Language of document : ECLI:EU:C:2018:701

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2018. gada 12. septembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Īpašā jurisdikcija – 5. panta 3. punkts – Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – Vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu – Patērētājs ar domicilu dalībvalstī, kurš ar šajā dalībvalstī dibinātas bankas starpniecību ir iegādājies vērtspapīrus, kurus ir emitējusi citā dalībvalstī dibināta banka – Jurisdikcija izskatīt prasību, ko šis patērētājs cēlis par šīs bankas atbildību par neatļautu darbību

Lieta C‑304/17

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 10. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 24. maijā, tiesvedībā

Helga Löber

pret

Barclays Bank plc.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], Ž. K. Bonišo [J. C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] un J. Regans [E. Regan],

ģenerāladvokāts: M. Bobeks [M. Bobek],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        H. Löber vārdā – L. Aigner, Rechtsanwalt,

–        Barclays Bank plc vārdā – H. Bielesz, Rechtsanwalt,

–        Grieķijas valdības vārdā – G. Papadaki, S. Papaioannou un T. Papadopoulou, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un M. Heller, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 8. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 5. panta 3. punktu.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp H. Löber un Barclays Bank plc saistībā ar prasību par atbildību par neatļautu darbību, kas celta pret šo banku.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Regulas Nr. 44/2001 11. un 12. apsvērumā ir noteikts:

“11)      Jurisdikcijas normām jābūt ļoti skaidri nosakāmām, un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils jānosaka autonomi, lai padarītu kopējās normas atklātākas un novērstu tiesību aktu pretrunas.

12)      Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību.”

4        Šīs regulas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.

5        Minētās regulas 5. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

1)      a)      lietās, kas attiecas uz līgumiem, attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā;

[..]

3)      lietās, kas attiecas uz kaitējumu vai neatļautu rīcību, tās vietas tiesā, kur kaitējums noticis vai varējis notikt.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

6        Barclays Bank ir Londonā (Apvienotā Karaliste) dibināta banka, un tai ir filiāle Frankfurtē pie Mainas (Vācija).

7        Šī banka emitēja X1 Global EUR Index vērtspapīrus uzrādītāja obligāciju formā (turpmāk tekstā – “vērtspapīri”), uz kuriem bija parakstījušies institucionālie ieguldītāji, kuri tos tālāk pārdeva sekundārajā tirgū, konkrēti – Austrijas patērētājiem.

8        Vērtspapīru emisija notika uz 2005. gada 22. septembra Vācijas pamatprospekta, kas bija paziņots Österreichische Kontrollbank (Austrijas uzraudzības banka), un 2005. gada 20. decembra vispārīgo noteikumu pamata. Publisks piedāvājums uz parakstīšanos bija spēkā no 2005. gada 20. decembra līdz 2006. gada 24. februārim. Vērtspapīri tika emitēti 2006. gada 31. martā.

9        Atmaksājamā summa un līdz ar to šo vērtspapīru vērtība tika noteikta, pamatojoties uz indeksu, kas tiek veidots no viena no vairākiem mērķfondu portfeļiem, un tādējādi šī vērtība bija tieši saistīta ar šo portfeli. Šis portfelis bija jāizveido un jāpārvalda X1 Fund Allocation GmbH, Vācijā dibinātai sabiedrībai. Nauda, kas bija ieguldīta vērtspapīros, kuri tika izmantoti vērienīgā krāpšanas piramīdā, lielā mērā tika pazaudēta, un vērtspapīriem vairs nebija nekādas vērtības.

10      H. Löber, kuras domicils ir Vīnē (Austrija), ar divu dažādu Austrijas banku, viena no tām ir dibināta Zalcburgā (Austrija), otra – Grācā (Austrija), starpniecību ieguldīja vērtspapīros kopējo summu 28 648,43 EUR.

11      H. Löber kā zaudējumus cietusī ieguldītāja cēla prasību Handelsgericht Wien (Vīnes komerctiesa, Austrija) pret Barclays Bank, lai šai bankai tiktu piespriests samaksāt summu 34 459,06 EUR apmērā, konstatēta Barclays Bank līgumiskā atbildība un atbildība par neatļautu darbību un izpausta šīs bankas finansiālā situācija. Lai pamatotu savu argumentāciju, H. Löber tostarp norādīja, ka prospektā ietvertā informācija attiecībā uz vērtspapīriem bija nepilnīga.

12      Ar 2016. gada 18. jūlija rīkojumu Handelsgericht Wien (Vīnes komerctiesa) atzina, ka tai nav jurisdikcijas, un noraidīja šo prasību, pamatojoties it īpaši uz to, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumus, H. Löber nav atsaukusies uz apstākli, ka zaudējumi ir tieši materializējušies bankas kontā, ar kuru tā ir saistīta un kurš ir atvērts Vīnē. Pēc šīs tiesas domām, tā kā H. Löber ir iegādājusies vērtspapīrus ar Grācā vai Zalcburgā dibinātu banku starpniecību, šie zaudējumi ir radušies šajās minētajās vietās, nevis minētās tiesas jurisdikcijas teritorijā.

