VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2010. gada 4. martā (*)

Dempings – Tādu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu imports, kuriem ir ādas virsa – Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss – Individuāla pieeja – Atlase – Tiesības uz aizstāvību – Vienlīdzīga attieksme – Kaitējums – Tiesiskā paļāvība – Pienākums norādīt pamatojumu

Apvienotās lietas T‑407/06 un T‑408/06

Zhejiang Aokang Shoes Co., Ltd (Yongjia, Ķīna),

prasītāja lietā T‑407/06,

Wenzhou Taima Shoes Co., Ltd (Wenzhou, Ķīna),

prasītāja lietā T‑408/06,

ko pārstāv I. Makvejs [I. MacVay], solicitor, R. Tomsons [R. Thompson], QC, un K. Bīls [K. Beal], barrister,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv Dž. P. Hikss [J.‑P. Hix], pārstāvis, kam palīdz G. Berišs [G. Berrisch], advokāts,

atbildētāju,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv H. van Vlīts [H. van Vliet] un T. Šarfs [T. Scharf], pārstāvji,

Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC) (Brisele, Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja F. Flemminks [P. Vlaemminck], G. Zonnekeins [G. Zonnekeyn] un S. Verhulsts [S. Verhulst], vēlāk – Flemminks un A. Ibēra [A. Hubert], advokāti,

un

BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas (Monte Urano, Itālija), un 16 citas personas, kuras iestājušās lietā, kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā un kuras pārstāv Dž. Čelona [G. Celona], P. Tabellini [P. Tabellini] un K. Kavaljēra [C. Cavaliere], advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasībām daļēji atcelt Padomes 2006. gada 5. oktobra Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV L 275, 1. lpp.), tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītājām.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] (referents) un A. Ditrihs [A. Dittrich],

sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 11. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        Grozītās Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “pamatregula”), 1. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1. Antidempinga nodevu [maksājumu] var piemērot visām precēm par dempinga cenām, kuru brīva apgrozība Kopienā rada zaudējumus [kaitējumu].

2. Preci uzskata par dempinga preci, ja to eksportē uz Kopienu par cenu, kas parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī ir zemāka, salīdzinot ar līdzīgas preces cenu [kas ir zemāka nekā salīdzināmā cena, kas piemērojama līdzīgai precei parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī].”

2        Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmo daļu “normālo vērtību parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī [parastās tirdzniecības operācijās] ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti”.

3        Saistībā ar uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusa piešķiršanas nosacījumiem pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Veicot antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz importu no [..] Ķīnas Tautas Republikas [..], normālo vērtību nosaka atbilstīgi 1. līdz 6. punktam, ja, pamatojoties uz pienācīgi argumentētiem iesniegumiem, ko iesniedz viens vai vairāki izmeklēšanai pakļauti ražotāji, [..] iespējams pierādīt, ka konkrētie ražotāji attiecībā uz līdzīgu produktu ražošanu un pārdošanu darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos. Ja to nav iespējams veikt [ja tas tā nav], tad piemēro a) apakšpunkta noteikumus.”

4        Saskaņā ar pamatregulas 9. panta 6. punktu:

“6. Ja Komisija ir ierobežojusi pārbaudi saskaņā ar 17. pantu, antidempinga nodeva [maksājums], ko piemēro precēm, kuras importē eksportētāji vai ražotāji, kas tika informējuši par sevi saskaņā ar 17. pantu, bet kuri netika iekļauti pārbaudāmo sarakstā, nepārsniedz vidējo svērto dempinga starpību, kas konstatēta izlasē pārbaudītajām pusēm. [..] Precēm, ko importē eksportētāji vai ražotāji, uz kuriem attiecas 17. pantā paredzētie individuālie noteikumi [individuālā pieeja], piemēro individuālās nodevas [maksājumus].”

5        Saistībā ar atlases metodi pamatregulas 17. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1. Gadījumos, kad ir daudz sūdzības iesniedzēju, eksportētāju vai importētāju, preču vai darījumu veidu [preču veidu vai darījumu], izmeklēšanu var ierobežot ar pieņemamu pušu, produktu [preču] vai darījumu skaitu, ko nosaka, veicot statistiski derīgu atlasi, pamatojoties uz atlases laikā pieejamo informāciju, vai ar vislielāko pārstāvēto preču, pārdošanas vai eksporta apjomu, kādu ir iespējams pieņemami izpētīt atvēlētajā termiņā.

[..]

3. Gadījumos, kad pārbaudi ierobežo saskaņā ar šo pantu, tomēr ir jāaprēķina individuāla dempinga starpība katram sākotnēji neizvēlētam eksportētājam vai ražotājam, kurš ir iesniedzis nepieciešamo informāciju šajā regulā noteiktajā termiņā, izņemot gadījumus, kad eksportētāju vai ražotāju skaits ir tik liels, ka atsevišķas [individuālas] pārbaudes attiecīgi būtu pārmērīgi apgrūtinošas un neļautu savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.”

6        Attiecībā uz kaitējuma esamības noteikšanu pamatregulas 3. panta 1., 2. un 6. punktā ir paredzēts:

“1. Ja nav norādīts citādi, ievērojot šo regulu, termins “zaudējumi” [“kaitējums”] nozīmē būtiskus zaudējumus [būtisku kaitējumu] Kopienas ražošanas nozarei, būtisku zaudējumu [būtiska kaitējuma] draudus Kopienas ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtisku aizkavēšanu, un to interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem.

2. Zaudējumu [kaitējuma esamības] noteikšanā pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvi pārbauda gan a) importa par dempinga cenām apjomu un ietekmi uz līdzīgu preču cenām Kopienas tirgū, gan b) šāda importa turpmāko ietekmi uz Kopienas ražošanas nozari.

[..]

6. Pamatojoties uz visiem būtiskajiem pierādījumiem, kas iesniegti saistībā ar 2. pantu [punktu], parāda, ka imports par dempinga cenām rada zaudējumus [kaitējumu] šīs regulas nozīmē. Tas jo īpaši parāda, ka apjoma un/vai cenas līmeņi, kas noteikti, ievērojot 3. pantu [punktu], ir ietekmējuši Kopienas ražošanas nozari, kā paredzēts 5. punktā, un ka šī ietekme ir vērojama tādā pakāpē, ka to var dēvēt par būtisku ietekmi.”

7        Saskaņā ar pamatregulas 9. panta 4. punkta pēdējo teikumu “antidempinga nodevu [maksājumu] apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam jābūt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu zaudējumus [kaitējumu] Kopienas ražošanas nozarei”.

8        Saskaņā ar pamatregulas 18. panta 3. un 4. punktu:

“3. Ja arī ieinteresētās puses iesniegtā informācija nav nevainojama visos aspektos, tā tomēr būtu jāņem vērā, ar noteikumu, ka neviens no trūkumiem nerada nevajadzīgus sarežģījumus precīza un pieņemama konstatējuma iegūšanai un ka informācija tiek iesniegta savlaicīgi un ir pierādāma, un attiecīgā puse lietas labā ir darījusi, ko spējusi.

4. Ja pierādījumi vai informācija netiek pieņemta, par iemesliem tūlīt informē šo pierādījumu vai informācijas iesniedzēju un dod iespēju sniegt turpmākus paskaidrojumus norādītajā termiņā. Ja paskaidrojumus atzīst par neapmierinošiem, konstatējumus izpauž un publicē, norādot šādu pierādījumu [vai informācijas] noraidīšanas iemeslus.”

9        Pamatregulas 20. panta 1., 2., 4. un 5. punktā ir noteikts:

“1. Sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji un to pārstāvības apvienības un eksportētājvalsts pārstāvji var pieprasīt, lai viņus informē par sīkāku informāciju, kas ir pamatā būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir ieviesti pagaidu pasākumi. Pieprasījumi par šādas informācijas izpaušanu ir jāiesniedz rakstveidā tūlīt pēc pagaidu pasākumu ieviešanas, un informācija ir jāsniedz rakstveidā pēc iespējas ātrāk.

2. Šīs regulas [šā panta] 1. punktā minētās puses var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu vai pārtraukt [izbeigt] izmeklēšanu un lietu, neieviešot pasākumus, īpašu uzmanību veltot informācijai par faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kurus izmantoja, ieviešot kādu no pagaidu pasākumiem.

[..]

4. Informācijas galīgo nodošanu atklātībai sniedz rakstveidā. Ievērojot prasību par konfidenciālas informācijas aizsardzību, galīgo informāciju sniedz pēc iespējas ātrāk un parasti ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms galīgā lēmuma pieņemšanas vai Komisijas priekšlikuma par galīgo rīcību, ievērojot 9. pantu, iesniegšanas. Ja Komisija tajā brīdī nevar informēt par noteiktiem faktiem vai apsvērumiem, tie ir jādara zināmi pēc iespējas ātrākā laikā. Informācijas atklāšana neierobežo turpmākos Komisijas vai Padomes lēmumus, bet, ja šāds lēmums balstās uz kādu atšķirīgu faktu vai apsvērumu, tie ir jādara zināmi pēc iespējas ātrāk.

5. Protestus [apsvērumus], kas tikuši iesniegti pēc informācijas galīgās nodošanas atklātībai, ņem vērā tikai tad, ja tos saņem laikposmā, kādu Komisija nosaka katrai atsevišķajai lietai, un tam ir jābūt vismaz 10 dienas ilgam, ņemot vērā lietas steidzamību.”

10      Saskaņā ar Līguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu (OV L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “antidempinga kodekss”), kas iekļauts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 3. lpp.) 1.A pielikumā, 6.9. punktu:

“Institūcijas pirms galīgā nolēmuma pieņemšanas informē visas ieinteresētās puses par būtiskajiem faktiem, kuri tiek izskatīti un uz kuriem pamatojams lēmums par to, vai piemērot definitīvus [galīgos] pasākumus. Šāda informācija sniedzama pietiekoši savlaicīgi, lai puses varētu aizstāvēt savas intereses.”

 Prāvas priekšvēsture un apstrīdētā regula

11      Prasītājas Zhejiang Aokang Shoes Co., Ltd un Wenzhou Taima Shoes Co., Ltd ir Ķīnā reģistrētas sabiedrības, kas ražo un eksportē apavus.

12      No Ķīnas importētie apavi ietilpa noteiktās Kombinētās nomenklatūras klasēs, uz kurām attiecās kvantitātes kvotu režīms, kura darbības termiņš beidzies 2005. gada 1. janvārī.

13      Eiropas Kopienu Komisija pēc sūdzības, ko 2005. gada 30. maijā bija iesniegusi Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC), uzsāka antidempinga procedūru attiecībā uz tādu noteiktu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importu, kuriem ir ādas virsa. Paziņojums par šīs procedūras uzsākšanu tika publicēts 2005. gada 7. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 166, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par uzsākšanu”).

14      Ņemot vērā lielo iesaistīto personu skaitu, paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta a) apakšpunktā bija paredzēts piemērot pārbaudi izlases veidā saskaņā ar pamatregulas 17. pantu.

15      Prasītājas sazinājās ar Komisiju, 2005. gada 25. jūlijā sniedzot tai paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta e) apakšpunktā paredzēto informāciju, lai tām tiktu piešķirts sabiedrības, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss (turpmāk tekstā – “TES”) vai – ja šāds statuss netiktu piešķirts – lai tām tiktu piemērota individuāla pieeja (turpmāk tekstā – “IP”). Ar 2006. gada 13. janvāra elektroniskā pasta vēstuli prasītāju padomdevējs uzdeva Komisijai jautājumu par tās plāniem attiecībā uz procedūru saistībā ar tiem TES/IP pieprasījumiem, ko iesnieguši eksportētāji, kas nav atlasīti un kuru pieprasījumi nav tikuši izskatīti individuāli. Ar 2006. gada 17. janvāra elektroniskā pasta vēstuli Komisija norādīja, ka, tā kā izmeklēšana nav pabeigta, tā atsakās paust savu viedokli par šo jautājumu.

16      2006. gada 23. martā Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 553/2006 par pagaidu antidempinga maksājuma noteikšanu dažu tādu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu ievedumiem, kuriem ir ādas virsa (OV L 98, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”).

