TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2024. gada 16. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Maksājuma rīkojuma procedūra – Jēdziens “domicils” – Dalībvalsts pilsonis, kura pastāvīgā adrese ir šajā dalībvalstī, bet kura pašreizējā adrese ir citā dalībvalstī – Neiespējamība šo pastāvīgo adresi mainīt vai atteikties no tās
Lietā C‑222/23
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) iesniegusi ar 2023. gada 7. aprīļa lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 7. aprīlī, tiesvedībā
“Toplofikatsia Sofia” EAD
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei] (referente), Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un I. Zaloguin, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 18. panta pirmo daļu un 21. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta otro daļu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 4. panta 1. punktu, 5. panta 1. punktu un 62. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2020/1784 (2020. gada 25. novembris) par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”) (OV 2020, L 405, 40. lpp.) 7. pantu un 22. panta 1. un 2. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts maksājuma rīkojuma izdošanas procedūrā, ko “Toplofikatsia Sofia” EAD, siltumenerģijas piegādātājs, uzsāka pret klientu parādnieku V.Z.A. par naudas summu, kura atbilst viņa dzīvoklim Sofijā (Bulgārija) piegādātās siltumapgādes vērtībai.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 1215/2012
3 Regulas Nr. 1215/2012 13. un 15. apsvērums ir izteikts šādi:
“(13) Jābūt saistībai starp tiesvedību, kam piemēro šo regulu, un dalībvalstu teritoriju. Tāpēc kopēji noteikumi par jurisdikciju principā būtu jāpiemēro, ja atbildētāja domicils ir kādā dalībvalstī.
[..]
(15) Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils. Jurisdikcijai vienmēr vajadzētu būt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās strīda priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils jānosaka autonomi, lai kopējos noteikumus padarītu pārskatāmākus un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.”
4 Saskaņā ar šīs regulas 4. pantu:
“1. Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.
2. Uz personām, kas nav tās dalībvalsts pilsoņi, kurā ir to domicils, attiecas jurisdikcijas noteikumi, ko piemēro minētās dalībvalsts pilsoņiem.”
5 Minētās regulas 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”
6 Šīs pašas regulas 7. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:
1. a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;
b) šā noteikuma mērķiem un, ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:
– preču iegādes gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,
– pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;
c) ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu”.
7 Atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 62. pantam:
“1. Lai noteiktu, vai puses domicils ir dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība, tiesa piemēro savus tiesību aktus.
2. Ja puses domicils nav dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība, tad, lai noteiktu, vai puses domicils ir citā dalībvalstī, tiesa piemēro minētās dalībvalsts tiesību aktus.
Regula 2020/1784
8 Regulas 2020/1784 1. pantā “Darbības joma” ir noteikts:
“1. Šo regulu piemēro tiesas un ārpustiesas dokumentu pārrobežu izsniegšanai civillietās vai komerclietās. [..]
2. Izņemot 7. pantu, šo regulu nepiemēro, ja nav zināma tās personas adrese, kurai ir jāizsniedz dokuments.
[..]”
9 Atbilstoši šīs regulas 7. pantam “Palīdzība adreses noskaidrošanā”:
“1. Ja nav zināma tās personas adrese, kurai jāizsniedz tiesas vai ārpustiesas dokuments citā dalībvalstī, minētā dalībvalsts sniedz palīdzību adreses noskaidrošanā vismaz vienā no šādiem veidiem:
a) sniedz informāciju par izraudzītajām iestādēm, kurām pārsūtītājas struktūras var adresēt lūgumus noskaidrot tās personas adresi, kam ir jāizsniedz dokuments;
b) atļauj personām no citām dalībvalstīm iesniegt lūgumus, tostarp elektroniskā veidā, sniegt informāciju par to personu adresēm, kurām ir jāizsniedz dokumenti, tieši pastāvīgās dzīvesvietas reģistriem vai citām publiski pieejamām datubāzēm, izmantojot standarta veidlapu, kas pieejama Eiropas e‑tiesiskuma portālā; vai
c) ar Eiropas e‑tiesiskuma portāla starpniecību sniedz detalizētu informāciju par to, kā atrast to personu adreses, kurām ir jāizsniedz dokumenti.
2. Katra dalībvalsts nolūkā darīt to pieejamu ar Eiropas e‑tiesiskuma portāla starpniecību sniedz Komisijai šādu informāciju:
a) kādu palīdzību dalībvalsts sniegs savā teritorijā, ievērojot 1. punktu;
b) attiecīgā gadījumā – 1. punkta a) un b) apakšpunktā minēto iestāžu nosaukumi un kontaktinformācija;
c) to, vai saņēmējas dalībvalsts iestādes pēc savas iniciatīvas iesniegs pastāvīgās dzīvesvietas reģistriem vai citām datubāzēm lūgumus sniegt informāciju par adresēm gadījumos, kad izsniegšanas lūgumā norādītā adrese nav pareiza.
Dalībvalstis informē Komisiju par visām turpmākajām izmaiņām pirmajā daļā minētajā informācijā.”
10 Minētās regulas 22. pantā “Atbildētāja neierašanās” ir paredzēts:
“1. Ja dokuments, ar ko uzsākta tiesvedība, vai līdzvērtīgs dokuments ir bijis jāpārsūta uz citu dalībvalsti, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, un atbildētājs nav ieradies, spriedumu nepasludina, kamēr nav konstatēts, ka dokumenta izsniegšana vai piegāde tika veikta savlaicīgi, lai atbildētājs varētu aizstāvēties, un ka:
a) dokuments tika izsniegts, izmantojot metodi, kas noteikta saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos attiecībā uz dokumentu izsniegšanu iekšējās prasībās personām, kuras atrodas tās teritorijā; vai
b) dokuments faktiski tika piegādāts atbildētājam vai atbildētāja dzīvesvietā, izmantojot citu šajā regulā paredzētu metodi.
