VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2013. gada 5. novembrī (*)
Dempings – Dažu veidu alumīnija folijas, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā, imports – Armēnijas pievienošanās PTO – Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss – Regulas (EK) Nr. 384/96 2. panta 7. punkts – Saderība ar antidempinga nolīgumu – LESD 277. pants
Lieta T‑512/09
Rusal Armenal ZAO, Erevāna (Armēnija), ko pārstāv B. Evtimov, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja J.‑P. Hix, pārstāvis, kam sākotnēji palīdzēja G. Berrisch un G. Wolf, advokāti, vēlāk – J.‑P. Hix un B. Driessen, pārstāvji, kam palīdzēja G. Berrisch, advokāts, un, visbeidzot, J.‑P. Hix un B. Driessen,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv M. França un C. Clyne, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Padomes 2009. gada 24. septembra Regulu (EK) Nr. 925/2009, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts tādas dažu veidu alumīnija folijas importam, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā (OV L 262, 1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse], I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka], M. Preks [M. Prek] un J. Švarcs [J. Schwarcz],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 3. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Rusal Armenal ZAO ir sabiedrība, kas ražo un eksportē alumīnija izstrādājumus un kopš 2000. gada ir reģistrēta Armēnijā. 2003. gada 5. februārī Armēnijas Republika pievienojās Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 3. lpp.).
2 Pēc sūdzības, kas tika iesniegta 2008. gada 28. maijā, Eiropas Komisija uzsāka antidempinga procedūru par dažu veidu alumīnija folijas, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā, importu. Paziņojums par šīs procedūras uzsākšanu tika publicēts 2008. gada 12. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 177, 13. lpp.).
3 Ar 2008. gada 25. jūlija un 1. septembra vēstulēm prasītāja tostarp pārsūdzēja Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “pamatregula”) [kas ir aizstāta ar Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp., labojums – OV 2010, L 7, 22. lpp.)] 2. panta 7. punkta piemērojamību šajā lietā, ņemot vērā, pirmkārt, ka Armēnijas Republika kopš 2003. gada ir pievienojusies PTO, otrkārt, ka nebija izpildīti nosacījumi, lai piemērotu 1994. gada vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta 1. punkta otro papildu noteikumu un, treškārt, ka Armēnijas Republikas pievienošanās PTO instrumentos nebija paredzēta iespēja atkāpties no 1994. gada Līguma par vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanas noteikumiem (OV L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “antidempinga nolīgums”). Turklāt prasītāja ir konstatējusi trūkumus attiecībā uz tās izstrādājumiem saistībā ar analīzi par cenu samazinājumu vai references cenu samazinājumu; par šo jautājumu tā ir sniegusi papildu informāciju 2008. gada 7. oktobra vēstulē.
4 Turklāt prasītāja lūdza tai piešķirt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu vai pretējā gadījumā tai piemērot individuālo režīmu (turpmāk tekstā – “TER/IR lūgums”). Šajā ziņā ar 2008. gada 19. decembra vēstuli Komisija paziņoja prasītājai apsvērumus, uz kuriem pamatojoties tā secināja, ka nepastāv pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā un trešajā ievilkumā (tagad – Regulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrais un trešais ievilkums) minētie kritēriji attiecībā uz grāmatvedību un ražošanas izmaksām. Ar 2009. gada 5. janvāra vēstuli prasītāja atkārtoja savus iebildumus pret pamatregulas 2. panta 7. punkta piemērošanu Armēnijai un apstrīdēja Komisijas vērtējumu attiecībā uz kritērijiem, kurus tā uzskatīja par neizpildītiem. Ar 2009. gada 19. janvāra vēstuli Komisija atbildēja uz šo pēdējo vēstuli, tostarp sniedzot papildu paskaidrojumus attiecībā uz Armēnijas kā valsts ar tirgus ekonomiku statusu. Ar 2009. gada 13. marta vēstuli prasītāja iesniedza Komisijai papildu elementus saistībā ar TER/IR lūgumu.
Pagaidu regula un apstrīdētā regula
5 2009. gada 7. aprīlī Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 287/2009, ar ko piemēro pagaidu antidempinga maksājumu tādas dažu veidu alumīnija folijas importam, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā (OV L 94, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”). Ar 2009. gada 8. aprīļa vēstuli Komisija, piemērojot pamatregulas 14. panta 2. punktu un 20. panta 1. punktu (tagad – Regulas Nr. 1225/2009 14. panta 2. punkts un 20. panta 1. punkts), paziņoja prasītājai pagaidu regulu, kā arī apsvērumus par dempinga un kaitējuma starpību attiecībā uz prasītāju.
6 Turcija tika izvēlēta par analogo valsti, lai aprēķinātu normālo vērtību attiecībā uz ražotājiem eksportētājiem, kuriem varētu netikt piešķirts uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss. Turcijā reģistrēts līdzīgas preces ražotājs atbildēja uz Komisijas nosūtīto aptauju (pagaidu regulas 10., 12. un 52. apsvērums).
7 Saskaņā ar pagaidu regulas 13. apsvērumu izmeklēšana par dempingu un zaudējumiem aptvēra laikposmu no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 30. jūnijam. Pārbaude attiecībā uz faktoriem, kuri bija svarīgi kaitējuma novērtēšanai, ilga no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 30. jūnijam.