17      Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas devīto apsvērumu dempinga un kaitējuma izmeklēšana attiecās uz laikposmu no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas laikposms”). Pārbaude attiecībā uz faktoriem, kuri bija svarīgi kaitējuma novērtēšanai, attiecās uz laikposmu no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 31. martam (turpmāk tekstā – “aplūkotais laikposms”).

18      Ņemot vērā nepieciešamību noteikt normālo vērtību attiecībā uz Ķīnas un Vjetnamas ražotāju eksportētāju, kam nevarēja piešķirt TES, precēm, pārbaudes apmeklējums nolūkā noteikt normālo vērtību, pamatojoties uz datiem par analogu valsti – šajā gadījumā Brazīlijas Federatīvo Republiku –, tika veikts trīs Brazīlijas uzņēmumu telpās (pagaidu regulas preambulas astotais apsvērums).

19      No pagaidu regulas preambulas 10., 11., 40. un 41. apsvēruma izriet, ka attiecīgajās precēs būtībā ietilpst sandales, zābaki, ielas apavi un pilsētas apavi – visi ar dabīgās ādas vai mākslīgās ādas virsu. Turklāt no pagaidu regulas preambulas 12.–31. apsvēruma izriet, ka Komisija no attiecīgās preces definīcijas ir izslēgusi pēc speciālām tehnoloģijām izgatavotus sporta apavus (Special Technology Athletic Footwear, turpmāk tekstā – “STAF”) un tajā iekļāvusi bērnu apavus.

20      Dempinga noteikšanas ietvaros Komisija ir izmantojusi pārbaudi atlases veidā. Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 55. apsvērumu no Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, kas izteikuši vēlmi piedalīties pārbaudē, 154 izmeklēšanas laikposmā bija eksportējuši preces uz Kopienu. Saskaņā ar to pašu preambulas apsvērumu minētās sabiedrības sākotnēji tika uzskatītas par sabiedrībām, kas sadarbojas, un tika ņemtas vērā, veicot atlasi pārbaudei.

21      No pagaidu regulas preambulas 57. apsvēruma izriet, ka galu galā Komisija ir atlasījusi 13 Ķīnas ražotājus eksportētājus, kas pārstāvēja vairāk nekā 20 % no Ķīnas eksporta uz Kopienu apjoma. Saskaņā ar tās pašas regulas preambulas 59. apsvērumu, veicot minēto atlasi, tika ņemti vērā šādi kritēriji: pirmkārt, ražotāja eksportētāja lielums attiecībā uz eksporta pārdevumiem uz Kopienu un, otrkārt, ražotāja eksportētāja lielums attiecībā uz pārdevumiem iekšzemes tirgū. Attiecībā uz šo pēdējo kritēriju Komisija pagaidu regulas preambulas 60. apsvērumā ir norādījusi, ka ar pārdevumiem iekšzemes tirgū saistītie dati palielina izlases reprezentativitāti, sniedzot informāciju par cenām un izmaksām saistībā ar attiecīgās preces ražošanu un pārdošanu iekšzemes tirgos. Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 61. apsvērumu atlasītās Ķīnas sabiedrības pārstāvēja 25 % no eksporta uz Kopienu apjoma un 42 % no to eksportētāju pārdevumiem iekšzemes tirgū, kuri sadarbojās izmeklēšanā. Atbilstoši tam pašam preambulas apsvērumam STAF izslēgšana būtiski neietekmēja izlases reprezentativitāti.

22      Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 62. apsvērumu ražotājus eksportētājus, kuri netika atlasīti pārbaudei, informēja par to, ka katrs antidempinga maksājums attiecībā uz tiem tiks aprēķināts saskaņā ar pamatregulas 9. panta 6. punktu. Saistībā ar šo ražotāju eksportētāju pieprasījumiem aprēķināt individuālu dempinga starpību atbilstoši pamatregulas 9. panta 6. punktam un 17. panta 3. punktam Komisija pagaidu regulas preambulas 64. apsvērumā ir uzskatījusi, ka individuāla to pārbaude pārmērīgi apgrūtinātu tās uzdevumu un neļautu tai savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu. Šajos apstākļos dempinga starpību šiem ražotājiem noteica, pamatojoties uz atlasīto sabiedrību vidējo svērto dempinga starpību (pagaidu regulas preambulas 135. un 143. apsvērums).

23      Ar 2006. gada 7. aprīļa vēstuli Komisija atbilstoši pamatregulas 14. panta 2. punktam un 20. panta 1. punktam nosūtīja prasītājām attiecīgi pagaidu regulas kopiju un dokumentu, kas ietver sīkāku informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, ar ko ir pamatoti paredzētie pagaidu antidempinga maksājumi (turpmāk tekstā – “starpposma informācijas dokuments”). Komisija aicināja prasītājas iesniegt tai savus iespējamos apsvērumus par šiem dokumentiem līdz 2006. gada 8. maijam.

24      Ar 2006. gada 7. jūlija faksimilu Komisija atbilstoši pamatregulas 20. panta 2.–4. punktam nosūtīja prasītājām galīgo informācijas dokumentu par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, ar ko ir pamatots priekšlikums noteikt galīgos antidempinga maksājumus.

25      Minētā dokumenta H sadaļā Komisija ir izklāstījusi savus apsvērumus attiecībā uz Eiropas Savienības Padomei piedāvātajiem galīgajiem antidempinga pasākumiem. Saistībā ar pasākumu veidu Komisija ir norādījusi, pirmkārt, ka ražotāju saistības nepārdot preci zemāk par cenu līmeni, kas novērstu būtisku kaitējumu Kopienas nozarei, nav uzskatāmas par atbilstošiem pasākumiem un, otrkārt, ka būtu jāpiemēro atlikto maksājumu sistēma (galīgā informācijas dokumenta 278.–291. punkts).

26      Saistībā ar atlikto maksājumu sistēmu Komisija ir norādījusi, ka importa apjomam nozīmīga kaitējumu Kopienas nozarei radoša ietekme ir kopš 2005. gada 1. janvāra, kvotu režīma darbības termiņa beigu datuma (skat. šā sprieduma 12. punktu). Pirmo trīs 2005. gada mēnešu laikā, kas ietilpst izmeklēšanas laikposmā (skat. šā sprieduma 17. punktu), Kopienas nozares stāvoklis ir proporcionāli pasliktinājies, un šī pasliktināšanās aplūkotajā laikposmā bija vislielākā attiecībā uz vairākiem ekonomiskajiem rādītājiem, tādiem kā rentabilitāte, pārdošanas cena, tirgus daļas, pārdevumi, nodarbinātība un ražošana. Šajos apstākļos Komisija, nosakot kaitējuma esamību, īpašu uzmanību ir pievērsusi dempinga kvantitatīvajam aspektam. Tātad tā ir uzskatījusi, ka tikai ievedumi, kas pārsniedz noteiktu apjomu, rada kaitējumu un ka līdz ar to nav jāparedz ad valorem maksājumius, lai atjaunotu godīgas konkurences apstākļus. Tādējādi antidempinga maksājumi būtu jāpiemēro tikai importēto preču daudzumiem, kas pārsniedz noteiktu ikgadējo apjomu. Aplūkojamajā gadījumā šāda atlikto maksājumu sistēma atbilstu mērķim novērst kaitējumu, jo tajā tiktu ņemta vērā kvotu režīma iedarbība un tiktu līdzsvarotas attiecīgo personu intereses. Tātad piedāvātie antidempinga maksājumi būtu jāpiemēro tikai ievedumiem, kas pārsniegtu robeždaudzumu – 140 miljonus no Ķīnas ievesto apavu pāru gadā. Šis daudzums atspoguļoja Komisijas novērtējumu par importu no Ķīnas 2005. gadā, ņemot vērā daudzumus, kas tika importēti 2004. gadā (galīgā informācijas dokumenta 285.–287. un 291. punkts).

27      Līdz ar to Komisija galīgo antidempinga maksājumu, kas būtu vienāds ar kaitējuma novēršanas starpību, ierosināja noteikt ievedumiem, kas pārsniedz robeždaudzumu – 140 miljonus Ķīnas izcelsmes apavu pāru gadā. Šī starpība bija noteikta references cenu samazinājuma līmenī, proti, 23 % apmērā (galīgā informācijas dokumenta 293. punkts).

28      Komisija aicināja prasītājas iesniegt tai savus apsvērumus par galīgo informācijas dokumentu līdz 2006. gada 17. jūlijam.

29      Ar 2006. gada 28. jūlija vēstuli Komisija nosūtīja prasītājām papildu galīgo informācijas dokumentu. Atbilstoši tā pirmajām divām rindkopām šā dokumenta mērķis bija informēt ieinteresētās personas par ierosinātajiem grozījumiem galīgo antidempinga maksājumu struktūrā. Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāts (ĢD) bija izskatījis dažu ieinteresēto personu iesniegtos apsvērumus attiecībā uz sākotnēji paredzēto atlikto maksājumu sistēmu (skat. šā sprieduma 25.–27. punktu). Pamatojoties uz minēto dokumentu, Komisija ir atteikusies no šādas sistēmas idejas. Savas jaunās pieejas ietvaros Komisija ir uzsvērusi, ka importa pieaugums, kas rada būtisku kaitējumu, ir noticis 2004. gadā un ildzis līdz izmeklēšanas laikposma beigām un ka 2005. gads bija pirmais gads, kurā uz apavu importu no Ķīnas neattiecās kvotu režīms. Turklāt Komisija ir noteikusi importa apjomu, kas nerada kaitējumu, pamatojoties uz importu no Ķīnas un Vjetnamas 2003. gadā, proti, 109 miljonus apavu pāru. Saskaņā ar minēto jauno pieeju šā apjoma ekonomiskā ietekme ir jāņem vērā, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni. Tātad, pirmkārt, kaitējuma novēršanas līmenis ir ticis pazemināts, lai ņemtu vērā importa apjomu, kas nerada kaitējumu, un, otrkārt, galīgie maksājumi tiek piemēroti, sākot no pirmā importētā apavu pāra. Izmantojot šo metodi, kurā bija paredzēti četri minētajā dokumentā izklāstīti posmi, Komisija secināja, ka ievedumiem no Ķīnas atbilstoši “mazākā maksājuma principam” ir jāpiemēro galīgais antidempinga maksājums, kas būtu vienāds ar kaitējuma novēršanas līmeni, aplūkojamajā lietā – 16,5 %.

30      Lai formalizētu šo jauno priekšlikumu, Komisija 2006. gada 28. jūlija vēstulei ir pievienojusi punktus, kuri jāiekļauj galīgā informācijas dokumenta jaunajā H sadaļā un ar kuriem jāaizstāj punkti sadaļā, kas atbilst minētajai sadaļai (skat. šā sprieduma 25. punktu). Komisija 278. un 279. punktā, kuri jāiekļauj galīgā informācijas dokumenta jaunajā H sadaļā, ir norādījusi, ka tikai ievedumi, kas pārsniedza noteiktu apjomu pirms kvotu režīma darbības termiņa beigām, varēja radīt būtisku kaitējumu un tāpēc, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni, pamatojoties uz izmeklēšanas laikposma rezultātiem, ir jāņem vērā, ka daži importētie daudzumi nebija radījuši kaitējumu. Līdz ar to daudzumi, kas nebija radījuši būtisku kaitējumu, bija jāņem vērā, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni. Tā paša dokumenta 280. punktā Komisija ir aprakstījusi piemērojamo metodi.

31      Komisija aicināja prasītājas iesniegt tai savus apsvērumus par papildu galīgo informācijas dokumentu līdz 2006. gada 2. augustam. Prasītājas ir iesniegušas savus apsvērumus minētajā datumā.

32      2006. gada 5. oktobrī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV L 275, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Ar apstrīdēto regulu Padome ir noteikusi galīgo antidempinga maksājumu apavu ar dabīgās ādas vai mākslīgās ādas virsu importam, izņemot sporta apavus, STAF, čības un citus telpās valkājamus apavus un apavus ar aizsargplāksnīti purngalā, kuru izcelsmes valsts ir Ķīna un kuri atbilst vairākiem Kombinētās nomenklatūras kodiem (apstrīdētās regulas 1. pants). Galīgā antidempinga maksājuma likme, kas piemērojama neto cenai ar piegādi līdz Kopienas robežai pirms muitošanas, prasītāju ražotajiem apaviem tika noteikta 16,5 % apmērā. Saskaņā ar apstrīdētās regulas 3. pantu tā ir spēkā divus gadus.

