiesību īpašnieks zaudē faktisko kontroli pār sava darba kopiju, tiklīdz kāds lietotājs to lejupielādē. Vienīgā viņam pieejamā kontrole ir juridiskā kontrole, kas izriet no viņa ekskluzīvajām tiesībām.
Noslēguma piezīmes
77. Rezumējot iepriekš formulētos apsvērumus, lai arī Tiesa savā judikatūrā ir spērusi zināmus soļus autortiesību izbeigšanās atzīšanas digitālajā vidē virzienā, no tā neizriet nepieciešamība atzīt šādu izbeigšanos šīs lietas apstākļos.
78. Taisnība, ka šī Tiesas judikatūra var radīt sarežģītu un nesaskaņotu iespaidu un ka būtu vilinoši vienkāršot juridisko situāciju, atzīstot noteikumu par izplatīšanas tiesību izbeigšanos digitālajā vidē attiecībā uz visām darbu kategorijām (58). Tomēr es uzskatu, ka, neesot pilnīgam leģislatīvam regulējumam, attiecībā uz šo noteikumu ir pamatota un pat neizbēgama judikatūras risinājumu dažādība attiecībā uz atšķirīgām faktiskajām situācijām, kuras regulē dažādi leģislatīvie akti ar specifiskiem mērķiem. Manuprāt, vienkārši saskaņas meklēšana nevarētu pamatot noteikuma par izbeigšanos atzīšanu judikatūrā.
Iesaistīto interešu līdzsvars
79. Kā minēju šo secinājumu ievadā, satura, tai skaitā darbu, ko aizsargā autortiesības, digitalizācija un, it īpaši, jaunu paņēmienu attīstība šo darbu piedāvāšanā lietotājiem, kas kļuvusi iespējama, pateicoties internetam, ir izjaukusi līdzsvaru, kas pastāvēja analogajā vidē starp autortiesību īpašnieku interesēm, no vienas puses, un darbu lietotāju interesēm, no otras puses. Noteikums par izplatīšanas tiesību izbeigšanos ir viens no instrumentiem, kas palīdz uzturēt šo līdzsvaru. Rodas jautājums, vai iesaistīto interešu līdzsvars prasa, lai šis noteikums tiktu piemērots arī gadījumos, kad darbi tiek piedāvāti lejupielādei.
80. Daudzi doktrīnā izvirzīti argumenti liecina par labu šādai piemērošanai (59).
81. Pirmkārt, lietotu preču tirgus pastāvēšana pastiprinātu konkurenci, liktu pazemināt cenas un veicinātu vieglāku pieeju precēm, un tas sniegtu acīmredzamu labumu patērētājiem. Šī konkurence būtu vēl spēcīgāka, jo lietotas nemateriālas kopijas, pretēji materiālām kopijām, ir perfekti jaunu eksemplāru aizstājēji.
82. Otrkārt, lietotu darbu kopiju pieejamība par pieņemamām cenām veicinātu gan autortiesību īpašnieku inovāciju (lai konkurētu ar lietotu preču piedāvājumu, skat. iepriekšējo punktu), gan lietotāju un trešo pušu, piemēram, tiešsaistes tirdzniecības platformu, inovāciju.
83. Treškārt, tas, ka autortiesību īpašnieki nekontrolētu darba kopijas izmantošanu un likteni, jo ir izbeigušās izplatīšanas tiesības, pastiprinātu lietotāju privātās dzīves aizsardzību. Proti, darbu piedāvāšana lejupielādei ļauj izplatītājiem ne vien uzzināt katra pircēja identitāti, bet arī ievākt informāciju par to, kā viņi izmanto šo darbu. Elektronisko grāmatu izplatītāji var cita starpā uzzināt, vai lasītājs ir izlasījis grāmatu līdz galam un vai viņš ir veicis kādas atzīmes. Izplatītāju kontrole pār lejupielādētajām kopijām ļauj tiem arīdzan lauzt līgumu, padarot pircēja it kā “iegādāto” grāmatu neizmantojamu.
84. Visbeidzot, ceturtkārt, izplatīšanas tiesību izbeigšanās ļautu kavēt pretkonkurences praksi, kas izpaužas kā lietotāju sasaiste ar izplatītājiem, paaugstinot izplatītāja maiņas izmaksas. Šāda prakse ir redzama arī tostarp elektronisko grāmatu tirgū, kad šādas grāmatas iegādei un izmantošanai tiek prasīts atvērt kontu pie izplatītāja un izmantot elektronisko grāmatu lasītāju, ko izplata tas pats izņēmums.
