ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 8. maijā (1)
Lieta C‑304/17
Helga Löber
pret
Barclays Bank Plc
(Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – Uz kļūdainu prospektu balstīts ieguldījums – Vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu – Bankas konta būtiskums
I. Ievads
1. H. Löber veica ieguldījumu apliecībās, kuras kā uzrādītāja obligācijas bija emitējusi Barclays Bank Plc. Lai iegādātos šīs apliecības, atbilstošās summas tika pārskaitītas no viņas norēķinu (personīgā) bankas konta, kas atrodas Vīnē, Austrija, uz diviem vērtspapīru kontiem Grācā un Zalcburgā. Tad no šiem vērtspapīru kontiem tika veikts maksājums par attiecīgajām apliecībām.
2. Pēc tam apliecības zaudēja vērtību. H. Löber uzskatīja, ka viņas lēmums par ieguldījumu bija balstīts uz kļūdainu (maldinošu) prospektu, kas bija izdots attiecībā uz apliecībām. Viņa vērsās tiesā ar prasību pret Barclays Bank par 34 459,06 EUR, kā arī procentu un tiesāšanās izdevumu samaksu. Viņa uzskata, ka šī summa atbilst viņai radītajam kaitējumam, ko izraisīja Barclays Bank sagrozītā informācija, izdodot kļūdainu prospektu.
3. Viņa iesniedza savu prasību tiesā, kas atrodas Vīnē, viņas domicila vietā. Tur atrodas arī viņas norēķinu bankas konts, no kura viņa izdarīja pirmo pārskaitījumu, lai veiktu ieguldījumu. Tomēr pirmās un otrās instances tiesas pieņēma lēmumu, ka tām nav jurisdikcijas izskatīt lietu. Pašlaik lieta ir jāizskata Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija). Šī tiesa būtībā jautā, kurš no izmantotajiem bankas kontiem, ja ir, ir uzskatāms par būtisku, lai noteiktu tiesu, kurai ir jurisdikcija izskatīt šo prasību.
II. Tiesiskais regulējums
4. Tā kā tiesvedība pamatlietā tika sākta 2012. gada 16. novembrī, Regula (EK) Nr. 44/2001 (2) joprojām ir piemērojama ratione temporis (3).
5. Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11. un 12. apsvērumā ir noteikts:
“(11) Jurisdikcijas normām jābūt ļoti skaidri nosakāmām, un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru [..]
(12) Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību.”
6. Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka “saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.
7. Regulas Nr. 44/2001 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot [II] nodaļas 2. līdz 7. iedaļā noteiktās normas”.
8. Saskaņā ar 5. panta 3. punktu, kas ietilpst II nodaļas 2. iedaļā, “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt: lietās, kas attiecas uz kaitējumu vai neatļautu rīcību, tās vietas tiesā, kur kaitējums noticis vai varējis notikt [..]”.
III. Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi
9. Barclays Bank (turpmāk tekstā – “atbildētāja”) juridiskā adrese ir Londonā, Apvienotā Karaliste, un filiāle Frankfurtē pie Mainas, Vācija. Atbildētāja ir emitējusi “X1 Global EUR Index certificates” kā uzrādītāja obligācijas (turpmāk tekstā – “apliecības”), uz kuriem institucionālie ieguldītāji parakstījās. Šie institucionālie ieguldītāji pēc tam pārdeva apliecības sekundārajā tirgū patērētājiem citviet, tostarp Austrijā.
10. Apliecību vērtība (līdz ar to arī atmaksājamā summa) ir atkarīga no indeksa, kas tiek veidots no vairāku mērķfondu portfeļa. Šo portfeli izveidoja un pārvaldīja sabiedrība X1 Fund Allocation GmbH, kuras juridiskā adrese ir Vācijā.
11. Apliecību emisija notika uz 2005. gada 22. septembra (Vācijas) “pamatprospekta” un 2005. gada 20. decembra noteikumu apraksta pamata. Par pamatprospektu tika informēta kompetentā valsts iestāde, Austrijas Kontrollbank AG.
12. Publisks piedāvājums uz parakstīšanos bija spēkā no 2005. gada 20. decembra līdz 2006. gada 24. februārim. Apliecības tika emitētas 2006. gada 31. martā. Šo iegādi veicošā norēķinu iestāde bija akciju sabiedrība ar juridisko adresi Frankfurtē pie Mainas.
13. Lai veiktu ieguldījumu, H. Löber, kuras domicils ir Vīnē (turpmāk tekstā – “prasītāja”), vispirms pārskaitīja attiecīgās summas no sava norēķinu (personīgā) bankas konta, kas atrodas Vīnē, uz diviem vērtspapīru bankas kontiem divās dažādās Austrijas bankās, attiecīgi ar juridiskajām adresēm Zalcburgā un Grācā (turpmāk tekstā – “mijieskaita norēķinu konti”). Izmantojot šos mijieskaita norēķinu kontus, viņa apliecībās ieguldīja 28 648,43 EUR (divās daļās: 2006. gada 8. novembrī un 2007. gada 4. augustā).
14. Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka X1 Fund Allocation tirdzniecības vadītāja un fondu padomnieka (turpmāk tekstā – “X1 Fund Allocation vadītājs”) rīcības dēļ ieguldītie fondi tika zaudēti.
15. Prasītāja iesniedza prasību pret atbildētāju, lūdzot samaksāt 34 459,06 EUR ar procentiem un tiesāšanās izdevumiem par akciju ieguldīšanu apliecībās. Prasītāja savu maksājuma prasību pamato, pirmkārt, ar līgumisku pamatu un, otrkārt, ar atbildību saistībā ar prospektu. Saistībā ar pēdējo minēto prasījuma pamatu viņa norādīja, ka atbildētāja neesot sniegusi būtisko risku un informācijas izklāstu saistībā ar ieguldījuma uzbūvi, kā arī X1 Fund Allocation vadītāja pārvaldītajiem fondiem. Viņa arī apgalvoja, ka prospektā sniegtā informācija bija lielā mērā maldinoša.
