Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA Ž. RIŠĀRA DELATŪRA [JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 16. maijā (1)
Apvienotās lietas C‑289/23 P [Corván] un C‑305/23 P [Bacigán] (i)
Agencia Estatal de la Administración Tributaria
pret
A.
(Juzgado de lo Mercantil n o 1 de Alicante (Alikantes Komerctiesa Nr. 1, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
un
S.E.I.
pret
Agencia Estatal de la Administración Tributaria
(Juzgado de lo Social n o 10 de Barcelona (Barselonas Komerctiesa Nr. 10, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva (ES) 2019/1023 – Pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas procedūras – Parādsaistību dzēšanas pieteikums – Fiziska persona, kas kļuvusi maksātnespējīga – Nosacījumi par piekļuvi parādsaistību dzēšanai – Publisko tiesību prasījumi – Dzēšamo parādsaistību maksimālais apmērs
I. Ievads
1. Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (2) 23. panta 2. un 4. punktu.
2. Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar strīdiem starp fiziskām personām, kuras kļuvušas maksātnespējīgas (turpmāk tekstā – “parādnieki”), un Agencia Estatal de Administración Tributaria (Nodokļu administrācijas valsts aģentūra, Spānija; turpmāk tekstā – “AEAT”) saistībā ar parādsaistību dzēšanas pieteikumu, kuru iesniedza parādnieki pret viņiem uzsāktajā maksātnespējas procedūrā. Proti, AEAT iebilst pret parādsaistību dzēšanas pieteikumiem parādnieka negodprātības (lieta C‑289/23) vai negodīguma (C‑305/23) dēļ, atgādinot, ka parādsaistību dzēšana neattiecas uz publisko tiesību prasījumiem.
3. Šī lieta dod Tiesai iespēju precizēt dalībvalstu rīcības brīvību, transponējot Direktīvas 2019/1023 23. panta 2. un 4. punktu, kuros ir paredzēts, ka tām attiecīgi jāparedz normas, kas liedz vai ierobežo piekļuvi parādsaistību dzēšanu parādnieka negodprātības vai negodīguma dēļ, un ka tās var atteikt vai ierobežot šādu piekļuvi atkarībā no konkrēta parādnieka rīcības veida un izslēgt atsevišķas prasījumu kategorijas no pilnīgas parādsaistību dzēšanas mehānisma.
4. Pēc Tiesas lūguma izskatīšu otrā jautājuma d) daļu lietā C‑289/23, kas būtībā attiecas uz dalībvalstu rīcības brīvību, transponējot Direktīvu 2019/1023, it īpaši uz iespēju reglamentēt ar publisko tiesību prasījumiem saistītu parādsaistību dzēšanu tādā apmērā, kas nav piesaistīts reālajam parāda apmēram.
5. Šajos secinājumos manis veiktās analīzes noslēgumā šajā lietā ierosināšu iesniedzējtiesai Juzgado de lo Mercantil n o 1 de Alicante (Alikantes Komerctiesa Nr. 1, Spānija) atbildēt, ka dalībvalstis var paredzēt parādsaistību dzēšanas ierobežojumus konkrētām prasījumu kategorijām, nosakot maksimālo apmēru, kura pārsniegšanas gadījumā parādsaistības netiek dzēstas, ja vien šis ierobežojums ir pienācīgi pamatots.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
6. Direktīvas 2019/1023 23. pants “Atkāpes” ir formulēts šādi:
“1. Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis patur spēkā vai ievieš noteikumus, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus, ja maksātnespējīgais uzņēmējs parādsaistību uzņemšanās laikā, maksātnespējas procedūras laikā vai parāda maksājuma laikā attiecībā pret kreditoriem vai citām ieinteresētajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem rīkojās negodīgi vai negodprātīgi, – neskarot valsts noteikumus par pierādīšanas pienākumu.
2. Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest normas, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus konkrētos, precīzi noteiktos apstākļos, ja šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas, piemēram, ja:
a) maksātnespējīgais uzņēmējs ir būtiski nepildījis atmaksas plānā paredzētos pienākumus vai jebkādu citu juridisku pienākumu, kura mērķis ir kreditoru interešu aizsardzība, tostarp pienākumu maksimāli palielināt kreditoru ieņēmumus;
b) maksātnespējīgais uzņēmējs nav pildījis informēšanas vai sadarbības pienākumus saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem;
c) parādsaistību dzēšanas pieteikums ir iesniegts ļaunprātīgā nolūkā;
d) pēc tam, kad maksātnespējīgajam uzņēmējam bija piešķirta pilnīga parādsaistību dzēšana vai kad nopietna informēšanas vai sadarbības pienākumu pārkāpuma dēļ viņam bija atteikta pilnīga parādsaistību dzēšana, ir iesniegts jauns pieteikums saistību dzēšanai konkrētā laikposmā;
e) nav segtas izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu; vai
f) ir nepieciešama atkāpe, lai nodrošinātu līdzsvaru starp parādnieka tiesībām un viena vai vairāku kreditoru tiesībām.
[..]
4. Dalībvalstis var konkrētas parāda kategorijas izslēgt no parādsaistību dzēšanas vai ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas, vai noteikt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu, ja šāda izslēgšana, ierobežošana vai ilgāki laikposmi ir pienācīgi pamatoti, piemēram, ja ir:
a) nodrošināti parādi;
b) parādi, kas izriet no kriminālsodiem vai ir ar tiem saistīti;
c) parādi, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību;
d) parādi attiecībā uz uzturēšanas saistībām, kas izriet no ģimenes, vecāku un bērnu, laulības vai radniecības attiecībām;
e) parādi, kas radušies pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums uzsākt procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, vai kad ir uzsākta šāda procedūra; un
f) parādi, kas izriet no pienākuma segt izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu.
[..]”
B. Atbilstošās Spānijas tiesību normas
7. Pamatlietās rationae temporis piemērojamais likums ir 2020. gada 5. maija Real Decreto Legislativo 1/2020, por el que se aprueba el Texto Refundido de la Ley Concursal (Karaļa Dekrētlikums 1/2020, ar kuru ir pieņemta Maksātnespējas likuma konsolidētā redakcija) (3), kurā grozījumi izdarīti ar 2022. gada 5. septembra Ley 16/2022 de reforma del texto refundido de la Ley Concursal aprobado por el Real Decreto Legislativo 1/2020, de 5 de mayo, para la transposición de la [Directiva 2019/1023] (Likums Nr. 16/2022 par pārstrādātā Maksātnespējas likuma normu reformu, kas apstiprināts ar Karaļa Dekrētlikumu 1/2020 un ar ko transponē [Direktīvu 2019/1023] (turpmāk tekstā – “TRLC”)) (4).
8. Šī likuma preambulā ir noteikts:
“[..]
Ja maksātnespējīgais parādnieks ir fiziska persona, maksātnespējas procedūras mērķis ir identificēt godprātīgus parādniekus un piedāvāt viņiem daļēji dzēst parādsaistības, tādējādi dodot viņiem otru iespēju un novēršot, ka viņi nonāk ēnu ekonomikā vai atstumtības situācijā.
[..]
Viena no radikālākajām izmaiņām jaunajā tiesiskajā regulējumā ir tāda, ka tā vietā, lai parādsaistību dzēšanu padarītu atkarīgu no konkrēta veida parādsaistībām (kā tas bija paredzēts [TRLC pirms grozījumiem] 487. panta 2. punktā), tika pieņemta uz nopelniem balstīta parādsaistību dzēšanas sistēma, kurā jebkuram parādniekam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav uzņēmējs, ja viņš izpilda šī iedibinājuma pamatā esošu godprātības prasību, var tikt dzēstas visas viņa parādsaistības, izņemot parādsaistības, kuras nevar dzēst atbilstoši tiesību aktiem izņēmuma kārtā un to īpašā rakstura dēļ. Tiek uzturēta spēkā Spānijas likumdevēja jau 2015. gadā paredzētā parādsaistību dzēšanas iespēja jebkuram godprātīgam parādniekam – fiziskai personai, neatkarīgi no tā vai viņš ir vai nav uzņēmējs.
[..]
