VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2021. gada 6. oktobrī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “Muresko” – Agrākas valsts vārdiskas preču zīmes “Muresko” – Pretendēšana uz agrāku valsts preču zīmju agrāku izcelsmi pēc Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas – Regulas (ES) 2017/1001 39. un 40. pants – Agrāku valsts preču zīmju reģistrācija, kas ir beigusies pretendēšanas uz agrāku izcelsmi dienā
Lietā T‑32/21
Daw SE, reģistrēta Augšramštatē [Ober‑Ramstadt] (Vācija), ko pārstāv A. Haberl, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv E. Markakis, pārstāvis,
atbildētājs,
par prasību par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 25. novembra lēmumu lietā R 1686/2020‑4 saistībā ar pieteikumu par pretendēšanu uz identisku agrāku vārdisku preču zīmju agrāku izcelsmi attiecībā uz Eiropas Savienības vārdisku preču zīmi Nr. 15465719 “Muresko”,
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], tiesneši F. Šalīns [F. Schalin] un P. Škvaržilova‑Pelcla [P. Škvařilová‑Pelzl] (referente),
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 22. janvārī,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 30. martā,
ņemot vērā, ka puses trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēmusi, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
Lietas dalībnieku prasījumi
9 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– uzdot EUIPO reģistrēt strīdīgo pretendēšanu saistībā ar attiecīgo Eiropas Savienības preču zīmi;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
10 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
11 Prasītāja neapstrīd, ka brīdī, kad tā EUIPO iesniedza strīdīgo pieteikumu par pretendēšanu, Polijas un Vācijas preču zīmju reģistrācija bija beigusies, kā pārbaudītāja to ir norādījusi 2020. gada 10. februāra paziņojuma vēstulē.
12 Šīs prasības pamatojumam tā būtībā izvirza tikai vienu pamatu par Apelācijas padomes pieļautu tiesību kļūdu, kas izrietot no pārāk šauras Regulas 2017/1001 40. panta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 39. pantu, interpretācijas apstrīdētā lēmuma 12. punktā, saskaņā ar kuru identiskai agrākai valsts preču zīmei būtu jābūt reģistrētai un būtu jābūt spēkā pretendēšanas uz agrāku izcelsmi dienā. Kļūdainās interpretācijas rezultātā Apelācijas padome esot nepamatoti noraidījusi tās apelācijas sūdzību tā vietā, lai atceltu pārbaudītājas lēmumu par strīdīgā pieteikuma par pretendēšanu noraidīšanu un reģistrētu minēto pretendēšanu attiecībā uz aplūkoto Eiropas Savienības preču zīmi.
13 Prasītāja būtībā apgalvo, ka identiskas agrākas valsts preču zīmes, kuras reģistrācija ir beigusies, īpašniekam joprojām ir tiesības pretendēt uz tās agrāku izcelsmi par labu ikvienai reģistrācijai pieteiktai vai vēlāk reģistrētai Eiropas Savienības preču zīmei, ja brīdī, kad tā iesniedz pieteikumu par pretendēšanu, cits pieteikums par pretendēšanu, kas balstīts uz to pašu valsts preču zīmi, ir ticis apmierināts attiecībā uz citu Eiropas Savienības preču zīmi.
[..]
18 EUIPO nepiekrīt prasītājas argumentiem un lūdz prasību noraidīt kā acīmredzami nepamatotu.
19 Prasītāja ar vienīgo izvirzīto pamatu uzdod jautājumu par Regulas 2017/1001 40. panta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 39. pantu, uz kuru tajā ir atsauce, interpretāciju, lai noskaidrotu, vai tādas Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, attiecībā uz kuru ir ticis apmierināts pieteikums par pretendēšanu uz identiskas agrākas valsts preču zīmes agrāku izcelsmi, var atsaukties uz prezumpciju par agrākas valsts preču zīmes reģistrācijas saglabāšanos par labu citai Eiropas Savienības preču zīmei, attiecībā uz kuru ir ticis iesniegts pieteikums par pretendēšanu uz agrākas valsts preču zīmes agrāku izcelsmi pēc tam, kad šīs pēdējās minētās preču zīmes reģistrācija ir beigusies.
[..]
