ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 20. jūlijā (1)
Lieta C‑256/16
Deichmann SE
pret
Hauptzollamt Duisburg
(Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Dempings – Lūgums atmaksāt ievedmuitas nodokli, kas ir samaksāts, pamatojoties uz regulu, kura vēlāk atzīta par spēkā neesošu – Īstenošanas regula (ES) 2016/223 – Regula, kas pieņemta, pildot Tiesas spriedumu – Spēkā esamība
1. Strīds, saistībā ar kuru ir iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir par sekām, kas rodas, atceļot regulu, kurā bija noteikti antidempinga maksājumi. Atbildot uz valsts tiesas jautājumiem, Tiesai ir iespēja precizēt savu judikatūru jautājumā par Savienības iestāžu aktus atceļošo spriedumu tvērumu.
2. Šajā gadījumā šaubas ir radušās saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, vai ir spēkā Īstenošanas regula (ES) 2016/223 (2), ar kuru Komisija uzsāka darbības, kas vajadzīgas, lai novērstu nelikumības, kuras Tiesa bija konstatējusi kādā agrākā spriedumā (3), kurā par spēkā neesošām tika pasludinātas vairākas antidempinga regulas.
3. Šīs vēlāk atceltās regulas bija pamats, lai uzliktu antidempinga maksājumus Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavus Eiropas Savienībā importējošajai sabiedrībai Deichmann SE (4), kura, pamatojoties uz šo atcelšanu, pieprasīja atmaksāt maksājumus, ko tā bija veikusi.
4. Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Īstenošanas regula 2016/223 ir spēkā, jo pretējā gadījumā Deichmann būtu atmaksājama summa, ko tā saskaņā ar šo regulu ir samaksājusi.
5. Strīdā ir pretnostatītas, no vienas puses, Savienības iestāžu pilnvaras atsākt procedūru, kuras rezultātā var uzlikt antidempinga maksājumus, aizstājot atceltos maksājumus, un, no otras puses, maksātāju tiesības uz nostiprinājušos situāciju stabilitāti, kā arī uz to tiesiskā stāvokļa efektīvu aizsardzību.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Līgums par Eiropas Savienības darbību
6. LESD 263. pantā ir noteikts:
“[..]
Jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
[..]
Tiesvedība, ko paredz šis pants, atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts vai darīts zināms attiecīgai personai, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms.”
7. LESD 266. pantā ir noteikts:
“Iestādei vai struktūrai, kuras pieņemtie akti ir pasludināti par spēkā neesošiem vai kuras bezdarbība ir atzīta par tādu, kas ir pretrunā Līgumiem, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Eiropas Savienības Tiesas spriedumu.
[..]”
B. Regula (EEK) Nr. 2913/92 (5)
8. Regulas 221. pantā ir paredzēts:
“[..]
3. Paziņojumu debitoram nesniedz pēc tam, kad beidzies trīs gadu laika posms pēc dienas, kurā radies muitas parāds. Šo termiņu var pārtraukt uz pārsūdzības procesa laiku, sākot no brīža, kad ir iesniegta pārsūdzība 243. panta nozīmē [(6)].
[..]”
9. Regulas 236. pantā ir noteikts:
“1. Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi ir jāatmaksā, ja tiek konstatēts, ka to maksāšanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama vai ka tā iegrāmatota pretēji 220. panta 2. punktam.
[..]
2. Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus atmaksā vai atlaiž, pamatojoties uz iesniegumu, kas attiecīgajai muitas iestādei iesniegts triju gadu laikā no dienas, kad šo muitas nodokļu summa darīta zināma parādniekam.
[..]”
C. Regula (EK) Nr. 1225/2009 (7)
10. Regulas 10. pantā (“Atpakaļejošs spēks”) ir noteikts:
“1. Pagaidu pasākumus un galīgos antidempinga maksājumus piemēro tikai tām precēm, kas tiek laistas brīvā apgrozībā pēc tam, kad ir stājies spēkā lēmums, kas pieņemts, ievērojot attiecīgi 7. panta 1. punktu vai 9. panta 4. punktu un ņemot vērā šajā regulā noteiktos izņēmumus.
[..]”
11. Regulas 14. pantā (“Vispārīgi noteikumi”) ir paredzēts:
“1. Pagaidu vai galīgos antidempinga maksājumus uzliek ar regulu, un dalībvalstis tos iekasē, ievērojot regulā par šādu maksājumu ieviešanu noteikto iekasēšanas veidu, likmi un pārējos kritērijus. Šādus maksājumus iekasē arī neatkarīgi no muitas nodokļiem, nodokļiem un citiem maksājumiem, ko parasti uzliek importam. Nevienu preci nepakļauj abiem– gan antidempinga, gan kompensācijas maksājumiem, risinot vienu un to pašu situāciju, kas izriet no dempinga vai eksporta subsīdijām.
[..]”
12. Regulas 23. pantā (“Atcelšana”) ir noteikts:
“Regulu (EK) Nr. 384/96 atceļ.
Regulas (EK) Nr. 384/96 atcelšana tomēr neskar saskaņā ar minēto regulu uzsākto lietu izskatīšanu spēkā esamību.
Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu, kas sniegta II pielikumā.”
II. Fakti
13. Piemērojot Regulu (EK) Nr. 1472/2006 (8) un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1294/2009 (9), Hauptzollamt Duisburg (Dīsburgas Galvenā muitas pārvalde, Vācija) 2010. gada 10. maijā sabiedrībai Deichmann noteica antidempinga maksājumu par kopumā EUR 11 181,92.
14. Maksājums bija noteikts par sešiem darījumiem, kuros Deichmann bija importējusi Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavus, ko tā 2010. gada aprīlī deklarēja laišanai brīvā apgrozībā.
15. No Ķīnas ievesto apavu piegādātājs un ražotājs bija Chengdu Sunshine Shoes Co. Ltd., un no Vjetnamas ievesto apavu piegādātājs un ražotājs bija Tripos Enterprises Inc. Abi šie uzņēmumi 2005. gada jūlijā, iesniedzot vajadzīgos dokumentus, bija pieprasījuši piešķirt tirgus ekonomikas režīmu (“TER”), pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 384/96 (10) 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktu.
16. Spriedumos Zhejiang Aokang Shoes Co. Ltd un Brosmann Footwear (11) Tiesa atcēla Regulu Nr. 1472/2006.
17. 2012. gada 12. jūnijā Deichmann, atsaucoties konkrēti uz spriedumu Brosmann (12), iesniedza pieteikumu Dīsburgas Galvenajai muitas pārvaldei atmaksāt tai noteikto antidempinga maksājumu, bet 2013. gada 15. novembrī šis pieteikums tika noraidīts.
18. Pēc tam Tiesa taisīja spriedumu C & J Clark International un Puma (13), kurā par spēkā neesošām tika atzītas Regula Nr. 1472/2006 un Īstenošanas regula Nr. 1294/2009 (14).
