Lieta C‑465/07

Meki Elgafaji

un

Noor Elgafaji

pret

Staatssecretaris van Justitie

(Raad van State lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2004/83/EK – Bēgļa statusa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumu obligātie standarti – Persona, kas ir tiesīga uz alternatīvo aizsardzību – 2. panta e) punkts – Reāls risks ciest smagu kaitējumu – 15. panta c) punkts – Nopietni un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ bruņota konflikta gadījumā – Pierādījumi

Sprieduma kopsavilkums

1.        Vīzas, patvērums, imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statusa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumu obligātie standarti – Direktīva 2004/83 – Nosacījumi, lai saņemtu alternatīvo aizsardzību

(Padomes Direktīvas 2004/83 15. panta b) un c) punkti)

2.        Vīzas, patvērums, imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statusa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumu obligātie standarti – Direktīva 2004/83 – Nosacījumi, lai saņemtu alternatīvo aizsardzību

(Padomes Direktīvas 2004/83 2. panta e) punkts un 15. panta c) punkts)

1.        Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 3. pantā garantētās pamattiesības ir Kopienu tiesību vispārējo principu, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, sastāvdaļa. Tāpat, lai interpretētu šo tiesību apjomu Kopienu tiesību sistēmā, tiek ņemta vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra. Tomēr Direktīvas 2004/83 15. panta b) punkts par obligātajiem standartiem attiecībā uz nosacījumiem, kuri ir jāizpilda trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, lai iegūtu bēgļa statusu, vai personām, kurām citu iemeslu dēļ ir nepieciešama starptautiska aizsardzība, un attiecībā uz šo statusu saturu ir tas, kurš būtībā atbilst minētajam 3. pantam.

Turpretim Direktīvas 15. panta c) punkts ir tiesību norma, kuras saturs atšķiras no ECTK 3. panta satura un kura līdz ar to ir jāinterpretē autonomi, vienlaikus ievērojot ECTK garantētās pamattiesības.

(sal. ar 28. punktu)

2.        Direktīvas 2004/83 par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, 15. panta c) punkts, skatīts kopā ar šīs pašas Direktīvas 2. panta e) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

–      lai atzītu nopietnu un individuālu draudu esamību alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja dzīvībai vai veselībai, nav nepieciešams, lai pieteikuma iesniedzējs pierādītu, ka šie draudi ir vērsti konkrēti pret viņu sakarā ar apstākļiem, kas raksturo viņa individuālo stāvokli;

–      šādu draudu esamība izņēmuma kārtā var tikt uzskatīta par pierādītu, ja plaši izplatītās vardarbības, kas raksturo notiekošo bruņoto konfliktu, pakāpe – kuru novērtē kompetentās valsts iestādes, kurās ir iesniegts alternatīvās aizsardzības pieteikums, vai tās dalībvalsts tiesas, kurās izskatīšanai ir nodots lēmums, ar kuru ir noraidīts šāds pieteikums, – sasniedz tādu līmeni, ka pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka civiliedzīvotājs, ja tas atgrieztos attiecīgajā valstī vai reģionā, būtu pakļauts reālam minēto draudu riskam tāpēc vien, ka viņš atrodas šajā teritorijā.

Šāda interpretācija pilnībā atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (ECTK) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai attiecībā uz ECTK 3. pantu.

(sal. ar 43. un 44. punktu un rezolutīvo daļu)