2. Katra dalībvalsts var paziņot Komisijai to, ka tiesa neatkarīgi no 1. punkta var pasludināt spriedumu pat tad, ja nav saņemts dokumenta, ar ko uzsākta tiesvedība, vai līdzvērtīga dokumenta izsniegšanas vai piegādes apliecinājums, ar noteikumu, ka ir ievēroti visi turpmāk uzskaitītie nosacījumi:
a) dokuments tika pārsūtīts, izmantojot kādu no šajā regulā paredzētajām metodēm;
b) no dokumenta pārsūtīšanas dienas ir pagājis laiks, ko tiesa konkrētajā lietā uzskata par adekvātu, kas nav mazāks par sešiem mēnešiem;
c) nav saņemts nekāda veida apliecinājums, kaut gan ir darīts viss racionāli iespējamais, lai to iegūtu ar saņēmējas dalībvalsts kompetento iestāžu vai struktūru starpniecību.
Minēto informāciju dara pieejamu ar Eiropas e‑tiesiskuma portāla starpniecību.
3. Neatkarīgi no 1. un 2. punkta pamatotos steidzamības gadījumos tiesas var paredzēt jebkurus pagaidu vai aizsardzības pasākumus.
4. Ja dokuments, ar ko uzsākta tiesvedība, vai līdzvērtīgs dokuments ir bijis jāpārsūta uz citu dalībvalsti, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, un attiecībā uz atbildētāju, kurš nav ieradies, ir pasludināts spriedums, tiesnesis ir pilnvarots atbrīvot atbildētāju no sprieduma pārsūdzības termiņa nokavējuma sekām, ja ir ievēroti abi šādi nosacījumi:
a) atbildētājs ne savas vainas dēļ savlaicīgi nezināja par dokumentu, lai aizstāvētos, vai arī savlaicīgi nezināja par spriedumu, lai to pārsūdzētu; un
b) atbildētājs ir cēlis prima facie iebildumus sakarā ar lietas izskatīšanu pēc būtības.
Termiņa atjaunošanas pieteikumu var iesniegt tikai saprātīgā laikposmā pēc tam, kad atbildētājs ir uzzinājis par spriedumu.
Katra dalībvalsts var paziņot Komisijai to, ka termiņa atjaunošanas pieteikums netiks pieņemts, ja to iesniegs pēc tam, kad ir beidzies termiņš, ko dalībvalsts nosaka minētajā paziņojumā. Minētais termiņš nekādā gadījumā nav īsāks par vienu gadu pēc sprieduma pasludināšanas dienas. Minēto informāciju dara pieejamu ar Eiropas e‑tiesiskuma portāla starpniecību.
5. Šā panta 4. punkts neattiecas uz spriedumiem par personu statusu vai tiesībspēju.”
Bulgārijas tiesību akti
ZGR
11 Zakon za grazhdanskata registratsia (Civilstāvokļa aktu reģistra likums, 1999. gada 27. jūlija DV Nr. 67), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “ZGR”), 90. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienai personai, uz kuru attiecas civilstāvokļa akta reģistrācijas pienākums saskaņā ar šo likumu, ir rakstveidā jādeklarē sava pastāvīgā un pašreizējā adrese [..].”
12 ZGR 93. pantā ir paredzēts:
“1. “Pastāvīgā adrese” ir tāda adrese apdzīvotā vietā, ko persona izvēlas reģistrācijai iedzīvotāju reģistrā.
2. Pastāvīgā adrese vienmēr ir Bulgārijas Republikas teritorijā.
3. Nevienam nedrīkst būt vairāk nekā viena pastāvīgā adrese.
4. Ārvalstīs dzīvojoši Bulgārijas pilsoņi, kuri nav reģistrēti iedzīvotāju reģistrā un nevar norādīt pastāvīgo adresi Bulgārijā, tiek automātiski reģistrēti Sofijas pilsētas Sredecas rajona iedzīvotāju reģistrā.
5. Pilsoņu pastāvīgā adrese ir adrese korespondencei ar valsts iestādēm un vietējām pašvaldībām.
6. Pilsoņu pastāvīgo adresi izmanto, lai izmantotu vai īstenotu tiesības vai pakalpojumus likumā vai jebkurā citā normatīvajā aktā noteiktajos gadījumos.
7. Pastāvīgā adrese var būt tāda pati kā pašreizējā adrese.”
13 Atbilstoši ZGR 94. pantam:
“1. Pašreizējā adrese ir adrese, kurā persona dzīvo.
2. Nevienam nav vairāk nekā viena pašreizējā adrese.
3. Bulgārijas pilsoņu, kuru domicils ir ārvalstīs, pašreizējā adrese iedzīvotāju reģistrā ir norādīta tikai ar tās valsts nosaukumu, kur tie dzīvo.”
14 Saskaņā ar ZGR 96. panta 1. punktu:
“Pašreizējo adresi deklarē ar deklarāciju par adresi, ko persona iesniedz 92. panta 1. punktā minētajām iestādēm. Bulgārijas pilsonis, kas dzīvo ārvalstīs, savu pašreizējo adresi, t.i., valsti, kurā tas dzīvo, deklarē 92. panta 1. punktā minētajām iestādēm savā pastāvīgajā adresē.”
KMChP
15 Kodeks na mezhdunarodnoto chastno pravo (Starptautisko privāttiesību kodekss, 2005. gada 17. maija DV Nr. 42), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “KMChP”), 4. pantā ir noteikts:
“(1) Bulgārijas tiesām un citām struktūrām ir starptautiskā jurisdikcija, ja:
1. atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, statūtos noteiktā atrašanās vieta vai faktiskā vadības vieta ir Bulgārijā;
[..].”
16 Atbilstoši KMChP 48. panta 7. punktam:
“Šajā kodeksā fiziskas personas “pastāvīgā dzīvesvieta” ir tās galvenā dzīves vieta, kas nav obligāti saistīta ar reģistrāciju vai uzturēšanās vai uzņēmējdarbības veikšanas atļauju. Lai noteiktu minēto vietu, ir jāņem vērā it īpaši šīs personas personiskie vai profesionālie apstākļi, kas izriet no šīs personas noturīgās saiknes ar šo vietu vai no tās nodoma veidot šādu saikni.”