16. Saistībā ar jurisdikciju attiecībā uz prasījumu, kas izriet no atbildības saistībā ar prospektu, prasītāja balstījās uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu.
17. Atbildētāja apstrīdēja Austrijas tiesu jurisdikciju un norādīja, ka prasība ir jānoraida.
18. Ar 2016. gada 18. jūlija rīkojumu Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija), kas pieņēma pirmās instances lēmumu, paziņoja, ka tai nav starptautiskas jurisdikcijas. Prasītāja tiesas, kurā celta prasība, jurisdikciju saistībā ar līgumiskiem prasījumiem neesot varējusi pamatot nedz ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punktu, nedz ar tās 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Izvirzītie, no neatļautas darbības izrietošie prasījumi, pie kuriem bija pieskaitāmi arī prasījumi, kas izriet no atbildības saistībā ar prospektu, atbilstot Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta nosacījumiem. Taču prasītāja neesot apgalvojusi, ka zaudējumi ir materializējušies tieši tai piederošajā bankas kontā, kas atrodas Vīnē. Drīzāk viņa apliecības esot iegādājusies, izmantojot mijieskaita norēķinu kontus. Tādējādi zaudējumi esot radušies Grācā un Zalcburgā.
19. Pieņemot lēmumu apelācijas tiesvedībā, Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē) apstiprināja šo nolēmumu ar 2016. gada 6. decembra rīkojumu. Saistībā ar līgumiskajiem prasījumiem šī tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē izpildes vieta esot Frankfurte pie Mainas. Tādēļ Austrijas tiesām neesot starptautiskas jurisdikcijas šajā jautājumā. Attiecībā uz prasījumu, kas izriet no atbildības saistībā ar prospektu, prasītāja nevarot atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, jo šis no neatļautas darbības izrietošais prasījums esot cieši saistīts ar līgumisko prasījumu.
20. Apelācijas sūdzība par tiesību jautājumu tika iesniegta Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), iesniedzējtiesai. Minētā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Vai saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu saistībā ar ārpuslīgumiskiem prasījumiem, kas izriet no atbildības saistībā ar prospektu, ja:
– ieguldītājs uz kļūdaino prospektu balstīto ieguldījumu lēmumu ir pieņēmis savā domicilā;
– un viņš, pamatojoties uz šo lēmumu, sekundārajā tirgū iegādāta vērtspapīra pārdošanas cenu no sava konta Austrijas bankā ir pārskaitījis uz mijieskaita norēķinu kontu citā Austrijas bankā, no kurienes pārdošanas cena pēc tam prasītāja uzdevumā tika pārskaitīta pārdevējam,
a) jurisdikcija ir tiesai, kuras teritorijā atrodas ieguldītāja domicils;
b) jurisdikcija ir tiesai, kuras teritorijā atrodas tās bankas juridiskā adrese/kontu apkalpojošā filiāle, kurā prasītājam ir bankas konts, no kura tas ieguldīto summu ir pārskaitījis uz mijieskaita norēķinu kontu;
c) jurisdikcija ir tiesai, kuras teritorijā atrodas tās bankas juridiskā adrese/kontu apkalpojošā filiāle, kurā atrodas mijieskaita norēķinu konts;
d) jurisdikcija ir vienai no šīm tiesām pēc prasītāja izvēles;
e) jurisdikcija nav nevienai no šīm tiesām?”
21. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja, atbildētāja, Grieķijas valdība un Eiropas Komisija.
IV. Izvērtējums
22. Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Vispirms es sniegšu dažas ievada piezīmes par izskatāmās prasības būtību (A). Pēc tam es izklāstīšu atbilstošo judikatūru, kurā prasītāja manta vai bankas konta atrašanās vieta tika apsvērta, lai noteiktu jurisdikciju attiecībā uz neatļautu darbību (B). Visbeidzot es ierosināšu kritērijus jurisdikcijas izvērtēšanai šajā lietā, paturot prātā konkrēto iespējamās neatļautās darbības veidu (C).
A. Līgums vai neatļauta darbība?
23. Iesniedzējtiesa norāda, ka ir jāpieņem, ka atbildētājas iespējamā atbildība par prospektu neietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”. Tā uzskata, ka izskatāmajai prasībai ir neatļautas darbības raksturs, tādēļ piemērojamā norma ir Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts.
24. Komisija piekrīt šim vērtējumam.
25. Jāatceras, ka šāda klasifikācija iesniedzējtiesai ir jāveic uz lietas konkrēto apstākļu pamata. Tas izriet arī no sprieduma Kolassa (4), kurā Tiesa apsvēra dažādus jurisdikcijas pamatus prasībā, kas izriet no atbildības saistībā ar prospektu kontekstā, kas faktiski bija līdzīgs šai lietai.
26. Pirmkārt, Tiesa secināja, ka Kolassa k‑gs kā prasītājs nevarēja iesniegt prasību savā domicilā, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu. Viņa prasība nevarēja tikt uzskatīta par saistītu ar līgumu, ko patērētājs ir noslēdzis šīs regulas 15. panta 1. punkta izpratnē. Starp viņu un atbildētāju banku, prospekta emitenti, nebija noslēgts līgums (5).
27. Otrkārt, Tiesa izslēdza jurisdikcijas pamata piemērojamību attiecībā uz lietām, kas saistītas ar līgumiem, jo atbildētāja, šķiet, nebija brīvprātīgi uzņēmusies saistības pret prasītāju (6).
28. Treškārt, Tiesa secināja, ka attiecīgais prasījums saistībā ar apliecības emitenta atbildību uz prospekta pamata ir jāuzskata par neatļautu darbību, “ciktāl šī atbildība nav saistīta ar lietu, kas attiecas uz līgumiem” (7).
