Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA
[MACIEJ SZPUNAR] SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 14. martā (1)
Lieta C‑86/23
E.N.I.,
Y.K.I.
pret
HUK‑COBURG‑Allgemeine Versicherung AG
(Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām – Regula (EK) Nr. 867/2007 – Prevalējošas imperatīvas normas – Transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšana – Ceļu satiksmes negadījums – Mirušā ģimenes locekļiem atzītās tiesības uz atlīdzību – Taisnīguma princips attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu – Vērtējuma kritēriji
I. Ievads
1. Šajā Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdots jautājums par to, kādi tiesību akti ir piemērojami prasībai par zaudējumu atlīdzību, ko privātpersonas, Bulgārijas valstspiederīgie, saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu ir cēluši pret apdrošināšanas sabiedrību par morālo kaitējumu, kas nodarīts saistībā ar viņu meitas nāvi ceļu satiksmes negadījumā Vācijā.
2. Šis jautājums ir saistīts ar klasisko “prevalējošo imperatīvo normu” problēmu, un tas ir divkārt interesants no Savienības starptautisko privāttiesību attīstības viedokļa. Tas dod Tiesai iespēju, pirmkārt, precizēt aprises jēdzienam “prevalējošas imperatīvas normas” Regulas (EK) Nr. 864/2007 (2) 16. panta izpratnē un, otrkārt, noteikt kritērijus, kas ļauj tiesību normas, ar kurām tiek aizsargātas individuālās tiesības un brīvības, kvalificēt kā “prevalējošas imperatīvas normas” šī panta izpratnē, jo pašlaik par šo pēdējo aspektu mūsdienās notiek intensīvas doktrināras debates.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Romas II regula
3. Romas II regulas 4. panta “Vispārējs noteikums” 1. punktā ir noteikts:
“Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas .”
4. Šīs regulas 16. pantā “Prevalējošas imperatīvas normas” ir paredzēts:
“Nekas šajā regulā neierobežo tiesas atrašanās valsts tiesību normu piemērošanu gadījumā, kad tās ir obligātas, neatkarīgi no tā, kurus tiesību aktus citos gadījumos piemēro ārpuslīgumiskām saistībām.”
2. Regula (EK) Nr. 593/2008
5. Regulas Nr. 593/2008 (3)9. panta “Prevalējošas imperatīvas normas” 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Prevalējošas imperatīvas normas ir normas, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai, tiktāl, ka šīs normas piemēro jebkurai situācijai, kura ir to darbības jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti būtu piemērojami līgumam saskaņā ar šo regulu.
2. Nekas šajā regulā neierobežo tiesas atrašanās valsts tiesību aktos paredzēto prevalējošo imperatīvo normu piemērošanu.”
B. Bulgārijas tiesības
6. Atbildība par neatļautu darbību Bulgārijas tiesībās ir reglamentēta 45.–54. pantā zakon zadalzheniyata i dogovorite (Likums par saistībām un līgumiem; turpmāk tekstā – “ZZD”) (4).
7. ZZD 45. pantā ir paredzēts:
“(1) Ikvienai personai ir jāatlīdzina citai personai nodarītais kaitējums.
(2) Visos prettiesiskas darbības gadījumos vaina tiek prezumēta, kamēr nav pierādīts pretējais.”
8. ZZD 52. pantā ir noteikts:
“Nemantiska kaitējuma atlīdzināšanu nosaka tiesa, ievērojot taisnīgumu .”
C. Vācijas tiesības
9. Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 253. pants “Nemantisks kaitējums” ir formulēts šādi:
“(1) Prasība par nemantiskā kaitējuma atlīdzību naudā ir iespējama tikai likumā precizētajos gadījumos.
(2) Ja kaitējuma atlīdzība ir jāmaksā par miesas bojājumiem, veselības vai brīvības apdraudējumu vai seksuālo pašnoteikšanos, var prasīt arī taisnīgu atlīdzību naudā par nemantisku kaitējumu.”
10. BGB 823. panta “Pienākums atlīdzināt zaudējumus” 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienam, kas tīši vai nolaidības dēļ prettiesiski apdraud dzīvību, ķermeni, veselību, brīvību, īpašumu vai jebkuras citas personas tiesības, ir pienākums atlīdzināt radušos zaudējumus .”
11. 2007. gada 23. novembra Gesetz über den Versicherungsvertrag (Likums par apdrošināšanas līgumu) (5) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 115. panta “Tiesības celt tiešu prasību” 1. punktā ir noteikts:
“Trešā persona var arī īstenot savas tiesības uz atlīdzinājumu no apdrošinātāja,
1. ja runa ir par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, kuras mērķis ir no Likuma par obligāto apdrošināšanu izrietoša apdrošināšanas pienākuma izpilde [..]
[..]
Tiesības izriet no apdrošinātāja pienākumiem, kas izriet no apdrošināšanas attiecībām, un, ja nav pienākumu, no 117. panta 1.–4. punkta. Apdrošinātājam ir jāsamaksā atlīdzība naudā. Par zaudējumu atlīdzību atbildīgais apdrošinājuma ņēmējs un apdrošinātājs ir solidāri atbildīgi.”
III. Pamatlietas faktiskie apstākļi, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
12. 2014. gada 27. jūlijā prasītāju pamatlietā, Bulgārijas valstspiederīgo, E.N.I. un Y.K.I. meita gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā Vācijā. Negadījuma izraisītājam bija obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana Vācijā reģistrētajā apdrošināšanas sabiedrībā HUK‑COBURG‑Allgemeine Versicherung AG (turpmāk tekstā – “HUK‑COBURG”).
13. 2017. gada 25. jūlijā prasītāji pamatlietā cēla prasību Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) pret HUK‑COBURG, prasot katram no viņiem samaksāt 250 000 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 125 000 EUR) kā atlīdzību par nemantisku kaitējumu, kas nodarīts viņu meitas nāves dēļ.
14. 2017. gada 27. septembrī HUK‑COBURG katram vecākam izmaksāja summu 2500 EUR apmērā kā atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts viņu meitas nāves dēļ.
