CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(plēnums)

2011. gada 27. septembrī

Lieta F‑55/08 DEP

Carlo De Nicola

pret

Eiropas Investīciju banku (EIB)

Civildienests – Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Nepieciešamie izdevumi – Honorārs, ko iestāde izmaksā savam advokātam – Prasītāja, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, pienākums atlīdzināt šo honorāru – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Nosacījumi

Priekšmets      Pieteikums par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, ko Eiropas Investīciju banka (EIB) iesniegusi pēc Civildienesta tiesas 2009. gada 30. novembra sprieduma lietā F‑55/08 De Nicola/EIB (par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība, kas tiek izskatīta Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑37/10 P)

Nolēmums      Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi EIB lietā F‑55/08 De Nicola/EIB tiek noteikti EUR 6000 apmērā.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Honorārs, ko iestāde izmaksā savam advokātam – Atmaksas nosacījumi

(Tiesas Statūtu 19. panta pirmā daļa)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Vērā ņemami elementi

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

1.      Gadījumā, ja prasītājam tiek piespriests atlīdzināt visus vai daļu no tiesāšanās izdevumiem, kas radušies iestādei, ja tā vēlas atgūt honorāru, kurš izmaksāts tās advokātam, tai ir jāpierāda, ka šie honorāri ir “nepieciešamie izdevumi” tiesvedībai. Šajā saistībā iestāde varētu iesniegt pierādījumu par nepieciešamību vērsties pie advokāta, it īpaši norādot, ka īslaicīgu ekonomisku iemeslu dēļ, kuri galvenokārt ir saistīti ar šī brīža darba pārslodzi vai neparedzētu tās juridiskā dienesta personāla prombūtni, kurš parasti ir pilnvarots to pārstāvēt tiesā, tā ir spiesta izmantot advokāta palīdzību. Tas pats būtu attiecināms uz iestādi, kura, ņemot vērā, ka prasītājs ir iesniedzis apjomīgu un/vai daudzskaitlīgu prasību, norādītu, ka gadījumā, ja tā nebūtu vērsusies pie advokāta, tai būtu pienākums minēto prasību izskatīšanai veltīt tās dienestu resursus nesamērīgā apmērā.

Turpretī iestāde nevar pieprasīt atgūt visu honorāru, kurš ir izmaksāts tās advokātam, vai daļu no tā gadījumā, ja tā vienīgi izskaidro, ka ir izvēlējusies atbrīvot savu juridisko dienestu no civildienesta strīdu izskatīšanas budžeta vai organizatorisku iemeslu dēļ. Pat ja iestādei ir rīcības brīvība veikt šādu izvēli, šīs izvēles sekas nedrīkst apgrūtināt tās darbiniekus, kuriem ir jāsedz tiesāšanās izdevumi, pretējā gadījumā varētu tikt veicināta principa par vienlīdzīgu tiesas pieejamību neievērošana attiecībā uz to iestāžu personālu, kuru juridiskais dienests nodrošina pārstāvību Savienības tiesās, salīdzinot ar to iestāžu personālu, kuras sistemātiski vēršas pie advokāta.

(skat. 37.–39. punktu)

2.      Savienības tiesai ir jānosaka maksimālais apmērs, kādā advokāta honorārs var tikt atgūts no lietas dalībnieka, kuram ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi. Izlemjot jautājumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, [Savienības tiesai] nav jāņem vērā nedz valstī pastāvošā likme, kas nosaka advokātu atlīdzības apmēru, nedz arī iespējamā vienošanās šajā ziņā starp attiecīgo lietas dalībnieku un viņa pārstāvjiem vai padomdevējiem.

Neesot Savienības tiesību normām, kas nosaka samaksas likmes, tiesai ir brīvi jāizvērtē attiecīgie lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmi no Savienības tiesību viedokļa, kā arī grūtības šajā lietā, darba apjomu, kāds tiesas procesa sakarā varēja rasties pārstāvjiem vai padomdevējiem, kas darbojās lietā, un ekonomiskās intereses, kādas strīdā bija lietas dalībniekiem. Tiesai, nosakot atlīdzināmā honorāra apmēru, jāņem vērā arī lietas dalībnieka, kuram ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, maksātspēja, lai nesamērīgā veidā netiktu apdraudētas šī lietas dalībnieka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ir aizsargātas Pamattiesību hartas 47. pantā. Visbeidzot, attiecīgās iestādes advokāta atlīdzināmā honorāra apmērs nevar tikt novērtēts, neņemot vērā tās dienestu veikto darbu, tostarp pirms prasības iesniegšanas Civildienesta tiesā.

Ja prasība ir pieņemama ar nosacījumu, ka pirms tam ir iesniegta sūdzība, kuru iecēlējinstitūcija ir noraidījusi, iestādes dienesti principā ir iesaistīti strīdu izšķiršanā pat pirms to iesniegšanas Civildienesta tiesā. No tā izriet, ka lietās, kurās iestāde ir vērsusies pie advokāta, kopējais šī advokāta darba stundu skaits, kas var šķist objektīvi nepieciešams tiesvedībai, principā ir jāvērtē kā viena trešdaļa no stundām, kuras šim advokātam būtu nepieciešamas, ja viņš nevarētu balstīties uz darbu, kuru pirms tam ir veicis iestādes juridiskais dienests.

Šo proporciju tomēr var noteikt augstākā līmenī, tostarp gadījumā, ja iestāde, pret kuru prasītājs ir vērsies, iesniedzot lielu skaitu prasību acīmredzami ļaunprātīgā nolūkā, atrastos situācijā, kad tai advokātam būtu jāuztic visa vai daļēja šo strīdu izskatīšana arī pirmstiesas procedūras posmā, lai izvairītos no tās juridiskā dienesta resursu izmantošanas nesamērīgā apmērā.

(skat. 40.–43. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2002. gada 9. septembris, T‑182/00 DEP Pannella/Parlaments, 28. un 29. punkts.