19. Lai pildītu šo spriedumu, Komisija pieņēma Īstenošanas regulu 2016/223, ar kuru tika uzsākta procedūra, lai veiktu iesniegto TER un IR pieprasījumu individuālu novērtējumu. Šādi tā mēģināja atceltos tiesību aktus aizstāt ar jauniem tiesību aktiem, kuros ir novērstas Tiesas konstatētās nelikumības, atsākot procedūru no brīža, kad šīs nelikumības bija notikušas.
20. Tai pašā laikā Komisija uzskatīja par lietderīgu noteikt valsts muitas iestādēm neatmaksāt veiktos maksājumus, kamēr nebūs beidzies process.
21. Komisija arī lēma, ka resursu efektīvas izmantošanas nolūkos tā neņems vērā visus TER un IR pieprasījumus, bet tikai tos, kas attiecas uz eksportētājiem, kuri ir piegādājuši apavus kādam importētājam, ja šis importētājs ir pieprasījis atmaksāt nepamatotos maksājumus, balstoties uz regulu, kurās noteikti antidempinga maksājumi, atcelšanu. Tālab tā noteica, ka, lai identificētu šos gadījumus, valsts muitas iestādēm ir tai jāpārsūta šie pieprasījumi kopā ar apliecinošajiem dokumentiem.
22. Deichmann iesniedzējtiesai norādīja, ka Īstenošanas regula 2016/223 nav spēkā, jo 1996. gada antidempinga pamatregulas 14. panta 1. punkts nepiešķir Komisijai tiesības ar atpakaļejošu spēku noteikt pienākumus valsts muitas iestādēm un atmaksas pieteikumu iesniegušajiem importētājiem.
23. Tā arī apgalvoja, ka ar to, ka šī regula attiecas tikai uz TER un IR pieprasījumus iesniegušajiem ražotājiem eksportētājiem, ir pārkāpts LESD 266. pants un ka lēmums nav pieņemts 1996. gada antidempinga pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā minētajā termiņā. LESD 266. pants ir pārkāpts arī tajā ziņā, ka ir uzsākta autonoma pārbaudes procedūra, lai gan antidempinga pasākums jau bija beidzies.
24. Diseldorfas Finanšu tiesai ir šaubas par Īstenošanas regulas 2016/223 spēkā esamību. Pirmā pamatu sadaļa ir formāli saistīta ar Komisijas izvēlēto juridisko pamatu tās pieņemšanai:
– Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pamatojoties uz 2009. gada antidempinga pamatregulas 23. panta otro daļu, būtu piemērojama nevis šī regula, bet gan 1996. gada antidempinga pamatregula, un tā rezultātā pilnvaras pieņemt Īstenošanas regulu 2016/223 būtu Padomei, nevis Komisijai.
– No 1996. gada antidempinga pamatregulas 14. panta neizriet pilnvarojums pieņemt regulu, lai sagatavotu antidempinga maksājuma atkārtotu noteikšanu.
25. Otrā pamatu sadaļa ir par to, vai Īstenošanas regulā 2016/223 drīkst likt valsts muitas iestādēm atlikt lēmumu par antidempinga maksājuma atmaksas prasībām līdz brīdim, kad Komisija pieņems lēmumu par TER un IR pieprasījumiem. Muitas kodeksa 236. panta 1. punkta kontekstā ir svarīgi vienīgi tas, vai ievedmuitas nodokļa summa tās maksāšanas brīdī patiešām ir bijusi jāmaksā, un izvērtēt šo jautājumu ir dalībvalstu muitas iestāžu ziņā. Iejaukdamās šajā lēmuma pieņemšanas procesā, Komisija pārkāpjot LES 5. pantu.
26. Treškārt, iesniedzējtiesa izklāsta virkni argumentu saistībā ar LESD 266. pantu un Komisijas pilnvarām aizstāt atceltos tiesību aktus ar jauniem tiesību aktiem, kuros ir novērsts Tiesas konstatētais prettiesiskums. Tā pārmet vēlmi piešķirt antidempinga maksājumam atpakaļejošu spēku no dienas, kad tika pieņemtas atceltās regulas, lai gan antidempinga pasākums ir beidzies 2011. gada 31. martā.
27. Atkārtota antidempinga maksājumu noteikšana neesot atļauta 1996. gada antidempinga pamatregulas 10. pantā. Turklāt tiesiskās noteiktības labad piedziņa a posteriori neesot pieļaujama, jo to liedz Muitas kodeksa 221. panta 3. punkta pirmais teikums.
28. Visbeidzot, tā atsaucas uz praktiskiem apsvērumiem saistībā ar pagājušo laiku (kas liedzot noteikt jaunus antidempinga maksājumus) un grūtībām, kuras, ņemot vērā šo pagājušo laiku, eksportētājam rodas, iesniedzot vajadzīgos dokumentus un informāciju, un kuru dēļ var iespējami tikt aizskartas viņa tiesības uz aizstāvību. Tā šaubās, vai ar Komisijas paredzēto procedūru netiek nepareizi izmantotas tās pilnvaras, un norāda uz citām alternatīvām, kuras, pēc iesniedzējtiesas domām, varētu būt piemērotākas.
29. Pamatojoties uz šiem argumentiem, Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa) uzdod Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai ir spēkā Komisijas 2016. gada 17. februāra Īstenošanas regula (ES) 2016/223, ar ko paredz procedūru tādu konkrētu tirgus ekonomikas režīma un individuālā režīma pieprasījumu novērtējumam, ko iesnieguši ražotāji eksportētāji no Ķīnas un Vjetnamas, un īsteno Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C‑659/13 un C‑34/14?”
III. Tiesvedība Tiesā
30. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2016. gada 9. maijā.
31. Rakstveida apsvērumus iesniedza Deichmann un Eiropas Komisija, kuras piedalījās 2017. gada 11. maija tiesas sēdē.
IV. Pušu apsvērumu kopsavilkums
A. Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
32. Komisija uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, pamatojoties uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru persona, kas neapšaubāmi būtu varējusi celt tiešu prasību par kādu Savienības tiesību aktu, bet ir pārsniegusi LESD 263. pantā noteikto obligāto termiņu, šā tiesību akta tiesiskumu nevar apstrīdēt valsts tiesās.
33. Komisija uzskata, ka šajā gadījumā Deichmann bija tiesības prasīt Vispārējai tiesai atcelt apstrīdēto regulu, jo šī regula to skāra tieši un nebija saistīta ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē. Tā kā [Deichmann] necēla prasību noteiktajā termiņā, tā nevar valsts tiesā prasīt regulas atcelšanu. Un nav būtiski, ka šī regula ir pieņemta pēc tam, kad Deichmann bija vērsusies valsts tiesā.
34. Tiesas sēdē Deichmann noraidīja šos iebildumus, jo, pēc tās domām, tai nebija tiesību tieši apstrīdēt regulu, jo tā to neskāra tieši. Turklāt saistībā ar šo tiesību aktu bija nepieciešami gan valsts, gan Savienības īstenošanas pasākumi.
