VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2021. gada 15. decembrī (*)
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Darbs trešā valstī – Ģimenes mājoklis, ko personas rīcībā nodevusi administrācija – Pienākuma tur dzīvot kopā ar ģimeni neievērošana – Disciplinārlieta – Izvirzīšanas augstākam līmenim atlikšanas disciplinārsods – Savienībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšana – Civildienesta noteikumu 22. pants – Prasības noraidīšana pēc būtības – Atcelšana apelācijas kārtībā – Tiesas pārskatītais un atceltais apelācijas spriedums – Lietas nodošana atpakaļ Vispārējai tiesai
Lietā T‑693/16 P‑RENV‑RX
HG, ko pārstāv L. Levi, advokāte,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv T. Bohr, pārstāvis, kam palīdz A. Dal Ferro, advokāts,
atbildētāja pirmajā instancē,
par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2016. gada 19. jūlija spriedumu lietā HG/Komisija (F‑149/15, EU:F:2016:155), ar ko tiek lūgts atcelt šo spriedumu,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise] (referents), P. Niuls [P. Nihoul],
sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā Tiesas 2020. gada 26. marta spriedumu,
pēc 2021. gada 17. jūnija tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
2 Apelācijas sūdzībā, kas iesniegta saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 9. pantu, apelācijas sūdzības iesniedzējs HG, Eiropas Komisijas ierēdnis, lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, ar kuru Civildienesta tiesa ir noraidījusi viņa prasību par, pirmkārt un galvenokārt, Komisijas 2015. gada 10. februāra lēmuma, ar kuru viņam ir piemērots disciplinārsods – izvirzīšanas augstākam līmenim atlikšana uz 18 mēnešiem – un ar kuru viņam ir piespriests atlīdzināt Komisijai zaudējumus 108 596,35 EUR apmērā, kas tai esot nodarīti viņa rīcības rezultātā (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), atcelšanu, un, ja nepieciešams, lēmuma, ar kuru noraidīta viņa sūdzība par strīdīgo lēmumu, atcelšanu, tad, pakārtoti, par šajā lēmumā paredzētās finanšu sankcijas samazināšanu, un, visbeidzot, – piespriest Komisijai atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu un reputācijas aizskārumu, kas novērtēts 20 000 EUR apmērā, kā arī piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
[..]
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
[..]
39 Pirmais spriedums apelācijas instancē, ar kuru tika atcelts pārsūdzētais spriedums, pamatojoties uz Civildienesta tiesas iztiesāšanas sastāva, kas pieņēma spriedumu, prettiesiskumu, tika pieņemts šīs tiesvedības rezultātā, bet Tiesa to atcēla, kā norādīts iepriekš 1. un 3. punktā, un apelācijas sūdzība tika nodota atpakaļ Vispārējai tiesai. Tā rezultātā lieta, kas ar pirmo pārsūdzēto spriedumu tika nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par apelācijas sūdzības iesniedzēja Civildienesta tiesā celto prasību (lieta T‑440/18 RENV), tika izbeigta ar tiesas kancelejas vadītāja 2020. gada 26. marta lēmumu.
[..]
45 Vispārējā tiesa 2021. gada 17. jūnija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta tajā pašā dienā.
46 Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atcelt strīdīgo lēmumu;
– ciktāl nepieciešams, atcelt lēmumu noraidīt sūdzību;
– pakārtoti, samazināt strīdīgajā lēmumā ietverto finanšu sankciju;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tam nodarīto morālo kaitējumu un kaitējumu reputācijai 20 000 EUR apmērā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
47 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– apelācijas sūdzību noraidīt;
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par apelācijas sūdzību
[..]
Par izvirzītajiem pamatiem pret pārsūdzēto spriedumu saistībā ar strīdīgajā lēmumā nolemto apelācijas sūdzības iesniedzēja finansiālo atbildību
[..]
– Pamats par tiesas, kas lietu izskata pēc būtības, pieļautajām tiesību kļūdām attiecībā uz strīdīgajā lēmumā noteikto apelācijas sūdzības iesniedzēja finansiālo atbildību
83 Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzējs apelācijas sūdzības 11. punktā norāda, ka, pārbaudot viņa argumentus “par apgalvoto lojalitātes pienākuma pārkāpumu nepamatotību”, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 151. punktā uzskatīja, ka, tā kā Savienības ierēdņa lojalitātes pienākums pret Savienību ir noteikts vispārīgi un objektīvi, nav būtiski, kādi iemesli ir bijuši par pamatu tam, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav izpildījis šo pienākumu, pieņemot, ka šie iemesli ir konstatēti. Taču pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja domām, piemērojot Civildienesta noteikumu 22. pantu, kas var būt par pamatu ierēdņa finansiālai atbildībai pret Savienību sakarā ar smagu pārkāpumu, ko tas nodarījis savu pienākumu izpildes laikā vai to sakarā, iecēlējinstitūcijai ir jāņem vērā visi atbildību mīkstinošie apstākļi, kas var būt konstatēti šī ierēdņa pienākumu neizpildes iemeslos. Pretējā gadījumā tiktu pārkāpts samērīguma princips. Tādējādi, uzskatot, ka viņa rīcību izskaidrojošie iemesli nav būtiski, Civildienesta tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu gan attiecībā uz Civildienesta noteikumu 22. pantu, gan attiecībā uz samērīguma principu.
[..]
86 Civildienesta noteikumu 22. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “[v]ar pieprasīt, lai ierēdnis pilnībā vai daļēji novērstu jebkurus zaudējumus, kas [Savienībai] radušies smaga pārkāpuma rezultātā, ko tas nodarījis savu pienākumu izpildes laikā vai to sakarā.”
[..]
90 Civildienesta noteikumu 11. panta pirmās daļas pirmajā teikumā, saskaņā ar kuru “[i]erēdnis veic savus pienākumus un darbojas vienpusīgi tikai Savienības interesēs”, ir noteikts Savienības ierēdņu lojalitātes pienākums pret Savienību. Šis pienākums ir skaidri minēts tās pašas daļas trešajā teikumā, kurā ir precizēts, ka ierēdnis pilda tam piešķirtos pienākumus objektīvi un atbilstoši tā uzticības [lojalitātes] pienākumam pret Savienību. Šis pienākums ir skaidri minēts arī Civildienesta noteikumu 17.a pantā par ierēdņu vārda brīvības ierobežojumiem. Lojalitātes pienākuma ievērošanas kārtība attiecībā uz konkrētiem aspektiem vai apstākļiem ir noteikta vairākos Civildienesta noteikumu pantos, piemēram, 12., 12.b vai 17.a pantā.
[..]
93 Tādēļ ir radies jautājums, vai, lai izvērtētu, vai šāda rīcība ir vai nav uzskatāma par nelojalitātes pazīmi pret Savienību, ir jāņem vērā iemesli, kas var būt par cēloni tam, ka ierēdņa rīcība ir pilnīgi vai daļēji citu – nevis Savienības interešu – vadīta vai pat pretēja tām, piemēram: vēlme nodarīt kaitējumu, korupcija, vienaldzība, politiska motivācija, vēlme gūt labumu sev vai citiem, nepārvarams ārējs spiediens vai personiska nepieciešamība.
94 Pārsūdzētā sprieduma 151. punktā Civildienesta tiesa atbildēja noliedzoši, atsaucoties uz 2013. gada 23. oktobra spriedumu lietā Gomes Moreira/ECDC (F‑80/11, EU:F:2013:159). Minētā sprieduma 65. un 66. punktā pēc būtības tika nospriests, ka vairāku Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu, it īpaši attiecībā uz ierēdņu lojalitātes nodrošināšanu, pārkāpuma konstatēšana nav atkarīga no tā, vai attiecīgais ierēdnis ir radījis kaitējumu Savienībai un vai viņa rīcība ir bijusi par iemeslu sūdzībām. Šis vērtējums pats par sevi balstījās uz judikatūras precedentu (spriedums, 2001. gada 3. jūlijs, E/Komisija, T‑24/98 un T‑241/99, EU:T:2001:175, 76. punkts), kurā tika atzīts, ka nav nepieciešams, lai attiecīgais ierēdnis būtu centies gūt personisku labumu no savas rīcības vai lai šī rīcība būtu radījusi kaitējumu iestādei, lai konstatētu vairāku vienāda veida pienākumu pārkāpumu. Citā lietā, kurā ir taisīts 1998. gada 19. marta spriedums Tzoanos/Komisija (T‑74/96, EU:T:1998:58, 66. punkts), kas pats ir minēts kā judikatūras precedents 2001. gada 3. jūlija spriedumā lietā E/Komisija (T‑24/98 un T‑241/99, EU:T:2001:175) par iespējamu ierēdņa pienākuma lūgt atļauju iesaistīties ārējā darbībā, kas ietilpst lojalitātes pienākuma jomā un ir vispārēji piemērojama, neizpildi tika atzīts, ka, lai novērtētu šādas neizpildes esamību, nav nepieciešams zināt, vai šī darbība varētu radīt interešu konfliktu, ņemot vērā šīs amatpersonas veiktās funkcijas.