85. Tomēr daži no šiem argumentiem skar vispārējās ekonomikas politikas aspektus (cenu līmenis, konkurence, inovācija), kurus, protams, var ņemt vērā likumdevējs, bet kuriem, manuprāt, nebūtu jāietekmē judikatūras lēmumu virziens.
86. Savukārt citi argumenti attiecas nevis uz autortiesību izmantotāju, bet gan uz darbu izplatītāju rīcību. Izplatīšanas tiesību izbeigšanās atzīšana nolūkā traucēt šādai rīcībai tātad nozīmētu autortiesību īpašnieku tiesību ierobežošanu tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar līdzsvaru starp viņu tiesībām un lietotāju tiesībām. Citiem vārdiem sakot, autortiesības darbotos kā koriģējošs faktors apgalvotajām kļūmēm darbu piedāvāšanas tirgū.
87. Šaubos arī par to, ka noteikums par izplatīšanas tiesību izbeigšanos pats par sevi varētu novērst iepriekš minētās problēmas. Proti, ja arī saskaņā ar šo noteikumu darba nemateriālās kopijas pircējs varētu pārdot tālāk šo kopiju, tas nenozīmētu, ka tiek atcelti visi līguma nosacījumi par šīs kopijas izmantošanu (60). Turklāt nebūt nav skaidrs, ka lietotāji joprojām vēlētos tikt no tās vaļā. Izplatītāji līdz ar šiem ierobežojumiem un ielaušanos lietotāju privātajā dzīvē piedāvā tiem ieguvumus, un lietotāji var izvēlēties pieciest pirmos, lai iegūtu otros.
88. Piedevām eksistē būtiski argumenti pret noteikuma par izplatīšanas tiesību izbeigšanos piemērošanu darbu piedāvāšanai lejupielādei.
89. Pirmkārt, kā jau minēju, nemateriālās digitālās kopijas nenolietojas, līdz ar to lietotas kopijas var perfekti aizvietot jaunas kopijas. Vēl var pieminēt šādu kopiju vieglo pārsūtīšanu, kas neprasa ne pūles, ne papildu izmaksas. Tādēļ paralēls lietotu [digitālo kopiju] tirgus var ietekmēt autortiesību īpašnieku intereses ievērojami vairāk nekā lietotu taustāmu objektu tirgus.
90. Tam lielisks piemērs ir pamatlieta. Kā Tom Kabinet pārstāvis norādīja tiesas sēdē, šai sabiedrībai reizēm nākas pārdot elektroniskās grāmatas par zemāku cenu, nekā tās iegādātas. Šāda procesa rentabilitāte rodama faktā, ka šīs interneta vietnes lietotāji tiek aicināti pēc izlasīšanas pārdot atpakaļ Tom Kabinet elektroniskās grāmatas, ko tie iegādājušies šajā vietnē, un tā savukārt var tās piedāvāt citiem klientiem. Šāda tālākas pārdošanas un pirkšanas secība ļauj Tom Kabinet padarīt rentablu savu darbību, kuras vienīgās izmaksas veido pirmā elektroniskās grāmatas iegāde.
91. No tā izriet divi riski autortiesību īpašniekiem. Pirmais no tiem ir vienlīdzīgas kvalitātes kopiju piedāvājums par cenu, kas veido tikai daļu no oriģinālu tirgus cenas, un otrs – apritē esošo kopiju nekontrolēta pavairošana. Patiesībā darba digitālās kopijas vairākkārtēja pārsūtīšana īsā laika periodā praksē līdzinās kopiju pavairošanai. It īpaši tā tas ir, ja – kā tas bieži vien ir ar grāmatām – lietotāju vajadzības ir apmierinātas pēc vienas izlasīšanas (61).
92. Otrkārt, pavairošanas risku – šoreiz reālu – rada fakts, ka lejupielādi veido kopijas izveide saņemošajā datorā. Lai gan principā pēc lejupielādes tālākpārdevējam ir pienākums izdzēst savu kopiju, šī pienākuma ievērošanu ir grūti pārbaudīt, it īpaši attiecībā uz privātpersonām (62).
93. Protams, šī problēma vairāk ir saistīta ar digitalizāciju nekā ar lejupielādi tiešsaistē. Patiesībā īpašnieks var reproducēt digitālu kopiju uz taustāma nesēja (kas ir pilnībā likumīga darbība saskaņā ar izņēmumu par privātu kopiju), un pēc tam šis lietotājs pārdod materiālo kopiju saskaņā ar izbeigšanās noteikumu. Lai arī šāda darbība nav īpaši godprātīga, tomēr to būtu grūti pasludināt par nelegālu. Turklāt tās aizliegumu būtu grūti īstenot, neielaužoties lietotāja privātajā sfērā. Taču tas neattiecas uz visu kategoriju darbiem, it īpaši ne uz grāmatām (63), un materiālas kopijas tālāka pārdošana prasa segt izmaksas (piemēram, par pasta sūtījumu), kas nepastāv nemateriālu sūtījumu gadījumā.