22 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai interpretētu Savienības tiesību normas, ir jāņem vērā ne tikai to formulējums, bet arī to konteksts un tajā tiesiskajā regulējumā izvirzītie mērķi, kurā šīs normas ir ietvertas (skat. spriedumus, 2018. gada 11. jūlijs, COBRA, C‑192/17, EU:C:2018:554, 29. pants un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 28. janvāris, Komisija/Itālija (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑122/18, EU:C:2020:41, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Turklāt no judikatūras izriet, ka atkāpi ietverošas tiesību normas ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, Pensionsversicherungsanstalt (Profesionālās darbības beigšana pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas), C‑32/19, EU:C:2020:25, 38. punkts un tajā minētā judikatūra). To seku dēļ, kādas ir pretendēšanai uz identiskas agrākas valsts preču zīmes agrāku izcelsmi, piemērojot Regulas 2017/1001 39. un 40. pantu, kuri veido atkāpi no principa, saskaņā ar kuru šādas preču zīmes īpašniekam zustu ar šo preču zīmi piešķirtās tiesības gadījumā, ja tās reģistrācija netiktu atjaunota, nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai šāds pieteikums par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi varētu tikt apmierināts, ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē attiecībā uz aplūkoto preču zīmju identiskuma nosacījumu skat. spriedumu, 2012. gada 19. janvāris, Shang/ITSB (“justing”), T‑103/11, EU:T:2012:19, 17. punkts).
24 Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas 2017/1001 40. panta 1. punktu identiska agrāka valsts preču zīme, uz kuras agrāku izcelsmi pretendē Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, atbilstoši dažādām valodu versijām ir dalībvalstī “reģistrēta” preču zīme vai ir preču zīme, “kura ir reģistrēta” dalībvalstī.
25 Šis formulējums īstenības izteiksmes tagadnē skaidri norāda, ka identisku agrāku valsts preču zīmi, uz kuras agrāku izcelsmi pretendē par labu Eiropas Savienības preču zīmei, reģistrē brīdī, kad tiek iesniegts pieteikums par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi.
26 Tādējādi – lai izvairītos no tā, ka pieteikuma par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi pamatošanai varētu atsaukties uz preču zīmes izmantošanu vien – prasītāja būtībā nevar pamatoti apgalvot, ka Regulas 2017/1001 40. pantā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 39. pantu, esot vienīgi prasīts, lai agrākā valsts preču zīme būtu reģistrēta konkrētā brīdī pagātnē.
27 Otrkārt, šādu Regulas 2017/1001 40. panta gramatisko interpretāciju apstiprina konteksts, kurā iekļaujas šis pants. Proti, saskaņā ar 40. panta 4. punktu minētais pants ir jāpiemēro kopsakarā ar šīs pašas regulas 39. panta 3. punktu. No šīs pēdējās minētās tiesību normas, kā tā ir interpretēta judikatūrā, izriet, ka pretendēšanas uz identiskas agrākas valsts preču zīmes agrāku izcelsmi vienīgās sekas ir tādas, ka tādas Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam, attiecībā uz kuru pieteikums par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi ir ticis apmierināts, gadījumā, ja viņš atteiktos no agrākās valsts preču zīmes vai ļautu beigties tās reģistrācijai, saglabātos tādas pašas tiesības, kādas viņam būtu, ja agrākā preču zīme joprojām būtu reģistrēta (spriedumi, 2012. gada 19. janvāris, “justing”, T‑103/11, EU:T:2012:19, 17. punkts, un 2013. gada 20. februāris, Langguth Erben/ITSB (”MEDINET”), T‑378/11, EU:T:2013:83, 28. punkts).
28 Pretendēšanas uz valsts preču zīmes agrāku izcelsmi pēc Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas sistēma, kāda tā izriet no Regulas 2017/1001 40. panta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 39. panta 3. punktu, tādējādi ir balstīta uz principu, ka agrākās valsts preču zīmes īpašnieks neatteiksies no šīs preču zīmes vai neļaus tās reģistrācijai beigties, pirms ir apmierināts viņa iesniegtais pieteikums par pretendēšanu uz agrāko izcelsmi par labu Eiropas Savienības preču zīmei, un tas a fortiori nozīmē, ka šī pieteikuma par pretendēšanu iesniegšanas dienā identiskas agrākās preču zīmes reģistrācija vēl nebūs beigusies.