15. Ar 2019. gada 23. decembra spriedumu Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) daļēji apmierināja prasību, piešķirot katram vecākam atlīdzību 100 000 BGN (aptuveni 50 000 EUR) apmērā, no kuras tika atskaitīta apdrošinātāja jau samaksātā summa 2500 EUR apmērā.
16. Šī tiesa konstatēja, ka piemērojamās tiesības ir Vācijas civiltiesiskās atbildības tiesības, kurās netiešajiem cietušajiem, piemēram, prasītājiem pamatlietā, nodarītā nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana esot paredzēta tikai izņēmuma apstākļos, proti, kad sāpes un ciešanas ir radījušas kaitējumu netiešā cietušā veselībai. Šī tiesa uzskatīja, ka par vecāku sāpēm un ciešanām ir jāmaksā atlīdzība, it īpaši saistībā ar nopietnu emocionālo satricinājumu, kas esot izraisījis smagu emocionālu šoku, un tāpēc, ka aptuveni gadu pēc viņu meitas nāves viņi ir cietuši no depresijas, trauksmes, spriedzes, emocionālās nestabilitātes, miega traucējumiem, ēstgribas samazināšanās un emocionālas atsvešinātības. Lai pamatotu piespriesto summu, Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) norādīja, ka gan Bulgārijas tiesībās saskaņā ar ZZD 52. pantu, gan Vācijas tiesībās saskaņā ar BGB 253. panta 2. punktu pastāv taisnīgas atlīdzības par nemantisku kaitējumu princips. Tomēr atlīdzības noteikšanas kritēriji neesot noteikti šajos valsts tiesību aktos, bet gan izriet no katras no šīm abām valstīm judikatūras.
17. Sofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa, Bulgārija) pirmās instances tiesas spriedumu atcēla. Šī tiesa pilnībā noraidīja vecāku prasību, uzskatot, ka viņi nav pierādījuši, ka sāpes un ciešanas ir radījušas patoloģisku kaitējumu viņu veselībai, kas saskaņā ar piemērojamajām Vācijas tiesībām ir nosacījums nemantiska kaitējuma atlīdzināšanai. Turklāt tā atzina par nepamatotu to argumentu, ka saskaņā ar Romas II regulas 16. pantu būtu jāpiemēro ZZD 52. pants, nevis Vācijas tiesību akti, kas noteikti saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu. Tā uzskata, ka HUK‑COBURG jau izmaksātās summas nav uzskatāmas par apdrošinātāja atzīšanu attiecībā uz vecāku prasījumiem. Vecākiem neesot tiesību uz šo summu, kas tās apmēra dēļ atbilstot BGB 253. panta 2. punktā paredzētajai “nelielajai atlīdzībai” par nemantisku kaitējumu.
18. Vecāki par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa), proti, iesniedzējtiesā.
19. Šī tiesa vispirms norāda, ka Vācijas tiesiskais regulējums, kas šajā lietā ir piemērojams saskaņā ar Romas II regulas 4. pantu, proti, BGB 253. panta 2. punktu un 823. panta 1. punktu, kopsakarā ar Likuma par apdrošināšanas līgumu 115. panta 1. punkta pirmās daļas 1. apakšpunktu, ir identisks tam, kāds tika aplūkots lietā, kurā tika pasludināts spriedums HUK‑COBURG‑Allgemeine Versicherung (6), kas attiecās uz to pašu ceļu satiksmes negadījumu, par kuru ir runa šajā lietā.
20. Turpinājumā Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) norāda, ka šajā spriedumā, pirmkārt, Tiesa ir uzskatījusi, ka attiecīgais Vācijas tiesiskais regulējums ietilpst valsts civiltiesiskās atbildības materiālajās tiesībās, uz kurām ir atsauce Direktīvā 2009/103 (7), un tajā ir paredzēts objektīvs kritērijs, kas ļauj noteikt nemantisku kaitējumu, kurš ceļu satiksmes negadījumā cietušā ģimenes loceklim var būt pamats atlīdzības saņemšanai. Otrkārt, Tiesa ir uzskatījusi, ka Direktīva 2009/103 pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēti saistoši kritēriji, lai noteiktu atlīdzināmo nemantisku kaitējumu.
21. Visbeidzot iesniedzējtiesa precizē, ka pretēji šajā lietā aplūkotajam Vācijas tiesiskajam regulējumam, saskaņā ar kuru tiesības uz nemantiska kaitējuma atlīdzināšanu ir atkarīgas no trim nosacījumiem, proti, ka cietušā veselībai ir nodarīts kaitējums, ka viņš ir tiešajam cietušajam tuvs ģimenes loceklis un ka pastāv cēloņsakarība starp negadījuma izraisītāja pieļauto pārkāpumu un šo kaitējumu, ZZD 52. pantā ir paredzēts, ka nemantiska kaitējuma atlīdzību nosaka tiesa, pamatojoties uz taisnīguma principu. Tā uzskata, ka no Varhoven sad (Augstākā tiesa, Bulgārija) un Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) saistošās judikatūras izriet, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem visas sāpes un ciešanas, kas vecākiem radušās viņu bērna nāves ceļu satiksmes negadījumā dēļ, ko izraisījusi neatļauta darbība vai kvazidelikts, var tikt atlīdzinātas, un nav nepieciešams, lai kaitējums netieši būtu radījis patoloģiskas sekas uz cietušā veselību. Tā norāda, ka kaitējuma atlīdzības apmērs ir atkarīgs no konkrētajiem lietā konstatētajiem apstākļiem, taču par ceļu satiksmes negadījuma laikā – 2014. gadā – notikušas bērna bojāejas radīto nemantisko kaitējumu piespriestā parastā, vecākiem kompensējamā summa ir aptuveni 120 000 BGN (aptuveni 61 000 EUR), bet saskaņā ar Vācijas tiesību normām tiek piespriesti maksimāli apmēram 5000 EUR. Tā uzskata, ka, pieņemot, ka vecāku iebildumi būtu jāapmierina un ka viņi būtu iesnieguši pierādījumus par patoloģiskām sekām, maksimālā izmaksājamā summa būtu 5000 EUR.
