Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS] SECINĀJUMI
sniegti 2024. gada 11. aprīlī (1)
Lieta C‑792/22
Parchetul de pe lângă Judecătoria Rupea,
LV,
CRA,
LCM
Kriminālprocess
pret
MG,
piedaloties
SC Energotehnica SRL Sibiu
(Curtea de Apel Braşov (Brašovas apelācijas tiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 89/391/EEK – Pasākumi, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā – Savienības tiesību efektivitātes princips – Darba ņēmēja bojāeja darba uzdevuma veikšanas laikā – Līdztekus noritošs kriminālprocess un administratīvais process valsts tiesās – Administratīvās tiesas galīgs spriedums, saskaņā ar kuru šī darba uzdevuma veikšana nav uzskatāma par “nelaimes gadījumu darbā” – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka šādam galīgam spriedumam ir res judicata spēks krimināltiesā – Iespēja šai krimināltiesai kvalificēt minēto darba uzdevuma veikšanu kā “nelaimes gadījumu darbā” un piemērot kriminālsodus un civiltiesiskas sankcijas
I. Ievads
1. Pēc kāda elektriķa bojāejas, kas notika, veicot darba uzdevumu pie elektroietaises, pret cietušo nodarbinājušo sabiedrību tika uzsākts administratīvais process, un tajā pašā laikā tika uzsākts kriminālprocess pret šajā sabiedrībā strādājošo elektriķu brigadieri par likumā noteikto veselības aizsardzības un darba drošības pasākumu neievērošanu, kā arī par nonāvēšanu aiz neuzmanības, un šajā procesā mirušā elektriķa ģimene kļuva par civilprasītājiem krimināllietā pret minēto sabiedrību un brigadieri.
2. Administratīvā procesa noslēgumā administratīvā tiesa ar galīgu spriedumu nosprieda, ka šo darba uzdevuma veikšanu nevar uzskatīt par “nelaimes gadījumu darbā”, kā rezultātā šai pašai sabiedrībai uzliktie administratīvie sodi tika atcelti. Turklāt valsts tiesiskajā regulējumā, kā to ir interpretējusi konkrētās dalībvalsts konstitucionālā tiesa, ir paredzēts, ka tiesu, kas nav krimināltiesas, galīgiem spriedumiem par kriminālprocesā iepriekš izlemjamu jautājumu ir res judicata spēks krimināltiesā. Minētās darba uzdevuma veikšanas kvalificēšana par “nelaimes gadījumu darbā” esot uzskatāma par šādu iepriekš izlemjamu jautājumu.
3. Vai Direktīva 89/391/EEK (2), kuras mērķis ir uzlabot darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā, nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas lietu izskatošajai krimināltiesai liedz izvērtēt to, vai šo pašu darba uzdevuma veikšanu var kvalificēt par “nelaimes gadījumu darbā” un tādējādi piemērot kriminālsodus vai civiltiesiskas sankcijas brigadierim un darba devējam? Tāds būtībā ir Curtea de Apel Braşov (Brašovas apelācijas tiesa, Rumānija), krimināltiesas pamatlietā, uzdotais jautājums.
4. Šī lieta, kāda Tiesā iepriekš nav skatīta, sniedz Tiesai iespēju precizēt valsts tiesību aizsardzības līdzekļu savstarpējās saistības noteikumus, lai Direktīvas 89/391 īstenošanā ieinteresētajām personām tiktu nodrošināta Savienības tiesību efektivitātes principa un it īpaši tiesību uz aizstāvību ievērošana.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
5. Direktīvas 89/391 I iedaļā “Vispārīgi noteikumi” ir ietverts tās 1.–4. pants. Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķis” ir teikts:
“1. Šīs direktīvas mērķis ir ieviest pasākumus, kas veicinātu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu.
2. Tālab tajā izklāstīti galvenie principi arodriska novēršanai, drošības un veselības aizsardzībai, riska un nelaimes gadījuma faktoru likvidēšanai, informēšanai, konsultācijām, pietiekamai līdzdalībai saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi un darba ņēmēju un viņu pārstāvju apmācībai, kā arī vispārīgas pamatnorādes minēto principu īstenošanai.
3. Šī direktīva nav pretrunā pašreizējiem vai turpmākiem valstu un Kopienas noteikumiem, kas ir vēl labvēlīgāki darba ņēmēju drošībai un veselības aizsardzībai.”
6. Minētās direktīvas 4. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis veic visu vajadzīgo, lai nodrošinātu, ka darba devēji, darba ņēmēji un darba ņēmēju pārstāvji ievēro tiesību normas, kas vajadzīgas, lai īstenotu šo direktīvu.
2. Dalībvalstis jo īpaši nodrošina pietiekamu kontroli un uzraudzību.”
7. Šīs pašas direktīvas 5. pantā “Vispārīgi noteikumi”, kas ir ietverts tās II iedaļā “Darba devēju pienākumi”, ir noteikts:
“1. Darba devējam ir pienākums nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītos aspektos.
[..]
3. Darba ņēmēju pienākumi drošības un veselības aizsardzības jomā nemazina darba devēja atbildību.
4. Šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības atcelt vai mazināt darba devēju atbildību, ja nelaimes gadījumi notiek neparastu un neprognozējamu apstākļu dēļ, kas nav darba devēju varā, vai ārkārtēju notikumu dēļ, no kuru sekām nevar izvairīties, kaut arī pielikti visi pūliņi.
Pirmajā daļā minētās izvēles tiesības dalībvalstīm nav obligāti jāizmanto.”