29 Šī Regulas 2017/1001 40. panta interpretācija ir saderīga ar EUIPO veikto šī panta praktisko piemērošanu, kāda tā ir raksturota EUIPO pārbaudes pamatnostādņu B daļas 2. iedaļas 13.2. punktā, saskaņā ar kuru “[šim pēdējam minētajam] ir jāpārliecinās, pirmkārt, ka agrākā preču zīme bija reģistrēta [Eiropas Savienības preču zīmes] reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī, un, otrkārt, ka agrākā reģistrācija nebija zaudējusi spēku brīdī, kad tika iesniegs pieteikums par pretendēšanu”, un saskaņā ar kuru “ja agrākā reģistrācija pieteikuma par pretendēšanu iesniegšanas brīdī ir zaudējusi spēku, uz agrāku izcelsmi nevar pretendēt pat tad, ja attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos preču zīmju jomā paredzēts sešu mēnešu “labvēlības” periods reģistrācijas atjaunošanai”.
30 Treškārt, minētā Regulas 2017/1001 40. panta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 39. panta 3. punktu, interpretācija atbilst pretendēšanas uz valsts preču zīmes agrāku izcelsmi pēc Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas sistēmas mērķim, kas ir ļaut identisku valsts un Eiropas Savienības preču zīmju īpašniekiem padarīt racionālu savu preču zīmju portfeli, saglabājot savas agrākās tiesības. Proti, tiklīdz ir apmierināts pieteikums par pretendēšanu uz identiskas agrākas valsts preču zīmes agrāku izcelsmi attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi, īpašnieks var ļaut beigties pirmās minētās preču zīmes reģistrācijai, vienlaikus attiecībā uz otro minēto preču zīmi joprojām baudot tādas pašas tiesības, kādas tam būtu, ja pirmā minētā preču zīme joprojām būtu reģistrēta (skat. šī sprieduma 27. punktu).
31 Saskaņā ar šo mērķi un kā izriet no Regulas 2017/1001 39. panta 3. un 4. punkta formulējuma, kas ir jāinterpretē šauri (skat. šī sprieduma 23. punktu), šī prezumpcija par to, ka saglabājas ar identisku agrāku valsts preču zīmi saistītās tiesības, nav piemērojama vispārīgi, kā apgalvo prasītāja, bet tikai par labu identiskai Eiropas Savienības preču zīmei un identiskām precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pieteikums par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi ir ticis apmierināts, un gadījumā, ja identiskas agrākās valsts preču zīmes reģistrācija netiek atjaunota.
32 Tādējādi ir skaidri paredzēts, ka minētā prezumpcija nav piemērojama gadījumā, ja attiecīgā valsts preču zīme ir atzīta par spēkā neesošu vai atceltu pirms Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma vai prioritātes datuma.
33 Turklāt no judikatūras izriet, ka šī pati prezumpcija neļauj agrākajai valsts preču zīmei turpināt pastāvēt kā tādai un ka attiecīgā apzīmējuma iespējamā izmantošana pēc šīs pēdējās minētās preču zīmes izslēgšanas no reģistra šādā gadījumā ir jāuzskata par Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu, nevis no reģistra izslēgtas agrākas valsts preču zīmes izmantošanu (spriedums, 2018. gada 19. aprīlis, Peek & Cloppenburg, C‑148/17, EU:C:2018:271, 30. punkts). Tas apstiprina, ka apmierināta pieteikuma par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi sekas nav tādas, ka attiecīgā agrākā valsts preču zīme tiek paturēta spēkā vai pat tikai tiek saglabātas noteiktas ar to saistītas tiesības neatkarīgi no Eiropas Savienības preču zīmes, kurai par labu ir ticis apmierināts pieteikums par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi.
34 Ar identisku agrāku valsts preču zīmi saistīto tiesību saglabāšanās prezumpcijas piemērošanas jomas šauro interpretāciju neliek apšaubīt Regulas 2017/1001 40. panta interpretācija, ņemot vērā šīs regulas 12. apsvērumu, kurā ir izteikts minētajā regulā izvirzītais mērķis saglabāt agrāko preču zīmju īpašnieku iegūtās tiesības.
35 Pirmkārt, lai gan Savienības tiesību akta preambula var precizēt tā saturu, uz to nevar atsaukties, lai atkāptos no pašiem attiecīgā akta noteikumiem (spriedums, 2006. gada 10. janvāris, IATA un ELFAA, C‑344/04, EU:C:2006:10, 76. punkts). Tādējādi Regulas 2017/1001 12. apsvēruma saturs neļauj atkāpties no Regulas 2017/1001 40. pantā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 39. panta 3. punktu, noteiktā nosacījuma, lai varētu tikt apmierināts pieteikums par pretendēšanu uz identiskas agrākas valsts preču zīmes agrāku izcelsmi. Otrkārt un katrā ziņā šis apsvērums, kurā ir atsauce uz “prioritātes princip[u], saskaņā ar kuru reģistrētai agrākai preču zīmei ir prioritāte attiecībā pret vēlāk reģistrētajām preču zīmēm”, ir balstīts uz ideju, ka tiesības, ko iegūst agrākas preču zīmes īpašnieks, var būt pārākas par tām, ko sniedz vēlāk reģistrētas preču zīmes, tikai tad, ja minētā preču zīme ir reģistrēta. Tātad šī apsvēruma saturs atbilst Regulas 2017/1001 40. panta interpretācijai, saskaņā ar kuru identiska agrākā valsts preču zīme, uz kuras agrāku izcelsmi pretendē, ir jāreģistrē brīdī, kad tiek iesniegts pieteikums par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi.