GPK
17 Grazhdanski protsesualen kodeks (Civilprocesa kodekss, 2007. gada 20. jūlija DV Nr. 59), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “GPK”), 38. pantā “Adrese dokumentu izsniegšanai” ir paredzēts:
“Izsniegšanu veic adresē, kas norādīta lietas materiālos. Ja adresāts nav sastapts norādītajā adresē, izsniegšanu veic viņa pašreizējā adresē, bet, ja tādas nav – viņa pastāvīgajā adresē.”
18 GPK 40. pantā “Tiesas dokumentu adresāts” ir noteikts:
“(1) Pusei, kura ilgāk par vienu mēnesi uzturas vai pārvietojas ārvalstīs, ir jānorāda persona tiesas mītnes vietā dokumentu izsniegšanai, proti, tiesas dokumentu adresāts, ja tai nav pārstāvja tiesvedībā Bulgārijā. Tāds pats pienākums ir likumiskajam pārstāvim, aizgādnim un pilnvarniekam.
(2) Ja 1. punktā minētās personas nenorāda šādu adresātu, visus dokumentus pievieno lietas materiāliem un uzskata par izsniegtiem. Tiesa minētās personas par šīm sekām informē, izsniedzot pirmo dokumentu.”
19 GPK 41. pantā “Pienākums sniegt informāciju” ir paredzēts:
“(1) Pusei, kas ilgāk par vienu mēnesi ir prombūtnē no adreses, kuru tā paziņojusi lietā vai kurā tai izsniegts paziņojums, tiesa ir jāinformē par savu jauno adresi. Tāds pats pienākums ir likumiskajam pārstāvim, aizgādnim un pilnvarniekam.
(2) Ja 1. punktā noteiktais pienākums nav izpildīts, visus paziņojumus pievieno lietas materiāliem un uzskata par izsniegtiem. Tiesa pusi par šīm sekām informē, izsniedzot pirmo paziņojumu.”
20 Saskaņā ar GPK 53. pantu “Dokumentu izsniegšana valstī dzīvojošiem ārvalstniekiem”:
“Izsniegšanu valstī dzīvojošiem ārvalstniekiem veic kompetentajiem administratīvajiem dienestiem norādītajā adresē.”
21 GPK 410. pantā “Pieteikums par rīkojuma veikt darbību izdošanu” ir noteikts:
“(1) Pieteicējs var lūgt izdot rīkojumu:
1. par naudas prasījumiem vai prasījumiem par atvietojamām lietām, ja pieteikums ietilpst Rayonen sad (rajona tiesas) kompetencē;
[..].”
22 Atbilstoši GPK 411. pantam “Rīkojuma veikt darbību izdošana”:
“(1) Pieteikumu iesniedz Rayonen sad (rajona tiesai), kuras darbības teritorijā ir parādnieka pastāvīgā adrese vai juridiskā adrese; šī tiesa pēc savas ierosmes trīs dienu laikā pārbauda, vai lieta tai ir teritoriāli piekritīga. Pieteikums pret patērētāju ir jāiesniedz tiesā, kuras darbības teritorijā ir viņa pašreizējā adrese, bet ja nav pašreizējās adreses – viņa pastāvīgā adrese. Ja tiesa uzskata, ka lieta nav tai piekritīga, tā to nekavējoties nodod tiesai, kurai tā ir piekritīga.
(2) Tiesa izskata pieteikumu tiesas sēdē par procesuālajiem aspektiem un izdod rīkojumu veikt darbību 1. punktā paredzētajā termiņā, izņemot gadījumus, ja:
[..]
4. parādniekam nav pastāvīgās adreses vai juridiskās adreses Bulgārijas Republikas teritorijā;
5. parādnieka pastāvīgā dzīvesvieta vai darbības vieta nav Bulgārijas Republikas teritorijā.
(3) Ja tiesa pieteikumu apmierina, tā izdod rīkojumu veikt darbību un tā kopiju izsniedz parādniekam.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
23 Toplofikatsia Sofia ir saskaņā ar Bulgārijas tiesībām dibināta siltumenerģijas sadales sabiedrība. 2023. gada 6. martā tā vērsās Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa, ar pieteikumu maksājuma rīkojumam pret Bulgārijas pilsoni V.Z.A.
24 Šī sabiedrība pieprasa, lai attiecīgā persona samaksātu naudas summu 700,61 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 358 EUR), jo šī persona, būdama tāda dzīvokļa īpašniece, kurš atrodas Sofijā kopīpašumā esošā dzīvojamajā ēkā, par šo dzīvokli nav samaksājusi rēķinu, kas atbilst šīs personas siltumenerģijas patēriņam laikposmā no 2020. gada 15. septembra līdz 2023. gada 22. februārim.
25 Iesniedzējtiesa precizē, ka V.Z.A. vēl nav pamatlietas puse un par tādu kļūs tikai pēc tam, kad būs izdots lūgtais maksājuma rīkojums, ar nosacījumu, ka šī pieteikuma izskatīšana būs piekritīga šai tiesai.
26 Minētā tiesa norāda, ka pamatlietā no pārbaudēm, ko tiesa veikusi pēc savas ierosmes atbilstoši pienākumiem, kuri tai noteikti saskaņā ar Bulgārijas tiesībām, izriet, ka V.Z.A. iedzīvotāju reģistrā kopš 2000. gada ir reģistrēts ar pastāvīgo adresi Sofijā. Tomēr 2010. gada 6. martā V.Z.A. deklarēja pašreizējo adresi dalībvalstī, kas nav Bulgārijas Republika. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Bulgārijas tiesības neļauj deklarēt pilnu pašreizējo adresi ārvalstī.
27 Iesniedzējtiesa arī min Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) 2014. gada 18. jūnija saistošo interpretācijas lēmumu (turpmāk tekstā – “2014. gada 18. jūnija lēmums”) par GPK 411. panta 2. punkta 4. un 5. apakšpunktā paredzētajiem gadījumiem, kad atsaka izdot rīkojumu.