95 Pretēji Civildienesta tiesas viedoklim no šādiem precedentiem neizriet, ka iemesli, kas ir likuši darbiniekam rīkoties, pārkāpjot dažus no saviem pienākumiem pret Savienību, nekādā ziņā nebūtu jāņem vērā, nosakot, vai darbinieks ir bijis nelojāls Savienībai.
96 Protams, lai gan daži apstākļi, piemēram, iepriekš 94. punktā minētajos spriedumos norādītie apstākļi, šajā ziņā pēc būtības nav svarīgi, jautājums par to, vai rīcība ir bijusi nelojāla, ir atkarīgs tieši no konteksta, kādā tā notikusi. Piemēram, ierēdnis var uzskatīt, ka, pildot savus pienākumus, rīkojas Savienības interesēs, bet patiesībā rīkoties pretēji tām, jo viņš ir īpaši sarežģītā un jaunā situācijā, kas ne vienmēr liecina par viņa lojalitātes trūkumu, pat ja kādā brīdī Savienības intereses vairs nav bijušas viņa redzeslokā. Nopietna ierēdņa personiska problēma var likt viņam uz brīdi savā rīcībā Savienības intereses nolikt malā, taču atkarībā no apstākļiem viņu vienmēr var apsūdzēt lojalitātes trūkumā. Savukārt – ja ierēdnis apgalvo, ka viņš nav ņēmis vērā Savienības intereses, jo ir bijis konkrētā situācijā, vai ka viņš ir licis Savienības intereses otrajā vietā salīdzinājumā ar nopietnām personiskām problēmām, tad, vērtējot viņa lojalitāti Savienībai, nav mazsvarīgi tas, vai viņš ir ziņojis par savām grūtībām saviem priekšniekiem un kāda ir bijusi viņa attieksme šajā kontekstā.
97 Tādējādi, lai novērtētu kādas personas lojalitāti, ir jānovērtē tās uzvedība attiecībā pret subjektu vai personu, kurai tā ir lojāla, ņemot vērā kontekstu. Civildienesta noteikumu 11. panta pirmās daļas pirmais teikums, kas paredz, ka “[i]erēdnis veic savus pienākumus un darbojas vienpusīgi tikai Savienības interesēs”, šajā ziņā paredz vispārēju rīcību, kas raksturo lojalitāti Savienībai, taču tā nav absolūta lojalitātes definīcija, kurā nav ņemts vērā konteksts, kādā lojalitāte ir jāvērtē, kā to prasa Civildienesta noteikumu 11. panta pirmās daļas trešais teikums, kurā ir pieminēts Savienības ierēdņu pienākums pildīt savus pienākumus “atbilstoši savam lojalitātes pienākumam pret Savienību”.
98 Šajā ziņā spriedumos, uz kuriem Civildienesta tiesa tieši vai netieši atsaucas pārsūdzētā sprieduma 151. punktā, vērtējums, ka pēc būtības dažādi pienākumi, kas izriet no Civildienesta noteikumiem, ir noteikti vispārīgi un objektīvi, attiecas uz pašiem šiem pienākumiem, bet tas nenozīmē, ka no vispārīgāka viedokļa Savienības ierēdņa lojalitāte vai nelojalitāte ir jāvērtē neatkarīgi no apstākļiem, kādos viņš ir izvēlējies konkrētu rīcību, un no iemesliem, kādēļ viņš to ir izvēlējies. Tādējādi Civildienesta tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcības iemesliem nav nozīmes, lai konstatētu, ka viņš nav ievērojis lojalitātes pienākumu.
99 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatoti apgalvo, ka, lai Civildienesta noteikumu 22. panta piemērošanas kontekstā ierēdņa rīcību kvalificētu kā smagu pārkāpumu, iecēlējinstitūcijai ir jāņem vērā apstākļi un tā nevar vienkārši konstatēt, ka attiecīgais ierēdnis nav ievērojis viņam saistošos noteikumus, vai, citiem vārdiem, tā nevar vienkārši konstatēt, ka viņš nav izpildījis dažus savus pienākumus.
[..]
102 Likumības pārbaudes ietvaros pirmās instances tiesa, lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatus vai argumentus, var atsaukties uz apstrīdētajā aktā izdarītajiem secinājumiem, vērtējumiem un kvalifikācijām, ja tie ir likumīgi, kā arī var norādīt pamatojumu šo pamatu un argumentu noraidīšanai, pamatojoties uz saviem juridiskajiem apsvērumiem (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2004. gada 27. septembris, EBU/M6 u.c., C‑470/02 P, nav publicēts, EU:C:2004:565, 69. un 70. punkts, un spriedumu, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 65. punkts). Savukārt likumības pārbaudes kontekstā tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, nevar aizstāt apstrīdētā akta autora vērtējumu vai argumentāciju ar savu vērtējumu vai argumentāciju, lai to pamatotu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 27. janvāris, DIR International Film u.c./Komisija, C‑164/98 P, EU:C:2000:48, 38. punkts, un 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 88. un 89. punkts). Tomēr, īstenojot neierobežotu jurisdikciju, piemēram, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu, mantiska rakstura strīdos starp Savienību un tās ierēdņiem un it īpaši, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22. panta trešo daļu, strīdos par ierēdņu finansiālo atbildību pret Savienību, tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, var pati ņemt vērā visus lietas apstākļus un tādējādi veikt savu vērtējumu vai sniegt savu pamatojumu šajā sakarā, lai pamatotu summas samaksu, kas jāveic vienam lietas dalībniekam par labu otram (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 27. oktobris, Houyoux et Guery/Komisija, 176/86 un 177/86, EU:C:1987:461, 16. punkts, un 2010. gada 20. maijs, Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
103 Šajā lietā ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 159. punktā, norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs kopš 2008. gada septembra bija nelikumīgā situācijā, Civildienesta tiesa atkārtoja strīdīgā lēmuma 22. un 37. punktā ietverto vērtējumu. Tomēr, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 160. punkta, šī novērtējuma atkārtošana bija paredzēta tikai tādēļ, lai atspēkotu apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus par viņa iespējami nodarītā kaitējuma Savienībai novērtējumu, kura esamību viņš apstrīdēja līdz 2009. gada septembrim, bet ne tādēļ, lai, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem, konstatētu, ka no 2008. gada septembra bija izpildīti Civildienesta noteikumu 22. panta piemērošanas nosacījumi. Šādi rīkojoties, Civildienesta tiesa tātad nekvalificēja apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcību laikposmā no 2008. gada septembra līdz 2008. gada decembrim kā smagu pārkāpumu, nedz arī radīja iespaidu, ka iecēlējinstitūcija ir konstatējusi smagu pārkāpumu par laikposmu, kas sākas 2008. gada septembrī, un tādējādi šajā ziņā nesagrozīja lietas materiālus, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo apelācijas sūdzības 14. punktā.