33      Jautājumiem, kas saistīti ar vairāku sabiedrību iesniegtajiem pieprasījumiem piešķirt TES, par kuriem Komisija nebija paudusi viedokli, Padome ir veltījusi apstrīdētās regulas preambulas 60.–65. apsvērumu.

34      Atbilstoši minētajiem preambulas apsvērumiem apstāklis, ka Komisija nav atbildējusi atsevišķi uz katru tai iesniegto pieprasījumu šajā sakarā, nav pamatregulas pārkāpums. Gluži otrādi, tas atbilst pamatregulas 17. pantam. Minētajā pantā paredzētā atlases metode ir piemērojama arī gadījumā, kad liels iesaistīto sabiedrību skaits lūdz piešķirt vai nu TES, vai IP. Aplūkojamajā lietā ārkārtīgi lielā pieprasījumu skaita dēļ, ko iesniegušas iesaistītās sabiedrības, administrācijai, lai prasības, kas saistītas ar, cik vien iespējams, individualizētu lietas analīzi, saskaņotu ar obligāto termiņu ievērošanu, ir palikusi vienīgi iespēja izskatīt tikai tos pieprasījumus, ko iesniegušas atlasītās sabiedrības. Tas nozīmē, ka visām sabiedrībām, kas nav atlasītas, būtu jāpiemēro vidējā svērtā starpība, kas aprēķināta atlasītajām sabiedrībām. No tā izriet, ka sūdzības par administratīvo procesu, saskaņā ar kurām dempinga aprēķins nebija reprezentatīvs, arī būtu jānoraida.

35      Šie apsvērumi ir derīgi arī saistībā ar pieprasījumiem piešķirt IP.

36      Saistībā ar maksājumu līmeni, kas nepieciešams, lai novērstu importa no Ķīnas radīto kaitējumu, Padome apstrīdētās regulas preambulas 296.–301. apsvērumā, pārņemot tajos 275.–280. punktu, kas iekļauti galīgā informācijas dokumenta jaunajā H sadaļā un pievienoti papildu galīgajam informācijas dokumentam (skat. šā sprieduma 30. punktu), ir norādījusi, ka bija jāņem vērā aplūkojamās procedūras īpatnības, tostarp tas, ka līdz 2005. gada 1. janvārim pastāvēja kvotu režīms. Tā kā kvotu režīms novērsa būtiska kaitējuma nodarīšanu Kopienas nozarei, bet savukārt importa apjoma pieaugumam pēc šā režīma izbeigšanās bija īpaši nozīmīga kaitējumu radoša ietekme, Padome ir uzskatījusi, ka vienīgi imports, kura apjoms pārsniedz zināmu līmeni pirms kvotu režīma atcelšanas, var radīt būtisku kaitējumu. Līdz ar to kaitējuma slieksnim, kas noteikts, pamatojoties uz izmeklēšanas laikposma rezultātiem, jāatspoguļo fakts, ka konkrēti importa apjomi šādu būtisku kaitējumu nerada. Šīs operācijas, kas balstīta uz 2003. gada importa apjoma rādītājiem, rezultātā importam no Ķīnas tiek noteikts kaitējuma slieksnis 16,5 % apmērā, nevis slieksnis 23 % apmērā, kas būtu piemērojams saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 295. apsvērumu gadījumā, ja Padome nebūtu ņēmusi vērā šīs lietas īpatnības.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

37      Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2006. gada 21. decembrī, prasītājas cēla šīs prasības.

38      Ar dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2007. gada 2. aprīlī, Komisija lūdza atļauju iestāties šajās lietās Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2007. gada 4. oktobra vēstuli Komisija informēja Pirmās instances tiesu, ka tā atsakās iesniegt iestāšanās rakstu, bet piedalīsies tiesas sēdēs.

39      Ar dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2007. gada 5. aprīlī, CEC lūdza atļauju iestāties šajās lietās Padomes prasījumu atbalstam.

40      Ar dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2007. gada 13. aprīlī, Provincia di Ascoli Piceno (Itālija), Comune di Monte Urano (Itālija), BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas un 16 citas Itālijas sabiedrības, kas ražo apavus un kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā, lūdza atļauju iestāties šajās lietās Padomes prasījumu atbalstam.

41      Ar 2007. gada 4. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas un CEC, kā arī BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. un 16 citu Itālijas sabiedrību, kas ražo apavus (turpmāk tekstā – “Itālijas ražotāji”), pieteikumus par iestāšanos lietā. Savukārt Provincia di Ascoli Piceno un Comune di Monte Urano pieteikumi tika noraidīti.

42      Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai attiecīgi tika nodotas šīs lietas.

43      Ar pieteikumiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti 2007. gada 4. oktobrī, Provincia di Ascoli Piceno un Comune di Monte Urano saskaņā ar Tiesas Statūtu 57. panta pirmo daļu ir iesniegušas apelācijas sūdzību, ar kuru tās lūdz atcelt 2007. gada 4. septembra rīkojumu tiktāl, ciktāl tajā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi to pieteikumus par iestāšanos lietā. Ar diviem 2008. gada 25. janvāra rīkojumiem lietās C‑463/07 P(I) un C‑462/07 P(I) Provincia di Ascoli Piceno un Comune di Monte Urano/Padome (Krājumā nav publicēti) Tiesas priekšsēdētājs minētās apelācijas sūdzības noraidīja.

44      CEC un Itālijas ražotāji savus iestāšanās rakstus iesniedza attiecīgi 2007. gada 15. un 18. oktobrī.

45      Ar 2009. gada 8. janvāra rīkojumu Pirmās instances tiesas astotās palātas priekšsēdētājs pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas nolēma atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 50. pantam apvienot lietas T‑407/06 un T‑408/06 mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

46      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu.

47      2009. gada 11. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

48      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītājām;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        piespriest personām, kas iestājušās lietā, segt savus tiesāšanās izdevumus.

49      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasības par nepieņemamām vai nepamatotām;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

50      Komisija lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasības.

51      CEC un Itālijas ražotāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasības;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

52      Pamatojot savas prasības, prasītājas izvirza septiņus pamatus, kas attiecīgi saistīti ar:

–        pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu;

–        pamatregulas 9. panta 5. punkta pārkāpumu;

–        tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu;

–        tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu;

–        nepareizu to antidempinga starpības aprēķinu;

–        pamatregulas 20. panta pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu attiecībā uz Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu;

–        kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu.

53      Ar saviem pirmajiem trīs pamatiem, kā arī piekto pamatu prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi dažādas kļūdas tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl tā ir atteikusies tām piešķirt TES vai IP, pat neizskatot to pieprasījumu piešķirt TES/IP.

54      Visi šie pamati tiks izskatīti kopā turpmāk.

 Par pirmajiem trīs pamatiem, kā arī piekto pamatu, kas saistīti ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta un 9. panta 5. punkta pārkāpumu, vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un prasītāju antidempinga starpības nepareizu aprēķinu

 Lietas dalībnieku argumenti

55      Prasītājas norāda, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta noteikumi neļauj atsaukties uz pamatregulas 17. pantu, lai eksportētājam atteiktu tiesības iesniegt TES pieprasījumu un tiesības uz to, ka Komisija to izskata.

56      Tas izrietot vispirms no pamatregulas 2. panta 7. punkta gramatiskās interpretācijas. Saskaņā ar minētās normas tekstu TES pieprasījums esot jāiesniedz un jāizskata attiecībā uz katru ražotāju atsevišķi un Kopienu iestādēm, pamatojoties uz pieprasījuma iesniedzēja sniegtajiem pierādījumiem, esot jāatbild uz jautājumu, vai tas atbilst attiecīgajiem kritērijiem, un pamatregulas 17. pantā šajā sakarā neesot paredzēts izņēmums. Tātad Padomei neesot bijis tiesību ne noteikt dempinga starpību, ne risināt jautājumus par kaitējumu, iepriekš nelemjot par TES pieprasījumiem.

57      Šo pieeju apstiprinot apsvērumi, kas saistīti ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta pieņemšanas priekšvēsturi, kā arī šīs normas mērķis, proti, individuāli pārbaudīt dažādu uzņēmumu uzvedību un darbības apstākļus, ņemot vērā tautsaimniecības reformas Ķīnā. “TES/IP pieprasījuma veidlapa” apstiprinot Komisijas pienākumu izskatīt šādu pieprasījumu, neparedzot šajā sakarā izņēmumus.

58      Turklāt Padomes nostāja esot pretrunā judikatūrai, kurā jau ir noteikts, pirmkārt, ka TES var piešķirt tikai eksportētājiem, kas iesnieguši pieprasījumu un kas atbilst attiecīgajiem nosacījumiem, un, otrkārt, ka šā pieprasījuma analīzes rezultāts nevar tikt piemērots vispārīgi. Turklāt judikatūrā esot noteikts, ka TES piešķiršanas procedūra ir atšķirīga no procedūras, kas saistīta ar galīgo antidempinga maksājumu noteikšanu, un ka iestādēm ir individuāli jāpārbauda katrs pieprasījums piešķirt minēto statusu. Aplūkojamajā lietā prasītājām pat neesot bijis iespējas apstrīdēt iestāžu vērtējumu attiecībā uz jautājumu, vai prasītājas atbilst TES piešķiršanas nosacījumiem.

59      Par labu prasītāju vērtējumam liecinot arī iestāžu administratīvā prakse, saskaņā ar kuru iestādes nekad neatsakoties izskatīt TES pieprasījumu, pat ja pieprasījuma iesniedzēju skaits ir liels, kā arī neraugoties uz atlases metodes izmantošanu.

60      Tāpat vienlīdzīgas attieksmes princips liekot iestādēm izskatīt visus TES pieprasījumus, nevis tikai tos, ko iesniegušas atlasītās sabiedrības. Nevarot tikt izvirzīts nekāds objektīvs iemesls, kas attaisnotu šādu “diskrimināciju”, un pamatregulas 17. pants nevarot tikt piemērots tādā veidā, lai pieļautu šādu nevienlīdzīgu attieksmi pret attiecīgajiem uzņēmējiem. Gluži otrādi, ar judikatūru neesot pieļauta iespēja izmantot atlasi, lai lemtu par TES/IP pieprasījumiem. Turklāt – pretēji Padomes apgalvojumiem – atlases veikšana, nezinot to Ķīnas uzņēmēju procentuālo daļu, kuriem būtu jāpiešķir TES, kaitējot tās reprezentativitātei.

61      Tā, izmantojot atlases metodi, iestādēm būtu jāpiemēro sabiedrībām, kas nav iekļautas izlasē, bet kuru TES/IP pieprasījumi tikuši apmierināti, vidējā svērtā dempinga starpība, kas noteikta atlasītajām sabiedrībām, kurām ir TES vai attiecīgā gadījumā IP. Šī operācija, kas neietver individuālās dempinga starpības aprēķinu katram eksportētājam, kas nav iekļauts atlasē, bet kuram ir TES, neradot nekādu administratīvo slodzi, ko Padome nevarētu uzņemties.

62      Turpretim iestāžu piemērotās metodes dēļ attieksme pret visiem uzņēmējiem, kas nav iekļauti atlasē, esot viena un tā pati, nenošķirot uzņēmējus, kam būtu jāpiešķir TES, no tiem, kam tas nav piešķirams.

63      Šie argumenti un secinājumi esot spēkā arī saistībā ar IP pieprasījumiem atbilstoši pamatregulas 9. panta 5. punktam. Prasītājas esot iesniegušas IP pieprasījumu gadījumam, ja tiks noraidīts to TES pieprasījums. Minētajā normā esot noteikti īpaši kritēriji, kas Komisijai jāņem vērā, izvērtējot pieprasījumus. Tomēr Komisija esot izskatījusi tikai atlasīto eksportētāju IP pieprasījumus, iepriekš neinformējot prasītājas.

64      Prasītājas uzskata, ka pamatregulas 9. panta 5. punkta gramatiskā un teleoloģiskā interpretācija, vienlīdzīgas attieksmes princips un iepriekšējā administratīvā prakse apstiprina to secinājumus.