B. Par lietas būtību
35. Atsaucoties uz LES 5. pantu, Deichmann apgalvo, ka ir noticis LESD paredzētās kompetenču sadalījuma sistēmas pārkāpums. Tā uzskata, ka, tā kā tiesību akti, kurus Tiesa atzina par spēkā neesošiem, bija pieņemti 1996. gada antidempinga pamatregulas spēkā esamības laikā, šajā lietā ir piemērojama šī regula. Faktiski uz to norāda 2009. gada antidempinga pamatregulas 23. pantā noteiktais pārejas režīms. Tā rezultātā, pēc tās domām, saskaņā ar 1996. gada antidempinga pamatregulas 9. panta 4. punktu kompetentā iestāde esot Padome, nevis Komisija.
36. Deichmann vērš uzmanību uz Īstenošanas regulā 2016/223 skaidri minēto 2009. gada antidempinga pamatregulas 14. pantu, lai noliegtu, ka šis pants dod tiesības pieņemt regulu nolūkā izpildīt spriedumu.
37. Ja šis 14. pants būtu piemērojams, tā 1. punkts tikai ļauj Savienības iestādēm noteikt pagaidu vai galīgos antidempinga maksājumus, kurus dalībvalstis iekasē saskaņā ar 2009. gada antidempinga pamatregulā paredzētajiem nosacījumiem. Apstrīdētā regula neuzliek antidempinga maksājumu un nenosaka kritērijus tā iekasēšanai, bet gan vienīgi paredz kārtību, kādā atmaksājami jau samaksātie antidempinga maksājumi (kā paredzēts Muitas kodeksa 236. pantā), un tas ir dalībvalstu kompetencē.
38. Deichmann arī neuzskata, ka apstrīdētās regulas pamatojums būtu rodams LESD 266. pantā. Atsaukusies uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstītajiem argumentiem, tā norāda, ka īstenošanas aktā nedrīkst būt tās pašas nelikumības kā atceltajā tiesību aktā. Šādā gadījumā Īstenošanas regula 2016/223, pretēji spriedumā C & J Clark International un Puma (15) noteiktajam, aprobežojas tikai ar ierobežota skaita TER un IR pieprasījumu pārbaudi, tādējādi atkārtojot to pašu nelikumību, kas bija konstatēta šajā spriedumā.
39. Tā apgalvo, ka iespēja no jauna atsākt antidempinga procedūru ir tikai gadījumos, kad procedūra vēl nav pabeigta, proti, ka vēl nav beidzies saistībā ar to noteiktais termiņš. Tā kā šajā gadījumā procedūras beigu termiņš bija 2011. gada 31. martā, to nevarēja atsākt, nepārkāpjot atpakaļejoša spēka aizlieguma un tiesiskās noteiktības principus (1996. gada un 2009. gada antidempinga pamatregulu 10. pants), kā arī Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā paredzēto noilguma noteikumu.
40. Atsaucoties uz Muitas kodeksa 236. pantu, Deichmann apgalvo, ka nepamatoto maksājumu atmaksas pieteikumi ir izskatāmi iespējami īsākā termiņā. Turpretim šajā pantā Komisijai nav piešķirtas nekādas pilnvaras lemt par atmaksas apturēšanu.
41. Komisija esot rīkojusies, neievērodama samērīguma principu, jo, apturot Muitas kodeksa 236. panta piemērošanu un tādējādi kavējot antidempinga maksājuma atmaksu, tā nav ņēmusi vērā spriedumā C & J Clark International un Puma (16) noteiktos ierobežojumus. Turklāt veiktais pasākums nav uzskatāms par vismazāk ierobežojošo pasākumu, jo Eiropas importētājiem veicamo atmaksu pakārto Ķīnas eksportētāju iesniegto TER un IR pieprasījumu pārbaudei. Tomēr šie eksportētāji nespēj atbilstoši sadarboties, jo ir iesnieguši šos pieprasījumus pirms vairāk nekā desmit gadiem un šobrīd to pārbaudes rezultāts tos neinteresē, jo tas neietekmē viņu tiesības.
42. Visbeidzot, Deichmann apgalvo, ka pēc analoģijas esot piemērojams Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 54. pants un ka Komisija esot nepareizi izmantojusi savas pilnvaras.
43. Komisija uzskata, ka ir piemērojama 2009. gada antidempinga pamatregula, nevis 1996. gada antidempinga pamatregula. Tā atzīst, ka dažādajās redakcijās ir lingvistiskas atšķirības, tomēr, pēc tās domām, ir jāizšķiras par labu 2009. gada antidempinga pamatregulas piemērošanai, ņemot vērā, ka ar šo regulu ir domāts veikt kodificēšanu.
44. Komisija aizstāv viedokli, ka 2009. gada antidempinga pamatregulas 14. pants ir juridiskais pamats šajā lietā apstrīdētajai regulai, jo, pēc tās domām, antidempinga maksājums nav ievedmuitas nodoklis, kas rada muitas parādu. Tie esot īpaši pasākumi, kuriem Savienības tiesību akti esot piemērojami nevis automātiski, bet gan vienīgi tik lielā mērā, cik katrā konkrētajā gadījumā nolemj Padome un Komisija, pieņemot regulu, kurā ir noteikti antidempinga maksājumi.
45. Šajā gadījumā Padome esot izvēlējusies piemērot Muitas kodeksu attiecībā uz galīgajā regulā un īstenošanas regulā noteikto antidempinga maksājumu iekasēšanu. Tomēr nekas neliegtu attiecīgā gadījumā 14. pantu izmantot apgrieztā veidā, izslēdzot Muitas kodeksa piemērošanu un tādējādi – tajā paredzēto valsts iestāžu kompetenci.
46. Savukārt jautājumā par rīkojumiem valsts iestādēm (apturēt atmaksas procedūru un sniegt noteiktu informāciju) Komisija uzskata, ka tie ir pamatoti. Lai gan tie vājina Muitas kodeksa 236. panta noteikumus, tos pamatojot Komisijai ar 2009. gada antidempinga pamatregulas 14. panta 1. punktu piešķirtais pilnvarojums noteikt ne tikai maksājumu veidu un likmi, bet arī “pārējos kritērijus”, kuri dalībvalstīm ir jāizmanto, lai tos iekasētu.
47. Komisija uzskata, ka šie rīkojumi esot pienācīgi, jo spriedums C & J Clark International un Puma (17) esot ietekmējis nevis paša parāda esamību, bet tikai tā konkretizēšanai piemērojamo likmi. Šajos apstākļos iespējamā atmaksa neskartu jau nomaksāto parādu kopumā, bet skartu tikai to parāda daļu, kurai, veicot katra TER vai IR pieprasījuma izvērtēšanu, būtu piemērojama attiecīgā likme. Ir saprātīgi, ka šo izvērtējumu Komisija veic, pirms valsts iestādes ir sākušas atmaksāšanu.
48. Komisija apgalvo, ka procedūras atsākšana nav pretrunā LESD 266. pantam. Tiesas judikatūra ļauj lemt par tās atsākšanu pēc kāda Savienības tiesību akta atcelšanas vai tā atzīšanas par spēkā neesošu, pat iztrūkstot konkrētam juridiskajam pamatam (18). Turklāt Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā noteiktais noilguma termiņš (trīs gadi) neesot pārkāpts, jo tas bija apturēts, turklāt to jebkurā gadījumā varētu apiet, piemērojot 2009. gada antidempinga pamatregulas 14. panta 1. punktu.