22. Iesniedzējtiesa, atsaucoties uz spriedumu Da Silva Martins(8), kurā Tiesa uzskatīja, ka valsts tiesai, pamatojoties uz detalizētu analīzi, ir jānosaka, vai valsts tiesību sistēmā valsts tiesību normai var būt tāda nozīme valsts tiesību sistēmā, kura pamato atkāpi no piemērojamajām tiesībām, kuras ir noteiktas, piemērojot šīs Romas II regulas 4. pantu, jautā, vai ZZD 52. pantu var uzskatīt par šādu tiesību normu, pamatojoties uz to, ka taisnīguma princips ir Bulgārijas tiesību pamatprincips un ir valsts sabiedriskās kārtības daļa. Tā norāda, ka valsts judikatūra šajā jautājumā nav vienota.
23. Šie ir apstākļi, kādos Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) ar 2023. gada 7. februāra nolēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 15. februārī, ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai [Romas II regulas] 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesību norma kā tā, kas tiek aplūkota pamatlietā, kurā ir paredzēta tāda dalībvalsts tiesību pamatprincipa kā taisnīguma princips piemērošana, lai noteiktu atlīdzību par nemantisku kaitējumu, kas radies neatļautas darbības vai kvazidelikta izraisītas tuvinieka nāves gadījumā, var tikt uzskatīta par prevalējošu imperatīvu normu?”
24. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza atbildētāja pamatlietā, Čehijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesa šajās lietās nolēma nerīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
IV. Juridiskā analīze
A. Ievada piezīmes
25. Pirms izskatīt prejudiciālajā jautājumā izvirzīto juridisko problēmu, šķiet lietderīgi sniegt šādus precizējumus un apsvērumus par kontekstu, kurā šī lieta ir aplūkojama. Tomēr atgādinu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi iesniedzējtiesai ir kompetence konstatēt un izvērtēt tajā izskatāmās lietas faktus.(9).
26. Pirmām kārtām, attiecībā uz šīs lietas īpatnībām no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasība, ko prasītāji pamatlietā ir cēluši pret HUK‑COBURG saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu par nemantisku kaitējumu, kas tiem nodarīts saistībā ar viņu meitas nāvi, kuru izraisījis ceļu satiksmes negadījums, attiecas uz to pašu ceļu satiksmes negadījumu, kas tika aplūkots lietā, kurā tika pasludināts spriedums HUK‑COBURG I.
27. Šajā lietā strīds pamatlietā bija starp tās pašas cietušās personas diviem bērniem, par kuru ir runa šajā lietā, un HUK‑COBURG par šīs apdrošināšanas sabiedrības atlīdzību, kas tai saskaņā ar obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu ceļu satiksmē jāatlīdzina bērniem saistībā ar nemantisku kaitējumu, kas viņiem nodarīts viņu mātes nāves dēļ. Prasību iesniedza šie bērni, kurus pārstāvēja viņu tēvs (10). Šajā lietā piemērojamie Vācijas tiesību akti (lex causae) saskaņā ar Romas II regulas 4. pantu, kā tas ir šajā lietā, bija BGB 253. panta 2. punkts un 823. panta 1. punkts, lasot kopsakarā ar Likuma par apdrošināšanas līgumu 115. panta 1. punkta pirmās daļas 1. apakšpunktu.
28. Otrkārt, attiecībā uz Vācijas tiesisko regulējumu, kas piemērojams saskaņā ar Romas II regulas 4. pantu, no valsts tiesas sniegtās informācijas, atsaucoties uz spriedumu HUK‑COBURG I, izriet, ka tas nosaka, ka atlīdzība par netiešiem cietušajiem ceļu satiksmes negadījumā nodarītu nemantisku kaitējumu ir atkarīga no trim nosacījumiem (11). Attiecībā uz nosacījumu, ka ir jābūt nodarītam kaitējumam cietušā veselībai, no šī sprieduma izriet, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām, kā tās ir interpretējusi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), psihiska rakstura kaitējumu var uzskatīt par kaitējumu veselībai tikai tad, ja tas ir saistīts ar patoloģisku saslimšanu un pārsniedz kaitējumu veselībai, kas attiecīgajām personām parasti rastos tuva ģimenes locekļa nāves vai smaga ievainojuma gadījumā (12).
29. No otras puses, iesniedzējtiesa atgādina, ka Bulgārijas tiesiskais regulējums (lex fori) paredz, ka atlīdzību par nemantisku kaitējumu nosaka tiesa, ievērojot taisnīgumu. Šī tiesa precizē, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem visas sāpes un ciešanas, kas vecākiem radušās viņu bērna nāves ceļu satiksmes negadījumā dēļ, ko izraisījusi neatļauta darbība vai kvazidelikts, var tikt atlīdzinātas, un nav nepieciešams, lai kaitējums netieši būtu radījis patoloģiskas sekas cietušā veselībai (13).
30. Šajā ziņā ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka pretēji Bulgārijas tiesību aktiem Vācijas tiesību akti, kas ir piemērojami, lai noteiktu atlīdzību par nemantisku kaitējumu, nav balstīti uz taisnīguma principu (14). Lai gan Tiesai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju un nav jāspriež par to, vai valsts tiesas sniegtā šo normu interpretācija ir pareiza (15), ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo HUK‑COBURG un Komisija, no BGB 253. panta 2. punkta neizriet, ka šī tiesību norma būtu balstīta uz taisnīguma principu, bet tajā vienkārši ir paredzēta iespēja pieprasīt “taisnīgu kompensāciju”, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai (16).
31. Šajā lietā tomēr ir acīmredzams, ka Vācijas tiesību aktu piemērošana saskaņā ar Romas II regulas 4. pantu izraisītu atšķirīgu rezultātu attiecībā uz kompensācijas apmēru, jo šajā tiesiskajā regulējumā noteikts, ka kompensācija par nemantisku kaitējumu ir atkarīga no nosacījuma, ka tuviem ģimenes locekļiem ir nodarīts kaitējums veselībai (17). Proti, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiešā cietušā vecāki šādu kaitējumu nav pierādījuši, un līdz ar to viņiem nav tiesību uz šādu kompensāciju (18).
