TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2022. gada 17. novembris (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants – Direktīva 2000/78/EK – 2. panta 2. punkts, 4. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts – Diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums – Valsts tiesiskais regulējums, kurā maksimālais vecums policijas komisāru pieņemšanai darbā ir noteikts 30 gadi – Pamatojumi
Lietā C‑304/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniegusi ar lēmumu, kas pieņemts 2021. gada 23. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 12. maijā, tiesvedībā
VT
pret
Ministero dell’Interno,
Ministero dell’Interno – Dipartimento della Pubblica Sicurezza – Direzione centrale per le risorse umane,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún] (referente), tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un J. Pasers [J. Passer],
ģenerāladvokāts: Ž. R. Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– VT vārdā – A. Bonanni un P. Piselli, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz E. De Bonis un G. M. De Socio, avvocati dello Stato,
– Vācijas valdības vārdā – M. J. Möller un A. Hoesch, pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – M. Tassopoulou, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un D. Recchia, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), LES 3. pantu, LESD 10. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp VT, no vienas puses, un Ministero dell’Interno (Iekšlietu ministrija, Itālija) un Ministero dell’Interno – Dipartimento della Pubblica Sicurezza – Direzione centrale per le risorse umane (Iekšlietu ministrijas Sabiedriskās drošības departamenta Cilvēkresursu centrālā direkcija, Itālija), no otras puses, par lēmumu nepieļaut VT dalību konkursā, kas tika rīkots, lai aizpildītu komisāra amatu vietas Polizia di Stato (Valsts policija, Itālija), pamatojoties uz to, ka viņš bija sasniedzis šajā ziņā noteikto maksimālo vecumu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2000/78 18. un 23. apsvērumā ir noteikts:
“(18) Šī direktīva neparedz, ka bruņotajos spēkos, policijā, cietumā vai avārijas dienestos būtu jāpieņem darbā vai jāsaglabā nodarbinātība personām, kam nav vajadzīgās spējas veikt uzdevumus, kuru izpildi no tām var prasīt saistībā ar likumīgo mērķi saglabāt šo dienestu operativitāti.
[..]
(23) Atšķirīgu attieksmi var attaisnot ļoti retos gadījumos, ja no īpašībām, kas saistītas ar [..] vecumu [..], izriet īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju, ja vien mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla. [..]”
4 Atbilstoši Direktīvas 2000/78 1. pantam, lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.
5 Šīs direktīvas 2. pantā “Diskriminācijas jēdziens” ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2. Šā panta 1. punktā:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ;
[..].”
6 Minētās direktīvas 3. pantā “Piemērošanas joma” ir noteikts:
“1. Nepārsniedzot [Eiropas Savienības] kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:
a) nosacījumiem darba, pašnodarbinātības un profesijas iegūšanai, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem, lai kāda būtu darbības nozare, un visos profesionālās hierarhijas līmeņos, ietverot paaugstināšanu amatā;
[..].”
7 Šīs pašas direktīvas 4. panta “Prasības attiecībā uz profesiju” 1. punktā ir noteikts:
“Neatkarīgi no 2. panta 1. un 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem, neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla.”
8 Direktīvas 2000/78 6. panta “Tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums” 1. punktā ir paredzēts:
“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:
[..]
c) to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.”
Itālijas tiesības
Likumdošanas dekrēts Nr. 165/1997
9 Saskaņā ar 1997. gada 30. aprīļa decreto legislativo n. 165 –Attuazione delle deleghe conferite dall’articolo 2, comma 23, della legge 8 agosto 1995, n. 335, e dall’articolo 1, commi 97, lettera g), e 99, della legge 23 dicembre 1996, n. 662, in materia di armonizzazione al regime previdenziale generale dei trattamenti pensionistici del personale militare, delle Forze di polizia e del Corpo nazionale dei vigili del fuoco, nonchè del personale non contrattualizzato del pubblico impiego (Likumdošanas dekrēts Nr. 165 par to deleģējumu īstenošanu, kas piešķirti ar 1995. gada 8. augusta Likuma Nr. 335 2. panta 23. punktu un 1996. gada 23. decembra Likuma Nr. 662 par militāro personu, Valsts policijas un ugunsdzēsēju dienestu, kā arī amatpersonu, kas nav līgumdarbinieki, pensiju režīma saskaņošanu ar vispārējo sociālā nodrošinājuma sistēmu 1. panta 97. punkta g) apakšpunktu un 99. punktu; 1997. gada 17. jūnija GURI Nr. 139) 1. un 2. pantu maksimālais pensionēšanās vecums Valsts policijas darbiniekiem ir 61 gads.