65      Gadījumā, ja Pirmās instances tiesa noraidītu pirmos divus pamatus, prasītājas apgalvo, ka, neizskatot to TES/IP pieprasījumus, iestādes esot pārkāpušas tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Paziņojumā par uzsākšanu prasītājas, kā arī visi attiecīgie eksportētāji esot aicināti iesniegt TES/IP pieprasījumus noteiktajā termiņā un esot bijis norādīts, ka normālās vērtības noteikšana attiecībā uz ražotājiem, kuru pieprasījumi tiks apmierināti, tiks veikta saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Līdz ar to prasītājas uzskata, ka Komisija nevarēja ar atpakaļejošu spēku grozīt savu nostāju un atteikties izskatīt pienācīgi iesniegtos pieprasījumus. Turklāt Komisija paziņojumā par uzsākšanu esot paredzējusi piemērot atšķirīgus noteikumus un procedūras, lai veiktu atlasi un izskatītu TES/IP pieprasījumus. “TES/IP pieprasījuma veidlapa” nepārprotami norādot uz to, ka tiks izskatīts ikviens pieprasījums.

66      Līdz ar to prasītājas uzskata, ka iestādēm bija jāpaziņo attiecīgajiem eksportētājiem par izmaiņām procedūrās, kuras bija piemērojamas jau ilgu laiku. Bez šādas paziņošanas prasītāji varēja pamatoti cerēt, ka Komisija izskatīs to TES/IP pieprasījumus un ka Padome rīkosies tā, kā aprakstīts šā sprieduma 61. punktā. Šajos apstākļos prasītājām esot atņemta iespēja izvirzīt savus argumentus par to pieprasījuma pamatotību administratīvajā procesā, kā arī iespēja apstrīdēt iestāžu vērtējumu šajā sakarā Kopienu tiesā. Administratīvas ērtības apsvērumi nevarot atspēkot šo prasītāju sniegto vērtējumu.

67      Visbeidzot, prasītājas uzskata, ka, piemērojot pamatregulas 17. pantu tās 2. panta 7. punkta un 9. panta 5. punkta vietā, Padome ir atkāpusies no savas iepriekšējās prakses un ir veikusi nepareizu dempinga starpības aprēķinu. Saskaņā ar minēto praksi vidējā svērtā dempinga starpība, kas noteikta atlasītajiem uzņēmējiem, kuriem ir piešķirts TES vai ir piemērojama IP, bija piemērojama uzņēmējiem, kas nav iekļauti atlasē un kam ir tāds pats statuss vai uz ko attiecas tāda pati pieeja. Atbilstoši minētajai metodei prasītājām būtu bijis jānosaka dempinga starpība, kas noteikta Foshan City Nanhai Golden Step Industrial Co., Ltd (turpmāk tekstā – “Golden Step”), atlasītajai sabiedrībai, kurai bija piešķirts TES. Aplūkojamajā lietā prasītājām tika piemērota dempinga starpība 28,9 % apmērā, kas atbilst vidējai svērtajai dempinga starpībai, kura noteikta atlasītajiem uzņēmējiem, kuru TES/IP pieprasījumi ir noraidīti, t.i., neņemot vērā starpību 9,7 % apmērā, kas aprēķināta attiecībā uz Golden Step. Tātad, pat ja tiktu pieņemts, ka Padome patiešām visām sabiedrībām, kas nav iekļautas atlasē, bija vēlējusies piemērot atlasīto sabiedrību vidējo svērto dempinga starpību, tas tā tomēr šajā gadījumā nav noticis.

68      Padome vispirms atgādina, ka Kopienu tiesas veiktajai pārbaudei attiecībā uz Kopienu iestāžu vērtējumiem tirdzniecības aizsardzības pret dempinga importu pasākumu jomā ir jāaprobežojas ar pārbaudi, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai pareizi ir norādīti apstākļi, uz kuriem balstīta apstrīdētā izvēle, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo apstākļu novērtējumā un vai nav pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana.

69      Turpinājumā Padome norāda, ka TES vai IP piešķiršana nav mērķis pats par sevi, bet gan viens no posmiem dempinga starpības aprēķināšanā. Līdz ar to iestādes ir izmantojušas atlasi nevis tādēļ, lai lemtu par TES/IP pieprasījumiem, bet lai noteiktu eksportētāju dempinga starpību, kas ir pieeja, kura atļauta pamatregulas 17. pantā. Tādējādi apgalvojums, ka pamatregulā nav noteikumu, kas ļautu piemērot atšķirīgu attieksmi pret atlasītajiem eksportētājiem un tiem, kas nav iekļauti atlasē, būtu jānoraida.

70      Attiecībā uz procedūru Padome norāda, ka gadījumā, ja iestādes izmanto tādas valsts eksportētāju atlasi, kurā nav tirgus ekonomikas, tās pārbauda katra atlasītā eksportētāja individuālo situāciju un attiecīgos gadījumos pārbauda tā iesniegto pieprasījumu. Attiecībā uz eksportētājiem, kas nav iekļauti atlasē, iestādes piemēro vidējo svērto dempinga starpību, kura noteikta atlasītajiem uzņēmējiem (šajā lietā – 28,9 %). Šie pēdēji uzņēmēji tomēr varētu iesniegt vajadzīgo informāciju, lai tiem tiktu aprēķināta individuāla dempinga starpība pamatregulas 17. panta 3. punktā minētajos apstākļos. Ar šo pēdējo normu iestādēm ir atstāta plaša rīcības brīvība šajā sakarā, jo tām nav pienākuma izskatīt šos pieprasījumus gadījumā, ja eksportētāju vai ražotāju skaits ir tik liels, ka atsevišķas pārbaudes būtu pārmērīgi apgrūtinošas un neļautu savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu. No tā izriet, ka TES piešķiršana eksportētājam, kas nav iekļauts atlasē, nekādi neietekmē šā eksportētāja situāciju, ja Komisija attiecībā uz to nolemj neaprēķināt individuālo dempinga starpību saskaņā ar pamatregulas 17. panta 3. punktu.

71      Aplūkojamajā lietā 141 Ķīnas eksportētājs un 73 Vjetnamas eksportētāji, kas nav iekļauti atlasē, ir iesnieguši TES/IP pieprasījumus. Tātad saskaņā ar pamatregulas 17. panta 3. punktu iestādes ir rīkojušās pareizi, nepārbaudot šos pieprasījumus, jo šāda pārbaude, pat ja tā attiektos tikai uz dokumentiem, faktiski neļautu pabeigt izmeklēšanu noteiktajos termiņos. Šajos apstākļos Padome eksportētājiem, kas nav iekļauti atlasē, ir piemērojusi visu atlasīto eksportētāju vidējo svērto dempinga starpību.

72      Padome uzskata, ka prasītāju norādītā judikatūra neattiecas uz veidu, kādā iestādēm ir jāveic atlase, lai aprēķinātu dempinga starpību attiecībā uz eksportu no valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, un tajā nekas nav teikts par tādu TES pieprasījumu novērtēšanu, ko iesniegušas sabiedrības, kuras nav iekļautas atlasē. Līdz ar to minētā judikatūra neapstiprina prasītāju nostāju.

73      Turklāt apstāklim, ka iestādes iepriekšējās izmeklēšanās, kurās bija iesaistīts mazāks skaits sabiedrību, bija izskatījušas uzņēmēju, kas nebija iekļauti atlasē, TES/IP pieprasījumus, nav nozīmes, jo, pirmkārt, procedūra aplūkojamajā lietā atbilda pamatregulas 17. panta 3. punktam un, otrkārt, iestādēm piešķirtās rīcības brīvības mērķis ir ļaut tām pielāgot savu praksi katra konkrētā gadījuma īpatnībām. No tā izriet, ka iestādes nav pārkāpušas “nediskriminācijas principu”. Vēl jo vairāk – atšķirīgā attieksme pret atlasītajām sabiedrībām, no vienas puses, un sabiedrībām, kuras nav iekļautas atlasē, no otras puses, ir objektīvi pamatota ar ārkārtīgi lielo pieprasījumu skaitu, kuru individuāla pārbaude liegtu pabeigt izmeklēšanu noteiktajos termiņos.

74      Turklāt vidējās svērtās dempinga starpības, kas noteikta atlasītajām sabiedrībām, kurām piešķirts TES vai attiecīgos gadījumos IP, piemērošana sabiedrībām, kuras nav iekļautas atlasē, bet kuru TES/IP pieprasījums ir ticis apmierināts, varētu būt tikai iestādēm pieejama iespēja. Tomēr pamatregula neliek iestādēm piemērot šo pieeju. Turklāt prasītājas nav pierādījušas, ka aplūkojamajā lietā pamatregulas 17. panta piemērošanas rezultāts ir acīmredzami nepiemērots.

75      Padome uzskata, ka motīvu identiskuma dēļ otrais pamats, ņemot vērā, ka TES pieprasījumu izskatīšanas procesuālie noteikumi ir tādi paši kā IP pieprasījumiem, ir jānoraida.

76      Attiecībā uz trešo pamatu Padome atgādina, ka, lai varētu veiksmīgi atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ir nepieciešams, lai, pirmkārt, administrācija sniegtu attiecīgajai personai precīzus un beznosacījuma individuālus solījumus un, otrkārt, lai šie solījumi šai personai radītu pamatotas cerības. Neviens no šiem nosacījumiem aplūkojamajā lietā nav izpildīts.

77      Komisija nevienā brīdī nav sniegusi prasītājām precīzu un beznosacījuma solījumu, ka tā novērtēs to TES/IP pieprasījumus pat gadījumā, ja tās netiks atlasītas. Šajā sakarā paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta b) apakšpunktā ir precizēts, ka, ja Komisija veiks ražotāju eksportētāju atlasi, tā var nolemt neaprēķināt individuālās dempinga starpības ražotājiem eksportētājiem, kas nav atlasīti, ja to skaits būs tik liels, ka individuāla pārbaude pārmērīgi apgrūtinātu Komisijas uzdevumu un neļautu tai savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.

78      Tātad jebkurš rūpīgs uzņēmējs varēja saprast, ka, izņemot gadījumus, kad tas ir iekļauts atlasē vai ražotāju eksportētāju skaits ir mazāks par paredzēto, Komisija nenoteiks individuālo dempinga starpību, neaprēķinās normālo vērtību, pamatojoties uz uzņēmēja grāmatvedības datiem, un līdz ar to nepieņems lēmumu par tā TES/IP pieprasījumu. Tas pats attiecas uz “TES/IP pieprasījuma veidlapu”, jo tajā brīdī, kad šī veidlapa tika nosūtīta ražotājiem, Komisija nezināja ne to pieprasījumu skaitu, ko tā saņems, ne arī sabiedrību, kas tiks atlasītas, identitāti. Līdz ar to šo veidlapu nevar interpretēt kā tādu, kurā sniegts precīzs solījums, ka visi TES/IP pieprasījumi tiks izskatīti.

79      Turklāt prasītājas nav pierādījušas, ka tām ir nodarīts kaut kāds kaitējums sakarā ar apgalvoto to tiesiskās paļāvības pārkāpšanu. Visbeidzot, iestādes, rīkojoties šādā veidā, nav atkāpušās no iepriekšējās prakses un nav pārsniegušas savas rīcības brīvības robežas.

80      Attiecībā uz piekto pamatu Padome uzskata, ka tā ietvaros iesniegtie argumenti ir balstīti uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru iestādes ir izmantojušas atlasi, lai pieņemtu lēmumu par TES/IP pieprasījumiem. Turklāt Padome prasītājām esot piemērojusi vidējo svērto dempinga starpību, kas noteikta visām atlasītajām sabiedrībām (tostarp Golden Step).

81      CEC atbalsta Padomes argumentus un uzsver, ka Komisija ir izmantojusi atlases metodi, lai aprēķinātu dempinga starpības, nevis lai lemtu par TES/IP pieprasījumiem. Ņemot vērā to eksportētāju skaitu, kas bija pieprasījuši TES vai IP, nosacījumi šīs metodes piemērošanai esot acīmredzami izpildīti. Tātad iestādēm neesot bijis pienākums saskaņā ar pamatregulas 17. panta 3. punktu lemt par TES/IP pieprasījumiem, ko iesnieguši eksportētāji, kuri nebija iekļauti atlasē, jo šāda pārbaude neļautu savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu. Turklāt šāds pienākums būtu pretrunā minētās normas mērķim.