8 Saskaņā ar pagaidu regulas 19. apsvērumu attiecīgais produkts ir alumīnija folija, kuras biezums nav mazāks par 0,008 mm un nepārsniedz 0,018 mm, bez pamatnes, tālāk citādi neapstrādāta kā vien velmēta, ruļļos, kuru platums nepārsniedz 650 mm un svars nav lielāks par 10 kg, un kuru parasti klasificē ar KN kodu ex7607 11 19. Attiecībā uz līdzīgu produktu pagaidu regulas 20. apsvērumā ir noteikts, ka alumīnija folijai, kuru Kopienas ražošanas nozare ražo un pārdod Kopienā, alumīnija folijai, kura tiek ražota un pārdota Armēnijas, Brazīlijas un Ķīnas iekšzemes tirgos, un alumīnija folijai, kura no šīm valstīm tiek importēa Kopienā, kā arī alumīnija folijai, kura tiek ražota un pārdota Turcijā, ir vienas un tās pašas fiziskās un tehniskās pamatīpašības un viens un tas pats gala lietojums.
9 Attiecībā uz uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusa piešķiršanu Komisija vispirms secināja, ka Armēnija nevar tikt uzskatīta par valsti ar tirgus ekonomiku, jo tā ir minēta pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta (tagad – Regulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta a) apakšpunkts) zemsvītras piezīmē. Tālāk Komisija norādīja, ka prasītāja neatbilst grāmatvedības un ražošanas izmaksu kritērijiem, kuri ir minēti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā un trešajā ievilkumā. Šajā ziņā, pirmkārt, revidents esot sniedzis negatīvu atzinumu par uzņēmuma finanšu pārskatu par 2006. gadu, bet uzņēmums neesot sniedzis revidētu finanšu pārskatu par 2007. gadu. Otrkārt, cena, kas samaksāta Armēnijas valstij, lai iegūtu uzņēmuma, kas ekspluatēja agrāko ražošanas vietu, akcijas, atbilstot apmēram vienai trešdaļai no to normālās vērtības un prasītāja turklāt esot saņēmusi nekustamu mantu bez atlīdzības (pamatregulas preambulas 24., 25. un 27.–31. apsvērums).
10 Attiecībā uz dempinga starpības aprēķinu Komisija tās 2009. gada 8. aprīļa vēstules pielikumā (skat. iepriekš 5. punktu) izklāstīja, ka prasītāja atbilst kritērijiem, lai tai tiktu piemērots individuālais režīms. Turklāt no vidējo svērto normālo vērtību katram attiecīgā produkta veidam, kurš tiek eksportēts uz Kopienu un kuru ir saražojis Turcijas ražotājs, kas atbildēja uz aptauju, salīdzinājuma ar prasītājas atbilstošajām vidējām svērtām eksporta cenām esot izrietējusi dempinga starpība 37 % apmērā. Šie fakti ir minēti pagaidu regulas preambulas 42., 74. un 77. apsvērumā.
11 Tiklīdz Komisija uzskatīja, ka ir izpildīti nosacījumi par kaitējumu, cēloņsakarību un Savienības interesēm, šī iestāde piemēroja pagaidu antidempinga maksājumu tādā apmērā, lai novērstu kaitējumu, ņemot vērā cenu, kas nerada kaitējumu un kāda būtu jāsaņem Kopienas ražošanas nozarei. Tādējādi pagaidu antidempinga maksājums tika noteikts 20 % apmērā visiem prasītājas ražojumiem (pagaidu regulas 91.–94., 119.–138. un 164.–170. apsvērums).
12 Ar 2009. gada 15. jūlija vēstuli Komisija atbilstoši pamatregulas 20. panta 2.–4. punktam (tagad – Regulas Nr. 1225/2009 20. panta 2.–4. punkts) nosūtīja prasītājai galīgo informācijas dokumentu par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, ar ko ir pamatots priekšlikums noteikt galīgos antidempinga maksājumus. Komisija aicināja prasītāju iesniegt tai savus apsvērumus par galīgo informācijas dokumentu līdz 2009. gada 30. jūlijam.
13 Ar 2009. gada 22. jūlija vēstuli prasītāja iesniedza savus apsvērumus par galīgo informācijas dokumentu un piedāvāja uzņemties saistības pamatregulas 8. panta 1. punkta (tagad – Regulas Nr. 1225/2009 8. panta 1. punkts) izpratnē.
14 2009. gada 24. septembrī Eiropas Savienība Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 925/2009, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts tādas dažu veidu alumīnija folijas importam, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā (OV L 262, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
15 Attiecībā uz prasītājas TER/IR lūgumu Padome apstrīdētās regulas preambulas 18.–26. un 32. apsvērumā apstiprināja pagaidu regulā izdarīto vērtējumu attiecībā uz Armēnijas statusu un Komisija uzskatīja, ka prasītāja neatbilst kritērijiem, lai tai tiktu piešķirts individuālais režīms (skat. iepriekš 9. un 10. punktu). Šādos apstākļos prasītājas dempinga starpība tika noteikta 33,4 % apmērā (apstrīdētās regulas 4.4. punkts). Padome apstrīdētās regulas preambulas 55. un 56. apsvērumā turklāt apstiprināja pagaidu regulā ietverto vērtējumu attiecībā uz importa ietekmes kumulatīvo novērtējumu. Visbeidzot Padome apstiprināja arī pagaidu regulā ietverto vērtējumu par kaitējumu un Kopienas interesēm un noteica kaitējuma novēršanas līmeni prasītājas ražojumu importam.
16 Šādos apstākļos Padome saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktu noteica galīgo antidempinga maksājumu 13,4 % apmērā prasītājas ražojumu importam.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
17 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 21. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
18 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 25. martā, Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.
19 Ar 2010. gada 4. maija rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas lūgumu par iestāšanos lietā, un tā iesniedza savu iestāšanās rakstu 2010. gada 21. jūnijā. Savus apsvērumus par šo rakstu prasītāja iesniedza 2010. gada 23. augustā.