Likums Nr. 127/1997
10 Vispārējie noteikumi par vecumu dalībai publiskajos konkursos ir paredzēti 1997. gada 15. maija legge n. 127 – Misure urgenti per lo snellimento dell’attività amministrativa e dei procedimenti di decisione e di controllo (Likums Nr. 127 par steidzamiem pasākumiem attiecībā uz administratīvo darbību un lēmumu pieņemšanas un kontroles pasākumiem; 1997. gada 17. maija GURI Nr. 113, GURI Nr. 98 kārtējais pielikums) 3. panta 6. punktā, saskaņā ar kuru “dalība valsts pārvaldes rīkotos konkursos nedrīkst būt pakļauta vecuma ierobežojumam, izņemot gadījumus, kas paredzēti katras administrācijas izstrādātajā tiesiskajā regulējumā, pamatojoties uz attiecīgās administrācijas dienestu būtību vai objektīvajām vajadzībām”.
Likumdošanas dekrēts Nr. 334/2000
11 Policijas komisāra uzdevumi ir reglamentēti 2000. gada 5. oktobra legislativo n. 334 – Riordino dei ruoli del personale direttivo e dirigente della Polizia di Stato, a norma dell’articolo 5, comma 1, della legge 31 marzo 2000 n. 78 (Likumdošanas dekrēts Nr. 334 – Valsts policijas operatīvo darbinieku un vadības personāla uzdevumu reorganizācija atbilstoši 2000. gada 31. marta Likuma Nr. 78 5. panta 1. punktam; 2000. gada 20. novembra GURI Nr. 271 – GURI Nr. 190 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 334/2000”).
12 Šī likumdošanas dekrēta 2. panta 2. punktā policijas komisāra uzdevumi ir atspoguļoti šādi:
“Personām, kuras ir ierēdņi līdz galvenā komisāra pakāpei, ir sabiedriskās drošības un kriminālpolicijas ierēdņa statuss. Saistībā ar iegūto pakāpi minētās personas pilda pienākumus, kas saistīti ar Valsts policijas un sabiedriskās drošības pārvaldes institucionālajiem uzdevumiem, ar autonomu lēmumu pieņemšanas atbildību un atbilstošu profesionālo ieguldījumu. Tās nodrošina arī darbinieku apmācību un atbilstoši profesionālajai kompetencei veic Valsts policijas personāla izglītošanas un apmācības uzdevumus. Šie darbinieki ir tādas pašas karjeras augstākas kvalifikācijas ierēdņu tiešie līdzstrādnieki un to prombūtnes laikā vai nespējas veikt darba pienākumus gadījumā aizstāj tos biroju un departamentu vadībā. Ja viņi ir iecelti attiecīgajos amatos, kā arī, aizstājot sabiedriskās drošības policijas iecirkņu vadītājus, galvenie komisāri veic arī vietējās sabiedrības drošības iestādes uzdevumus. Šie paši darbinieki ar pilnu atbildību par sniegtajām norādēm un sasniegtajiem rezultātiem veic arī biroju un departamentu vadības uzdevumus, kas nav paredzēti tikai personālam ar augstāku kvalifikāciju, kā arī vairāku personāla vienību vadības un koordinācijas uzdevumus birojā, kurā tie ir norīkoti. [..]”
13 Saskaņā ar minētā likumdošanas dekrēta 3. panta 1. punktu, “dalībai konkursā noteiktais maksimālais vecums, kas nevar būt lielāks par trīsdesmit gadiem, ir paredzēts noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar 1997. gada 15. maija Likuma Nr. 127 3. panta 6. punktu, ievērojot noteikumos minētos izņēmumus”.
14 Šī paša likumdošanas dekrēta 3. panta 3. punktā ir paredzēts, ka iekšlietu ministra noteikumos ir noteikta “fiziskās sagatavotības pārbaudījumu īstenošanas kārtība, fizisko, psiholoģisko spēju un piemērotības prasības, kā arī to novērtēšanas noteikumi”.
15 Saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 3. panta 4. punktu “20 % no komisāra amatam pieejamajām vietām ir paredzētas jau esošajiem Valsts policijas darbiniekiem, kuriem ir nepieciešamais universitātes diploms tiesību zinātnēs un kuri nav vecāki par četrdesmit gadiem”.
Ministrijas dekrēts Nr. 103/2018
16 Noteikumi, kas minēti Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 3. panta 1. punktā ir 2018. gada 13. jūlija decreto ministeriale n. 103 – Regolamento recante norme per l’individuazione dei limiti di età per la partecipazione ai concorsi pubblici per l’accesso a ruoli e carriere del personale della Polizia di Stato (Ministrijas dekrēts Nr. 103 – Noteikumi par maksimālo vecumu dalībai publiskajos konkursos, lai piekļūtu Valsts policijas darbinieku amatam un karjerai; 2018. gada 7. septembra GURI Nr. 208; turpmāk tekstā – “Ministrijas dekrēts Nr. 103/2018”), ko pieņēmusi Iekšlietu ministrija, un to 3. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Maksimālais vecums dalībai atklātajos konkursos uz Valsts policijas komisāra un tehniskā direktora amatu ir 30 gadi.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
17 2019. gada 2. decembrī Iekšlietu ministrija rīkoja konkursu, pamatojoties uz kvalifikāciju un pārbaudījumiem, lai aizpildītu 120 Valsts policijas komisāra amata vietas. Kā viens no piekļuves šim konkursam vispārējiem nosacījumiem sludinājumā par konkursu saskaņā ar Ministrijas dekrētu Nr. 103/2018 bija norādīts, ka kandidātiem ir jābūt 18 gadus veciem, bet jaunākiem par 30 gadiem, izņemot atsevišķus īpašus gadījumus.