B. Rumānijas tiesības
1. Kriminālkodekss
8. 2009. gada 17. jūlija Legea nr. 286/2009 privind Codul penal (Likums Nr. 286/2009 par kriminālkodeksu) (3) redakcijas, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “Kriminālkodekss”), 192. panta “Nonāvēšana aiz neuzmanības” 2. punktā ir teikts:
“Par nonāvēšanu aiz neuzmanības, kas saistīta ar profesijas vai aroda pildīšanai vai īpašas darbības veikšanai paredzēto tiesību normu vai piesardzības pasākumu neievērošanu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no diviem līdz septiņiem gadiem. Ja tiesību normu vai piesardzības pasākumu pārkāpums pats par sevi ir uzskatāms par noziedzīgu nodarījumu, piemēro noteikumus par noziedzīgu nodarījumu kopību.”
9. Šā kodeksa 350. panta “Likumā noteikto drošības un veselības aizsardzības darbā pasākumu neievērošana” 1. un 3. punktā ir paredzēts:
“1) Par ikvienai personai noteikto drošības un veselības aizsardzības darbā pasākumu neievērošanu, ja tā rada tūlītējus nelaimes gadījuma darbā vai arodslimības draudus, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz trīs gadiem vai ar naudas sodu.
[..]
3) Par 1. un 2. punktā minētajiem nodarījumiem soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trīs mēnešiem līdz vienam gadam vai ar naudas sodu, ja tie izdarīti aiz neuzmanības.”
2. Kriminālprocesa kodekss
10. 2010. gada 1. jūlija Legea nr. 135/2010 privind Codul de procedură penală (Likums Nr. 135/2010 par kriminālprocesa kodeksu) (4) redakcijas, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”), 52. pantā “Iepriekš izlemjami jautājumi” ir noteikts:
“1) Krimināltiesai ir kompetence izskatīt jebkuru lietas izšķiršanai iepriekš izlemjamu jautājumu, pat ja šis jautājums būtībā ir citas tiesas kompetencē, izņemot situācijas, kurās kompetence nav tiesu iestādēm.
2) Iepriekš izlemjamo jautājumu krimināltiesa izlemj saskaņā ar jomas, kurā šis jautājums ietilpst, tiesību normām un pierādīšanas līdzekļiem.
3) Tiesu, kas nav krimināltiesas, galīgiem spriedumiem par iepriekš izlemjamu jautājumu kriminālprocesā ir res judicata spēks krimināltiesā, izņemot ar noziedzīgā nodarījuma esamību saistītus apstākļus.”
3. Likums Nr. 319/2006
11. Direktīva 89/391 Rumānijas tiesību sistēmā ir transponēta ar 2006. gada 14. jūlija Legea nr. 319/2006 a securităğii ği sănătă în muncă (Likums Nr. 319/2006 par drošību un veselības aizsardzību darbā) (5) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 319/2006”). Saskaņā ar šā likuma 5. panta g) punktu:
“Šajā likumā ir izmantotas šādas definīcijas:
[..]
g) nelaimes gadījums darbā – smagi miesas bojājumi vai akūta arodsaindēšanās, kas radušies, veicot darbu vai pildot profesionālos pienākumus, un kas izraisījuši pārejošu darba nespēju vismaz uz trīs kalendārām dienām, invaliditāti vai nāvi.”
12. Minētā likuma 7. panta 4. punkta c) apakšpunktā ir teikts:
“Neskarot citus šā likuma noteikumus, ņemot vērā uzņēmuma un/vai struktūrvienības darbības raksturu, darba devējam ir pienākums:
[..]
c) uzticot darbu darba ņēmējiem, ņemt vērā viņu spējas attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā.”
13. Šā paša likuma 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:
“Darba devējs nodrošina apstākļus, lai katrs darba ņēmējs būtu pietiekami un pienācīgi apmācīts par drošību un veselības aizsardzību darbā, jo īpaši ar informāciju un norādījumiem, kas konkrēti attiecas uz viņa darba vietu un amatu:
[..]
b) darba maiņas vai pārcelšanas citā darbā gadījumā. ”
14. Likuma Nr. 319/2006 22. pantā ir noteikts:
“Ikvienam darba ņēmējam savs darbs ir jāveic atbilstoši viņa apmācībai un sagatavotībai, kā arī no viņa darba devēja saņemtajiem norādījumiem, tā, lai viņš ne sevi, ne citas personas, kuras var ietekmēt viņa darbība vai bezdarbība darba pienākumu veikšanas ietvaros, nepakļautu nelaimes gadījumu vai arodslimību riskam.”
4. Lēmums Nr. 1146/2006
15. 2006. gada 30. augusta Hotărârea Guvernului nr. 1146/2006 privind cerințele minime de securitate și sănătate pentru utilizarea în muncă de către lucrători a echipamentelor de muncă (Valdības lēmums Nr. 1146/2006) par minimālajām drošības un veselības aizsardzības prasībām, darba ņēmējiem darbā lietojot darba aprīkojumu) (6) (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1146/2006”) I pielikums ir formulēts šādi:
“3.3.2.1. Elektroiekārtās un elektriskajā darba aprīkojumā aizsardzību pret elektrotraumu no tieša kontakta nodrošina ar tehniskiem pasākumiem, ko papildina organizatoriski pasākumi.
[..]
3.3.2.3. Aizsardzību pret elektrotraumu no tieša kontakta nodrošina ar šādiem organizatoriskiem pasākumiem:
a) darba uzdevumi pie elektroiekārtām (labošana, remonts, pieslēgumi u.c.) ir jāveic tikai kvalificētiem, pilnvarotiem un apmācītiem elektriķiem;
b) darba uzdevumi ir jāveic, pamatojoties uz kādu no darba formām;
[..]
e) ir jāizstrādā darba norādījumi attiecībā uz katru darba uzdevuma veikšanu pie elektroiekārtām;
[..]