82      Attiecībā uz apgalvoto tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu CEC piebilst, ka uzņēmējiem nav pamata tiesiskai paļāvībai uz to, ka situācija saglabāsies, – tā var tikt mainīta, Kopienas iestādēm izmantojot savu rīcības brīvību.

 Vispārējās tiesas vērtējums

83      Pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar pamatregulas 17. panta 1. un 3. punkta tekstu atlases – kā metodes, kas ļauj tikt galā ar lielu skaitu sūdzības iesniedzēju, eksportētāju, importētāju, preču veidu vai darījumu, – izmantošana ierobežo izmeklēšanu. Šo vērtējumu apstiprina pamatregulas 9. panta 6. punkts, saskaņā ar kuru neatlasītie ražotāji netiek iekļauti pārbaudāmo sarakstā.

84      Tomēr pamatregulā ir paredzēts, ka šādas ierobežošanas gadījumā iestādēm ir jāizpilda divi pienākumi. Vispirms attiecīgajai atlasei ir jābūt reprezentatīvai [statistiski derīgai] pamatregulas 17. panta 1. un 2. punkta izpratnē. Turklāt pamatregulas 9. panta 6. punktā ir paredzēts, ka neatlasītajiem ražotājiem noteiktā dempinga starpība nevar pārsniegt vidējo svērto dempinga starpību, kas noteikta atlasītajām pusēm.

85      Otrkārt, šī pēdējā norma, to aplūkojot kopsakarā ar pamatregulas 17. panta 3. punktu, uz kuru tajā ir atsauce, sniedz katram neatlasītajam ražotājam iespēju pieprasīt aprēķināt individuālu dempinga starpību ar nosacījumu, ka tas iesniedz visu nepieciešamo informāciju šajā sakarā noteiktajos termiņos un ka šī operācija pārmērīgi neapgrūtina Komisijas uzdevumu un neliedz tai savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.

86      Treškārt, pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka normālo vērtību nosaka atbilstīgi šīs pašas normas 1.–6. punktam, ja, pamatojoties uz pieteikumiem, ko iesniedzis viens vai vairāki izmeklēšanai pakļauti ražotāji, ir pierādīts, ka ir izpildīti minētā punkta c) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi.

87      Tādējādi – kā uz to norāda Padome – neatlasītie ražotāji var pieprasīt individuālās dempinga starpības aprēķinu – kas nozīmē, ka iepriekš ir jāpieņem TES/IP pieprasījums gadījumā, ja runa ir par valstīm, uz kurām attiecas pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunkts –, pamatojoties tikai uz minētās regulas 17. panta 3. punktu. Tomēr šī pēdējā norma dod Komisijai pilnvaras novērtēt, vai, ņemot vērā TES/IP pieprasījumu skaitu, to pārbaude pārmērīgi neapgrūtinātu tās uzdevumu un ļautu tai savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.

88      No iepriekš minētajiem apsvērumiem vispirms izriet, ka atlases metodes izmantošanas gadījumā neatlasītajiem uzņēmējiem ar pamatregulu nav piešķirtas beznosacījuma tiesības uz individuālās dempinga starpības aprēķinu. Šāda pieprasījuma apmierināšana ir atkarīga no Komisijas lēmuma attiecībā uz pamatregulas 17. panta 3. punkta piemērošanu.

89      Turklāt, tā kā saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu TES vai IP piešķiršanas mērķis ir tikai noteikt normālās vērtības aprēķina metodi, lai aprēķinātu individuālās dempinga starpības, Komisijai nav pienākuma izskatīt neatlasīto uzņēmēju TES/IP pieprasījumus tad, ja tā, piemērojot pamatregulas 17. panta 3. punktu, secina, ka šādu starpību aprēķināšana pārmērīgi apgrūtinātu tās uzdevumu un neļautu tai savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.

90      Visbeidzot, aplūkojamajā lietā nav strīda par to, ka individuālo dempinga starpību aprēķināšana visiem uzņēmējiem, kas nav tikuši atlasīti un kas iesnieguši attiecīgus pieprasījumus, pārmērīgi apgrūtinātu iestāžu uzdevumu un neļautu savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.

91      Tādēļ prasītāju argumenti, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktā esot noteikts Komisijas pienākums izskatīt neatlasīto uzņēmēju TES/IP pieprasījumus, tostarp gadījumā, ja tiem nav piemērota individuālā dempinga starpība, ir jānoraida. Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka prasītāju minētā judikatūra, saskaņā ar kuru Komisija lemj par TES vai IP piešķiršanu, pamatojoties uz katra tai iesniegtā pieprasījuma pārbaudi, nenozīmē, ka šai iestādei ir jāpārbauda katrs pieprasījums pat tad, ja tā neplāno aprēķināt individuālās dempinga starpības saskaņā ar pamatregulas 17. panta 3. punktu.

92      Tas pats attiecas uz prasītāju argumentu par vienlīdzīgas attieksmes principa attiecībā pret atlasītajām un neatlasītajām sabiedrībām pārkāpumu (skat. šā sprieduma 60. punktu). Šo divu kategoriju sabiedrības ir atšķirīgās situācijās, jo attiecībā uz pirmās kategorijas sabiedrībām Komisijai noteikti ir jāaprēķina individuālā dempinga starpība, kas nozīmē, ka iepriekš ir jāizskata un jāapmierina TES/IP pieprasījums, bet attiecībā uz otrās kategorijas sabiedrībām tai nav pienākuma noteikt individuālo starpību. Līdz ar to vienlīdzīgas attieksmes principa, kas aizliedz, no vienas puses, līdzīgu situāciju aplūkošanu dažādi un, no otras puses, atšķirīgu situāciju aplūkošanu vienādi, ja vien šādai attieksmei nav objektīvi iemesli, ievērošana neprasa vienādu attieksmi pret šo divu kategoriju sabiedrībām.

93      Attiecībā uz argumentu par vienlīdzīgas attieksmes principa attiecībā pret [dažādām] neatlasītajām sabiedrībām pārkāpumu aplūkojamajā lietā – pretēji prasītāju apgalvojumiem – nevar uzskatīt, ka šis princips liek Komisijai pieņemt lēmumus par visiem tai iesniegtajiem TES/IP pieprasījumiem tādējādi, lai neatlasītajiem ražotājiem vai eksportētājiem, kuriem tomēr būtu piešķirts TES vai IP, varētu tikt piemērota vidējā svērtā dempinga starpība, kas noteikta atlasītajām sabiedrībām, kurām piešķirts TES vai IP.

94      Kā norādīts šā sprieduma 87.–91. punktā, gadījumā, ja TES/IP pieprasījumu skaits ir tik liels, ka to pārbaude neļautu iestādēm savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu, iestādēm saskaņā ar pamatregulas 17. panta 3. punktu nav pienākuma pieņemt lēmumus par visiem šiem pieprasījumiem, pat vienīgi nolūkā neatlasīto sabiedrību vidū nošķirt tās, kurām varētu vai nevarētu tikt piešķirts TES vai IP, lai tām piemērotu atlasīto sabiedrību, kurām piešķirts TES vai IP, vidējo svērto dempinga starpību, tomēr neaprēķinot individuālā dempinga starpību.

95      Aplūkojamajā lietā Komisijai ir iesniegts 141 TES/IP pieprasījums no Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, un līdz ar to, pat ja tiktu pieņemts, ka tos varētu izskatīt, pamatojoties vienīgi uz dokumentiem, un nebūtu jāpārbauda šie dati, veicot pārbaudes uz vietas pie attiecīgajiem ražotājiem vai eksportētājiem, Komisija ir pareizi uzskatījusi, ka pieprasījumu skaits acīmredzami ir pārāk liels, lai būtu iespējams tos izskatīt, neapdraudot savlaicīgu izmeklēšanas pabeigšanu.

96      Tātad ir jākonstatē, ka prasītāju minētā atšķirīgā attieksme, kas ir raksturīga pamatregulas 17. pantā paredzētajai atlases metodei, aplūkojamajā lietā ir attaisnota ar Komisijai iesniegto TES/IP pieprasījumu īpaši lielo skaitu.

97      Tādējādi, lai gan Komisija bija tiesīga rīkoties tādā veidā, kā to aprakstījušas prasītājas šā sprieduma 61. punktā, ne pamatregula, ne vienlīdzīgas attieksmes princips nenosaka tai pienākumu rīkoties šādi.

98      Tādu pašu iemeslu dēļ ir jānoraida otrais pamats, jo tādi paši apsvērumi ir derīgi attiecībā uz neatlasīto sabiedrību iesniegto IP pieprasījumu izskatīšanu.

99      Saistībā ar apgalvojumu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šis princips attiecas uz ikvienu personu, kurai Kopienu iestāde ir radījusi pamatotas cerības. Turklāt neviens nevar izvirzīt apgalvojumu par šā principa pārkāpumu, ja administrācija nav viņam sniegusi precīzus solījumus (Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum/Komisija, Krājums, I‑5479. lpp., 147. punkts).

100    No paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta a) apakšpunkta i) daļas ceturtā ievilkuma un it īpaši no 1. zemsvītras piezīmes, kas attiecas uz minēto punktu, izriet, ka Komisija attiecīgos uzņēmējus ir informējusi par iespēju izmantot atlases metodi atbilstoši pamatregulas 17. pantam un par to, ka šādā gadījumā varētu lūgt individuālo [dempinga] starpību aprēķinu neatlasītajām sabiedrībām saskaņā ar pamatregulas 17. panta 3. punktu. Šī informācija ir atkārtota paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta b) apakšpunktā. Tātad apstāklis, ka attiecīgie uzņēmēji ir tikuši aicināti iesniegt TES/IP pieprasījumus, nav pielīdzināms precīzam beznosacījuma un saskaņotam solījumam, ka tie tiks izskatīti.

101    Šajā sakarā ir jāatzīst arī, ka apstāklis, ka Komisija ilgu laiku nereaģēja, nevar būt uzskatāms par solījumu, kas radītu prasītājām tiesisku paļāvību. Šī reakcijas neesamība neietekmē paziņojumā par uzsākšanu izmantotā skaidrā formulējuma jēgu.

102    Saistībā ar iebildumu par atkāpšanos no iestāžu prakses iepriekšējo izmeklēšanu laikā ir jāatgādina, ka Komisija nav pārsniegusi rīcības brīvības, kas tai piešķirta ar pamatregulas 17. panta 3. punktu, robežas, uzskatot, ka visu neatlasīto Ķīnas ražotāju eksportētāju iesniegto TES/IP pieprasījumu pārbaude neļautu tai pabeigt izmeklēšanu pamatregulā noteiktajos termiņos. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumos, kad iestādēm ir rīcības brīvība attiecībā uz to politikas īstenošanai vajadzīgo līdzekļu izvēli, uzņēmējiem nav pamata tiesiskai paļāvībai, ka tiks saglabāts sākotnēji izvēlētais līdzeklis, ko iestādes var grozīt, īstenojot savu kompetenci (Tiesas 1987. gada 7. maija spriedums lietā 258/84 Nippon Seiko/Padome, Recueil, 1923. lpp., 34. punkts, un 1992. gada 10. marta spriedums lietā C‑171/87 Canon/Padome, Recueil, I‑1237. lpp., 41. punkts).

103    Visbeidzot, attiecībā uz piekto pamatu ir jānorāda, ka, tā kā iestādes nav pieļāvušas kļūdu tiesību piemērošanā, neizskatot neatlasīto uzņēmēju iesniegtos TES/IP pieprasījumus un piemērojot tiem atlasīto sabiedrību vidējo svērto dempinga starpību, tās šā iemesla dēļ nav izdarījušas kļūdu prasītāju dempinga starpības aprēķinā. Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka Golden Step noteiktā dempinga starpība – kā uz to norādījusi Padome – ir ņemta vērā, aprēķinot atlases vidējo svērto dempinga starpību.