18 VT centās pieteikt savu kandidatūru minētajā konkursā saskaņā ar piemērojamo dematerializēto procedūru. Tomēr šim nolūkam paredzētā lietojumprogramma neļāva viņam pieteikt kandidatūru, jo viņš neatbilda iepriekšējā punktā paredzētajam vecuma nosacījumam. Dzimis 1988. gadā, VT jau bija sasniedzis 30 gadu vecumu, un uz viņu neattiecās neviens no īpašajiem gadījumiem, kādos minētais vecuma ierobežojums tiek atcelts.
19 Tāpēc VT cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) attiecībā uz sludinājumu par konkursu, Ministrijas dekrētu Nr. 103/2018 un netiešo lēmumu nepielaist viņa kandidatūru konkursam.
20 Saskaņā ar šīs tiesas noteiktu pagaidu pasākumu VT tika atļauts piedalīties šajā konkursā ar attiecīgiem nosacījumiem, un viņš veiksmīgi nokārtoja konkursa priekšatlases pārbaudījumus.
21 Tomēr ar 2020. gada 2. marta spriedumu minētā tiesa noraidīja VT prasību, pamatojoties uz to, ka šī sprieduma 17. punktā minētais maksimālais vecums ir “saprātīgs ierobežojums” un ka tādējādi tas neesot pretrunā nedz Costituzione della Repubblica Italiana (Itālijas Republikas Konstitūcija), nedz Savienības tiesību normām, kurās ir aizliegta diskriminācija tostarp vecuma dēļ, it īpaši Direktīvai 2000/78.
22 VT par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), apgalvojot, ka noteikumi, kuros ir paredzēts attiecīgais maksimālais vecums, esot pretrunā gan Savienības tiesībām, gan Itālijas Republikas Konstitūcijai un citām Itālijas tiesību normām.
23 Runājot par Savienības tiesībām, VT atsaucās uz Direktīvas 2000/78, Hartas 21. panta, kā arī LESD 10. panta piemērošanu. Viņš apgalvoja, ka pamatlietā aplūkotā 30 gadu maksimālā vecuma noteikšana dalībai attiecīgajā konkursā esot nepamatota diskriminācija. Tas, ka dažos sludinājuma par konkursu noteikumos attiecībā uz noteiktām kandidātu kategorijām ir paredzēta augstāka vecuma robeža, esot vēl jo nesaprātīgāk. Sludinājumā par konkursu ir paredzēts, ka maksimālais vecums “tiek palielināts ne vairāk kā par trim gadiem atkarībā no kandidāta faktiski pabeigtā militārā dienesta”, ka “netiek ņemts vērā vecuma ierobežojums Valsts policijas darbiniekiem” un ka “darba ņēmējiem, kas pilda pienākumus valsts civilajā pārvaldē, maksimālais vecums ir 35 gadi”.
24 Iekšlietu ministrija lūdza noraidīt VT iesniegto apelācijas sūdzību.
25 Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā gadījumā runa ir par diskrimināciju vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē, kas nav pamatota saskaņā ar tās 4. un 6. pantu.
26 Šajā ziņā iesniedzējtiesa apstiprina, ka no Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 2. panta 2. punkta teksta skaidri izriet, ka policijas komisāra uzdevumi galvenokārt ir vadības un administratīva rakstura uzdevumi. Proti, piemērojamajās valsts tiesību normās nav paredzēts, ka galvenās būtu operatīvās izpildfunkcijas, kuras kā tādas prasa īpaši svarīgas fiziskās spējas, kas būtu pielīdzināmas tām, kādas tiek prasītas Valsts policijas dienesta parastam darbiniekam 2016. gada 15. novembra sprieduma Salaberria Sorondo (C‑258/15, EU:C:2016:873) izpratnē.
27 Turklāt minētā tiesa uzskata, ka šī lieta ir jāsalīdzina arī ar lietu, kurā pasludināts 2014. gada 13. novembra spriedums Vital Pérez (C‑416/13, EU:C:2014:2371), kurā par nesamērīgu tika atzīts 30 gadu maksimālais vecums, kas noteikts vienkārša ranga darbinieka amatam, ja viņa attiecīgie uzdevumi galvenokārt bija administratīva rakstura, tomēr neizslēdzot iespēju, ka var būt nepieciešama iejaukšanās, kas prasa fiziska spēka izmantošanu. Tāpēc minētais vecuma ierobežojums vēl jo vairāk ir jāuzskata par nepiemērotu pamatlietā, jo šāda veida iejaukšanās neietilpst policijas komisāra raksturīgajos uzdevumos.
28 Arī citi argumenti apstiprinot minētā vecuma ierobežojuma nesamērīgo raksturu.
29 Pirmkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka attiecīgajā konkursā ir ietverts Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 3. panta 3. punktā paredzētais fiziskās sagatavotības pārbaudījums, un, ja pārbaudījums netiek nokārtots, kandidāts tiek izslēgts no konkursa. Tā kā policijas komisāru gadījumā nav paredzētas tādas prasības attiecībā uz īpaši svarīgām fiziskajām spējām, kādas minētas lietā, kurā pasludināts 2016. gada 15. novembra spriedums Salaberria Sorondo (C‑258/15, EU:C:2016:873), izslēdzošs fiziskās sagatavotības pārbaudījums katrā ziņā būtu jāuzskata par pietiekamu, lai nodrošinātu, ka attiecīgie uzdevumi tiks veikti atbilstoši policijas komisāriem paredzētajiem noteikumiem.
30 Otrkārt, šī likumdošanas dekrēta 3. panta 4. punkts, kurā paredzēta jau dienestā esošiem darbiniekiem, kas nav vecāki par 40 gadiem, rezervētā kvota, apliecinot – tas, ka viņi dienā, kurā viņi piesakās uz attiecīgo konkursu, ir sasniegusi šādu vecumu, nav pretrunā policijas komisāra pienākumu pildīšanai.
31 Treškārt, tas, ka pensionēšanās vecums ir 61 gads, katrā ziņā ļautu nodrošināt adekvātu darba stāžu pat darbiniekam, kas savu karjeru sāktu pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas.
32 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai [Direktīva 2000/78], LES 3. pants, LESD 10. pants un [Hartas] 21. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ietverts Likumdošanas dekrētā Nr. 334/2000, kas vēlāk grozīts un papildināts, un Ministero dell’Interno (Iekšlietu ministrijas) pieņemtajos sekundāros tiesību avotos, kurš paredz [30] gadu vecuma ierobežojumu, lai piedalītos atlasē Polizia di Stato (Valsts policijas) ierēdņa karjeras komisāra amatam?”
Par prejudiciālo jautājumu
33 Vispirms jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai par Direktīvas 2000/78, LES 3. panta, LESD 10. panta un Hartas 21. panta interpretāciju.
34 Attiecībā uz LES 3. pantu un LESD 10. pantu pietiek konstatēt, pirmkārt, ka LES 3. pantā ir tikai noteikti Savienības mērķi, kas izskaidroti citās Līgumu normās, un, otrkārt, ka LESD 10. pantā ir noteikti pienākumi nevis dalībvalstīm, bet gan Savienībai. Tāpēc šīm divām tiesību normām nav nozīmes pamatlietā uzdotā jautājuma izvērtēšanā.
35 Tādējādi jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkts, 4. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā maksimālais vecums dalībai konkursā, kura mērķis ir pieņemt darbā policijas komisārus, ir noteikts 30 gadi.
36 Vispirms jāatgādina, ka aizliegums jebkādi diskriminēt, tostarp vecuma dēļ, ir ietverts Hartas 21. pantā un ka attiecībā uz nodarbinātību un profesiju šis aizliegums ir ticis konkretizēts Direktīvā 2000/78 (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero della Giustizia (Notāri), C‑914/19, EU:C:2021:430, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Vispirms jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.
38 Šajā ziņā, paredzot, ka personas, kas sasniegušas 30 gadu vecumu, nevar piedalīties konkursā, kura mērķis ir pieņemt darbā Valsts policijas komisārus, Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 3. panta 1. punkts ietekmē šo darba ņēmēju darbā pieņemšanas nosacījumus. Tāpēc jāuzskata, ka šāds tiesiskais regulējums nosaka noteikumus attiecībā uz darbā pieņemšanu valsts sektorā Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 30. punkts, un 2016. gada 15. novembris, Salaberria Sorondo, C‑258/15, EU:C:2016:873, 25. punkts).
39 No tā izriet, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.
40 Turpinot – attiecībā uz jautājumu, vai šis tiesiskais regulējums paredz atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā noteiktais “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem. Minētās direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka atbilstoši šī panta 1. punktam tieša diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmās situācijās pret kādu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura šīs pašas direktīvas 1. pantā minētā iemesla dēļ (spriedums, 2016. gada 15. novembris, Salaberria Sorondo, C‑258/15, EU:C:2016:873, 28. punkts).
41 Šajā gadījumā Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 3. panta 1. punktā paredzētā vecuma nosacījuma sekas ir tādas, ka pret vienām personām izturas nelabvēlīgāk nekā pret citām, kas atrodas salīdzināmā situācijā, tikai tāpēc vien, ka tās ir pārsniegušas 30 gadu vecumu.
42 Tādējādi – par ko visas ieinteresētās personas, kas iesniegušas rakstveida apsvērumus, ir vienisprātis – ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu ir ieviesta tieši uz vecumu balstīta atšķirīga attieksme Direktīvas 2000/78 1. panta kopsakarā ar tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 33. punkts, un 2016. gada 15. novembris, Salaberria Sorondo, C‑258/15, EU:C:2016:873, 30. punkts).
43 Visbeidzot šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai šādu atšķirīgu attieksmi var pamatot, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktu vai 6. panta 1. punktu.
Par Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta interpretāciju
44 Pirmkārt, Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem, neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības vai to veikšanas apstākļu dēļ no šādas īpašības izriet īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla.
45 No šīs tiesību normas izriet, ka nevis iemesls ir tas, uz kuru ir balstīta atšķirīgā attieksme, bet gan ar šo iemeslu saistīta īpašība, kurai ir jābūt īstai un izšķirīgai prasībai (spriedums, 2016. gada 15. novembris, Salaberria Sorondo, C‑258/15, EU:C:2016:873, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka īpašu fizisko spēju esamība ir ar vecumu saistīta īpašība un ka uzdevumi, kas saistīti ar personu un mantas aizsardzību, pārkāpuma izdarītāju aizturēšanu un uzraudzību, kā arī preventīvās patruļas var prasīt fiziska spēka izmantošanu. Minēto uzdevumu raksturs prasa īpašu fizisko sagatavotību, jo fiziskie trūkumi minēto uzdevumu veikšanas laikā var būtiski ietekmēt ne tikai pašus policijas darbiniekus un trešās personas, bet arī sabiedriskās kārtības uzturēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 37., 39. un 40. punkts, 2016. gada 15. novembris, Salaberria Sorondo, C‑258/15, EU:C:2016:873, 34. un 35. punkts).
47 No tā izriet – to, ka personai ir īpašas fiziskās spējas, lai varētu veikt tādus policijas uzdevumus kā nodrošināt personu un mantas aizsardzību, katras personas tiesību un brīvību brīvu īstenošanu, kā arī iedzīvotāju drošību, var uzskatīt par īstu un izšķirīgu prasību attiecībā uz profesiju Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta izpratnē, kas ir nepieciešama, lai strādātu policijas darbinieka profesijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Salaberria Sorondo, C‑258/15, EU:C:2016:873, 36. punkts).
48 Taču šajā lietā iesniedzējtiesa apgalvo, ka no Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 2. panta 2. punkta izriet, ka policijas komisāra uzdevumi galvenokārt ir vadības un administratīva rakstura uzdevumi. Operatīvās funkcijas un izpildfunkcijas, kas prasa īpaši svarīgu fizisko sagatavotību, neesot būtiskas policijas komisāra profesijā, un iejaukšanās, kas prasa fiziska spēka pielietošanu, neietilpst policijas komisāra raksturīgajos uzdevumos.
49 Tomēr Itālijas valdība rakstveida apsvērumos apstrīd šādu konstatējumu.
50 Šī valdība uzskata, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 2. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tādi darbinieki kā policijas komisāri ir kriminālpolicijas amatpersonas, kuri veic uzdevumus, kas raksturīgi visiem Valsts policijas dienestiem, tostarp operatīva rakstura uzdevumus, kas saistīti ar personu un mantas aizsardzību un kas var nozīmēt fizisku piespiedu līdzekļu izmantošanu. Turklāt valsts drošības amatpersonu kvalifikācija nozīmējot nodarbinātību sabiedriskās kārtības dienestos, it īpaši ārējos dienestos, kuru mērķis ir nodrošināt pasākumu veiksmīgu norisi un kuri var prasīt maksimālu fizisko efektivitāti. Ar iespēju vien, ka policijas komisārs var atrasties riska situācijās, pietiekot, lai pamatotu, ka tiek noteikta ar vecumu saistīta fiziska spēka prasība.
51 Iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt piemērojamos valsts tiesību aktus, ir jānosaka, kādus uzdevumus faktiski veic Valsts policijas komisāri, un, ņemot tos vērā, jānosaka, vai īpašu fizisko spēju esamība ir īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta izpratnē.
52 Šajā ziņā minētajai tiesai ir jāņem vērā uzdevumi, ko policijas komisāri parasti veic, pildot savus ierastos pienākumus. Tas, ka pēc konkursa veiksmīgas nokārtošanas var prasīt, lai noteiktiem komisāriem, ņemot vērā tā amata specifiskās īpašības, kurā tie tiks norīkoti, būtu īpašas fiziskās spējas, neapšaubāmi varētu tikt ņemts vērā, izvēloties personu, kurai ir tiesības ieņemt šo amatu. Tomēr tas nevar attaisnot vecuma ierobežojuma noteikšanu dalībai tādā vispārpiemērojamā konkursā kā pamatlietā.
53 Ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka, ņemot vērā uzdevumus, ko parasti veic Valsts policijas komisāri, īpašu fizisko spēju esamība nav īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta izpratnē, tai būtu jāsecina, ka šī tiesību norma kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punktu nepieļauj pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu.
54 Savukārt, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka, ņemot vērā šīs funkcijas, īpašu fizisko spēju esamība ir īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju minētās direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē, tai vēl būtu jāpārbauda, vai attiecīgajam vecuma ierobežojumam ir likumīgs mērķis un vai tas ir samērīgs šīs tiesību normas izpratnē.
55 Pirmām kārtam, attiecībā uz pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķi Itālijas valdība apgalvo, ka, nosakot 30 gadu maksimālo vecumu dalībai konkursā, kura mērķis ir pieņemt darbā policijas komisārus, šī tiesiskā regulējuma mērķis ir nodrošināt policijas dienestu operativitāti un pienācīgu darbību.
56 Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka vēlme nodrošināt profesionālu policijas dienesta operativitāti un pienācīgu darbību ir uzskatāma par likumīgu mērķi Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta izpratnē (spriedumi, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 44. punkts, un 2016. gada 15. novembris, Salaberria Sorondo, C‑258/15, EU:C:2016:873, 38. punkts).
57 Otrām kārtām, attiecībā uz šī tiesiskā regulējuma samērīgo raksturu jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 23. apsvērumu atšķirīgu attieksmi var attaisnot “ļoti retos gadījumos”, ja no īpašībām, kas saistītas tostarp ar vecumu, izriet īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju. Turklāt, ciktāl minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir ļauts atkāpties no diskriminācijas aizlieguma principa, tas ir interpretējams šauri (spriedums, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 46. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
58 Šajā ziņā Tiesa 2016. gada 15. novembra spriedumā Salaberria Sorondo (C‑258/15, EU:C:2016:873, 41., 48. un 50. punkts) būtībā ir nospriedusi, ka tiesiskais regulējums, kurā paredzēts 35 gadu maksimālais vecums kandidātiem uz policijas dienesta pirmās pakāpes darbinieku, kas nodrošina šim amatam raksturīgās operatīvās funkcijas un izpildfunkcijas, amatu, principā var tikt uzskatīts par tādu, kurš nepārsniedz šī sprieduma 56. punktā minētā mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Tiesa it īpaši norādīja, ka šīs funkcijas var nozīmēt arī fiziska spēka pielietošanu, kā arī uzdevumu izpildi grūtos vai pat ekstrēmos apstākļos.
59 Līdzīgi 2010. gada 12. janvāra spriedumā Wolf (C‑229/08, EU:C:2010:3, 41.–44. punkts) Tiesa ir secinājusi, ka pasākums, kura mērķis ir noteikt 30 gadu maksimālo vecumu pieņemšanai darbā ugunsdzēsības vidējā līmeņa tehniskajā dienestā, ir samērīgs, pēc tam, kad tā – pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem zinātniskajiem datiem – bija konstatējusi, ka dažiem šī dienesta darbiniekiem uzticētajiem uzdevumiem, piemēram, ugunsgrēku dzēšanai ir vajadzīgas īpaši augstas fiziskās spējas un ka tikai dažiem no ierēdņiem, kas vecāki par 45 gadiem, ir fiziskās spējas, lai veiktu šādu darbu.
60 Savukārt 2014. gada 13. novembra spriedumā Vital Pérez (C‑416/13, EU:C:2014:2371, 54. un 57. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesiskajā regulējumā, kurā noteikts 30 gadu maksimālais vecums pašvaldības policijas darbinieku pieņemšanai darbā, ir paredzēta nesamērīga prasība, pēc tam, kad tā tostarp bija norādījusi – ņemot vērā šo darbinieku veiktos pienākumus, kuros ietilpst tostarp palīdzība iedzīvotājiem, personu un mantas aizsardzība, noziedzīgu nodarījumu izdarītāju aizturēšana un uzraudzība, preventīvas patruļas un satiksmes regulēšana –, ka viņiem prasītā fiziskā sagatavotība nevar vienmēr tikt salīdzināta ar “īpaši labu fizisko sagatavotību”, kas ir sistemātiski vajadzīga ugunsdzēsēju gadījumā.
61 No tā izriet – lai noteiktu, vai, paredzot 30 gadu maksimālo vecumu dalībai konkursā, kura mērķis ir pieņemt darbā policijas komisārus, pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā ir noteikta samērīga prasība, iesniedzējtiesai, pirmām kārtam, ir jāpārbauda, vai uzdevumi, ko faktiski veic šie policijas komisāri, galvenokārt ir operatīvas funkcijas un izpildfunkcijas, kas prasa īpaši augstas fiziskās spējas. Tikai pēdējā gadījumā šis maksimālais vecums varētu tikt uzskatīts par samērīgu. Šķiet, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Valsts policijas komisāri neveic šādus uzdevumus.