104 Turklāt pārsūdzētā sprieduma 159. punktā norādot, ka delegācijai no 2009. gada janvāra bija liegta iespēja izmantot apelācijas sūdzības iesniedzēja dienesta dzīvokli jauniem mērķiem, Civildienesta tiesa, pat ņemot vērā lēmumu, ar kuru tika noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzība, papildināja strīdīgā lēmuma pamatojumu, kurā tika norādīts tikai tas, ka kaitējums radies tādēļ, ka Savienība sedza apelācijas sūdzības iesniedzējam nepamatoti piešķirtā ģimenes dzīvokļa īres izmaksas. Tomēr šis Civildienesta tiesas izvirzītais papildu pamatojums ir tikai apgalvojums, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcība nemazina strīdīgajā lēmumā konstatēto kaitējumu, taču ar to netiek norādīts papildu kaitējums. Turklāt šis izvērtējums varētu būt Civildienesta tiesas neierobežotās kompetences attiecībā uz prasītāja finansiālo atbildību īstenošana, ko turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs bija lūdzis tai īstenot. Līdz ar to nav konstatēta tiesību kļūda, kas būtu radusies no tā, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 159. punktā esot norādījusi uz jaunu hipotētisku zaudējumu, kas nevar izraisīt apelācijas sūdzības iesniedzēja finansiālu atbildību. Turklāt ir jākonstatē, ka Civildienesta tiesas norādītais papildu iemesls nevar liecināt par lietas materiālu sagrozīšanu, kā tas ir noteikts iepriekš 67. punktā.
105 Apelācijas sūdzības 21.–23. punktā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, izvērtējot viņa argumentus par “piecu gadu noilguma vai saprātīga termiņa pārkāpumu”, Civildienesta tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Civildienesta noteikumu 85. panta otrajā daļā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš, uz kuru viņš atsaucas prasības pieteikumā, nav piemērojams viņa situācijā.
[..]
107 Pārsūdzētā sprieduma 167. un 168. punktā Civildienesta tiesa, atsaucoties uz 2016. gada 27. janvāra spriedumu DF/Komisija (T‑782/14 P, EU:T:2016:29, 54. punkts), uzsvēra, ka Civildienesta noteikumu 85. pants attiecas uz ierēdņa nepamatoti saņemto summu atgūšanu un ka šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējs nav saņēmis no iestādes nekādu summu, bet ir nodarījis tai finansiālu kaitējumu, un ka iestādes izmaksātās summas iznomātājam nebija izmaksātas nepamatoti.
[..]
109 Pēc būtības ir jāuzsver, ka 2016. gada 27. janvāra spriedums lietā DF/Komisija (T‑782/14 P, EU:T:2016:29), uz kuru atsaucas Civildienesta tiesa un kurš minēts iepriekš 107. punktā, neļauj uzskatīt, ka Civildienesta noteikumu 85. pants nav piemērojams situācijai, kurā tiek piešķirta samaksa natūrā. Proti, minētā sprieduma 54. punktā, kas tika pasludināts lietā, kurā prasītājs ierēdnis, kuram tika prasīts atmaksāt viņam nepienākošos samaksu, apgalvoja, ka viņš nevar atgūt bijušajai sievai pārskaitīto daļu saistībā ar uzturlīdzekļiem, Vispārējā tiesa tikai nosprieda to, ka Civildienesta noteikumu 85. pants attiecas tikai uz finansiālajām attiecībām starp ierēdni, kas guvis labumu no nelikumīgajiem maksājumiem, un attiecīgo iestādi, neatkarīgi no iespējamām atgūšanas sekām, kas ierēdnim varētu rasties attiecībā uz citām personām, kuras varētu būt tieši vai netieši guvušas labumu no nelikumīgajiem maksājumiem, kuru atgūšanu īsteno šī iestāde, jo tie ir privāttiesību jautājumi. Līdz ar to minētajā spriedumā netiek spriests par jautājumu, vai tāda samaksa natūrā kā dienesta dzīvokļa piešķiršana var tikt uzskatīta par daļu no finansiālajām attiecībām starp ierēdni un viņa iestādi un vai par to var celt prasību par nepamatota maksājuma piedziņu. Turklāt nekas neliedz atgūt nepamatotu samaksu natūrā, kas ir līdzvērtīga netiešam summas maksājumam. Pretējā gadījumā iestādes nekad nevarētu saņemt šo nepamatoto samaksu atmaksu, ja vien tās neuzsāktu Civildienesta noteikumu 22. pantā paredzēto procedūru un nepierādītu attiecīgo ierēdņu smagu pārkāpumu, kas vairākos apstākļos būtu neadekvāti un radītu nevienlīdzīgu attieksmi pret ierēdņiem, kuri guvuši labumu no nepamatotām priekšrocībām tiešas naudas summas maksājuma veidā, un tiem, kuri guvuši labumu no nepamatotām samaksām natūrā. Tādējādi, nospriežot, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs nav saņēmis nekādu summu tieši no savas iestādes, viņš nevar atsaukties uz Civildienesta noteikumu 85. pantu, Civildienesta tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.
110 Tomēr, ja tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet rezolutīvā daļa šķiet balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, apelācijas sūdzība ir jānoraida. Tāda pati pieeja ir piemērojama arī tad, ja tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, analizē prasības pamatu vai daļu no prasības pamata, ko tā izskata izolēti (šajā ziņā skat. 1992. gada 9. jūnija spriedumu lietā Lestelle/Komisija, C‑30/91 P, EU:C:1992:252, 27.–29. punkts).
111 Šajā lietā Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 167. punktā arī atgādināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ar savu rīcību ir nodarījis finansiālu kaitējumu savai iestādei. Šis atgādinājums liek uzsvērt to, ka iecēlējinstitūcija nav konstatējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja finansiālo atbildību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 85. pantu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, pamatojoties uz nepamatotas samaksas konstatēšanu, bet, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22. pantu par kaitējuma atlīdzību, kas Savienībai nodarīts tās ierēdņu smaga pārkāpuma rezultātā, ko tie nodarījuši savu pienākumu izpildes laikā vai to sakarā, pamatojoties uz to, ka ir konstatēts kaitējums, kas Savienībai nodarīts apelācijas sūdzības iesniedzēja smaga pārkāpuma rezultātā.
112 Jāuzsver, ka Civildienesta noteikumu 85. panta un 22. panta piemērošanas nosacījumi un konteksts ir acīmredzami atšķirīgi. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 85. pantu, lai pieņemtu lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, ir nepieciešams tikai pierādīt, ka summa vai līdzvērtīgs labums attiecīgajam ierēdnim ir piešķirts nepareizi un ka ierēdnis ir zinājis par šo pārkāpumu vai ka tas ir bijis tik acīmredzams, ka viņš nevarēja par to nezināt, savukārt, lai pieņemtu lēmumu par kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. pantu, ir nepieciešams pierādīt, ka ierēdnis ir pieļāvis smagu pārkāpumu, kas radījis šo kaitējumu. Lēmumu par nepamatota maksājuma atgūšanu var pieņemt pēc tam, kad attiecīgā gadījumā ir saņemta faktiskā informācija vai komentāri no attiecīgā ierēdņa, tiklīdz ir pierādīti Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzētie nosacījumi, savukārt lēmumu par pienākumu atlīdzināt kaitējumu, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22. pantu, var pieņemt saskaņā ar minētās normas otro daļu tikai pēc disciplinārlietās paredzēto formalitāšu ievērošanas, proti, ņemot vērā nepieciešamību konstatēt smagu pārkāpumu, principā pēc izmeklēšanas, procedūras Disciplinārlietu kolēģijā un beigu posma, kas balstīts uz sacīkstes principu ar iecēlējinstitūciju, kā paredzēts Civildienesta noteikumu IX pielikumā. Šīs atšķirības attiecīgo lēmumu būtībā un pieņemšanas nosacījumos pamato to, ka iecēlējinstitūcija atkarībā no apstākļiem var rīkoties saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. pantu, lai gan tā būtu varējusi rīkoties saskaņā ar Civildienesta noteikumu 85. pantu, pat ja normas vai principi attiecībā uz termiņiem abos gadījumos nav identiski, ko turklāt arī var pamatot ar šīm atšķirībām.
113 Ņemot vērā iepriekš 111. un 112. punktā izklāstītos iemeslus, Civildienesta tiesa pamatoti noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīto Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzēto īpašo noilguma normu.
114 Tālāk apelācijas sūdzības iesniedzējs savas apelācijas sūdzības 24. un 25. punktā uzskata, ka Civildienesta tiesa, izskatot viņa argumentus par “piecu gadu noilguma vai saprātīga termiņa pārkāpumu”, esot pieļāvusi tiesību kļūdu arī ar to, ka tā noraidīja prasības pieteikumā ietvertos pakārtotos argumentus, saskaņā ar kuriem gadījumā, ja Civildienesta noteikumu 85. panta otrajā daļā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš nebūtu piemērojams, Civildienesta noteikumu 22. panta piemērošanai “kā saprātīga termiņa parametrs” būtu jāņem vērā piecu gadu noilguma termiņš, kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.), 81. pantā.
