VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (ceturtā palāta)
2011. gada 21. septembrī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti, kas attiecas uz līgumu LIEN 97‑2011 – Piekļuves atteikums – Jauna pārbaude tiesvedības laikā – Atsevišķas prasības celšana – Intereses celt prasību zudums – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas
Lieta T‑141/05 RENV
Internationaler Hilfsfonds eV, Rozbaha [Rosbach] (Vācija), ko pārstāv H. Kaltenekers [H. Kaltenecker], advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Kosta de Oliveira [P. Costa de Oliveira] un T. Šarfs [T. Scharf], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2005. gada 14. februāra lēmumu, ar kuru Internationaler Hilfsfonds eV tika atteikta pilnīga piekļuve lietas materiāliem, kas attiecas uz līgumu LIEN 97‑2011.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Prasītāja Internationaler Hilfsfonds eV ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta nevalstiska organizācija, kas darbojas humānās palīdzības jomā. 1998. gada 28. aprīlī tā ar Eiropas Kopienu Komisiju parakstīja līgumu LIEN 97‑2011 (turpmāk tekstā – “līgums”) par medicīniskās palīdzības programmas, ko [prasītāja] organizēja Kazahstānā, līdzfinansējumu.
2 1999. gada 1. oktobrī Komisija vienpusēji izbeidza līgumu, un pēc šīs līguma izbeigšanas tā 2001. gada 6. augustā informēja prasītāju par savu lēmumu atgūt zināmu tai saskaņā ar šī līguma izpildi izmaksātu summu.
3 2002. gada 9. martā prasītāja iesniedza Komisijai pieteikumu ar mērķi iegūt piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz līgumu. Tā kā šis pieteikums tika apmierināts daļēji, prasītāja Komisijas priekšsēdētājam adresētajā 2002. gada 11. jūlija vēstulē lūdza pilnīgu piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz līgumu. Tā kā šis prasītājas pieteikums netika pilnībā apmierināts, tā iesniedza sūdzību Eiropas ombudam – reģistrētu ar references numuru 1874/2003/GG –, apgalvojot, ka Komisija atsakās tai piešķirt pilnīgu piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz līgumu.
4 Kad ombuds 2004. gada 15. jūlijā Komisijai iesniedza ieteikuma projektu un Komisija 2004. gada 12. un 21. oktobrī iesniedza ombudam detalizētu atzinumu, pēdējais minētais 2004. gada 14. decembrī pieņēma galīgo lēmumu, kurā, pauzdams kritisku piezīmi, konstatēja, ka fakts, ka Komisija nav norādījusi vērā ņemamus iemeslus, ar kuriem varētu pamatot tās atteikumu piešķirt prasītājai piekļuvi vairākiem dokumentiem, kas attiecas uz līgumu, ir uzskatāms par sliktas pārvaldības paraugu.
5 2004. gada 22. decembrī, pamatojoties uz ombuda 2004. gada 14. decembra galīgajā lēmumā izdarītajiem secinājumiem, prasītāja nosūtīja Komisijas priekšsēdētājam jaunu pieteikumu par pilnīgas piekļuves piešķiršanu dokumentiem, kas attiecas uz līgumu. 2005. gada 14. februāra vēstulē (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija atbildēja uz šo pieteikumu un šajā ziņā nolēma nenodot prasītājas rīcībā citus dokumentus kā vien tos, kuriem tai līdz šim jau bija piešķirta piekļuve.
Tiesvedības un lietas dalībnieku prasījumi
Tiesvedība pirmajā instancē
6 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2005. gada 11. aprīlī, prasītāja cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Šī prasība tika reģistrēta ar lietas numuru T‑141/05. Kad Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību, šī tiesa ar 2008. gada 5. jūnija spriedumu lietā T‑141/05 Internationaler Hilfsfonds/Komisija (Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑84.* lpp.) prasītājas prasību noraidīja kā nepieņemamu.
