Lieta C‑752/22
EP
pret
Maahanmuuttovirasto
(Korkein hallinto‑oikeus lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (otrā palāta) 2024. gada 14. marta spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Imigrācijas politika – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Direktīva 2003/109/EK – 12. un 22. pants – Pastiprināta aizsardzība pret izraidīšanu – Piemērojamība – Trešās valsts valstspiederīgais, kas uzturas tādas citas dalībvalsts teritorijā, kura nav tā, kas viņam piešķīrusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu – Šīs citas dalībvalsts pieņemts lēmums par izraidīšanu uz šo statusu piešķīrušo dalībvalsti, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības apsvērumiem – Minētās citas dalībvalsts uz laiku noteikts aizliegums ieceļot tās teritorijā – Pienākuma iesniegt šai dalībvalstij uzturēšanās atļaujas pieteikumu saskaņā ar Direktīvas 2003/109 III nodaļas noteikumiem neizpilde – Pēdējās minētās dalībvalsts lēmums par šī trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu uz viņa izcelsmes valsti, pamatojoties uz tiem pašiem apsvērumiem
1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Direktīva 2003/109 – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Piemērošanas jomas – Tāda trešās valsts valstspiederīgā izraidīšana, kurš nelikumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā, bet kuram ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss citā dalībvalstī – Direktīvas 2003/109 normu piemērošana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115; Padomes Direktīva 2003/109)
(skat. 50. punktu)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Direktīva 2003/109 – Aizsardzība pret izraidīšanu – Piemērošanas joma – Otrās dalībvalsts īstenota trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs, izraidīšana no Eiropas Savienības teritorijas, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības apsvērumiem – Izraidīts valstspiederīgais, kurš uzturas otrās dalībvalsts teritorijā, pārkāpjot ieceļošanas aizliegumu, un nav tajā iesniedzis uzturēšanās atļaujas pieteikumu saskaņā ar Direktīvas 2003/109 III nodaļas noteikumiem – Ietveršana
(Padomes Direktīvas 2003/109 16. apsvērums, 2. panta d) punkts un 15. un 22. pants)
(skat. 54.–71. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Direktīva 2003/109 – Aizsardzība pret izraidīšanu – Attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs, pieņemts lēmums par izraidīšanu no Savienības teritorijas, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības apsvērumiem – Tiesību normas, kas paredz aizsardzību pret izraidīšanu – Tieša iedarbība
(Padomes Direktīvas 2003/109 2. panta d) punkts, 12. punkta 3. punkts un 22. panta 3. punkts)
(skat. 73., 74. un 76.–79. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
Rezumējums
Izskatot Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa lemj par jautājumu, vai trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir kādas dalībvalsts pastāvīgais iedzīvotājs, ir Direktīvā 2003/109 (1) paredzētā pastiprinātā aizsardzība pret izraidīšanu no Savienības teritorijas citā dalībvalstī, uz kuru tas ir devies, neievērodams ieceļošanas aizliegumu.
Krievijas valstspiederīgajam EP ir pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauja, ko uz pieciem gadiem izsniegusi Igaunija un kas apliecina, ka viņam šajā dalībvalstī ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss. Pirms šī statusa piešķiršanas EP vairākkārt devās uz Somiju, kur attiecībā uz viņu tika pieņemti četri lēmumi par izraidīšanu uz Igauniju, no kuriem trīs bija papildināti ar aizliegumu ieceļot Somijas teritorijā. Šie lēmumi tika pieņemti pēc EP notiesāšanas Somijā par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem.
Ar 2019. gada 19. novembra lēmumu Maahanmuuttovirasto (Valsts imigrācijas birojs, Somija) nolēma EP izraidīt uz Krieviju, pamatojoties konkrēti uz to, ka viņš apdraud sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību Somijā. Lai gan EP neiebilda pret savu izraidīšanu uz Igauniju, viņš iebilda pret izraidīšanu uz Krieviju. Viņš apgalvoja, ka gandrīz visu savu dzīvi viņš ir dzīvojis Igaunijā un viņam ar Krieviju nav citas saiknes kā vien valstspiederības saikne. Pēc tam, kad viņa pārsūdzība attiecībā uz lēmumu par izraidīšanu pirmajā instancē tika noraidīta, EP iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā administratīvajā tiesā, kas ir iesniedzējtiesa.
Šajā tiesā Valsts imigrācijas birojs citatarp apgalvoja, ka Direktīva 2003/109 nav piemērojama attiecībā uz EP izraidīšanu, jo viņš nedzīvo Somijas teritorijā likumīgi. Viņam esot noteikts aizliegums ieceļot Somijas teritorijā, un viņš esot lūdzis uzturēšanās atļauju Somijā pēc tam, kad bija tajā ieceļojis ar citas dalībvalsts izsniegtu pastāvīgā iedzīvotāja ES uzturēšanās atļauju. Līdz ar to, ņemot vērā šos abus apstākļus, viņa izraidīšanai esot piemērojama Direktīva 2008/115 (2). Saskaņā ar to atgriešanas lēmuma priekšmets varot būt tikai atgriešana trešajā valstī, nevis citā dalībvalstī. Turklāt rodoties jautājums, vai abi minētie apstākļi nepieļauj, ka uz EP varētu tikt attiecināta Direktīvas 2003/109 22. panta 3. punktā (3) paredzētā pastiprinātā aizsardzība pret izraidīšanu.