[..]
127 Jānorāda, ka šajā lietā gan apelācijas sūdzības iesniedzējs, gan Civildienesta tiesa ir pārpratuši tiesību normu piemērošanas jomu, prasības pieteikuma 130. punktā norādot attiecīgi uz Regulas Nr. 966/2012 81. pantu, lai atsauktos uz noilgumu vai saprātīga termiņa neievērošanu, un pārsūdzētā sprieduma 170. punktā – uz Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 93. panta 2. punktu, kas pieņemts, lai piemērotu pirmo minēto pantu, lai atsauktos uz minētā termiņa pārtraukšanu.
128 Proti, Regulā Nr. 966/2012, kas bija regula, ar kuru strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī bija noteikti Savienības vispārējam budžetam piemērojamie finanšu noteikumi, 81. pants ir iekļauts nodaļā “Ieņēmumu operācijas” un tas seko tajā pašā nodaļā 78., 79. un 80. pantam, kuros attiecīgi ir noteikti principi, saskaņā ar kuriem tiek konstatēti parādi, uzdota to atgūšana un veikta to atgūšana. 81. panta 1. punktā cita starpā paredzēts, ka, neskarot īpašus noteikumus, kas nav būtiski šajā lietā, Savienības prasījumiem pret trešām personām piemēro piecu gadu noilguma termiņu, un 2. punktā – ka Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem par noilguma termiņu. Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 80. panta, kas pieņemts, lai īstenotu Regulas Nr. 966/2012 78. pantu, 3. punktā ir noteikts, ka kredītrīkotājs, kurš ir konstatējis parādu, par to informē parādnieku, nosūtot parādzīmi, kurā jānorāda pēdējais maksājuma datums, no kura būs jāmaksā kavējuma procenti, ja parāds vēl nebūs samaksāts. Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 93. panta, kas pieņemts, lai īstenotu Regulas Nr. 966/2012 81. pantu, 1. punktā cita starpā ir paredzēts, ka noilguma termiņš Savienības prasījumiem attiecībā uz trešām personām sākas no maksājuma termiņa beigu datuma, un 2. punktā – ka šo termiņu pārtrauc iestādes vai dalībvalsts, kas rīkojas pēc iestādes pieprasījuma, rīcība, un tas tiek darīts zināms trešai personai ar mērķi atgūt parādu.
129 No tā izriet, ka, ņemot vērā šajā lietā piemērojamās tiesības, apelācijas sūdzības iesniedzēja minētais noilguma termiņš, pamatojoties uz Regulas Nr. 966/2012 81. pantu, var attiekties tikai uz posmu, kas seko pēc prasījuma konstatēšanas, precīzāk, sākot no pēdējās maksājuma dienas, kas norādīta parādniekam nosūtītajā parādzīmē, un tādēļ uz to nevar atsaukties attiecībā uz iepriekšējiem posmiem, kuru rezultātā ir konstatēts parāds (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 86.–89. punkts). Tomēr šajā lietā apelācijas iesniedzējs uzskata, ka pagājušais laiks no brīža, kad iestājušies prasījuma pamatā esošie notikumi, līdz brīdim, kad ar strīdīgo lēmumu prasījums tika konstatēts, proti, vēl pirms tā konstatēšanas Regulas Nr. 966/2012 78. panta izpratnē, ir pārmērīgs. Līdz ar to Regulas Nr. 966/2012 81. pantā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš nevarēja tikt piemērots ne tiešā veidā, ne arī kā saprātīga termiņa parametrs apelācijas sūdzības iesniedzēja labā.
130 Tādējādi Civildienesta tiesa kļūdaini atsaucās uz Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 93. panta 2. punkta normām, kas ir Regulas Nr. 966/2012 81. panta piemērošanas noteikumi, atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu saistībā ar uz šo pēdējo normu balstītu noilguma termiņu. Tomēr Civildienesta tiesas izdarītais secinājums, ka prasībai attiecībā uz strīdīgajām nomas maksām nav iestājies noilgums saskaņā ar Finanšu regulas noteikumiem, ir pamatots ar juridiskajiem iemesliem, kas izklāstīti 129. punktā.
131 Šādos apstākļos, ņemot vērā iepriekš 110. punktā izklāstītos apsvērumus par iesniedzējtiesas iespēju aizstāt juridiskos apsvērumus un to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs savā apelācijas sūdzībā nav izvirzījis nekādus citus argumentus, kuru mērķis būtu kritizēt Civildienesta tiesas veikto prasības pieteikuma pamata, kas izvirzīts saistībā ar piecu gadu termiņa vai saprātīga termiņa pārkāpumu, analīzi, apelācijas sūdzības pamats par tiesību kļūdām saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja finansiālo atbildību ir noraidāms, ciktāl tas attiecas uz Regulas Nr. 966/2012 81. panta piemērošanu.
[..]
Par pamatiem, kuri izvirzīti pret pārsūdzēto spriedumu, saistībā ar tiesā, kas izskata lietu pēc būtības, apgalvotajiem procesuālajiem pārkāpumiem un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
[..]
– Par pamatu saistībā ar tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, pieļautajām tiesību kļūdām sakarā ar tajā apgalvotajām procesuālajām kļūdām un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
[..]
156 Apelācijas sūdzības 28. punktā apelācijas sūdzības iesniedzējs, pirmkārt, apstrīd pārsūdzētā sprieduma 70. punktā izklāstīto principiālo vērtējumu, argumentējot, ka pret ierēdni norādītie iebildumi nevar mainīties tiesvedības gaitā, tos pielāgojot, atkarībā no viņa atbildēm, nevis lai tos mīkstinātu, bet gan lai par katru cenu pret viņu turpinātu disciplinārlietu. Šāds modus operandi neļaujot attiecīgajam ierēdnim aizstāvēties laikus. Tādējādi Civildienesta tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.
[..]
159 Attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentiem, kas izklāstīti iepriekš 156. punktā par 155. punkta beigās minēto principiālo vērtējumu, no Civildienesta noteikumu IX pielikuma par disciplinārlietām izriet, ka pirms tās notiek izmeklēšanas posms, ko veic OLAF vai iecēlējinstitūcija, kurai šajā sakarā var būt specializēta nodaļa, piemēram, kā IDOC Komisijā. Tikai šī izmeklēšanas posma beigās, kā paredzēts tā paša pielikuma 3. pantā, attiecīgajā gadījumā var uzsākt disciplinārlietu, apspriežoties vai neapspriežoties ar Disciplinārlietu kolēģiju, atkarībā no paredzētā soda pakāpes. Līdz ar to gadījumos, kad notiek apspriešanās ar Disciplinārlietu kolēģiju, tieši iecēlējinstitūcijas ziņojumā, kas pievienots lietas nodošanai komisijai, ir norādīts apgalvotais attiecīgā ierēdņa pārkāpums, kā to apstiprina tā paša pielikuma 12. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru ziņojumā “skaidri norād[a] faktus, par kuriem saņemta sūdzība, un attiecīgā gadījumā apstākļus, kuros tie radušies, tostarp jebkurus [atbildību] pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus”. Attiecībā uz šajā ziņojumā, kas attiecīgajam ierēdnim nosūtīts saskaņā ar tā paša pielikuma 12. panta 2. punktu, konstatētajiem pārkāpumiem viņa rīcību izvērtē gan Disciplinārlietu kolēģija, gan iecēlējinstitūcija, ņemot vērā arī šajā disciplinārlietas izskatīšanas posmā sniegto papildu informāciju, un vajadzības gadījumā viņam tiks piemērots sods. Attiecībā uz to pašu pārkāpumu, par kuru iecēlējinstitūcija viņu ir apsūdzējusi pēc izmeklēšanas, attiecīgais ierēdnis varēs turpināt izmantot savas tiesības uz aizstāvību saskaņā ar tā paša pielikuma 12.–22. pantā noteiktajām procedūrām, it īpaši, iepazīstoties ar visu lietu un iesniedzot rakstiskus un mutiskus apsvērumus Disciplinārlietu kolēģijai un pēc tam, kad kolēģija ir sniegusi savu atzinumu – iecēlējinstitūcijai. Līdz ar to jebkādi pārkāpuma satura precizējumi izmeklēšanas posmā, ja par izmeklēšanu atbildīgās struktūrvienības to veic, pamatojoties uz iespējamiem pārkāpumiem, nevar būt tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kā to pamatoti konstatēja Civildienesta tiesa, tostarp arī tad, ja, ņemot vērā veikto izmeklēšanu, izmeklēšanas beigās konstatētie pārkāpumi ir plašāki vai smagāki nekā sākotnēji konstatētie iespējamie pārkāpumi. Šajā sakarā Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. un 2. pantā, kas abi attiecas uz izmeklēšanas posmu, ir noteikts, ka gadījumā, ja pastāv iespēja, ka ierēdnis var būt iesaistīts lietā, viņu par to informē, ja vien tas netraucē izmeklēšanas norisei. Tas nekādā gadījumā neuzliek pienākumu izmeklēšanas sākumā precizēt iespējamo vainu (šajā nozīmē skat. 1997. gada 15. maija spriedumu lietā N/Komisija, T‑273/94, EU:T:1997:71, 79. punkts). Tādējādi apelācijas sūdzībā apgalvotā tiesību kļūda attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 70. punktu nav konstatēta.