28 Saskaņā ar 2014. gada 18. jūnija lēmumu attiecībā uz pieteikumu par rīkojuma izdošanu, piemērojot GPK 411. pantu, pastāvīgās adreses vai pastāvīgās dzīvesvietas esamība Bulgārijas Republikas teritorijā ir jāpārbauda jau izdotā rīkojuma izsniegšanas dienā, neņemot vērā faktu, ka atbilstoši šī panta 2. punkta 4. un 5. apakšpunktam pastāvīgās adreses vai pastāvīgās dzīvesvietas neesamības gadījumā šajā teritorijā šāda rīkojuma izdošana būtu jāatsaka.
29 Atbilstoši 2014. gada 18. jūnija lēmumam, ja tiek konstatēts, ka tiesa ir izdevusi rīkojumu attiecībā uz parādnieku, kuram nav pastāvīgās adreses Bulgārijas Republikas teritorijā, šī tiesa šo rīkojumu pēc savas ierosmes atzīst par spēkā neesošu. Toties, ja tiek konstatēts, ka šim parādniekam nav pastāvīgās dzīvesvietas Bulgārijas Republikas teritorijā, tiesa, kas izdevusi rīkojumu, nevar to atzīt par spēkā neesošu. Pēdējā minētajā gadījumā, izsniedzot šo rīkojumu, šai tiesai ir jāpārbauda, vai minētajam parādniekam ir pastāvīgā adrese Bulgārijā, un, ja tas tā ir, tiek uzskatīts, ka minētais rīkojums ir noteiktajā kārtībā izsniegts, vai nu paziņojot personai, kas dzīvo šī parādnieka mājsaimniecībā, vai izsludinot paziņojumu. Tāpēc uz GPK 411. panta 2. punkta 5. apakšpunkta piemērošanu var atsaukties, tikai izvirzot iebildumus apelācijas sūdzībā.
30 Iesniedzējtiesa norāda, ka 2014. gada 18. jūnija lēmums tika pieņemts, pirms GPK 411. panta 1. punkts tika grozīts tādējādi, ka tiesai, kas izskata lietu, tagad ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai lieta tai ir teritoriāli piekritīga, it īpaši atkarībā no tā, kur ir parādnieka pastāvīgā adrese.
31 Šīs tiesas ieskatā no GPK 411. panta, kā to ir interpretējusi Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa), izriet, ka maksājuma rīkojums vienmēr tiks izdots attiecībā uz parādnieku, kas ir Bulgārijas pilsonis, kura pastāvīgā adrese vienmēr paliek reģistrēta Bulgārijā, pat ja šim parādniekam ir adrese ārvalstīs, kas arī ir norādīta iedzīvotāju reģistrā. Taču šāda interpretācija varētu ierobežot Regulas Nr. 1215/2012 5. panta 1. punktā paredzēto noteikumu, ka parādnieku, kura domicils ir kādā dalībvalstī, principā var iesūdzēt tikai šīs dalībvalsts tiesā.
32 Iesniedzējtiesa arī norāda, ka atbilstoši ZGR 93. pantam Bulgārijas pilsoņu pastāvīgā adrese paliek Bulgārijas teritorijā un pārcelšanās gadījumā uz citu dalībvalsti to nevar mainīt. Tas esot šķērslis LESD 21. pantā garantēto Bulgārijas pilsoņu tiesību uz brīvu pārvietošanos un dzīvesvietas izvēli īstenošanai.
33 Piedevām Bulgārijas pilsoņi, kas īstenojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, potenciāli nonāktu atgriezeniskās diskriminācijas pilsonības dēļ situācijā un ar to tiktu pārkāpts LESD 18. pants. Atbilstoši GPK 53. pantam citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Bulgārijā, dokumenti tiek izsniegti imigrācijas dienestiem deklarētajā adresē. Ja viņi vairs neuzturas Bulgārijas teritorijā, Bulgārijas tiesām, piemērojot kritēriju par jurisdikciju, kas piesaistīta domicilam, vairs nav jurisdikcijas attiecībā uz viņiem. Toties Bulgārijas pilsoņi nevar atcelt savas pastāvīgās adreses reģistrāciju, un viņu rīcībā vienmēr ir jābūt personai, kas gatava būt dokumentu izsniegšanas vai paziņošanas adresāts viņu vārdā Bulgārijā.
34 Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa, no ZGR 94. panta 3. punkta kopsakarā ar tā 93. panta 2. punktu izriet, ka Bulgārijas pilsonis nevar reģistrēt precīzu adresi ārpus Bulgārijas, un vienīgā norāde, ko šajā ziņā veic administrācija, ir norāde par valsti, uz kuru šis pilsonis ir pārcēlies. Šī iemesla dēļ KMChP 4. pantā kā jurisdikcijas kritērijs starptautiskās privāttiesību attiecībās, kurām nav piemērojamas Savienības tiesības, ir noteikta atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta.
35 Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot vispirms, vai Regulas Nr. 1215/2012 5. panta 1. punktam ir pretrunā tas, ka tiesas, kurā iesniegts pieteikums maksājuma rīkojumam, starptautiskā jurisdikcija tiek noteikta, ņemot vērā jēdzienu “domicils”, kāds tas izriet no pamatlietā nozīmīgajiem valsts tiesiskajiem regulējumiem. Šī tiesa precizē, ka, lai gan nevar izslēgt, ka tā savu starptautisko jurisdikciju var pamatot ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu – līgumu, no kura izriet pieprasītais parāds par siltumenerģijas piegādi nekustamajam īpašumam, kas atrodas Sofijā –, jautājumam par domicila noteikšanu joprojām ir nozīme.
36 Turpinājumā iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai ar 2014. gada 18. jūnija lēmumu tiesai noteiktais aizliegums balstīties uz parādnieka pašreizējo adresi, lai pierādītu, ka parādniekam nav pastāvīgās dzīvesvietas Bulgārijas Republikas teritorijā, atbilst LESD 18. pantam, ciktāl šis aizliegums ir uzskatāms par atgriezenisko diskrimināciju.