20 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta. Ar 2012. gada 16. maija lēmumu Vispārējā tiesa nodeva lietu otrajai palātai paplašinātā sastāvā.
21 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu.
22 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
25 Prasītāja izvirza piecus pamatus par:
– pamatregulas 2. panta 1.–6. punkta (tagad – Regulas Nr. 1225/2009 2. panta 1.–6. punkts), kā arī antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. panta pārkāpumu;
– pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu;
– pamatregulas 3. panta 4. punkta (tagad – Regulas Nr. 1225/2009 3. panta 4. punkts) pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu;
– vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā;
– labas pārvaldības principa pārkāpumu.
26 Saistībā ar pirmo pamatu, kurš ir jāapskata vispirms, prasītāja apgalvo, ka pamatregulas 2. panta 7. punkts ir jāatzīst par nepiemērojamu prasītājai, ciktāl šī tiesību norma ir juridiskais pamats, lai apstrīdētajā regulā piemērotu trešās valsts ar tirgus ekonomiku metodoloģiju. Šīs metodoloģijas piemērošana prasītājai šajā lietā saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punktu esot pretrunā antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantam un pamatregulas 2. panta 1.–6. punktam. Šādos apstākļos pamatregulas 2. panta 7. punkts, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, būtu jāatzīst par nepiemērojamu prasītājai atbilstoši LESD 277. pantam un līdz ar to apstrīdētā regula būtu jāatceļ.
27 Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar kārtību, kāda ir paredzēta antidempinga nolīgumā attiecībā uz normālo vērtību, tā ir jāaprēķina saskaņā ar minētā nolīguma 2.1. un 2.2. pantu, izņemot divus gadījumus. Pirmais izņēmums ir tad, ja saskaņā ar antidempinga nolīguma 2.7. pantu tiek piemērots GATT VI panta 1. punkta otrais papildu noteikums. Otrais izņēmums ir tad, ja tiek piemēroti noteiktu valstu pievienošanās instrumenti Līgumam par PTO izveidošanu, kuros ir paredzēti speciāli noteikumi šajā ziņā.
28 Ja prasītāja kā uzņēmums ar juridisko adresi Armēnijā neietilptu GATT VI panta 1. punkta otrā papildu noteikuma piemērošanas jomā un ja pretēji tam, kā tas ir Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas Sociālistiskās Republikas gadījumos, dokumentos par Armēnijas Republikas pievienošanos Līgumam par PTO izveidošanu nebūtu paredzēti izņēmumi no antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. panta, tad šīs pēdējās divas tiesību normas, sākot no iepriekš minētās Armēnijas pievienošanās, būtu šķērslis prasītājas eksportam piemērot trešās valsts ar tirgus ekonomiku metodi saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punktu neatkarīgi no tā, vai tas tiktu darīts ar atsauci uz šīs tiesību normas a) apakšpunkta zemsvītras piezīmi atbilstoši tam, kā tā ir iekļauta ar Padomes 1998. gada 27. aprīļa Regulu (EK) Nr. 905/98, ar ko groza [pamat]regulu (OV L 128, 18. lpp.), vai ar jebkuru citu noteikumu, kas iekļauts šajā tiesību normā. Iepriekš minētajās GATT un antidempinga nolīguma tiesību normās neesot paredzēts izveidot “vidusceļa” kategorijas starp valstīm ar valsts regulētu ekonomiku un tirgus ekonomikas valstīm, turklāt Armēnijas Republika vispār neesot piekritusi šādas valsts statusam. No tā izrietot, ka iestādes nevar noteikt normālo vērtību attiecībā uz prasītāju, piemērojot trešās valsts ar tirgus ekonomiku metodi tā, kā šī metode in fine tika piemērota šajā lietā saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu. Šādos apstākļos iestādes esot pārsniegušas ar antidempinga nolīgumu paredzēto tiesisko ietvaru, to lasot kopsakarā ar tādām primāro tiesību normām kā LESD 216. panta 2. punkts un judikatūra attiecībā uz pamatregulas piemērošanu, ņemot par atsauci antidempinga nolīgumu. Līdz ar to pamatregulas 2. panta 7. punkts esot atzīstams par nepiemērojamu šajā lietā un apstrīdētā regula esot jāatceļ antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. panta un pamatregulas 2. panta 1.–6. punkta pārkāpuma dēļ. Šāda darbība nekādi neietekmējot Eiropas Savienības kā sarunu dalībnieces PTO pozīciju.
29 Padome vispirms izklāsta, ka Armēnijas iekļaušana pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā ietvertajā zemsvītras piezīmē izslēdz šī panta 1.–6. punkta piemērošanu prasītājas eksportam. Turklāt šo situāciju neesot iespējams mainīt ar GATT vai antidempinga nolīgumam atbilstošu interpretāciju. Tomēr esot jāatzīst, pirmkārt, ka judikatūra aprobežojas tikai ar to elementu izmantošanu, kurus sniedz interpretācija, un, otrkārt, pamatregulas mērķis nav noteikt jebkāda veida pienākumu piemērot antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantu Armēnijas izcelsmes importam. Padome piebilst, ka pamatregulas 2. panta 7. punkts neļauj piešķirt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu uzņēmumam, kurš neatbilst šīs tiesību normas c) apakšpunktā paredzētajiem kritērijiem.