[..]
162 Tomēr 161. punktā minētie iemesli nav pietiekami, lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzēja kritiku par to, ka iecēlējinstitūcijas Disciplinārlietu kolēģijai nosūtītajā lietā un viņa personas lietā, kurai viņam bija piekļuve, nav norādīts IDOC veiktā izmeklēšanas pasākuma rezultāts par minētās normas par dienesta dzīvokļa nepiešķiršanu esamību tādos apstākļos, ar kuriem prasītājs bija saskāries.
163 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šis izmeklēšanas pasākums patiešām tika veikts, kā tas izriet no iecēlējinstitūcijas 2015. gada 10. septembra lēmuma, ar kuru noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzība, norādot, ka “informācijas apmaiņa ar EĀDD nav ļāvusi droši apstiprināt šāda noteikuma un prakses esamību EĀDD” un ka “šāda noteikuma esamība [nav] pierādīta”. Pats apelācijas sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā par strīdīgo lēmumu atsaucās uz līdzīgu paskaidrojumu, ko Disciplinārlietu kolēģijas sēdē sniedza iecēlējinstitūcijas pārstāvji. Tomēr Civildienesta noteikumu IX pielikuma 13. panta 1. punktā ir noteikts, ka no brīža, kad Disciplinārlietu kolēģijā ir saņemts iecēlējinstitūcijas ziņojums, attiecīgajam ierēdnim ir tiesības pilnībā iepazīties ar savu personas lietu un saņemt visu ar procedūru saistīto dokumentu kopijas. Šā noteikuma mērķis ir nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību pēc izmeklēšanas posma beigām. Jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana jebkurā procedūrā, kuras rezultātā var tikt piemērotas sankcijas, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro arī tad, ja procedūrai ir administratīvs raksturs (spriedums, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann‑La Roche/Komisija, 85/76, EU:C:1979:36, 9. punkts). Turklāt tika nospriests, ka disciplinārlietas ietvaros attiecīgajam ierēdnim ir jābūt iespējai izteikties par jebkuru dokumentu, ko iestāde plāno izmantot pret viņu, izņemot lēmuma, kas pieņemts šīs procedūras beigās, tiesiskuma gadījumus, jo šis dokuments galu galā nav izšķirošs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2001. gada 3. jūlijs, E/Komisija, T‑24/98 un T‑241/99, EU:T:2001:175, 92. un 93. punkts). Pašreiz Civildienesta noteikumu IX pielikuma 13. panta 1. punkts veicina arī Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktā principa, kura mērķis ir nodrošināt tiesības uz labu pārvaldību un saskaņā ar kuru ikvienai personai ir tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas uz viņu attiecas, ievērošanu. No tā izriet, ka izmeklēšanas dienestu īstenotajam izmeklēšanas pasākumam neatkarīgi no tās rezultātiem ir jābūt daļai no lietas, kas nosūtīta Disciplinārlietu kolēģijai un attiecīgajai personai. Šajā gadījumā turklāt jānorāda: pirmkārt, ka iecēlējinstitūcija Disciplinārlietu kolēģijas sēdē izmantoja šā izmeklēšanas pasākuma rezultātu, norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja norādītās normas pastāvēšana nav apstiprināta, iepriekš neinformējot apelācijas sūdzības iesniedzēju par šo rezultātu lietas materiālos; otrkārt, ka Disciplinārlietu kolēģija pēc būtības sava atzinuma 38. apsvērumā atkārtoja šo secinājumu; un, visbeidzot, ka šis secinājums tika vēlreiz atkārtots iecēlējinstitūcijas 2015. gada 10. septembra lēmumā, ar kuru tika noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzība. Nevar izslēgt, ka, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs pēc lietas nodošanas Disciplinārlietu kolēģijai būtu varējis uzzināt par IDOC veiktās izmeklēšanas saturu, viņš būtu varējis, it īpaši, ja šī izmeklēšana bija īsa, neoficiāla vai ne pārāk labi dokumentēta, attīstīt savus argumentus šajā sakarā un, piemēram, detalizētāk pieprasīt, lai IDOC tiktu informēts par lēmuma pamatojumu, piemēram, pārliecinošāk nekā savā 2014. gada 23. septembra paziņojumā Disciplinārlietu kolēģijai pieprasīt, lai tiktu atsākta izmeklēšana šajā jautājumā, it īpaši pieprasot, lai Disciplinārlietu kolēģija, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu IX pielikuma 17. panta 1. punktu, uzdotu veikt uz sacīkstes principu balstītu izmeklēšanu.
[..]
169 Pārsūdzētā sprieduma 80. punktā uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildumi par Disciplinārlietu kolēģijas veikto faktu vērtējumu bija neefektīvi, Civildienesta tiesa pieļāva tiesību kļūdu.
170 Ja disciplinārlietā ir iesaistīta Disciplinārlietu kolēģija, proti, ņemot vērā Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. un 11. panta noteikumus, kad iecēlējinstitūcija uzsāk disciplinārlietu, lai piemērotu sodu, kas ir bargāks par rakstisku brīdinājumu vai rājienu, šī iesaistīšanās ir būtisks procedūras elements, jo tas ir laiks, kad notiek padziļinātas, uz sacīkstes principu balstītas debates un, iespējams, bez jau iepriekš veiktajām izmeklēšanām tiek veikta arī papildu izmeklēšana, un tādēļ, ka iecēlējinstitūcija pēc tam pieņem lēmumu, ņemot vērā Disciplinārlietu kolēģijas paveikto, proti, ņemot vērā tās pamatoto atzinumu, kas pieņemts ar balsu vairākumu, un pat dažu tās locekļu iespējamos atšķirīgos viedokļus, kā tas izriet no tā paša pielikuma 12.–18. panta. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatoti norāda, ka gadījumā, ja iecēlējinstitūcija atkāpjas no Disciplinārlietu kolēģijas atzinuma, tai ir jāsniedz detalizēts pamatojums, kā Civildienesta tiesa to ir vairākkārt norādījusi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 3. jūnijs, Bedin/Komisija, F‑128/14, EU:F:2015:51, 29. punkts; 2015. gada 18. jūnijs, CX/Komisija, F‑27/13, EU:F:2015:60, 57. un 58. punkts, un 2016. gada 10. jūnijs, HI/Komisija, F‑133/15, EU:F:2016:127, 147. punkts). Līdz ar to Disciplinārlietu kolēģijas – ja tajā ir jāvēršas, kā tas bijis šajā lietā – iesaistīšanās ir būtiska formāla prasība procedūrā un šīs kolēģijas atzinumu šīs procedūras beigās sodītajam ierēdnim principā ir jāvar apstrīdēt, ja iecēlējinstitūcija pārņem Disciplinārlietu kolēģijas veikto faktu novērtējumu. Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka par pašas Disciplinārlietu kolēģijas atzinumu var iesniegt pieņemamu atcelšanas prasību (spriedums, 1985. gada 29. janvāris, F./Komisija, 228/83, EU:C:1985:28, 16. punkts). Ja tiek celta prasība, kā tas ir šajā lietā, kuras mērķis ir tikai atcelt iecēlējinstitūcijas galīgo lēmumu, ar kuru tiek uzlikts sods, tad tikai tad, ja iecēlējinstitūcija savā galīgajā lēmumā nepārprotami atkāpjas vai neņem vērā Disciplinārlietu kolēģijas vai kāda tās locekļa veikto novērtējumu, pamatu vai iebildumu par šo novērtējumu varētu uzskatīt par neefektīvu, jo apstrīdētais akts faktiski ir galīgais lēmums, nevis Disciplinārlietu kolēģijas vai kāda tās locekļa viedoklis. Citos gadījumos būtu pārāk formāli prasīt, lai apelācijas sūdzības iesniedzējs savos pamatos un iebildumos atsauktos uz konkrētām strīdīgā lēmuma daļām, lai apstrīdētu vērtējumu, kas sniegts Disciplinārlietu kolēģijas procedūras ietvaros, lai gan iecēlējinstitūcija šo vērtējumu ņēma vērā, pieņemot lēmumu.