Apelācija Tiesā
7 Kad prasītāja saskaņā ar Tiesas Statūtu 56. pantu iesniedza apelācijas sūdzību, Tiesa ar 2010. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑362/08 P Internationaler Hilfsfonds/Komisija (Krājums, I‑669. lpp.) atcēla iepriekš 6. punktā minēto 2008. gada 5. jūnija spriedumu lietā Internationaler Hilfsfonds/Komisija, noraidīja Vispārējai tiesai izvirzīto Komisijas iebildi par nepieņemamību un nodeva lietu atpakaļ izskatīšanai minētajai tiesai, lai tā lemtu par prasītājas prasījumiem ar mērķi panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
Tiesvedība Vispārējai tiesai atpakaļ nodotajā lietā
8 Pēc lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai tā sākotnēji tika nodota agrākajai otrajai palātai. Kad Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tā tika nodota ceturtajai palātai.
9 Ar 2010. gada 23. marta vēstuli atbilstoši Reglamenta 119. panta 2. punktam Vispārējās tiesas sekretārs informēja lietas dalībniekus, ka tiek atsākts rakstveida process tajā stadijā, kādā tas bija, kad tika taisīts spriedums par lietas nodošanu atpakaļ, un līdz ar to aicināja Komisiju iesniegt iebildumu rakstu.
10 2010. gada 5. maijā Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza procesuālu dokumentu, kas pēc agrākās otrās palātas priekšsēdētāja lēmuma tika pievienots lietas materiāliem kā lūgums izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas, kurā ir ietverts pieteikums par procesa organizatorisko pasākumu noteikšanu.
11 2010. gada 22. jūnijā prasītāja iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā apsvērumus par lūgumu izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas.
12 Ar 2010. gada 19. jūlija vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2010. gada 20. jūlijā, prasītāja atbilstoši Reglamenta 48. panta noteikumiem izvirzīja jaunus pamatus nolūkā iekļaut savā argumentācijā attiecībā uz šo prasību argumentus, kas šķietami līdzinājās tiem, kuriem Vispārējā tiesa piekrita 2010. gada 7. jūlija spriedumā lietā T‑111/07 Agrofert Holding/Komisija (Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑128.* lpp.).
13 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību tādēļ, ka tai vairs nav priekšmeta;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt lūgumu izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas, kas izriet no apgalvojuma, ka prasībai vairs neesot priekšmeta;
– atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl Komisija tai ir atteikusi pilnīgu piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz līgumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Lietas dalībnieku argumenti
15 Lūgumā izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas Komisija atgādina, ka ar 2009. gada 28. un 31. augusta vēstulēm prasītāja ir iesniegusi jaunu pieteikumu par pilnīgu piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz līgumu. Tā precizē, ka ar 2009. gada 9. oktobra vēstuli esot uz šo lūgumu atbildējusi, norādīdama, ka esot nolēmusi piešķirt prasītājai plašāku, bet ne pilnīgu piekļuvi minētajiem dokumentiem. Komisija piebilst, ka 2009. gada 15. oktobra vēstulē prasītāja esot tai lūgusi pārskatīt savu 2009. gada 9. oktobra atbildi. Tā precizē, ka sākotnēji 2009. gada 1. decembra vēstulē tā esot norādījusi, ka tai diemžēl neesot iespējas šajā datumā sniegt galīgu atbildi uz šo lūgumu. Komisija tomēr norāda, ka vēlāk ar 2010. gada 29. aprīļa vēstuli tā pēc jaunas detalizētas katra līguma dokumenta, kuriem pieeja prasītājai līdz tam bija atteikta, pārbaudes pieņēma lēmumu, ar kuru tā prasītājai piešķīra vēl plašāku, bet ne pilnīgu piekļuvi minētajiem dokumentiem (turpmāk tekstā – “2010. gada 29. aprīļa lēmums”). Visbeidzot, tā vērsa uzmanību uz to, ka prasītāja iesniedza prasību atcelt [Komisijas] 2009. gada 9. oktobra un 1. decembra lēmumus, kura Vispārējās tiesas kancelejā tika reģistrēta ar lietas numuru T‑36/10.