13      H. Löber pārsūdzēja šo rīkojumu Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija), kura ar 2016. gada 6. decembra rīkojumu atstāja to spēkā, secinot, ka ir piemērojams Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un ka Austrijas tiesām nav jurisdikcijas.

14      H. Löber pārsūdzēja šo Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē) rīkojumu iesniedzējtiesā, lai tiktu konstatēts, ka jurisdikcija ir Handelsgericht Wien (Vīnes komerctiesa), pamatojoties it īpaši uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu.

15      Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu saistībā ar ārpuslīgumiskiem prasījumiem, kas izriet no atbildības saistībā ar prospektu, ja:

–        ieguldītājs uz kļūdaino prospektu balstīto ieguldījumu lēmumu ir pieņēmis savā domicilā un

–        viņš, pamatojoties uz šo lēmumu, sekundārajā tirgū iegādāta vērtspapīra pārdošanas cenu no sava konta Austrijas bankā ir pārskaitījis uz mijieskaita norēķinu kontu citā Austrijas bankā, no kurienes pārdošanas cena pēc tam prasītāja uzdevumā tika

pārskaitīta pārdevējam,

a)      jurisdikcija ir tiesai, kuras teritorijā atrodas ieguldītāja domicils;

b)      jurisdikcija ir tiesai, kuras teritorijā atrodas tās bankas juridiskā adrese/kontu apkalpojošā filiāle, kurā prasītājam ir bankas konts, no kura tas ieguldīto summu ir pārskaitījis uz mijieskaita norēķinu kontu;

c)      jurisdikcija ir tiesai, kuras teritorijā atrodas tās bankas juridiskā adrese/kontu apkalpojošā filiāle, kurā atrodas mijieskaita norēķinu konts;

d)      jurisdikcija ir vienai no šīm tiesām pēc prasītāja izvēles;

e)      jurisdikcija nav nevienai no šīm tiesām?”

 Par prejudiciālo jautājumu

16      Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, kā ir jāinterpretē Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts, lai noteiktu dalībvalsts tiesas, kurām – kā tās vietas tiesām, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, šīs tiesību normas izpratnē –, ir jurisdikcija izskatīt prasību par atbildību par neatļautu darbību, kura vērsta pret dalībvalstī dibinātu banku, kas ir emitējusi vērtspapīru, jo prospektā attiecībā uz šo vērtspapīru iekļautā informācija bija nepietiekama, un kuru cēlis ieguldītājs, kurš ir citas valsts rezidents un kurš ir veicis ieguldījumus šajā vērtspapīrā, ja šī ieguldītāja apgalvotie zaudējumi ir finansiāls kaitējums, kas radies viņa bankas kontā tās dalībvalsts teritorijas bankā, kurā atrodas viņa domicils.

17      Vispirms ir jāatgādina, ka šīs regulas 5. panta 3. punktā paredzētā īpašās jurisdikcijas norma ir jāinterpretē autonomi un šauri (spriedumi, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 43. punkts; 2015. gada 21. maijs, CDC Hydrogen Peroxide, C‑352/13, EU:C:2015:335, 37. punkts, un 2016. gada 21. aprīlis, Austro-Mechana, C‑572/14, EU:C:2016:286, 29. punkts).

18      Šīs regulas 2. pantā paredzētā jurisdikcija, proti, tās dalībvalsts tiesu jurisdikcija, kuras teritorijā atrodas atbildētāja domicils, ir vispārīga norma. Izņēmums no šīs vispārīgās normas ir tikai šajā pašā regulā paredzētās īpašās un izņēmuma jurisdikcijas normas, kas piemērojamas ierobežotā skaitā gadījumu, kuros atbildētājs atkarībā no situācijas ir jāsauc vai var tikt saukts pie atbildības citas dalībvalsts tiesā (spriedumi, 2006. gada 13. jūlijs, Reisch Montage, C‑103/05, EU:C:2006:471, 22. punkts, un 2011. gada 12. maijs, BVG, C‑144/10, EU:C:2011:300, 30. punkts).

19      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jēdziens “lietas, kas attiecas uz kaitējumu vai neatļautu rīcību” aptver visas prasības, kuru mērķis ir noteikt atbildētāja atbildību un kuras nav saistītas ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (spriedumi, 1988. gada 27. septembris, Kalfelis, 189/87, EU:C:1988:459, 17. un 18. punkts; 2014. gada 13. marts, Brogsitter, C‑548/12, EU:C:2014:148, 20. punkts; 2016. gada 21. aprīlis, Austro-Mechana, C‑572/14, EU:C:2016:286, 32. punkts, kā arī 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding, C‑12/15, EU:C:2016:449, 24. punkts).

