Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 22. februārī (1)
Lieta C‑66/23
Elliniki Ornithologiki Etaireia (Grieķijas Ornitoloģijas biedrība) u.c.
pret
Ypourgos Esoterikon (Iekšlietu ministrs, Grieķija) u.c.
(Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2009/147/EK – Savvaļas putnu aizsardzība – Direktīva 92/43/EEK – Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība – Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (ĪADT) – Aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi – Paredzētās sugas – Aizsardzības mērķi – Prioritātes
I. Ievads
1. Saskaņā ar Putnu direktīvu(2) dalībvalstis ierīko īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (turpmāk tekstā – “ĪADT”) putniem. Taču kādas putnu sugas tajās ir jāaizsargā? Šis jautājums ir jānoskaidro šajā lietā.
2. Putnu sugas, kas ir jāaizsargā saskaņā ar ĪADT atbilstīgiem norādījumiem, ir Putnu direktīvas I pielikumā noradītās īpaši aizsargājamās putnu sugas, kā arī visas regulāri sastopamās migrējošās putnu sugas. Kā ĪADT ir jānosaka tādas teritorijas, kas no zinātniskā viedokļa ir vislabāk piemērotas attiecīgās sugas aizsardzībai.
3. Katrai teritorijai ir jānosaka aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānoskaidro, vai šos pasākumus drīkst ierobežot tikai to putnu sugu aizsardzībai, kuras bija izšķirošas attiecīgās teritorijas noteikšanai un kuru aizsardzībai teritorija tātad ir vislabāk piemērota, vai arī šiem pasākumiem ir jāietver arī citas I pielikumā uzskaitītās putnu sugas un migrējošās sugas, kuras arī ir sastopamas šajā teritorijā.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Putnu direktīva
4. Šobrīd spēkā esošā Putnu direktīva ir sākotnējās Putnu direktīvas kodificētā versija. (3) Ciktāl konstatējams un ciktāl tās attiecas uz izskatāmās tiesvedības mērķiem, abas redakcijas ir identiskas.
5. Putnu direktīvas 4. pants paredz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanu attiecībā uz putniem:
“1. Sugām, kuras minētas I pielikumā, jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā.
Šim nolūkam jāapzina:
a) sugas, kurām draud izzušana;
b) sugas, kuras ir jūtīgas pret dažām izmaiņām savās dzīvotnēs;
c) sugas, kuras savas skaitliski mazās populācijas vai ierobežotās vietējās izplatības dēļ uzskatāmas par retām sugām;
d) citas sugas, kuras īpaši jāsaudzē to dzīvotņu īpatnību dēļ.
Veicot novērtēšanu, par pamatu ņem populācijas attīstības tendences un svārstības.
Kā īpašas aizsargājamās teritorijas šo sugu aizsardzībai dalībvalstis pirmām kārtām nosaka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas, ņemot vērā aizsardzības prasības ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva.
2. Dalībvalstis veic līdzīgus pasākumus attiecībā uz tādu regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, spalvu mešanas un ziemošanas vietām, kā arī atpūtas vietām migrācijas maršrutā, kuras nav minētas I pielikumā, ņemot vērā to aizsardzības nepieciešamību ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva. Tālab dalībvalstīm īpaša uzmanība jāvelta mitrāju, un pirmām kārtām starptautiski nozīmīgu mitrāju, aizsardzībai.
3. [..]
4. Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus. Dalībvalstis cenšas nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām arī ārpus šīm aizsargājamām teritorijām.”
2. Dzīvotņu direktīva
6. Dzīvotņu direktīva (4) daļēji paplašina Savienības tiesībām atbilstīgās dabas aizsardzības darbības jomu uz citām dzīvnieku un augu sugām, kā arī noteiktiem dzīvotņu veidiem un daļēji integrē vecāko Putnu direktīvu.
7. Dzīvotņu direktīvas 3. panta 1. punkts apraksta Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju tīklu:
“Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.
Natura 2000 tīkls iekļauj īpaši aizsargājamās teritorijas, ko dalībvalstis klasificējušas, ievērojot [Putnu direktīvu].”
8. Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkts regulē aizsargājamo teritoriju noteikšanu saskaņā ar šo direktīvu:
“Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.”
9. Uz šīm teritorijām attiecināmie aizsardzības noteikumi ir formulēti Dzīvotņu direktīvas 6. pantā:
“1. Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.
2. Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.
3. Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.
4. Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.
Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”
10. Dzīvotņu direktīvas 7. pants aizstāj Putnu direktīvas aizsardzības noteikumu ar konkrētiem Dzīvotņu direktīvas regulējumiem:
“No šīs direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta izrietošās saistības aizstāj visas saistības, kas izriet no [Putnu direktīvas] 4. panta 4. punkta pirmā teikuma un kas attiecas uz [ĪADT], kuras klasificētas saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu vai līdzīgā veidā atzītas saskaņā ar 4. panta 2. punktu, jaunajām saistībām stājoties spēkā ar šīs direktīvas ieviešanas datumu vai ar tādas klasifikācijas vai atzīšanas datumu, ko dalībvalsts veic saskaņā ar [Putnu direktīvu], ja pēdējais ir vēlāks datums.”
B. Grieķijas tiesības
11. Pamatlietā tiek apstrīdēts Starpministriju dekrēts Nr. 8353/276/Ε103 (5), ar kuru groza Starpministriju dekrētu Nr. 37338/1807/2010 (6).
12. Starpministriju dekrēts Nr. 8353/276/Ε103 ietver īpašus aizsardzības pasākumus, noteikumus, aizliegumus, procedūras un iejaukšanās veidus, kas ir piemērojami visām ĪADT. Tas darbojas kā vadlīnija darbību veikšanai ĪADT ietvaros un ietver “piesardzības pasākumus”, kamēr tiek gaidīta visaptverošu aizsardzības pamatnoteikumu ieviešana katrai atsevišķajai ĪADT, kas līdz šim vēl nav izdarīts. Tas tā ir tāpēc, ka Grieķijā līdz šim vēl nav noteikti piemēroti aizsardzības mērķi un aizsardzības pasākumi katrai atsevišķajai ĪADT, kā tas prasīts valsts tiesību aktos, kas bija spēkā apstrīdētā akta pieņemšanas brīdī un kas aizvien to prasa.
13. Starpministriju dekrēta Nr. 8353/276/Ε103 pasākumi attiecas tikai uz “ĪADT statusa piešķīrējām sugām”. Tās ir putnu sugas, kas attiecībā uz ĪADT tiek noteiktas pēc īpašu zinātnisku, proti, ornitoloģisku, kritēriju izvērtējuma.
14. Starpministriju dekrēta Nr. 8353/276/Ε103 pasākumi tika pieņemti pēc konsultācijām ar Eiropas Savienības iestādēm, pamatojoties uz īpašu zinātnisku pētījumu. Tajā putnu sugas – atkarībā no to ekoloģiskās nepieciešamības – iedalīja grupās ĪADT noteikšanas nolūkā un noskaidroja – atkarībā no sugas vai grupas veida – uz tām attiecināmos apdraudējumus un vispārīgos principus to aizsardzībai. Turklāt pētījumā tika izvērtēti pasākumi, kas tika ierosināti tādu noteiktu darbību veikšanas regulēšanai, kuras rada apdraudējumu ĪADT statusa piešķīrējām sugām, kā arī vispārīgi tika izvērtēti piemēroti apsaimniekošanas pasākumi.
15. Starpministriju dekrēts Nr. 8353/276/Ε103 ietver ne tikai pasākumus projektu un darbību īstenošanai ĪADT iekšienē saskaņā ar IVN direktīvā (7) un Dzīvotņu direktīvā paredzēto procedūru, bet arī aizsardzības pasākumus attiecībā uz darbībām, kurām nav prasīta iepriekšēja vides atļauja un attiecīgs izvērtējums saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem (piemēram, medības, zemes konsolidācija, mežkopība, saindētu ēsmu izmantošana, zvejniecība, zinātniskā pētniecība utt.).
16. Tādējādi minētie pasākumi, ņemti vērā to kopumā, neskar nedz procedūras turpmāku ĪADT aizsardzības un pārvaldības pasākumu veikšanai no kompetento iestāžu puses konkrētā gadījumā, nedz – attiecīgajā gadījumā – pienākumu veikt projektu un darbību ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar IVN direktīvu un ietekmes novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, ja tas ir nepieciešams.
III. Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
17. Pamatlietā dažādas apvienības, kā arī liels skaits privātpersonu vēršas pret Starpministriju dekrētu Nr. 8353/276/Ε103. Tās citastarp argumentē, ka ar to Putnu direktīva ir kļūdaini transponēta Grieķijas tiesiskajā regulējumā, jo tajā ir paredzēti aizsardzības pasākumi, kas ir vienlīdz spēkā attiecībā uz visām ĪADT, bet kas neaizsargā visas direktīvas I pielikumā uzskaitītās sugas, kā arī tur regulāri sastopamās migrējošās sugas.
18. Konkrēti saskaņā ar apstrīdētā tiesību akta noteikumiem aizsargātas esot tikai ĪADT statusa piešķīrējas sugas, turklāt ar nosacījumu, ka tās atbilst skaitliskajiem kritērijiem, kas noteikti vecākajā Starpministriju dekrētā Nr. 37338/1807/2010. Savukārt Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā esot paredzēts, ka aizsardzība tiek piešķirta atkarībā no tā, vai suga ir iekļauta minētās direktīvas I pielikumā. Tādējādi prasītāju pamatlietā ieskatā tiekot pārkāpts arī Putnu direktīvas efektīvas piemērošanas princips.
19. Strīds tiek izskatīts Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija), kas tāpēc Tiesai uzdod turpmākos jautājumus:
1) Vai Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts kopsakarā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesību normas, kas norādītas [pamatojumā] un kas paredz, ka īpašie savvaļas putnu sugu un dzīvotņu aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi ĪADT tiek piemēroti tikai “statusa piešķīrējām sugām”, proti, tikai Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitītajām savvaļas putnu sugām un katrā ĪADT regulāri sastopamiem gājputniem, un šie pasākumi kopā ar valsts tiesību aktos iekļautajiem kritērijiem ĪADT statusa piešķiršanai teritorijām tiek izmantoti kā izšķirīgi rādītāji, lai kādai teritorijai piešķirtu ĪADT statusu?
2) Vai, lai atbildētu uz iepriekšējo jautājumu nozīme ir tam, ka iepriekš minētie īpašie savvaļas putnu sugu un dzīvotņu aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi īpaši ĪADT būtībā ir pamata piesardzības pasākumi (“piesardzības pasākumi”) ĪADT aizsardzībai, piemērojot tos horizontāli, proti, attiecībā uz visām ĪADT, un tam, ka vēl pašreiz Grieķijas tiesiskajā regulējumā nav pieņemti pārvaldības plāni katrai konkrētai ĪADT, kas noteiktu nepieciešamos mērķus un pasākumus, lai panāktu vai nodrošinātu katras ĪADT un sugu, kuras tajā dzīvo, apmierinošu saglabāšanu?