16 Tādējādi Komisija uzskata, ka pēc 2010. gada 29. aprīļa lēmuma prasītājai vairs nav intereses celt prasību par šo lietu. Komisija faktiski apgalvo, ka, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa nolemtu atcelt apstrīdēto lēmumu, tas nekādā veidā neizmainītu prasītājas situāciju tiktāl, ciktāl Komisijai tad būtu pienākumus pārskatīt prasītājas pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz līgumu. Tomēr Komisija tieši to esot izdarījusi, kad izskatījusi jauno 2009. gada 28. un 31. augusta vēstulēs ietverto pieteikumu šajā ziņā, un noslēgusi šo izskatīšanu, pieņemot 2010. gada 29. aprīļa lēmumu. Šajos apstākļos Vispārējās tiesas lēmums par lietas būtību šajā lietā prasītājai nesniegtu nekādu papildu labumu.
17 Tomēr Komisija apgalvo, ka apzinās faktu, ka šīs prasības noraidījums tāpēc, ka tai vairs nav priekšmeta, varētu pamudināt prasītāju celt prasību par 2010. gada 29. aprīļa lēmumu. Tādējādi procesuālās ekonomijas labad tā ierosina Vispārējai tiesai ļaut prasītājai izskaidrot, kādas no tās viedokļa ir 2010. gada 29. aprīļa lēmuma pieņemšanas sekas attiecībā uz šīs tiesvedības turpināšanu, vai pat pielāgot tās šajā prasībā izvirzītos prasījumus un pamatus nolūkā ņemt vērā minēto lēmumu kā jaunu faktu.
18 Apsvērumos par lūgumu izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas prasītāja apgalvo, ka, pirmkārt, tai joprojām ir interese celt prasību attiecībā uz šo tiesvedību, īpaši, lai aizsargātu savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šajā ziņā tā atgādina, ka, kaut gan tā šo prasību iesniedza 2005. gadā, pēc Komisijas izvirzītās iebildes par nepieņemamību un Vispārējās tiesas lēmuma – nepamatoti – atzīt šo prasību par nepieņemamu (iepriekš 6. punkts), tai joprojām nav iespējams uzzināt apstākļus, kuru dēļ tika pieņemts lēmums, ar kuru Komisija vienpusēji un negaidīti izbeidza līgumu. Tā piebilst, ka kopš līguma izbeigšanas 1999. gadā Komisija rada šķēršļus, lai tā nevarētu iepazīties ar visiem atbilstošajiem līguma dokumentiem un šādi saprast minētās līguma izbeigšanas iemeslus. Šī situācija to kavējot iesniegt visus tās aizstāvībai vajadzīgos dokumentus Beļģijas valsts tiesā, kurā Komisija ir vērsusies nolūkā panākt, ka tiek atmaksāta konkrēta summa, kas sākotnēji izmaksāta saistībā ar līguma izpildi. Turklāt prasītājas interese celt prasību ir aizsargāta ar iepriekš 7. punktā minēto 2010. gada 26. janvāra spriedumu lietā Internationaler Hilfsfonds/Komisija, saskaņā ar kuru Tiesa esot uzdevusi Vispārējai tiesai izskatīt lietu pēc būtības, nevis konstatēt, ka tiesvedība lietā ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas.
19 Otrkārt, prasītāja norāda, ka, ņemot vērā Reglamenta noteikumus un judikatūru, tās šajā prasībā izvirzītie prasījumi un pamati nevarot tikt pielāgoti, jo jauno aktu, uz kuru balstās Komisija, neesot pieņēmusi trešā persona, bet gan pati atbildētāja. Līdz ar to tā informē Vispārējo tiesu, ka ir nolēmusi celt prasību atcelt 2010. gada 29. aprīļa lēmumu.
20 Treškārt, prasītāja lūdz Vispārējo tiesu apvienot šo lietu ar lietu T‑36/10 (skat. iepriekš 15. punktu), lai tiktu izskatīti visi pamati, kas ir izvirzīti šo divu prasību pamatošanai. Turklāt tā lūdz Vispārējo tiesu atbilstoši Reglamenta 77. panta d) punktam pēc savas iniciatīvas apturēt tiesvedību šajās divās izskatāmajās lietās tik ilgi, kamēr tiks taisīts spriedums par prasību atcelt 2010. gada 29. aprīļa lēmumu, kuru tā ir nolēmusi celt (skat. iepriekš 19. punktu).