29. No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu es saprotu, ka iesniedzējtiesa jau ir veikusi šādu pārbaudi un, pamatojoties uz šīs lietas faktiem, secinājusi, ka prasītājas iesniegtajam prasījumam nav līgumiska pamata un tas būtu jāuzskata par neatļautu darbību. Tādēļ arī es turpinājumā ņemšu to vērā.
B. Atbilstošā judikatūra
30. Interpretējot Briseles konvencijas (8) 5. panta 3. punktu, kas atbilst Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktam, Tiesa atzīmēja, ka ar terminu “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ir jāsaprot gan vieta, kurā kaitējums notika (sekas), gan to izraisījušā notikuma vieta (cēlonis) (9).
31. Tālāk Tiesa sīkāk aplūkoja šos jēdzienus turpmākajā judikatūrā dažādos faktiskajos kontekstos.
32. Lietā Dumez France un Tracoba (10) divas Francijas sabiedrības lūdza atlīdzināt zaudējumus, kas esot radušies to Vācijā dibināto meitassabiedrību maksātnespējas dēļ. Šīs maksātnespējas cēlonis bija projekta attīstību finansējošu aizdevumu anulēšana, kādēļ projekts tika pārtraukts. Sabiedrības uzskatīja, ka tādēļ cietušajiem, kuriem radās šis kaitējums sākotnējā cietušā zaudējumu dēļ, kaitējuma rašanās vieta ir vieta, kur to intereses tika negatīvi ietekmētas, – to juridisko adrešu vieta.
33. Tiesa tam nepiekrita. Tā norādīja, ka termins “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ir saprotams “tikai kā norādījums uz vietu, kur tāds kaitējumu radījušais notikums, kura rezultātā rodas atbildība par neatļautu darbību vai kvazideliktu, personai, kas ir tiešā cietusī, ir radījis nepastarpinātas sekas” (11). Tādēļ nepastarpināts kaitējums tika nodarīts Vācijā prasītāju Vācijas meitassabiedrībām. Turpretim “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” nevar tikt interpretēta kā vieta, kur netiešajiem kaitējumā cietušajiem radās mantiskas sekas. Tādēļ Tiesa secināja, ka Francijas tiesām nav jurisdikcijas neatļautas darbības lietā, jo iespējamais sabiedrību kaitējums bija tikai netiešs, savukārt tiešās sekas skāra to meitassabiedrības Vācijā (12).
34. Secinājums, ka ietekmei uz mantu (kaitējumam) ir jābūt sākotnējam (vai tiešam) raksturam, pretēji vēlākām negatīvām (vai netiešām) sekām (13), tika apstiprināts ar spriedumu Marinari (14).Marinari k‑gs, kura domicils ir Itālijā, iesūdzēja tiesā Apvienotajā Karalistē dibinātu banku par kaitējumu, kas viņam esot nodarīts. Banka bija atteikusies atdot viņa iesniegtās parādzīmes. Tai bija aizdomas, ka šo parādzīmju izcelsme ir jāuztver ar piesardzību, un tā brīdināja policiju, kas aizturēja Marinari k‑gu. Pēc atbrīvošanas Marinari k‑gs vērsās sava domicila tiesās.
35. Tiesa nepiekrita, ka jurisdikcija varētu tikt piešķirta Itālijas tiesām, norādot, ka “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” “nevar tikt interpretēta tik plaši, lai aptvertu jebkuru vietu, kurā ir jūtamas notikuma sekas, kas jau patiesībā ir radījušas kaitējumu, kurš radies citviet” un “neietver vietu, kurā cietušais apgalvo, ka ir cietis finansiālu kaitējumu pēc sākotnējā kaitējuma, kas viņam ir radies un ko viņš ir cietis citā [dalībvalstī]” (15).
36. Šī pieeja tika apstiprināta arī spriedumā Kronhofer (16).Šajā gadījumā prasītāju, kura domicils ir Austrijā, atbildētāji ar domicilu Vācijā pārliecināja (pa tālruni) noslēgt akciju pirkuma iespējas līgumu. Kronhofer k‑gs nepieciešamo summu pārskaitīja ieguldījumu kontā Vācijā, ko pēc tam izmantoja, lai veiktu attiecīgo ieguldījumu. Zaudējis daļu ieguldītās summas, viņš atbildētājus iesūdzēja tiesā Austrijā.
37. Tiesa noraidīja Austrijas tiesu jurisdikciju. Tā norādīja, ka gan vieta, kurā kaitējums radies, gan vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, ir Vācijā. Tiesa arī norādīja, ka “jēdziens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” neattiecas uz prasītāja domicila vietu, kur “atrodas viņa mantisko attiecību centrs, tikai tāpēc, ka viņš tajā ir cietis finansiālu kaitējumu, kas izriet no mantas daļas zaudēšanas, kura notikusi un tikusi ciesta citā dalībvalstī” (17). Šajā lietā atzīt Austrijas tiesu jurisdikciju “nozīmētu, ka tiesas [..] noteikšana tiek padarīta atkarīga no nenoteiktiem apstākļiem, tādiem kā vieta, kurā ir cietušā “mantisko attiecību centrs”, un tātad tā būtu pretrunā Kopienā dzīvojošo un nodibināto personu tiesiskās aizsardzības pastiprināšanai, kas ir viens no Konvencijas mērķiem, ļaujot prasītājam viegli identificēt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam – saprātīgi paredzēt, kurā tiesā viņu var iesūdzēt [..]” (18). Turklāt šādi visbiežāk tiktu atzīta prasītāja domicila vietas tiesu jurisdikcija (19).