3) Vai, lai atbildētu uz iepriekšējiem diviem jautājumiem nozīme ir faktam, ka atbilstoši pienākumam novērtēt projektu un darbību ietekmi uz vidi saskaņā ar IVN direktīvu un “attiecīgu izvērtējumu”, kas minēts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktā, novērtējot katra konkrēta publiska vai privāta plāna ietekmi uz vidi, tiek ņemtas vērā visas Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitītās sugas vai migrējošie putni, kuri regulāri sastopami katrā ĪADT?
20. Divi prasītāji pamatlietā, proti, Syllogos Diktyo Oikologikon Organoseon Aigaiou (Egejas jūras vides organizāciju tīkls; turpmāk tekstā – “Organizāciju tīkls”) un Perivallontikos Syllogos Rethymnou (Retimnonas Vides aizsardzības apvienība; turpmāk tekstā – “Vides apvienība”), kā arī Grieķijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Polija un Eiropas Komisija ir iesnieguši rakstveida apsvērumus. 2024. gada 18. janvāra tiesas sēdē, kas tika noturēta pēc Čehijas Republikas lūguma, piedalījās tā pati, kā arī pārējās minētās ieinteresētās personas, izņemot Poliju.
IV. Juridiskā analīze
21. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir noskaidrot, vai dalībvalsts var savvaļas putnu sugu un dzīvotņu aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumus ĪADT attiecināt tikai uz sugām, kuru sastopamība ir bijusi izšķiroša attiecīgās teritorijas noteikšanai. Proti, prasītāji pamatlietā pieprasa paplašināt šo aizsardzību arī uz citām ĪADT sastopamajām aizsargājamām putnu sugām.
22. Pirmais jautājums ir par to, kā dalībvalstīm ir jānosaka šie pasākumi saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību regulējumiem. Otrais jautājums attiecas uz īpašo situāciju Grieķijā, kas līdz šim šādus pasākumus nav noteikusi atsevišķi katrai ĪADT, bet tikai visām ĪADT kopā. Trešā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai pietiek ar to, ka citas aizsargājamo putnu sugas tiek ņemtas vērā, veicot vides novērtējumu saistībā ar plāniem un projektiem.
A. Pirmais jautājums – aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumu noteikšana ĪADT saskaņā ar Putnu direktīvu
23. Pirmais jautājums attiecas uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu būtību: vai aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi saskaņā ar Putnu direktīvu ĪADT ir jānosaka tikai tām putnu sugām, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, vai arī citām tajā sastopamām aizsargājamām sugām? Šis jautājums ir izskaidrojams, ņemot vērā ĪADT identifikācijas režīmu (skat. 1. punktu), un uz to ir jāatbild, aplūkojot ĪADT aizsardzības pasākumu režīmu (skat. 2. punktu).
1. ĪADT identifikācija
24. Putnu direktīvas 4. pantā ir paredzēts režīms, kas nosaka pastiprinātu aizsardzību tieši I pielikumā minētajām sugām un migrējošām sugām. Tam pamatā ir tas, ka (I pielikumā uzskaitīto sugu gadījumā) runa ir attiecīgi par visvairāk apdraudētajām sugām un sugām (migrējošo sugu gadījumā), kuras ir Eiropas Savienības kopējais mantojums. (8)
25. Saskaņā ar Putnu direktīvas 4. panta 1. punktu dalībvalstis kā ĪADT nosaka it īpaši teritorijas, kas skaitliski un lieluma ziņā ir vispiemērotākās I pielikumā minēto sugu saglabāšanai. Saskaņā ar tās 4. panta 2. punktu dalībvalstis veic līdzīgus pasākumus attiecībā uz tādu regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, spalvu mešanas un ziemošanas vietām, kā arī atpūtas vietām migrācijas maršrutā, kuras nav minētas I pielikumā. Šīs teritorijas ir jāidentificē pēc ornitoloģiskiem kritērijiem. (9)
26. Tādējādi katrai ĪADT ir raksturīgas noteiktas I pielikuma putnu sugas, kuru aizsardzībai tā ir vispiemērotākā teritorija, un/vai noteiktas migrējošās sugas, kuru aizsardzībai tā ir vispiemērotākā vairošanās, spalvu mešanas vai ziemošanas vieta vai šāda atpūtas vieta migrācijas maršrutā. Lietā izskatāmais Grieķijas regulējums šīm sugām un to dzīvotnēm paredz noteiktus aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumus.
27. Tomēr ir iespējams, ka ĪADT ir sastopamas arī citas aizsargājamās sugas, t.i., citas Putnu direktīvas I pielikumā minētās sugas vai citas migrējošās sugas, kuru aizsardzībai ĪADT gan ir piemērota, taču nav vispiemērotākā. Šādi sastopamības gadījumi nebija izšķirošie ĪADT noteikšanai, tomēr prasītāji pamatlietā un Komisija uzskata, ka aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi ir jāattiecina arī uz šīm citām aizsargājamām sugām un to dzīvotnēm.