94. Treškārt, nav droši, ka pēc lietotu ciparu kopiju pārsūtīšanas atļaušanas joprojām būs viegli un iespējami atšķirt legālas kopijas – proti, tādas, kas likumīgi iegādātas un tālāk pārdotas, ievērojot noteikumus, – no viltotām kopijām. Protams, profesionālās platformās ir iespējams izmantot tehnoloģijas, lai to pārbaudītu, kā atbilstoši informācijai, kas ietverta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, dara Tom Kabinet. Tomēr ir apšaubāmi, ka privātpersonas centīsies darīt to pašu. Tādēļ noteikuma par izplatīšanas tiesību izbeigšanos atzīšana attiecībā uz nemateriālu kopiju izplatīšanu varētu veicināt pirātisma attīstību un padarīt sarežģītāku tā apkarošanas pasākumu īstenošanu.
95. Visbeidzot, jāpatur prātā, ka lejupielāde ar beztermiņa lietošanas tiesībām kā satura piedāvāšanas tiešsaistē veids pamazām paliek pagātnē. Ir parādījušies jauni piekļuves veidi, piemēram, “streaming” vai abonentpieeja, un tos plaši pielieto ne vien autortiesību īpašnieki un izplatītāji, bet arī lietotāji. Patiesībā šie jaunie piekļuves veidi, no vienas puses, nodrošina augstākus ieņēmumus pirmajiem un, no otras puses, sniedz otrajiem elastīgāku pieeju daudz plašākam saturam. Taisnība, ka šie jaunie piekļuves veidi nav primāri saistīti ar elektroniskajām grāmatām, – grūti iedomāties grāmatas straumēšanu. Neraugoties uz to, jau pastāv risinājumi, kuros par mēneša vai gada abonentmaksu lietotājs saņem piekļuvi veselai elektronisko grāmatu bibliotēkai. Lai arī šī piekļuve joprojām prasa grāmatas lejupielādi, tomēr nav jāveic maksājums par katru lejupielādēto objektu, un līdz ar to šajā gadījumā būtu grūti runāt par “pārdošanu”. Taču tieši darba kopijas pārdošana ir izplatīšanas tiesību izbeigšanās nosacījums.
96. Tiesa, atzīstot noteikumu par izplatīšanas tiesību izbeigšanos interneta vidē, tādējādi atrisinātu problēmu, kura patiesībā nav jāatrisina un kura lielā mērā pieder pagātnei.
97. Šie apsvērumi man liek secināt, ka, lai gan spēcīgi argumenti liecina par labu noteikuma par izplatīšanas tiesību izbeigšanos atzīšanai lejupielādes gadījumā, tomēr citi argumenti, vismaz tikpat spēcīgi, runā pret to. Un dažādu iesaistīto interešu līdzsvars nenosveras tādā virzienā, kurš atšķirtos no tā, kas izriet no spēkā esošo tiesību normu teksta.
Secinājumi
98. Iepriekš minētie apsvērumi man liek secināt, ka gan juridiski, gan teleoloģiski argumenti liecina par labu noteikuma par izplatīšanas tiesību izbeigšanos atzīšanai attiecībā uz darbiem, kas tiek piedāvāti lejupielādei tiešsaistē beztermiņa lietošanai (64). It īpaši tas, ka lietotājam pastāvīgi pieder šāda darba kopija, pierāda šāda piegādes veida līdzību taustāmu kopiju izplatīšanai. Tomēr es uzskatu, ka pašreizējā Savienības tiesību situācijā ir jādod priekšroka pretējiem argumentiem. Runa ir it īpaši par šo secinājumu 36.–49. punktā izklāstītajiem argumentiem attiecībā uz Savienības likumdevēja skaidro vēlmi uz lejupielādi attiecināt izziņošanas sabiedrībai tiesības, izplatīšanas tiesību ierobežojumu ar kopijas īpašumtiesību nodošanu un reproducēšanas tiesības. Šos juridiskos argumentus apstiprina teleoloģiski apsvērumi, kas izklāstīti šo secinājumu 89.–96. punktā.
99. Tādēļ es ierosinu uz rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uz piedāvājumu tiešsaistē lejupielādēt elektroniskās grāmatas pastāvīgai lietošanai attiecas nevis izplatīšanas tiesības šīs direktīvas 4. panta izpratnē, bet gan izziņošanas tiesības šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē.