ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS
[MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 6. oktobrī (1)
Lieta C‑300/21
UI
pret
Österreichische Post AG
(Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu aizsardzība – Regula (ES) 2016/679 – Nemateriālais kaitējums, kas radies datu nelikumīgas apstrādes rezultātā – Tiesību uz kompensāciju nosacījumi – Kaitējums, kas pārsniedz noteiktu smaguma pakāpi
1. Regula (ES) 2016/679 (2) piešķir jebkurai personai, kurai šīs regulas pārkāpuma rezultātā ir nodarīts materiāls vai nemateriāls kaitējums, tiesības no pārziņa vai apstrādātāja saņemt kompensāciju par tai nodarīto kaitējumu.
2. Iespēja pamatoties uz šīm tiesībām tiesas ceļā bija jau iepriekšējā tiesiskajā regulējumā (Direktīvas 95/46/EK (3) 23. pants), lai gan tā tika maz izmantota (4). Ja vien nekļūdos, Tiesai nav bijusi iespēja interpretēt konkrēti šo pantu.
3. VDAR spēkā esamības laikā prasības par kaitējuma atlīdzinājumu ir kļuvušas aktuālas (5). To pieaugums ir pamanāms dalībvalstu tiesās, un tas atspoguļojas attiecīgajos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu (6). Šajā lūgumā Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūdz Tiesu precizēt VDAR ieviestā civiltiesiskās atbildības regulējuma dažus kopīgos aspektus.
I. Atbilstošie tiesību akti. VDAR
4. Šajā lietā ir būtisks tieši VDAR 75., 85. un 146. apsvērums.
5. Šīs regulas 6. pants (“Apstrādes likumīgums”) noteic:
“1. Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:
a) datu subjekts ir devis piekrišanu savu personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem;
[..].”
6. VDAR 79. panta (“Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret pārzini vai apstrādātāju”) 1. punktā ir noteikts:
“Neskarot pieejamos administratīvos vai ārpustiesas tiesību aizsardzības līdzekļus, tai skaitā tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē, ievērojot 77. pantu, ikvienam datu subjektam ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja viņš uzskata, ka viņa tiesības saskaņā ar šo regulu ir pārkāptas, tādas viņa personas datu apstrādes rezultātā, kura neatbilst šai regulai.”
7. Šīs regulas 82. panta (“Tiesības uz kompensāciju un atbildība”) 1. punktā ir noteikts:
“Jebkurai personai, kurai šīs regulas pārkāpuma rezultātā ir nodarīts materiāls vai nemateriāls kaitējums, ir tiesības no pārziņa vai apstrādātāja saņemt kompensāciju par tai nodarīto kaitējumu.”
II. Fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
8. Kopš 2017. gada Österreichische Post AG, adrešu grāmatu izdevniecības uzņēmums, ievāca informāciju par Austrijas iedzīvotāju politiskajām simpātijām. Izmantojot algoritmu, tas noteica “mērķgrupu adreses” atbilstoši sociāli demogrāfiskajām pazīmēm.
9. UI ir fiziska persona, attiecībā uz kuru Österreichische Post veica prognozi ar statistikas aprēķinu, lai noteiktu viņa klasifikāciju dažādu partiju priekšvēlēšanu reklāmas iespējamās mērķgrupās. No šīs prognozes izrietēja, ka UI bija augstas simpātijas pret vienu no tām. Šie dati netika nosūtīti trešām personām.
10. UI, kurš nebija piekritis savu datu apstrādei, bija sarūgtināts par to, ka tiek glabāti dati par viņa politiskajām simpātijām, kā arī dusmīgs un aizvainots par to, kādas politiskās simpātijas viņam konkrēti bija piedēvējusi Österreichische Post.
11. UI ir lūdzis samaksāt viņam kompensāciju 1000 EUR par nemateriālo kaitējumu (iekšējā neērtības izjūta). Viņš apgalvo, ka viņam piedēvētās politiskās simpātijas esot aizvainojošas un apkaunojošas, kā arī diskreditējošas. Österreichische Post rīcība viņā esot radījusi arī lielu sarūgtinājumu un uzticības zudumu, kā arī viņu kompromitējusi.
12. Pirmās instances tiesa noraidīja UI kompensācijas prasījumu (7).
13. Apelācijas tiesa pirmās instances spriedumu atstāja negrozītu. Tā atzina, ka jebkurš VDAR pārkāpums automātiski nerada nemateriāla kaitējuma kompensāciju un ka:
– tā kā Austrijas tiesības ir piemērojamas papildus VDAR, ir jāatlīdzina tikai tāds kaitējums, kas ir nozīmīgāks nekā prasītāja tiesību pārkāpuma izraisīts sarūgtinājums vai negatīvas emocijas (“Gefühlsschaden”);
– ir jāievēro Austrijas tiesiskā regulējuma pamatprincips, ka vienkārša neapmierinātība un nepatīkamas izjūtas nevienam nerada tiesības prasīt kompensāciju. Citiem vārdiem, tiesībām uz kompensāciju ir nepieciešama zināms kaitējuma nozīmīgums.
14. Apelācijas tiesas spriedums tika pārsūdzēts Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), kas uzdod Tiesai šos prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai, lai varētu piespriest izmaksāt kompensāciju saskaņā ar [..] VDAR 82. pantu, līdztekus VDAR noteikumu pārkāpumam ir nepieciešams arī, lai prasītājam būtu ticis nodarīts kaitējums, vai arī, lai varētu piespriest izmaksāt kompensāciju, pietiek jau ar VDAR noteikumu pārkāpumu kā tādu?
2) Vai saistībā ar izmaksājamās kompensācijas noteikšanu līdztekus efektivitātes un līdzvērtības principiem Savienības tiesībās ir paredzētas arī citas prasības?
3) Vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs uzskats, ka, lai varētu piespriest atlīdzināt nemateriālu kaitējumu, ir jāpastāv vismaz vērā ņemamām tiesību pārkāpuma sekām vai ietekmei, kas ir nozīmīgāka nekā tiesību pārkāpuma izraisīts sarūgtinājums?”
III. Tiesvedība
15. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2021. gada 12. maijā.
16. Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši UI, Österreichische Post, Austrijas, Čehijas un Īrijas valdības un Eiropas Komisija. Tiesas sēdes rīkošana netika uzskatīta par vajadzīgu.
IV. Juridiskā analīze
A. Ievada apsvērumi
1. Pieņemamība
17. UI apgalvo, ka pirmais prejudiciālais jautājums tiesvedībā neesot iederīgs, jo viņa prasības pamatā nebija VDAR normas pārkāpums “vien”, bet gan šā pārkāpuma sekas jeb rezultāts.
18. Šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida. Pat ja atzītu, ka datu apstrāde bija pretrunā VDAR, nekaitējot UI, viņam varētu būt tiesības uz kompensāciju saskaņā ar VDAR 82. pantu, ja, kā jautā iesniedzējtiesa, tiktu apstiprināts, ka šādas tiesības rodas no datu apstrādi regulējošās tiesību normas pārkāpuma vien.
19. UI uzskata, ka Tiesa arī otro prejudiciālo jautājumu varētu uzskatīt par nepieņemamu tādēļ, ka tas esot ļoti atvērts satura ziņā un pārmērīgi ierobežots Savienības tiesību aktu prasību ziņā, neminot konkrētas prasības.
20. Arī šī iebilde, lai gan būdama pamatotāka nekā iepriekšējā, nav apmierināma. Ir pamatoti, ka tiesa vēlas zināt, vai tai ne tikai jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi, bet arī jāizvērtē citas Savienības tiesību noteiktas prasības, lai novērtētu kaitējuma apmēru.
2. Šo secinājumu priekšmeta norobežošana
21. VDAR 82. pantā ir seši punkti. Iesniedzējtiesa nemin nevienu no tiem konkrēti, bet netieši atsaucas uz pirmo. Tā arī nekonkretizē normu, kuras pārkāpums radot tiesības uz kompensāciju.
22. Mani secinājumi pamatojas uz šādiem pieņēmumiem:
– UI personas datu apstrāde notika, nesaņemot viņa piekrišanu VDAR 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē;
– tiesības uz kompensāciju ir ikvienam, kam ir nodarīts kaitējums. Šajā lietā UI kā identificēta fiziska persona, kuru skar datu apstrāde, ir “datu subjekts” (8);
– VDAR paredz materiāla un nemateriāla kaitējuma atlīdzināšanu. UI prasījums ar to aprobežojas, un tam ir finansiāls raksturs.
B. Pirmais prejudiciālais jautājums
23. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai VDAR normu pārkāpums pats par sevi vien dod tiesības uz kompensāciju neatkarīgi no tā, vai ir vai nav radies kaitējums.
24. No iesniedzējtiesas teiktā un Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem var secināt, ka jautājums pieļauj arī citu, sarežģītāku traktējumu: būtu jānoskaidro, vai VDAR normu pārkāpums neizbēgami rada kaitējumu, kas rada tiesības uz kompensāciju, atbildētājam neesot iespējai pierādīt pretējo.
25. Starp šīm abām pieejām ir zināma atšķirība (teorētiska): pirmajā kaitējums nav kompensācijas priekšnosacījums; otrajā – ir. Praksē nosacījums, ka prasītājam ir jāpierāda kaitējums, zūd abos gadījumos; nav jāpierāda arī cēloņsakarība starp pārkāpumu un šo kaitējumu (9).
26. Lai kā arī būtu, jānorāda, ka, manuprāt, ne uz vienu no abiem pirmā jautājuma traktējumiem nav sniedzama apstiprinoša atbilde. Atbildēšu uz katru no tiem atsevišķi.
1. Atlīdzinājums bez kaitējuma?
27. Apgalvojums, ka tiesības uz atlīdzinājumu pastāv pat tad, ja VDAR pārkāpuma rezultātā datu subjektam netiek nodarīts kaitējums, sagādā acīmredzamas grūtības, sākot jau ar tām, kas rodas saistībā ar šīs regulas 82. panta 1. punkta formulējumu.
28. Atbilstoši šai normai kompensācija (10) tiek piešķirta tieši tāpēc, ka ir nodarīts kaitējums. Nepārprotami tiek prasīts, lai fiziskai personai ir nodarīts kaitējums VDAR pārkāpuma rezultātā.
29. Interpretācija, kas automātiski sasaista jēdzienu “pārkāpums” ar jēdzienu “kompensācija”, nepastāvot kaitējumam, neatbilst VDAR 82. panta redakcijai. Tā neatbilst arī VDAR ieviestās civiltiesiskās atbildības galvenajam mērķim atlīdzināt datu subjektam par kaitējumu tieši ar “pilnīgu un efektīvu” tam nodarītā kaitējuma kompensāciju (11).
30. Bez kaitējuma kompensācija veiktu vairs nevis pārkāpuma radīto nelabvēlīgo seku atlīdzinošo funkciju, bet gan cita rakstura funkciju, kas ir tuvāka sodīšanai.
31. Dalībvalsts tiesību sistēmā patiešām var noteikt kompensācijas samaksu kā sodu (12). Par tādu ir uzskatāma ievērojamas kompensācijas summas piespriešana, kas pārsniedz kaitējuma atlīdzinājumu vien.
32. Kompensācija ar soda raksturu parasti neiztiek bez kaitējuma esamības. Lai arī šī kompensācija balstās uz kaitējumu, tajā šā kaitējuma mantiskās sekas tomēr tiek nošķirtas no šim kaitējumam pielāgotā atlīdzinājuma apmēra.
33. Tomēr nav neiedomājami, ka kompensācijai ar soda raksturu netiek ņemts vērā kaitējums vai ka tas tiek uzskatīts par nebūtisku, lai atlīdzinātu kaitējumu personai, kura to ir prasījusi.
34. Lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, man ir jāpārbauda šā veida kompensāciju tiesiskais regulējums VDAR, it īpaši tāpēc, ka iesniedzējtiesas nolēmumā un lietas dalībnieku un lietā iestājušos personu apsvērumos uz to ir atsauces.
2. Kompensācija ar soda raksturu?
a) Gramatiskā interpretācija
35. Civiltiesiskās atbildības klasiskajai funkcijai var pievienot vēl vienu ar “soda” vai “pamācošo” raksturu, kura dēļ, kā jau esmu minējis, kompensācijas apmērs nav līdzvērtīgs nodarītajam kaitējumam, bet gan pārsniedz vai pat ir daudzkārt lielāks par tā apmēru.
36. Principā Savienības tiesības neliedz šādu kompensāciju paredzēt par šo tiesību normu pārkāpumiem, ja šādu atlīdzinājumu ir iespējams saņemt līdzīgās prasībās, kuras ir balstītas uz valsts tiesību normām (13).
37. Kompensācijai ar soda raksturu ir atturošs mērķis. Šis pats mērķis var būt, ja direktīvas pārkāpuma gadījumā dalībvalstīm ir jāpieņem pasākumi, kas “reāli atturētu” (14). Dažās direktīvās ir skaidri noteikts, ka kompensācijām, kas ir paredzētas kā sankcijas, jābūt atturošām (15).
38. Savukārt citos aktos likumdevējs atzīst, ka direktīvas mērķis “nav radīt pienākumu paredzēt sodošu zaudējumu atlīdzību” (16); vai ka dalībvalstīm ir jāizvairās no šāda veida kompensācijām to transponējošajos aktos (17). Savienības tiesībās tieša tā sauktās “atlīdzības ar soda raksturu” piespriešana ir izņēmuma gadījums (18).
39. Tomēr VDAR nav nevienas norādes par to, ka materiālā vai nemateriālā kaitējuma kompensācija pēc savas iedabas būtu sods vai ka šīs kompensācijas apmēra aprēķins atspoguļotu šādu iedabu, vai ka šī kompensācija būtu atturoša (īpašība, kas turpretim piemīt kriminālsodiem un administratīvajiem naudas sodiem) (19). No gramatiskā viedokļa tādējādi nav atļauts noteikt kompensācijas ar soda raksturu.
b) Interpretācija, ņemot vērā normas izcelšanās vēsturi
40. VDAR 82. panta 1. punkta priekštecis ir Direktīvas 95/46 23. panta 1. punkts. Šī nupat minētā norma iekļāvās sistēmā, kuras efektivitāte balstījās uz publiski tiesisko un privāttiesisko izpildi (20), taču (privāttiesiska) kompensācija bija gluži nodalīta no (publiskās) sankcijas (21). Šo normu izpildes uzraudzība bija galvenokārt neatkarīgu uzraudzības iestāžu kompetencē (22).
41. VDAR ir pārņemts šis modelis, taču stiprinot rīkus, lai nodrošinātu iedarbību gan šīs regulas krietni vien detalizētākajām normām, gan šo normu pārkāpuma vai pārkāpuma draudu gadījumā paredzētajām krietni vien bargākajām reakcijām:
– pirmkārt, tajā ir paplašinātas funkcijas, kas piešķirtas uzraudzības iestādēm, kurām tostarp ir jāpiemēro pašā VDAR paredzētās saskaņotās sankcijas (23). Tādējādi tiek uzvērta normu publiski tiesiskās izpildes sastāvdaļa;
– otrkārt, tajā ir paredzēts, ka personas var aizstāvēt tiesības, kas tām piešķirtas ar VDAR (24), vai nu iesaistot uzraudzības iestādes (77. pants), vai vēršoties tiesā (79. un 82. pants). Tās 80. pants arī atļauj noteiktām struktūrām nodarboties ar pārstāvību (25), kas atvieglo vispārējo interešu aizsardzību privātpersonām (26).
42. VDAR civiltiesiskās atbildības par kaitējumu vienotā regulējuma izstrāde bija ierobežota.Aspekti, kas varēja būt neskaidri Direktīvā 95/46, kā, piemēram, jautājums par nemateriālā kaitējuma atlīdzināšanu (27), tika ātri noskaidroti. Sarunas koncentrējās uz citiem šā regulējuma aspektiem (28).
43. Tiesību akta izstrādes materiālos neesmu atradis nevienu diskusiju par VDAR paredzētās civiltiesiskās atbildības iespējamo sodošo funkciju. Tādēļ nevar secināt, ka tas būtu ietverts šīs regulas 82. pantā, jo par to nav notikušas nekādas diskusijas, vēl jo vairāk tāpēc, ka tādas bija par tās iekļaušanu citos Savienības tiesību aktos (29).
44. Šajos apstākļos uzskatu, ka VDAR 82. panta 1. punktā paredzētā prasība tika paredzēta un reglamentēta, lai pildītu civiltiesiskās atbildības parastās funkcijas: vispirms kaitējuma atlīdzināšana (cietušajam) un turpmāka kaitējuma prevencija (pārkāpējam).
c) Kontekstuālā interpretācija
45. Kā jau esmu norādījis, VDAR 82. pants ir daļa no normu efektivitātes nodrošināšanas sistēmas, kurā privātā iniciatīva papildina šo normu īstenošanu ar publiski tiesiskiem līdzekļiem. Pārziņu vai apstrādātāju maksājamās kompensācijas veicina šo efektivitāti.
46. Kompensēšanas pienākums darbojas (ideālā variantā) kā pamudinājums nākotnē rīkoties rūpīgāk, ievērojot noteikumus un novēršot turpmāku kaitējumu. Tādējādi, pieprasot kompensāciju sev, ikviens sniedz ieguldījumu normu vispārējā efektivitātē.
47. Šajā ziņā kompensējošā un soda funkcija ir nodalītas, proti:
– soda funkciju pilda naudas sodi, ko var uzlikt uzraudzības iestādes vai tiesas (VDAR 83. panta 1. un 9. punkts), un citas sankcijas, ko valstis nosaka saskaņā VDAR 84. pantu (30).
– kompensējošo funkciju pilda privātpersonas sūdzība (77. pants) un tiesvedības (79. pants). Lemt par tiesībām uz kompensāciju tomēr nav uzraudzības iestāžu kompetencē.
48. Balstoties uz šo pašu kompensējošās un soda funkcijas nodalīšanu:
– uzliekot naudas sodu un nosakot tā apmēru, iestādei ir jāņem vērā VDAR 83. pantā uzskaitītie faktori, kas nav paredzēti civiltiesiskās atbildības jomā un kas principā nav pārnesami uz kompensācijas aprēķinu (31).
– ja cietušajiem nodarītā kaitējuma apmērs ir naudas soda apmēra noteikšanas faktors (32), šā naudas soda apmēra aprēķinā nav jāņem vērā kompensācija, ko šie cietušie varētu būt saņēmuši (33).
49. No teorētiskā viedokļa interpretācija, kas, nepastāvot nekādam kaitējumam, apvelta civiltiesisko atbildību ar soda funkciju, draud padarīt kompensācijas mehānismus liekus, ja tiek izmantoti soda mehānismi.
50. Praksē tas, ka ir viegli iegūt “soda” summu kompensācijas veidā, varētu likt datu subjektiem izvēlēties šo tiesībaizsardzības līdzekli, nevis VDAR 77. pantā noteikto. Vispārinot – uzraudzības iestādēm tiktu atņemts rīks (datu subjekta sūdzība), ar ko var atklāt un līdz ar to izmeklēt iespējamos VDAR pārkāpumus un sodīt par to izdarīšanu, neizmantojot piemērotākus sabiedrības interešu aizstāvības instrumentus.
d) Teleoloģiskā interpretācija
51. VDAR būtībā ir divi mērķi, kas ir norādīti jau tās nosaukumā: a) pirmkārt, “fizisku personu aizsardzība attiecībā uz personas datu aizsardzību”; b) otrkārt, tas, lai šī aizsardzība tiktu nodrošināta tādā veidā, ka “šo datu brīva aprite” Savienībā netiktu nedz liegta, nedz ierobežota (34).
52. Manuprāt, lai sasniegtu šos mērķus, VDAR nav prasīts saistīt kompensāciju ar apstrādi reglamentējošās normas pašu pārkāpumu vien, piešķirot civiltiesiskajai atbildībai soda funkcijas.
53. Pirmā mērķa sasniegšanai nav nepieciešams ar interpretāciju paplašināt VDAR 82. panta piemērošanas jomu, ietverot tajā arī gadījumus, kad ir noticis normas pārkāpums, bet bez kaitējuma. Šī paplašināšana turpretim varētu kaitēt otrā mērķa sasniegšanai.
54. Jau norādīju, ka VDAR normu izpildes nodrošināšanai šajā regulā ir paredzēti vairāki līdztekus pastāvoši un savstarpēji papildinoši mehānismi. Dalībvalstīm nav jāizvēlas (un patiesībā tās nemaz nedrīkst izvēlēties) starp VIII nodaļā paredzētajiem datu aizsardzības nodrošināšanas mehānismiem. Kaitējumu neizraisoša pārkāpuma gadījumā datu subjektam ir vēl paredzētas (vismaz) tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē saskaņā ar VDAR 77. panta 1. punktu.
55. Turklāt izredzes saņemt kompensāciju, nepastāvot kaitējumam, iespējams, veicinātu civillietas ar prasībām, kas varbūt ne vienmēr būtu pamatotas (35) un tādējādi varētu atturēt no nodarbošanās ar datu apstrādi (36).
3. Kaitējuma prezumpcija?
56. Vairāku lietas dalībnieku apsvērumos tiek atbalstīts tāds pirmā prejudiciālā jautājuma traktējums, kas atšķiras no nupat iztirzātā. Ja pareizi saprotu šo nostāju (37), tajā tiek atbalstīts, ka pastāv kaitējuma neatspēkojama prezumpcija, ja ir noticis normas pārkāpums.
57. Norādīts arī, ka šā pārkāpuma sekas noteikti esot iespējas kontrolēt datus zaudēšana, un tas jau pats par sevi esot atlīdzināms kaitējums saskaņā ar VDAR 82. panta 1. punktu.
58. Teorētiski šī prezumpcija neļauj izslēgt kaitējumu, tādēļ atbilst civiltiesiskās atbildības parastajai struktūrai, kā arī VDAR normas formulējumam. Tomēr praksē prasītājam un atbildētājam šīs prezumpcijas pieņemšanas sekas būtu līdzīgas tām, kas izriet no VDAR 82. panta 1. punkta kompensācijas saistīšanas ar vienīgi pašas normas pārkāpumu vien.
59. Atkal izmantošu parastās interpretācijas metodes, lai paskaidrotu, kādēļ šī interpretācija man nešķiet pareiza.
a) Gramatiskā interpretācija
60. Ja likumdevējs citās Savienības tiesību nozarēs ir uzskatījis, ka no normas pārkāpuma automātiski izriet tiesības uz kompensāciju, tas nav vilcinājies to paredzēt (38). Tā tas nav VDAR gadījumā, kurā ir noteikumi par pierādījumiem vai ar tiešu ietekmi uz tiem (39), bet nav šādas automātiskas saistības – ne tiešas, ne neatspēkojamas prezumpcijas formā.