49. Minētajai procedūras atsākšanai neesot bijis atpakaļejoša spēka, jo, ja nebija veikts TER un IR pieprasījumu novērtējums, tādu importētāju kā Deichmann parāds nebija uzskatāms par galīgi noteiktu. Pat pieņemot, ka atpakaļejošs spēks bija, tas būtu pieļaujams, ja vien šādi tiktu ievērota skarto personu tiesiskā paļāvība (19). Tāds importētājs kā Deichmann nevar izmantottiesiskās paļāvības aizsardzību, jo Komisija nebija ar galīgu tiesību aktu izbeigusi procedūru.
V. Vērtējums
A. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
50. Saskaņā ar Tiesas judikatūru (20), lai tādos apstākļos, uz kuriem atsaucas Komisija, prejudiciālo jautājumu atzītu par nepieņemamu, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem: i) jābūt fiziskai vai juridiskai personai, kura neapšaubāmi būtu varējusi celt tiešu prasību, bet ir nokavējusi LESD 263. pantā noteikto pārsūdzības termiņu; un ii) tiesību norma, kuras tiesiskums tiek apšaubīts, nav saistīta ar īstenošanas pasākumiem minētā panta ceturtās daļas nozīmē.
51. Dialektiski būtu diskutējams, vai Īstenošanas regula 2016/223, ņemot vērā tās 1. panta 1. punkta formulējumu, tieši skāra Deichmann. Lai arī būdama adresēta valsts muitas iestādēm, šī regula varētu tieši ietekmēt tādu personu tiesisko situāciju, kuras tāpat kā Deichmann būtu pieprasījušas antidempinga maksājuma atmaksu, pamatojoties uz Muitas kodeksa 236. pantu. Īstenošanas regula 2016/223 tām tieši liegtu saņemt iekasēto maksājumu atmaksu (1. panta 2. un 3. punkts).
52. Tomēr uzskatu, ka nav nepieciešams spriest par to, vai Deichmann ir locus standi, jo jau no Īstenošanas regulas 2016/223 1. panta 2. punkta vien ir skaidrs, ka tai bija nepieciešami īstenošanas pasākumi. Atbilstoša antidempinga maksājuma atkārtota uzlikšana, pamatojoties uz (jaunu) regulu, notiek tikai pēc ražotāju eksportētāju TER un IR pieprasījumu pārbaudes un novērtējuma.
53. Citiem vārdiem, Īstenošanas regula 2016/223 faktiski ir turpmāko regulu, kurās būs jāizvērtē dažādie ražotāju eksportētāju TER un IR iesniegtie pieprasījumi, priekštece (21). Tā kā tai ir nepieciešami īstenošanas pasākumi LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē, nav izpildīti nosacījumi, lai prejudiciālo jautājumu atzītu par nepieņemamu.
54. Jāpiebilst, ka Īstenošanas regula 2016/223 tika pieņemta, kamēr Deichmann prasība tika izskatīta tiesā (22). Tieši izskatot jautājumu par tās tiesībām uz maksājuma atmaksu, tiesai radās šaubas, par kurām ir šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tātad Deichmann pamatoti varēja pieņemt, ka tai nav jāapstrīd šī regula Vispārējā tiesā, ņemot vērā stadiju, kādā regulas publicēšanas brīdī bija tās uzsāktā tiesvedība.
55. Tādējādi Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.
B. Par lietas būtību
56. Lai pareizi izprastu izvirzītās problēmas, īsi atgādināšu Deichmann iesniegtā antidempinga maksājuma atmaksas pieteikuma kontekstu.
57. Virknē spriedumu (23) Tiesa ir atzinusi Regulu Nr. 1472/2006 un Īstenošanas regulu Nr. 1294/2009 par spēkā neesošām, jo Komisija nebija atsevišķi izvērtējusi katru eksportētāju TER un IR pieprasījumu. Tā vietā Komisija bija veikusi pārbaudi izlases veidā, kuru attiecināja uz visiem gadījumiem, un, pamatojoties uz to, noteica veicamo antidempinga maksājumu.
58. Runājot konkrēti par šo lietu, jānorāda, ka pēc sprieduma C & J Clark International un Puma (24) Komisija izstrādāja procedūru, lai pārbaudītu, vai ir iesniegti izlasē neiekļauto ražotāju eksportētāju TER un IR pieprasījumi, un, ja tie būtu iesniegti – lai izvērtētu tos īstenošanas regulā, kurā, iespējams, atkārtoti tiktu uzlikti atbilstošie maksājumi.
59. Īstenošanas regula 2016/223, par kuras spēkā esamību ir iesniedzējtiesas uzdotais jautājums, ir pirmais solis šajā procesā. Tas ir īss tiesību akts, kurā ir divi panti (no kuriem otrajā ir vienīgi norādīts tā spēkā stāšanās datums).
60. Regulas 1. pants ir adresēts valstu muitas iestādēm, kuras ir saņēmušas maksājumu atmaksas pieprasījumu, – ja kāds neatlasīts ražotājs eksportētājs ir pieprasījis TER vai IR – uzliekot tām pienākumu pārsūtīt šo pieprasījumu Komisijai (25). Valstu muitas iestādes nevar lemt par šo pieprasījumu (un tādējādi tām ir jāaptur atmaksas procedūra), iekams Komisija nav publicējusi īstenošanas regulu, ar ko atkārtoti nosaka antidempinga maksājumus.
61. Tā kā Savienības tiesību akta spēkā esamības pārbaudei prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros ir jāaprobežojas ar iesniedzējtiesas norādītajiem pamatiem, neizvēršot to uz citiem pamatiem (26), turpmākajos punktos analizēšu iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu paustās šaubas par: i) juridisko pamatu, uz kuru Komisija ir balstījusies, pieņemot Īstenošanas regulu 2016/223 (27); ii) Komisijas kompetenci atsākt antidempinga procedūru (28); iii) iespēju vājināt Muitas kodeksa 236. panta tiešo iedarbību (29); iv) procedūras atsākšanas un jaunās regulas iedarbības laikā apjomu (30) un v) atsāktās procedūras īpatnībām un faktu, kuri ir būtiski tās atrisināšanā, konstatēšanu (31).
1. Par juridisko pamatu
62. Saskaņā ar Muitas kodeksa 236. pantu, ja tiek atcelta regula, kurā ir noteikti antidempinga maksājumi, principā ir jāatmaksā saskaņā ar to veiktie maksājumi. Zūdot to noteikšanas juridiskajam pamatam, šie maksājumi, sākot ar brīdi, kad tie tikuši veikti, kļūst nepamatoti.
63. Pretruna rodas tāpēc, ka Muitas kodeksa 236. panta piemērošanu Komisija Īstenošanas regulā 2016/223 ir pakārtojusi dažiem nosacījumiem.