104    No tā izriet, ka pirmie trīs pamati, kā arī piektais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

105    Prasītājas uzskata, ka Kopienu iestādes, tikai 2006. gada jūlijā informējot prasītājas par savu nodomu neizskatīt to TES/IP pieprasījumus, ir pārkāpušas prasītāju tiesības uz aizstāvību, kā arī pamatregulas 18. panta 4. punktu un nav izpildījušas pienākumu norādīt to lēmuma pamatojumu. Lai gan ir tiesa, ka prasītājām ar galīgo informācijas dokumentu tika paziņots, ka to TES/IP pieprasījumi netiks izskatīti sakarā ar to neiekļaušanu atlasīto uzņēmumu sarakstā, tomēr attiecīgajā stadijā tām vairs nebija iespējas apstrīdēt lēmumu par atlasīto uzņēmumu saraksta izveidi. Pagaidu regulā nebija norādīts ne tas, ka neatlasīto ražotāju TES/IP pieprasījumi netiks izskatīti, ne arī tas, ka atlasīto uzņēmumu saraksts tiek izveidots, ņemot vērā Ķīnas ražotāju, kuriem būtu piešķirams TES, procentuālo daļu. Turklāt prasītājas aicina Padomi uzrādīt Ķīnas valdības paziņojumu, kurā tā ir apstrīdējusi atlases reprezentativitāti.

106    Tā kā Komisija nebija paziņojusi par atlases metodi izmeklēšanas pirmo 11 mēnešu laikā, prasītājām esot bijusi liegta iespēja lūgt Komisiju izveidot attiecīgo sarakstu no kandidātiem, kas varētu iegūt TES. Šis apstāklis esot arī antidempinga kodeksa 6.9. punkta (skat. šā sprieduma 10. punktu) pārkāpums. Turklāt nevarot izslēgt iespēju, ka Ķīnas iestādes, ja tās būtu zinājušas, ka iestādes neplāno izskatīt neatlasīto sabiedrību TES/IP pieprasījumus, būtu iebildušas pret atlasīto uzņēmumu sastāvu. Šajos apstākļos esot aizskartas arī prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo tām neesot bijis iespējas iesniegt savus argumentus attiecībā uz to TES/IP pieprasījumu noraidīšanu.

107    Padome, kuru atbalsta Komisija, CEC un Itālijas ražotāji, apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.

 Vispārējās tiesas vērtējums

108    Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai saskaņā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu uzņēmumiem, ko skar izmeklēšanas procedūra, kas notiek pirms antidempinga regulas pieņemšanas, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savu vērtējumu attiecībā uz dempinga un no tā radušos kaitējuma pastāvēšanu (Tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedums lietā C‑49/88 Al‑Jubail Fertilizer/Padome, Recueil, I‑3187. lpp., 17. punkts, un 2000. gada 3. oktobra spriedums lietā C‑458/98 P Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, I‑8147. lpp., 99. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 19. novembra spriedums lietā T‑147/97 Champion Stationery u.c./Padome, Recueil, II‑4137. lpp., 55. punkts, un 2002. gada 21. novembra spriedums lietā T‑88/98 Kundan un Tata/Padome, Recueil, II‑4897. lpp., 132. punkts).

109    Aplūkojamajā lietā ir jānorāda, ka Komisija – kā tas izriet no pagaidu regulas preambulas 62., 64., 135. un 143. apsvēruma – bija darījusi zināmu, ka visi antidempinga maksājumi attiecībā uz neatlasītajiem ražotājiem tiek aprēķināti saskaņā ar pamatregulas 9. panta 6. punktu un ka šo ražotāju dempinga starpība ir noteikta, aprēķinot atlasīto sabiedrību vidējo svērto dempinga starpību.

110    Tātad pagaidu regulā Komisija bija darījusi zināmu savu nostāju par neatlasīto uzņēmēju dempinga starpības aprēķina metodi, t.i., atlasīto sabiedrību vidējās dempinga starpības piemērošanu. Šī metode nozīmēja, ka minēto uzņēmēju iesniegtie TES/IP pieprasījumi netiks izskatīti, jo šādai izskatīšanai nav jēgas attiecīgās procedūras ietvaros.

111    No tā izriet, ka kopš pagaidu regulas un starpposma informācijas dokumenta (skat. šā sprieduma 23. punktu) paziņošanas stadijas prasītājām bija iespēja izteikt savu viedokli par metodi, ko Komisija izmantoja to dempinga starpības aprēķinam. Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida iebildums, kas saistīts ar 1994. gada antidempinga kodeksa 6.9. punkta pārkāpumu, jo minētajā normā noteikts vienīgi izmeklētāju iestāžu pienākums darīt zināmus faktus un apsvērumus, ar kuriem pamatota galīgo maksājumu piemērošana.

112    Attiecībā uz iebildumu par to, ka Komisijai par savu nodomu neizskatīt prasītāju TES/IP pieprasījumus būtu bijis jāpaziņo prasītājām stadijā, kas tām ļautu lietderīgi apstrīdēt atlases reprezentativitāti, ir jānorāda, ka Komisija – kā tas ir norādīts šā sprieduma 100. punktā – paziņojumā par uzsākšanu attiecīgos uzņēmējus ir informējusi par iespēju izmantot atlases metodi atbilstoši pamatregulas 17. pantam un par to, ka šādā gadījumā saskaņā ar pamatregulas 17. panta 3. punktu varētu lūgt individuālo dempinga starpību aprēķinu neatlasītajām sabiedrībām.

113    Ņemot vērā, ka neatlasīto uzņēmumu TES/IP pieprasījumu neizskatīšana ir rīcība, kas atbilst pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktam un 17. pantam (skat. šā sprieduma 88.–91. punktu), prasītājas kopš izmeklēšanas sākuma varēja zināt, ka Komisija var atteikties no šādu pieprasījumu izskatīšanas, ja tiks izpildīti šīs regulas 17. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi. Turklāt Komisijai nebija pienākuma ieņemt galīgo nostāju šajā sakarā izmeklēšanas uzsākšanas stadijā, jo tolaik tās rīcībā nebija visu elementu, kas tai ļautu novērtēt, vai tā varēs aprēķināt individuālās dempinga starpības neatlasītajiem uzņēmējiem. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

114    Tā kā šā sprieduma 106. punktā izklāstītie iebildumi ir balstīti uz premisu, ka iestādes neesot ievērojušas savus pienākumus attiecībā uz prasītāju tiesību uz aizstāvību aizsardzību, tie arī ir noraidāmi.

115    No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par sesto pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 20. panta pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

116    Prasītājas norāda, ka iestādes tām atbilstoši neesot paziņojušas par jauno faktu vērtējumu attiecībā uz Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu un neesot sniegušas tām iespēju iesniegt savas piezīmes par šo jauno vērtējumu saistībā ar galīgo maksājumu struktūru (skat. šā sprieduma 24.–30. punktu). Turklāt Komisija neesot pietiekami izklāstījusi iemeslus, kādēļ bija jāgroza tās vērtējums un jāizmanto dati, kas atšķiras no tiem, kuri bija ietverti Komisijas pirmajā priekšlikumā.

117    Lai gan 2006. gada 7. jūlija galīgajā informācijas dokumentā Komisija esot uzskatījusi, ka 140 miljonu apavu pāru imports gadā nerada kaitējumu Kopienas nozarei, tā savā 2006. gada 28. jūlija papildu galīgajā informācijas dokumentā esot ievērojami samazinājusi šo skaitli līdz 41,5 miljoniem pāru, nenorādot iemeslus šim grozījumam, kurš izraisīja “aplamas sekas”, apvēršot – veicot manipulācijas ar references gadiem – uzlikto maksājumu lielumu attiecībā uz Ķīnu un Vjetnamu. Saistībā ar to ekonomisko pamatojumu kvotu, kas ieviestas ar atlikto maksājumu sistēmu, mērķis esot reaģēt uz spiedienu, kas izriet no importa apjoma, bet pats imports neesot uzskatāms par negodīgas prakses rezultātu; savukārt antidempinga maksājumi esot uzskatāmi par atbildi uz negodīgu dempinga praksi. Atšķirības starp šīm divām sistēmām esot nozīmīgas arī starptautiskās tirdzniecības līmenī, jo atlikto maksājumu sistēma nozīmējot, ka noteikts importa apjoms ir atbrīvots no jebkādiem maksājumiem, savukārt sistēma, kas tikusi pieņemta galu galā, attiecoties uz visu importu. Ņemot vērā šīs atšķirības, piecu dienu laiks, ko Komisija devusi prasītājām, lai tās iesniegtu savus apsvērumus par jauno priekšlikumu, esot bijis nepietiekams, – par to prasītājas esot sūdzējušās administratīvā procesa laikā.

118    Apstrīdētajā regulā, kuras preambulas 301. apsvērumā ir izmantots pēdējais Komisijas priekšlikums, neesot ietverts pietiekams pamatojums attiecībā uz šo atšķirību un neesot norādīti iemesli jaunās metodes piemērošanai. Toties apstrīdētās regulas preambulas 301. apsvērumā esot tikai atkārtots papildu galīgā informācijas dokumenta 280. punkta formulējums, kurā neesot ietverta nekāda cita informācija. Turklāt papildu galīgajā informācijas dokumentā neesot nekādu skaitļu vai aprēķina, kas būtu apstrīdētās regulas preambulas 301. apsvērumā aprakstītās metodes pamatā, un tas neļaujot noskaidrot, kāpēc tikuši izmantoti gadi, vērtības un daudzumi, kas atšķiras no pirmajā priekšlikumā izmantotajiem. Turklāt iestādes esot pārkāpušas pamatregulas 20. pantu, kurā ir prasīts paziņot informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata Komisija plāno ierosināt galīgo pasākumu veikšanu. Faktu vērtējums, kas ir jaunās Komisijas pieejas pamatā, neesot ne izskaidrots, ne arī pamatots.

119    Turklāt Komisija esot pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, jo tā neesot ļāvusi prasītājām lietderīgi darīt zināmu savu nostāju par vairākiem svarīgiem jautājumiem, tādiem kā jaunā priekšlikuma pamatotība, apgalvoto faktu un apstākļu pareizība un atbilstība, veiktie aprēķini un pierādījumi, ko Komisija iesniegusi, lai atbalstītu savus secinājumus par dempingu un Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu. Starp divām sistēmām pastāvot būtiskas atšķirības faktu vērtējumā, uz kuru tās balstītas. Šīs atšķirības esot izraisījušas pilnīgi pretējas sekas Ķīnas un Vjetnamas ražotājiem, lai gan Komisija nav paskaidrojusi, kā tā ir sasniegusi šo rezultātu, un nav arī sniegusi ieinteresētajām personām iespēju izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

120    Padomes mēģinājums minimizēt atšķirības starp diviem priekšlikumiem, norādot, ka pieņemtajā sistēmā ir ņemts vērā apstāklis, ka tikai ievedumi, kas pārsniedz noteiktus robeždaudzumus, rada kaitējumu, nozīmējot antidempinga maksājumu uzlikšanu importam, kurš nerada kaitējumu, un tas ir pretrunā pamatregulas 1. panta 1. punktam. Turklāt apstākli, ka prasītājām izdevās sniegt dažus apsvērumus attiecībā uz šo sistēmu termiņā, kas bija īsāks nekā pamatregulas 20. panta 5. punktā paredzētais minimālais 10 dienu termiņš, nevarot izmantot pret prasītājām, un tas nevarot novērst Komisijas sniegtās informācijas nepietiekamību. Jautājums, vai Komisijas sniegtais termiņš no prasītāju tiesību uz aizstāvību ievērošanas viedokļa bija pietiekams, esot jānovērtē, ņemot vērā grozījumu Komisijas izmantotajā metodē mērogu, kā arī datu vai paskaidrojumu neesamību attiecībā uz jauno juridisko un faktisko apstākļu vērtējumu. Šajā sakarā prasītājas norāda, ka gadījumā, ja iestādes nesniedz pietiekamus paskaidrojumus par to izmantoto metodi un faktu novērtējumu, apstāklim, ka [attiecīgajām personām] ir izdevies sniegt dažus apsvērumus, esot ierobežota vērtība un tas nenozīmējot, ka ir izpildītas pamatregulas 20. pantā paredzētās prasības un Kopienu tiesību vai PTO tiesību vispārējie principi. Turklāt Komisija pati esot apstiprinājusi ļoti striktu grafiku, tādējādi izslēdzot jebkādu iespēju pagarināt noteikto termiņu apsvērumu par papildu galīgo informācijas dokumentu iesniegšanai. Turklāt diskusijas, kas ilga vairākus mēnešus, esot attiekušās uz atlikto maksājumu sistēmu, nevis uz galu galā pieņemto sistēmu.