Vispārējās tiesas vērtējums
21 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja kāds lietas dalībnieks to pieprasa, Vispārējā tiesa var lemt par procesa jautājumu, neizskatot lietu pēc būtības. Šajā gadījumā, ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. maija lūgumu izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas un prasītājas 2010. gada 22. jūnija apsvērumus par šo lūgumu un tā kā Vispārējā tiesa uzskata, ka no lietas dokumentiem ir ieguvusi pietiekamu skaidrību, procesa jautājums ir jāizlemj bez procesa mutvārdu daļas atbilstoši Reglamenta 114. panta 3. un 4. punktam.
22 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ikvienas prasības pamatā ir jābūt attiecīgā prasītāja interesei celt prasību (Tiesas 1987. gada 18. marta rīkojums lietā 13/86 von Bonkewit‑Lindner/Parlaments, Recueil, 1417. lpp. 6. punkts, un 1987. gada 24. septembra rīkojums lietā 134/87 Vlachou/Revīzijas palāta, Recueil, 3633. lpp., 8. punkts). Intereses celt prasību neesamība ir viens no absolūtiem šķēršļiem tiesas procesam, kuru pastāvēšanu Vispārējā tiesa var pārbaudīt pēc savas ierosmes (Tiesas 1987. gada 7. oktobra rīkojums lietā 108/86 D.M./Padome un EESK, Recueil, 3933. lpp., 10. punkts; Vispārējās tiesas 1993. gada 18. februāra spriedums lietā T‑45/91 Mc Avoy/Parlaments, Recueil, II‑83. lpp., 22. punkts, un 2000. gada 20. septembra spriedums lietā T‑261/97 Orthmann/Komisija, Recueil‑FP, I‑A‑181. un II‑829. lpp., 31. punkts).
23 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā iepriekš 22. punktā minēto judikatūru, ja Tiesa lietu nodod atpakaļ Vispārējai tiesai, nevar atkāpties no principa, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa var lemt par lūgumu izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas, kas attiecas uz tādu absolūtu šķērsli tiesas procesam kā intereses celt prasību neesamība. Līdz ar to ir jānoraida prasītājas arguments, kas ir pamatots ar to, ka, ņemot vērā iepriekš 7. punktā minēto 2010. gada 26. janvāra spriedumu lietā Internationaler Hilfsfonds/Komisija, Tiesa esot uzdevusi Vispārējai tiesai izskatīt lietu pēc būtības, nevis konstatēt, ka tiesvedība lietā ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas.
24 Otrkārt, ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka prasības pieņemamības nosacījumus, izņemot atšķirīgo jautājumu par intereses celt prasību zudumu, novērtē prasības celšanas brīdī (skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 21. marta spriedumu lietā T‑131/99 Shaw un Falla/Komisija, Recueil, II‑2023. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr pareizas tiesvedības interesēs šis apsvērums saistībā ar prasības pieņemamības vērtējuma brīdi netraucē Vispārējai tiesai konstatēt, ka gadījumā, kad prasītājs, kuram sākotnēji bija interese celt prasību, ir zaudējis jebkādu personīgu interesi apstrīdētā lēmuma atcelšanā tāda notikuma dēļ, kas sekojis minētās prasības celšanai, prasības izskatīšana ir jāizbeidz. Faktiski, lai prasītājs varētu uzturēt prasību par lēmuma atcelšanu, tam attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu ir jāsaglabā personīga interese (Vispārējās tiesas 2005. gada 17. oktobra rīkojums lietā T‑28/02 First Data u.c./Komisija, Krājums, II‑4119. lpp., 36. un 37. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑301/01 Alitalia/Komisija, Krājums, II‑1753. lpp., 37. punkts). Ja šādas intereses nav, Vispārējās tiesas nolēmums par lietas būtību nevarētu viņam dot nekādu labumu (Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑362/05 P Wunenburger/Komisija, Krājums, I‑4333. lpp., 43. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 19. janvāra spriedums apvienotajās lietās T‑355/04 un T‑446/04 Co‑Frutta/Komisija, Krājums, II‑1. lpp., 44. punkts).
