Apvienotās lietas C‑682/18 un C‑683/18
Frank Peterson
pret
Google LLC u.c.
un
Elsevier Inc.
pret
Cyando AG
(Bundesgerichtshof lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2021. gada 22. jūnija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Autortiesības un blakustiesības – Video kopīgošanas platformas vai datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas nodrošināšana un pārvaldīšana – Pakalpojumu sniedzēja atbildība par tā platformas lietotāju izdarītajiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem – Direktīva 2001/29/EK – LESD 3. pants un 8. panta 3. punkts – Jēdziens “izziņošana sabiedrībai” – Direktīva 2000/31/EK – 14. un 15. pants – Nosacījumi atbrīvošanai no atbildības – Konkrētu pārkāpumu nezināšana – Šādu pārkāpumu paziņošana kā nosacījums rīkojuma saņemšanai
1. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Mērķis
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pants un 17. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 3., 9., 10., 23. un 31. apsvērums)
(skat. 63.–65. punktu)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Izziņošana sabiedrībai – Jēdziens – Video kopīgošanas platformas vai datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs – Tas, ka šīs platformas lietotāji ir snieguši sabiedrībai nelikumīgu pieeju aizsargātajam saturam – Izslēgšana – Izņēmums – Apjoms
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts)
(skat. 66.–75., 77.–86., 92.–102. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
3. Tiesību aktu tuvināšana – Elektroniskā tirdzniecība – Direktīva 2000/31 – Starpnieku pakalpojumu sniedzēju atbildība – Piemērošanas joma – Video kopīgošanas platformas vai datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzēja atbildība par tā platformas lietotāju izdarītajiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem – Iekļaušana – Nosacījums – Konkrētu pārkāpumu nezināšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts)
(skat. 106., 107., 109., 111., 112., 114., 116.–118. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
4. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Tiesību aizsardzības līdzekļi – Autortiesību un blakustiesību īpašnieka iespēja saņemt rīkojumu pret tiešsaistes platformas pakalpojumu sniedzēju – Platforma, kuru ir izmantojusi trešā persona, lai aizskartu īpašnieka tiesības, šim pakalpojumu sniedzējam nezinot par šo faktu – Pieļaujamība – Nosacījums – Valsts tiesas kompetencē esoša pārbaude
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11., 16. pants un 17. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punkts)
(skat. 128.–130., 133., 136.–143. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
Rezumējums
Pašreizējā Savienības tiesību attīstības stadijā tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzēji paši principā neizziņo sabiedrībai ar autortiesībām aizsargātu saturu, ko to lietotāji nelikumīgi ievieto tiešsaistē.
Tomēr šie pakalpojumu sniedzēji veic šādu izziņošanu, pārkāpjot autortiesības, ja tie papildus vienkāršai platformu nodrošināšanai veicina sabiedrības piekļuvi šim saturam.
Strīdā, kas ir pirmās lietas (C‑682/18) pamatā, mūzikas producents Frank Peterson vērsās pret YouTube un tās likumīgo pārstāvi Google Vācijas tiesās jautājumā par vairāku fonogrammu, uz kurām tam, kā viņš apgalvo, ir dažādas tiesības, ievietošanu tiešsaistē YouTube 2008. gadā. Šo ievietošanu tiešsaistē veica šīs platformas lietotāji bez viņa atļaujas. Tie ir mākslinieces Sāras Braitmanes [Sarah Brightman] albuma A Winter Symphony darbi, kā arī privāti audioieraksti, kas veikti viņas turnejas “Symphony Tour” koncertos.