62 Turklāt, lai analizētu pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma samērīgumu, nozīme ir arī iesniedzējtiesas norādītajam apstāklim, ka attiecīgajā konkursā paredzētais izslēdzošais fiziskās sagatavotības pārbaudījums varētu būt piemērots un mazāk ierobežojošs pasākums nekā 30 gadu maksimālā vecuma noteikšana.
63 Itālijas valdība atsaucas uz nepieciešamību nākotnē samazināt vidējo vecumu policijā, lai pielāgotu vispārējo piekļuves Valsts policijai struktūru.
64 Šajā ziņā 2016. gada 15. novembra spriedumā Salaberria Sorondo (C‑258/15, EU:C:2016:873, 44. un 47. punkts) Tiesa, ņemot vērā tai iesniegtos precīzos datus, no kuriem varēja secināt attiecīgā policijas dienesta darbinieku masveida novecošanos, nosprieda, ka, lai atjaunotu pieņemamu vecuma piramīdu, ir nepieciešams, lai īpašas fiziskās sagatavotības esamība tiek aplūkota nevis statiski tikai konkursa pārbaudījumu brīdī, bet – gluži otrādi – dinamiski, ņemot vērā arī dienesta gadus, kurus darbinieks nostrādās pēc pieņemšanas darbā.
65 Turklāt jāuzsver, kā izriet no šī sprieduma 58. punkta, ka lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, runa bija par konkursu, kura mērķis bija pieņemt darbā pirmās pakāpes darbiniekus, kas neveic administratīvus uzdevumus, bet gan galvenokārt operatīvas funkcijas vai izpildfunkcijas.
66 Tādējādi, otrām kārtām, iesniedzējtiesai, ņemot vērā tās rīcībā esošos lietas materiālus vai iespējamo informāciju, ko tā varētu iegūt no valsts iestādēm, būtu jāpārbauda, vai iespējamā pieņemama vecuma piramīdas atjaunošana Valsts policijā varētu pamatot pamatlietā aplūkoto vecuma ierobežojumu. Tomēr, no vienas puses, tai ir jāņem vērā darbinieku, kam paredzēts attiecīgais konkurss, proti, Valsts policijas komisāru, vidējais vecums, nevis Valsts policijas personāla kopējais vecums. No otras puses, šādai pārbaudei ir nozīme tikai tad, ja minētā tiesa konstatē, ka uzdevumiem, ko parasti veic šie policijas komisāri, ir vajadzīgas īpašas fiziskās spējas, kas pamato šādu vecuma piramīdas pielāgošanas nepieciešamību.
67 Ja šāda vajadzība nepastāv, izslēdzoša fiziskās sagatavotības pārbaudījuma esamība attiecīgajā konkursā faktiski ir piemērots un mazāk ierobežojošs pasākums nekā 30 gadu maksimālā vecuma noteikšana, kā tas ir pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā.
68 Turklāt šī pati tiesa uzskata – tas, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 3. panta 4. punktā ir paredzēta jau dienestā esošo darbinieku, kuri nav vecāki par 40 gadiem, kvota, ļauj apgalvot – apstāklis, ka dienā, kad tiek iesniegts pieteikums konkursam, ir sasniegts šis vecums, nav pretrunā policijas komisāra pienākumu pildīšanai un tātad pamatlietā aplūkotais vecuma ierobežojums esot nesamērīgs. Līdzīgi norāda VT, ka kandidātiem, kas pabeiguši militāro dienestu, maksimālais vecums ir palielināts līdz trim gadiem, Valsts policijas darbiniekiem tas ir atcelts, un Iekšlietu ministrijas civilās administrācijas personālam maksimālais vecums ir noteikts 35 gadi.
69 Itālijas valdība apgalvo, ka iepriekšējā punktā minētās kvotas mērķis ir saglabāt kompetenci, ko ieguvušas personas, kuras jau ir apmācītas darbam policijas dienestā vai dienestos, kas atbilst policijas komisāra amatam.
70 Tādējādi šīs atkāpes, kā arī VT norādītās atkāpes esamība apstiprina pamatlietā aplūkotā vecuma ierobežojuma nesamērīgo raksturu. Valsts tiesiskais regulējums var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgā un sistemātiskā veidā (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Tartu Vangla, C‑795/19, EU:C:2021:606, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Līdz ar to, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, ir jāsecina, ka, ciktāl Valsts policijas komisāru faktiski veiktajiem uzdevumiem ir vajadzīgas īpašas fiziskās spējas, Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 3. panta 1. punktā paredzētā 30 gadu maksimālā vecuma noteikšana ir nesamērīga prasība, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktu.