Parādnieka godprātība joprojām ir parādsaistību dzēšanas stūrakmens. Saskaņā ar starptautisko organizāciju ieteikumiem godprātības noteikšana normatīvajos aktos ir definēta, atsaucoties uz konkrētiem objektīviem rīcības veidiem, kas ir izsmeļoši uzskaitīti (izsmeļošs saraksts), neizmantojot neskaidrus vai nepietiekami konkrētus rīcības modeļus, vai kuru pierādīšana uzliek parādniekam neiespējamu slogu [..]
[..]
Parādsaistību dzēšana tiek attiecināta uz visiem prasījumiem maksātnespējas procedūrā un parādnieka mantu. Atsevišķos gadījumos izņēmumi ir pamatojami ar to, ka šo prasījumu apmierināšana ir īpaši svarīga taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī (piemēram, uzturlīdzekļu parādsaistības, parādsaistības, kas izriet no publiski tiesiskiem prasījumiem, parādsaistības, kas rodas noziedzīgu nodarījumu rezultātā, vai arī parādsaistības, kas rodas atbildības par neatļautu darbību dēļ). Tādējādi parādsaistību dzēšana attiecībā uz publiski tiesiskiem prasījumiem ir pakļauta noteiktiem ierobežojumiem un var notikt tikai pirmās parādsaistību dzēšanas un nevis turpmāko dzēšanu ietvaros [..]
[..]”
9. TRLC 486. pantā ir paredzēts:
“Parādnieks – fiziska persona, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav uzņēmējs, var lūgt dzēst nesamaksātās parādsaistības saskaņā ar šajā likumā paredzētajiem noteikumiem un nosacījumiem, ja vien viņš ir godprātīgs parādnieks:
1) iesniedzot maksājumu plānu bez iepriekšējas aktīvu kopuma likvidācijas saskaņā ar [šā likuma] 3. sadaļas 1. apakšsadaļā paredzēto parādsaistību dzēšanas kārtību; vai
2) likvidējot aktīvu kopumu, un šādā gadījumā parādsaistību dzēšanai piemērojot [šā likuma] 3. sadaļas 2. apakšsadaļā minēto kārtību, ja maksātnespējas procedūras izbeigšanas iemesls ir aktīvu kopuma likvidācijas posma beigas vai aktīvu trūkums, lai apmierinātu visus prasījumus.”
10. TRLC 489. pants ir formulēts šādi:
“1. Parādsaistību dzēšanu attiecina uz visām nenokārtotajām parādsaistībām, izņemot šādas parādsaistības:
[..]
5) parādsaistības, kas izriet no publisko tiesību prasījumiem. Tomēr parādsaistības, kuru atgūšana ir [AEAT] kompetencē, var tikt dzēstas, nepārsniedzot maksimālo summu 10 000 EUR apmērā vienam parādniekam; attiecībā uz pirmajiem 5000 EUR parādsaistību dzēšana ir pilnīga, un, sākot no šīs summas, dzēšana veicama 50 % apmērā no parādsaistībām līdz norādītajam maksimālajam apmēram. Arī sociālo maksājumu parādsaistības var tikt dzēstas tādā pašā apmērā un ar tādiem pašiem nosacījumiem. Dzēšamo parādsaistību summu līdz iepriekš minētajam maksimālajam apmēram piemēro apgrieztā secībā atbilstoši šajā likumā juridiski noteiktajai prioritātes kārtībai un atbilstoši parādsaistību vecumam katrā kategorijā;
[..]
3. Publisko tiesību prasījumu var dzēst līdz 1. punkta 5. apakšpunkta otrajā teikumā noteiktajai summai, bet tikai pirmajā parādsaistību dzēšanas reizē; turpmāko parādu atlaišanas ietvaros nevar dzēst nekādu parādsaistību summu, kuru viens un tas pats parādnieks varētu saņemt.”