38. Spriedumā CDC Hydrogen Peroxide Tiesa konstatēja, ka, interpretējot jēdzienu “kaitējuma rašanās vieta” konkurences likuma kontekstā, cietušajam radušies zaudējumi papildu izmaksu veidā aizliegtas vienošanās izraisītu paaugstinātu cenu dēļ parasti rodas cietušā juridiskajā adresē (20). Kā esmu novērojis citviet, šāds secinājums nesaskan ar iepriekš minētajām lietām, kurās Tiesa saskaņā ar Briseles Konvencijas un Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu nepiešķīra jurisdikciju prasītāja domicila tiesām (21). Tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka tādā gadījumā tiktu mainīts vispārējais noteikums, ka jurisdikcija ir balstīta uz atbildētāja domicilu un ka 5. panta 3. punktā nav sniegts pamatojums šādai maiņai. Pamatojums ir tāds, ka īpašais noteikums par jurisdikciju 5. panta 3. punktā nav paredzēts ar mērķi aizsargāt vājāko personu, bet nodrošināt pareizu tiesvedību (22). Tādēļ tas ir pamatots ar ciešu saikni starp strīdu un tiesām vietā, kur kaitējums ir radies vai var rasties (23).
39. Spriedumā Kolassa (24) Tiesa piešķīra jurisdikciju tiesām bankas konta atrašanās vietā, kurā ieguldītājs cieta finansiālu kaitējumu. Līdzīgi kā pašreizējā lietā Kolassa k‑gs ieguldīja tās lietas atbildētāja emitētās apliecībās (arī atbildētāja šajā lietā). Kad apliecības bija zaudējušas vērtību, Kolassa kungs iesūdzēja atbildētāju tiesā savā domicilā Vīnē. Tādējādi Tiesa izskatīja, vai prasītāja domicila vieta var būt iespējama tiesas spriešanas vieta saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu kā “vieta, kurā radies kaitējums”.
40. Tiesa secināja, ka tā var būt. Tā paskaidroja, ka uz šī pamata tiesām var būt jurisdikcija, “it īpaši tad, ja šis kaitējums rodas tieši prasītāja bankas kontā tādā bankā, kas reģistrēta šo tiesu darbības teritorijā” (25). Tā arī norādīja, ka “apliecības emitentam [tas ir, atbildētājam], kurš neizpilda savus likumā noteiktos pienākumus attiecībā uz prospektu, brīdī, kad viņš nolemj ar šo apliecību saistīto prospektu izziņot citās dalībvalstīs, ir jāsagaida, ka nepietiekami informētie uzņēmēji ar domicilu šajās valstīs ieguldīs šajā apliecībā un cietīs zaudējumus” (26). Tādējādi Tiesa uzsvēra, cik būtiska ir prospekta izziņošana attiecīgajā dalībvalstī, kas potenciāli veicina attiecīgo ieguldītāju lēmumu veikt ieguldījumu (27).
41. Spriedums Kolassa izraisīja dažādas akadēmiķu reakcijas. Starp kritizētajiem punktiem bija forumu sadrumstalotība, kas emitentiem ir neparedzamāka, un attiecīgi pieaugošie tiesāšanās izdevumi, sprieduma 55. punktā izveidotā saikne starp ieguldītāja domicilu un kaitējuma rašanās vietu, kā arī 56. punktā pieminētā prospekta izziņošanas vieta, kas citādi Tiesas argumentācijā šajā lietā netika iekļauta (28).
42. Vairākus mēnešus pēc sprieduma Kolassa Tiesa pasludināja spriedumu lietā Universal Music (29).Nīderlandē dibinātā Universal Music veica akciju iegādi Čehijas sabiedrībā. Tā kā viens no Čehijas juristiem pieļāva kļūdu, sagatavojot darījuma dokumentus, akciju cena bija augstāka par paredzēto. Turpmāko strīdu starp Universal Music un pārdevēju atrisināja Čehijas Republikas Arbitrāžas padome. Izlīguma summa tika maksāta no Universal Music Nīderlandes bankas konta. Šī sabiedrība pēc tam atbildīgos juristus iesūdzēja tiesā Nīderlandē.
43. Tiesa norādīja, ka citu sasaistes faktoru neesamības gadījumā par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” [ne]var uzskatīt vietu dalībvalstī, kurā ir radies kaitējums, ja šo kaitējumu veido vienīgi finansiālie zaudējumi, kas tieši materializējas prasītāja bankas kontā un kas tieši izriet no citā dalībvalstī veiktas prettiesiskas darbības” (30). Lai gan Tiesa norādīja, ka lietā Kolassa tā bija pieņēmusi, ka “vieta, kur ir iestājies notikums, kas rada kaitējumu” var būt prasītāja bankas konta vieta, tā paskaidroja, ka “šis konstatējums ietilpst tās lietas īpašajā kontekstā, kurā pasludināts minētais spriedums, ko esot raksturojuši apstākļi, kas likuši piešķirt jurisdikciju minētajām tiesām” (31). Kā norādīts iepriekš (32), lietā Kolassa Tiesa patiešām uzsvēra izziņošanas esamību attiecīgajā dalībvalstī, kas mudināja sekundārā tirgus ieguldītājus veikt ieguldījumu.
44. Šādi izceļot spriedumu Kolassa, Tiesa secināja, ka līdzīgi spriedumā Kronhofer nolemtajam finansiālais kaitējums, kas ir radies tieši prasītāja bankas kontā, nevar tikt uzskatīts par būtisku sasaistes faktoru. Tiesa paskaidroja, ka uz šādu kritēriju nevarētu paļauties, jo attiecīgajā lietā sabiedrība, kas iesniegusi prasību, attiecīgā maksājuma veikšanai būtu varējusi izvēlēties kādu no vairākiem bankas kontiem (33).
45. Būtu godīgi atzīt, kā Komisija norādījusi savos rakstiskajos iesniegumos, ka, kopā lasot it īpaši spriedumus Kronhofer, Kolassa un Universal Music, nav izteikti skaidrs jurisdikcijas noteikums, kas būtu piemērojams prasījumos par atbildību saistībā ar prospektu un tāda finansiālā kaitējuma būtiskumu, kas beigās var materializēties personas bankas kontā. Turpmākajā iedaļā es ierosināšu kādas vadlīnijas šajā jomā, it īpaši ar uzsvaru uz iespējamās neatļautās darbības/kvazidelikta precīzu būtību. Tikai tad, kad būs noskaidrota iespējamās neatļautās darbības precīza būtība, notikumi, kuri būtu varējuši to izraisīt, un to sekas arī kļūs skaidrākas.