37 Tā kā valsts tiesības tai neļaujot noteikt parādnieka adresi ārpus Bulgārijas, iesniedzējtiesa visbeidzot vēlas noskaidrot, vai tā šajā ziņā var pamatoties uz Regulas 2020/1784 7. pantā sniegto iespēju izmantot konkrētās dalībvalsts palīdzību.
38 Šādos apstākļos Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas [Nr. 1215/2012] 62. panta 1. punkts kopsakarā ar LESD 18. panta [pirmo daļu] un 21. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka fiziskas personas “domicila” jēdziens tiek atvasināts no valsts tiesību normām, kurās paredzēts, ka valstspiederīgā pastāvīgā adrese, kas deklarēta valstī, kuras tiesā ir celta prasība, šajā valstī atrodas vienmēr un nevar tikt pārcelta uz kādu citu vietu Eiropas Savienībā?
2) Vai Regulas [Nr. 1215/2012] 5. panta 1. punkts kopsakarā ar LESD 18. panta [pirmo daļu] un 21. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādas valsts tiesību normas un valsts judikatūru, saskaņā ar ko dalībvalsts tiesa nedrīkst atteikties izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, kurš ir šīs valsts valstspiederīgais, ja var pamatoti prezumēt, ka tiesai attiecībā uz viņu nav starptautiskās jurisdikcijas, jo parādniekam domicils, iespējams, ir kādā citā Savienības dalībvalstī, kā tas izriet no parādnieka apliecinājuma kompetentajai iestādei, ka viņam šajā [citā] valstī ir deklarētā adrese? Vai šādā gadījumā ir nozīmīgi, kad šis apliecinājums tika sniegts?
3) Vai gadījumā, ja tiesas, kurā ir celta prasība, starptautiskā jurisdikcija izriet nevis no Regulas [Nr. 1215/2012] 5. panta 1. punkta, bet no citas tiesību normas, LESD 18. panta [pirmā daļa] kopsakarā ar Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajam LESD pantam pretrunā ir tādas valsts tiesību normas un valsts judikatūra, saskaņā ar ko ir pieļaujams izdot maksājuma rīkojumu gan vienīgi attiecībā uz fizisku personu, kurai parastā uzturēšanās vieta atrodas valstī, kuras tiesā ir celta prasība, tomēr konstatējumu, ka parādnieks, ja viņš ir šīs valsts valstspiederīgais, ir pierādījis savu uzturēšanos citā valstī, nevar balstīt tikai uz to, ka viņš pirmajai minētajai valstij ir norādījis deklarēto adresi kādā citā Eiropas Savienības dalībvalstī (“faktisko” adresi), ja parādniekam nav iespējams informēt, ka viņš ir pilnīgi pārcēlies uz pēdējo minēto valsti un ka tās valsts teritorijā, kuras tiesā ir celta prasība, viņam nav nevienas adreses? Vai šajā gadījumā ir nozīmīgi, kad apliecinājums par faktisko adresi tika sniegts?
4) Ja atbilde uz trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu būtu tāda, ka maksājuma rīkojuma izdošana ir pieļaujama, vai tad saskaņā ar Regulas [Nr. 1215/2012] 4. panta 1. punktu – kopsakarā ar [..] Regulas [2020/1784] 22. panta 1. un 2. punkta interpretāciju, kas sniegta [2012. gada 19. decembra spriedumā Alder (C‑325/11, EU:C:2012:824)], [kā arī] Savienības tiesību normu iedarbīgas piemērošanas principu valsts procesuālās autonomijas īstenošanā – ir pieļaujams, ka tās valsts tiesa, kuras valstspiederīgie nevar atteikties no savas deklarētās adreses šīs valsts teritorijā un to pārcelt uz citu valsti, tiesvedībā bez parādnieka klātbūtnes izskatot pieteikumu izdot maksājuma rīkojumu, lai pirms galīgā nolēmuma pieņemšanas noskaidrotu parādnieka faktisko, parasto uzturēšanās vietu, atbilstoši Regulas [2020/1784] 7. pantam no tās valsts iestādēm, kurā parādniekam ir deklarēta adrese, ievāc informāciju par viņa adresi minētajā valstī un tur veiktās reģistrācijas datumu?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
39 Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, ar kura palīdzību pirmā sniedz otrajām tām nepieciešamās norādes par Savienības tiesību interpretāciju, lai atrisinātu strīdus, kas tām jāizspriež, un ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu (spriedums, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
40 Kā izriet no paša LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
41 Tādējādi Tiesa ir atgādinājusi, ka gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir strīda faktiska izskatīšana valsts tiesās, kas saistīta ar pienākumu pieņemt nolēmumu, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums (spriedums, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
42 Šajā gadījumā iesniedzējtiesai atbilstoši GPK 411. panta 1. punktam pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai tai ir piekritīga lieta par maksājuma rīkojuma izdošanu. Šajā nolūkā šī tiesa ir uzdevusi Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus par Regulas Nr. 1215/2012 un Regulas 2020/1784 interpretāciju, kā arī par LESD 18. panta pirmā daļas, LESD 21. panta un Hartas 47. panta otrās daļas interpretāciju.
43 Pirmkārt, attiecībā uz lūgto Hartas 47. panta otrās daļas interpretāciju no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nekādi neizriet, ka šī interpretācija būtu objektīvi nepieciešama nolēmumam, kas jāpieņem iesniedzējtiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 65. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Iesniedzējtiesa nenorāda ne saikni, ko tā konstatējusi starp šo tiesību normu un strīdu pamatlietā, ne iemeslus, kuru dēļ tās ieskatā minētās tiesību normas interpretācija būtu nepieciešama šī strīda atrisināšanai.
44 Otrkārt, runājot par lūgto Regulas 2020/1784 22. panta interpretāciju, jānorāda, ka šajā pantā, kā izriet no tā nosaukuma, ir reglamentēti valsts tiesas pienākumi gadījumā, ja atbildētājs nav ieradies tiesā. Minētais pants ir piemērojams, ja dokuments, ar ko uzsākta tiesvedība, vai līdzvērtīgs dokuments jau ir pārsūtīts uz citu dalībvalsti, lai to izsniegtu, un skar tādu uz sacīkstes principu balstītu tiesvedību, kura seko procedūrai, uz ko attiecas pamatlieta, un kurā parādnieks vēl nav ieguvis puses statusu. Tādējādi Regulas 2020/1784 22. pants pamatojas uz premisu, kas šajā gadījumā ir tikai hipotētiska, proti, ka atbildētājs nav ieradies tiesā.