20      It īpaši Tiesa ir nospriedusi, ka šīs regulas 5. panta 3. punkts ir piemērojams prasībai par vērtspapīra emitenta atbildību saistībā ar prospektu, kas attiecas uz šo vērtspapīru, kā arī par citu šī emitenta informācijas pienākumu pārkāpumu, ciktāl šī atbildība nav saistīta ar lietu, kas attiecas uz līgumiem, minētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 57. punkts).

21      Attiecībā uz pamatlietu pietiek norādīt, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa apgalvo, ka tajā izvirzītā atbildība saistībā ar prospektu nav saistīta ar lietu, kas attiecas uz līgumiem, un, otrkārt, ka ar prasību pamatlietā H. Löber vēlas Barclays Bank saukt pie atbildības par neatļautu darbību.

22      Attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā minēto jēdzienu “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ir jāatgādina, ka šis formulējums attiecas gan uz vietu, kur kaitējums ir radies, gan uz vietu, kur iestājies šo kaitējumu radījušais notikums, un tādējādi atbildētājs atkarībā no prasītāja izvēles var tikt iesūdzēts vienā vai otrā no šo vietu tiesām (spriedumi, 2004. gada 10. jūnijs, Kronhofer, C‑168/02, EU:C:2004:364, 16. punkts; 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 45. punkts; 2015. gada 21. maijs, CDC Hydrogen Peroxide, C‑352/13, EU:C:2015:335, 38. punkts, 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding, C‑12/15, EU:C:2016:449, 28. punkts).

23      Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” nevar tikt interpretēts tik paplašināti, ka tas ietvertu ikvienu vietu, kurā var tikt izjustas negatīvas tāda fakta sekas, kas jau ir izraisījis kaitējumu, kurš faktiski ir iestājies citā vietā (spriedumi, 1995. gada 19. septembris, Marinari, C‑364/93, EU:C:1995:289, 14. punkts; 2004. gada 10. jūnijs, Kronhofer, C‑168/02, EU:C:2004:364, 19. punkts, un 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding, C‑12/15, EU:C:2016:449, 34. punkts), un ka minētais jēdziens neattiecas uz prasītāja domicila vietu, kur atrodas viņa mantisko attiecību centrs, tikai tādēļ, ka viņš tajā ir cietis finansiālu kaitējumu, kas izriet no mantas daļas zaudēšanas, kura notikusi un tikusi ciesta citā dalībvalstī (spriedumi, 2004. gada 10. jūnijs, Kronhofer, C‑168/02, EU:C:2004:364, 21. punkts, un 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding, C‑12/15, EU:C:2016:449, 35. punkts).

24      Tādējādi tas vien, ka prasītāju ietekmē finansiālas sekas, nav pamats piešķirt jurisdikciju viņa domicila vietas tiesām, ja gan kaitējumu radījušais notikums, gan vieta, kur kaitējums ir materializējies, atrodas citas dalībvalsts teritorijā (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 49. punkts).

25      Savukārt šāda jurisdikcijas piešķiršana ir pamatota tiktāl, ciktāl prasītāja domicils patiešām ir kaitējumu radījušā notikuma vai kaitējuma materializēšanās vieta (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 50. punkts).

26      Šajā gadījumā pamatlieta attiecas uz tās vietas noteikšanu, kurā ir materializējies kaitējums.

27      No Tiesas judikatūras izriet, ka kaitējuma rašanās vieta ir vieta, kur apgalvotais kaitējums izpaužas konkrēti (spriedums, 2015. gada 21. maijs, CDC Hydrogen Peroxide, C‑352/13, EU:C:2015:335, 52. punkts).

28      Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu atbildētāja domicila vietas tiesām, pamatojoties uz kaitējuma materializēšanos, ir jurisdikcija izskatīt prasību par vērtspapīra emitenta atbildību saistībā ar prospektu, kas attiecas uz šo vērtspapīru, kā arī par citu šī emitenta informācijas pienākumu pārkāpumu, it īpaši tad, ja šis kaitējums rodas tieši prasītāja bankas kontā tādā bankā, kas reģistrēta šo tiesu darbības teritorijā (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 57. punkts).

29      Tiesa savā 2016. gada 16. jūnija spriedumā Universal Music International Holding (C‑12/15, EU:C:2016:449) ir precizējusi, ka šis secinājums ietilpst īpašā kontekstā, kam raksturīgi apstākļi, kas liecina par labu jurisdikcijas piešķiršanai minētajām tiesām (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding, C‑12/15, EU:C:2016:449, 37. punkts).