30 Padome, Komisijas atbalstīta, apgalvo, ka ne GATT, ne antidempinga nolīgumā iestādēm nekādā ziņā nav paredzēts pienākums uzskatīt Armēniju par valsti ar tirgus ekonomiku izmeklēšanas vajadzībām dempinga jomā. Turklāt pārejas uz tirgus ekonomiku process ir pakāpenisks un tam var būt vajadzīgas ilglaicīgas reformas un pielāgojumi. Turklāt Armēnijas Republika, tai pievienojoties PTO, neesot risinājusi sarunas par šo jautājumu, kā arī nav prasījusi tai piemērot šādu attieksmi, kad tā prasīja statusa maiņu saistībā ar pamatregulas piemērošanu. Visbeidzot Padome uzsver negatīvās sekas, kādas varētu rasties Savienības nostājai, veicot daudzpusējās sarunas, ja būtu iespējams apstrīdēt pamatregulas 2. panta 7. punkta likumību, to interpretējot saistībā ar PTO normām. Šajā ziņā Padome apgalvo, ka ir arī citas PTO dalībnieces, kuras neatzīst Armēniju par valsti ar tirgus ekonomiku, un ka pretēji Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas Sociālistiskās Republikas situācijai Armēnijas Republika nav risinājusi sarunas par termiņu, pēc kura pārējām PTO dalībniecēm būtu pienākums to klasificēt kā valsti ar tirgus ekonomiku.
Ievada apsvērumi
31 Kā prasītāja vairākkārt apgalvojusi savos procesuālajos rakstos, šis prasības pamats ir par to, vai pamatregulas 2. panta 7. punkts šajā lietā varēja būt juridiskais pamats, lai apstrīdētajā regulā piemērotu trešās valsts ar tirgus ekonomiku metodoloģiju prasītājas produktu, uz kuriem attiecas antidempinga izmeklēšana šajā lietā, normālās cenas aprēķināšanai.
32 Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā antidempinga nolīgumā ietilpstošās tiesību normas par normālās vērtības aprēķināšanu un GATT normas, uz kurām ir izdarīta atsauce šajā nolīgumā, pamatregulas 2. panta 7. punkts ir jāatzīst par nepiemērojamu atbilstoši LESD 277. pantam, ciktāl iestādes ir pamatojušās uz šo pantu, lai šajā lietā piemērotu trešās valsts ar tirgus ekonomiku metodoloģiju.
33 Lai analizētu prasītājas apgalvoto argumentu pamatotību, kurus tā izvirza saistībā ar šo pamatu, iesākumā ir jāatgādina, kā šajā lietā iestādes ir piemērojušas pamatregulas 2. panta 7. punktu.
34 Šajā ziņā no pagaidu regulas preambulas 22.–25. apsvēruma un apstrīdētās regulas preambulas 19. un 20. apsvēruma, kā arī no Komisijas 2009. gada 19. janvāra vēstules pirmās lappuses (skat. iepriekš 4. punktu) izriet, ka iestādes ir pamatojušās uz Armēnijas iekļaušanu to valstu skaitā, kuras ir minētas pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā ietvertajā zemsvītras piezīmē iekļautajā sarakstā. Tālāk iestādes uzskatīja, ka, tā kā Armēnija turklāt bija PTO dalībniece, izmeklēšanas uzsākšanas datumā bija piemērojams pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunkts, tādējādi prasītāja varētu atsaukties uz šīs pašas regulas 2. panta 1.–6. punktu tikai tad, ja Komisija apmierinātu tās prasību tai piešķirt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu. Šajā ziņā no pagaidu regulas preambulas 27.–31. un 43.–52., kā arī no apstrīdētās regulas preambulas 21.–26. un 35. apsvēruma izriet, ka lūgums piešķirt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu tika noraidīts. No šiem apsvērumiem turklāt izriet, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunkta pēdējo teikumu normālā vērtība galu galā tika noteikta, atsaucoties uz informāciju no Turcijas, kura tika uzskatīta par trešo analogo valsti ar tirgus ekonomiku saskaņā ar šīs pašas regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu.
35 Šajā ziņā Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai un kādos apstākļos iestādes var uzskatīt, ka PTO dalībniece ir valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, un līdz ar to piemērot tādu normālās vērtības aprēķina metodi, kāda ir aprakstīta iepriekšējā punktā. Lai veiktu šo pārbaudi, ir jāatgādina antidempinga nolīguma vieta Savienības tiesību sistēmā, kā arī minētā nolīguma interpretācija tā daļā, kas attiecas uz iespējām, kuras šī līgumslēdzēja puse piešķir pārējām PTO dalībniecēm, atkāpties no tā 2.1. un 2.2. pantā paredzētajiem noteikumiem.
36 Attiecībā uz antidempinga nolīguma vietu Savienības tiesību sistēmā iesākumā ir jāatgādina, ka, ņemot vērā to raksturu un sistēmu, PTO nolīgumi principā nav ietverti to normu vidū, atbilstoši kurām Savienības tiesas pārbauda iestāžu tiesību aktu tiesiskumu saskaņā ar LESD 263. panta pirmo daļu. Tomēr, ja Kopiena ir gribējusi izpildīt konkrētu pienākumu, ko tā uzņēmusies PTO ietvaros, vai ja Savienības tiesību aktā ir veikta tieša atsauce uz konkrētām PTO līgumu normām un nolīgumiem, kuri ir iekļauti Līgumā par PTO izveidošanu, Tiesas kontrolē ietilpst pārbaudīt attiecīgā Savienības tiesību akta tiesiskumu atbilstoši PTO normām. Šajā ziņā no pamatregulas preambulas, konkrētāk, no tās preambulas piektā apsvēruma, izriet, ka minētās regulas mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk transponēt Savienības tiesībās jaunās un detalizētās normas, kas ir ietvertas antidempinga nolīgumā, kuru vidū ir it īpaši tās, kuras ir saistītas ar antidempinga starpības aprēķināšanu, un tas tā ir tāpēc, lai nodrošinātu atbilstošu un pārskatāmu minēto normu piemērošanu. Līdz ar to ir skaidrs, ka Kopiena pamatregulu ir pieņēmusi, lai izpildītu no antidempinga nolīguma izrietošos starptautiskos pienākumus (skat. Tiesas 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā C‑76/00 P Petrotub un Republica/Padome, Recueil, I‑79. lpp., 53.–56. punkts un tajos minētā judikatūra), piemērojot iepriekš minētā nolīguma 18. panta 4. punktu (Vispārējās tiesas 2005. gada 3. februāra spriedums lietā T‑19/01 Chiquita Brands u.c./Komisija, Krājums, II‑315. lpp., 160. punkts). Turklāt ar šīs regulas 2. pantu, kura nosaukums ir “Dempinga konstatēšana”, Kopienas nodoms bija izpildīt īpašos pienākumus, kuri ir ietverti šī nolīguma 2. pantā, kurš attiecas arī uz dempinga konstatēšanu.