C. Kritēriji jurisdikcijas noteikšanai šajā lietā
46. Saskaņā ar iedibināto judikatūru Regula Nr. 44/2001 ir jāinterpretē neatkarīgi, atsaucoties uz tās vispārējo shēmu un mērķiem (34), un, it īpaši, tā, lai tiktu nodrošināta jurisdikcijas noteikumu augsta paredzamības pakāpe (35). Šo noteikumu pamatā ir vispārīgs noteikums, kas ir izklāstīts 2. pantā, ka personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var tikt iesūdzētas attiecīgās dalībvalsts tiesās. Tādas atkāpes kā 5. panta 3. punktā šajā lietā ir jāinterpretē šauri (36).
47. 5. panta 3. punkts ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas tiesām, kurā iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, pamatojot jurisdikcijas piešķiršanu šīm tiesām tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar pareizas tiesvedības un efektīvas procesa vadīšanas mērķi. Šīs tiesas parasti ir vispiemērotākās lietas izskatīšanai, it īpaši pamatojoties uz tuvumu un pierādījumu vākšanu (37).
48. Paturot prātā šos mērķus, lai interpretētu jēdzienu “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, šajā lietā vispirms ir jānoskaidro precīza iespējamās neatļautās darbības/delikta būtība (1). Šī noteikšana ir ļoti būtiska, lai otrajā un trešajā solī noteiktu vietu, kurā izcēlies kaitējums (2), un vietu, kurā radies kaitējums (3).
1. Iespējamā kaitējuma precīzā būtība
49. Notikumi notiek virknēs vai ir saistīti kopā. Klasiska problēma attiecībā uz atbildību, kas saistīta ar neatļautu darbību, gan materiālajā dimensijā (pieņemot lēmumu par zaudējumu atlīdzināšanu pēc būtības), gan arī procesuālā dimensijā (pieņemot lēmumu par starptautisku jurisdikciju) ir nošķirt vienu notikumu, kas ir gan nepieciešams, gan noteicošais attiecībā uz no tā izrietošo kaitējumu (38).
50. Tomēr šajā lietā uzdevumu no laika grafika vai notikumu virknes izvēlēties notikumu, kas ir būtisks starptautiskās jurisdikcijas noteikšanai, jau ir veikusi valsts tiesa. Iesniedzējtiesa jautā par starptautisko jurisdikciju attiecībā uz vienu konkrētu notikumu – lēmumu ieguldīt, ko ieguldītāja pieņēmusi, pamatojoties uz iespējami kļūdainu (maldinošu) prospektu. Citiem vārdiem sakot, neatļautā darbība ar sagrozītu informāciju esot mudinājusi prasītāju veikt ieguldījumu, kura sekas bija finansiāls zaudējums viņas bankas kontā.
51. Kopumā informācijas sagrozīšana var tikt saprasta kā nepatiesas vai maldinošas lietu, it īpaši faktu, būtības pasniegšana. Finanšu ieguldījumu kontekstā tas nozīmē personas mudināšanu ar nepatiesas vai maldinošas informācijas palīdzību veikt ieguldījumu, ko šī persona nebūtu veikusi, ja viņai būtu pieejama precīza informācija.
52. Jāatceras, ka šajā lietā nekādā ziņā nav iepriekš noteikta iespējamība par prasības veiksmīgu iznākumu pēc būtības. Šeit jautājums ir tikai par jurisdikcijas izvērtēšanu. Tādēļ prospekta kļūdainā būtība, kaitējuma esamība un cēloņsakarība starp tiem, kā arī atbildētāja atbildība par minētā prospekta izziņošanu Austrijā (39) ir elementi, ko nosaka valsts tiesas.
53. Tam, ka valsts tiesa jau ir noteikusi konkrēto notikumu, ir izšķiroša nozīme, jo tajā ir skaidri norādīts uz vienu punktu notikumu ķēdē un uz vienu (iespējami) kaitējumu izraisošu notikumu, kurš tad starptautiskās jurisdikcijas noteikšanas nolūkā var norādīt uz citu vietu, nevis tās pašas lietas iepriekšējo vai turpmāko notikumu vietu. It īpaši ir jāuzsver, ka minētā iespējamā neatļautā darbība šajā lietā neattiecas uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētā X1 Fund Allocation vadītāja nesaimniecisko darbību ar līdzekļiem (40).
54. Uzsvēris iesniedzējtiesas identificētā notikuma precīzo būtību, kas ir būtisks lēmuma par starptautisko jurisdikciju pieņemšanā, es tagad pievērsīšos abiem elementiem, kas ir iekļauti jēdzienā “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” (41): “vietu, kurā izcēlies kaitējums”, un “vietu, kurā radies kaitējums”, konkrētajā iespējamas sagrozītas informācijas kontekstā šajā lietā.
2. Notikums, kas rada kaitējumu
55. Kā sākotnēja kontekstuāla piezīme būtu jāatgādina, ka izskatāmais prasījums attiecas uz produktu kapitāla tirgū. Iespēja, ka kāds kapitāla tirgus dalībnieks var piedāvāt šādu produktu attiecīgajā teritorijā, ir atkarīga no piemērojamajiem ES un valsts tiesību aktiem (42). Tas praktiski nozīmē, ka likumīgs minētā kapitāla tirgus produkta mārketings dalībvalsts teritorijā principā var tikt atļauts tikai pēc tam, kad saistīto prospektu ir atļāvusi attiecīgā kompetentā valsts iestāde vai arī tai ir paziņots par šo prospektu. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa apstiprināja, ka par prospektu bija paziņots Austrijas Kontrollbank.