30      Tā nosprieda, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka citu sasaistes faktoru neesamības gadījumā par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” var tikt uzskatīta vieta dalībvalstī, kurā ir radies kaitējums, ja šo kaitējumu veido vienīgi finansiālie zaudējumi, kas tieši materializējas prasītāja bankas kontā un kas tieši izriet no citā dalībvalstī veiktas prettiesiskas darbības (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding, C‑12/15, EU:C:2016:449, 40. punkts).

31      Šajā gadījumā šķiet, ka pamatlietas īpašie apstākļi kopumā liecina par labu tam, lai jurisdikcija tiktu piešķirta Austrijas tiesām.

32      Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, H. Löber domicils ir Austrijā un visi maksājumi saistībā ar ieguldījumiem pamatlietā tika veikti no Austrijas bankas kontiem, proti, H. Löber personīgā bankas konta un mijieskaita norēķinu kontiem, kas īpaši paredzēti šādu darbību īstenošanai.

33      Turklāt – papildus tam, ka, veicot šīs darbības, H. Löber izmantoja vienīgi Austrijas bankas, – no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet arī tas, ka viņa vērtspapīrus bija iegādājusies Austrijas sekundārajā tirgū, ka viņai sniegtā informācija par šiem vērtspapīriem ir prospektā, kas attiecās uz minētajiem vērtspapīriem un kas bija paziņots Österreichische Kontrollbank (Austrijas uzraudzības banka), ietvertā informācija un ka, pamatojoties uz šo informāciju, viņa Austrijā uzņēmās saistības veikt ieguldījumus, radot neatgriezenisku kaitējumu savai mantai.

34      Turklāt jurisdikcijas piešķiršana Austrijas tiesām pamatlietas apstākļos ir saderīga ar jurisdikcijas noteikumu paredzamības mērķiem, kas paredzēti Regulā Nr. 44/2001, šajos noteikumos minēto tiesu tuvumu un strīdu, kā arī šīs regulas 11. un 12. apsvērumā noteikto pareizu tiesvedību.

35      Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka tas, ka par vietu, kurā materializējies kaitējums, tiek uzskatīta vieta, kur dibināta banka, kurā ir atvērts prasītāja bankas konts, kurā ir tieši radies šis kaitējums, atbilst Regulas Nr. 44/2001 mērķim pastiprināt Savienībā reģistrēto personu tiesisko aizsardzību, vienlaicīgi ļaujot gan prasītājam viegli identificēt tiesu, kurā tas var vērsties, gan atbildētājam – saprātīgi paredzēt, kurā tiesā viņš var tikt iesūdzēts, jo vērtspapīra emitentam, kurš neizpilda savus likumā noteiktos pienākumus attiecībā uz prospektu, brīdī, kad viņš nolemj ar šo vērtspapīru saistīto prospektu izziņot citās dalībvalstīs, ir jāsagaida, ka nepietiekami informētie uzņēmēji ar domicilu šajās valstīs ieguldīs šajā vērtspapīrā un cietīs zaudējumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 56. punkts).

36      Šādos apstākļos uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kurā ieguldītājs ceļ prasību par atbildību par neatļautu darbību, kas vērsta pret banku, kura ir emitējusi vērtspapīru, kurā minētā persona ir ieguldījusi, pamatojoties uz prospektu attiecībā uz šo vērtspapīru, šī ieguldītāja domicila vietas tiesām – kā tās vietas tiesām, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu šīs tiesību normas izpratnē, – ir jurisdikcija izskatīt šo prasību, ja apgalvotais kaitējums ir finansiāls kaitējums, kas tieši radies minētā ieguldītāja bankas kontā tajā bankā, kas reģistrēta šo tiesu darbības teritorijā, un ja citi šīs situācijas īpašie apstākļi arī liecina par labu tam, lai jurisdikcija tiktu piešķirta minētajām tiesām.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kurā ieguldītājs ceļ prasību par atbildību par neatļautu darbību, kas vērsta pret banku, kura ir emitējusi vērtspapīru, kurā minētā persona ir ieguldījusi, pamatojoties uz prospektu attiecībā uz šo vērtspapīru, šī ieguldītāja domicila vietas tiesām – kā tās vietas tiesām, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu šīs tiesību normas izpratnē, – ir jurisdikcija izskatīt šo prasību, ja apgalvotais kaitējums ir finansiāls kaitējums, kas tieši radies minētā ieguldītāja bankas kontā tajā bankā, kas reģistrēta šo tiesu darbības teritorijā, un ja citi šīs situācijas īpašie apstākļi arī liecina par labu tam, lai jurisdikcija tiktu piešķirta minētajām tiesām.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – vācu.