61. Man nešķiet, ka atsauces uz kontroli pār datiem (vai šīs kontroles zaudēšanu), kas parādās VDAR 75. (40) un 85. apsvērumā (41), novērstu šo trūkumu. Turklāt, tā kā šiem apsvērumiem nav normatīvā spēka, neviens no tiem nepamato, ka normas pārkāpums pats par sevi izraisītu atlīdzināmu kaitējumu, proti:
– VDAR 75. apsvērumā kā viens no iespējamiem apstrādes riskiem ir minēta iespējas kontrolēt savus personas datus atņemšana;
– regulas 85. apsvērumā iespējas kontrolēt datus zaudēšanu ir minēta kā vienas no sekām, kas varētu rasties personas datu aizsardzības pārkāpuma dēļ (42).
62. Iespējas kontrolēt datus zaudēšana var arī neizraisīt kaitējumu. Šo formulējumu var saprast kā valodisko izteiksmes līdzekļu vaļīga izvēle, lai norādītu uz kaitējuma atlīdzināšanu pēc šādas zaudēšanas, ja tāds rastos (43).
b) Interpretācija, ņemot vērā normas izcelšanās vēsturi
63. Vēsturisko aspektu analīze arī neatbalsta šīs prezumpcijas esamību, kuras nebija Direktīvā 95/46 (44), un manis pārbaudītajos Komisijas, Eiropas Parlamenta vai Padomes dokumentos pirms VDAR pieņemšanas tā nav aplūkota.
c) Kontekstuālā interpretācija
64. Attiecīgās prezumpcijas atspēkojums rodams arī VDAR sistēmā, par atskaites punktu ņemot datu subjekta piekrišanu (45). Kā datu kontroles izpausme šī piekrišana pamato to apstrādi tāpat kā citi juridiskie pamati (VDAR 6. pants) (46).
65. Personas datu likumīga apstrāde ir iespējama arī bez datu subjekta piekrišanas un tādējādi bez šīs atļaujas došanas vai nedošanas ceļā īstenotās kontroles. Tās nozīme sistēmas ietvaros galu galā nav absolūta.
66. Turklāt VDAR paredz arī citas iespējas īstenot šo kontroli: tostarp tiesības uz dzēšanu, kas nosaka pārzinim pienākumu “bez nepamatotas kavēšanās” dzēst attiecīgo informāciju (47).
67. Personai, kuras dati tiek apstrādāti, šīs tiesības darbojas kā aizsardzības režīma drošības vārsts: tās (principā) saglabājas, ja pārzinis nav saņēmis datu subjekta piekrišanu, kā arī ja nav cita pamata, kas padarītu datu apstrādi likumīgu; un šīs tiesības nav atkarīgas no tā, vai šīs apstrādes rezultātā tiek nodarīts kāds kaitējums (48).
d) Teleoloģiskā interpretācija
1) Vai datu subjekta kontrole pār saviem datiem ir VDAR mērķis?
68. Lai bez datu subjekta piekrišanas veiktu personas datu apstrādi varētu automātiski pielīdzināt atlīdzināmam kaitējumam, būtu vajadzīgs, lai šī caur piekrišanu īstenotā kontrole būtu pašvērtība.
69. Atzīstu, ka no pirmā acu uzmetiena šis viedoklis nav gluži nepamatots. Iedzīvotāju kontrole pār saviem datiem Komisijas priekšlikumā ir minēts kā viens no galvenajiem reformas iemesliem (49). VDAR 7. apsvērumā ir atzīts, ka “fiziskām personām būtu jāspēj kontrolēt savus personas datus”.
70. Interpretējot šo jēdzienu, patiešām ir jāievēro piesardzība, nerunājot jau nemaz par diskusijām, ko tas izraisījis juridiskajā literatūrā. “Kontrole” nav konkrēti definēta VDAR (neesmu tās definīciju atradis arī nekur citur) (50). Šim terminam ir vismaz divas nozīmes, kas viena otru neizslēdz, proti, “vara” jeb “valdījums” un “uzraudzība”.
71. VDAR 7. apsvēruma formulējums rada zināmu nedrošību, jo tas atšķiras valodu versijās (51). Ņemot vērā tā saturu, uzskatu, ka VDAR sniedz datu subjektam uzraudzības un iejaukšanās tiesības darbībās, ko citi veic ar datiem, kā instrumentu (kopā ar citiem) šo datu aizsardzībai.
72. Datu subjekts pats veicina datos ietvertās informācijas aizsardzību un atbild par to tādā mērā – līmenī un kārtībā –, kā to paredz VDAR. Individuālās prasības darbības joma ir ierobežota: VDAR ir uzskaitītas vairākas tiesības, kas ir jāīsteno saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem.
73. Datu subjekta piekrišana kā augstākā kontroles izpausme (52) ir tikai viens no juridiskajiem pamatiem likumīgai datu apstrādei, taču nespēj atsvērt pārējo pārziņa un apstrādātāja pienākumu un regulas noteikumu neizpildi.
74. Man nešķiet, ka no VDAR būtu gluži vienkārši izsecināms, ka tās mērķis ir piešķirt datu subjektam savu personas datu kontroles iespēju kā pašvērtību. Arī ne to, ka datu subjektam vajadzētu būt iespējami lielākajai kontrolei pār šiem datiem.