56. Tieši šādā kontekstā rodas jautājums par to, kad (vai kādos apstākļos) saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem kļuva iespējams, ka tāds ieguldītājs kā prasītāja tiek mudināts paļauties uz iespējami nepareizu atbildētāja sniegtu informāciju? Kāds bija izšķirošais notikums, kas radīja (apgalvoto) kaitējumu un kas izrietēja no prasītājas maldināšanas, lai iesaistītu to problemātiskā ieguldījumā?
57. Šajā kontekstā ir iespējami trīs varianti.
58. Pirmkārt, varētu uzskatīt, ka attiecīgais brīdis ir iestājies tad, kad minētā informācija tika darīta publiski pieejama un tādējādi vispārīgi pieejama iespējami maldinātiem (jebkuriem) ieguldītājiem. Šajā lietā tas nozīmētu pirmo reizi, kad atbildētāja izdeva prospektu, iespējams, jebkurā tirgū un jebkurā dalībvalstī, tostarp prospektu, kas publicēts ieguldītājiem primārajā tirgū.
59. Otrkārt, attiecīgais brīdis varētu būt tas, no kura prospekts saskaņā ar tiesību aktiem varēja sākt ietekmēt attiecīgās ieguldītāju grupas ieguldījumu lēmumus. Šajā lietā un ņemot vērā minētā kapitāla tirgus regulējuma segmentāciju – attiecīgo grupu veido ieguldītāji sekundārajos tirgos Austrijā.
60. Treškārt, attiecīgais brīdis varēja būt tad, kad minētā prospekta ietekmē attiecīgais atsevišķais ieguldītājs, tāds kā prasītāja, pieņēma lēmumu par ieguldījumu.
61. Es neuzskatu, ka būtu pamatoti pieņemt pirmo variantu (pašu publikāciju), vienkārši tādēļ, ka tas brīdis ir pārāk attālināts no jebkura lēmuma, ko atsevišķs ieguldītājs konkrētā sekundārajā tirgū varēja pamatoti pieņemt. No faktiskā viedokļa šādai “pirmajai” publikācijai visdrīzāk nebūtu tieša ietekme uz lēmumu, ko pieņem atsevišķs ieguldītājs vai ieguldītāju grupa. Šādiem atsevišķiem sekundārā tirgus ieguldītājiem parasti tiek piedāvāta cita veida informācija, šajā gadījumā arī acīmredzot citā valodā. No tiesiskā viedokļa šādiem ieguldītājiem nav iespējams veikt ieguldījumu, kamēr attiecīgajā valsts tirgū netiek sniegta šāda tiesiska iespēja. Turklāt praktiskā nozīmē atsaukšanās uz pirmo publikāciju, kas vispārīgi tika darīta pieejama publiski, nozīmētu, ka attiecīgā jurisdikcija vienmēr būs emitenta galvenā biroja vietā, neatkarīgi no iespējamās neatļautās darbības rezultātā cietušās personas iespējamiem tiesiskiem ierobežojumiem faktiski veikt ieguldījumu, pamatojoties uz prospekta “pirmo” publicēšanu.
62. Attiecībā uz iepriekš minēto trešo variantu es uzskatu, ka arī tas nenodrošina saprātīgu risinājumu. Tad jurisdikcijas noteikums būtu atkarīgs no lielā mērā nejaušiem un nenoteiktiem atsevišķiem apstākļiem, kurus būtu praktiski neiespējami noteikt kā faktiskus apstākļus. Faktiski tas nozīmē, ka tiesai ir jāpaļaujas tikai uz prasītāja iesniegtajiem paziņojumiem par laiku un vietu, kur viņš pieņēmis personīgo lēmumu par ieguldījumu. Minēšu piemēru: atsevišķs ieguldītājs tikpat labi varētu arī pašķirstīt brošūru par jaunu ieguldījumu iespēju, kas ir pieejama bankā Vīnē, tad lidmašīnā uz Dubrovniku to izlasīt, pārdomājot lēmumu ieguldīt uz brošūrā iekļautās informācijas pamata, un tad beigās pieņemt lēmumu par ieguldījumu, brokastojot uz viesnīcas terases Florencē, telefoniski no drauga, kas zvana no Prāgas, saņemot pamudinājumu tā rīkoties.
63. Tādējādi vienīgais pamatotais variants objektīvi noteikt notikuma vietu, kur radies investoru maldinošais kaitējums, man šķiet ir otrais iepriekšminētais scenārijs – faktiskais brīdis, no kura prospekts saskaņā ar piemērojamajiem ES un dalībvalsts tiesību aktiem var sākt ietekmēt attiecīgās ieguldītāju grupas lēmumus par ieguldījumu apspriežamajā tirgū. Tādējādi kompetentā tiesa tiktu noteikta valsts līmenī, nevis vietējā līmenī. Pamatojums ir attiecīgās valsts teritorijā publicēta prospekta ietekme uz visu valsts teritoriju, kas notiek vienlaicīgi. Tādēļ ir loģiski, ka šīs valsts teritorijas vietējās nozīmes jurisdikcija ir prasītājas izvēles ziņā.
64. Es uzskatu, ka galvenais elements ir tas, ka, lai šim prospektam būtu kaut vai tikai iespēja maldināt prasītāju, tam bija jābūt apstiprinātam Austrijā. Citādi Austrijā individuāli ieguldītāji nebūtu varējuši likumīgi parakstīties uz to (43).
65. Tajā pašā laikā, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, tad, kad kļuva iespējams Austrijas sekundārajā tirgū piedāvāt apliecības, šī iespēja nekavējoties bija pieejama visā Austrijas teritorijā. Tādēļ, neraugoties uz to, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā ir noteikta vietēja mēroga jurisdikcija un ne tikai starptautiskā, es tomēr konstatēju, ka minētās neatļautās darbības ar sagrozītu informāciju būtība nedod iespēju noteikt vietu valsts teritorijā, jo, tiklīdz neatļautās darbības autoram ir dota ietekme minētajā valsts teritorijā, šī ietekme nekavējoties attiecas uz visu teritoriju, neatkarīgi no konkrētā prospekta publicēšanas veida (44).