28. It īpaši Čehijas Republika argumentē pret šādu uzskatu, norādot, ka šīs citas aizsargājamās sugas jau ir pietiekami aizsargātas tām īpaši noteiktajās ĪADT. Pārējās dalībvalstis, kas piedalās lietā, sliecas piekrist šim uzskatam, tomēr arī pilnībā neizslēdzot citu aizsargājamo sugu aizsardzību citās ĪADT.
2. Aizsardzības pasākumu ĪADT regulējumi
29. Šo divu apgalvojumu pamatotība izriet no aizsardzības pasākumu ĪADT regulējumiem. Sākotnēji tie bija formulēti tikai Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā un minētā panta 4. punkta pirmajā teikumā. Tomēr, lai gan 4. panta 1. un 2. punkts joprojām ir piemērojams, Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmais teikums tika aizstāts ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktu.
30. Aplūkojot abu direktīvu regulējumus kopumā, ir jāsecina, ka, nosakot aizsardzības pasākumus un aizsardzības mērķus attiecībā uz ĪADT, dalībvalstīm ir jāņem vērā arī citas tajās sastopamās aizsargājamās sugas, tomēr šajā ziņā tām vienlaikus ir jānosaka arī prioritātes.
31. Lai to demonstrētu, es vispirms izvērtēšu sākotnēji piemērojamos regulējumus, kas joprojām ir daļēji piemērojami (skat. a) apakšpunktu), un pēc tam – noteikumus, kas attiecībā uz ĪADT tika ieviesti vēlāk ar Dzīvotņu direktīvu (skat. b) apakšpunktu). Lai gan šie vēlākie noteikumi pirmšķietami liecina pret pienākumu aizsargāt citas aizsargājamās sugas, tomēr, ņemot vērā citus Dzīvotņu direktīvas noteikumus, kas attiecas uz aizsargājamām teritorijām, kuras izveidotas saskaņā ar šo direktīvu, kļūst skaidrs, ka arī Dzīvotņu direktīva principā prasa ņemt vērā citas aizsargājamās sugas. Tomēr Dzīvotņu direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumu noteikt prioritātes attiecībā uz aizsardzības pasākumiem (skat. c) apakšpunktu). Lai gan šī doma nav tik skaidri pausta joprojām piemērojamajos Putnu direktīvas noteikumos, tā interpretācijas ceļā ir jāpiemēro arī to gadījumā (skat. d) apakšpunktu). Visbeidzot, parādīšu, ka šī aizsardzības sistēma atbilst Putnu direktīvas mērķiem (skat. e) apakšpunktu).
a) Putnu direktīvas regulējumi
32. Līdztekus noteiktiem Dzīvotņu direktīvas regulējumiem Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts ir joprojām piemērojams attiecībā uz ĪADT.
33. Saskaņā ar 4. panta 1. punkta pirmo teikumu sugām, kuras minētas I pielikumā, jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā. Sugas, kas uzskaitītas I pielikumā, ir visvairāk apdraudētās sugas. (10) Saskaņā ar 4. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem kritērijiem tās ietver sugas, kurām draud izzušana, kuras ir jūtīgas pret dažām izmaiņām savās dzīvotnēs, retas sugas un citas sugas, kuras īpaši jāsaudzē. Šo sugu īpašie aizsardzības pasākumi saskaņā ar 4. panta 1. punkta ceturto teikumu ietver it īpaši ĪADT noteikšanu.
34. Putnu direktīvas 4. panta 2. punkts paredz, ka dalībvalstis veic līdzīgus pasākumus attiecībā uz tādu regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, spalvu mešanas un ziemošanas vietām, kā arī atpūtas vietām migrācijas maršrutā, kuras nav minētas I pielikumā.
35. Tiesa no tā ir secinājusi, ka dalībvalstīm ir pienākums piešķirt ĪADT tādu aizsardzības tiesisko statusu, kas ir piemērots, lai nodrošinātu Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta prasību izpildi. (11) Šajā ziņā ĪADT aizsardzība nedrīkst aprobežoties ar aizsardzību pret cilvēka kaitīgo ietekmi, bet tai atkarībā no konkrētā gadījuma ir jāietver arī veicinoši pasākumi teritorijas stāvokļa saglabāšanai vai uzlabošanai. (12)
36. Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta formulējumā un uz tā pamata izstrādātajā judikatūrā šīs aizsardzības prasības nav nošķirtas pēc tā, vai attiecīgā ĪADT ir noteikta aizsargātajām putnu sugām vai arī aizsargātās sugas tajā ir sastopamas kā citas aizsargājamās sugas.
37. Arī Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmais teikums, kas vairs nav piemērojams noteiktajām ĪADT, neveic šādu nošķiršanu. Saskaņā ar to dalībvalstīm ir attiecīgi jārīkojas, lai ĪADT nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērstu jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus.
38. Tādējādi sākotnēji piemērojamie aizsardzības regulējumi atbilstoši to formulējumam attiecās arī uz citām ĪADT sastopamām aizsargājamām sugām.
b) Piemērojamie Dzīvotņu direktīvas noteikumi
39. Tomēr saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 7. pantu pienākumi, kas izriet no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta, pa šo laiku ir aizstājuši pienākumus, kas iepriekš izrietēja no Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmā teikuma.
40. Putnu direktīva kā pirmais Savienības tiesību regulējums dabas aizsardzības jomā vēl attiecas tikai uz putnu aizsardzību, tomēr 1992. gadā tā tika papildināta ar Dzīvotņu direktīvu, kas paredz aizsargājamo dabas teritoriju noteikšanu arī citām dzīvnieku un augu sugām, kā arī atsevišķiem dzīvotņu veidiem. Šīs aizsargājamās dabas teritorijas un Putnu direktīvā paredzētās ĪADT saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 3. pantu veido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Lai gan attiecīgajiem aizsardzības regulējumiem ir līdzīgi mērķi, dažos aspektos tie tomēr atšķiras.
41. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts attiecas uz tādu plānu un projektu apstiprināšanu, kuri var ietekmēt Natura 2000 teritorijas. ĪADT aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumus, kas tiek noteikti neatkarīgi no plāniem un projektiem, šie regulējumi tiešā veidā neskar.
42. Svarīgāks ir Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā noteiktais noplicināšanas aizliegums. Tas tā ir tāpēc, ka saskaņā ar to Natura 2000 teritoriju aizsardzības tiesiskajam statusam ir jānodrošina arī, ka tajās tiek novērsta dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanās, kā arī nozīmīgi traucējumi, kas skar sugas. Taču šis noteikums, kā skaidri paredzēts, ir piemērojams tikai tām sugām, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija.
43. Šo formulējumu – kā to dara Polija un Čehijas Republika – varētu saprast tādējādi, ka aizsardzība saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu attiecas tikai uz tām putnu sugām, kuras ir bijušas izšķirošas ĪADT noteikšanai. (13) Šāda interpretācija atbilstu pieņēmumam, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punktā paredzētā aizsardzība ir šaurāka nekā tā, ko sākotnēji nodrošināja Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmais teikums. (14)
44. Tomēr saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu faktiski ir jānovērš ne tikai tādu sugu (un dzīvotņu veidu) apdraudējumi, kuras ir bijušas izšķirošas Natura 2000 teritorijas noteikšanai, bet galvenokārt – šīs teritorijas aizsardzības mērķu apdraudējumi. Šie mērķi nepārprotami ir Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. (un 4.) punktā paredzētās aizsardzības priekšmets, (15) jo ar to ir paredzēts nodrošināt tādu pašu aizsardzības līmeni kā 6. panta 2. punktā noteiktais. (16) Tāpēc arī 6. panta 2. punktā paredzētais aizsardzības līmenis ir jānovērtē, ņemot vērā attiecīgās Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķus. Tomēr, nosakot aizsardzības mērķus, ir jāņem vērā arī citas ĪADT sastopamās aizsargājamās sugas.
c) Aizsardzības mērķu noteikšana saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu
45. Aizsardzības mērķus gan var provizoriski izsecināt no noteiktas informācijas par teritoriju, piemēram, no standarta veidlapas (17), kuras formātu ir noteikusi Komisija (18), taču tie principā ir jānosaka atsevišķi.
46. Lai gan Dzīvotņu direktīvā nav nepārprotami paredzēts pienākums noteikt aizsardzības mērķus, tas tomēr ir ietverts kā priekšnosacījums, it īpaši tās 4. panta 4. punktā un 6. panta 1. punktā. (19)
47. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu, nosakot aizsargājamās dabas teritorijas, dalībvalsts noteic prioritātes atkarībā no teritoriju nozīmīguma I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanai vai atjaunošanai tām labvēlīgā aizsardzības statusā un Natura 2000 tīkla vienotībai, kā arī atbilstoši noplicināšanās vai bojāejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas. Tomēr šo prioritāšu noteikšanas priekšnoteikums ir, ka šie aizsardzības mērķi jau ir noteikti. (20) Proti, nosakot prioritātes, kompetentās iestādes lemj par to, kādu nozīmi tās piešķir atsevišķajiem aizsardzības mērķiem. Ja aizsardzības mērķus noteiktu tikai pēc tam, tad iepriekš noteiktajās prioritātēs tos vēl nemaz nebūtu iespējams ņemt vērā.
48. Turklāt Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkts paredz, ka dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām. (21)
49. Jau iepriekš noteikti aizsardzības mērķi ir (obligāts (22)) priekšnosacījums arī tam, lai noteiktu ekoloģiskās prasības. (23) Lai gan šīs prasības ir zinātniskas, tās attiecas uz noteiktām dabas vērtībām, ko definē aizsardzības mērķi.
50. Kā atzīst Nīderlande, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētie aizsardzības pasākumi atšķirībā no tās 6. panta 2. punktā paredzētās aizsardzības nav skaidri attiecināti tikai uz tām sugām un dzīvotnēm, kuru dēļ attiecīgā aizsargājamā dabas teritorija ir noteikta, bet ir jāizvērš attiecībā uz visām tās pielikumos uzskaitītajām sugām un dzīvotnēm, kas šajā teritorijā ir sastopamas.(24) No tā netieši izriet, ka aizsardzības mērķi principā ietver arī sugas un dzīvotņu veidus, kas, lai gan ir sastopami attiecīgajās teritorijās, nav bijuši izšķiroši teritorijas noteikšanā.
51. Tas ne obligāti nozīmē to, ka visiem aizsardzības mērķiem un aizsardzības pasākumiem ir vienlīdz jānāk par labu visām sastopamajām sugām un dzīvotņu veidiem. Drīzāk ir tā, ka dalībvalstīm – kā jau izklāstīts – ir jānosaka prioritātes saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktu.(25)
52. Šīs prioritātes gluži dabiski galvenokārt attieksies uz tām sugām un dzīvotnēm, kuru dēļ teritorijas ir noteiktas. Taču, ja teritorijā ir sastopamas vēl citas retas vai jutīgas sugas un dzīvotnes, to aizsardzība tajās var papildināt aizsardzību teritorijās, kas ir īpaši noteiktas šīm sugām un dzīvotnēm. Tas, cik lielā mērā šāda papildinājuma sniegtā artava Dzīvotņu direktīvas visaptverošo mērķu sasniegšanā pamato pasākumus, ir jāņem vērā, nosakot prioritātes.
53. Tādējādi arī Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts nav obligāti ierobežots, to attiecinot tikai uz tādu sugu un dzīvotņu veidu aizsardzību, kuri ir bijuši izšķiroši aizsargājamās teritorijas noteikšanai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, un minētajam noteikumam ir jāietver arī citas attiecīgajā teritorijā sastopamās sugas un dzīvotņu veidi, ciktāl tie ir noteikto aizsardzības mērķu priekšmets.
d) Aizsardzības mērķu noteikšana saskaņā ar Putnu direktīvu
54. Iepriekš minētos apsvērumus par aizsargājamo teritoriju aizsardzības mērķu noteikšanu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu nevar tieši pārnest uz ĪADT saskaņā ar Putnu direktīvu, jo Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punkts un 6. panta 1. punkts nav attiecināmi uz ĪADT. Attiecībā uz ĪADT – kā jau norādīts iepriekš (26) – drīzāk joprojām ir spēkā Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts. Lai gan šie aizsardzības pienākumi ir formulēti mazāk specifiski, to mērķis praktiski ir nodrošināt ĪADT aizsardzību, kas ir līdzvērtīga Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktam un 6. panta 1. punktā noteiktajai. (27) Tāpēc ĪADT aizsardzības statusam ir jāietver arī aizsardzības mērķi. (28)
55. Arī prioritāšu noteikšana jau ir ietverta Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā, jo pasākumi ir jāveic, ņemot vērā sugu aizsardzības prasības. Šīs prasības ir atkarīgas no konkrētās situācijas attiecīgajā ĪADT.(29)
56. No praktiskā viedokļa tas nozīmē, ka kompetentajām iestādēm ir jākonstatē, kuras aizsargājamās putnu sugas ir sastopamas ĪADT, kāds ir šīs sastopamības devums Putnu direktīvas mērķu sasniegšanā, kā arī apdraudējumi un riski, kam attiecīgās sugas ir pakļautas. Pamatojoties uz to, attiecībā uz ĪADT būtu jāizstrādā aizsardzības mērķi un aizsardzības pasākumi, kas vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus. Šajā kontekstā kompetentās iestādes var piešķirt prioritāti noteiktiem aizsardzības mērķiem salīdzinājumā ar citiem aizsardzības mērķiem un attiecīgi koncentrēt pieejamos līdzekļus. Vienlaikus tās var izvairīties no šādu līdzekļu izšķērdēšanas zemas efektivitātes aizsardzības pasākumiem; to nodrošināt vēlas it īpaši Čehijas Republika.
57. Šajās prioritātēs parasti ir jābūt paustam tam, ka ĪADT ir vispiemērotākā noteiktu putnu sugu aizsardzībai, jo to saglabāšanas dēļ attiecīgā teritorija ir tikusi noteikta. (30)
58. Tomēr arī citu aizsargājamo sugu sastopamību ĪADT nedrīkst tāpat vien atstāt bez ievērības. Atteikšanās no aizsardzības mērķiem un aizsardzības pasākumiem vai to ierobežošana attiecībā uz citām ĪADT sastopamām aizsargājamām sugām drīzāk prasa rūpīgi izvērtēt, kāda ir šīs sastopamības nozīme šo sugu saglabāšanā, un to arī atspoguļot attiecīgo prioritāšu pamatojuma izklāstā.
59. Šajā ziņā pirmo atsauces punktu sniedz attiecīgās sastopamības kvalifikācija teritorijas standarta veidlapā – tajā ir paredzēts novērtēt attiecīgajā teritorijā sastopamo populāciju salīdzinājumā ar valsts teritorijā sastopamo populāciju. (31) Kā norāda Komisija, novērtējums A, B vai C, liecina, ka populācijai ir zināma nozīme un ka tāpēc tā principā ir jāaizsargā. Ja sugas populācija tiek novērtēta tikai ar D, tā ir nenozīmīga un tāpēc tai parasti – katrā ziņā pareiza novērtējuma gadījumā – nav nepieciešami aizsardzības pasākumi.
60. Attiecībā uz labāk novērtētām populācijām (A, B vai C), kā to atzīst Nīderlande, īpaša uzmanība ir jāpievērš citām Putnu direktīvas I pielikumā minētajām aizsargājamām sugām, jo tās ir visvairāk apdraudētās sugas. (32) Tādējādi principā šķiet apšaubāmi, ka būtu atļauts tās izslēgt no aizsardzības pasākumiem ĪADT, kuru noteikšanai attiecīgās sugas nav bijušas izšķirošas, bet tajās vienalga ir sastopamas.