37 Prasītāja būtībā apgalvo, ka pamatregulas 2. panta 7. punkts ir jāatzīst par nepiemērojamu atbilstoši LESD 277. pantam, ciktāl ar to šajā lietā ir pamatota trešās valsts ar tirgus ekonomiku metode, tādējādi pārkāpjot antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantu. Šī metode sastāvot no normālās vērtības izveidošanas, pamatojoties uz informāciju no uzņēmumiem, kuri atrodas trešajā valstī, pat tad, ja lieta attiecas uz importu, kura izcelsme ir no PTO dalībnieces, kā, piemēram, Armēnijas Republikas, un kurš neatbilst kritērijiem, kādi ir paredzēti GATT VI panta 1. punkta otrajā papildu noteikumā.
Ar antidempinga nolīgumu un GATT VI panta 1. punkta otro papildu noteikumu izveidotā kārtība
38 Attiecībā uz antidempinga nolīguma interpretāciju ir jākonstatē, ka Padomes izvirzītie aizstāvības argumenti, pirmkārt, par to, ka ne GATT, ne antidempinga nolīgumā nav paredzēts speciāls pienākums uzskatīt Armēniju par valsti ar tirgus ekonomiku un, otrkārt, par valsti pārejas procesā uz tirgus ekonomiku, kuri turklāt ir Komisijas 2009. gada 19. janvāra vēstulē veiktās analīzes (skat. iepriekš 4. punktu) turpinājums, balstās uz kļūdainu izpratni par GATT un antidempinga nolīguma normām attiecībā uz normālās vērtības aprēķinu.
39 Tostarp vispirms saskaņā ar GATT VI panta 1. punktu “vienas valsts produkti tiek piedāvāti tirdzniecībai otrā valstī par cenām, kas ir zemākas nekā produktu normālā vērtība, produkts ir piedāvāts tirdzniecībai importētājā valstī par zemāku cenu nekā tā normālā vērtība, ja produkta, kas tiek eksportēts no vienas valsts uz otru, cena a) ir mazāka nekā salīdzinoši cena parastā tirdzniecības procesā tādam pašam produktam, kad tas paredzēts patērēšanai eksportētājā valstī, vai b) ja nav nosakāma tā cena iekšzemē, ir mazāka nekā: i) lielākā salīdzinājumam pieejamā cena tādam pašam produktam, to eksportējot uz jebkuru trešās puses valsti parastā tirdzniecības procesā, vai ii) ražošanas izmaksu produktam izcelsmes valstī un pamatota uzcenojuma, ko veido pārdošanas izmaksas un peļņa, summu”.
40 No šīs tiesību normas izriet, ka normālo vērtību veido vai nu salīdzināma cena parastā tirdzniecības procesā tādam pašam produktam, kad tas paredzēts patērēšanai eksportētājā valstī, vai salīdzināma visaugstākā cena eksportam uz trešo valsti parastā tirdzniecības procesā, vai arī ražošanas izmaksu produktam izcelsmes valstī un pamatota uzcenojuma, ko veido pārdošanas izmaksas un peļņa, summa.
41 PTO šīs normas tiek īstenotas ar antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantu, kurā ir paredzēti detalizētāki noteikumi, tomēr tajos ir aplūkoti tie paši trīs GATT VI pantā izsmeļoši uzskaitītie gadījumi.
42 Tālāk saskaņā ar antidempinga nolīguma 2.7. pantu šī nolīguma 2. panta piemērošana neierobežo GATT VI panta 1. punkta otrā papildu noteikuma piemērošanu. Saskaņā ar šo pēdējo tiesību normu “tiek atzīts, ka gadījumā, ja tiek importēts no valsts, kurai ir pilnīgs vai būtisks tās tirdzniecības monopols un kur visas cenas ir fiksējusi valsts, var rasties īpaši sarežģījumi, nosakot cenas salīdzinājumu [1]. punkta kontekstā. Šādos gadījumos līgumslēdzējas puses var uzskatīt par nepieciešamu ņemt vērā iespēju, ka tieša cenu salīdzināšana ar šādas valsts iekšzemes cenām ne vienmēr būs pielietojama”.
43 Pretēji tam, ko uzskata iestādes, pirmkārt, antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantā un, otrkārt, GATT 2.7. pantā un VI panta 1. punkta otrajā papildu noteikumā nav paredzēti divi galēji gadījumi (valsts ar tirgus ekonomiku pret valsti ar tirdzniecības monopolu), starp kuriem varētu pastāvēt plašs spektrs ar dažādām situācijām, atbilstoši kurām PTO dalībniecēm būtu brīvība paredzēt normas, kuras tās uzskata par piemērotām normālās vērtības aprēķināšanai, piemēram, normālās vērtības noteikšanu, pamatojoties uz informāciju no uzņēmumiem, kuri atrodas trešajā valstī, ja attiecīgais ražotājs nevar pierādīt, ka, viņam izgatavojot un pārdodot līdzīgu ražojumu, dominē tirgus ekonomikas nosacījumi.