III. Pamatlietu rašanās fakti un prejudiciālie jautājumi
A. Lieta C‑289/23
11. 2022. gada 7. jūlijā A. iesniedza pieteikumu par maksātnespējas pasludināšanu un deklarēja parādus 537 787,69 EUR apmērā. Tā kā iesniedzējtiesa 2022. gada 26. jūlijā atzina šī parādnieka maksātnespēju un izbeidza tiesvedību aktīvu trūkuma dēļ, minētais parādnieks 2022. gada 28. septembrī iesniedza pieteikumu par pilnīgu parādsaistību dzēšanu. 2022. gada 19. oktobrī šī tiesa atzina par pieņemamu AEAT iebildumu pret parādu dzēšanu dažādu publisko tiesību prasījumu dēļ.
12. AEAT iesniedzējtiesā apgalvo, pirmkārt, ka atteikums dzēst parādsaistības esot pamatots ar to, ka pirms mazāk nekā desmit gadiem tika pieņemts galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu attiecībā uz kopējo summu 114 408,09 EUR apmērā par nodokļu parādiem un naudas sodiem, kas bija jāmaksā uzņēmumam, kura direktors bija parādnieks, un ka tādējādi šis parādnieks neesot bijis godprātīgs. Otrkārt, tā piebilst, ka daži parādi ir publisko tiesību prasījumi un tādējādi uz tiem nav attiecināma parādsaistību dzēšana.
13. Šai tiesai ir šaubas par to, kā Spānijas likumdevējs ir transponējis Direktīvu 2019/1023; tas attiecas, pirmkārt, uz jēdzienu “godprātība”, kas ir objektīvi definēts un ir parādsaistību dzēšanas nosacījums (it īpaši tad, ja pieteicējam desmit gadu laikā pirms parādsaistību dzēšanas pieteikuma iesniegšanas nebija piemērojama atbildības paplašināšana), un, otrkārt, uz publisko tiesību prasījumu izslēgšanu.
14. Runājot par šo pēdējo minēto punktu, šī tiesa norāda, ka Spānijas tiesībās ir paredzēta iespēja daļēji dzēst tos publisko tiesību prasījumus, kuru piedziņa ir AEAT un Tesoreria General de la Seguridad Social (Sociālā nodrošinājuma valsts kase, Spānija) kompetencē. Proti, šiem prasījumiem parādsaistību dzēšanas apmērs nepārsniedz 10 000 EUR vienam parādniekam, precizējot, ka par pirmajiem 5000 EUR parādsaistības tiek dzēstas pilnīgi un, pārsniedzot šo summu, tie tiek dzēsti 50 % apmērā no prasījuma summas, nepārsniedzot maksimālo summu 10 000 EUR. Dzēšamo parādsaistību summu piemēro apgrieztā secībā atbilstoši tiesību aktos noteiktajai prioritātes kārtībai un katrā prasījumu kategorijā – atkarībā no to vecuma.
15. Iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai likumā atļautā parādsaistību dzēšana ir nesamērīga ar saistību kopējo apmēru, kas draud atņemt parādsaistību dzēšanai reālas sekas.
16. Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil n o 1 de Alicante (Alikantes Komerctiesa Nr. 1, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1. a) Vai Direktīvas [2019/1023] 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar ko liedz tiesības uz parādsaistību dzēšanu TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunkta izpratnē, ciktāl šis ierobežojums nebija paredzēts tiesiskajā regulējumā, ar kuru pirms [šīs] direktīvas transponēšanas tika atzītas tiesības uz parādsaistību dzēšanu un kuru likumdevējs ir ieviesis ex novo? Konkrēti, vai valsts likumdevējs, transponējot [minēto] direktīvu, var noteikt jaunus stingrākus ierobežojumus tiesībām uz parādsaistību dzēšanu nekā tos, kas bija paredzēti agrākajā tiesiskajā regulējumā, it īpaši, ja šis ierobežojums neatbilst nevienam no [šīs] direktīvas 23. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem?