45 No tā izriet, ka, ciktāl lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Hartas 47. panta otrās daļas un Regulas 2020/1784 22. panta 1. un 2. punkta interpretāciju, tam nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu un tāpēc tas ir nepieņemams.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo līdz trešo jautājumu
Ievada apsvērumi
46 Pirmkārt, runājot par nozīmīgo Regulas Nr. 1215/2012 normu interpretāciju iesākumā rodas jautājums, vai šī regula attiecas uz pamatlietu, jo tās piemērošana ir saistīta ar prasību par pārrobežu elementu. Šajā gadījumā, pat ja konkrētais parādnieks vēl nav pamatlietas puse, tomēr pieteikums maksājuma rīkojumam ir iesniegts pret šo parādnieku, kura dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, un tas ir pārrobežu elements, kas ir pietiekams, lai izraisītu šīs regulas piemērošanu.
47 Otrkārt, runājot par LESD 18. panta interpretāciju, jāatgādina, ka šo pantu ir paredzēts piemērot patstāvīgi tikai Savienības tiesībās reglamentētajos gadījumos, attiecībā uz kuriem nepastāv īpašas normas par diskriminācijas aizliegumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 10. februāris, Missionswerk Werner Heukelbach, C‑25/10, EU:C:2011:65, 18. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑321/21 P, EU:C:2023:713, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Šajā gadījumā attiecībā uz problemātiku, kas būtībā izvirzīta ar uzdotajiem jautājumiem, proti, par atšķirīgo domicila noteikšanas kārtību atkarībā no tā, vai runa ir par Bulgārijas pilsoņiem vai Bulgārijā dzīvojošiem ārvalstniekiem, ar Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 2. punktu ir noteikts diskriminācijas aizliegums, jo ar šo tiesību normu ir aizliegta jebkāda atšķirīga attieksme pilsonības dēļ attiecībā uz to jurisdikcijas noteikumu piemērošanu, kas ieviesti ar šo regulu. Tādējādi LESD 18. pants nav jāpiemēro autonomi un tāpēc nav jāinterpretē atsevišķi.
49 Treškārt, jāatgādina – tā kā Regula Nr. 1215/2012 ir atcelta un aizstāta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), ar ko savukārt tikusi aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar turpmākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai, Tiesas sniegtā šo pēdējo minēto tiesību instrumentu normu interpretācija ir spēkā arī attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 interpretāciju, kad šo tiesību aktu normas var tikt uzskatītas par “līdzvērtīgām” pēdējās minētās regulas normām (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Verein für Konsumenteninformation, C‑343/19, EU:C:2020:534, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par pirmo jautājumu
50 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 62. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka tādu vienas dalībvalsts pilsoņu domicils, kuri dzīvo citā dalībvalstī, ir adresē, kas vienmēr paliek reģistrēta pirmajā dalībvalstī.
51 Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka jēdziens “domicils” ir būtisks Regulas Nr. 1215/2012 sistēmā, jo tas ir vispārējs piesaistes kritērijs, kas ļauj noteikt starptautisko jurisdikciju atbilstoši šīs regulas 4. panta 1. punktam, kurā ir atsauce uz atbildētāja domicilu neatkarīgi no tā pilsonības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Corman‑Collins, C‑9/12, EU:C:2013:860, 22. un 23. punkts).
52 Kā izriet no P. Jenard ziņojuma par 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1979, C 59, 1. lpp.), kura komentāri par domicila kritērija izvēles pamatojumu ir spēkā arī attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 interpretāciju, Savienības likumdevēja izvēli dot priekšroku šim kritērijam salīdzinājumā ar pilsonības kritēriju ir noteikusi nepieciešamība atvieglot jurisdikcijas noteikumu vienveidīgu piemērošanu, lai izvairītos no atšķirīgiem jurisdikcijas noteikumiem atkarībā no tā, vai strīdi ir starp līgumslēdzējas valsts valstspiederīgajiem vai līgumslēdzējas valsts valstspiederīgo un ārvalstnieku, vai diviem ārvalstu valstspiederīgajiem.
53 Tāpat kā 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās un Regulā Nr. 44/2001, Regulā Nr. 1215/2012 nav sniegta jēdziena “domicils” definīcija. Tādējādi pēdējās minētās regulas 62. panta 1. punktā ir norāde uz tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir celta prasība, lai noteiktu, vai puses domicils ir šīs dalībvalsts teritorijā. Saskaņā ar minētās regulas 62. panta 2. punktu, ja puses domicils nav dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība, tad, lai noteiktu, vai puses domicils ir citā dalībvalstī, tiesa piemēro minētās dalībvalsts tiesību aktus.
54 Līdz ar to dalībvalstu kompetencē principā ir noteikt fiziskas personas domicilu saskaņā ar to tiesību aktiem.
55 Tomēr pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka valsts tiesību normu piemērošana nedrīkst apdraudēt Savienības tiesību akta lietderīgo iedarbību. Kā Tiesa būtībā ir atzinusi saistībā ar Regulu Nr. 44/2001 judikatūrā, kas attiecināma uz Regulas Nr. 1215/2012 interpretāciju, dalībvalsts procesuālo tiesību normu piemērošana nedrīkst apdraudēt pēdējā minētajā regulā paredzētās sistēmas lietderīgo iedarbību, pārkāpjot tajā noteiktos principus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 28. aprīlis, Apostolides, C‑420/07, EU:C:2009:271, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).
56 Kā izriet no šī sprieduma 51. punkta, ar Regulu Nr. 1215/2012 izveidotā sistēma ir balstīta uz Savienības likumdevēja izvēli vienveidīgos jurisdikcijas noteikumus balstīt uz domicila, nevis atbildētāja pilsonības kritēriju. Tāpēc – kā rakstveida apsvērumos uzsver arī Komisija – piemērojot valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām dalībvalsts pilsoņu domicils obligāti ir tās teritorijā, tā nevar šo pamata izvēli mainīt.