61. Turklāt Organizāciju tīkls pamatoti uzsver, ka noteiktas sugas noteiktās teritorijās nav sastopamas koncentrētā veidā un ka tās pēc savas dabas dzīvo izolēti. Attiecībā uz šādām sugām atšķirības starp ĪADT, kas ir vispiemērotākās to aizsardzībai, un citām ĪADT, kurās tās arī ir sastopamas, ir nelielas. Tādējādi Organizāciju tīkls norāda, ka svītrainā ērgļa (Hieraaetus fasciatus) attiecīgā sastopamība desmit ĪADT, ko Grieķija ir noteikusi šai sugai, it tikpat liela vai pat mazāka nekā pārējā 81 ĪADT, kurā tas ir sastopams tikai kā cita aizsargājama suga. Saskaņā ar Organizāciju tīkla sniegto informāciju arī mazā ērgļa (Aquila pomarina) gadījumā lielākā daļa kopējās populācijas ir sastopama ĪADT, kas nav noteiktas īpaši šai sugai. Tādēļ ir teju neiespējami apgalvot, ka šīs sugas jau ir pietiekami aizsargātas teritorijās, kas ir vispiemērotākās to aizsardzībai. Drīzāk vajadzētu nopietnus iemeslus, lai tās izslēgtu no aizsardzības pasākumiem, kas tiek īstenoti visās citās teritorijās, kurās šīs sugas ir sastopamas kā citas aizsargājamās sugas.
62. Vēl jo vairāk tas attiecas uz Organizāciju tīkla nosauktajām I pielikumā minētajām putnu sugām vai regulāri sastopamajām migrējošajām sugām, kuras gan ir sastopamas ĪADT, taču kurām nav noteikta vispār neviena ĪADT vai tādu ir noteikts mazāk, nekā nepieciešams. (33) Lai gan izskatāmajā lietā nav jālemj par to, vai Grieķija ir pietiekami izpildījusi savu pienākumu noteikt ĪADT šīm sugām, tomēr tiktāl, ciktāl šīm sugām nav savas ĪADT vai tādu ir pārāk maz, šķiet nepieciešams tās aizsargāt vismaz kā citas aizsargājamās sugas tajās ĪADT, kurās tās ir sastopamas. Pretējā gadījumā šīs sugas Grieķijā vispār netiktu aizsargātas vai arī nebūtu pietiekami aizsargātas.
63. Tikmēr Nīderlande norāda, ka it īpaši dažas migrējošās sugas, piemēram, čunčiņš (Phylloscopus collybita), sarkanrīklīte (Erithacus rubecula), melnais meža strazds (Turdus merula) vai kovārnis (Corvus monedula), no vienas puses, var būt regulāri sastopamas ĪADT, no otras puses, tomēr nav apdraudētas un ir plaši izplatītas neatkarīgi no ĪADT. Attiecībā uz šādām sugām parasti tiešām vajadzētu pietikt ar to, ka aizsardzības pasākumus attiecina tikai uz ĪADT, kas ir īpaši noteiktas šīm sugām, jo tās, piemēram, noteiktos to dzīves vai migrācijas cikla periodos, šajās ĪADT ir sastopamas īpašā koncentrācijā.
64. Visbeidzot, nosakot aizsardzības mērķus un prioritātes, pienācīgi var atrisināt arī konfliktus starp pretrunīgiem mērķiem.(34)
65. Tāpēc ir loģiski Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā paredzēto pasākumu ietvaros principā ņemt vērā visas ĪADT sastopamās aizsargājamās putnu sugas un to dzīvotnes, tomēr arī noteikt prioritātes to aizsardzībā.
e) Aizsardzības regulējuma mērķi
66. Šī interpretācija atbilst Putnu direktīvas 4. panta mērķiem.
67. Saskaņā ar Putnu direktīvas 4. panta 1. punkta pirmo teikumu aizsardzības pasākumiem ir jānodrošina I pielikumā minēto putnu sugu izdzīvošana un vairošanās to izplatības areālā. Šis izplatības areāls neaprobežojas tikai ar ĪADT, kas ir vispiemērotākās atsevišķo sugu aizsardzībai, bet it īpaši attiecas arī uz citām ĪADT, kurās šīs sugas ir sastopamas.
68. Tādam pašam mērķim ir jābūt spēkā arī attiecībā uz citām migrējošām sugām, jo dalībvalstīm saskaņā ar Putnu direktīvas 4. panta 2. punktu ir jāveic līdzīgi pasākumi attiecībā uz šīm sugām.
69. Attiecīgi saskaņā ar Putnu direktīvas 4. panta 4. punkta otro teikumu, kas joprojām ir piemērojams, dalībvalstis cenšas nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu dzīvotnēm arī ārpus ĪADT. Katrā ziņā tās neizpildītu nedz šo uzdevumu, nedz augstāko 4. panta mērķi, ja tās bez īpašiem iemesliem pieļautu tādu citu aizsargājamo sugu dzīvotņu noplicināšanos ĪADT ietvaros, kuru dēļ attiecīgā ĪADT nav tikusi noteikta.
70. Turklāt aizsardzības pasākumi, kas ignorē citu ĪADT sastopamo aizsargājamo sugu ekoloģiskās vajadzības, neatbilstu piesardzības un preventīvās darbības principu(35) minimālajām prasībām. Proti, potenciālie riski un zināmie apdraudējumi attiecībā uz šīm sugām tādējādi tiktu nediferencēti akceptēti, neveicot nekādu tālāku to izsvēršanu. Tomēr šie principi ir daļa no Savienības saskaņā ar LESD 191. panta 2. punkta pirmo daļu vides jomā ievērotās augsta aizsardzības līmeņa politikas pamatiem. Tāpēc tie it īpaši ir jāņem vērā, interpretējot Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu.(36)
3. Starpsecinājumi
71. Tādējādi Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu katrai ĪADT noteikt individuālus aizsardzības mērķus un aizsardzības pasākumus attiecībā uz visām tur sastopamajām I pielikumā uzskaitītajām putnu sugām un regulāri sastopamajām migrējošajām sugām, kā arī to dzīvotnēm. Šajā ziņā dalībvalstīm ir jānosaka prioritātes un tās šajā kontekstā aizsardzības mērķus un aizsardzības pasākumus var koncentrēt uz noteiktām sugām un to dzīvotnēm.