b) Tiesas noliedzošas atbildes uz iepriekšējo jautājumu gadījumā, vai Direktīvas 2019/1023 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek liegtas tiesības uz parādsaistību dzēšanu, “ja desmit gadu laikā pirms pieteikuma par parādsaistību dzēšanu iesniegšanas pieteicējam ir piemērots sods ar galīgu administratīvu lēmumu par ļoti smagiem nodokļu, sociālā nodrošinājuma vai sabiedriskās kārtības pārkāpumiem, vai ja tajā pašā laikposmā ir pieņemts galīgā spēkā stājies lēmums par atbildības paplašināšanu, izņemot, ja pieteikuma par parādsaistību dzēšanu iesniegšanas dienā tas ir pilnībā nokārtojis savas saistības (TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunkts), ciktāl minētais pamats nozīmētu veikt izmaiņas maksātnespējas kredītu klasifikācijas sistēmā?
c) Tiesas noliedzošas atbildes uz iepriekšējo jautājumu gadījumā, vai Direktīvas [2019/1023] 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek liegtas tiesības uz parādsaistību dzēšanu TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunkta izpratnē, “ja [..] ir pieņemts galīgā spēkā stājies lēmums par atbildības paplašināšanu, izņemot, ja pieteikuma par parādsaistību dzēšanu iesniegšanas dienā [parādnieks] ir pilnībā nokārtojis savas saistības ”, ciktāl šāds apstāklis neļauj konstatēt parādnieka ļaunprātīgu nolūku? Šādā nozīmē, vai jebkāda nozīme ir apstāklim, ka maksātnespējas process nav atzīts par krāpniecisku?
d) Tiesas noliedzošas atbildes uz iepriekšējo jautājumu gadījumā, vai Direktīvas [2019/1023] 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek liegtas tiesības uz parādsaistību dzēšanu TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunkta izpratnē attiecībā uz pārkāpumiem vai lēmumiem par atbildības paplašināšnu, kas ir piemēroti vai izdoti 10 gadu laikā pirms pieteikuma par parādsaistību dzēšanu iesniegšanas, neņemot vērā datumu, kurā ir noticis atbildību izraisošais fakts, un iespējamo nokavēšanos, izdodot administratīvo aktu par nodokļu maksājumu atlīdzināšanu?
e) Tiesas noliedzošas atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem gadījumā, vai Direktīvas [2019/1023] 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek liegtas tiesības uz parādsaistību dzēšanu, kā tās ir paredzētas TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunktā, ciktāl valsts likumdevējs nav pienācīgi pamatojis šo ierobežojumu?
2) a) Vai Direktīvas [2019/1023] 23. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kāds ir noteikts TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunktā, kurā ir paredzēti pamati, kas liedz parādsaistību dzēšanas iespējas, kuri nav ietverti iepriekš minētā 23. panta 4. punkta sarakstā? Konkrētāk, vai 23. panta 4. punktā ietvertais pamatu saraksts ir jāinterpretē kā izsmeļošs [numerus clausus] vai, tieši otrādi, kā neizsmeļošs saraksts [numerus apertus]?
b) Ciktāl šis saraksts nav izsmeļošs [numerus apertus] un valsts likumdevējs var paredzēt citas atkāpes papildus direktīvā paredzētajām, vai Direktīvas [2019/1023] 23. panta 4. punktam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta vispārēja norma par to, ka publisko tiesību parādsaistības netiek dzēstas, izņemot ļoti šauri ierobežotos apstākļos un par ļoti ierobežotu summu, neatkarīgi no konkrētā prasījuma, kas izriet no publiskajām tiesībām, veida un rakstura? Konkrētāk, vai šajā lietā ir nozīme tam, ka iepriekšējais tiesiskais regulējums, kā tas ir interpretēts Tribunal Supremo [Augstākā tiesa, Spānija] judikatūrā, pieļāva zināma apmēra publisko tiesību parādsaistību dzēšanu un ka transponēšanas norma ir tikusi izmantota, lai ierobežotu parādsaistību dzēšanas piemērošanas jomu?
c) Tiesas noliedzošas atbildes uz iepriekšējo jautājumu gadījumā, vai Direktīvas [2019/1023] 23. panta 4. punktam ir pretrunā TRLC 489. panta 1. punkta 5. apakšpunktā ietvertais valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta vispārēja norma par to, ka publisko tiesību parādsaistības netiek dzēstas (ar atsevišķām atkāpēm, par ko ir nākamais prejudiciālais jautājums), ciktāl tajā publisko tiesību kreditoriem ir noteikts privileģēts stāvoklis salīdzinājumā ar pārējiem kreditoriem?