64. Šai lietai ir daži kopīgi aspekti ar lietu, kurā taisīts 2017. gada 18. janvāra spriedums Wortmann (32). Toreiz strīds galvenokārt bija par to, vai ir piemērojams Muitas kodeksa 241. pants, kurš ierobežo nepamatoti iekasēto antidempinga maksājumu atmaksas gadījumā maksājamo procentu iekasēšanu. Šajā lietā problēma ir saistīta ar iespēju, ka Komisija nosaka apturošu termiņu, kura laikā valsts iestādes nepiemēro šā kodeksa 236. pantu, gaidot, kad Komisija pieņems lēmumu saistībā ar iesniegtajiem TER un IR pieprasījumiem. Abām lietām kopīgs ir arī tas, ka tās seko Tiesas spriedumiem, kuros par spēkā neesošu ir pasludināta antidempinga maksājumu nosakošā regula.
65. Secinājumos lietā Wortmann (33) es pievērsos antidempinga maksājumu veikšanas mehānismam, kas būtībā ir balstīts uz muitas nodokļa samaksas struktūru (34). Muitas kodeksa noteikumi attiecībā uz nepamatoti veikto maksājumu atmaksu ir saistīti ar to, ko es minētajos secinājumos saucu par “parastām” situācijām, kuras attiecas uz gadījumiem, kad parāda maksājums tiek atcelts kļūdu dēļ saistībā ar atsevišķu muitas parāda elementu precizēšanu. Citādi ir gadījumos, kuros importētāju nepamatoti veiktie maksājumi tiek atmaksāti pēc tam, kad regula, ar ko tika noteikti antidempinga maksājumi, ir atzīta par spēkā neesošu.
66. Kad Savienības iestāžu tiesību akti tiesas ceļā ir atzīti par spēkā neesošiem, tām ir dažādas izvēles iespējas atkarībā no sprieduma satura un to pilnvaru apjoma.
67. Pirmkārt, tām ir jāizvērtē, vai spriedumā ir atzīta tiesību akta spēkā neesamība, kura nav labojama, vai turpretim iestādes darbība vai bezdarbība ir izlabojama. Šajā otrajā iespējamajā gadījumā iestādes pilnvaru vidū parasti ir pilnvaras padarīt savu darbību atbilstošu likumam, ņemot vērā sprieduma saturu. Pamatojoties uz spriedumā noteikto, iestāde var atsākt procedūru no sākuma vai no brīža, kad tika konstatēts prettiesiskums.
68. Ar šīm problēmām saistībā ar antidempinga maksājumiem Tiesa ir saskārusies 2016. gada 28. janvāra spriedumā CM Eurologistik un GLS (35), kura nozīme šajā lietā man šķiet nenoliedzama. Tajā tika aplūkots konkrēti jautājums, vai, neskatoties uz tiesību normu neesamību antidempinga pamatregulā, ir iespējams atsākt procedūru pēc tam, kad apstrīdētais noteikums pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas ir atzīts par spēkā neesošu.
69. Šajos gadījumos Tiesa noteica, ka pēc analoģijas ir piemērojams LESD 266. pantā paredzētais pienākums saistībā ar spriedumiem, ar kuriem tiek atcelts tiesību akts: “[..] tās lēmuma juridiskās sekas ir tādas, ka attiecīgajām iestādēm ir pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatēto prettiesiskumu”. Tieši tālab, lai “izpildītu šo pienākumu, attiecīgajām iestādēm ir jāievēro ne tikai sprieduma, ar kuru tiesību akts tiek atcelts vai atzīts par spēkā neesošu, rezolutīvā daļa, bet arī pamatojums, kas to izraisīja un kas veido nepieciešamo atbalstu” (36).
70. Minētajā lietā (gluži tāpat kā arī šīs lietas pamatā esošajos spriedumos par tiesību akta spēkā neesamības atzīšanu) Tiesa turklāt konstatēja pārkāpumu, kurš neizraisīja visas procedūras spēkā neesamību. Tā noteica, ka iestādes, “lai pieņemtu tiesību aktu, ar kuru paredzēts aizstāt agrāku atceltu vai par spēkā neesošu atzītu tiesību aktu, var no jauna uzsākt procedūru stadijā, kurā šis pārkāpums izdarīts” (37). Šajā ziņā tā arī apstiprināja, ka “Savienības tiesību akta atcelšana obligāti neietekmē [tā] sagatavošanas aktus” (38).
71. Spriedumā CM Eurologistik un GLS ir uzsvērts, ka “nav nepieciešams, lai iespēja no jauna atsākt procedūru būtu skaidri paredzēta piemērojamajā tiesiskajā regulējumā un tādējādi iestādes, kas ir atceltā vai par spēkā neesošu atzītā tiesību akta autores, varētu to izmantot. Tiesa, starp citu, jau ir varējusi atzīt, neatsaucoties uz īpašu tiesisko pamatu, ka šāda iespēja tām ir bijusi pavērta pēc sprieduma, ar kuru atcelta regula, ar ko nosaka antidempinga maksājumus (šajā ziņā skat. spriedumu Industrie des poudres sphériques/Padome, C‑458/98 P, EU:C:2000:531, 82. un 94. punkts)” (39).
72. Tādējādi tas, ka pamatregulā nav paredzēta iespēja no jauna uzsākt procedūru pēc tam, kad antidempinga regula ir atzīta par spēkā neesošu, neizraisa tās regulas spēkā neesamību, kura ir pieņemta, izpildot spriedumu (40).
73. Atbilstīgi šiem precizējumiem Komisijai, no vienas puses, ir tiesības rīkoties tā, lai atjaunotu tiesiskumu saskaņā ar spriedumā, kurā ir pasludināta tiesību akta spēkā neesamība, noteikto, un, no otras puses, tai saskaņā ar LESD 266. pantu ir pienākums padarīt savu rīcību atbilstošu šā sprieduma saturam.
74. Konkrēti, nebūtu pat obligāta atsaukšanās uz 2009. gada antidempinga pamatregulas 14. pantu, ja īstenais tiesiskais pamats procedūras atsākšanai būtu Komisijas tiesības‑pienākums, kas, atkārtoju, ir atjaunot tiesiskumu saskaņā ar prejudiciālā nolēmuma, kurā ir pasludināta antidempinga regulu spēkā neesamība, rezolutīvo daļu un pamatojumu.
75. Neuzskatu, ka šo judikatūras virzienu atspēko 2016. gada 14. jūnija spriedums Komisija/McBride u.c. (41), kurā runa bija par regulu, kas bija pamats spēkā neesošam tiesību aktam un tika atcelta, neaizstājot to ar jaunu regulu.
76. Patiešām, šajā spriedumā Tiesa atzina, ka “no LESD 266. panta izrietošais pienākums rīkoties neveido Komisijai kompetences pamatu, ne arī ļauj tai balstīties uz juridisko pamatu, kurš starplaikā ticis atcelts” (42). Tomēr tā lieta atšķīrās no šīs tajā ziņā, ka tiesību normas, ar kurām piešķir kompetenci pieņemt tiesību aktu (lai aizstātu spēkā neesošo aktu), vairs nebija ietvertas Savienības tiesību sistēmā un savas tiesības rīkoties iestāde nevarēja pamatot vienīgi ar LESD 266. pantu. Turpretim šajā gadījumā juridiskais pamats nav zudis, un, kā turpinājumā paskaidrošu, ir notikušas izmaiņas tikai saistībā ar kompetences piešķiršanu Komisijai.
77. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka atsaukšanās uz 2009. gada antidempinga pamatregulas 14. pantu nav nevietā. Šā panta 1. punkts paredz, ka pagaidu vai galīgos antidempinga maksājumus uzliek ar regulu, un dalībvalstis tos iekasē, ievērojot regulā par šādu maksājumu ieviešanu noteikto iekasēšanas veidu, likmi un pārējos kritērijus.
78. Šā gadījuma īpatnība ir tā, ka Komisija ir rīkojusies divos posmos. Sākotnēji tā pieņēma Īstenošanas regulu 2016/223, kurā pieprasīja muitas iestādēm informāciju par iesniegtajiem atmaksas pieteikumiem un noteica tām uz laiku apturēt Muitas kodeksa 236. panta piemērošanu. Pēc tam tā pieņēma īstenošanas regulas, kurās izvērtēja sākotnējā izlasē neiekļauto ražotāju eksportētāju TER un IR pieprasījumus.
79. Varētu strīdēties, vai atsaukšanās uz 2009. gada antidempinga pamatregulas 14. panta 1. punktā noteiktajiem “pārējiem kritērijiem” ļauj Komisijai veikt visus Īstenošanas regulā 2016/223 noteiktos pasākumus. Tomēr, pat ja kāds no tiem izrādītos neatbilstošs vai būtu nesamērīgs, tāpēc vien Komisija, pieņemot šo īstenošanas regulu, nebūtu izdarījusi pārkāpumu, kurš izraisītu tās spēkā neesamību (juridiskā pamata trūkuma dēļ).
80. No jauna ir jāpievēršas kļūdai, kuras dēļ Regula Nr. 1472/2006, ar ko noteica galīgo antidempinga maksājumu no 9,7 % līdz 16,5 % apavu importam, nav spēkā. Tiesa nosprieda, ka nevis šie maksājumi ir spēkā neesoši, bet ka Komisijai vajadzēja pārbaudīt attiecīgos pieprasījumus, lai konstatētu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos. Tikai pēc šīs pārbaudes un konstatēšanas varētu noteikt, vai pieprasījuma iesniedzējam ir piemērojama viena likme (16,5 %) vai otra (9,7 %).
81. Līdz ar to procedūras atsākšana pēc tam, kad ir pieņemti spriedumi par tiesību akta atcelšanu, bija gan atbilstoša, gan obligāta, jo vajadzēja atbildēt uz iesniegtajiem pieprasījumiem, lemjot, vai attiecībā uz kādu no tiem ir piemērojama samazinātā likme (9,7 %) salīdzinājumā ar tiem piemēroto parasto likmi (16,5 %). Juridiskais pamats galīgā lēmuma pieņemšanai patiesībā bija tas pats, kas savulaik (2006. gadā) pamatoja galīgo antidempinga maksājumu noteikšanu.
82. Īstenošanas regula 2016/223 ir tikai instruments, kas kalpo mērķim galu galā noteikt atbilstošos antidempinga maksājumus. Ņemot vērā efektivitātes kritērijus, ar to mēģina izvairīties no nevajadzīgām TER un IR pieprasījumu pārbaudēm, vienlaikus uz laiku apturot to maksājumu atmaksu, kuru atbilstība tiesību aktiem ir atkarīga no šo pārbaužu veikšanas.
2. Par Komisijas kompetenci
83. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir apšaubīta Komisijas kompetence pieņemt Īstenošanas regulu 2016/223, jo brīdī, kad tika pieņemtas antidempinga regulas, kuras Tiesa pasludināja par spēkā neesošām, šī kompetence bija Padomei (43).
84. Šajā pašā antidempinga maksājumu kontekstā jautājumam par iestāžu rīkošanos savu pilnvaru robežās Tiesa pievērsās spriedumā Komisija/McBride u.c. (44), kurā akcentējami šādi konstatējumi:
– “Lai gan principu, kas regulē likuma piemērošanu laikā, ievērošana, kā arī prasības saistībā ar tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem nozīmē, ka jāpiemēro attiecīgo faktisko apstākļu laikā spēkā esošās materiālo tiesību normas, pat ja šīs normas vairs nav spēkā datumā, kad Savienības iestāde pieņem tiesību aktu, turpretim tiesību normai, kas veido akta juridisko pamatu un pilnvaro Savienības iestādi pieņemt attiecīgo tiesību aktu, ir jābūt spēkā esošai šā akta pieņemšanas datumā. Tāpat arī šī akta pieņemšanas procedūrai ir jānotiek atbilstoši šīs pieņemšanas laikā spēkā esošām tiesību normām.” (45)
– “Šī judikatūra [(46)] atļauj piemērot lietas faktisko apstākļu datumā spēkā esošās materiālo tiesību normas, ievērojot attiecīgā akta pieņemšanas datumā spēkā esošās procesuālo tiesību normas, ja vien attiecīgā akta pieņemšanas datumā ir spēkā juridiskais pamats, kas pilnvaro iestādi rīkoties.” (47)
85. 1996. gada antidempinga pamatregula – gluži tāpat kā 2009. gada antidempinga pamatregula (9. panta 4. punkts) – piešķīra Padomei pilnvaras pieņemt regulu, kurā būtu noteikti galīgie antidempinga maksājumi (9. panta 4. punkts).
86. Tomēr ar Regulu (ES) Nr. 37/2014 (48) tika izdarīti grozījumi attiecībā uz šo pilnvarojumu, lai tostarp piešķirtu šīs pilnvaras Komisijai. Lai gan Regulas Nr. 37/2014 3. pantā ir noteikti gadījumi, kuros šo regulu nepiemēro (49), šajā gadījumā nav neviena no tiem, jo procedūras atsākšana notika pēc tam, kad tā bija stājusies spēkā. Tādējādi brīdī, kad tika sagatavota un pieņemta Īstenošanas regula 2016/223, Komisija saskaņā ar iepriekšējā punktā citēto judikatūru bija iestāde, kura bija pilnvarota pieņemt tiesību aktu, lai novērstu prettiesiskumu.
87. Kā jau minēju, šajā lietā nav spriedumā Komisija/McBride u.c. (50) konstatētā apstākļa, turpretim ir notikušas izmaiņas, piešķirot kompetenci Komisijai, kuras ziņā ir piemērot atbilstošās materiālo un procesuālo tiesību normas, kas bija spēkā attiecīgi faktu rašanās un tiesību akta pieņemšanas brīdī (51).
3. Muitas kodeksa 236. panta iedarbības apturēšana
88. Muitas kodeksa 236. pants neparedz apturēt muitas ieņēmumu, kuri izrādījušies nepamatoti, atmaksas procedūras. Tomēr domāju, ka šīs tiesību normas gramatisko interpretāciju ir iespējams niansēt, ja runa ir par atmaksu, uz kuru attiecas (agrāks) Tiesas spriedums.
89. Īstenošanas regula 2016/223 praktiski ietekmē, pirmkārt, valsts muitas iestādes un, otrkārt, importētājus, kuri vēlas saņemt samaksāto antidempinga maksājumu atmaksu.