44 Antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantā ir paredzētas normas, kā aprēķināma normālā vērtība, nekādi nenosakot, ka šīs normas ir jāpiemēro importa no valsts “ar tirgus ekonomiku” gadījumā. It īpaši, kā Padome tam piekrita Tiesas sēdē, ne antidempinga nolīgumā, ne GATT VI pantā nav nevienas atsauces uz “tirgus ekonomiku” kā nosacījums antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. panta un GATT VI panta piemērošanai.
45 Turklāt lietas dalībnieki ir vienisprātis par faktu, ka Armēnijas Republikas pievienošanās PTO instrumentos nav paredzēts neviens izņēmums, ar kuru PTO dalībnieces būtu atbrīvotas no pienākuma piemērot ar antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantu saderīgas normas, aprēķinot normālo vērtību šīs valsts izcelsmes produktiem.
46 Padomes nostāja, ka Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas Sociālistiskās Republikas pievienošanās PTO instrumentos iekļautie antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantā ietvertie izņēmumi, kuros ir paredzēti to piemērošanas beigu termiņi, ir vienīgi gribas ierobežot laikā PTO dalībnieču tiesības – attiecībā uz normālās vērtības aprēķināšanu – nepiemērot normas, kas ir saderīgas ar iepriekš minētajiem pantiem, izpausme, neatbilst faktiskajai realitātei.
47 Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka Ķīnas Tautas Republikas pievienošanās PTO protokola I daļas 15. punktā ir skaidri paredzēta iespēja pārējām PTO dalībniecēm nepiemērot antidempinga nolīguma 2. pantu tad, ja attiecīgais(‑ie) ražotājs(‑i) nepierāda, ka tas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos attiecībā uz līdzīga produkta izgatavošanu, ražošanu un pārdošanu. Tas pats ir sakāms par Vjetnamas Sociālistiskās Republikas pievienošanās PTO protokola I daļas 3. punktu, kurā ar atsauci uz darba grupas ziņojuma par šīs valsts pievienošanos 527. un 255. punktu ir paredzēts identisks izņēmums. Ir jāuzsver, ka pretēji tam, ko apgalvo Padome un Komisija, abas kandidātvalstis neprasīja noteikt attiecīgos izņēmumus apmaiņā pret noteikumu par termiņu, pēc kura tie zaudēs spēku. Kā izriet no darba grupas ziņojuma par Ķīnas Tautas Republikas pievienošanos 150. punkta un no darba grupas ziņojuma par Vjetnamas Sociālistiskās Republikas pievienošanos 254. punkta, PTO dalībnieces izvirzīja jautājumu par cenu salīdzināmību kandidātvalstīs un panāca, ka kandidātvalstis uzņemas iepriekš minētās saistības ar gala termiņu, kurā minētās saistības izbeidzas. Ja antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pants un GATT VI panta 1. punkta otrais papildu noteikums būtu jāinterpretē tā, kā to piedāvā iestādes, tad tās valsts, kura pievienojas, saistību veidā paredzētajiem “izņēmumiem” atbilstoši protokoliem par Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas Sociālistiskās Republikas pievienošanos nebūtu nekādas jēgas, jo jau spēkā esošais tiesiskais regulējums ļautu paredzēt šādus izņēmumus.
48 Tātad ir jākonstatē, ka antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantā paredzētās normas par normālo vērtību, ar kurām tiek ieviesti GATT VI panta 1. punkta noteikumi (skat. iepriekš 39. un 40. punktu), ir piemērojamas, ja vien pašā antidempinga nolīgumā, GATT, piemēram, GATT VI panta 1. punkta otrajā papildu noteikumā, vai PTO dalībnieces pievienošanās šai organizācijai instrumentos nav paredzēti izņēmumi no šīm normām.
49 Līdz ar to PTO dalībniece atbilstoši GATT VI pantam un antidempinga nolīgumam attiecībā uz importu no citas PTO dalībnieces normālās vērtības aprēķina metodi, kurā ir atkāpes no antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantā paredzētajām metodēm, var piemērot, tikai pamatojoties uz šī paša nolīguma 2.7. pantu un tātad pamatojoties uz GATT VI panta 1. punkta otro papildu noteikumu vai – attiecīgā gadījumā – uz speciālu tiesību normu, kas šādam nolūkam ir paredzēta šīs pēdējās minētās PTO dalībnieces pievienošanās instrumentos.