Strīdā, kas ir otrās lietas (C‑683/18) pamatā, izdevniecība Elsevier Vācijas tiesās vērsās pret Cyando par dažādu darbu, uz kuriem Elsevier ir ekskluzīvas tiesības, ievietošanu tiešsaistē Cyando piederošajā Uploaded datņu mitināšanas un kopīgošanas platformā 2013. gadā. Šo ievietošanu tiešsaistē veica šīs platformas lietotāji bez Elsevier atļaujas. Runa ir par darbiem Gray’s Anatomy for Students, Atlas of Human Anatomy un Campbell‑Walsh Urology, ar kuriem varēja iepazīties Uploaded, izmantojot saišu krājumus rehabgate.com, avaxhome.ws un bookarchive.ws.
Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija), izskatot šos abas strīdus, uzdeva Tiesai vairākus prejudiciālos jautājumus, lai tā tostarp precizētu tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzēju atbildību par darbiem, kas aizsargāti ar autortiesībām un kurus to lietotāji nelikumīgi ievietojuši tiešsaistē šajās platformās.
Šo atbildību Tiesa izvērtē atbilstoši faktu rašanās laikā piemērojamajam tiesiskajam regulējumam, kas izriet no Direktīvas 2001/29 par autortiesībām (1), Direktīvas 2000/31 par elektronisko tirdzniecību (2), kā arī Direktīvas 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (3). Uzdotie prejudiciālie jautājumi neattiecas uz tiesisko regulējumu, kas kļuvis piemērojams pēc attiecīgo faktu norises un kas tika izveidots ar Direktīvu 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū (4).
Spriedumā, kas pasludināts virspalātas sastāvā, Tiesa tostarp nosprieda, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzēji paši neveic ar autortiesībām aizsargāta satura izziņošanu sabiedrībai, ko to lietotāji nelikumīgi ievieto tiešsaistē, ja vien šie pakalpojumu sniedzēji papildus platformu vienkāršai nodrošināšanai neveicina sabiedrībai piekļuvi šādam saturam, pārkāpjot autortiesības. Turklāt Tiesa uzskata, ka šie pakalpojumu sniedzēji var saņemt atbrīvojumu no atbildības Direktīvas 2000/31 par elektronisko tirdzniecību izpratnē ar nosacījumu, ka tiem nav aktīvas lomas, kas tiem ļauj uzzināt un kontrolēt saturu, kurš ir augšupielādēts to platformā.
Tiesas vērtējums
Pirmkārt, Tiesa izvērtē, vai video kopīgošanas platformas vai datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas, kurā lietotāji var nelikumīgi sniegt sabiedrībai piekļuvi aizsargātam saturam, pakalpojumu sniedzējs pats veic tādos apstākļos, par kādiem ir runa šajās lietās, šī satura “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 par autortiesībām (5) izpratnē. Vispirms Tiesa atgādina jēdziena “izziņošana sabiedrībai” mērķus un definīciju, kā arī papildu kritērijus, kuri jāņem vērā, veicot individualizētu vērtējumu, ko šis jēdziens prasa.
Tādējādi starp šiem kritērijiem Tiesa uzsver svarīgo lomu, kas ir platformas pakalpojumu sniedzējam, un tā iejaukšanās apzināto raksturu. Šis pakalpojumu sniedzējs veic “izziņošanas aktu”, ja, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, viņš iejaucas, lai saviem klientiem dotu piekļuvi aizsargātam darbam, it īpaši tad, ja bez šādas iejaukšanās tā klienti principā nevarētu iepazīties ar izplatīto darbu.
Šajā kontekstā Tiesa nosprieda, ka tādas video kopīgošanas platformas vai datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas, kurā lietotāji var nelikumīgi sniegt sabiedrībai piekļuvi aizsargātam saturam, pakalpojumu sniedzējs neveic šī satura “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas par autortiesībām izpratnē, ja vien tas papildus vienkāršai platformas nodrošināšanai neveicina sabiedrības piekļuvi šādam saturam, tādējādi pārkāpjot autortiesības.