32. Šajā ziņā vēlos uzsvērt, ka pats par sevi saprotams, ka ar to vien, ka, piemērojot lex fori, attiecībā uz atlīdzības apmēru tiek rasts atšķirīgs risinājums nekā tas, kas rastos, piemērojot lex causae, nepietiek, lai secinātu, ka attiecīgā Bulgārijas tiesību norma var tikt kvalificēta kā “prevalējoša imperatīva norma” Romas II regulas 16. panta izpratnē, ar nosacījumu, ka lex causae piemērošana ir saderīga ar taisnīguma apsvērumiem. Citiem vārdiem, šī atšķirība, proti, tas, ka vecākiem nodarītā kaitējuma atlīdzības apmērs ir mazāks tikai tādēļ, ka viņu meita ir mirusi negadījumā, kas noticis Vācijā, nevis Bulgārijā, nav iemesls šādai kvalifikācijai, ja vien šī atšķirība neizriet no tādu pamattiesību aizsardzības, kas pamato nepieciešamību piemērot lex fori.
33. Turklāt, kā izriet no iesniedzējtiesas norādēm, konstatēju, ka Bulgārijas tiesu judikatūra ir atšķirīga jautājumā par to, vai ZZD 52. pants ir prevalējoša imperatīva norma Romas II regulas 16. panta izpratnē, kas pamatlietā novestu pie Vācijas tiesību izslēgšanas. Šo jautājumu aplūkošu vēlāk (19).
34. Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad analizēšu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.
B. Par prejudiciālo jautājumu
35. Ar savu vienīgo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts tiesību norma, kurā kā kritērijs, lai noteiktu atlīdzību par nemantisku kaitējumu, kas nodarīts ceļu satiksmes negadījumā bojā gājušas personas tuviem ģimenes locekļiem, ir paredzēta tāda dalībvalsts tiesību pamatprincipa kā taisnīguma princips piemērošana, var tikt uzskatīta par prevalējošu imperatīvo normu Romas II regulas 16. panta izpratnē.
36. HUK‑COBURG, Čehijas un Vācijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. HUK‑COBURG tostarp apgalvo, ka Romas II regulā noteiktas valsts tiesību normas piemērošana var tikt izslēgta saskaņā ar šīs regulas 16. pantu tikai tad, ja šī piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar tiesas atrašanās valsts sabiedrisko kārtību. Vācijas valdība apgalvo, ka principā valsts tiesību akti, kuros ir paredzēts, ka atlīdzība par nemantisku kaitējumu ir jānosaka, piemērojot taisnīguma principu, neatbilst šīs normas piemērošanas nosacījumiem. Savukārt Čehijas valdība, atsaucoties uz spriedumu Da Silva Martins, norāda, ka pieeja, saskaņā ar kuru valsts tiesību normu varētu uzskatīt par prevalējošu imperatīvu normu Romas II regulas 16. panta izpratnē tikai tādēļ, ka tā ir balstīta uz šo tiesību pamatprincipiem vai atsaucas uz tiem, neatbilst prevalējošu imperatīvu normu izņēmuma raksturam un ir vienkāršs līdzeklis, ko izmantot, lai apietu saskaņā ar šo regulu noteikto tiesību normu piemērošanu. Savukārt Komisija norāda, ka prevalējošas imperatīvas normas noteikšana minētās regulas 16. panta izpratnē ir jāveic saskaņā ar kritērijiem, ko Tiesa noteikusi it īpaši spriedumos Unamar(20) un Da Silva Martins.
37. Lai sniegtu lietderīgu atbildi uz prejudiciālo jautājumu, pirmkārt, izklāstīšu dažus īsus apsvērumus par saistību starp Romas II regulas 4. pantu un 16. pantu (1. iedaļa). Otrkārt, analizēšu Tiesas judikatūru par jēdziena “prevalējošas imperatīvas normas” definīciju šīs regulas 16. panta izpratnē (2. iedaļa), treškārt, uzsverot, ka, piemērojot šo tiesību normu, ir svarīgi ņemt vērā pietiekami ciešas saiknes ar lex fori valsti (3. iedaļa) un, ceturtkārt un visbeidzot, nosakot kritērijus, kas tiesību normas, ar kurām tiek aizsargātas individuālās tiesības un brīvības, ļauj kvalificēt kā “prevalējošas imperatīvas normas” minētās tiesību normas izpratnē (4. iedaļa).
1. Īsi apsvērumi par saistību starp Romas II regulas 4. pantu un 16. pantu
38. Vispirms atgādināšu, ka no Romas II regulas 1. apsvēruma izriet, ka tā palīdz uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Šajā nolūkā šajā regulā ir paredzētas divas tiesību kolīziju normas, proti, pirmkārt, regulas 4. pantā paredzētais vispārējais piesaistes noteikums (21), kas ietverts II nodaļā “Neatļautas darbības”, un, otrkārt, gribas autonomija norma, kas ir ietverta 14. pantā, kurš savukārt ietverts IV nodaļā “Izvēles brīvība”(22). Attiecībā uz šo pirmo tiesību normu ir jānorāda, ka tajā paredzētā vispārējā piesaistes noteikuma pamatā bija tiesiskās drošības prasības un vēlme panākt kompromisu starp pušu dažādajām interesēm (23). Šos mērķus aplūkošu vēlāk (24).