25 Turklāt no Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 4. panta 7. punkta – atbilstoši kuram šī panta 1.–3. punktā noteiktie izņēmumi ir spēkā tik ilgi, kamēr aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu – noteikumiem izriet, ka persona var iesniegt jaunu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kuriem iepriekš piekļuve tika atteikta. Šāds pieteikums uzliek pienākumu attiecīgajai iestādei noskaidrot, vai iepriekšējais piekļuves atteikums, ņemot vērā pa šo laiku notikušās izmaiņas tiesiskajā vai faktiskajā situācijā, joprojām ir pamatots (2010. gada 26. janvāra spriedums lietā Internationaler Hilfsfonds/Komisija, minēts iepriekš 7. punktā, 56.–57. punkts). Šādos apstākļos šī iestāde nevar uz šādiem jauniem pieteikumiem par piekļuvi minētajiem dokumentiem reaģēt vienīgi ar iebildi, ka šī piekļuve ir tikusi atteikta iepriekš (2010. gada 26. janvāra spriedums lietā Internationaler Hilfsfonds/Komisija, minēts iepriekš 7. punktā, 59. punkts).
26 Šajā gadījumā lietas dalībnieki neapstrīd, ka datumā, kad tika iesniegta prasība šajā lietā, apstrīdētais lēmums prasītāju nelabvēlīgi ietekmēja, jo tajā bija ietverts atteikums piešķirt tai piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz līgumu. Tātad prasītāja šajā datumā bija personīgi ieinteresēta, lai apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, liekot Komisijai pārskatīt prasītājas pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.
27 Tomēr nav apstrīdams, ka ar vēstulēm 2009. gada 28. un 31. augustā, t.i., pēc prasības celšanas šajā lietā, prasītāja iesniedza jaunu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kuri attiecas uz līgumu un kuriem piekļuve tai joprojām bija atteikta. Atbilstoši iepriekš 25. punktā minētajai judikatūrai šī jaunā pieteikuma iesniegšanas dēļ bija vajadzīga jauna attiecīgo dokumentu pārbaude. Turklāt Vispārējā tiesa konstatē, ka, atbildot uz šo jauno pieteikumu, kā arī uz prasītājas 2009. gada 15. oktobra vēstuli, Komisija savos 2009. gada 9. oktobra un 2010. gada 29. aprīļa lēmumos piešķīra prasītājai arvien plašāku, bet ne pilnīgu piekļuvi minētajiem dokumentiem. Precīzāk, ir jānorāda, ka atbilstoši šī sprieduma 25. punktā minētajai judikatūrai 2010. gada 29. aprīļa lēmums tika pieņemts pēc jaunā pieteikuma izskatīšanas, kuras laikā Komisija secināja, ka iepriekšējais piekļuves atteikums dažiem no attiecīgajiem dokumentiem vairs nebija pamatots, savukārt attiecībā uz citiem tas ir saglabājams.
28 Tādēļ ir jākonstatē, ka, lai arī 2010. gada 29. aprīļa lēmumā Komisija skaidri neizšķīrās par apstrīdētā lēmuma atsaukšanu, 2010. gada 29. aprīļa lēmums tika pieņemts pēc jaunā pieteikuma par piekļuvi nepieejamajiem dokumentiem: tas pamudināja Komisiju aktualizēt iemeslus vai pat atkāpties no iemesliem, ar kuriem tā bija pamatojusi savu iepriekšējo piekļuves atteikumu minētajiem dokumentiem, un tāpēc 2010. gada 29. aprīļa lēmums ietekmes ziņā uz prasītāju aizstāja apstrīdēto lēmumu (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑47/05 Angé Serrano u.c./Parlaments, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑0000.* lpp., 88. punkts).
29 Šādos apstākļos, pirmkārt, ir jānorāda, ka, pieņemot, ka Vispārējā tiesa nolemtu apstrīdēto lēmumu atcelt, Komisijai, ņemot vērā LESD 266. panta noteikumus, kā tā pati atzīst (skat. iepriekš 16. punktu), būtu pienākums pārskatīt prasītājas pieteikumu par pilnīgu piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz līgumu. Tādējādi ir jākonstatē, ka, veicot šādu pārskatīšanu, tā varētu pieņemt vai nu 2010. gada 29. aprīļa lēmumam identisku lēmumu, vai arī – gadījumā, ja pēc minētā lēmuma pieņemšanas būtu notikušas izmaiņas tiesiskajā vai faktiskajā situācijā – lēmumu, kas prasītājai būtu labvēlīgāks.