90. Runājot par dalībvalstu muitas iestādēm (no kurām neviena acīmredzami nav apstrīdējusi Īstenošanas regulu 2016/223, pamatojoties uz to, ka ar šo regulu būtu pārkāptas to pilnvaras), nebūtu jāaizmirst, ka antidempinga maksājumi nonāk Savienības pašas ieņēmumos (52). Kā norādīju secinājumos lietā Wortmann (53), “pašu resursu [..] pārvaldība tiek veikta saskaņā ar shēmu, kurā dalībvalstu administrācijas ir atbildīgas par to aprēķināšanu un iekasēšanu, veicot ieņēmumu sadalījumu kopā ar Savienību. Tādējādi valsts darbojas kā Eiropas Savienības iestāžu instruments. Šis apstāklis ietver valsts iestāžu īpašu saikni ar spriedumu, ar kuru ir atcelta antidempinga regula, un nostiprina prasību, ka tiesai ir jāņem vērā Tiesas judikatūra šajā jomā, kā arī LESD 266. pantā paredzētie izpildes kritēriji”.
91. Šajā kontekstā, kurā krustojas antidempinga maksājumu definēšanas, pārvaldības un iekasēšanas procesā iesaistīto valsts iestāžu kompetences jomas, manuprāt, nav izslēdzams, ka Komisijas rīcība pēc tam, kad ir pieņemts spriedums par antidempinga regulas atcelšanu (vai prejudiciāls nolēmums par tās spēkā neesamību), neietekmē valsts muitas iestāžu rīcību.
92. Gan pieteikums par nepamatoto antidempinga maksājumu atmaksu, gan pirms tam veiktais šo maksājumu aprēķins ir balstīts uz to, ko par šiem maksājumiem savulaik ir nolēmusi Komisija. Šo maksājumu kvalificēšana par nepamatotiem ir nesaraujami saistīta ar juridiskā pamata trūkumu, proti, to, ka nav spēkā vai nu konkrētais šo maksājumu aprēķināšanas akts, vai tiesību akts, pamatojoties uz kuru tie ir noteikti. Šajā lietā runa ir par otro gadījumu.
93. Ir taisnība, ka Tiesas judikatūrā (54) ir nostiprināts nepārprotams princips, ka nodokļu maksātājam, kas nepamatoti ir samaksājis naudas summu, kura ir uzlikta, pārkāpjot Savienības tiesības, ir tiesības uz tās atmaksu.
94. Jēdziens “nepamatoti” šajā gadījumā ir konkretizējams atbilstīgi sprieduma, ar ko Regula Nr. 1472/2006 un Īstenošanas regula Nr. 1294/2009 tika atzītas par spēkā neesošām, rezolutīvajai un motīvu daļai. Ja, kā jau to norādīju, šo regulu atcelšana bija saistīta ar to, ka Komisija noteica antidempinga maksājumu, neveikusi ražotāju eksportētāju TER un IR pieprasījumu individuālu novērtējumu (jo izvērtēja tikai atlasīto ražotāju pieprasījumus), izdarītais pārkāpums notika konkrētā procedūras posmā un saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru bija labojams.
95. Līdz ar to atsākt procedūru tajā posmā, kurā ir notikusi nelikumība, kā to izdarīja Komisija, ir principā tiesiski. Vai šī iestāde, nosakot valsts iestādēm nogaidīšanas periodu, lai pārbaudītu, vai nepamatoti samaksātās summas ir atmaksājamas, ir pārkāpusi Muitas kodeksa 236. pantu?
96. Manuprāt, tā tas nav. No formulējuma, kas izmantots spriedumā, ar kuru šīs regulas tika atzītas par spēkā neesošām, ir redzams, ka patiesībā nebija zināms, vai samaksātās summas ir vai nav “nepamatotas”. Tiesa sprieda par procedūru, kas jāievēro līdz lēmuma pieņemšanai, nevis par paša lēmuma būtību (proti, par maksājamo antidempinga maksājumu apmēru).
97. Lai noskaidrotu pamatjautājumu, kas vēl nav atbildēts, Komisijai ir jāatsāk procedūra posmā, kurā ir notikusi nelikumība, un jāizvērtē katra eksportētāja TER un IR pieprasījums. Turklāt, manuprāt, ir loģiski, ka šīs procedūras norises laikā valsts iestādes atliek lēmuma pieņemšanu, kamēr nav pieņemts Komisijas lēmums. Līdz tam tās nevar pilnīgi skaidri zināt, vai un kādā mērā samaksātais antidempinga maksājums ir bijis nepamatots (55).
98. No atmaksu pieprasījušo importētāju viedokļa raugoties, laikā, kamēr Komisija nebūs pabeigusi procedūru, pieprasītā nauda viņiem patiešām nebūs pieejama. Tomēr Tiesa ir noteikusi (56), ka, “ja ievedmuitas nodoklis, tostarp antidempinga maksājumi, tiek atmaksāti, pamatojoties uz to, ka tie ir tikuši iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības, kas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, dalībvalstīm pastāv no Savienības tiesībām izrietošs pienākums samaksāt indivīdiem, kuriem ir tiesības uz minēto summu atmaksu, atbilstošos procentus, sākot no dienas, kad šie indivīdi ir samaksājuši maksājumus, kuri ir tikuši atmaksāti”.
99. Līdz ar to importētājam no procedūras apturēšanas nerodas nekāds reāls kaitējums, jo, ja beigās tiek atzīts, ka ievedmuitas nodoklis ir “iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības”, tā atmaksā ir iekļaujami arī procenti par laiku no dienas, kad šis nodoklis ir ticis samaksāts, līdz tā atmaksas brīdim, ar kuriem tiek atlīdzināts par jebkuru kavējumu.
100. Visbeidzot, izvērtējot no samērīguma principa viedokļa, šis lēmums par atmaksas saņemšanas procedūras atlikšanu, manuprāt, nav pretrunā šim principam. Alternatīva būtu atmaksāt šīs summas, lai vajadzības gadījumā pēc TER un IR pieprasījumu izvērtēšanas piedzītu tās no jauna. Vēlreiz jāuzsver, ka man tomēr šķiet atbilstošāk saglabāt status quo, ņemot vērā, ka (iespējamās) naudas pieejamības zaudējuma, kamēr Komisija pieņem lēmumu, atlīdzināšana pilnā mērā ir garantēta, maksājot procentus.
4. Par TER un IR pieprasījumu novērtējuma apjomu un Īstenošanas regulas 2016/223 iedarbību laikā
101. Komisijai tiek pārmests, ka Īstenošanas regulā 2016/223 TER un IR pieprasījumu novērtējums attiecoties tikai uz dažiem, nevis visiem ražotājiem eksportētājiem, un tas iespējami esot pretrunā izpildāmajam spriedumam.
102. Šai argumentācijai es nepiekrītu. Uzsākot izmeklēšanu tikai saistībā ar pieprasījumiem, kuru saturs varētu ietekmēt antidempinga maksājumu atmaksu pieprasījušos importētājus, Komisija pamatojas uz saprātīgiem praktiskiem apsvērumiem. Konkrētajā gadījumā, uz kuru attiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, šis iebildums būtu pamatots, ja Īstenošanas regula 2016/223 liegtu iekļaut novērtējumā TER un IR pieprasījumus, ko iesnieguši eksportētāj, no kuriem apavus iegādājusies Deichmann, taču tā tas nav.