[..]
Par prasību atcelt strīdīgo lēmumu un pakārtotajām prasībām
[..]
Par pirmo prasības pamatu, kas attiecas uz procesuāliem pārkāpumiem, kuri ietekmē strīdīgo lēmumu sagatavojošos aktus
[..]
239 Kā jau minēts iepriekš 147. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Disciplinārlietu kolēģijai, pirmkārt, prasības pieteikuma 59. punktā, to, ka nav lemts par tajā iesniegtās prasības iesniegšanas likumību, un, vispārīgāk, par procesuālajiem jautājumiem, kurus viņš bija izvirzījis savā kolēģijai iesniegtajā iebildumu rakstā, kas minēts iepriekš 19. punktā.
240 Šajā sakarā Disciplinārlietu kolēģija sava atzinuma 1. un 2. punktā būtībā paskaidroja, ka tās uzdevums nebija pārbaudīt izmeklēšanas procedūras likumību, bet gan tikai pašas kolēģijas procedūras likumību. Kā Civildienesta tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 78. punktā, saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 18. pantu Disciplinārlietu kolēģijas uzdevums ir sniegt pamatotu atzinumu par to, vai ir konstatēti fakti, par kuriem ir saņemta sūdzība, un attiecīgā gadījumā par sodu, kas ir piemērojams šo faktu rezultātā. Iecēlējinstitūcijai, kas ir pilnvarota uzlikt sodu attiecīgajam ierēdnim, ir jāpārbauda, vai izmeklēšanas procedūra un disciplinārā procedūra kopumā ir bijusi pareiza, un attiecīgā gadījumā tas jādara arī tiesai, kas izskata apelācijas sūdzību par iecēlējinstitūcijas pieņemto lēmumu. Savukārt Disciplinārlietu kolēģijai, tāpat kā jebkurai administratīvajai vai konsultatīvajai iestādei, ir jānodrošina, lai tajā notiekošā procedūra būtu pareiza, un tas ir viens no disciplinārlietas posmiem. Turklāt, ja tā uzskata, ka izmeklēšanas procedūra pirms lietas nodošanas izskatīšanai kolēģijā nav bijusi pietiekama, tai ir jāpapildina tā, papildus attiecīgā ierēdņa un iecēlējinstitūcijas rakstiskajiem vai mutiskajiem paziņojumiem uzdodot jautājumus vai pat veicot izmeklēšanu, kurā piedalās abas puses, kā paredzēts Civildienesta noteikumu IX pielikuma 17. pantā. Šajā lietā Disciplinārlietu kolēģija sava atzinuma 1. un 2. punktā norādīja, ka tā nav pilnvarota sodīt par iespējamiem pārkāpumiem, kas ietekmē procedūru pirms lietas nodošanas kolēģijai, taču tā pārliecinājās, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs varēja iesniegt apsvērumus par IDOC 2013. gada 31. oktobra paziņojumu, ar kuru tika uzsākta apelācijas sūdzības iesniedzēja finansiālās atbildības izmeklēšana un kurš bija jāiekļauj Disciplinārlietu kolēģijai nosūtītajā lietā, un atgādināja, ka tas pats varēja ar to laikus iepazīties. Turklāt jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs prasības pieteikumā nepārmet Disciplinārlietu kolēģijai to, ka tā nav veikusi papildu izmeklēšanu, uzdodot jautājumus vai veicot izmeklēšanu. Tādēļ ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti, kas ir izklāstīti prasības pieteikuma 59. punktā un atgādināti pārsūdzētā sprieduma 74. punktā, kuros tiek pārmests, ka Disciplinārlietu kolēģija nav lēmusi par dažiem apgalvotajiem procesuāliem pārkāpumiem.
[..]
Par prasības pamatiem, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēja finansiālo atbildību (ceturtā pamata ceturtā daļa un sestais pamats)
286 Civildienesta noteikumu 22. pantā ir noteikts, ka Savienības ierēdnim var pieprasīt, lai tas pilnībā vai daļēji novērstu jebkuru kaitējumu, kas Savienībai radies smaga pārkāpuma rezultātā, ko tas nodarījis savu pienākumu izpildes laikā vai sakarā ar tiem.
[..]
295 Apelācijas sūdzības iesniedzējs apzinājās, ka situācija, kurā viņš kopā ar ģimeni neizmanto viņu izmitināšanai paredzēto dienesta dzīvokli, kuru viņš bija lūdzis, nevarēja turpināties, pat ja delegācijas administrācijas vadītāja viņu nepiespieda atbrīvot savu dienesta dzīvokli. Viņš atzina, it īpaši OLAF otrajā uzklausīšanā, ka OLAF uzstāja, lai viņa ģimene viņam pievienotos šajā dzīvoklī, un viņš nenoliedz, ka dienesta dzīvoklī, kas paredzēts, lai tajā dzīvotu ģimene, parasti šai ģimenei ir jādzīvo. Šajā ziņā Civildienesta noteikumu X pielikuma attiecīgās normas un to piemērošanas noteikumi, kā arī Civildienesta noteikumu 11. pantā paredzētā Savienības interešu ievērošana, kas ir tās ierēdņu pienākums, var tikt interpretēti tikai tādā nozīmē, ka ierēdnim, kurš ir iesniedzis pieteikumu par ģimenes vajadzībām atbilstoša lieluma dienesta mājokli, tajā ir jādzīvo kopā ar ģimeni vai jāpaziņo, ka viņš no tā atteiksies, ja pastāvīgas grūtības liedz ģimenei pēc saprātīga laika uz to pārcelties. Attiecīgajam ierēdnim tas ir lojalitātes jautājums.
296 Šajā lietā, ja problēma, kas saistīta ar parketa grīdas lakojuma defektiem, liedza ģimenei ievākties, un par to tad būtu bijis atbildīgs īpašnieks, apelācijas sūdzības iesniedzējam bija jāatsakās no šīm telpām vai jāveic citi atbilstoši pasākumi, vēršoties pie delegācijas, lai tā varētu saukt īpašnieku pie atbildības.
297 Visbeidzot, pat ja drauga – “dzīvokļa pieskatītāja” – klātbūtne varētu būt bijis risinājums apelācijas sūdzības iesniedzēja bažām, ka viņa dienesta dzīvoklī varētu neatļauti ievākties trešās personas, šī ilgtermiņa vienošanās ar “dzīvokļa pieskatītāju” bija pamatota tikai tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs tajā nedzīvoja pastāvīgi, jo viņa ģimene nebija viņam pievienojusies.
298 Tādējādi neviens no iemesliem, kas saistīti ar viņa sievas un bērna veselības problēmām, dzīvokļa iekšējo nesakārtotību vai delegācijas administrācijas vadītājas attieksmi, nevar attaisnot apelācijas sūdzības iesniedzēja personīgo rīcību un nevar pierādīt, ka viņš no 2009. gada janvāra bija lojāls Savienībai, proti, pēc pirmajiem četriem īres līguma darbības mēnešiem, nepiedāvājot atteikties no ģimenes izmēriem atbilstoša dzīvokļa, kas viņam bija pieejams, un paturot to savā labā, pat ja viņš delegācijas administrācijas vadītājai šo informāciju neslēpa.
[..]