Tā tas it īpaši ir gadījumā, kad šim pakalpojumu sniedzējam ir konkrēti zināms par aizsargāta satura nelikumīgu pieejamību platformā un tas atturas to izdzēst vai nekavējoties bloķēt tam piekļuvi, vai ja minētais pakalpojumu sniedzējs, pat ja tas zina vai tam būtu jāzina, ka, aplūkojot vispārīgi, tā platformas lietotāji ar tās palīdzību nelikumīgi sniedz sabiedrībai piekļuvi aizsargātam saturam, atturas īstenot atbilstošus tehniskus pasākumus, kas būtu sagaidāmi no parasti rūpīga uzņēmēja tā situācijā, lai ticamā un efektīvā veidā vērstos pret šajā platformā notiekošajiem autortiesību pārkāpumiem, vai arī, ja šis pakalpojumu sniedzējs piedalās tāda aizsargātā satura izvēlē, kurš tiek nelikumīgi izziņots sabiedrībai, ja šis pakalpojumu sniedzējs šajā platformā nodrošina rīkus, kas ir speciāli paredzēti šāda satura nelikumīgai kopīgošanai, vai ja tas apzināti veicina šādu kopīgošanu, – tas var liecināt par to, ka šis pakalpojumu sniedzējs ir izvēlējies ekonomisko modeli, atbilstoši kuram tā platformas lietotāji tiek mudināti nelikumīgi izziņot sabiedrībai aizsargāto saturu šajā platformā.
Otrkārt, Tiesa izvērtē jautājumu, vai tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzējam var tikt piemērots Direktīvā 2000/31 par elektronisko tirdzniecību (6) paredzētais atbrīvojums no atbildības par aizsargāto saturu, ko lietotāji prettiesiski izziņo sabiedrībai, izmantojot tā platformu. Šajā kontekstā Tiesa izvērtē, vai šī pakalpojumu sniedzēja loma ir neitrāla, proti, vai tā rīcība ir tikai tehniska, automātiska un pasīva, kas nozīmē, ka tas nepārzina vai nekontrolē saturu, kuru tas uzglabā, vai, tieši pretēji, šim pakalpojumu sniedzējam ir aktīva loma, kas tam ļauj pārzināt vai kontrolēt šo saturu. Šajā ziņā Tiesa uzskata, ka šis pakalpojumu sniedzējs var saņemt atbrīvojumu no atbildības, ja vien šim pakalpojumu sniedzējam nav aktīvas lomas, kas tam ļauj uzzināt vai kontrolēt saturu, kurš ir augšupielādēts tā platformā. Šajā aspektā Tiesa precizē, ka, lai šis pakalpojumu sniedzējs zaudētu iespēju izmantot šajā direktīvā paredzēto atbrīvojumu no atbildības, tam ir jāzina par tā lietotāju konkrētām nelikumīgām darbībām, kas ir saistītas ar aizsargāto saturu, kurš ir ticis augšupielādēts tā platformā.
Treškārt, Tiesa precizē nosacījumus, ar kādiem tiesību īpašnieki saskaņā ar Direktīvu 2001/29 par autortiesībām (7) var saņemt tiesas rīkojumus attiecībā pret tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzējiem. Tādējādi tā nospriež, ka šī direktīva pieļauj, ka saskaņā ar valsts tiesībām autortiesību vai blakustiesību īpašnieks var saņemt rīkojumu pret starpnieku, kura pakalpojumus trešā persona ir izmantojusi, lai aizskartu viņa tiesības, šim starpniekam par to nezinot, Direktīvas 2000/31 par elektronisko tirdzniecību (8) nozīmē vienīgi tad, ja pirms tiesvedības sākšanas šis pārkāpums ir iepriekš bijis paziņots šim starpniekam un tas nav ātri izņēmis attiecīgo saturu vai bloķējis tam piekļuvi un nodrošinājis, lai šādi pārkāpumi neatkārtotos.
Tomēr valsts tiesām, piemērojot šādu nosacījumu, ir jāpārliecinās, ka tā rezultātā pārkāpuma faktiska izbeigšana netiek aizkavēta tā, ka šim īpašniekam tiek radīti nesamērīgi zaudējumi.