d) It īpaši un saistībā ar iepriekšējo jautājumu, vai ir nozīme apstāklim, ka agrākajā tiesiskajā regulējumā bija paredzēta iespēja dzēst publisko tiesību parādsaistības, tomēr vienīgi attiecībā uz noteikta veida prasījumiem un konkrētiem apmēriem, kas nav piesaistīti reālajam parāda apmēram?
e) Visbeidzot, vai Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda tiesību norma kā TRLC 489. panta 1. punkta 5. apakšpunkts, ciktāl atbilstoši šai normai [publisko tiesību] parādsaistību dzēšanas [izslēgšana] ir attaisnota, “ja tai ir īpaša nozīme taisnīgas un solidāras sabiedrības izveidošanā, kas ir balstīta uz tiesiskas valsts principu, un šajā pašā normā ir ietverta atsauce uz publisko tiesību parādsaistībām, nenorādot uz prasījuma konkrēto raksturu? It īpaši, vai šādā nolūkā ir nozīme apstāklim, ka vispārējais pamatojums tiek izmantots gan attiecībā uz parādsaistībām, kas ir uzskaitītas [šīs] direktīvas 23. panta 4. punktā, gan attiecībā uz apstākļiem vai prasījumiem, kas nav uzskaitīti minētā punkta sarakstā?”
B. Lieta C‑305/23 (atgādinājumam)
17. Fiziska persona S.E.I. piespiedu likvidācijas procesa ietvaros, kurā citastarp tika pārdots viņa mājoklis, iesniedza parādsaistību dzēšanas pieteikumu un vienlaikus piedāvāja to parādsaistību nokārtošanas plānu, kuras, viņaprāt, nevarēja dzēst. AEAT iebilda pret šo lūgumu, pamatojoties uz to, ka S.E.I. desmit gadu laikā pirms parādu dzēšanas pieteikuma iesniegšanas tika piemērots naudas sods, izdodot galīgu administratīvo lēmumu par smagiem nodokļu pārkāpumiem (naudas sods 504,99 EUR apmērā) un ka parādsaistību dzēšanas pieteikuma iesniegšanas brīdī naudas sods vēl nebija samaksāts.
18. Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil n o 10 de Barcelona (Barselonas Komerctiesa Nr. 10, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus, kuriem šajos secinājumos nav nozīmes.
19. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 21. jūnija rīkojumu lietas C‑289/23 un C‑305/23 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.
20. S.E.I., Spānijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
IV. Juridiskā analīze
21. Pēc Tiesas lūguma manā juridiskajā analīzē izskatīšu otrā jautājuma d) punktu lietā C‑289/23, ar kuru iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, transponējot Direktīvu 2019/1023, dalībvalstīm ir rīcības brīvība reglamentēt ar publisko tiesību prasījumiem saistītu parādsaistību dzēšanu tādā apmērā, kas nav piesaistīts reālajam parāda apmēram.
22. Šajā lietā ir aplūkots ne tikai jautājums par to, uz kādiem prasījumiem nevar attiecināt parādsaistību dzēšanu, par kuru ir lēmusi Tiesa (5), bet arī problemātika, kas saistīta ar šīs dzēšanas izslēgšanas kvantitatīvo apmēru.
23. Iesniedzējtiesas jautājums parāda, ka tā apšauba dubultu robežvērtību metodi 5000 EUR un 10 000 EUR apmērā, kuru ir pieņēmis Spānijas likumdevējs attiecībā uz parādsaistību dzēšanu nodokļu vai sociālo maksājumu jomā, neņemot vērā attiecīgā nodokļu vai sociālo maksājumu parāda kopējo summu.
24. Komisija plaši iztirzā šo jautājumu savos apsvērumos, norādot, ka, lai gan šis ierobežojums ir pareizs, tomēr tā neesot pārliecināta, ka ar to pietiek, lai ievērotu Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktu. Tā piekrīt iesniedzējtiesas argumentam par samērīguma principa ievērošanu attiecībā uz kopējo parāda summu, kad tiek piemērota izslēgšana no parādsaistību dzēšanas.