39. Romas II regulas 16. pantā “Prevalējošas imperatīvas normas”, kas ietilpst V nodaļā “Kopēji noteikumi”, ir paredzēts, ka “nekas šajā regulā neierobežo tiesas atrašanās valsts tiesību normu piemērošanu gadījumā, kad tās ir obligātas, neatkarīgi no tā, kurus tiesību aktus citos gadījumos piemēro ārpuslīgumiskām saistībām”. Tādējādi, lai gan minētās regulas 4. pantā ir norādīti tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums (lex loci damni), tās 16. pantā ir paredzēta atkāpe no to tiesību aktu piemērošanas, kurus nosaka ar šo piesaistes kritēriju, lai piemērotu tiesas atrašanās valsts tiesību aktu prevalējošu imperatīvo normu. Šai atkāpei no kolīziju normas tomēr ir izņēmuma raksturs, kas nozīmē, ka tās piemērošanai ir jābūt pienācīgi pamatotai, “ja [šīs atkāpes] ievērošana ir nepieciešama sociālās, politiskās un ekonomiskās kārtības saglabāšanai”(25).
40. Šīs lietas kontekstā uzdotais juridiskais jautājums tātad ir par to, vai ir iespējams atkāpties no tiesību aktiem, kas saskaņā ar Romas II regulas 4. pantu ir piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, lai saskaņā ar šīs regulas 16. pantu piemērotu tiesas atrašanās valsts tiesību normas, “kad tās ir obligātas”.
41. Saistība starp šīm divām tiesību normām, izmantojot jēdziena “prevalējošas imperatīvas normas” definīciju, ir Tiesas iedibinātās judikatūras priekšmets, kas ieviesta spriedumos Unamar, ERGO Insurance un Gjensidige Baltic (26), kā arī Da Silva Martins.
2. Par Tiesas judikatūru attiecībā uz jēdzienu “prevalējošas imperatīvas normas” Romas II regulas 16. panta izpratnē
42. Lietā, kurā tika pasludināts spriedums ERGO Insurance un Gjensidige Baltic, iesniedzējtiesas būtībā vēlējās noskaidrot, kā ir jāinterpretē Romas I un Romas II regula, lai noteiktu, kuri tiesību akti ir piemērojami regresa prasībai, ko pret vilktās piekabes apdrošinātāju cēlis kravas vilcēja apdrošinātājs, kas izmaksājis atlīdzību šī transportlīdzekļa vadītāja izraisītajā negadījumā cietušajām personām. Šajā kontekstā Tiesa atgādināja, ka, runājot par Romas I regulas un Romas II regulas attiecīgajām piemērošanas jomām, tajās ietvertie jēdzieni “līgumsaistības” un “ārpuslīgumiskas saistības” ir jāinterpretē ne tikai autonomi, atsaucoties galvenokārt uz šo regulu sistēmu un mērķiem, bet arī ņemot vērā, kā tas izriet no minēto regulu 7. apsvēruma, šo pašu regulu savstarpējās piemērošanas saskaņotības mērķi (27).
43. Spriedumā Da Silva Martins(28), kurā Tiesa pirmo reizi interpretēja Romas II regulas 16. pantu, tā, sākotnēji pamatojoties uz sprieduma ERGO Insurance un Gjensidige Baltic 43. punktu, nosprieda, ka,
tā kā prasība par konsekvenci Romas I un Romas II regulu piemērošanā ir par labu tam, lai pēc iespējas saskaņotu šajās divās regulās izmantoto funkcionāli identisko jēdzienu interpretāciju, ir jākonstatē, ka neatkarīgi no fakta, ka noteiktās Romas II regulas valodu redakcijās, salīdzinot ar Romas I regulu, tiek izmantota atšķirīga terminoloģija, jēdziens “prevalējošas imperatīvas normas” Romas II regulas 16. panta izpratnē atbilst “prevalējošu imperatīvu normu” jēdziena definīcijai Romas I regulas 9. panta izpratnē, tādējādi Tiesas interpretācija attiecībā uz pēdējo minēto jēdzienu ir piemērojama arī attiecībā uz “prevalējošu imperatīvu normu” jēdzienu Romas II regulas 16. panta izpratnē (29). Atgādināšu, ka Romas I regulas 9. panta 1. punktā prevalējošas imperatīvas normas ir definētas kā “normas, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai, tiktāl, ka šīs normas piemēro jebkurai situācijai, kura ir to darbības jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti būtu piemērojami līgumam [saskaņā ar šo regulu]”(30).
44. Atsaucoties uz spriedumu Unamar (31), Tiesa atgādināja, ka Romas konvencijas kontekstā tā jau ir uzsvērusi, ka izņēmums, kas attiecas uz “prevalējošu imperatīvu normu” esamību attiecīgās dalībvalsts tiesību aktu izpratnē, ir jāinterpretē šauri (32). It īpaši attiecībā uz šo interpretāciju Tiesa ir nospriedusi, ka, lai identificētu “prevalējošu imperatīvu normu” Romas II regulas 16. panta izpratnē, iesniedzējtiesai, pamatojoties uz šīs tiesību normas redakcijas, vispārējās sistēmas, mērķu, kā arī pieņemšanas konteksta detalizētu analīzi, ir jākonstatē, ka šai normai ir tāda nozīme valsts tiesību sistēmā, ka tā pamato atkāpi no piemērojamajām tiesībām, kuras ir noteiktas, piemērojot šīs regulas 4. pantu (33). Precīzāk, iesniedzējtiesai ir jāidentificē īpaši svarīgi iemesli, tādi kā tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā acīmredzams pārkāpums, kas izrietētu no to tiesību aktu piemērošanas, kuri atzīti par piemērojamiem saskaņā ar minētās regulas 4. pantu (34).
45. Līdz ar to Tiesa nosprieda, ka tāda valsts tiesību norma kā šajā lietā aplūkotā, kurā prasībai par kaitējuma, kas izriet no negadījuma, atlīdzību ir paredzēts trīs gadu noilguma termiņš, nevar tikt uzskatīta par prevalējošu imperatīvu normu Romas II regulas izpratnē, ja vien tiesa, kura izskata lietu, pamatojoties uz šīs tiesību normas redakcijas, vispārējās sistēmas, mērķu, kā arī šīs tiesību normas pieņemšanas konteksta detalizētu analīzi, konstatē, ka tai ir tāda nozīme valsts tiesību sistēmā, kura pamato atkāpi no piemērojamajām tiesībām, kuras ir noteiktas, piemērojot šīs regulas 4. pantu (35).