Šādos apstākļos iesniedzējtiesa Tiesai vaicā, vai Direktīvas 2003/109 normas, kurās ir paredzēta pastiprināta aizsardzība pret trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu, šajā gadījumā ir piemērojamas un vai šīm tiesību normām ir tieša iedarbība tā, lai uz tām varētu atsaukties, vēršoties pret kompetentajām valsts iestādēm. Tiesa uz abiem jautājumiem atbild apstiprinoši.
Tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, Tiesa iesākumā norāda – tā kā Direktīvas 2003/109 normas, kurās ir paredzēta pastiprināta aizsardzība pret to trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu, kas ir dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, šādiem valstspiederīgajiem ir “labvēlīgākas” par Direktīvā 2008/115 paredzētajām tiesību normām izraidīšanas jomā, tāda trešās valsts valstspiederīgā – kā pamatlietā aplūkotais (4)– izraidīšanai no Savienības teritorijas, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs, ir piemērojamas tieši pirmās minētās direktīvas normas.
Turpinājumā tā norāda, ka Direktīvas 2003/109 22. panta 3. punkta formulējums nevar būt pamats tādai šīs tiesību normas interpretācijai, ka tajā paredzētā pastiprinātā aizsardzība pret izraidīšanu no Savienības teritorijas nav piemērojama, ja, pirmkārt, trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss pirmajā dalībvalstī, otrās dalībvalsts teritorijā uzturas, pārkāpjot ieceļošanas aizliegumu, un, otrkārt, ja viņš šajā dalībvalstī nav iesniedzis uzturēšanās atļaujas pieteikumu saskaņā ar šīs direktīvas III nodaļas noteikumiem. Tomēr šīs direktīvas 22. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta formulējumā savukārt šie divi apstākļi ir konkrēti minēti kā apsvērumi, kas pamato lēmuma par izraidīšanu no minētās dalībvalsts teritorijas pieņemšanu attiecībā uz šādu trešās valsts valstspiederīgo (5). Šāda tieša atsauce uz šiem diviem apstākļiem kā apsvērumiem, kas var pamatot lēmuma par izraidīšanu pieņemšanu, apstiprina jau no šīs direktīvas 22. panta 3. punkta formulējuma izrietošo secinājumu, ka šo apstākļu esamība nepadara šo pēdējo minēto tiesību normu nepiemērojamu.
Konkrēti, runājot par apsvērumu, kas saistīts ar uzturēšanās atļaujas pieteikuma neiesniegšanu, ir taisnība – šīs direktīvas 22. panta 1. punktā izmantotais formulējums, proti, atsauce uz iespēju atteikties atjaunot vai atsaukt uzturēšanās atļauju, kas piešķirta saskaņā ar minētās direktīvas III nodaļas noteikumiem, varētu ļaut noprast, ka šī tiesību norma attiecas tikai uz situāciju, kad runa ir par šādas atļaujas atsaukšanu vai neatjaunošanu. Tomēr minētā tiesību norma konkrēti attiecas ne tikai uz pasākumiem, ar kuriem otrā dalībvalsts atsakās atjaunot vai atsaukt saskaņā ar šīs III nodaļas noteikumiem piešķirtu uzturēšanās atļauju, bet arī uz citiem pasākumiem, piemēram, lēmumiem par izraidīšanu no šīs dalībvalsts teritorijas.
Šādu Direktīvas 2003/109 22. panta 3. punkta gramatisko un kontekstuālo interpretāciju apstiprina arī šīs tiesību normas plašākais mērķis. Šī interpretācija, ciktāl ar to tiek norobežotas Direktīvas 2003/109 22. panta 1. un 3. punkta attiecīgās piemērošanas jomas atkarībā no tā, vai runa ir par izraidīšanu no otrās dalībvalsts teritorijas vai izraidīšanu no Savienības teritorijas un no tā izrietošo pastiprināto aizsardzību pret izraidīšanu atkarībā no situācijas, ļauj izvairīties no nepilnībām “pastiprinātās aizsardzības pret izraidīšanu” režīmā, kuru ir paredzēts nodrošināt ar šīs direktīvas 22. pantu un līdz ar to – garantēt šī režīma efektivitāti.
Otrām kārtām, Tiesa konstatē, ka Direktīvas 2003/109 12. panta 3. punktam un 22. panta 3. punktam var būt tieša iedarbība par labu attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem tādējādi, ka viņi var atsaukties uz šīm tiesību normām, vēršoties pret kompetentajām valsts iestādēm. Šīm tiesību normām ir beznosacījuma un pietiekami precīzs raksturs, jo, neparedzot nosacījumu un neparedzot nepieciešamību veikt papildu pasākumus, tajās nepārprotami ir noteikts pienākums otrajai dalībvalstij, kad tā attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs, pieņem lēmumu par izraidīšanu no Savienības teritorijas, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības vai sabiedrības drošības apsvērumiem, nodrošināt, ka tiek ievēroti dažādi nosacījumi (6) un garantijas (7), kas šajās pašās tiesību normās ir paredzētas par labu šādam trešās valsts valstspiederīgajam un kas atbilst Direktīvā 2003/109 izvirzītajam pastiprinātas aizsardzības pret izraidīšanu mērķim.