3.3.2.4. Darba uzdevumu veikšana pie iekārtām, mašīnām, aprīkojuma un aparatūras, kurās izmanto elektroenerģiju, ir atļauta, tikai pamatojoties uz šādām darba formām:
[..]
d) mutvārdu rīkojumi (DV);
[..]
3.3.23.1. Elektroiekārtās vai darba elektriskajā aprīkojumā, kuros darbi tiek veikti zem sprieguma vai bez tā atslēgšanas, ir jāizmanto elektroizolējoši aizsarglīdzekļi.
[..]
3.3.23.4. Darbus bez elektroiekārtu un elektriskā aprīkojuma atslēgšanas no sprieguma ir jāveic darbiniekiem, kuriem ir atļauts strādāt zem sprieguma.
[..]”
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
16. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka 2017. gada 5. septembrī kāds elektriķis, kas strādāja Energotehnica (turpmāk tekstā – “cietušais”), gāja bojā no strāvas trieciena, izpildot darba uzdevumu, kura ietvaros bija veicama āra gaismekļa nomaiņa uz zemsprieguma staba dzīvnieku fermā, kas atrodas Tikušu [Ticușu] pašvaldībā, Brašovas [Brașov] apgabalā (Rumānija) (turpmāk tekstā – “konkrētā darba uzdevuma veikšana”).
17. Administratīvā procesa ietvaros Inspectoratul Teritorial de Muncă Brașov (Brašovas teritoriālā darba inspekcija, Rumānija, turpmāk tekstā – “ITM”) veica pārbaudi, kas ietvēra liecinieku nopratināšanu, kā arī atbilstošo darba drošības un veselības aizsardzības dokumentu iegūšanu. Šīs pārbaudes rezultātā ITM 2019. gada 9. septembrī sagatavoja pārbaudes lietas protokolu (turpmāk tekstā – “pārbaudes lietas protokols”), saskaņā ar kuru konkrētā darba uzdevuma veikšanu tā kvalificēja kā “nelaimes gadījumu darbā”.
18. Šajā protokolā ITM uzlika Energotehnica administratīvus naudas sodus par to, ka tā bija apstiprinājusi nepilnvarota un neapmācīta personāla darba uzdevuma veikšanu pie strādājošas iekārtas, neatslēdzot tai spriegumu, un par to, ka tā nebija iepazīstinājusi darbinieku ar materiālu, kas attiecās uz konkrētām mācību tēmām. Šie sodi faktiski netika piemēroti, jo to izpilde tika apturēta līdz kriminālprocesa pabeigšanai. Šajā sabiedrībā nodarbinātai personai netika piemērots nekāds administratīvais sods, jo saskaņā ar Likuma Nr. 319/2006 39. panta 1. punktu par administratīvu pārkāpumu ir uzskatāma tikai tādu darba devēju rīcība, kuri atrodas kādā no šajā likumā paredzētajām situācijām, un nevis darba ņēmēju rīcība.
19. Energotehnica pret ITM iesniedza administratīvu pieteikumu Tribunalul Sibiu (Sibiu apgabaltiesa, Rumānija), lūdzot atcelt pārbaudes lietas protokolu. Tika uzklausīti tikai divi liecinieki, cietušā kolēģi. Ar 2021. gada 10. februāra spriedumu šī tiesa apmierināja šo pieteikumu un atcēla šo protokolu daļā par attiecībā uz Energotehnica konstatēto. Šajā ziņā minētā tiesa secināja, pirmkārt, ka konkrētais darba uzdevums tika veikts ārpus darba laika un, otrkārt, ka neviens pierādījums neapstiprina, ka cietušajam būtu ticis sniegts vārdisks rīkojums veikt šo darba uzdevumu. Par šo spriedumu ITM iesniedza apelācijas sūdzību Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa, Rumānija), kura ar 2021. gada 14. jūnija spriedumu apmierināja Energotehnica izvirzīto iebildi par spēkā neesamību, norādot, ka tā atceļ šo apelācijas sūdzību, pamatojoties uz to, ka tai trūkst pamatojuma.
20. Līdztekus administratīvajam procesam Parchetul de pe lângă Judecătoria Rupea (Prokuratūra pie Rupjas pirmās instances tiesas, Rumānija) prokurors uzsāka kriminālprocesu. Ar prokurora 2020. gada 31. jūlija lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības MG kā Energotehnica nodarbinātam elektriķu brigadierim tika celta apsūdzība Rupjas pirmās instances tiesā (Judecătoria Rupea) par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem: pirmkārt, Kriminālkodeksa 350. panta 1. un 3. punktā paredzētā likumā noteikto veselības aizsardzības un drošības pasākumu darbā neievērošana un, otrkārt, Kriminālkodeksa 192. panta 2. punktā paredzētā nonāvēšana aiz neuzmanības, piemērojot šā kodeksa 38. panta 1. punktu par noziedzīgu nodarījumu reālu kopību. Šajā lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības tika norādīts, ka 2017. gada 5. septembrī ap plkst. 18.00 darba laika beigās MG, atbildīgais par darba vietu, kura īpašie uzdevumi bija darba organizācija, darbus izpildošā personāla apmācība un pasākumu veikšana, lai nodrošinātu darba drošības elementus un katrai darba vietai specifiskajās instrukcijās paredzēto aizsardzības aprīkojumu, deva cietušajam, kurš atradās viņa vadībā, mutisku darba rīkojumu veikt konkrēto darba uzdevumu, neveicot vajadzīgos veselības aizsardzības un darba drošības pasākumus (proti, šādu uzdevumu uzticēt vienīgi kvalificētam personālam elektriķa profesijā, kas ir pilnvarots un apmācīts konkrētā darba veikšanai, brigadiera uzraudzībā), un tas tika darīts apstākļos, kad šis darba uzdevums tika veikts, neatslēdzot strādājošu elektroiekārtu no sprieguma un neizmantojot elektroizolējošus aizsargcimdus.
21. Šajā pret MG uzsāktajā kriminālprocesā tika uzklausīti aculiecinieki un lietas materiāliem tika pievienoti atbilstošie dokumenti par veselības aizsardzību un drošību darbā. Tika iesniegti arī pārbaudes lietas materiāli saistībā ar konkrētā darba uzdevuma veikšanu, tostarp pārbaudes lietas protokols. Šajā pašā kriminālprocesā LV, CRA un LCM, kas attiecīgi ir cietušā laulātā, meita un dēls, kļuva par civilprasītājiem krimināllietā (turpmāk tekstā –“civilprasītāji krimināllietā”) un lūdza piespriest MG un Energotehnica atlīdzināt kaitējumu sakarā ar cietušā nāvi. Nekāda kriminālizmeklēšana netika veikta pret Energotehnica, kurai ir tikai civiltiesiski atbildīgas personas statuss, jo saskaņā ar Rumānijas civiltiesībām šai sabiedrībai ir likumisks vai līgumisks pienākums pilnībā vai daļēji, vienai vai solidāri atlīdzināt ar noziedzīgo nodarījumu nodarītos zaudējumus un tai ir atbildība šajā procesā.
22. Ar 2021. gada 24. decembra spriedumu krimināllietā Judecătoria Rupea (Rupjas pirmās instances tiesa) secināja, ka MG ir attaisnojams apsūdzībā noziedzīgajos nodarījumos par likumā noteikto drošības un veselības aizsardzības darbā pasākumu neievērošanu, kā arī nonāvēšanu aiz neuzmanības. Turklāt šī tiesa kā nepamatotu noraidīja civilprasītāju krimināllietā celto civilprasību pret MG un Energotehnica. Šajā ziņā minētā lietu pēc būtības izskatošā tiesa secināja, pirmkārt, ka, nav ticis pierādīts, izslēdzot jebkādas saprātīgas šaubas, ka MG būtu devis vārdisku darba rīkojumu, jo vienīgais paziņojums, kas tieši apstiprina šo darba rīkojumu, ir aculiecinieka, kura teikto tomēr neapstiprina nekādi citi tiešie pierādījumi, paziņojums, un ka citi arī klāt bijušie darbinieki ir nolieguši, ka būtu dzirdējuši minēto darba rīkojumu. Otrkārt, šī pati tiesa norādīja, ka konkrētā darba uzdevuma veikšana norisinājās laikā ap plkst. 18.30–18.40, proti, pēc darba laika beigām (par ko uzskatīja aptuveni plkst. 17.00.–18.00), tāpēc šo darba uzdevuma veikšanu nevar kvalificēt kā “nelaimes gadījumu darbā”.
23. Prokurors un civilprasītāji krimināllietā par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Curtea de Apel Brașov (Brašovas apelācijas tiesa, Rumānija), kas ir iesniedzējtiesa. Šajā tiesā prokurors, atsaucoties uz aculiecinieka liecību, ko apstiprinot citu uz vietas bijušo darbinieku apgalvotais, ir norādījis, ka, izslēdzot jebkādas saprātīgas šaubas, pastāv pierādījumi par MG doto vārdisko rīkojumu cietušajam veikt konkrēto darba uzdevumu. Civilprasītāji krimināllietā, atsaucoties uz tā paša aculiecinieka liecību un pārbaudes lietas protokolu, apgalvo, ka pastāvot pierādījumi, kas pamato apsūdzību.
24. Iesniedzējtiesa norāda, ka, tā kā tai pret MG uzsāktā kriminālprocesa ietvaros ir iesniegta apelācijas sūdzība, tai lieta ir jāizskata, ņemot vērā visus tās tiesiskos un faktiskos aspektus, jo apelācijas sūdzība ir pilnībā devolutīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Šādos apstākļos šī tiesa varētu no jauna pārbaudīt pirmajā instancē iesniegtos pierādījumus un pārbaudīt jaunus pierādījumus, kā arī veikt jaunu pierādījumu kopuma izvērtēšanu. Tomēr minētā tiesa norāda, ka Tribunalul Sibiu (Sibiu apgabaltiesa) jau ir lēmusi par pamatlietas faktiem, secinot, ka konkrētā darba uzdevuma veikšana nav bijusi uzskatāma par nelaimes gadījumu darbā. Iesniedzējtiesa uzsver, ka šis secinājums tai varētu būt saistošs ar res judicata spēku, ņemot vērā, ka šī procesuālā situācija esot uzskatāma par “iepriekš izlemjamu jautājumu” kriminālprocesā Kriminālprocesa kodeksa 52. panta izpratnē.
25. Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa, Rumānija) ar 2021. gada 17. februāra spriedumu Nr. 102/2021 ir apmierinājusi iebildi par neatbilstību konstitūcijai attiecībā uz Kriminālprocesa kodeksa 52. panta 3. punktu, kurā bija teikts, ka tiesu, kas nav krimināltiesas, galīgiem spriedumiem par iepriekš izlemjamu jautājumu kriminālprocesā ir res judicata spēks krimināltiesā, izņemot ar noziedzīgā nodarījuma esamību saistītus apstākļus. Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) tādējādi esot konstatējusi, ka šajā tiesību normā ietvertā frāze “izņemot ar noziedzīgā nodarījuma esamību saistītus apstākļus” ir antikonstitucionāla. Šajā saistībā Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) tostarp esot nospriedusi, ka iepriekš izlemjamie jautājumi ir ar krimināltiesībām nesaistīti lietas aspekti, kas ir jāatrisina, pirms tiek risināti jautājumi krimināllietā pēc būtības, un kuri attiecas uz tādas noziedzīgā nodarījuma struktūru veidojošas būtiskas daļas esamību kā priekšnoteikuma situācija noziedzīga nodarījuma izdarīšanai vai noziedzīgā nodarījuma sastāva būtiska sastāvdaļa.
26. Šajā lietā iesniedzējtiesas ieskatā konkrētā darba uzdevuma veikšanas kvalificēšana par “nelaimes gadījumu darbā” esot uzskatāma par noziedzīgā nodarījuma struktūru veidojošu būtisku daļu, kurai ir faktiska vai juridiska elementa raksturs, par kuras esamību ir jāpārliecinās pirms krimināllietas taisnīga noregulējuma un kas tātad var tikt uzskatīta par “iepriekš izlemjamu jautājumu” Kriminālprocesa kodeksa 52. panta 3. punkta izpratnē.
27. Iesniedzējtiesa arī uzsver, ka pamatlietā Tribunalul Sibiu (Sibiu apgabaltiesa) vai Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa) varēja pieņemt lēmumu par tiesvedības apturēšanu, pamatojoties uz dažādiem procesuāliem pamatiem, tostarp piemērojot noteikumu, saskaņā ar kuru civilprocess ir atkarīgs no nolēmuma krimināllietā, kā tas ir paredzēts Rumānijas Civilprocesa kodeksā. Tomēr šajā lietā lietas izskatīšanas apturēšana noritoša kriminālprocesa esamības dēļ neesot tikusi virzīta administratīvajās tiesās, neparedzot nekādas procesuālas sankcijas, jo saskaņā ar Civilprocesa kodeksa noteikumiem lietas izskatīšanas apturēšana civillietu tiesai ir fakultatīva.
28. Iesniedzējtiesa piebilst, ka apstākļos, kad civilprasītāji krimināllietā nav piedalījušies administratīvajā procesā un darba devējs šajā pēdējā procesā ir uzvarējis tikai pret kompetento administratīvo iestādi (tas ir, ITM), tai būtu jāattaisno MG viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos, kā rezultātā civilprasītāju krimināllietā celtā civilprasība būtu noraidāma kā nepamatota, ja, kā to paģēr Curtea Constituțională (Konstitucionālā tiesa) spriedums Nr. 102/2021, tā administratīvās tiesas nolēmumam, ar kuru konkrētais darba uzdevums atzīts par veiktu ārpus darba, atzītu res judicata spēku. Taču šāda situācija apdraudētu Direktīvas 89/391 1. panta 1. un 2. punktā, kā arī 5. panta 1. punktā, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. panta 1. punktu, nostiprināto darba ņēmēju aizsardzības principu un darba devēja atbildības principu.
29. Šādos apstākļos Curtea de Apel Brașov (Brašovas apelācijas tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai darba ņēmēju aizsardzības princips un darba devēja atbildības princips, kuri ir paredzēti 1. panta 1. un 2. punktā un 5. panta 1. punktā [Direktīvā 89/391], kas ir [..] transponēta valsts tiesību sistēmā ar [Likumu Nr. 319/2006], tos skatot kopā ar [Hartas] 31. panta 1. punktu, nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā, [kā tas ir interpretēts] ar valsts konstitucionālās tiesas nolēmumu, saskaņā ar kuru administratīvā tiesa, pēc darba devēja lūguma un strīdā vienīgi ar valsts pārvaldes iestādi, var galīgā veidā nolemt, ka notikums nav kvalificējams kā nelaimes gadījums darbā direktīvas izpratnē, un tādā veidā var liegt krimināllietu tiesai – kas izskata gan valsts prokuratūras pret atbildīgo darba ņēmēju uzsākto kriminālvajāšanu, gan civilprasītāju krimināllietā celto civilprasību pret minēto darba devēju kā civiltiesiski atbildīgo pusi kriminālprocesā un pret tā atbildīgo darbinieku – pieņemt atšķirīgu nolēmumu par viena un tā paša notikuma kvalificēšanu par nelaimes gadījumu darbā, kas veido kriminālprocesā izskatāmo noziedzīgo nodarījumu pamatelementu (kura neesamības gadījumā nevar tikt konstatēta ne kriminālatbildība, ne kriminālatbildībai līdzās pastāvoša civiltiesiska atbildība), ņemot vērā administratīvās tiesas galīga sprieduma res judicata spēku?
2) Ja atbilde [uz pirmo jautājumu] ir apstiprinoša, vai Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normu vai praksi, saskaņā ar kuru valsts vispārējas jurisdikcijas tiesām ir saistoši valsts konstitucionālās tiesas nolēmumi un šī iemesla dēļ tās nevar pēc savas ierosmes nepiemērot no minētajiem nolēmumiem izrietošo judikatūru – pretējā gadījumā tas būtu disciplinārpārkāpums –, pat ja tās secina, ka, ņemot vērā Tiesas spriedumu, minētā judikatūra ir pretrunā [Direktīvas 89/391], kas ir transponēta valsts tiesību sistēmā ar Likumu Nr. 319/2006, 1. panta 1. un 2. punktam un 5. panta 1. punktam, tos skatot kopā ar [Hartas] 31. panta 1. punktu?”
30. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Parchetul de pe lângă Judecătoria Rupea (Prokuratūra pie Rupjas pirmās instances tiesas), Rumānijas valdība un Eiropas Komisija.
31. Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta pirmā prejudiciālā jautājuma analīzei.
IV. Juridiskā analīze
32. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 89/391 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru administratīvā tiesa ar galīgu spriedumu, kam ir res judicata spēks krimināltiesā, var nolemt, ka notikums nav uzskatāms par “nelaimes gadījumu darbā”, kā rezultātā lietu izskatošā krimināltiesa nevar piespriest kriminālsodus vai civiltiesiskas sankcijas par darba vietu atbildīgajam darbiniekam un darba devējam.
A. Par pirmā prejudiciālā jautājuma pieņemamību
33. Savos rakstveida apsvērumos Rumānijas valdība ir izvirzījusi iebildi par pirmā prejudiciālā jautājuma un līdz ar to arī par otrā prejudiciālā jautājuma nepieņemamību, pamatojoties, pirmkārt, uz to, ka valsts tiesību norma, kuras atbilstība Direktīvai 89/391 tiek apstrīdēta, proti, Kriminālprocesa kodeksa 52. pants, attiecas uz jautājumu par res judicata spēku. Otrkārt, šīs direktīvas 5. panta 1. punktā esot nostiprināts vispārējs darba devēja pienākums nodrošināt drošību, nenorādot uz konkrētu atbildības formu. Taču pamatlietā runa esot par darba ņēmēja kriminālatbildības iestāšanos par cita darba ņēmēja nāvi, lai gan minētā direktīva, kuras interpretācija tiek lūgta, attiecas uz darba devēja pienākumiem pret darba ņēmējiem. Tādējādi iesniedzējtiesai neesot jālemj par tiesiskajām attiecībām, kas ietilpst šīs pašas direktīvas piemērošanas jomā.
34. Šajā lietā jānorāda, ka cietušā ģimene ir kļuvusi par civilprasītāju krimināllietā iesniedzējtiesā pret MG un Energotehnica. Līdz ar to šajā tiesā patiešām ir celta prasība pret darba devēju, kura civiltiesiskā atbildība var iestāties, ja konkrētā darba uzdevuma veikšana tiek kvalificēta kā “nelaimes gadījums darbā”. Turklāt jautājums par civiltiesisku sankciju uzlikšanu darba devējam ir saistīts ar administratīvās tiesas pasludinātā sprieduma res judicata spēka principa tvērumu. Tādējādi konkrētajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie procesuālie noteikumi par prasību celšanu tiesā ir saistīti ar darba devēja atbildības iestāšanos gadījumā, ja tas attiecīgās dalībvalsts veiktās Direktīvas 89/391 īstenošanas ietvaros nav nodrošinājis darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā.
35. Līdz ar to es uzskatu, ka pirmais prejudiciālais jautājums ir pieņemams.
B. Par atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu
36. Jāatgādina, ka Direktīva 89/391 ir tikusi pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 118.A pantu (tagad pēc grozījumiem – LESD 153. pants), saskaņā ar kuru dalībvalstis apņemas veicināt darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu un sev izvirza mērķi pakāpeniski saskaņot šajā jomā pastāvošos nosacījumus. Šīs direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ir teikts, ka tās mērķis ir ieviest pasākumus, kas veicinātu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu, un šajā nolūkā tajā izklāstīti galvenie principi arodriska novēršanai, drošības un veselības aizsardzībai, riska un nelaimes gadījuma faktoru likvidēšanai, informēšanai, konsultācijām, pietiekamai līdzdalībai saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi un darba ņēmēju un viņu pārstāvju apmācībai, kā arī vispārīgas pamatnorādes minēto principu īstenošanai.
37. Turklāt minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic visu vajadzīgo, lai nodrošinātu, ka darba devēji, darba ņēmēji un darba ņēmēju pārstāvji ievēro tiesību normas, kas vajadzīgas, lai īstenotu šo direktīvu, un tā 2. punktā, ka dalībvalstis jo īpaši nodrošina pietiekamu kontroli un uzraudzību (7). Direktīvas 89/391 5. panta 1. punktā ir arī noteikts, ka darba devējam ir pienākums nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītos aspektos. Saskaņā ar Tiesas judikatūru nevar apgalvot, ka darba devējam ir atbildība bez vainas tikai saskaņā ar Direktīvas 89/391 5. panta 1. punktu, jo šajā normā ir paredzēts tikai vispārējs darba devēja pienākums nodrošināt drošību, bet tajā nekas nav teikts par jebkādu atbildības veidu (8).
38. Šā 5. panta 3. un 4. punktā ir precizēts, ka darba ņēmēju pienākumi darba drošības un veselības aizsardzības jomā neietekmē darba devēja atbildības principu un ka šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības atcelt vai mazināt darba devēju atbildību, ja nelaimes gadījumi notiek neparastu un neprognozējamu apstākļu dēļ, kas nav darba devēju varā, vai ārkārtēju notikumu dēļ, no kuru sekām nevar izvairīties, kaut arī pielikti visi pūliņi.
39. No Direktīvas 89/391 teksta izriet, ka, lai gan tajā ir atsauce uz darba devēja atbildības principu un ir noteikti vispārēji pienākumi attiecībā uz darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītajos aspektos, tajā nav ietverts neviens īpašs noteikums par sankcijām, ko dalībvalstis piemēro darba devējiem, kuri šos pienākumus nav ievērojuši. Turklāt Savienības likumdevējs ir pieņēmis vairākas atsevišķas direktīvas Direktīvas 89/391 16. panta 1. punkta izpratnē (9), tostarp Direktīvas 89/654/EEK (10), 89/656/EEK (11) un 2009/104/EK (12). Tomēr arī šajās direktīvās nav ietverti īpaši noteikumi par sankciju piemērošanu darba devējiem, kas nav nodrošinājuši darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību (13).