57 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Bulgārijas tiesībās attiecībā uz tās pilsoņiem ir nošķirta viņu pastāvīgā un pašreizējā adrese.
58 Ikvienam Bulgārijas pilsonim Bulgārijas Republikas teritorijā ir tikai viena pastāvīgā adrese, kas atbilst iedzīvotāju reģistrā reģistrētajai adresei un kas vienmēr paliek šajā teritorijā. Bulgārijas pilsoņi, kuri dzīvo ārvalstīs un kuri nevar pamatot pastāvīgas adreses esamību Bulgārijā, tiek automātiski reģistrēti Sofijas pilsētas Sredecas rajona iedzīvotāju reģistrā. Toties pašreizējā adrese atbilst adresei, kurā konkrētā persona dzīvo. Attiecībā uz Bulgārijas pilsoņiem, kas dzīvo ārvalstīs, šī adrese izpaužas vienīgi kā iedzīvotāju reģistrā ietverta norāde ar tās valsts nosaukumu, kurā viņi dzīvo, un, kā norāda iesniedzējtiesa, nav nekādas iespējas šādiem pilsoņiem reģistrēt precīzu adresi, kas atrodas ārpus Bulgārijas. Kā precizē šī tiesa, Bulgārijas pilsoņiem tādējādi ir jābūt pastāvīgajai adresei Bulgārijā neatkarīgi no tā, kur šie pilsoņi faktiski dzīvo.
59 Neskarot pārbaudes, kuras būs jāveic iesniedzējtiesai, Bulgārijas tiesību aktos, kā tos apraksta šī tiesa, Bulgārijas pilsoņu domicils tiek pielīdzināts viņu pastāvīgajai adresei, kas vienmēr atrodas Bulgārijā, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo Bulgārijā vai ārvalstīs, un šiem pilsoņiem nav atļauts reģistrēt pilnu adresi citā dalībvalstī, pat ja viņi tajā dzīvo pastāvīgi un tādējādi var tikt uzskatīts, ka viņu domicils ir pēdējās minētās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar pēdējās minētās dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 62. panta 2. punktam.
60 Jāprecizē arī, ka noteikt jēdziena “domicils” tvērumu valsts tiesībās būs vienīgi iesniedzējtiesas ziņā. Tomēr, ciktāl valsts tiesiskajā regulējumā šis jēdziens tiek automātiski piesaistīts pastāvīgai, obligātai un dažkārt fiktīvai adresei, kas reģistrēta ikvienam konkrētās dalībvalsts pilsonim, šāds tiesiskais regulējums apdraud Regulas Nr. 1215/2012 lietderīgo iedarbību, jo ar to domicila kritērijs, uz kuru balstās ar šo regulu ieviestie jurisdikcijas noteikumi, ir aizstāts ar pilsonības kritēriju.
61 Šādos apstākļos nav jāizskata jautājums par to, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā iepriekšējā punktā aprakstītais ir pretrunā arī LESD 21. pantam.
62 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 62. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka tādu vienas dalībvalsts pilsoņu domicils, kuri dzīvo citā dalībvalstī, ir adresē, kas vienmēr paliek reģistrēta pirmajā dalībvalstī.
Par otro un trešo jautājumu
63 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kura izveidota ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izspriest tajā izskatāmo lietu. Šajā nolūkā Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (spriedums, 2024. gada 30. janvāris, Direktor na Glavna direktsia “Natsionalna politsia” pri MVR – Sofia, C‑118/22, EU:C:2024:97, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Šajā gadījumā otrais un trešais jautājums, kuri jāizvērtē kopā, kā secināms no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, izriet no iesniedzējtiesas apgalvojuma, ka tai atbilstoši GPK 411. pantam, kā tas ir interpretēts 2014. gada 18. jūnija lēmumā, ir jāizdod maksājuma rīkojums attiecībā uz parādnieku, Bulgārijas pilsoni, kura pastāvīgā adrese ir Bulgārijā, lai gan pastāv ticami iemesli uzskatīt, ka šī parādnieka domicils šī pieteikuma maksājuma rīkojumam iesniegšanas dienā ir bijis citas dalībvalsts teritorijā un ka tāpēc šai tiesai nebūtu starptautiskās jurisdikcijas izskatīt šādu pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktam.
65 Iesniedzējtiesas ieskatā nevar izslēgt, ka tā varētu savu jurisdikciju pamatot ar citu tiesību normu, proti, šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu, kas ietverts tās II nodaļas 2. iedaļā. Tomēr tā vēlas noskaidrot vai minētās regulas 5. panta 1. punktam ir pretrunā pienākuma noteikšana šai tiesai izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, kura pašreizējā adrese atrodas citā dalībvalstī. Šajā kontekstā iesniedzējtiesai nav skaidrības arī par nozīmi, kāda ir datumam, kurā konkrētais parādnieks ir reģistrējis pašreizējo adresi.
66 Tāpēc jāuzskata, ka ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punkts un 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka ar valsts tiesisko regulējumu, kā tas ir interpretēts valsts judikatūrā, dalībvalsts tiesai tiek piešķirta jurisdikcija izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, par kuru pastāv ticami iemesli uzskatīt, ka viņa domicils ir citas dalībvalsts teritorijā.
67 Kā atgādināts šī sprieduma 51. punktā, Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā ir paredzēts vispārīgais jurisdikcijas noteikums, uz kuru ir balstīta šī regula, un tas ir piesaistīts atbildētāja domicilam neatkarīgi no minētā pilsonības.
68 Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 5. panta 1. punktu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs regulas II nodaļas 2.–7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem. Šajās iedaļās ir ietverti noteikumi par īpašo jurisdikciju, noteikumi par jurisdikciju lietās, kas attiecas uz apdrošināšanas līgumiem, patērētāju līgumiem un individuāliem darba līgumiem, noteikumi par izņēmuma jurisdikciju un noteikumi attiecībā uz vienošanos par jurisdikciju.