50 Šādos apstākļos nevar piekrist iestāžu nostājai, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punktu normas par normālās vērtības aprēķinu, kas ir saderīgas ar šī nolīguma 2.1. un 2.2. pantu, tām, nepārkāpjot antidempinga nolīgumu, ir atļauts nepiemērot pat tad, ja nav piemērojams GATT VI panta 1. punkta otrais papildu noteikums un ja eksportētājas valsts pievienošanās PTO instrumentos nav paredzēta šāda iespēja. No iepriekš veiktās analīzes turklāt izriet, ka iestāžu argumentam par to, ka ne ar antidempinga nolīgumu, ne ar GATT nav paredzēts speciāls pienākums uzskatīt Armēniju par valsti ar tirgus ekonomiku, nav nozīmes, jo no šiem nolīgumiem izrietošais pienākums izpaužas tādējādi, ka attiecībā uz pārējām PTO dalībniecēm, piemēram, Armēnijas Republiku, tiek piemērotas normas, kas ir saderīgas ar antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantu, ar izņēmumiem, kuri ir izklāstīti iepriekš 48. un 49. punktā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka minētie panti ietver skaidras, precīzas un detalizētas normas, ar kurām tiek paredzētas līdzīga produkta normālās vērtības aprēķināšanas metodes (skat. iepriekš 36. punktu), neietverot nosacījumus, ar kuriem to piemērošana būtu atstāta PTO dalībnieču rīcības brīvībā. Turklāt iespēja atkāpties no šīm normām, pamatojoties uz GATT VI panta 1. punkta otro papildu noteikumu, uz kuru ir atsauce antidempinga nolīguma 2.7. pantā, ir detalizēti ierobežota. Šīs tiesību normas piemērošanas jomā it īpaši ietilpst “valstis, kur ir pilnīgs vai būtisks tās tirdzniecības monopols un kur visas cenas ir fiksējusi valsts”. Tātad šī tiesību norma ir skaidra attiecībā uz tajā noteikto situāciju perimetru, ļaujot gan Komisijai un Padomei noteikt, vai PTO dalībniece atbilst aprakstam, kas atbilst šīm situācijām, gan Tiesai veikt šī novērtējuma kontroli un attiecīgā gadījumā izdarīt secinājumus, kādi ir jāizdara atbilstoši iepriekš 36. punktā minētajai judikatūrai.
51 Attiecībā uz Padomes tās veiktās antidempinga nolīguma interpretācijas atbalstam izteikto apgalvojumu par to, ka Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda ir uzskatījušas Armēniju par valsti, kurā nav tirgus ekonomikas, pat pēc tās pievienošanās PTO, pietiek norādīt, ka Padome nav apšaubījusi prasītājas detalizētos atspēkojumus, kuri ir pamatoti ar šo divu valstu tiesisko regulējumu, tādējādi šī iestāde katrā ziņā nav pierādījusi, ka tās apgalvojums ir materiāli pamatots.
Ar pamatregulu noteiktās normas un to piemērošana šajā lietā
52 Šajā kontekstā, kā tas ir izklāstīts iepriekš 39.–50. punktā, ja Savienības likumdevējs pieņem normas par valstīm, “kurās nav tirgus ekonomikas”, kas ir piemērojamas tām PTO dalībniecēm, kuras ir iekļautas sarakstā, kas ir ietverts pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta zemsvītras piezīmē, šāda darbība attiecas uz GATT VI panta 1. punkta otrā papildu noteikuma piemērošanas jomu un līdz ar to ir jāveic vērtējums par to, vai šī PTO dalībniece atbilst nosacījumiem, kuri ir noteikti šajā tiesību normā.
53 Līdz ar to ir jāatgādina, ka to valstu, kuras tiek uzskatītas par tādām, kur nav tirgus ekonomikas, saraksts tika pieņemts ar Padomes 1979. gada 1. augusta Regulas (EEK) Nr. 1681/79, ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 459/68 par aizsardzību pret “importu par dempinga cenām” un maksājumiem vai subsīdijām, ko piešķir valstis, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV L 196, 1. lpp.), 1. pantu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1681/79 preambulas sesto apsvērumu šī saraksta pieņemšana atbilstoši Padomes 1968. gada 5. aprīļa Regulas (EEK) Nr. 459/68 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām un maksājumiem vai subsīdijām, ko piešķir valstis, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV L 93, 1. lpp.), 3. panta 6. punktam ir iepriekš attīstītās prakses kodifikācija. Tomēr šajā tiesību normā būtībā ir atkārtota GATT VI panta 1. punkta otrajā papildu noteikumā sniegtā valstu, kurās nav tirgus ekonomikas, definīcija [attiecībā uz šajā ziņā attīstīto praksi atbilstoši Regulai Nr. 459/68 skat. Padomes 1979. gada 15. maija Regulas (EEK) Nr. 955/79, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu noteiktam Rumānijas izcelsmes herbicīda veidam (OV L 121, 5. lpp.), preambulas piekto apsvērumu].
54 Kā liecina Padomes 1979. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3017/79 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām vai subsīdijām, ko piešķir valstis, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV L 339, 1. lpp.), 2. panta 5. punkts, Padomes 1984. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2176/84 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām vai subsīdijām, ko piešķir valstis, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV L 201, 1. lpp.), 2. panta 5. punkts, Padomes 1988. gada 11. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2423/88 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām vai subsīdijām, ko piešķir valstis, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV L 209, 1. lpp.), 2. panta 5. punkts, Padomes 1994. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 3283/94 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām vai subsīdijām, ko piešķir valstis, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 349, 1. lpp.), 2. panta 7. punkts un pamatregulas sākotnējās versijas 2. panta 7. punkts, Padome nemainīgi ir ievērojusi likumdošanas praksi valstu, kuras tiek uzskatītas par tādām, kur nav tirgus ekonomikas, sarakstu noteikt, izdarot atsauci uz valstu sarakstu, kas ir pievienots regulām, kuras attiecas uz importu no valstīm, kuru ārējā tirdzniecība notiek valsts līmenī.
55 Turklāt saskaņā ar Komisijas 1997. gada 12. decembra paziņojuma [COM(97)677, galīgā redakcija] Padomei un Eiropas Parlamentam 4. un 5. punktu tie ir šie paši ar cenu uzticamību plānveida ekonomikās saistītie apsvērumi, kuru dēļ Kopienā tika pieņemtas pamatregulas 2. panta 7. punktam analoģiskas tiesību normas, un tas ir arī iemesls, kādēļ tika pieņemts GATT VI panta 1. punkta otrais papildu noteikums.