121    Prasītājas uzskata, ka, ņemot vērā trūkumus papildu galīgajā informācijas dokumentā un piešķirtā termiņa nepietiekamību, tām nebija iespējas izklāstīt Komisijai iemeslus, kādēļ pieņemtā pieeja bija nepiemērota vai nesaprātīga, ne arī izteikt savu viedokli par metodi vai skaitliskajiem datiem, kas ir šajā dokumentā ietvertā priekšlikuma pamatā. Tātad iestādes, nepaziņojot prasītājām būtiskus faktus un apsvērumus, kas ir apstrīdētās regulas pamatā, esot pārkāpušas pamatregulas 20. panta prasības.

122    Visbeidzot, prasītājas piebilst, ka, ja tām būtu bijusi dota atbilstoša iespēja iesniegt apsvērumus par papildu galīgo informācijas dokumentu, tās būtu norādījušas, pirmkārt, ka ierosinātā sistēma ir pielīdzināma pamatregulas 1. panta 1. punkta pārkāpumam, jo šīs sistēmas dēļ antidempinga maksājumi tiek piemēroti importam, kas nerada kaitējumu, otrkārt, ka individuālā kaitējuma starpība būtu bijis jāaprēķina katrai no prasītājām un, treškārt, ka pēdējais Komisijas priekšlikums ir nesaprātīgs un nesamērīgs, jo grozītais faktu vērtējums – kas neesot ne izskaidrots, ne arī pamatots – izraisa “aplamas sekas”, apvēršot attiecīgo antidempinga maksājumu slodzi starp Ķīnu un Vjetnamu.

123    Padome norāda, ka gan atlikto maksājumu sistēma, gan galu galā izmantotā metode ir balstītas uz ideju, ka aplūkojamajā lietā tikai ievedumi, kas pārsniedz noteiktu daudzumu, rada būtisku kaitējumu, un ka šis apstāklis bija jāņem vērā galīgo maksājumu likmes noteikšanai izmantotajā metodē. Atšķiroties tikai veids, kādā tiekot ņemts vērā šis apstāklis – atkarībā no galu galā izvēlētās galīgo maksājumu aprēķina metodes.

124    Padome uzsver, ka Komisija, pieņemot papildu galīgo informācijas dokumentu, nav izmantojusi “kaitējumu neradošas vērtības” [jēdzienu], attiecībā uz kuru prasītājas apgalvo, ka to nevar aprēķināt, ņemot vērā tām paziņotos datus. Gluži pretēji – kvantitatīvais dempinga elements, t.i., importa par dempinga cenām apjoms, paliekot jaunās metodes pamatelements, savukārt visas atsauces uz importa daudzumu konkrētajā gadā varot aprēķināt, pamatojoties uz datiem, kas ietverti galīgā informācijas dokumenta 157. un 159. punktā.

125    Turklāt metodes, saskaņā ar kuru kaitējumu neradoša importa apjoma ekonomiskā ietekme tiek ņemta vērā, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni, izklāsts (skat. šā sprieduma 29. punktu) esot ļāvis prasītājām sniegt šajā sakarā sīki izstrādātus apsvērumus to 2006. gada 2. augusta elektroniskā pasta vēstulē. Ja prasītājām būtu bijusi nepieciešama papildu informācija, lai izmantotu savas tiesības, tām par to būtu bijis jāiesniedz precīzi formulēts lūgums.

126    Padome, kuru atbalsta CEC, noliedz arī apgalvojumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas pamatots ar apstākli, ka prasītājām bija tikai piecas dienas, lai izteiktu savu viedokli par papildu galīgo informācijas dokumentu. Ņemot vērā, pirmkārt, ka prasītājas nav sniegušas piezīmes par papildu galīgo informācijas dokumentu, ne arī pieprasījušas pagarināt šajā sakarā noteikto termiņu, otrkārt, ka procedūra jau bija krietni pavirzījusies uz priekšu un, treškārt, ka jautājums par dempinga kvantitatīvā elementa ņemšanu vērā ir ticis apspriests vairāku mēnešu laikā, attiecīgais termiņš ir jāuzskata par pietiekamu. Katrā ziņā prasītājas neesot pierādījušas, ka tām nebija iespējas aizstāvēt savas intereses šā termiņa dēļ, jo tās ir iesniegušas sīki izstrādātus apsvērumus attiecīgajos jautājumos un pieteikumā nav norādīti citi elementi, kurus tās būtu varējušas iesniegt. Padome uzskata, ka šajos apstākļos nav jāsniedz piezīmes par argumentiem, ko prasītājas būtu izvirzījušas gadījumā, ja tām būtu piešķirts ilgāks termiņš.

127    Visbeidzot, attiecībā uz argumentiem par galu galā pieņemtās sistēmas tiesiskumu no pamatregulas 1. panta 1. punkta viedokļa Padome norāda, ka tie nav jāņem vērā, jo šis pamats attiecas vienīgi uz prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

128    Ar savu sesto pamatu prasītājas, pirmkārt, norāda, ka iestādes esot pārkāpušas pamatregulas 20. pantu, jo Komisija, no vienas puses, neesot paziņojusi datus, uz kuriem tā ir balstījusi papildu galīgajā informācijas dokumentā veiktos aprēķinus, un, no otras puses, neesot sniegusi tām pietiekamu un minētā panta 5. punktam atbilstošu termiņu pilnīgu apsvērumu attiecībā uz tās jauno pieeju iesniegšanai.

129    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka iestādes – ne galīgajā informācijas dokumentā vai papildu galīgajā informācijas dokumentā, ne arī apstrīdētajā regulā – nav izklāstījušas pamatojumu metodei, kas tikusi izmantota, lai ņemtu vērā noteikta kaitējumu neradoša importa apjoma esamību, un saskaņā ar kuru tiek samazināta kaitējuma starpība tā vietā, lai atbrīvotu kaitējumu neradošu importu no antidempinga maksājuma. Šie apstākļi esot uzskatāmi par prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

130    Vispirms ir jānorāda, ka pamatregulas 20. pantā ir paredzēta kārtība, kādā ir īstenojamas attiecīgo pušu, tostarp eksportētāju, tiesības tikt uzklausītiem, kas ir vienas no Kopienu tiesību sistēmā atzītajām pamattiesībām un kas ietver tiesības tikt informētam par galvenajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir paredzēts ierosināt galīgo antidempinga maksājumu piemērošanu (šajā sakarā skat. šā sprieduma 108. punktā minētos spriedumus lietā Al‑Jubail Fertilizer/Padome, 15. punkts, un lietā Champion Stationery u.c./Padome, 55. punkts).

131    Šajos apstākļos prasītāju argumenti saistībā ar pamatregulas 20. panta pārkāpumu ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz to tiesību uz aizstāvību – tādā veidā, kādā tās ir aplūkojamas Kopienu tiesību sistēmā, tostarp minētajā normā – pārkāpumu (šajā sakarā skat. šā sprieduma 108. punktā minēto spriedumu lietā Kundan un Tata/Padome, 131. punkts).

132    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 108. punktā minēto judikatūru uzņēmumiem, ko skar izmeklēšana, kas notiek pirms antidempinga regulas pieņemšanas, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savu vērtējumu attiecībā uz dempinga un no tā radušos kaitējuma pastāvēšanu.

133    Šajā kontekstā ir jānorāda arī, ka galīgās informācijas nepilnīgums regulu, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus, padara prettiesisku tikai tad, ja šīs nepilnības dēļ ieinteresētajām pusēm nav bijis iespējas efektīvi aizstāvēt savas intereses. Tas tā ir cita starpā gadījumā, kad nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kuri tikuši izmantoti pagaidu pasākumiem, un kam saskaņā ar pamatregulas 20. panta 2. punktu galīgajā informācijā ir jāvelta īpaša uzmanība. Identisku iemeslu dēļ – kā tas izriet no pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma – tas tā ir arī tad, ja nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, uz kuriem balstīts lēmums, ko Komisija vai Padome ir pieņēmusi pēc galīgā informācijas dokumenta paziņošanas.

134    Aplūkojamajā lietā, kā norādīts šā sprieduma 25.–27. punktā, Komisija galīgajā informācijas dokumentā vispirms ieteica atlikto maksājumu sistēmu, kas pamatota ar apstākli, ka tikai ievedumi, kas pārsniedz 140 miljonus apavu pāru gadā, rada kaitējumu pamatregulas 3. panta izpratnē. Šis vērtējums bija balstīts uz kvantitātes kvotu režīma, kas novērsa šādu kaitējumu, pastāvēšanu līdz 2005. gada 1. janvārim, kā arī uz daudzumu, kas tika importēti no Ķīnas 2005. gadā, aprēķinu. Saskaņā ar minēto priekšlikumu galīgais antidempinga maksājums būtu jāpiemēro Ķīnas izcelsmes ievedumiem, kas pārsniedz 140 miljonus apavu pāru gadā. Šis maksājums bija vienāds ar references cenu samazinājuma starpību, kas šajā gadījumā bija 23 %.

135    Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 29. un 30. punktā, Komisija papildu galīgajā informācijas dokumentā ir grozījusi savu priekšlikumu attiecībā uz maksājumu formu, kas nepieciešama kaitējuma novēršanai. Šī jaunā pieeja arī ir balstīta uz kaitējumu neradoša importa apjoma esamību pamatregulas 3. panta izpratnē. Tomēr saskaņā ar papildu galīgo informācijas dokumentu gan šā kaitējumu neradošā importa apjoma aprēķina metode, gan šā apjoma ietekme uz ierosināto galīgo maksājumu formu atšķiras no galīgajā informācijas dokumentā minētajām.

136    Konkrētāk, papildu galīgajā informācijas dokumentā Komisija, pirmkārt, ir atgādinājusi, ka references cenu samazinājuma starpība Ķīnas izcelsmes importam bija 23 %. Otrkārt, tā ir konstatējusi, ka importa apjoms no šīs valsts izmeklēšanas laikposmā sasniedza 38 % no importa, kas nāk no divām attiecīgajām valstīm. Šī procentuālā daļa, to piemērojot visiem ievedumiem no Ķīnas un Vjetnamas 2003. gadā (109 miljoni apavu pāru), atbilst aptuveni 41,5 miljoniem apavu pāru – daudzumam, kurš uzskatāms par tādu, kas nerada kaitējumu Kopienas nozarei. Treškārt, Komisija ir uzskatījusi, ka šis daudzums atbilst 28,26 % no ievedumiem no Ķīnas 2005. gadā. Visbeidzot, ceturtkārt, tā ir samazinājusi sākotnēji noteikto kaitējuma starpību (23 %) par 28,26 %, kā rezultātā “svērtā” kaitējuma starpība sasniedza 16,5 %.

137    No iepriekš minētā izriet, ka atšķirības starp galīgajā informācijas dokumentā norādīto metodi un papildu galīgajā informācijas dokumentā norādīto metodi ir šādas. Pirmkārt, tā vietā, lai noteiktu kaitējumu neradoša importa gada apjomu līmenī, kas atbilst importam no Ķīnas 2005. gadā, Komisija ir noteikusi šo gada apjomu, reizinot 109 miljonus apavu pāru, kas importēti 2003. gadā, ar 38 %. Runa ir par procentuālo daļu, kas atbilst šīs valsts izcelsmes importa daļai visā importā no divām attiecīgajām valstīm izmeklēšanas laikposmā. Otrkārt, tā vietā, lai atbrīvotu šo gada apjomu, kurš atzīts par tādu, kas nerada kaitējumu, papildu galīgā informācijas dokumenta 278.–280. punktā, no antidempinga maksājuma piemērošanas, Komisija ir izvēlējusies ņemt vērā šo daudzumu, samazinot kaitējuma novēršanas līmeni un piemērojot antidempinga maksājumus, sākot no pirmā importētā apavu pāra.

138    Šajā sakarā ir jākonstatē, ka tas, ka Komisija ir grozījusi savu vērtējumu pēc tādu apsvērumu saņemšanas, ko iesniegušas ieinteresētās puses attiecībā uz galīgo informācijas dokumentu, pats par sevi nav tiesību uz aizstāvību pārkāpums. No pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma izriet, ka galīgais informācijas dokuments neliedz Komisijai vai Padomei pieņemt jebkādu turpmāku lēmumu. Ar šo normu Komisijai ir tikai noteikts pienākums pēc iespējas ātrāk darīt zināmus faktus un apsvērumus, kas atšķiras no tiem, ar kuriem pamatota tās sākotnējā pieeja, kas izklāstīta galīgajā informācijas dokumentā. Ar šā izklāsta palīdzību ieinteresētajām personām tiek sniegta iespēja saprast iemeslus, kādēļ iestādes ir pieņēmušas atšķirīgu nostāju.