B. Otrais jautājums – aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumu horizontālā noteikšana visām ĪADT
72. Ar otro jautājumu ir jānoskaidro, cik svarīgs ir fakts, ka Grieķijas aizsardzības pasākumi ir vienlīdz spēkā attiecībā uz visām ĪADT.
73. Putnu direktīvā šāda situācija nav paredzēta. Iepriekš minētie apsvērumi drīzāk liecina, ka aizsardzības pasākumiem principā ir jābūt vērstiem uz ekoloģijas prasībām atsevišķajās ĪADT. Turpretim Grieķijas pasākumi ir individualizēti tikai tiktāl, ka tiem ir paredzēts sniegt labumu tām putnu sugām, kas ir izšķirošas attiecīgās ĪADT noteikšanai. Citādi vērā netiek ņemta nedz īpašā situācija ĪADT, nedz – it īpaši – citu aizsargājamo sugu vajadzības.
74. Tomēr no iepriekš minētajiem apsvērumiem tāpat izriet arī, ka principā ir jāaizsargā gan putnu sugas, kuru dēļ ĪADT ir noteikta, gan citas tajās sastopamās aizsargājamās putnu sugas. Tikai nosakot aizsardzības mērķus un aizsardzības pasākumus attiecīgajām teritorijām, ir iespējams noteikt prioritātes un piešķirt prioritāti noteiktām sugām, kā arī to dzīvotnēm. Turklāt tikai šāds rīcības veids atbilst piesardzības un preventīvās darbības principiem.
75. Taču, kamēr dalībvalsts nav noteikusi aizsardzības mērķus un aizsardzības pasākumus noteiktai ĪADT, tā nav noteikusi arī prioritātes. Tā nevar arī izstrādāt šīs prioritātes attiecībā uz visu valsts teritoriju, jo tādējādi tā nepietiekami ņemtu vērā atsevišķo ĪADT konkrēto situāciju. Tas, ka strīdīgie Grieķijas regulējumi ignorē citu aizsargājamo sugu ekoloģiskās vajadzības ĪADT, to ļoti spilgti ilustrē.
76. Tāpēc aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi, kas piemērojami visām dalībvalsts ĪADT un kas paši par sevi nevar ietvert pietiekamu sakārtojumu atbilstoši prioritātēm, saskaņā ar Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu ir jāpiemēro gan par labu putnu sugām, kuru dēļ attiecīgā ĪADT ir noteikta, gan par labu citām tajā sastopamajām Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitītajām putnu sugām un citām tajā regulāri sastopamajām migrējošajām sugām.
C. Trešais jautājums – vides novērtējumi
77. Ar trešo jautājumu Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome) vēlas noskaidrot, vai pienākums ņemt vērā gan putnu sugas, kuru dēļ ĪADT ir noteikta, gan citas tajā sastopamās aizsargājamo putnu sugas, veicot ietekmes uz vidi novērtējumu projektiem saskaņā ar IVN direktīvu vai plāniem un projektiem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, kaut kā maina pienākumu aizsargāt abas putnu grupas ar aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumiem.
78. Atbilde uz šo jautājumu izriet no attiecīgo tiesisko regulējumu attiecīgā priekšmeta – vides novērtējumi ir jāveic plānu un projektu gadījumā, bet lietā izskatāmie aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt attiecas uz darbībām, kam vides novērtējums nav vajadzīgs. Tāpēc abi pasākumi ir savstarpēji papildinoši, bet nevar novērst nepilnības attiecīgi otrā pasākumā.
79. Tādējādi pienākums veikt projektu ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar IVN direktīvu un Dzīvotņu direktīvu neietekmē Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā paredzēto pienākumu darbības jomu.
V. Secinājumi
80. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību 4. panta 1. un 2. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu katrai īpaši aizsargājamai dabas teritorijai noteikt individuālus aizsardzības mērķus un aizsardzības pasākumus attiecībā uz visām tur sastopamajām I pielikumā uzskaitītajām putnu sugām un regulāri sastopamajām migrējošajām sugām, kā arī to dzīvotnēm. Šajā ziņā dalībvalstīm ir jānosaka prioritātes un tās šajā kontekstā aizsardzības mērķus un aizsardzības pasākumus var koncentrēt uz noteiktām sugām un to dzīvotnēm.
2) Aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi, kas piemērojami visām dalībvalsts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un kas paši par sevi nevar ietvert pietiekamu sakārtojumu atbilstoši prioritātēm, saskaņā ar Direktīvas 2009/147/EK 4. panta 1. un 2. punktu ir vienlīdz jāpiemēro gan par labu putnu sugām, kuru dēļ attiecīgā īpaši aizsargājamā dabas teritorija ir noteikta, gan par labu citām teritorijā sastopamajām minētās direktīvas I pielikumā uzskaitītajām putnu sugām, gan par labu citām tajā regulāri sastopamajām migrējošajām sugām.
3) Pienākums veikt projektu ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar Direktīvu 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu un Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību neietekmē to pienākumu darbības jomu, kas izriet no Direktīvas 2009/147/EK 4. panta 1. un 2. punkta.