75. Šis konstatējums nepārsteidz. No vienas puses, nav skaidrs, ka kontrole tās valdījuma pār datiem nozīmē ir pamattiesību uz personas datu aizsardzību būtiskā satura daļa (53). No otras puses, jautājumā par to, vai šīs tiesības ir izprotamas kā tiesības uz informatīvo pašnoteikšanos, nebūt nav vienprātības: Hartas 8. pantā nav izmantoti šādi termini (54).
76. Tāpat līdz VDAR galīgajam tekstam nenonāca apsvērums, kurā bija teikts, ka “tiesību uz personas datu aizsardzību pamatā ir datu subjekta tiesības kontrolēt apstrādājamos personas datus” (55).
77. Iepriekš minētie apsvērumi, kas varbūt ir pārāk teorētiski, liek man uzskatīt, ka tad, ja datu subjekts nepiekrīt apstrādei un šī apstrāde tiek veikta bez cita likumīga juridiskā pamata, tas nenozīmē, ka tas ir jākompensē finansiāli, pamatojoties uz kontroles zaudēšanu pār saviem datiem tā, it kā šī kontroles zaudēšana pati par sevi būtu atlīdzināms kaitējums (56). Vēl ir jānoskaidro (un jāpierāda), vai ir vai nav nodarīts arī kaitējums (57).
2) Datu subjekta kontrole kontekstā
78. Man šķiet atbilstoši visbeidzot atgādināt, ka personas datu aizsardzība ir paredzēta kā VDAR mērķis kopā ar mērķi veicināt datu brīvu apriti (58).
79. Indivīda kontroles stiprināšana pār savu personas informāciju digitālajā vidē ir viens no personas datu aizsardzības regulējuma modernizācijas atzītajiem mērķiem, taču šis mērķis nav patstāvīgs jeb savrups.
80. Komisija paziņojumā, kas bija pievienots tās priekšlikumam par VDAR, augstu personas datu aizsardzības līmeni saistīja ar tiešsaistes pakalpojumiem, kas ļauj īstenot digitālās ekonomikas potenciālu un veicināt “ES ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju”. Savienības tiesiskā regulējuma modernizēšana (un ciešāka saskaņotība) “palielina [..] datu aizsardzības vienotā tirgus dimensiju” (59).
81. Ņemot vērā (gan personas, gan ar personu nesaistīto) datu vērtību Eiropas ekonomiskajam un sociālajam progresam, VDAR mērķis ir vairot personas kontroli pār informāciju, kas uz to attiecas, nevis gluži vienkārši izdabājot tās vēlēm, bet gan tālab, lai ikviena indivīda tiesības uz personas datu aizsardzību salāgotu ar trešo personu un sabiedrības interesēm (60).
82. VDAR, kā jau teicu, nav mērķa sistemātiski ierobežot personas datu apstrādi, bet gan padarīt to likumīgu ar stingriem nosacījumiem. Šim mērķim kalpo galvenokārt datu subjekta uzticības veicināšana tam, ka apstrāde notiks drošā vidē (61), kuru šis subjekts pats veicina. Tādējādi tiek veicināta datu subjekta brīvprātīga griba atļaut piekļūt un izmantot tā datus, tostarp tirdzniecības darījumos tiešsaistē.
C. Otrais prejudiciālais jautājums
83. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai “saistībā ar izmaksājamās kompensācijas noteikšanu līdztekus efektivitātes un līdzvērtības principiem Savienības tiesībās ir paredzētas arī citas prasības”.
84. Patiesību sakot, nešķiet, ka līdzvērtības principam šajā ziņā būtu nozīmīga loma, proti, VDAR saskaņotais regulējums šajā jomā tiek piemērots tieši, un šīs regulas 82. pants attiecas uz visu nemateriālo kaitējumu, kas rodas pārkāpuma rezultātā, neatkarīgi no tā izcelsmes.
85. Tas pats sakāms arī par efektivitātes principu. Atšķirība ir tāda, ka kompensācijai, ievērojot VDAR 146. apsvērumu (datu subjektiem būtu jāsaņem pilna un iedarbīga kompensācija par tiem nodarīto kaitējumu), vajadzētu būt ar tādu vai citādu saturu.
86. VDAR 82. pantā nav noteikts cits nosacījums kā vien tās normu pārkāpums, ja tā rezultātā rodas materiāls vai nemateriāls kaitējums, kas ir nodarīts jebkurai personai. Attiecībā uz šā kaitējuma kompensācijas apmēra aprēķināšanu valsts tiesām tajā nav rodamas nekādas norādes.
87. Ievērojot abus iepriekš minētos īpašības vārdus (“pilnīga un efektīva”), kompensācija būs atkarīga pirmkārt jau no katra prasītāja formulētā prasījuma.
88. Ja šis prasījums būtu kompensācijas ar soda raksturu piespriešana (62), pietiktu ar atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu proti, ka šis kompensācijas veids VDAR nav paredzēts. Šajā regulā civiltiesiskā atbildība īsteno “privāttiesisko” kompensēšanas funkciju, bet naudas sodiem un kriminālsodiem ir publiski tiesiskā funkcija atturēt un vajadzības gadījumā sodīt.
89. Nav izslēdzams, ka prasītais atlīdzinājums par nemateriālo kaitējumu ietver sastāvdaļas, kas nav tikai finansiālas, piemēram, atzīšanu, ka pārkāpums ir noticis, ar ko tiek sniegts zināms morālais gandarījums prasītājam. Tiesas 2021. gada 15. aprīļa spriedums (63), lai arī tas attiecas uz jomu, kas nav saistīta ar datu aizsardzību, ļautu pēc analoģijas izskatīt šo prasījumu.
90. Tiesību sistēmās, kas to nosaka, ir iespējams, ka civiltiesiskās atbildības režīmā kā tiesību aizsardzības līdzeklis ir paredzēta tiesību aizstāvība (simboliskas kompensācijas samaksa) vai nepamatoti gūta labuma neitralizēšana (nelikumīgi iegūtas peļņas atgriešana).