25. Atgādinājumam – šajā direktīvā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt maksātnespējīgiem uzņēmējiem vismaz piekļuvi procedūrai, kurā var tikt dzēstas visas parādsaistības (6). Šis pants nenosaka dalībvalstīm pienākumu garantēt, ka maksātnespējīgiem uzņēmējiem tiks dzēstas visas parādsaistības.
26. Turklāt Direktīvas 2019/1023 23. pantā ir minēta virkne situāciju, kurās var tikt liegta vai ierobežota parādsaistību dzēšana un paredzēti ilgāki parādsaistību dzēšanas laikposmi vai ilgāki diskvalifikācijas laikposmi parādnieka negodprātības vai ļaunprātības (1. punkts), citu parādnieka darbību (2. punkts), attiecīgā prasījuma rakstura (4. punkts) vai uzņēmēja profesijas (5. punkts) dēļ.
27. Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertais konkrēto prasījumu kategoriju saraksts nav izsmeļošs un ka dalībvalstis pienācīgi pamatotos gadījumos no prasījumu dzēšanas var izslēgt konkrētas prasījumu kategorijas, kuras šajā tiesību normā nav uzskaitītas (7).
28. Tādējādi šī 23. panta 4. punktā minētajām sešām prasījumu kategorijām dalībvalstis var pievienot noteiktas prasījumu kategorijas.
29. Tādu pašu argumentāciju var attiecināt uz Direktīvas 2019/1023 23. panta 2. punktu, kurā ir iekļauts saraksts ar sešiem rīcības veidiem, kuri citastarp var ietekmēt parādsaistību dzēšanu. Turklāt dalībvalstis var papildināt šo sarakstu.
30. Tādējādi atkāpju no parādsaistību dzēšanas skaits var būt liels, jo šajā jomā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, ņemot vērā to tiesību sistēmu, jo šādi noteikumi var to ietekmēt.
31. Tiesa precizēja, ka Savienības likumdevējs Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā piešķirtās iespējas izmantošanu ir skaidri pakārtojis nosacījumam, ka šādai izslēgšanai ir jābūt “pienācīgi pamatotai”. Tā piebilda, ka gadījumā, ja valsts likumdevējs pieņem šādas atkāpes, šo atkāpju iemesliem jāizriet no valsts tiesībām vai no procedūras, kurā atkāpes ir pieņemtas, un šiem iemesliem jākalpo likumīgām sabiedrības interesēm (8).
32. Tādējādi dalībvalstu plašo rīcības brīvību pievienot noteiktas prasījumu kategorijas ierobežo šīs divas prasības, proti, pamatojuma esamība valsts tiesību aktos un likumīgu sabiedrības interešu ievērošana.
33. Turklāt Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punkta formulējumā ir norādīts, ka dalībvalstis šīs īpašās prasījumu kategorijas var izslēgt no parādsaistību dzēšanas, ierobežot parādsaistību dzēšanas iespēju vai paredzēt ilgāku parādsaistību dzēšanas laikposmu, ja vien šī izslēgšana, ierobežojums vai ilgāks laikposms ir pienācīgi pamatoti.
34. Tādējādi Savienības likumdevējs ne tikai atļauj pilnīgi izslēgt parādsaistību dzēšanu, bet arī tas vispār neatsaucas uz īpašu normu, kas ierobežotu iespēju dzēst parādsaistības (maksimālais apmērs, proporcija, robežvērtības ar proporcionālām izmaiņām), ja izslēgšana ir tikai daļēja; tas vēlreiz apstiprina dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību un saskaņošanas neesamību šajā jomā.
35. Katrā ziņā nebūtu loģiski piešķirt dalībvalstīm mazāku rīcības brīvību, nosakot ierobežojumus salīdzinājumā ar izslēgšanu.