30 Tāpat ir jānorāda, ka no prasītājas apsvērumiem par lūgumu izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas izriet, ka tā uzskatīja, ka pēc Komisijas 2010. gada 29. aprīļa lēmuma pieņemšanas nav varējusi pielāgot savus šajā lietā izvirzītos prasījumus un pamatus nolūkā ņemt vērā minēto lēmumu. Turpretim, kā tā minētajos apsvērumos informēja Vispārējo tiesu, tā 2010. gada 9. jūlijā, pamatojoties uz LESD 263. pantu, Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza prasības pieteikumu – reģistrētu ar lietas numuru T‑300/10 – par 2010. gada 29. aprīļa lēmuma atcelšanu.
31 Ņemot vērā iepriekš 29. un 30. punktā izklāstītos apsvērumus, tomēr ir jākonstatē, ka, pat ja Vispārējā tiesa nolemtu apstrīdēto lēmumu atcelt, šāda atcelšana nedotu prasītājai nekādu papildu labumu salīdzinājumā ar to, kādu tā varētu gūt no iespējamas 2010. gada 29. aprīļa lēmuma atcelšanas lietā T‑300/10.
32 Turklāt pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītāja, šāda konstatācija nevar apdraudēt tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
33 Faktiski atbilstoši Nicā 2000. gada 7. decembrī proklamētās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.) – kurai kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās 2009. gada 1. decembrī saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem – 47. panta noteikumiem ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, lai tās lieta varētu tikt izskatīta taisnīgi, atklāti un saprātīgā termiņā.
34 Šajā gadījumā ir jānorāda, pirmkārt, ka no Reglamenta 48. panta 2. punkta izriet, ka jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā ir atļauta, ja tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, un, otrkārt, ka no judikatūras neizriet, ka, lai prasītājam būtu tiesības pielāgot savus prasījumus un pamatus, ko tas ir izvirzījis prasībā par lēmumu, kas pēc tam ir ticis aizstāts ar jaunu lēmumu, par jauno tiesību aktu vai jauno faktu ir jābūt atbildīgai trešajai personai. Faktiski no judikatūras, kas turklāt ir minēta Komisijas lūgumā izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas, skaidri izriet ka, ja lēmums tiesvedības gaitā tiek aizstāts ar citu lēmumu, kuram ir tas pats priekšmets, tas ir jāuzskata par jaunu faktu, kas ļauj prasītājam pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Šī pielāgošana tādējādi ļauj prasītājam saglabāt interesi celt prasību attiecībā uz prasību, kas ir celta pirms jaunā notikuma iestāšanās. Faktiski, nosakot prasītājam pienākumu iesniegt jaunu prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un nebūtu ievērota procesuālās ekonomijas prasība. Turklāt nebūtu taisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta prasības pieteikumā, kurš Savienības tiesā iesniegts par lēmumu, varētu pielāgot apstrīdēto lēmumu vai to aizstāt ar citu lēmumu un attiecīgajā instancē pamatoties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai otram lietas dalībniekam liegtu iespēju paplašināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus saistībā ar vēlāku lēmumu vai iesniegt par to papildu prasījumus un izvirzīt papildu pamatus (Tiesas 1982. gada 3. marta spriedums lietā 14/81 Alpha Steel/Komisija, Recueil, 749. lpp., 8. punkts, un 1988. gada 14. jūlija spriedums lietā 103/85 Stahlwerke Peine‑Salzgitter/Komisija, Recueil, 4131. lpp., 11. un 12. punkts; Vispārējās tiesas 2000. gada 3. februāra spriedums apvienotajās lietās T‑46/98 un T‑151/98 CCRE/Komisija, Recueil, II‑167. lpp., 33. punkts).
35 Līdz ar to ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko liek noprast prasītāja, tai bija tiesības pēc 2010. gada 29. aprīļa lēmuma pieņemšanas vai nu aktualizēt savus šajā prasībā izvirzītos prasījumus un pamatus nolūkā ņemt vērā minēto lēmumu, kas, kā tika secināts iepriekš 28. punktā, aizstāja apstrīdēto lēmumu, vai arī celt prasību par šo lēmumu.