300 Tādēļ šajā analīzes posmā, ņemot vērā nevajadzīgos publisko līdzekļu izdevumus, ko izraisīja apelācijas sūdzības iesniedzēja attieksme un viņa dienesta dzīvokļa ilgstošā izmantošana pēc saprātīga termiņa, ir jāatzīst, ka iecēlējinstitūcija pamatoti atzina, ka prasītāja pārkāpums ir smags, jo no 2009. gada janvāra, četrus mēnešus pēc īres līguma sākuma, līdz pat īres līguma beigām 2010. gada augustā viņš turpināja nelikumīgi izmantot savu dienesta dzīvokli, neveicot nekādus pasākumus, lai no tā lietošanas atteiktos. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja pārkāpums, par kuru viņš ir finansiāli atbildīgs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. pantu, par šo laikposmu tika pareizi kvalificēts.
[..]
302 Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcības radīto kaitējumu vispirms ir jānoraida viņa arguments, kas izklāstīts prasības pieteikuma 120.–123. punktā, saskaņā ar kuru īres līgumu nevarēja izbeigt pirmajā gadā, īres maksu nesamaksājot par visu šo gadu, tādējādi izslēdzot jebkādu kaitējumu, kas Savienībai nodarīts pirmajā īres līguma darbības gadā no 2008. gada septembra līdz 2009. gada augustam. Kaitējums Savienībai pastāv visā laikposmā, kas strīdīgajā lēmumā ir atzīts par apelācijas sūdzības iesniedzēja pārkāpumu, proti, no 2009. gada janvāra līdz 2010. gada augustam, it īpaši no 2009. gada janvāra līdz augustam, jo šajā laikposmā Savienība esot apmaksājusi ģimenes dienesta dzīvokli ierēdnim, kurš to apdzīvoja viens pats un tikai pāris dienas nedēļā, lai gan viņam netālu bija cits ģimenes dzīvoklis, kurā uzturējās viņa ģimene un kurā viņš pats daļēji dzīvoja. Turklāt šo kaitējumu esot radījis apelācijas sūdzības iesniedzējs, kurš pēc tam, kad bija pieprasījis šādu dienesta dzīvokli, neizbeidza iepriekš minēto situāciju un nepiedāvāja šo dzīvokli pēc dažiem mēnešiem atbrīvot. Kā norādīts iepriekš 296. punktā, ja patiesa un ilgstoša problēma, kas saistīta ar parketa grīdas lakojuma defektiem, liedza ģimenei dzīvot dienesta dzīvoklī, un par to tad būtu bijis atbildīgs īpašnieks, apelācijas sūdzības iesniedzējam jau no paša sākuma būtu bijis jāatsakās dzīvot šajās telpās vai jāveic citi atbilstoši pasākumi, vēršoties pie delegācijas, lai tā varētu nekavējoties un stingri saukt īpašnieku pie atbildības. Šis kaitējums esot pierādīts arī līdz pat īres līguma beigām, jo, nenododot savu dienesta dzīvokli delegācijai, apelācijas sūdzības iesniedzējs liedza Komisijai izmantot šo īpašumu, kamēr tā maksāja attiecīgo īres maksu, it īpaši neļaujot tai izmantot šo dzīvokli jebkādā citā veidā, kā Civildienesta tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 159. punktā, vai vismaz izbeigt īres līgumu bez līgumsoda, sākot ar 2009. gada septembri, kas būtu varējis samazināt Savienībai faktiski nodarīto kaitējumu. Šajā ziņā apstāklis, ka īres līgumā bija paredzēts, ka pirmajā gadā īrnieks nevar pārtraukt līgumu, ja vien par šo laiku netiek samaksāta pilna īres maksa, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumam nevar novest pie secinājuma, ka par šo laikposmu nav nodarīts kaitējums. Šajā laikposmā delegācija pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja lūguma maksāja par ģimenes dzīvokli, taču bez jebkāda pamatojuma un bez iespējas to lietderīgi izmantot.
303 Tālāk apelācijas sūdzības iesniedzējs prasības pieteikuma 125. punktā apgalvo, ka, tā kā viņam būtu bijušas tiesības uz mazāku dienesta dzīvokli neprecētai personai, Savienības zaudējumi ir ierobežoti ar īres maksas starpību starp viņa aizņemto ģimenes dzīvokli un šādu mazāku dzīvokli. Šis arguments varētu būt veiksmīgs tikai tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs ģimenes dzīvokļa īres laikā patiešām būtu pieprasījis dzīvokli vienai personai, taču tas tā nebija, un tas ir tīri spekulatīvs, it īpaši tāpēc, ka viņa sievai piederēja dzīvoklis Ņujorkā, kurā dzīvoja viņa ģimene, ir jāuzskata, ka visā īres līguma darbības laikā Savienībai faktiski ir nodarīts kaitējums, kas atbilst visai īres maksai, kas samaksāta par apelācijas sūdzības iesniedzējam piešķirto dienesta dzīvokli, lai gan šo dzīvokli nebija nepieciešams īrēt. Tādējādi šis kaitējums, kā Komisija norādīja strīdīgajā lēmumā, attiecas arī uz laikposmu no 2009. gada janvāra līdz 2010. gada augustam, attiecībā uz kuru tika atzīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir izdarījis smagu pārkāpumu, kā norādīts iepriekš 300. punktā.
[..]
307 Kā norādīts iepriekš 106. un 114. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz Civildienesta noteikumu 85. panta otrajā daļā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu un pakārtoti – kā Civildienesta noteikumu 22. panta piemērošanas saprātīga termiņa parametru – uz Regulas Nr. 966/2012 81. pantā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu. Kā norādīts iepriekš 113. un 129. punktā, neviens no šiem diviem noteikumiem nav piemērojams šajā lietā. Proti, Savienības tiesībās nav nevienas tiesību normas, kas noteiktu termiņu, kurā saistībā ar attiecīgajiem faktiem ir jāveic izmeklēšana, disciplinārā procedūra un jāpieņem lēmums par ierēdņa saukšanu pie finansiālas atbildības saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. pantu. Tomēr var ņemt vērā, ka Civildienesta noteikumu 85. panta otrā daļa ilustrē likumdevēja pieņemto noilguma termiņu attiecībā uz konkrētām attiecībām starp Savienību un tās ierēdņiem, pat ja, ņemot vērā atšķirības Civildienesta noteikumu 22. panta piemērošanā salīdzinājumā ar Civildienesta noteikumu 85. panta piemērošanu, kā uzsvērts iepriekš 112. punktā, līdzīga ilguma termiņš, kas jāievēro Civildienesta noteikumu 22. panta piemērošanas kontekstā, nevar būt nepārtraucams termiņš, kāds paredzēts Civildienesta noteikumu 85. panta otrajā daļā.
308 No judikatūras izriet, ka, ja likumdevējs nav paredzējis noilguma termiņu, tiesiskās drošības prasība prasa, lai Savienības iestādes īstenotu savas pilnvaras saprātīgā termiņā (skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 96. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija un iecēlējinstitūcija, veicot izmeklēšanu, uzsākot disciplinārlietu un galu galā nosakot prasītājam finansiālo atbildību par laikposmu no 2009. gada janvāra līdz 2010. gada augustam, īstenojot savas pilnvaras, nav pārkāpušas saprātīga termiņa principu.
309 Termiņa saprātīgums ir jāizvērtē, ņemot vērā visus katras konkrētās lietas apstākļus, it īpaši lietas nozīmi attiecīgajai personai, tās sarežģītību, Savienības institūcijas ievērotās dažādās procesuālās stadijas un lietas dalībnieku rīcību procedūras laikā. Proti, termiņa saprātīgums nevar tikt pārbaudīts, atsaucoties uz vienu precīzu, abstrakti noteiktu maksimālo robežu (skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 99. un 100. punkts un tajos minētā judikatūra).
310 Šajā gadījumā laikposms, par kuru tiek uzskatīts, ka tajā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir izdarījis smagu pārkāpumu, ir no 2009. gada janvāra līdz 2010. gada augustam. OLAF informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju par izmeklēšanas uzsākšanu attiecībā uz viņu saistībā ar viņa dienesta dzīvokļa izmantošanu 2012. gada martā, proti, mazāk nekā divus gadus pēc šā nepārtrauktā perioda beigām. Izmeklēšanas posma beigās, kurā secīgi tika iesaistīti OLAF un IDOC, iecēlējinstitūcija 2014. gada jūlijā pret apelācijas sūdzības iesniedzēju uzsāka disciplinārlietu un 2015. gada februārī pieņēma strīdīgo lēmumu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs tika atzīts par finansiāli atbildīgu. Šis lēmums tika apstiprināts 2015. gada septembrī, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzību. Ņemot vērā šo notikumu secību, ir jāuzskata, ka administratīvā iestāde savas pilnvaras nav īstenojusi nepamatoti vēlu.