Par Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta interpretāciju
72 Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai atšķirīgo attieksmi, kas ieviesta ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu, var pamatot saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu, ir jānorāda, ka šis jautājums ir jāizvērtē tikai tad, ja atšķirīgo attieksmi nevar pamatot saskaņā ar tās 4. panta 1. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Salaberria Sorondo, C‑258/15, EU:C:2016:873, 49. punkts).
73 Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, kas tostarp saistīts ar likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi. Šīs direktīvas 6. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunktā ir paredzēts, ka šāda dažāda attieksme tostarp var ietvert to, “ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas”.
74 Tādējādi jāpārbauda, vai nosacījums par 30 gadu maksimālo vecumu dalībai konkursā, kura mērķis ir pieņemt darbā policijas komisārus, kāds izriet no Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 3. panta 1. punkta, ir pamatots ar likumīgu mērķi Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē, un vai šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
75 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā būtu norādīts tā mērķis. Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka no Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta nevar secināt – tas, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā nav precizēts izvirzītais mērķis, automātiski izslēdz, ka pēdējais minētais varētu būt pamatots saskaņā ar šo tiesību normu. Ja mērķis nav precizēts, ir svarīgi, ka citi attiecīgā pasākuma elementi, ņemot vērā tā vispārējo kontekstu, ļauj noteikt attiecīgā pasākuma mērķi, lai varētu īstenot tiesas kontroli pār tā likumību, kā arī šī mērķa īstenošanai izmantoto līdzekļu atbilstību un vajadzību (spriedums, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
76 Turklāt mērķi, kuri var tikt uzskatīti par “likumīgiem” Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē un sekojoši tādi, kas pieļauj atkāpes no diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principa, ir mērķi, kas saistīti ar sociālo politiku (spriedums, 2011. gada 13. septembris, Prigge u.c., C‑447/09, EU:C:2011:573, 81. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
77 Ciktāl ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu ieviestais vecuma ierobežojums var tikt uzskatīts par tādu, kas balstīts uz apmācības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas šīs direktīvas 6. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē, ar to varētu pamatot pamatlietā aplūkoto atšķirīgo attieksmi, ja “valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi” šīs tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 64. un 65. punkts).
78 Pat šādā gadījumā būtu jāpārbauda, vai šo mērķu sasniegšanai izmantotie līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
79 Šajā ziņā, pirmkārt, Tiesas rīcībā nav informācijas, kas ļautu uzskatīt, ka vecuma ierobežojums pamatlietā būtu atbilstīgs un vajadzīgs, ņemot vērā mērķi nodrošināt policijas komisāru apmācību.
80 Otrkārt, attiecībā uz mērķi nodrošināt saprātīgu darba laikposmu pirms pensijas, no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka Valsts policijas darbinieku pensionēšanās vecums ir 61 gads.
81 No tā izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā noteikts 30 gadu maksimālais vecums dalībai konkursā, kā mērķis ir pieņemt darbā policijas komisārus, principā nevar tikt uzskatīts par nepieciešamu, lai nodrošinātu attiecīgajiem komisāriem saprātīgu darba laikposmu pirms pensijas Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 72. punkts), it īpaši, ja iesniedzējtiesa pēc visu atbilstošo apstākļu pārbaudes apstiprina, ka policijas komisāru pienākumi galvenokārt neietver tādus sarežģītus uzdevumus no fiziskās sagatavotības viedokļa, ko policijas komisāri, kuru vecums darbā pieņemšanas brīdī ir bijis lielāks, nespētu veikt pietiekami ilga laikposmā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 12. janvāris, Wolf, C‑229/08, EU:C:2010:3, 43. punkts, un 2016. gada 15. novembris, Salaberria Sorondo, C‑258/15, EU:C:2016:873, 46. punkts).
82 Šādos apstākļos – par ko tomēr ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai – atšķirīgo attieksmi, kas izriet no tādas tiesību normas kā Likumdošanas dekrēta Nr. 334/2000 3. panta 1. punkts, nevar pamatot saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunktu.
83 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkts, 4. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā noteikts 30 gadu maksimālais vecums dalībai konkursā, kura mērķis ir pieņemt darbā policijas komisārus, ja uzdevumi, ko faktiski veic šie policijas komisāri, neprasa īpašas fiziskās spējas, vai, ja šādas fiziskās spējas tiek prasītas, ir jāsecina, ka minētais tiesiskais regulējums, lai arī tam ir likumīgs mērķis, paredz nesamērīgu prasību, taču tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
Par tiesāšanās izdevumiem
84 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. panta 2. punkts, 4. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā noteikts 30 gadu maksimālais vecums dalībai konkursā, kura mērķis ir pieņemt darbā policijas komisārus, ja uzdevumi, ko faktiski veic šie policijas komisāri, neprasa īpašas fiziskās spējas, vai, ja šādas fiziskās spējas tiek prasītas, ir jāsecina, ka minētais tiesiskais regulējums, lai arī tam ir likumīgs mērķis, paredz nesamērīgu prasību, taču tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
[Paraksti]