91. Tiesību aizstāvības formā esošā tiesību aizsardzības līdzekļa pamatā ir ideja par tiesību turpinātības nodrošināšanu un īstenošanu (“Rechtsfortsetzungsfunktion”) ar gluži simboliskas kompensācijas starpniecību papildus konstatējumam, ka atbildētājs ir rīkojies prettiesiski un pārkāpis prasītāja tiesības. VDAR 82. pantā tā nav paredzēta, un par to nekas neliecina arī šīs regulas izstrādes materiālos; un tas arī nepārsteidz, jo dalībvalstu tiesību sistēmās šis mehānisms nav plaši pazīstams (64), savukārt valstīs, kurās tā pastāv, tas ir polemisks (65).
92. VDAR sistēmai un tās mērķiem tomēr nav pretrunā tas, ka dalībvalstis, kurās ir šāds tiesību aizsardzības līdzeklis, personām, kuras ir cietušas no šīs normas pārkāpuma, piedāvā to kā vienu no tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas paredzēti šīs regulas 79. pantā, gadījumā, ja vispār nepastāv kaitējums. Ja savukārt prasītājs apgalvo, ka tam ir nodarīts finansiāls zaudējums, šo situāciju reglamentē VDAR 82. pants un šo zaudējumu pierādīšanas grūtībām nebūtu jānoved pie simboliskas kompensācijas (66).
93. Tāda atlīdzinājuma, kas ietver naudas summas samaksu kādu tiesību pārkāpuma gadījumā, mērķis var būt atņemt tā izdarītājam gūto peļņu. Atskaitot intelektuālā īpašuma tiesību jomu (67), šis mērķis nav ierasts kaitējuma atlīdzinājuma tiesībās, kurās drīzāk tiek aplūkots cietušajam nodarītais kaitējums, nevis pārkāpēja ieguvums (68). VDAR normās tas nav paredzēts.
94. Izklāstītajiem apsvērumiem būtu jāatvieglo iesniedzējtiesai šā uzdevuma paveikšana, ņemot vērā tās otrā prejudiciālā jautājuma apjomu. Tomēr apzinos, ka tie var būt ne visai noderīgi, izspriežot, vai apmierināt vai noraidīt prasību, kurā datu subjekts lūdz nemateriālu kaitējumu atlīdzināt ar tīri finansiālu kompensāciju.
D. Trešais prejudiciālais jautājums
95. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai VDAR nemateriālā kaitējuma atzīšana ir atkarīga no “vismaz vērā ņemamām tiesību pārkāpuma sekām vai ietekmes, kas ir nozīmīgāka nekā tiesību pārkāpuma izraisīts sarūgtinājums”.
96. Kā kritērijs tam, kas būtu atlīdzināms, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ņemta vērā attiecīgās personas sajūtu intensitāte. Savukārt nav jautāts (vismaz ne tieši), vai noteikta personas emocija vai sajūta ir būtiska vai nebūtiska VDAR 82. panta 1. punkta izpratnē savas iedabas dēļ (69).
97. Tādējādi rodas jautājums, vai dalībvalstis var pakārtot nemateriālā kaitējuma kompensāciju no normas pārkāpuma izrietošo seku nozīmīgumam, ietverot tikai sekas, kas pārsniedz noteiktu smaguma pakāpi. Jautājums tādēļ būtu nevis par atlīdzināmā kaitējuma jēdzienu (70), nedz par atlīdzinājuma apmēru, bet gan par to, vai pastāv attiecīgās personas reakcijas minimālā robežvērtība, zem kuras tā nesaņemtu kompensāciju.
98. VDAR 82. pants nepiedāvā tiešu atbildi uz šo jautājumu. Tādu, manuprāt, nepiedāvā arī 75. un 85. apsvērums. Abi ietver kaitējuma piemēru uzskaitījumu, pabeidzot ar atvērto klauzulu, kas par atlīdzināmām šķiet atzīstam tikai “īpaši nelabvēlīgas” situācijas.
99. Tomēr nedomāju, ka minētie regulas apsvērumi būtu noderīgi, lai kliedētu iesniedzējtiesas šaubas, jo:
– pirmais no tiem attiecas uz datu apstrādes risku identificēšanu un novērtēšanu, kā arī pasākumiem to novēršanai vai mazināšanai. Tas ataino jebkuras apstrādes nevēlamās sekas un “jo īpaši” uzsver dažas no tām, visticamāk, tāpēc, ka tās ir smagākas;
– otrajā no tiem ir atsauce uz datu aizsardzības pārkāpumiem, brīdinot, ka to sekas var būt būtiskas.
100. No VDAR 146. apsvēruma formulējuma (pārziņiem ir jākompensē “jebkurš kaitējums”) (71) arī neizriet kritēriji, kas ļautu atbildēt uz šo jautājumu.
101. Līdz ar šā apsvēruma iekļaušanu VDAR šī regula nepārprotami ietver nemateriālo kaitējumu, par kuru Direktīvā 95/46 nekas nav teikts (72). Taču konkrēti šajā lietā Tiesai uzdotais jautājums netika aplūkots.
102. Šajā pašā VDAR 146. apsvērumā atzīts, ka “kaitējuma jēdziens būtu plaši jāinterpretē, ņemot vērā Tiesas judikatūru, tādā veidā, kas pilnībā atbilst šīs regulas mērķiem”.
103. Neesmu pārliecināts, ka šī norāde būtu visai lietderīga datu aizsardzības kontekstā, jo Tiesa vēl nebija lēmusi par šo jautājumu, kad tika pieņemta VDAR (73). Ja vēlme bija atsaukties uz spriedumiem par civiltiesisko atbildību, kas reglamentēta citās direktīvās vai regulās, tad būtu iederējusies norāde uz analoģiju.