36. Tādējādi, lai arī var ierobežot parādsaistību dzēšanu proporcionāli parādsaistību kopējai summai, nekas neliedz noteikt dzēšamo parādsaistību maksimālo apmēru ar nosacījumu, ka gan viena, gan otra metode ir pienācīgi pamatotas. Parādsaistību dzēšana, paredzot maksimālo apmēru, var stimulēt uzņēmēju ātrāk reaģēt uz pieaugošo parādsaistību apmēru. Šis uzņēmējs zinās, ka, pārsniedzot šo maksimālo apmēru, parādsaistības netiks dzēstas, ja viņš nerīkosies.
37. Vienīgā atsauce uz proporciju ir atrodama Direktīvas 2019/1023 20. panta 2. punktā, kurā ir paredzēta parādsaistību dzēšana gadījumā, ja uzņēmējs daļēji samaksā parādus. Šādā gadījumā atmaksas pienākums ir jānosaka atbilstoši uzņēmēja individuālajai situācijai, un it īpaši tam jābūt samērīgam ar viņa ienākumiem un pieejamajiem aktīviem parādsaistību dzēšanas laikposmā, kā arī jāņem vērā kreditoru taisnīgās intereses.
38. Es nedomāju, ka šajā konkrētajā gadījumā šī atsauce uz proporciju starp parādnieka veiktu daļēju atmaksu un viņa ienākumiem un pieejamajiem aktīviem ir pietiekama, lai to noteiktu par pienākumu dalībvalstīm, kuras apsver parādsaistību dzēšanas ierobežojumus.
39. Tas, ka dalībvalstis, transponējot Direktīvu 2019/1023, piemēro samērīguma principu, nenozīmē, ka parādsaistības jādzēš proporcionāli saistībām un nevis, piemēram, tās jādzēš, piemērojot maksimālo apmēru. Savukārt, lai sasniegtu šajā direktīvā paredzēto rezultātu, šis princips prasa šīm valstīm ieviest samērīgus līdzekļus, proti, paredzēt procedūras, kurā var tikt dzēstas visas maksātnespējīgā uzņēmēja parādsaistības. Tāpēc katrai dalībvalstij ir jāizvērtē, kā šo procedūru var integrēt kopējā sistēmā, ņemot vērā tās maksātnespējas, nodrošinājuma, laulāto mantisko attiecību un nodokļu tiesības, atgādinot, ka direktīvā netiek ignorēts līdzsvars starp parādnieka tiesībām un viena vai vairāku kreditoru tiesībām (9).
40. Tomēr, tā kā ar Direktīvu 2019/1023 nav saskaņota izslēgšana no parādsaistību dzēšanas un tās noteikumi, tie ir jānosaka katrai dalībvalstij, bet ar nosacījumu, ka tie nav nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas regulē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (10).
41. Šī direktīva, manuprāt, ir minimālās saskaņošanas direktīva, kuras mērķis ir ieviest katrā dalībvalstī pilnīgas vai daļējas parādsaistību dzēšanas procedūru, kuras noteikumi par šīs dzēšanas ierobežojumiem lielā mērā ir atstāti dalībvalstu ziņā, ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi ir pienācīgi pamatoti, ievērojot efektivitātes principu, un izriet no valsts tiesību aktiem vai no procedūras, kurā tie paredzēti.
42. Tādēļ uz otrā prejudiciālā jautājuma d) daļu lietā C‑289/23 es ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka parādsaistību dzēšanas ierobežojums konkrētai prasījumu kategorijai, nosakot maksimālo apmēru, kura pārsniegšanas gadījumā parādsaistības netiek dzēstas, ir iespējams, ja vien šis ierobežojums ir pienācīgi pamatots saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai procedūru, kurā tas ir noteikts.
V. Secinājumi
43. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Juzgado de lo Mercantil n o 1 de Alicante (Alikantes Komerctiesa Nr. 1, Spānija) otrā prejudiciālā jautājuma d) daļu lietā C‑289/23 atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) 23. panta 4. punkts
ir jāinterpretē šādi:
parādsaistību dzēšanas ierobežojums konkrētai prasījumu kategorijai, nosakot maksimālo apmēru, kura pārsniegšanas gadījumā parādsaistības netiek dzēstas, ir iespējams, ja vien šis ierobežojums ir pienācīgi pamatots saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai procedūru, kurā tas ir noteikts.