36 Prezumpcijas piemērošanas jomas šauro interpretāciju neatspēko arī 2018. gada 19. aprīļa sprieduma Peek & Cloppenburg (C‑148/17, EU:C:2018:271) 30. punkts, uz kuru atsaucas prasītāja. Proti, tajā Tiesa nav konstatējusi, ka tādas Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, kurai par labu ir ticis apmierināts pieteikums par pretendēšanu uz identiskas agrākās valsts preču zīmes agrāku izcelsmi, varētu atsaukties uz prezumpciju par minētās preču zīmes reģistrācijas saglabāšanos par labu citai Eiropas Savienības preču zīmei, bet drīzāk apstiprina, ka minētajai prezumpcijai ir tikai ierobežots tvērums (skat. iepriekš šā sprieduma 33. punktu).
37 Visbeidzot, to neliek apšaubīt arī Regulas 2017/1001 139. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru “valsts preču zīmes pieteikumam, kas radies, pārvēršot [Eiropas Savienības] preču zīmes pieteikumu vai [Eiropas Savienības] preču zīmi, saistībā ar attiecīgo dalībvalsti ir šā pieteikuma vai preču zīmes [reģistrācijas pieteikuma] iesniegšanas datums vai prioritātes datums un, [attiecīgā gadījumā], šīs valsts preču zīmes agrāka izcelsme atbilstīgi [minētās regulas] 39. vai 40. pantam”. Proti, ar identisku agrāku valsts preču zīmi saistīto tiesību saglabāšanās arī šajā kontekstā attiecas tikai uz valsts preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, kas ir radies, pārveidojot Eiropas Savienības preču zīmi, attiecībā uz kuru ir apmierināts pieteikums par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi.
38 Tādējādi prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Regulas 2017/1001 40. pantā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 39. panta 3. punktu, būtu atļauts piemērot prezumpciju par to, ka pēc identiskas agrākas valsts preču zīmes reģistrācijas beigām tiek saglabātas ar to saistītās tiesības par labu citai Eiropas Savienības preču zīmei, nevis tai, attiecībā uz kuru ir apmierināts pieteikums par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi, piemēram, atbalstot pieteikumu par pretendēšanu uz agrākās valsts preču zīmes agrāku izcelsmi attiecībā uz šo citu Eiropas Savienības preču zīmi.
39 Tādējādi tas vien, ka prasītāja par labu Eiropas Savienības preču zīmei, kas reģistrēta ar numuru 340810, var pamatoti atsaukties uz prezumpciju par tiesību, kas saistītas ar Polijas un Vācijas preču zīmēm, saglabāšanu pat pēc to reģistrācijas beigām, nenozīmē, ka tā varētu arī atsaukties uz šo pašu prezumpciju, lai pamatotu strīdīgo pieteikumu par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi attiecībā uz aplūkoto Eiropas Savienības preču zīmi. Proti, agrākās tiesības, uz kurām tā atsaucas šajā ziņā, principā attiecas tikai uz Eiropas Savienības preču zīmi, kas reģistrēta ar numuru 340810, attiecībā uz kuru ir apmierināts pieteikums par pretendēšanu uz Polijas un Vācijas preču zīmju agrāku izcelsmi.
40 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Apelācijas padome tātad nav pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētā lēmuma 12. punktā interpretējot Regulas 2017/1001 40. pantu, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 39. pantu, tādējādi, ka identiskai agrākajai valsts preču zīmei, uz kuras agrāku izcelsmi pretendē par labu vēlāk reģistrētai Eiropas Savienības preču zīmei, ir jābūt reģistrētai un spēkā dienā, kad tiek iesniegts pieteikums par pretendēšanu uz agrāku izcelsmi.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Daw SE atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Tomljenović | Schalin | Škvařilová‑Pelzl |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 6. oktobrī.
[Paraksti]