[..]
Par apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem jaunajiem pamatiem apelācijas procesā
[..]
315 Apelācijas sūdzības iesniedzējs par krāpniecisku rīcību, ko veicis viens no viņa kolēģiem Ņujorkā, paziņoja 2013. gada 13. maija elektroniskā pasta vēstulē IDOC, kas pievienota prasības pieteikuma 36. pielikumā. Vēstule tika nosūtīta laikā, kad pret apelācijas sūdzības iesniedzēju jau bija sākta izmeklēšana saistībā ar viņa dienesta dzīvokļa izmantošanu, un tās galvenais mērķis bija apšaubīt divu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju vērstu apsūdzošu paziņojumu ticamību, kurus OLAF bija ņēmis vērā. Šajā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzējs norādīja uz šī kolēģa, kurš esot bijis saistīts ar abām personām, kas sniedza liecības, iespējami nelikumīgu rīcību dažādos veidos. No šīs vēstules izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzība daļēji attiecās uz faktiem, kas delegācijas vadībai un apelācijas sūdzības iesniedzējam acīmredzot jau kādu laiku bija zināmi, un daļēji uz faktiem, par kuriem OLAF bija saņēmis informāciju no citām delegācijas amatpersonām, pirms prasītājs pats par tiem ziņoja IDOC vairākus mēnešus pēc tam, kad par tiem nejauši uzzināja. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtais ziņojums neesot daļa no procedūras, kas paredzēta, lai celtu trauksmi par faktiem, kuri var radīt pieņēmumu par nelikumīgām darbībām, kuras ierēdnis konstatē, kā to paredz Civildienesta noteikumu 22.a pants, bet gan esot tikai daļa no ierēdņa savu interešu aizstāvības. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar apgalvot, ka viņš ir trauksmes cēlējs, pat ja šāds statuss varētu būt atbildību mīkstinošs apstāklis attiecībā uz faktiem, kuriem nav nekāda sakara ar viņa ziņotajiem faktiem, pat ja pēdējie minētie izrādītos patiesi.
[..]
317 No visa iepriekš minētā izriet, ka, tā kā neviens no atcelšanas pamatiem, kas iesniegti pret strīdīgo lēmumu, netika apmierināts, apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtie atcelšanas prasījumi, tostarp tie, kas vērsti pret lēmumu, ar kuru noraidīta viņa sūdzība, ir jānoraida. Šajā ziņā Tiesa atsaucas uz Civildienesta tiesas pamatojumu, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 43.–45. punktā.
Par pieteikumu samazināt finansiālās kompensācijas summu, kas tiek prasīta no pieteikuma iesniedzēja
318 Jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs, savos prasījumos prasot, lai tiesa izmantotu Civildienesta noteikumu 22. panta trešajā daļā paredzēto neierobežoto kompetenci un samazinātu strīdīgajā lēmumā noteikto finansiālo atlīdzinājumu, nenorādīja nekādus konkrētus argumentus, kas pamatotu prasīto samazinājumu, izņemot tos, kas ir norādīti viņa atcelšanas prasījumu pamatojumā. Tomēr, kā ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] norādījusi secinājumu lietā Gogos/Komisija (C‑583/08 P, EU:C:2010:118) 60. punktā, strīdos starp Savienību un kādu no tās ierēdņiem tīri finansiāla rakstura aspektos Savienības tiesai nav jāaprobežojas tikai ar attiecīgās rīcības tiesiskuma pārbaudi, bet tā var pārbaudīt arī tās lietderīgumu un tādējādi aizstāt iecēlējinstitūcijas vērtējumu. Šajā ziņā Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otrajā teikumā strīdos, kas saistīti ar finansēm, Savienības tiesai ir piešķirta neierobežota jurisdikcija, kuras ietvaros tā ir tiesīga – pēc savas ierosmes, ņemot vērā visus lietas apstākļus – izvērtēt zaudējumus ex aequo un bono (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt šādu kompetenci var īstenot pat tad, ja šajā ziņā nav iesniegts pieteikums (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:118, 61. punkts), un vēl jo vairāk, ja šāda prasība tiek izvirzīta, nenorādot nevienu konkrētu argumentu, kas to pamatotu. Šajā lietā, lai nodrošinātu procesa sacīkstes rakstura prasību ievērošanu, jautājums par delegācijas administrācijas vadītājas lomu tika plaši apspriests gan pušu rakstiskajos paskaidrojumos, gan tiesas sēdē, it īpaši Vispārējās tiesas uzdotajos jautājumos.
319 No šīm debatēm un lietas materiālos esošajiem dokumentiem izriet, ka delegācijas administrācijas vadītāja nepieprasīja, lai apelācijas sūdzības iesniedzējs atstātu dienesta dzīvokli, bet gan tikai atgādināja viņam par viņa situācijas nelikumību (skat. iepriekš 274. punktu). Pat ja šis apstāklis neliek apšaubīt to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir izdarījis smagu pārkāpumu, pagarinot nelikumīgu sava dienesta dzīvokļa izmantošanu no 2009. gada janvāra līdz 2010. gada augustam (skat. iepriekš 300. punktu), tas liecina, ka, ņemot vērā atbilstošas iniciatīvas trūkumu no delegācijas pārstāves, lai gan tā bija informēta par situāciju, Komisija veicināja tai nodarītā kaitējuma pilnīga apmēra rašanos, lai gan tā būtu varējusi samazināt šī kaitējuma apmēru, jo, šķiet, neviens šķērslis nav kavējis šādu iniciatīvu, it īpaši, ja tā būtu izpaudusies kā prasība apelācijas sūdzības iesniedzējam atbrīvot savu dienesta dzīvokli, jo nebija ievēroti tā apdzīvošanas nosacījumi. Tādējādi, ņemot vērā visus lietas apstākļus, Vispārējā tiesa ex aequo un bono uzskata, ka ir jāsamazina piespriestais Savienībai nodarīto kaitējumu apmērs, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam jāatlīdzina (šajā ziņā skat. spriedumus, 1985. gada 7. novembris, Adams/Komisija, 145/83, EU:C:1985:448, 53. un 54. punkts, un 2007. gada 11. jūlijs, Schneider Electric/Komisija, T‑351/03, EU:T:2007:212, 332. un 334. punkts).
320 Tādēļ saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. pantu jānosaka, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja Eiropas Savienībai nodarītā kaitējuma – pieļaujot smagu pārkāpumu, jo viņš no 2009. gada janvāra nebija veicis nekādus pasākumus, lai atdotu viņam lietošanā nodoto dienesta dzīvokli – apmērs, kas tam jāatlīdzina, ir 80 000 EUR šā sprieduma pasludināšanas datumā, un tas nozīmē, ka vai nu Komisijai ir jāatmaksā apelācijas sūdzības iesniedzējam summas, ieskaitot procentus, kuras viņš jau būtu samaksājis un kuras pārsniegtu šo summu, vai arī Komisijai ir jāpieprasa, lai apelācijas sūdzības iesniedzējs veiktu visus papildu maksājumus, līdz tiek atmaksāta minētā summa. Abos gadījumos pieprasītajiem maksājumiem vai atmaksām jāpieskaita procenti pēc Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktās likmes galvenajām refinansēšanas operācijām, ko aprēķina no šā sprieduma pasludināšanas dienas.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2016. gada 19. jūlija spriedumu lietā HG/Komisija (F‑149/15).
2) HG atlīdzības summu Eiropas Savienībai noteikt 80 000 EUR apmērā šā sprieduma pasludināšanas dienā.
3) Pārējā daļā prasību lietā F‑149/15 noraidīt.
4) HG un Komisija savus tiesāšanās izdevumus lietās F‑149/15, T‑693/16 P, T‑440/18 RENV un T‑693/16 P‑RENV‑RX sedz paši.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 15. decembrī.
[Paraksti]