104. Patiesībā Tiesa nav izstrādājusi vispārēju “kaitējuma” definīciju, kas ir piemērojama bez izšķirības jebkurā jomā (74). Ciktāl tas attiecas uz šajā lietā aplūkoto aspektu (proti, nemateriālo kaitējumu), no Tiesas judikatūras var secināt, ka:
– ja interpretējamās normas mērķis (vai viens no mērķiem) ir personas vai noteiktas personu kategorijas aizsardzība (75), kaitējuma jēdzienam jābūt plašam;
– saskaņā ar šo kritēriju kompensācija ir attiecināma arī uz nemateriālu kaitējumu pat tad, ja tas interpretētajā normā nav minēts (76).
105. Lai gan Tiesas judikatūra ļauj apgalvot, ka iepriekš izklāstītajā izpratnē Savienības tiesībās pastāv nemateriālā kaitējuma atlīdzināšanas princips, neuzskatu, ka no tā savukārt varētu izrietēt princips, ka jebkāds nemateriālais kaitējums, lai cik tas būtu nopietns, ir atlīdzināms.
106. Tiesa ir atzinusi, ka ar Savienības normām ir saderīga valsts tiesību norma, kas kompensācijas aprēķināšanai nemateriālo kaitējumu, kas saistīts ar miesas bojājumiem satiksmes negadījuma dēļ, nošķir atkarībā no šā negadījuma cēloņa (77).
107. Tiesa ir arī izvērtējusi, kādi apstākļi var izraisīt nemateriālu kaitējumu atbilstoši katrā lietā piemērojamajai normai (78), bet (ja vien nekļūdos) nav tieši lēmusi par šā kaitējuma smaguma nosacījumu (79).
108. Ņemot vērā nupat izklāstīto, manuprāt, uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.
109. Savas nostājas pamatošanai atgādināšu, ka nav tā, ka VDAR vienīgais mērķis būtu nodrošināt pamattiesības uz personas datu aizsardzību (80), un ka tās nodrošināšanas sistēma ietver dažādu veidu mehānismus (81).
110. Šajā kontekstā iederīgs ir Tiesai ieteiktais nošķīrums starp atlīdzināmu nemateriālo kaitējumu un citām no tiesiskuma neievērošanas izrietošām neērtībām, kas sava nenozīmīguma dēļ ne vienmēr dod tiesības uz kompensāciju.
111. Šāds nošķīrums valstu tiesību sistēmās tiek uztverts kā neizbēgamas dzīves sabiedrībā sekas (82). Tiesai nav svešs šis nošķīrums, kuru tā atzīst, šādas nopietnās problēmas vai neērtības izdalot kā autonomu kategoriju attiecībā pret kaitējumu jomās, kurās tā uzskata, ka par šīm neērtībām pienākas atlīdzinājums (83). Nekas neliedz šo nošķīrumu pārņemt arī VDAR.
112. Turklāt VDAR 82. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz kompensāciju man nešķiet piemērots instruments, lai izskaustu pārkāpumus personas datu apstrādē, ja datu subjektam tie rada tikai dusmas un sarūgtinājumu.
113. Ikviens personas datu aizsardzības normas pārkāpums mēdz izraisīt datu subjektā kādu negatīvu reakciju. Kompensācija par vienām vienīgām dusmām, ko izraisa tas, ka cita persona neievēro likumu, ir viegli sajaucama ar kompensāciju bez kaitējuma, kuras esamību jau esmu izslēdzis.
114. No praktiskā viedokļa nav efektīvi iekļaut kompensējamā nemateriālajā kaitējumā vienkāršu sarūgtinājumu, ņemot vērā neērtības un grūtības, ar kādām prasītājs sastopas, ceļot prasību tiesā (84), un atbildētājs – gatavojot aizstāvību (85).
115. Liedzot tiesības uz kompensāciju par vieglām vai pārejošām sajūtām vai emocijām (86) saistībā ar apstrādes noteikumu pārkāpumu, datu subjekts nepaliek pavisam neaizsargāts. Kā jau esmu norādījis pirmā jautājuma kontekstā, VDAR sistēma šim subjektam piedāvā citus tiesību aizsardzības līdzekļus.
116. Nešaubos, ka starp gluži vienkāršu sarūgtinājumu vien (kas nav kompensējams) un patiesu nemateriālu kaitējumu (kas ir kompensējams) esošā robeža ir visai smalka, kā arī apzinos, cik sarežģīti ir teorētiski norobežot šīs abas kategorijas un tās piemērot konkrētā tiesvedībā. Šis grūtais uzdevums ir jāveic dalībvalstu tiesām, kuras, iespējams, savos nolēmumos nevarēs izvairīties no tā, kā sabiedrība katrā konkrētā brīdī uztver pieļaujamo iecietību apstākļos, kad šīs jomas normas pārkāpuma subjektīvās sekas nepārsniedz de minimis robežvērtību (87).
V. Secinājumi
117. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu atbildēt Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 82. pants ir interpretējams tādējādi, ka:
lai atzītu tiesības uz kompensāciju par kaitējumu, kas minētās regulas pārkāpuma rezultātā ir nodarīts personai, nepietiek tikai ar normas pārkāpumu pašu par sevi vien, ja šā pārkāpuma rezultātā netiek nodarīts attiecīgs materiālais vai nemateriālais kaitējums.
Regulā 2016/679 paredzētā nemateriālā kaitējuma kompensēšana neattiecas uz vienkāršu sarūgtinājumu, ko cietusī persona var just šīs regulas normu pārkāpuma dēļ. Valsts tiesām ir jānosaka, kad katrā konkrētā gadījumā savu īpatnību dēļ subjektīvās nepatīkamās izjūtas var uzskatīt par nemateriālo kaitējumu.