36 Kā tika norādīts iepriekš 30. punktā, prasītāja iesniedza prasību par 2010. gada 29. aprīļa lēmumu un tādējādi faktiski īstenoja savas ar LESD 263. pantu pamatotās tiesības apstrīdēt šī lēmuma likumību Savienības tiesā. Prasītājas izvirzītais pamats, proti, prettiesiskums, kurš, kā tā apgalvo, izpaužas Komisijas atteikumā piešķirt tai pilnīgu piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz līgumu, tādējādi varēs tikt izskatīts Savienības tiesā taisnīgi, atklāti un saprātīgā termiņā, sākot no datuma, kurā tiks iesniegts prasības pieteikums šajā jaunajā lietā.
37 Otrkārt, lai gan prasītāja savos apsvērumos par lūgumu izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas nav izvirzījusi iebildumus par šo tēmu, ir jānorāda, ka šīs lietas izskatīšanu nevar pamatot ne ar mērķi novērst pārmestā prettiesiskuma atkārtošanos, ne arī ar mērķi atvieglot iespējamu prasību celšanu par zaudējumu atlīdzību, jo šos mērķus var panākt, izskatot prasību par 2010. gada 29. aprīļa lēmumu (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 10. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08 Ryanair/Komisija, Krājums, II‑5723. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, atbilstoši pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas prasībām tādējādi ir jākonstatē, ka pēc šīs prasības celšanas, kurai sekoja 2010. gada 29. aprīļa lēmuma pieņemšana un prasības celšana par šī lēmuma atcelšanu (skat. iepriekš 30. punktu), prasītāja ir zaudējusi jebkādu personīgu interesi apstrīdētā lēmuma atcelšanā. Šai prasībai tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret apstrīdēto lēmumu, tādējādi ir zudis priekšmets.
39 No tā izriet, ka, tā kā nav vajadzības noteikt procesa organizatoriskos pasākumus, lai vaicātu prasītājai, vai tā vēlas aktualizēt savus šajā lietā izvirzītos prasījumus un pamatus, apturēt tiesvedību šajā lietā un lietā T‑36/10, noskaidrot, vai ir jāapvieno šīs divas lietas, un, visbeidzot, izvērtēt jaunā pamata, ko prasītāja izvirzīja savā 2010. gada 20. jūlija vēstulē (skat. iepriekš 12. punktu), pieņemamību, ir jāsecina, ka vairs nav vajadzības par šo prasību taisīt spriedumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
40 Ir jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 87. panta 6. punktam, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem.
41 Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka prasītāja – atbilstoši savām tiesībām – nolēma iesniegt jaunu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kuri attiecas uz līgumu un kuriem piekļuve tai iepriekš tika atteikta, tāpēc Komisija, ievērojot savu pienākumu pārbaudīt, vai iepriekšējais piekļuves atteikums joprojām ir pamatots, ņemot vērā pa šo laiku notikušās izmaiņas tiesiskajā vai faktiskajā situācijā (skat. iepriekš 25. punktā minēto judikatūru), pieņēma 2010. gada 29. aprīļa lēmumu, kas, kā tika secināts iepriekš 28. punktā, aizstāja apstrīdēto lēmumu.
42 Turklāt, kā tika norādīts iepriekš 30. punktā, prasītāja pretēji iepriekš 34. punktā minētajai judikatūrai kļūdaini uzskatīja, ka tā nevarēja pielāgot savus šajā lietā izvirzītos prasījumus un pamatus nolūkā ņemt vērā 2010. gada 29. aprīļa lēmumu, kas viņai esot ļāvis saglabāt interesi celt prasību šajā lietā. Jāpiebilst arī, ka tā, pamatojoties uz LESD 263. pantu, nolēma celt prasību par šo pēdējo lēmumu, kas, kā tika secināts iepriekš 38. un 39. punktā, izraisīja to, ka tā zaudēja savu interesi celt prasību šajā lietā.
43 Šādos apstākļos prasītājai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) vairs nav pamata lemt par Internationaler Hilfsfonds eV prasījumiem atcelt Eiropas Komisijas 2005. gada 14. februāra lēmumu, ar ko ir noraidīts tās pieteikums par piekļuvi lietas materiāliem, kas attiecas uz līgumu LIEN 97‑2011;
2) Internationaler Hilfsfonds eV sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Izdots Luksemburgā 2011. gada 21. septembrī.