139    Līdz ar to, lai noteiktu, vai Komisija ir ievērojusi prasītāju tiesības, kas izriet no pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma, vēl ir jāpārbauda, vai Komisija tām ir darījusi zināmus faktus un apsvērumus, kas izmantoti jaunajam vērtējumam attiecībā uz kaitējumu un kaitējuma novēršanai vajadzīgo pasākumu formu, tiktāl, ciktāl tie atšķiras no galīgajā informācijas dokumentā izmantotajiem (skat. šā sprieduma 133. punktu).

140    Šajā sakarā Komisija papildu galīgajā informācijas dokumentā vispirms ir norādījusi, ka tās jaunais priekšlikums ļauj nenošķirt dažādas importētāju kategorijas.

141    Turpinājumā – saistībā ar datiem, uz kuru pamata Komisija ir grozījusi kaitējuma starpību no 23 % uz 16,5 %, – prasītājas nepareizi ir norādījušas, ka tām nebija pieejas šiem datiem. Šā sprieduma 136. punktā aprakstītā metode attiecībā uz kaitējuma starpības grozīšanu, ņemot vērā kaitējumu neradoša importa apjomu, ir ietverta papildu galīgajā informācijas dokumentā. Ir tiesa, ka minētajā dokumentā nav informācijas par precīzu importa apjomu no Ķīnas 2005. gadā, kas ļautu pārbaudīt, vai procentuālā daļa 28,26 % apmērā atbilst patiesībai. Tomēr, ņemot vērā, ka saskaņā ar Komisijas teikto 41,5 miljoni apavu pāru atbilst 28,26 % no visiem ievedumiem no Ķīnas 2005. gadā, no tā var secināt, ka šie ievedumi sasniedza 146,85 miljonus apavu pāru. Turklāt pašas prasītājas ir pārņēmušas šo aprēķinu savā 2006. gada 2. augusta elektroniskā pasta vēstulē (skat. šā sprieduma 31. punktu).

142    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir paziņojusi prasītājām pamatojumu, ko tā bija izmantojusi, lai aprēķinātu kaitējuma starpību, ņemot vērā kaitējumu neradoša importa apjomu. Tā ir sniegusi arī visus skaitliskos datus, kurus tā ir uzskatījusi par nozīmīgiem saistībā ar to, un līdz ar to prasītāju tiesības uz aizstāvību šajā sakarā nav pārkāptas.

143    Ir arī jāuzsver – kā to darījusi Padome (skat. šā sprieduma 127. punktu) –, ka prasītāju pamats tādā veidā, kādā tas ir izklāstīts prasības pieteikumos, attiecas uz prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nevis pamatregulas 1. panta 1. punkta pārkāpumu. No tā izriet, ka jautājums par to, vai apstrīdētajā regulā pieņemtā sistēma ir saderīga ar pamatregulas 1. panta 1. punktu tiktāl, ciktāl ar to antidempinga maksājumi tiek piemēroti ievedumiem, kuri nepārsniedz gada robeždaudzumu, kas uzskatāms par tādu, kurš nerada kaitējumu, kā tāds nav ticis iesniegts pārbaudei Vispārējā tiesā.

144    Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka noteiktais termiņš beidzās 2006. gada 2. augustā.

145    Nosakot prasītājām termiņu, kas ir īsāks nekā desmit dienas, lai tās varētu iesniegt apsvērumus par papildu galīgo informācijas dokumentu, Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 20. panta 5. punkta prasības (šā sprieduma 108. punktā minētais spriedums lietā Champion Stationery u.c./Padome, 80. punkts). Tomēr tikai šā apstākļa dēļ nevar atcelt apstrīdēto regulu. Vēl ir jāpierāda, ka apstāklis, ka tām bija mazāk laika, nekā paredzēts tiesību aktos, varēja faktiski ietekmēt to tiesības uz aizstāvību attiecīgajā procedūrā (Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. oktobra spriedums lietā T‑35/01 Shanghai Teraoka Electronic/Padome, Krājums, II‑3663. lpp., 331. punkts).

146    Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas savā 2006. gada 2. augusta elektroniskā pasta vēstulē ir atgādinājušas Komisijas aprēķinus un piedāvājušas alternatīvu aprēķinu, kura rezultāts būtu citāds un – kā uzskata prasītājas – taisnīgs. Tādējādi prasītājas ir sapratušas Komisijas pamatojumu un tām bija iespēja piedāvāt Komisijai citādu pieeju. Turklāt prasītājas nav paskaidrojušas, kāpēc tām nebija iespējas norādīt uz pamatregulas 1. panta 1. punkta pārkāpumu termiņā, ko tām bija noteikusi Komisija. Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītājām bija iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli.

147    No tā izriet, ka prasītāju tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas.

148    To pašu iemeslu dēļ ir jānoraida prasītāju argumenti par pamatojuma neesamību attiecībā uz kaitējuma novēršanas līmeņa aprēķinam izmantoto metodi. Apstrīdētās regulas pamatojums ir jāizvērtē, cita starpā ņemot vērā informāciju, kas tikusi paziņota prasītājām, un apsvērumus, ko tās iesniedza administratīvā procesa laikā (Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑33/98 un T‑34/98 Petrotub un Republica/Padome, Recueil, II‑3837. lpp., 107. punkts).

149    Aplūkojamajā lietā – kā norādīts šā sprieduma 36. punktā – apstrīdētās regulas preambulas 296.–301. apsvērumā ir ietverti vērtējumi, uz kuru pamata Padome ir pieņēmusi galu galā īstenoto sistēmu. Līdz ar to, ņemot vērā, ka Komisija prasītājām ir paziņojusi pamatojumu, ko tā bija izmantojusi, lai aprēķinātu kaitējuma starpību, ņemot vērā kaitējumu neradoša importa apjomu, un ka tā prasītājām ir izklāstījusi arī visus skaitliskos datus, kurus tā uzskatīja par nozīmīgiem saistībā ar to (skat. šā sprieduma 140.–142. punktu), ir jāsecina, ka apstrīdētā regula ir pietiekami juridiski pamatota.

150    Tāpēc otrais pamats ir jānoraida.

 Par septīto pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu

 Lietas dalībnieku argumenti

151    Prasītājas uzskata, ka lēmums attiecībā uz kaitējumu nav balstīts uz pietiekami ilgu parasta importa laikposmu un līdz ar to nav pamatots ar uzticamiem un objektīviem datiem. Ņemot vērā, ka izmeklēšanas laikposms ilga no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam, Komisijai, tai ņemot vērā tikai 2005. gada pirmo ceturksni, esot radies iespaids, ka importa pieaugumam pēc kvotu režīma izbeigšanās bija īpaši nozīmīga kaitējumu Kopienas nozarei radoša ietekme. Acīmredzamas pazīmes, kas liecināja par būtisku kaitējumu 2004. gadā, uz ko atsaukusies Komisija papildu galīgā informācijas dokumenta jaunās H sadaļas 277. punktā, nenozīmējot, ka 2004. gadā faktiski tika nodarīts būtisks kaitējums. Būtiska kaitējuma neesamību 2004. gadā apstiprinot apstāklis, ka importa pieaugums minētajā gadā bija nenozīmīgs, salīdzinot ar 2003. gadu, un galīgā informācijas dokumenta 285. punkts.

152    2005. gada pirmie trīs mēneši esot veidojuši tirgus, kuram vairāk nekā divpadsmit gadus stingri bija piemērojams kvantitātes kvotu režīms, sākotnējo atvēršanas periodu. Kā Komisija norādījusi galīgajā informācijas dokumentā, šis periods pēc kvotu režīma izbeigšanās esot bijis mākslīgi izkropļots ar cerībām, kas saistītas ar šo notikumu. Apstrīdētā regula tātad esot balstīta uz datiem, kas attiecas uz īsu laikposmu, kurā kvotu atcelšanas dēļ nevarēja iegūt uzticamus datus. No tā izrietot, ka Padome ir pārkāpusi pamatregulas 3. panta 2. punkta prasības. Turklāt nekas neliecinot par to, ka Komisija būtu pārbaudījusi ar kaitējumu saistītos faktorus attiecībā uz visu aplūkoto laikposmu.

153    Visbeidzot, prasītājas atgādina, ka kvotu režīms nebija paredzēts importa par dempinga cenām seku novēršanai.

154    Padome, kuru atbalsta Komisija, CEC un Itālijas ražotāji, apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.

 Vispārējās tiesas vērtējums

155    Pirmkārt, ir jānorāda, ka antidempinga maksājumu piemērošana nav sods par agrāku rīcību, bet gan aizstāvības un aizsardzības pasākums pret negodīgu konkurenci, ko rada dempinga prakse. Tādējādi, lai varētu noteikt piemērotus antidempinga maksājumus, kas aizsargātu Kopienas nozari pret dempinga praksi, izmeklēšana ir jāveic, pamatojoties uz, cik vien iespējams, jaunu informāciju (šā sprieduma 108. punktā minētais spriedums lietā Industrie des poudres sphériques/Padome, 91. un 92. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. novembra spriedums lietā T‑138/02 Nanjing Metalink/Padome, Krājums, II‑4347. lpp., 60. punkts).

156    Tātad, ja iestādes konstatē, ka preces, kas līdz šim bija pakļauta kvantitātes ierobežojumiem, imports pēc minēto ierobežojumu darbības termiņa beigām ir pieaudzis, tās var ņemt vērā šo pieaugumu, novērtējot Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu.

157    Otrkārt, Komisijas vērtējums, kas ietverts galīgā informācijas dokumenta 283. punktā un saskaņā ar kuru importēto preču daudzums pēc kvotu režīma darbības termiņa beigām ir pieaudzis, neliecina, ka iestādes ir balstījušās vienīgi uz šo kvantitatīvo elementu, lai secinātu par kaitējuma esamību.

158    Visbeidzot, kā tas izriet no apstrīdētās regulas preambulas 162., 168.–170., 187.–206. un 216.–240. apsvēruma, iestādes ir ņēmušas vērā vairākus faktorus attiecībā uz kaitējumu un cēloņsakarību, kas saistīti ne tikai ar izmeklēšanas laikposma pēdējo ceturksni, bet arī ar aplūkoto laikposmu.

159    No tā izriet, ka septītais pamats ir jānoraida.

160    Līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

161    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

162    Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu Komisija, CEC un Itālijas ražotāji savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      prasības noraidīt;

2)      Zhejiang Aokang Shoes Co., Ltd un Wenzhou Taima Shoes Co., Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;

3)      Eiropas Komisija, Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC), BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas un 16 citas personas, kuras iestājušās lietā un kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Martins Ribeiro Papasavvas Dittrich

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 4. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

Prāvas priekšvēsture un apstrīdētā regula

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmajiem trīs pamatiem, kā arī piekto pamatu, kas saistīti ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta un 9. panta 5. punkta pārkāpumu, vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un prasītāju antidempinga starpības nepareizu aprēķinu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par ceturto pamatu, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par sesto pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 20. panta pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par septīto pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

Pielikums

Calzaturificio Elisabet Srl, Monte Urano (Itālija),

Calzaturificio Iacovelli di Iacovelli Giuseppe & C. Snc, Monte Urano,

Calzaturificio Leopamy Srl, Monte Urano,

Calzaturificio Lunella Srl, Monte Urano,

Calzaturificio Mia Shoe Snc di Gattafoni Carlo & C., Monte Urano,

Calzaturificio Primitempi di Monaldi Geri, Monte Urano,

Calzaturificio R.G. di Rossi & Galiè Srl, Monte Urano,

Calz. S.G. di Seghetta Giampiero e Sergio Snc, Monte Urano,

Carim Srl, Monte Urano,

Florens Shoes SpA, Monte Urano,

Gattafoni Shoe Snc di Gattafoni Giampaolo & C., Monte Urano,

Grif Srl, Monte Urano,

Missouri Srl, Monte Urano,

New Swing Srl, Monte Urano,

Podosan Medical Shoes di Cirilli Michela, Monte Urano,

Viviane Sas, Monte Urano.

* Tiesvedības valoda – angļu.