69 No minētajām iedaļām izriet – uzskatīt, ka dalībvalsts tiesai ir starptautiskā jurisdikcija izskatīt lietu pret atbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, ir iespējams vienīgi situācijās, uz ko attiecas šīs pašas iedaļas.
70 Šajā gadījumā iesniedzējtiesai vajadzētu būt iespējai izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, par kuru pastāv ticami iemesli uzskatīt, ka pieteikuma par maksājuma rīkojuma izdošanu iesniegšanas dienā viņa domicils ir bijis dalībvalstī, kas nav Bulgārijas Republika, ja tā savu jurisdikciju izskatīt šādu pieteikumu var pamatot ar kādu no Regulas Nr. 1215/2012 2.–7. iedaļā izklāstītajiem jurisdikcijas noteikumiem.
71 Tātad apstākļi, kas jāņem vērā, lai noteiktu jurisdikciju, ir tie, kas pastāvējuši konkrētā pieteikuma maksājuma rīkojumam iesniegšanas dienā.
72 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punkts un 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka ar valsts tiesisko regulējumu, kā tas ir interpretēts valsts judikatūrā, dalībvalsts tiesai tiek piešķirta jurisdikcija izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, par kuru pastāv ticami iemesli uzskatīt, ka viņa domicils pieteikuma maksājuma rīkojumam iesniegšanas dienā ir bijis citas dalībvalsts teritorijā situācijās, kas nav tās, kuras paredzētas šīs regulas II nodaļas 2.–7. iedaļā.
Par ceturto jautājumu
73 Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas 2020/1784 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesa – kam ir jurisdikcija izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, par kuru pastāv ticami iemesli uzskatīt, ka viņa domicils ir citas dalībvalsts teritorijā, – vēršas pie kompetentajām iestādēm un izmanto līdzekļus, ko darījusi pieejamus šī cita dalībvalsts, lai noteiktu šī parādnieka adresi maksājuma rīkojuma izsniegšanai.
74 Iesākumā jāmin – ja iesniedzējtiesa secinātu, ka tai ir jurisdikcija izskatīt pamatlietu, pamatojoties uz vienu no Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 2.–7. iedaļā minētajiem jurisdikcijas noteikumiem un ka līdz ar to tai ir tiesības izdot lūgto maksājuma rīkojumu attiecībā uz konkrēto parādnieku, pat ja pēdējā minētā domicils ir citas dalībvalsts teritorijā, tai šis maksājuma rīkojums ir jāizsniedz šim parādniekam.
75 Šajā ziņā atbilstoši Tiesas judikatūrai, ja tiesas dokumenta adresāts dzīvo ārvalstīs, šī dokumenta izsniegšana principā ietilpst Regulas 2020/1784 piemērošanas jomā un tā ir jāveic, izmantojot ar šo regulu ieviestos līdzekļus, izņemot it īpaši situāciju, kad šī adresāta domicils vai pastāvīgās uzturēšanās vieta nav zināma (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Alder, C‑325/11, EU:C:2012:824, 24. un 25. punkts).
76 Tomēr pēdējā minētajā situācijā atbilstoši šīs regulas 1. panta 2. punktam, kurā ir norāde uz tās 7. pantu, pastāv pienākums palīdzēt izsniedzamā dokumenta adresāta adreses noskaidrošanā.
77 Saskaņā ar Regulas 2020/1784 7. pantu, ja tās personas adrese, kurai jāizsniedz tiesas vai ārpustiesas dokuments citā dalībvalstī, nav zināma, šī cita dalībvalsts sniedz palīdzību šīs adreses noskaidrošanā, vai nu izraugoties iestādes, kurām pārsūtītājas struktūras var adresēt attiecīgus lūgumus, vai atļaujot lūgumus sniegt informāciju par šo adresi tieši ievadīt iedzīvotāju reģistros vai citās datubāzēs, izmantojot standarta veidlapu, kas pieejama “Eiropas e‑tiesiskuma portālā”, vai ar šī portāla starpniecību sniedzot informāciju, kā šo pašu adresi atrast.
78 Tātad dalībvalsts tiesa, kurai ir jāizsniedz tiesas vai ārpustiesas dokuments citā dalībvalstī, var izmantot visus līdzekļus, kas darīti pieejami saskaņā ar Regulas 2020/1784 7. pantu, lai noteiktu izsniedzamā dokumenta adresāta adresi.
79 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas 2020/1784 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesa – kam ir jurisdikcija izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, par kuru pastāv ticami iemesli uzskatīt, ka viņa domicils ir citas dalībvalsts teritorijā – vēršas pie kompetentajām iestādēm un izmanto līdzekļus, ko darījusi pieejamus šī cita dalībvalsts, lai noteiktu šī parādnieka adresi maksājuma rīkojuma izsniegšanai.
Par tiesāšanās izdevumiem
80 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 62. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka tādu vienas dalībvalsts pilsoņu domicils, kuri dzīvo citā dalībvalstī, ir adresē, kas vienmēr paliek reģistrēta pirmajā dalībvalstī.
2) Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punkts un 5. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem ir pretrunā tas, ka ar valsts tiesisko regulējumu, kā tas ir interpretēts valsts judikatūrā, dalībvalsts tiesai tiek piešķirta jurisdikcija izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, par kuru pastāv ticami iemesli uzskatīt, ka viņa domicils pieteikuma maksājuma rīkojumam iesniegšanas dienā ir bijis citas dalībvalsts teritorijā situācijās, kas nav tās, kuras paredzētas šīs regulas II nodaļas 2.–7. iedaļā.
3) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2020/1784 (2020. gada 25. novembris) par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”) 7. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesa – kam ir jurisdikcija izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, par kuru pastāv ticami iemesli uzskatīt, ka viņa domicils ir citas dalībvalsts teritorijā, – vēršas pie kompetentajām iestādēm un izmanto līdzekļus, ko darījusi pieejamus šī cita dalībvalsts, lai noteiktu šī parādnieka adresi maksājuma rīkojuma izsniegšanai.
[Paraksti]