66. Tādējādi minētās neatļautās darbības būtība ir samērā atšķirīga no neatļauto darbību būtības, piemēram, spriedumā Bier (45). Šī lieta attiecās uz ūdens piesārņojumu, ko bija izraisījusi sabiedrība, kas novadīja rūpnieciskos notekūdeņus Francijā, tādējādi radot kaitējumu stādaudzēšanas uzņēmumam Nīderlandē. Faktiski vides piesārņojums šķērso robežas bez jebkādas atļaujas to darīt. Turpretī šķiet neiespējami, ka uzrādītāja obligāciju apliecību emitents pasniedz sagrozītu informāciju, tādējādi mudinot veikt ieguldījumu, kamēr šīs apliecības var tikt piedāvātas konkrētā valsts tirgū saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem.
67. Ņemot vērā šos apsvērumus, mans pagaidu secinājums ir, ka prasījumam attiecībā uz neatļautu darbību saistībā ar sagrozītu informāciju, kas radusies no iespējami kļūdaina prospekta publicēšanas un kura attiecas uz uzrādītāja obligāciju apliecībām, kuras var iegādāties konkrētā valsts sekundārā tirgū, un kā sekas ir ieguldījumu zaudējums, “notikums, kas radīja zaudējumus” ir noticis tās dalībvalsts teritorijā, kurā uz šīm apliecībām varēja likumīgi parakstīties, proti, šajā lietā tā ir Austrija.
3. Kaitējuma rašanās vieta
68. Kaitējums, par kuru prasītāja ir iesniegusi prasījumu, šajā lietā ir finansiāli zaudējumi. Rodas jautājums par to, vai zaudējums, kas skāris tieši prasītājas bankas kontu, ir atbilstošs saistošais faktors, kas noteiktu pieteicējas bankas konta atrašanās vietu kā “kaitējuma rašanās vietu”. Ja tā, tad iesniedzējtiesa jautā, kuram no darījumā iesaistītajiem kontiem ir nozīme.
69. Būtu noderīgi sākumā atgādināt, ka “kaitējuma” jēdziens frāzē “kaitējuma rašanās vieta” nozīmē aizskārumu, kas ir radies tiešu, negatīvu seku nozīmē uz konkrēta prasītāja tiesiski aizsargātajām interesēm. Tādēļ iepriekšminētajā judikatūrā (46) Tiesa turpina atsaukties uz “sākotnējo kaitējumu” šāda “sākotnēja aizskāruma” nozīmē, izslēdzot vietas, kurā notika (vēlāks) “netiešs finansiāls kaitējums”, kas izriet no šī sākotnējā aizskāruma.
70. No kāda konkrēta aizskāruma iespējamais prasītājs tiek aizsargāts, un tas, kad šāds aizskārums var notikt, ir atkarīgs no konkrētās neatļautās darbības. Neatļautas darbības gadījumā saistībā ar iespējami kļūdaina prospekta informācijas sagrozīšanu aizskārums tāda tieša kaitējuma nozīmē, no kura persona tiek pasargāta, ir tāda lēmuma par ieguldījumu pieņemšana, kādu persona nebūtu pieņēmusi, ja viņas rīcībā būtu bijusi pareiza informācija.
71. Šāda aizskāruma seku finansiāla izpausme finansiāla zaudējuma nozīmē tad loģiski izrietētu no šāda notikuma, kas rada kaitējumu. Neraugoties uz tā ekonomisko nozīmi, šāds finansiāls zaudējums jurisdikcijas nolūkos ir tikai jau notikuša kaitējuma izpausme naudas nozīmē, kad persona ir bijusi mudināta pieņemt būtisku lēmumu par ieguldījumu. Citiem vārdiem sakot, es uzskatu, ka zaudējums, kas ir aprēķināts, ņemot vērā prasītājas mantu vai finanšu līdzekļus, kuri ir pieejami bankas kontā, nav precīzs aizskāruma veids, pret kuru maldināšanas delikts nodrošina aizsardzību.
72. Kas tad ir tāds tiešs kaitējums tūlītēju negatīvu seku nozīmē uz atsevišķu prasītāju? Manuprāt, tādās situācijās kā šajā tiesvedībā aprakstītās, tiešais kaitējums rodas brīdī (un vietā), kad uz maldinošas prospekta informācijas pamata ieguldītājs uzņemas tiesiski saistošas un izpildāmas saistības ieguldīt minētajā finanšu instrumentā.
73. Tas saskan ar galveno virzienu, kāds pastāvīgi izriet no iepriekšminētās judikatūras (47), kurā Tiesa uzskatīja, ka finansiālais kaitējums, kas izpaužas kā ietekme uz personas bankas kontu vai mantu, atrodas “pārāk tālu notikumu virknē”, lai tas varētu tikt uzskatīts par būtisku saistošo faktoru “kaitējuma rašanās vietas” noteikšanai.
74. Vēl nesen tāds pats secinājums tika pieņemts spriedumā Universal Music, Tiesai secinot, ka būtiskais kaitējums ir noticis Čehijas Republikā, jo tas kļuva skaidrs, līdz ko Čehijas Republikas Arbitrāžas padomē tika panākts izlīgums. Šajā brīdī tika noteikta faktiskā pārdošanas cena un attiecīgās saistības (un “neatgriezenisks apgrūtinājums”) veikt samaksu. Faktam, ka izlīguma īstenošanai pārskaitījums tika veikts no bankas konta Nīderlandē, nebija nozīmes (48). Vēlos piebilst, ka tas, ka Universal Music izvēlējās veikt maksājumu no Nīderlandes konta, nav pārsteidzoši, jo tā ir Nīderlandes sabiedrība, taču tāpat tā varēja izvēlēties meitassabiedrības bankas kontu citā dalībvalstī. Turklāt Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta noteikumā principā ir paredzēta vietēja mēroga jurisdikcija, nevis tikai starptautiskā jurisdikcija. Tādēļ Universal Music bankas konta precīza atrašanās vieta Nīderlandē nebija atbildētājam zināma un paredzama lieta, un tai arī nebija nekādas ciešas saiknes ar minētajā lietā izskatāmo prasījumu.