40. Turklāt Hartas 31. panta “Godīgi un taisnīgi darba apstākļi” 1. punktā ir paredzēts, ka “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”. Līdz ar to šī tiesību norma, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā, neattiecas uz sankcijām, ko var piemērot, ja darba ņēmēju drošība un veselības aizsardzība nav tikusi nodrošināta.
41. Runājot konkrētāk par konkrētā darba uzdevuma veikšanu, kuras kvalificēšana par “nelaimes gadījumu darbā” ir pamatlietas priekšmets, vēršama uzmanība uz to, ka saskaņā ar Hartas 34. panta 1. punktu Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem, kuri nodrošina aizsardzību tādos gadījumos kā nelaimes gadījumi darbā. Savukārt Savienības tiesībās pašlaik nav regulēti ne kritēriji, kas ļautu kvalificēt kādu notikumu kā “nelaimes gadījumu darbā”, ne sankcijas, kas piemērojamas darba devējam pēc šāda nelaimes gadījuma, nedz arī kārtība, kādā nosaka cietušajam piešķiramo kompensāciju.
42. Šajā lietā iesniedzējtiesa interesējas par valsts tiesiskajā regulējumā paredzētās procesuālās kārtības, saskaņā ar kuru administratīvās tiesas galīgajam spriedumam, kurā ir secināts, ka konkrētā darba uzdevuma veikšana nav uzskatāma par “nelaimes gadījumu darbā”, ir res judicata spēks šajā tiesā, proti, krimināltiesā, kas tai liedzot piemērot kriminālsodu MG, kā arī civiltiesiskas sankcijas viņam un/vai Energotehnica (14), saderību ar Savienības tiesībām.
43. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja attiecīgajā jomā nav Savienības regulējuma, katrai dalībvalstij atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir jānosaka sīki administratīvā procesa un tiesvedības procesuālie noteikumi, kas vērsti uz to, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās (15). Šī kārtība tomēr nedrīkst būt nelabvēlīgāka par to, kas attiecas uz līdzīgiem no valsts tiesību sistēmas izrietošo tiesību aizsardzībai domātajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (16). Turklāt, kas attiecas tieši uz res judicata spēku, nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam attiecīgajā jautājumā, res judicata spēka principa īstenošanas kārtība ir jānosaka dalībvalstu tiesību sistēmā saskaņā ar šo valstu procesuālās autonomijas principu, tomēr ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus (17).
44. Saskaņā ar Tiesas judikatūru par efektivitātes principu katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, šīs procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā kontekstā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā tādi valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa pareiza norise (18).
45. Citiem vārdiem sakot, ja dalībvalstis nosaka procesuālo kārtību prasībām tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt ar Direktīvu 89/391 piešķirto tiesību aizsardzību, tām ir jāgarantē, ka tiks ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kas ir paredzētas Hartas 47. pantā un ir efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa atkārtots apstiprinājums (19).
46. Līdz ar to dalībvalstīm, izvēloties sankcijas, ir jāievēro efektivitātes princips, kas prasa ieviest efektīvus un atturošus sodus, vienlaikus principā nenosakot, ka šiem sodiem ir jābūt kāda noteikta rakstura (20). Tādējādi šiem sodiem var būt krimināltiesisks un/vai civiltiesisks raksturs. Nepiemērojot sankcijas darba devējam, kurš neievēro valsts tiesību normas, ar kurām ir transponēta Direktīva 89/391, proti, šajā lietā Likumu Nr. 319/2006, tiktu apdraudēta šajā direktīvā garantēto tiesību lietderīgā iedarbība un efektīva aizsardzība, pat ja LESD 153. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz darba vides uzlabošanu, lai aizsargātu darba ņēmēju veselību un drošību.
47. Pamatlieta attiecas uz iespēju piemērot kriminālsodus un civiltiesiskas sankcijas nevis saistībā ar ne bis in idem principu (21), bet gan ar res judicata spēka principu, ciktāl administratīvā tiesa jau ir secinājusi, ka konkrētā darba uzdevuma veikšana nav kvalificējama kā “nelaimes gadījums darbā”. Šajā ziņā norādāms, ka principa, saskaņā ar kuru “civilprocess ir atkarīgs no nolēmuma krimināllietā” piemērošana paģēr, ka tiesām, kuras izskata civillietas, ja par tiem pašiem faktiem ir ierosināta civillieta un krimināllieta, ir jāaptur tiesvedība, kamēr nav pieņemts galīgs nolēmums kriminālprocesā (22). Šajā gadījumā Rumānijas tiesībās tiek piemērots pretējs princips, proti, ka “kriminālprocess ir atkarīgs no nolēmuma civillietā (23)”. Proti, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā administratīvā tiesa būtu varējusi apturēt tiesvedību, gaidot krimināltiesas galīgo nolēmumu, bet ka šāda tiesvedības apturēšana administratīvajā tiesā ir fakultatīva, kā rezultātā tiek piemērots Kriminālprocesa kodeksa 52. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru tiesu, kas nav krimināltiesas, galīgiem spriedumiem par kriminālprocesā iepriekš izlemjamu jautājumu ir res judicata spēks krimināltiesā (24).
48. Ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir jākonstatē, ka šāda tiesību norma nav pretrunā Savienības tiesībām, ciktāl tā ļauj novērst pretrunīgu lēmumu pieņemšanu, kas var kaitēt tiesiskajai drošībai (25), ar nosacījumu, kā tas ir norādīts šo secinājumu 43. punktā, ka tiek ievērots Savienības tiesību efektivitātes princips.