56 Tātad, ja ar pašu faktu, ka tiek noteikts valstu, kuras tiek uzskatītas par tādām, kur nav tirgus ekonomikas, saraksts un attiecībā uz šīm valstīm normālā vērtība ir jāaprēķina atbilstoši citām metodēm, nevis tām, kuras ir paredzētas antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantā, vien netiek pārkāpts iepriekš minētais nolīgums, tad valsts, kura starplaikā ir pievienojusies PTO, saglabāšanai šādā sarakstā ir jāpamatojas uz derīgiem apsvērumiem, kuri pierāda, ka šī saglabāšana atbilst GATT VI panta 1. punkta otrajā papildu noteikumā paredzētajiem kritērijiem.
57 Tomēr šajā lietā ne apstrīdētajā regulā, ne Padomes argumentācijā netiek apgalvots, ka Armēnija atbilst GATT VI panta 1. punkta otrajā papildu noteikumā paredzētajiem kritērijiem.
58 It īpaši, kā tas ir izklāstīts iepriekš 34. punktā, iestādes pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā paredzētās valsts ar tirgus ekonomiku metodes piemērošanu prasītājai ir pamatojušas, atsaucoties vienīgi uz faktu, ka Armēnija ir minēta šai tiesību normai pievienotajā zemsvītras piezīmē, kura galu galā saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā ietverto pēdējo teikumu tika piemērota pēc tam, kad tika noraidīts prasītājas lūgums tai piemērot uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu. Turklāt no Komisijas 2009. gada 19. janvāra vēstules (skat. iepriekš 4. punktu) izriet, ka šī iestāde uzskatīja, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta piemērošana šajā lietā ir saderīga ar antidempinga nolīgumu, jo, pirmkārt, šī nolīguma 2.1. un 2.2. pants un, otrkārt, GATT VI panta 1. punkta otrais papildu noteikums ir divi galēji pretēji gadījumi, starp kuriem var pastāvēt daudzas citas situācijas, piemēram, situācija, kurā PTO dalībniece neatbilst šajā pēdējā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem, bet vienlaikus to var uzskatīt par valsti, kurā nav tirgus ekonomikas. Tomēr jau pēc savas būtības arguments, ka Armēnija joprojām ir valsts ar pārejas ekonomiku starp tirgus ekonomiku un valsts monopolu, kā tas ir aprakstīts GATT VI panta 1. punkta otrajā papildu noteikumā, balstās uz pieņēmumu, ka Armēnija neatbilst šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumiem.
59 Tātad ir jākonstatē, ka pēc Armēnijas Republikas pievienošanās PTO šīs valsts iekļaušana pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta zemsvītras piezīmē ietvertajā valstu sarakstā vairs nav saderīga ar antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantā un GATT VI panta 1. punkta otrajā papildu noteikumā paredzēto kārtību, ciktāl šādas iekļaušanas sekas ir tādas, ka pamatregulas 2. panta 1.–6. punkta piemērošana ir atkarīga no iepriekšējas piekrišanas apmierināt attiecīgā uzņēmuma lūgumu tam piešķirt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu, un ciktāl šāda lūguma noraidīšanas gadījumā tiek piemērota trešās valsts ar tirgus ekonomiku metode.
60 Tādējādi, kā to apgalvo prasītāja, neesot nekādiem pierādījumiem, kuri attaisnotu, ka Armēnija atbilst GATT VI panta 1. punkta otrajā papildu noteikumā paredzētajiem kritērijiem, un ņemot vērā faktu, ka atbilstoši Komisijas veiktajam novērtējumam administratīvā procesa laikā Armēnija neatbilst šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem (skat. iepriekš 58. punktu), atsauce uz Armēniju pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta zemsvītras piezīmē nav derīgs pamatojums, lai šajā lietā piemērotu trešās valsts ar tirgus ekonomiku metodi atbilstoši šīs pašas regulas 2. panta 7. punkta a) un b) apakšpunktam, un šajā ziņā tā ir jāatzīst par nepiemērojamu saskaņā ar LESD 277. pantu. Līdz ar to iestādēm nebija tiesību ne pakārtot pamatregulas 2. panta 1.–6. punkta piemērošanu apstāklim, ka tiek apmierināts lūgums piešķirt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu, kuru prasītājai šajā ziņā – kā to uzskata iestādes – bija jālūdz piešķirt atbilstoši šīs pašas regulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktam, ne arī pēc minētā lūguma noraidīšanas piemērot trešās valsts ar tirgus ekonomiku metodi.
61 Šādos apstākļos pamatošanās uz pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta zemsvītras piezīmē veikto atsauci uz Armēniju un pēc prasītājas izteiktā lūguma piešķirt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu atbilstoši šīs pašas regulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktam noraidīšanas piemērotā trešās valsts ar tirgus ekonomiku metode nozīmē, ka ar apstrīdēto regulu ir ieviesta ar antidempinga nolīguma 2.1. un 2.2. pantu un GATT VI panta 1. punkta otro papildu noteikumu nesaderīga normālās vērtības aprēķina metode un turklāt tā ir pretrunā pamatregulas 2. panta 1.–6. punktam.
62 Tātad ir jākonstatē, ka pirmais prasības pamats ir pamatots un ir jāatceļ apstrīdētā regula, neesot vajadzībai izskatīt pārējos prasības atbalstam izvirzītos pamatus.
Par tiesāšanās izdevumiem
63 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.
64 Komisija saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) atcelt 2009. gada 24. septembra Padomes Regulu (EK) Nr. 925/2009, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts tādas dažu veidu alumīnija folijas importam, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā, ciktāl tā attiecas uz Rusal Armenal ZAO;
2) Eiropas Savienības Padome atlīdzina Rusal Armenal tiesāšanās izdevumus;
3) Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Forwood | Dehousse | Wiszniewska-Białecka |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 5. novembrī.
[Paraksti]