75. Šāda turpmāka finansiāla zaudējuma kā piesaistes faktora nebūtiskums tika atzīts arī spriedumā Kolassa, kurā Tiesa norādīja, ka “tas vien, ka prasītāju ietekmē finansiālas sekas, nav pamats piešķirt jurisdikciju viņa domicila vietas tiesām, ja, kā tas ir lietā, kurā tika pasludināts spriedums Kronhofer [..], gan kaitējumu radījušais notikums, gan vieta, kur kaitējums ir materializējies, atrodas citas dalībvalsts teritorijā” (49).
76. Ir skaidrs, ka Tiesa konstatēja, ka bankas konta atrašanās vieta ir būtiska jurisdikcijas noteikšanai, taču šo konstatējumu pamatoja Tiesas veiktā pārbaude, ka atbildētājs tiešām bija iespējami kļūdaino informāciju paziņojis Austrijā. Tikai pēc šāda soļa tāds ieguldītājs kā Kolassa k‑gs varēja uzņemties tiesiski saistošus pienākumus ieguldīt konkrēto naudas summu, kas, domājams, notika viņa bankas konta vietā.
77. Tas, kad un kur šāds pienākums kļūst saistošs un izpildāms, ir valsts tiesību aktu un valsts tiesas pārbaudes jautājums, atkarībā no minētā darījuma būtības. Lielākoties tas būtu brīdis, kad ieguldītājs paraksta minēto apliecību pārdošanas līgumu. Šādā situācijā turpmākais pieejamo līdzekļu samazinājums viņa bankas kontā būtu “tikai” negatīvās sekas, kas izriet no kaitējuma, kurš jau ir noticis.
78. Vieta, kur šāds tiesiski saistošs ieguldījumu pienākums tiek faktiski pieņemts, manuprāt, ir kaitējuma rašanās vieta. Tas, kur tieši šāda vieta atrodas, ir valsts tiesību aktu jautājums, kas jāskata, ņemot vērā pieejamos faktiskos pierādījumus. Iespējams, ka tās būs bankas filiāles telpas, kurās tika parakstīts attiecīgais ieguldījumu līgums, kas līdzīgi kā lietā Kolassa varētu būt bankas konta atrašanās vieta.
79. Es uzskatu, ka šāds iznākums atbilst pareizas tiesvedības un efektīvas tiesvedības īstenošanas mērķiem (50), jo tās vietas tiesa, kur pieteicējs uzņemas attiecīgo ieguldījumu pienākumu, visdrīzāk būs piemērotākajā vietā, lai savāktu pierādījumus, uzklausītu lieciniekus, izvērtētu apstākļus, kuros tika izdarīta neatļautā darbība ar sagrozīto informāciju, un izvērtētu izrietošos zaudējumus. Turklāt šāds iznākums saskan arī ar jurisdikcijas noteikumu paredzamības mērķi. Kā Tiesa norādīja spriedumā Kolassa (51), atbildētājam, apstiprinot prospektu konkrētā dalībvalstī, ir jāprognozē, ka sekundārā tirgus ieguldītāji, kuru domicils ir šajā dalībvalstī, varētu ieguldīt šajā apliecībā un ciest zaudējumus.
80. Ņemot vērā iepriekšminēto analīzi, jurisdikcijas noteikšanas nolūkos nav jāapspriež iesniedzējtiesas minētie un prasītājas ieguldījumam izmantotie konkrētie bankas konti. Es uzskatu, ka bankas konta atrašanās vieta pati par sevi nevarētu būt izšķirošais elements jurisdikcijas noteikšanai saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu. Kā Tiesa nosprieda spriedumā Universal Music (kā arī lietā Kronhofer), vienīgi bankas konta aplūkošana nevar būt uzticams piesaistes faktors (52). Bankas konts ir neitrāls instruments – tas var tikt atvērts jebkur, un mūsdienu e‑banku realitātē tas var arī tikt pārvaldīts no jebkuras vietas. Šajā lietā uzdotais jautājums, kā arī prasītājas izmantoto bankas kontu skaits ieguldījumu kontekstā tikai izceļ to, ka bankas konta uzskatīšana par piesaistes faktoru padarītu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu atkarīgu no darījumu metodēm katrā lietā un, galu galā, tā būtu grūti paredzama.
81. Mans otrais pagaidu secinājums ir, ka frāze “kaitējuma rašanās vieta” ir interpretējama kā atsauce uz vietu, kur tāds sekundārā tirgus ieguldītājs kā prasītāja pamatlietā, uzņemas tiesiski saistošu un izpildāmu pienākumu ieguldīt apliecībās uz iespējami kļūdaina prospekta pamata.
V. Secinājumi
82. Ņemot vērā minēto, es ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Attiecībā uz prasību par neatļautu darbību, kas izpaudusies kā informācijas sagrozīšana, publicējot iespējami kļūdainu prospektu attiecībā uz uzrādītāja obligāciju apliecībām, kuras varēja iegādāties konkrētas valsts sekundārajā tirgū, un kā sekas ir ieguldījumu zaudējums, jēdziens “vieta, kur kaitējums noticis vai varējis notikt” saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) attiecībā uz jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 3. punktu ir interpretējams kā vieta dalībvalsts teritorijā – un tā aptver visu šīs valsts teritoriju –, kurā uz šīm apliecībām varēja likumīgi parakstīties, kā arī vieta, kur tāds sekundārā tirgus ieguldītājs kā prasītāja uzņēmās tiesiski saistošu un izpildāmu pienākumu veikt ieguldījumu, pamatojoties uz šo prospektu.