46. Pēc šī atgādinājuma man šķiet svarīgi norādīt, kā jau to esmu darījis, ka, ciktāl prevalējošu imperatīvu normu piemērošana Romas II regulas 16. panta izpratnē izraisa to, ka tiek liegta saskaņā ar šo regulu piemērojamo tiesību aktu piemērošana, atkāpjoties no mehānisma, kas izveidots ar tajā paredzētajām kolīziju normām, valsts tiesa prevalējošas imperatīvās normas šīs tiesību normas izpratnē var izmantot tikai kā galējo līdzekli.
47. Proti, savā judikatūrā Tiesa ir apstiprinājusi, ka Romas II regulas mērķis, kā tas izriet no tās 6. (36), 14. (37) un 16. (38) apsvēruma, ir nodrošināt drošību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem neatkarīgi no tā, kurā valstī celta prasība, kā arī uzlabot tiesas nolēmumu paredzamību un nodrošināt saprātīgu līdzsvaru starp tās personas interesēm, kuru uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kurai nodarīts kaitējums (39).
48. Manuprāt, Tiesa savā judikatūrā par jēdziena “prevalējošas imperatīvas normas” definīciju Romas II regulas 16. panta izpratnē ir netieši atzinusi, ka valsts tiesību normas kvalificēšana par “prevalējošu imperatīvu normu” šīs tiesību normas izpratnē nevar būt automātiska, bet ir jāveic konkrētās lietas apstākļu novērtējums, kura rezultātā tiesas atrašanās valsts tiesību piemērošana tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai aizsargātu valsts sabiedrības intereses (40).
49. Šajā ziņā no detalizētas analīzes ne tikai jāizriet, ka prevalējošo imperatīvo normu piemērošana ir nepieciešama tiesas atrašanās valsts tiesību sistēmā, bet arī, ka šādai piemērošanai ir jābūt visefektīvākajam līdzeklim, lai sasniegtu noteikto mērķi, proti, aizsargātu valsts intereses. Ja tas tā nav un ciktāl valsts sabiedrības intereses var arī tikt aizsargātas vai pat vēl labāk tikt aizsargātas, piemērojot tiesību aktus, kas saskaņā ar Romas II regulas 4. pantu ir piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, iesniedzējtiesai būtu jāatturas piemērot šīs regulas 16. pantā paredzēto izņēmuma mehānismu (41).
50. Turklāt es norādu uz svarīgu jautājumu Romas II regulas 16. panta piemērošanai, kas no Tiesas judikatūras skaidri neizriet, proti, ka ir svarīgi, lai pastāvētu pietiekami cieša saikne ar lex fori valsti. Konkrētus noteikumus nevar a priori kvalificēt kā “prevalējošas imperatīvas normas”, jo šī kvalifikācija noteiktos gadījumos ir atkarīga no faktiskajiem apstākļiem, no kuriem izriet pietiekami cieša saikne ar tiesas valsti.
3. Par pietiekami ciešu saikni ar lex fori valsti
51. Kā zināms, no Romas II regulas 16. panta izriet, ka Savienības likumdevējs nav minējis citus nosacījumus, kas būtu jāizpilda, lai tiesa, kurā celta prasība, varētu piemērot tiesas atrašanās valsts imperatīvās tiesību normas, atkāpjoties no vispārēji piemērojamiem tiesību aktiem. Konkrētāk, nav minēta nepieciešamība pierādīt, ka attiecīgajai situācijai ir cieša saikne ar tiesas atrašanās valsti, kas būtu cieša saikne, kura pamatotu šo tiesību normu piemērošanu izņēmuma kārtā (42). Tomēr, kā to ir uzsvēruši daži doktrīnas autori, šādas norādes neesamība nav jāinterpretē tādējādi, ka prevalējošas imperatīvas tiesību normas var tikt piemērotas, neņemot vērā prasību par ciešu saikni ar lex fori valsti (43).
52. Proti, ņemot vērā, ka prevalējošo imperatīvo normu piemērošana ir atkāpe no vispārēji piemērojamo tiesību aktu piemērošanas saskaņā ar Romas II regulu, šīs tiesību normas nav piemērojamas automātiski un valsts tiesām vispirms ir jāpārbauda, vai attiecīgajai situācijai ir cieša saikne ar tiesas atrašanās valsti (44). Citiem vārdiem, un it īpaši attiecībā uz tiesību normām, kas aizsargā ne tikai sabiedrības vai valsts intereses, tiesa var atsaukties uz šīs regulas 16. pantu tikai tad, ja dalībvalsts, kura ir tiesas atrašanās valsts, var pamatot primārās intereses reglamentēt šo situāciju (45).
53. Turklāt prasība par ciešu saikni ļauj cīnīties pret labvēlīgākās tiesas izvēli. Šāds fenomens it īpaši var rasties apstākļos, kādi bija lietā, kurā tika pasludināts spriedums Inkreal (46).
54. No tā izriet, ka nav iespējams in abstracto kvalificēt tiesību normas kā “prevalējošas imperatīvas normas”, ne arī in abstracto apgalvot, vai šajā lietā ir jāatsaucas uz Romas II regulas 16. pantu. It īpaši, lai piemērotu šo tiesību normu, no visiem apstākļiem ir jāizriet, ka attiecīgā situācija ir pietiekami cieši saistīta ar lex fori valsti.
55. Ņemot to vērā, man vēl jāprecizē kritēriji, kas ļauj kvalificēt individuālās tiesības aizsargājošās tiesību normas kā “prevalējošas imperatīvas normas” Romas II regulas 16. panta nozīmē, lasot kopsakarā ar tās 32. apsvērumu.