49. Piebildīšu, ka tad, ja administratīvā tiesa izskata lietu pēc būtības, detalizēti izvērtējot visus pierādījumus attiecībā uz darba uzdevuma veikšanas kvalificēšanu par “nelaimes gadījumu darbā”, tikai tas vien, ka administratīvā tiesa ir dominējoša salīdzinājumā ar krimināltiesu, pats par sevi nevar nozīmēt mazāk pareizu tiesvedību. Proti, kriminālprocesu pēc definīcijas nevar uzskatīt par tādu, kas cietušajam un/vai civilprasītājiem krimināllietā ir labvēlīgāks nekā administratīvais process, jo, kā teikts Hartas 48. panta 1. punktā, kura saturs atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta saturam, ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu (26). Tādējādi personai, kura ir apsūdzētais kriminālprocesā tiesā, ir jābauda nevainīguma prezumpcija.
50. Šajā lietā iesniedzējtiesa uzsver, ka administratīvajā procesā ir iesaistītas tikai Energotehnica un ITM, un prokurors un civilprasītāji krimināllietā šajā procesā nav iestājušies, lai gan viņi ir pārstāvēti kriminālprocesā.
51. Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma skaidri neizriet, vai civilprasītājiem krimināllietā faktiski ir bijusi iespēja iestāties lietā administratīvajā tiesā, lai tostarp iesniegtu pierādījumus, kas pamato darba uzdevuma veikšanas kvalifikāciju par “nelaimes gadījumu darbā”. Ja tas tā ir bijis, tostarp gadījumā, ja praksē viņi nav iestājušies lietā, Direktīva 89/391 pieļauj tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru administratīvā tiesa ar nolēmumu, kam ir res judicata spēks krimināltiesā, var galīgi nolemt, ka kāds notikums nav uzskatāms par nelaimes gadījumu darbā.
52. Savukārt gadījumā, ja civilprasītājiem krimināllietā ir bijusi liegta jebkāda iespēja iestāties lietā administratīvajā tiesā, es uzskatu, ka Savienības tiesību efektivitātes princips nav ievērots. Proti, kā norādīts šo secinājumu 44. punktā, šis princips nozīmē tiesību uz aizstāvību ievērošanu un it īpaši to, ka ieinteresētajām personām ir tikusi dota iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli. Šajā ziņā šajā lietā nešķiet iespējams, ka cietušā ģimenei varētu nebūt Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesa, proti, ka tai tiktu liegtas piekļuve tiesām (27).
53. Līdz ar to šādā gadījumā, kā to savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Komisija, civilprasītājiem krimināllietā ir jābūt garantijai, ka viņi krimināltiesā var iesniegt jaunus pierādījumus, kurus nav bijis iespējams apspriest administratīvajā tiesā, it īpaši jautājumā par konkrētās darba uzdevuma veikšanas kvalificēšanu par “nelaimes gadījumu darbā”. Tādējādi administratīvās tiesas galīgajam spriedumam šādos apstākļos nevar būt res judicata spēka krimināltiesā, un šai pēdējai ir jādod iespēja civilprasītājiem krimināllietā iestāties lietā šajā tiesā, pat ja galu galā šī situācija ir grūti savienojama ar tiesiskās drošības principa ievērošanu, ciktāl šādas iestāšanās lietā rezultātā var tikt pieņemti pretrunīgi administratīvo tiesu un krimināltiesu spriedumi. Ja tas tā ir, attiecīgajai dalībvalstij ir jāizvēlas procesuālie mehānismi, kas tai šķiet vispiemērotākie, lai šādus pretrunīgus spriedumus varētu saskaņot (28).
54. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo prejudiciālo jautājumu es ierosinu atbildēt, ka Direktīva 89/391 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru administratīvā tiesa ar galīgu spriedumu, kam ir res judicata spēks krimināltiesā, var nolemt, ka kāds notikums nav uzskatāms par “nelaimes gadījumu darbā”, kā rezultātā krimināltiesa nevar piemērot kriminālsodus vai civiltiesiskas sankcijas par darba vietu atbildīgajam darbiniekam un darba devējam, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta Savienības tiesību efektivitātes principa ievērošana, kas nozīmē, ka civilprasītājiem krimināllietā ir jābūt efektīvai iespējai iesniegt pierādījumus attiecībā uz šī notikuma kvalificēšanu par “nelaimes gadījumu darbā” krimināltiesā, ja viņiem ir bijusi liegta jebkāda iespēja iesniegt šādus pierādījumus administratīvajā tiesā.
V. Secinājumi
55. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz Curtea de Apel Brağov (Brašovas apelācijas tiesa, Rumānija) uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:
Padomes Direktīva 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka:
tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru administratīvā tiesa ar galīgu spriedumu, kam ir res judicata spēks krimināltiesā, var nolemt, ka kāds notikums nav uzskatāms par “nelaimes gadījumu darbā”, kā rezultātā krimināltiesa nevar piemērot kriminālsodus vai civiltiesiskas sankcijas par darba vietu atbildīgajam darbiniekam un darba devējam, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta Savienības tiesību efektivitātes principa ievērošana, kas nozīmē, ka civilprasītājiem krimināllietā ir jābūt efektīvai iespējai iesniegt pierādījumus attiecībā uz “nelaimes gadījuma darbā” kvalifikāciju krimināltiesā, ja viņiem ir bijusi liegta jebkāda iespēja iesniegt šādus pierādījumus administratīvajā tiesā.