103. Vai Īstenošanas regulā 2016/223 nav ievēroti tiesiskās noteiktības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principi (uz kuriem ir balstīts gan 1996. gada, gan 2009. gada antidempinga pamatregulas 10. pants) un Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā ietvertais noilguma noteikums (57)?
104. Uzskatu, ka tā tas nav. Kā jau esmu uzsvēris, Tiesas judikatūra ļauj iestādēm atsākt par spēkā neesošu atzītu procedūru, ja vien tiek piemērota tiesību norma, kura bija spēkā aplūkojamo faktu laikā, tiek ievērota jaunā tiesību akta pieņemšanas laikā spēkā esošā tiesību akta sagatavošanas procedūra un šajā brīdī iestādei ir vajadzīgās pilnvaras.
105. Atpakaļejošs spēks būtu tad, ja vēlāka tiesību norma tiktu piemērota attiecībā uz jau nostiprinājušos tiesisku situāciju. Šajā gadījumā tas tā nav tieši tāpēc, ka piemērojamās tiesību normas ir tās, kuras bija spēkā aplūkojamo notikumu laikā, un uzlikto antidempinga maksājumu likmes nav mainījušās. Vēl vienīgi jānoskaidro, vai saskaņā ar šīm tiesību normām un ņemot vērā eksportētāja, kurš ir pieprasījis TER vai IR statusu, īpašības, attiecīgajiem maksājumiem ir piemērojama viena (parastā) vai otra (samazinātā) likme. Gala rezultāts tiks izteikts saldo, kas, ja tas būs labvēlīgs importētājam, tam piešķirs tiesības saņemt savu maksājumu atmaksu bez vērtības samazinājuma, ņemot vērā, ka tā tiks palielināta, pieskaitot atbilstošos procentus par laiku no nepamatotā maksājuma veikšanas dienas.
106. Saistībā ar noilgumu situācija ir analoga tai, kas tika aplūkota, izvērtējot Muitas kodeksa 236. panta piemērojamību sprieduma izpildes kontekstā. No brīža, kad sākās diskusijas par to, vai ir spēkā regulas, uz kurām tika pamatota antidempinga maksājumu noteikšana, izveidojās neatrisināta situācija. Maksājumu aprēķini bija atkarīgi no gaidāmā sprieduma. Līdzko spriedums tika pasludināts, tajā noteiktais ietekmēja visas līdz tam provizoriskās situācijas, kuras ir jāpārskata, lai padarītu tās atbilstošas spriedumā noteiktajam.
107. Šis provizoriskums vienlīdz darbojas abos virzienos. Importētāji mēģina balstīties uz Muitas kodeksa 221. panta 3. punktu, lai ierobežotu Komisijas un valsts iestāžu pilnvaru īstenošanu uz šajā punktā noteikto trīs gadu termiņu. Tomēr, ja, kā to vēlas Deichmann, tiktu akceptēta šī tēze, tad tikpat labi varētu iebilst, ka pagājušā laika dēļ būtu iestājies noilgums tās tiesībām pieprasīt nepamatoto maksājumu atmaksu, jo ir beidzies tā paša kodeksa 236. panta 2. punktā noteiktais trīs gadu termiņš. Termiņu automātiska piemērošana, neņemot vērā to pārtraukumus saistībā ar tiesvedībām un no tām izrietošajām administratīvajām darbībām, apdraudētu spriedumu iedarbību, jo pagājušā laika dēļ tie kļūtu neizpildāmi visos tajos gadījumos, kad nolēmums kļūst galīgs pēc šā laika perioda.
108. Ar 2014. gada 18. marta Īstenošanas lēmumu (58) Padome, kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, patiešām noraidīja Komisijas priekšlikumu pieņemt īstenošanas regulu sprieduma Brosmann (59) izpildei. Šis lēmums tika pamatots ar Muitas kodeksa 221. panta 3. punktu un to, ka neesot pieļaujama par atkārtotu uzskatītā maksājuma noteikšana ar atpakaļejošu spēku.
109. Tomēr neuzskatu, ka šis Padomes lēmums ir Komisijai saistošs pēc tam, kad Komisija ir ieguvusi pilnvaras lēmuma pieņemšanai, jo toreizējie apstākļi atšķīrās no tagadējiem. Kā izriet no Īstenošanas regulas 2016/223 preambulas desmitā apsvēruma, toreiz noteicošais bija, ka kompetentās muitas iestādes bija atmaksājušas attiecīgos muitas nodokļus, pamatojoties uz Muitas kodeksa 236. pantu, savukārt šoreiz šī atmaksa nav notikusi.
110. Tiesvedību par antidempinga regulu spēkā esamību atrašanās izskatīšanas stadijā neļauj uzskatīt, ka būtu apdraudēta tiesiskā noteiktība. Šīs nesaskaņas bija publiski zināmas un lika noprast, ka maksājumu aprēķins būs atkarīgs no attiecīgo tiesvedību iznākuma (60).
5. Par procedūru un pierādījumiem, lai lemtu par TER un IR pieprasījumiem
111. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir apšaubīti daži aspekti saistībā ar TER un IR pieprasījumu novērtējuma procedūru un pierādījumiem.
112. Tomēr uzskatu, ka šie argumenti ir pārsteidzīgi. Kā jau iepriekš teicu, Īstenošanas regulas 2016/223 mērķis ir sagatavot (61) sākotnēji neizvērtēto TER un IR pieprasījumu novērtējuma procedūru. Par šī procedūras īstenošanas nosacījumiem un lielākām vai mazākām pierādīšanas grūtībām, ar kurām nākas saskarties, ņemot vērā kopš šo pieprasījumu iesniegšanas pagājušo laiku, būtu diskutējams saistībā ar vēlāko īstenošanas regulu iespējamo apstrīdēšanu (62).
113. Šajās nupat minētajās regulās – kuras jau ir publicētas (63) – Komisija, izvērtējot katra ražotāja eksportētāja pieprasījumu, ieinteresēto uzņēmumu argumentus un lietas materiālos esošos pierādījumus, ir “atkārtoti uzlikusi” galīgo antidempinga maksājumu. To, vai, lai nonāktu pie šā gala rezultāta, Komisija ir rīkojusies tiesiski, varēs noskaidrot, tikai izanalizējot attiecīgās procedūras, kuru rezultātā ir pieņemtas šīs jaunās īstenošanas regulas.
VI. Secinājumi
114. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu atbildēt Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) šādi:
Izvērtējot prejudiciālo jautājumu, nav konstatēts neviens aspekts, kas varētu ietekmēt Komisijas 2016. gada 17. februāra Īstenošanas regulas (ES) 2016/223, ar ko paredz procedūru tādu konkrētu tirgus ekonomikas režīma un individuālā režīma pieprasījumu novērtējumam, ko iesnieguši ražotāji eksportētāji no Ķīnas un Vjetnamas, un īsteno Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C‑659/13 un C‑34/14, spēkā esamību.