4. Par nozīmīgiem kritērijiem, kas ļauj tiesību normas, ar kurām tiek aizsargātas individuālās tiesības un brīvības, kvalificēt kā “prevalējošas imperatīvas normas” Romas II regulas 16. panta izpratnē
56. Pirmkārt, norādīšu, ka jēdziena “prevalējošas imperatīvas normas” definīcija Romas II regulas 16. panta izpratnē, kāda tā izriet no jēdziena “prevalējošas imperatīvas normas” definīcijas Romas I regulas 9. panta un iepriekš izklāstītās Tiesas konsolidētās judikatūras izpratnē (47), ir jālasa kopsakarā ar Romas II regulas 32. apsvērumu. Šajā apsvērumā it īpaši ir paredzēts, ka “sabiedrības interešu apsvērumi pamato to, ka dalībvalstu tiesām ārkārtas apstākļos tiek dota iespēja piemērot izņēmumus, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību un prevalējošām imperatīvām normām”(48).
57. Manuprāt, no šīs judikatūras un Romas II regulas 32. apsvēruma kopīgas interpretācijas izriet, ka dalībvalstu tiesas var izmantot šīs regulas 16. pantā paredzēto izņēmuma mehānismu “ārkārtas apstākļos”, kad tās uzskata lex fori piemērošanu par “būtisku”, pamatojoties uz “sabiedrības interešu apsvērumiem”. Citiem vārdiem, sabiedrības interešu apsvērumi ir noteicoši lex fori normu piemērošanai, “kuru ievērošanu” valsts tiesas “uzskata par būtisku”. Jo īpaši minētās regulas 32. apsvērumā ir minēts, ka, “[šajā regulā] norādītu tiesību aktu noteikuma piemērošanu var uzskatīt par pretēju tiesas atrašanās valsts sabiedriskajai kārtībai (“ordre public”), ja šādas piemērošanas rezultātā – atkarībā no lietas apstākļiem un tās dalībvalsts tiesību sistēmas, kuras tiesā iesniegta prasība, – tiek piespriesta nesamērīga apjoma izņēmuma vai vindikatīvs maksājums, kas nav kompensācija par kaitējumu”.
58. Otrkārt, norādīšu, ka Romas II regulas 16. pantā paredzētā aizsardzība automātiski neattiecas uz visām valsts sabiedrības interesēm. Lai uz šīm interesēm attiektos šīs tiesību normas piemērošanas jomā, tām ir jābūt tik nozīmīgām, ka tās ietekmē tostarp attiecīgās valsts politisko, sociālo vai saimniecisko organizāciju (49). Tādēļ ir svarīgi noteikt, vai šīs regulas 32. apsvērumā Savienības likumdevēja atsauce uz sabiedrības interešu mērķiem ir jāinterpretē stricto sensu, vai arī tā var attiekties arī uz valsts tiesību normām, ar kurām tiek aizsargātas individuālās intereses. Par šo jautājumu doktrīnas autori vēl diskutē, jo robeža starp kolektīvo interešu aizsardzību un individuālo interešu aizsardzību nav viegli nosakāma (50). Šīs robežas precizēšana sniegs izšķirošu ieguldījumu jēdziena “prevalējošas imperatīvas normas” minētās regulas 16. panta izpratnē autonomajā interpretācijā. Proti, interpretējot šīs pašas regulas 16. pantu, ņemot vērā tās 32. apsvērumu, jāņem vērā iespēja aizsargāt arī individuālās intereses.
59. Manuprāt, divi argumenti liecina par labu šādai interpretācijai.
60. Pirmais arguments ir saistīts ar mijiedarbību starp kolektīvajām interesēm un individuālajām interesēm. Tādējādi atbildības sakarā ar neatļautu darbību jomā noteikumu, ko dalībvalsts ievieš, lai aizsargātu kādu cietušo kategoriju, it īpaši grozot pierādīšanas pienākumu vai nosakot atlīdzības minimālo slieksni, galvenais mērķis varētu būt atjaunot līdzsvaru starp privātpersonu konkurējošām interesēm. Tādējādi netieši tās varētu arī palīdzēt aizsargāt dalībvalsts sociālo un ekonomisko kārtību, samazinot negadījumu ietekmi attiecībā uz publiskajiem līdzekļiem (51).
61. Otrais arguments tādā pašā nozīmē ir saistīts ar konstatējumu, ka Romas II regulas 32. apsvērumā it īpaši ir minēti noteikumi par atlīdzības novērtējumu, kas līdz ar to ietver iespēju, ka šāda atlīdzība var būt maksājama starp noteiktām fizisko personu kategorijām. Šajā ziņā man ir jāprecizē, ka, pat ja šajā apsvērumā ir noteikts, ka šādu tiesību normu piemērošanu var uzskatīt “par pretēju tiesas atrašanās valsts sabiedriskajai kārtībai”, neminot arī prevalējošo imperatīvo normu mehānismu, manuprāt, tas pats attiecas uz pašu minēto mehānismu.
62. Šādos apstākļos uzskatu, ka tiesību normas, kuru mērķis vispirms ir aizsargāt individuālās tiesības un brīvības, var tikt kvalificētas kā “prevalējošas [dérogatoires]” Romas II regulas 16. panta izpratnē, ja papildus tam, ka šīs tiesību normas salāgo individuālās intereses, ir konstatēta pietiekama saikne ar sabiedrības interesēm, kas tiek uzskatītas par būtiskām attiecīgās valsts tiesību sistēmā.
63. Šajā ziņā, treškārt, šķiet svarīgi norādīt, tāpat kā to dara Vācijas valdība, ka īpašo aizsardzību, kas piešķirta ar prevalējošu imperatīvu normu, vajadzētu vērtēt kā tiesību pamatprincipu nepieciešamu izpausmi.
64. Protams, ir taisnība, ka valstu paredzētie noteikumi noteiktu kategoriju individuālo tiesību aizsardzībai, piemēram, tiesību uz zaudējumu atlīdzību cietušajiem noziedzīgos nodarījumos vai ceļu satiksmes negadījumos, attiecīgajā valsts tiesību sistēmā varētu būt tik nozīmīgas, ka tiek uzskatītas par tiesību pamatprincipiem, pie kuriem pieder arī taisnīguma princips.
65. Šajā lietā iesniedzējtiesa norāda, ka ZZD 52. pantā paredzētais taisnīgas atlīdzības princips ir Bulgārijas tiesību pamatprincips, jo taisnīguma princips ir daļa no valsts sabiedriskās kārtības. Tomēr, kā jau norādīju, šī tiesa ir konstatējusi, ka Bulgārijas tiesu judikatūra atšķiras jautājumā par to, vai ZZD 52. pants, kurā ir paredzēts, ka ne tikai ciešanas, kas ir radījušas patoloģiskas sekas uz veselību, bet visas ciešanas, kas radušās, var būt šādas atlīdzības priekšmets, ir prevalējoša imperatīva norma Romas II regulas 16. panta izpratnē, kas pamatlietā nozīmētu Vācijas tiesību normu izslēgšanu (52). Tas, ka šī Bulgārijas tiesu judikatūra, kā norāda iesniedzējtiesa, nav vienota, man jau sākotnēji liek šaubīties par to, ka taisnīguma princips ir Bulgārijas tiesību sistēmas pamatprincips. Tomēr šai tiesai tas ir jāpārbauda.
66. Jebkurā gadījumā, ceturtkārt un visbeidzot, ir jāuzsver, ka, piemērojot Romas II regulas 16. pantu, lasot kopsakarā ar tās 32. apsvērumu, iespēja izmantot prevalējošas imperatīvas normas, lai aizsargātu gan kolektīvās, gan individuālās intereses, ir jāsaista ar Savienības materiālajām tiesībām, kas var būt piemērojamie tiesību akti saskaņā ar šīs regulas 4. pantu.
67. Spriedumā HUK‑COBURG I Tiesa ir uzskatījusi, ka principā Direktīva 2009/103 pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēti saistoši kritēriji, lai noteiktu atlīdzināmu nemantisku kaitējumu. Tādējādi tā nosprieda, ka šī direktīva pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka civiltiesiskās atbildības apdrošinātājs atlīdzina nemantisku kaitējumu, kas nodarīts ceļu satiksmes negadījumā cietušo tuviem ģimenes locekļiem, ar nosacījumu, ka šis kaitējums ir radījis patoloģiskas sekas uz šo tuvo ģimenes locekļu veselību (53). Līdz ar to Tiesa atzina, ka valsts tiesiskais regulējums, kas piemērojams saskaņā ar Romas II regulas 4. pantu, ar kuru valsts tiesībās ir transponēta Direktīva 2009/103/EK (54), atbilst šai direktīvai ar nosacījumu, ka tajā ir paredzēts kritērijs taisnīgai atlīdzībai par nemantisku kaitējumu.
68. Šādos apstākļos, kad Direktīvā 2009/103 ir paredzētas obligātās apdrošināšanas minimālās seguma summas, lex fori ņemšana vērā, it īpaši gadījumos, kad tajā ir paredzētas lielākas apdrošināšanas seguma summas, var tikt apsvērta tikai tad, ja tiek uzskatīts, ka aizsardzība, kas tiek uzskatīta par būtisku tās valsts, kurā atrodas tiesa, sabiedrības interešu aizsardzībai Romas II regulas 16. panta izpratnē, šīs valsts tiesību sistēmā tiek uzskatīta par tādu, kas ir plašāka par minimālajiem standartiem, ko garantē Savienības tiesību akti, neatkarīgi no tā, ko paredz citu dalībvalstu tiesību akti.
69. Tomēr, kā tas izriet arī no sprieduma HUK‑COBURG I, pienākums apdrošināt civiltiesisko atbildību par mehānisko transportlīdzekļu radītajiem zaudējumiem trešām personām atšķiras no šo zaudējumu atlīdzības apmēra, kas izriet no apdrošinātās personas civiltiesiskās atbildības. Proti, pirmais ir noteikts un nodrošināts Savienības tiesiskajā regulējumā, savukārt otrais būtībā ir reglamentēts valsts tiesībās. Tiesa precizē, ka no Direktīvas 2009/103 mērķa un tās formulējuma izriet, ka ar tā, tāpat kā direktīvas, kuras ir ar to kodificētas, neparedz saskaņot dalībvalstu civiltiesiskās atbildības sistēmas un ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis var brīvi noteikt civiltiesiskās atbildības sistēmu, kas piemērojama transportlīdzekļu izraisītiem ceļu satiksmes negadījumiem (55). Tādējādi, it īpaši ņemot vērā Direktīvas 2009/103 1. panta 2. punktu, Tiesa ir uzskatījusi, ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis principā var brīvi noteikt it īpaši, par kādu mehānisko transportlīdzekļu radīto kaitējumu obligāti ir jāsaņem atlīdzība, tiesību uz atlīdzību apjomu un personas, kurām uz to ir tiesības (56).
70. Šajā lietā tiesību akti, kas ir piemērojami saskaņā ar Romas II regulas 4. pantu un no kuriem būtu jāatkāpjas par labu tiesas atrašanās valsts tiesību aktiem, kuri ir piemērojami saskaņā ar šīs regulas 16. pantu, ietilpst materiālajās tiesībās par civiltiesisko atbildību, uz kurām ir atsauce Direktīvā 2009/103 (57).
V. Secinājumi
71. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu ierosinu Tiesai atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”) 16. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tas nepieļauj, ka tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā kā kritērijs, lai noteiktu atlīdzību par nemantisku kaitējumu, kas nodarīts ceļu satiksmes negadījumā bojā gājušas personas tuviem ģimenes locekļiem, ir paredzēta tāda dalībvalsts tiesību pamatprincipa kā taisnīguma principa piemērošana, var tikt uzskatīta par prevalējošu imperatīvu normu šī panta izpratnē, ja vien tiesa, kura izskata lietu, pamatojoties uz pietiekami ciešu saikni ar valsti, kurā tiesa atrodas, un šīs tiesību normas redakcijas, vispārējās sistēmas, mērķu, kā arī šīs tiesību normas pieņemšanas konteksta detalizētu analīzi, konstatē, ka šai normai ir tāda nozīme valsts tiesību sistēmā, ka tā pamato atkāpi no piemērojamajām tiesībām, kuras ir noteiktas, piemērojot šīs regulas 4. pantu.